Attīstības pamats — pašu doma un darbs

Anatolijs Gorbunovs, Ministru prezidenta biedrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Tātad patiešām ir pienācis attīstības projektu laiks. Te nu mūsu ministrijai ne tikai jāuzņemas metodiska vadība un līdzdalība lielāko projektu sagatavošanas grupās, palīdzot veidoties šiem projektiem, bet arī jārada tiesiskā bāze šai attīstības plānošanai. Tāpēc valdības deklarācijā ir iekļautas divas lietas, ar kurām mums nāksies smagi nopūlēties, bet tās ir ļoti vajadzīgas. Runa ir par attīstības plānošanas likumu un nacionālo plānojumu. Jo tagad visi sāk nodarboties ar plānošanu un strādā pie attīstības projektiem. Tas ir ļoti pareizi. Bet te ļoti svarīga ir reglamentācija visos līmeņos gan attiecībā uz kompetenci, gan attiecībā uz atbildību. Es pētīju šīs lietas Holandē. Tur šie jautājumi ir ļoti perfekti nostādīti. Kamēr neko nebūvē, kamēr nav attīstības, tikmēr liekas — ko tad te vispār saskaņot un plānot nacionālā līmenī, ja trūkst līdzekļu un daudz kā cita. Bet, līdzko sākas attīstība, saskaņotībai ir jābūt. Tāpēc līdz gada beigām šim attīstības plānošanas likumam ir jābūt gatavam. Projekta līmenī tas jau ir, bet mums nav pieredzes, turklāt faktiski katrs velk uz savu pusi. Lielo pilsētu pašvaldības gribētu sev lielpilsētas aglomerācijas tiesības. Ir vēl daudzi jautājumi, par kuriem mums jādiskutē, lai šis likums veicinātu attīstību, ne tikai kaut ko ierobežotu un reglamentētu.

— Tātad līdz ar to attīstības projektiem vajadzētu nākt “no apakšas”, bet ministrijai paliktu saskaņošanas jeb koordinēšanas funkcijas?

— Jā. Mēs vispirms veicinām, lai šie projekti taptu. Jo pēdējo akcentu galu galā uzliek tas, kurš dod naudu. Ja pieņemsim, tā ir Pasaules banka, tad — tās struktūra vai komercbanka, caur kuru ies tā kredīta līnija. Bet lauku attīstības projektiem valdība garantēs 30 procentus no kredīta. Šie lauku attīstības projekti, kuriem kredītu piedāvā Pasaules banka, ļoti reāli ietekmēs darbavietu radīšanu laukos. Bet ministrijai jau uzdota koordinējošā loma, ieviešot šos projektus. Nevaram būt visu zinoši visās jomās, tāpēc jāpieaicina citu ministriju speciālisti un kopā jāapsver, cik noderīgs ir attiecīgais projekts reģiona attīstībai. Vairs nevar notikt un nenotiks kredītu sadalīšana līdzīgi tam, kā tas bija ar G–24 kredītiem, kad apsēžas pie viena galda un tad kaut ko sadala. Tagad tas vairs nav iespējams. Jo veidojas un jau darbojas normāla sistēma pašu projektu izstrādē, to novērtēšanā, kredītu piešķiršanā, banku atbildībā un visā pārējā, kas ar to saistīts.

— Vai varat minēt jau konkrētus attīstības projektus, kas no ministrijas puses kā perspektīvi ir atzīti par visnotaļ pieņemamiem un atbalstāmiem?

— Pēdējā gada laikā, kopš esmu šajā ministra amatā, reāli panākumi ir gūti teritoriālajā plānošanā. Tā nozīmē ne tikai konstatēt teritorijas, robežas, resursu izmantošanas iespējas, bet arī noteikt attīstības centrus un to, kā tie iespaido reģiona attīstību, kādas tur ir infrastruktūras, un tā tālāk. Nevaru teikt, ka visa Latvija šajā ziņā ir aptverta, bet iesākums ir labs. Taču tas ir tikai pamats konkrētiem projektiem. Jo šie reģionālās attīstības plāni parāda iespējas attīstīties, bet tā vēl nav konkrēta attīstība.

Runājot par konkrētu attīstību, var minēt šādu piemēru. Balvos un īpaši Viļakā ir laba iecere atjaunot linu audzēšanu. Par šo projektu ir ieinteresējušies arī ārzemju investori. Tātad, no vienas puses, Zemkopības ministrijas subsīdijas, no otras puses, zemnieki, kuri vēlētos audzēt linus. Tālāk — pārstrādes rūpnīcas modernizācija, kas iepērk produkciju un var ieinteresēt audzēt linus. Domāju, ka tas ir tipisks viena reģiona attīstības projekts.

Bet ir arī konkrēti projekti pagastiem un pagastu apvienībām. Tie man liekas sevišķi simpātiski ar ievirzi nākotnē. Biju patīkami pārsteigts, ka Rucavas pagastā, kur ir Papes ezers, vietējie ļaudis iesaistījušies kādos piecos projektos. Gan Bārtas upes apsaimniekošanā un dabas aizsardzībā kopā ar citām pašvaldībām, gan Papes ezera izmantošanā un turienes niedru pļaušanā. Izrādās, ka tās kā luksus prece realizējamas niedru jumtiem ārzemēs. Vēl, piemēram, Andrupenes pagastā realizē konkrētu apmežošanas projektu, izmantojot brīvās, bet nevērtīgās un aizaugošās zemes. Solījām viņiem iedot naudu šim nolūkam. Taču ministrija to nav saņēmusi no privatizācijas fonda un savukārt mēs viņiem to neesam iedevuši. Ir arī citi projekti, piemēram, par sapropeļa izmantošanu pagasta robežās. Ērgļu pusē ir radušies tūrisma attīstības projekti. Bet visi šie projekti ir saslēdzami kopā. Piemēram, atsevišķs pagasts vien nevar attīstīt tūrismu. Vispirms jau jāsadarbojas ar kaut kādu tūrisma trasi. Bet tad jau arī valsts mērogā šim tūrisma projektam jābūt, paredzot ceļus, viesnīcas, visu infrastrūkturu.

— Vai nepastāv pretruna, attīstot tā saukto tūrisma industriju? Jo Latvija ārzemju tūristus galvenokārt piesaista ar to, ka tās dabu salīdzinājumā ar citām Eiropas zemēm samērā maz ir skārusi civilizācijas progresa pretrunīgā ietekme.

— Protams, šajā gadījumā nav ļaunuma bez labuma. Piemēram, tagad mēs ēdam diezgan tīru pašu ražoto produkciju. Jo Latvijā daudz mazāk lieto pesticīdus, ķimikālijas un minerālmēslus nekā citur Eiropā. Tur augu stiebriņi visi vienādā augstumā, druvā nevienas nezālītes — taisni prieks skatīties uz tādu kviešu lauku. Bet, ja tā padomā, tur jau rodas problēma. Visi šie pesticīdi un minerālmēsli, ko lielos daudzumos lieto, galu galā nonāk gruntsūdeņos. Laboratorijās jau rūpīgi kontrolē nevēlamo vai kaitīgo vielu saturu visā izaudzētajā. Taču pamazām tas viss iet iekšā zemē. Un tad var nonākt pie situācijas, ka gruntsūdens nemaz vairs nav lietojams. Bet attīrīt gruntsūdeņus ir ārkārtīgi sarežģīti.

Nupat radio ziņoja, ka Ēģiptē spridzina tūristu autobusus, lai tūristi nebrauktu. Pagaidām pie mums vēl nav izveidojusies tūrisma industrija, tāpēc tik ļoti svarīgi ir tūrisma attīstības projekti. Acīmredzot tūrisma objekti jāveido mērķtiecīgi, tos izkliedējot pa visu Latviju, lai tie uzlabotu mūsu infrastruktūru. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut haotisku tūrisma attīstību, kas padarītu apkārtējo vidi nepievilcīgu vai pat daudz ko iznīcinātu. Neviens pie mums nebrauks, ja šeit nebūs vietas, kur atpūsties dabiskas vides apstākļos un klusumā. Protams, tagad sāp sirds par tiem aizaugušajiem laukiem, par vietām, kur nav attīstības un kur līdz ar to cilvēks nedzīvo. Cilvēks taču var pilnvērtīgi atpūsties, ne jau lietojot kaut kādas tabletes vai alkoholu, bet gan tieši kustībā un dabā — atjaunojot tādējādi savus spēkus.

— Kāds, jūsuprāt, varētu būt optimālais pašvaldību reformas variants, par ko joprojām turpinās diezgan asas diskusijas?

— Šajā četru gadu periodā neviens neko nedarīs, lai ko apvienotu piespiedu kārtā. Pašvaldības ir ievēlētas, un tām pašreizējā veidā ir jādarbojas. Manuprāt, turpmāk pašvaldības apvienosies, pamatojoties tieši uz reģionālās attīstības iespējām. Par pagastu apvienošanos es jau izteicos. Starp citu, Kandavai tagad pievienojas vēl divi pagasti. Latvijā ir vismaz 50–60 pašvaldības, kas patiešām nākotnē apvienosies. Daļa no tām, izveidojušās uz bijušo kolhozu vai sovhozu bāzes, taču loģiskās likumsakarības ir pavisam citas. Tāpat mazās pilsētiņas ar laiku būs ar savu lauku teritoriju. Apvienošanās mērķis acīmredzot būs ne jau likvidēt kādu skolu, bet gan sniegt kvalitatīvākus un lētākus pakalpojumus iedzīvotājiem.

Es domāju, ka to visi saprot, tomēr dažreiz diskusijās tiek argumentēts ar kaut kādiem galējiem viedokļiem. Vieni žēlojas, ka mazās skoliņas nu tik slēgs ciet, citi norāda, ka, lūk, blakus stāv divas skolas. Patiešām, dažkārt līdzās atrodas gan profesionāli tehniskā skola un vidusskola, un abas ir pustukšas. Bet laikam jau viss ies dabisko ceļu.

Sarežģītāk ir ar rajoniem jeb reģionālajām pašvaldībām. Tām ir jābūt, bet, cik lielām tām vajadzētu būt, to parādīs nākotne. Piemēram, Jelgavas, Bauskas un Dobeles rajons veido vienu Zemgales attīstības plānu, tādējādi tiecoties veiksmīgāk koordinēt savu rīcību, veiksmīgāk sevi afišēt — sākot ar ražojumiem un beidzot ar tūrisma iespējām. Gribam vai negribam, bet reģionus noteiks attīstības centri. Protams, mēs Latvijas kartē varam sazīmēt stipri vienādas teritorijas — desmit vai piecpadsmit — un priecāties par to, cik jauki tas izskatās.

Bet ir dabiskie attīstības centri. Nevienam neienāks prātā apvienot vienotā teritorijā, piemēram, Ventspili un Liepāju. Katra no šīm pilsētām taču ir sava reģiona attīstības centrs ar savu pievilkšanas spēku. Limbažnieki savukārt atzīst, ka viņiem patiešām tuvāka ir Valmiera, bet faktiski sevi pieskaita Rīgas reģionam. Jo viņiem ļoti bieži esot jābrauc uz Rīgu un viņi turpināšot to darīt. Tāpat visa jūras piekraste no Skultes līdz pat Tukuma apkaimei ir viena Rīgas aglomerācija. Tātad ir ļoti grūti veidot mākslīgus attīstības centrus. Nākamā gada budžetā mums ir paredzēta nauda, lai visas šīs lietas izpētītu. Savulaik valdībā ar vienas balss pārsvaru tika pateikts, ka mums Latvijā būs tikai četri reģioni. Es tam toreiz nepiekritu un arī tagad nepiekrītu, jo tā vienkārši tos nosaukt nevar. Man liekas, ka to skaits patiešām būs no desmit līdz piecpadsmit, jo tā veidojas dabiskās ekonomiskās saites un to diktē pašreizējie attīstības centri.

Bet visā Latvijā līdztekus pašvaldības iestādēm tiek izvietotas arī valsts iestādes. Piemēram, ceļinieki nosliecas uz lielām teritorijām, jo viņi nevar atļauties katrā rajonā savas pārvaldes un savus štatus. Lielie ceļi iet taču caur daudziem rajoniem. Te nu atkal ir jāpapēta, kā visoptimālāk izvietot valsts iestādes, lai nodrošinātu iedzīvotājiem iespējas maksimāli tās izmantot.

— Bet kā būs ar senajiem kultūrvēsturiskajiem novadiem — Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali? Padomju laikā Latvijas teritorijas rajonēšanas rezultātā to vēsturiskās robežas ir pamatīgi noārdītas.

— Redziet, man Jēkabpilī uzdeva jautājumu — kā būs ar Sēliju? Es viņiem atbildēju — bet kādas jums ir problēmas, vai kāds pretendē uz jums? Izrādās, ka tā lieta ir ļoti vienkārša, viss ir atkarīgs no pašām pašvaldībām. Šobrīd neviens neliedz pagastu pašvaldībām apvienoties, pat nemainot rajonu robežas. Piemēram, neviens neliedz atjaunot kultūrvēsturisko Sēlijas novadu. Bet vai tāpēc būtu jāliedz izmantot Daugavpils pilsētas iespējas? Vai tiešām visiem, kas dzīvo Daugavas kreisajā krastā, visas lietas turpmāk būtu jākārto Jelgavā — kādreizējā visa Zemgales novada (kurā ietilpa arī Sēlija) centrā? Laikam jau Sēlijas ļaudis būs pret to.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu redaktors