PROJEKTI. KONCEPCIJAS. PLĀNI

Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10.1997., nr.285; “LV” 31.10.1997., nr.286

Latvijas Republikas

Augstākās izglītības padomes darba grupa

Saturā

Konceptuālās tēzes augstākās izglītības attīstībai Latvijā līdz 2010. gadam.

Ieteikumi augstskolu un augstākās izglītības attīstībai

I. Augstākās izglītības attīstības stratēģijas prioritātes un parametri

1. Attīstības prioritātes

2. Augstākās izglītības attīstības parametri

II. Analītiskie priekšnosacījumi augstākās izglītības sistēmas

pārstrukturēšanai (pastāvošās problēmas un to analīze)

III. Strukturālā modeļa “Augstākā izglītība Latvijā” izveides pamatprincipi

1. Stratēģiskie pamatuzdevumi un principi

2. Augstskolu tipu diferenciācija

3. Augstskolām izvirzāmie konkrētie uzdevumi

IV. Augstākās izglītības diferenciācija un augstskolu struktūra

1. Universitātes un neuniversitātes tipa izglītība, profesionālās augstskolas

V. Universitātes tipa izglītības reforma Latvijā

Pielikumā:

Amerikas komisijas ieteikumi akadēmiskām reformām (prof. G. Ķeniņš–Kings)

Tabulas 1 - 26 par augstākās izglītības statistiku

Ieteikumi “Par profesoru vēlēšanām Latvijas augstskolās”

MK Noteikumu projekts “No valsts budžeta finansēto augstākās izglītības

iestāžu vienotās finansēšanas sistēma”

I. Augstākās izglītības attīstības

stratēģijas prioritātes un parametri

2. Augstākās izglītības attīstības parametri

Latvijā šis pieaugums ir pārsvarā uz privāto augstskolu un valsts augstskolu daļējas maksas studiju rēķina. Privātajās augstskolās 1996./97.ak.gadā uzņemto studentu skaits palielinājies par 50 %, valsts augstskolās par 13 %. ES valstīs augstskolu studentu skaits ir 15 % no izglītības ieguvē iesaistīto iedzīvotāju (pamatā skolēnu un studentu) skaita, dažādās valstīs tas svārstās no 11 — 18 %, izņēmums ir Luksemburga ar 2 %, jo tās jaunieši pārsvarā studē kaimiņvalstu augstskolās. Latvijā šis rādītājs ir 13 %— tātad arī Latvija iekļaujas ES valstu izglītības parametru robežās. Tomēr, lai sasniegtu ES vidējo līmeni, augstskolās imatrikulēto skaita pieaugums par 2 % ir nepieciešams, vēl jo vairāk tāpēc, ka valstī pieprasījums pēc cilvēkiem ar augstāk izglītību turpina pieaugt un pārsniedz piedāvāto studiju vietu skaitu. Deviņās ES valstīs 20 —25 procentiem 30—gadīgo iedzīvotāju ir augstākā izglītība (Vācijā, Grieķijā, Spānijā, Francijā, Īrijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Somijā, Apvienotajā Karalistē), Zviedrijā, Dānijā — 26 %, Beļģijā — 29 %. Latvijā, lai gan pēc statistikas nav iespējams gūt precīzu aprēķinu, tas varētu būt 20 % robežās. Tas nozīmē, ka katram piektajam ES un arī Latvijas jaunietim ir augstākā izglītība. Izņēmums ir Itālija ar 8 % un Austrija ar 7 %,taču arī tur pēdējo gadu tendences uzrāda strauju pieaugumu (ES valstīs statistiskie dati par 1992./93.gadu— no Key data on education in the European union 95; Luxembourg, 1996; Latvijā — IZM dati par 1996./97.gadu). Orientējoties uz 2. stratēģiskās grupas (pārsvarā Ziemeļvalstu )attīstības modeli augstākajā izglītībā, Latvijai ieteicams veikt studiju programmu un augstskolu diferenciāciju līdzīgi kā Dānijā ( Education Indicators Denmark, 1996 ), plānojot, ka 2003./04.ak.gadā studējošo skaits sasniegs 183 uz attiecīgā vecuma 1000 iedzīvotājiem ( t.i. 18,3 % no gadagājuma pašreizējo 17,3 % vietā). Studējošo skaita ziņā arī Latvija iekļaujas šajās robežās un līdzīgi arī plāno studējošo skaita pieaugumu, taču svarīgāks par studējošo skaitu ir sadalījums pa studiju programmu līmeņiem. Tā Dānijā 1994./95. gadā tas bija šāds: (% no kopējā studējošo skaita)

Studēja Tika imatrikulēti

• īsa studiju laika programmās 9 % 17 %

• vidēji īsa studiju laika programmās 37 % 45 %

• bakalaura programmās 13 % 13 %

• ilga studiju laika programmās 40 % 24 %

• doktorantūrā 2 % 1,9 %

Ik gadu studējošo uzņemšanu plāno 5,3 — 5,6 % robežās no attiecīgā gadagājuma (respektīvi 53 —56 imatrikulētos uz 1000 studiju vecuma iedzīvotājiem).

Studiju programmas. ES valstu statistikā izdala 8 studiju virzienus, kuros vērtē studējošo skaita dinamiku (Latvijā pielieto UNESCO klasifikācijā paredzētās 17 nozares, taču arī no šīm 17 nozarēm var izdarīt kopsavilkumu, kas atbilst ES astoņiem studiju virzieniem).

Studējošo sadalījums ES 12 dalībvalstīs (pēc Key data on education in the European union, 95 ) un Latvijā (1996./97., IZM dati ) :

Studiju virzieni ES, % Latvijā, % Latvijā, %

par budžeta par maksu

līdzekļiem

1.Sociālo zinātņu un biznesa studijas 25 16 48

2.Inženierzinātnes un arhitektūra,

transporta zinības 17 28 6

3.Pārējās (izglītības zinātnes,

lauksaimniecības zinātnes ) 15 21 16

4.Humanitārās zinātnes, māksla,

teoloģija un reliģijas zinātnes 13 4 3

5.Medicīnas un veselības zinātnes 10 3 0,2

6.Tiesību zinātnes 9 4 12

7. Dabas zinātnes 6 5 0,8

8. Matemātika un datorzinātnes 5 10 1,6

No tā izriet divi secinājumi:

1. Latvijas izglītības sistēmā atšķirībā no ES vēl joprojām ir mazs studējošo īpatsvars sociālajās, tiesību, medicīnas un humanitārajās zinātnēs; joprojām ir liels studējošo īpatsvars inženierzinātnēs, pedagoģijā, matemātikā un datorzinātnēs.

2. Latvijā maksas studijas orientētas uz salīdzinoši lētāku studiju programmu apguvi, uz tādu programmu īstenošanu, kurās nav nepieciešami dārgi pētījumi un pētniecības laboratorijas. Tās pārsvarā ir sociālo zinātņu un biznesa administrācijas studijas, skolotāju izglītošana, tiesību zinātņu studijas. Maksas studijas un privātās augstskolas ātri reaģēja uz paaugstināto pieprasījumu pēc šāda veida izglītības un prasmīgi izmantoja valsts augstskolu nepietiekami aizņemto nišu. Taču šis sadalījums un tendence vēl neatspoguļo valsts vajadzības pēc noteikta virziena zinātnes un tautsaimniecības speciālistiem.

II. Analītiskie priekšnosacījumi

augstākās izglītības sistēmas

pārstrukturēšanai

Saskaņā ar LR Augstskolu likuma 51. pantu “No valsts budžeta līdzekļiem finansējamo studējošo skaitu katrā augstskolā nosaka Augstākās izglītības padome, saskaņojot to ar izglītības un zinātnes ministru “. Studējošo skaitu juridisko personu dibinātajās augstskolās nosaka šo augstskolu dibinātāji.

Tā kā Latvijā nepastāv skaidri fiksēta augstskolu diferenciācija pēc studiju programmām un studiju virzieniem, tad līdzšinējā statistika, mēģinot nestandartizētās un neakreditētās studiju programmas sakārtot pēc to atbilstības UNESCO klasifikācijas 17 studiju virzieniem (nozarēm), ir visai nosacīta (1.,2.tab). IZM līdz 1997.gada 1.martam bija jāizstrādā šī klasifikācija (International Standard Classification of Education, ISCED, UNESCO, 1976) pilnā apjomā un ar 1997.gada 1.aprīli šai klasifikācijai un instrukcijai par tās lietošanas kārtību, LR MK apstiprinātai, vajadzēja stāties spēkā. Situācijā, kāda Latvijas augstākās izglītības sistēmā valda pašlaik, jāatzīst, ka:

1. trūkst vienotu priekšstatu par bakalaura, maģistra un profesionālās izglītības programmu saturu un līdz ar to arī par šo akadēmisko grādu un kvalifikāciju apliecinošo dokumentu piešķiršanas kritērijiem;

2. nav vienotas sistēmas un principu studiju organizēšanai, kas dotu studentiem brīvību studiju vietas un studiju priekšmetu izvēlē, kombināciju izvēlē un studiju maiņā starp dažādām augstskolām gan Latvijā, Baltijā un internacionāli.

Pamatoti var uzskatīt, ka studentu skaitu dažādās studiju programmās nosaka augstskolu piedāvājums un nevis valsts ekonomikas radītais pieprasījums pēc šādiem speciālistiem. Pastāvošās tendences slēpj sevī nevēlamas sekas divos aspektos:

1) tautsaimniecības attīstība var tikt aizkavēta pietiekami kvalificētu speciālistu trūkuma dēļ;

2) absolventu kvalifikācijas neatbilstība darba tirgus pieprasījumam var radīt situāciju, kad augstskolu absolventi spiesti strādāt savām spējām neatbilstošu, nekvalificētu darbu vai papildināt bezdarbnieku skaitu;

3) Latvijai, izvēloties stratēģiju studentu skaita noteikšanai laika periodam līdz 2010.gadam, ieteicams balstīties uz 2.stratēģiskās grupas valstu — attīstītāko, sociāli orientēto valstu (Norvēģijas, Somijas, Dānijas, Zviedrijas, Islandes, Beļģijas, Nīderlandes) modeli, tai skaitā arī uz studējošo skaitu un sadalījumu jau pieminētajās 17 UNESCO ISCED studiju virzienu programmās.

Brīvā sabiedrībā ar tiesībām brīvi izvēlēties izglītības un darba iespējas jārēķinās arī ar tirgus ekonomikas nosacījumiem, kur katra indivīda vēlme iegūt sev tīkamo augstāko izglītību ne vienmēr tika saskaņota ar atbilstošas kvalifikācijas darba iespējām, ar darba tirgus pieprasījumu. Pielāgošanās darba tirgum, akadēmiskās un profesionālās izglītības saskaņošanas nepieciešamība pieaugs, jo turpmākajos 10 gados studējošo īpatsvars sasniegs 25 — 30% pašreizējo 17 — 23 % vietā no attiecīgā gadagājuma iedzīvotāju skaita. Tāpēc nepieciešams pārveidot studiju programmu piedāvājumu un augstākās izglītības un augstskolu struktūru — kā alternatīvu klasiskajām universitātes tipa studijām, veidojot profesionālās augstskolas un profesionālās studiju programmas.

Augstākās izglītības sistēmas pārstrukturēšanas stratēģiskais mērķis ir izveidot Latvijas valsts attīstības vajadzībām un iespējām atbilstošas augstskolas, nodrošināt augstākās izglītības iespēju vienlīdzību un taisnīgumu, studiju un pētījumu brīvību, lai atjaunotās neatkarības apstākļos un ieejot 21.gadsimtā Latvijas augstskolas, tāpat kā 20.gs. sākumā, kļūtu par Eiropas augstskolu sistēmas sastāvdaļu. Latvijas augstskolu attīstība tiek orientēta uz Centrāl — un Ziemeļeiropas valstu attīstības modeli, veidojot Latvijā modernu augstskolu tīklu kā vienojošo posmu starp šo valstu izglītības sistēmām.

Tiek piedāvāts, nevis katra atsevišķa jautājuma konkrēts risinājums, bet gan pārstrukturēšanas iespējamā shēma.

Latvijas izglītības sistēma — problēmu analīze:

Tuvākā pamatproblēma ir — kādās izglītības sistēmas nozarēs investīcijas dotu ātru atdevi sociālajā un ekonomikas sfērā un stabilizētu pašu izglītības sistēmu;

tālākā — tā pārstrukturēšanas apjoma noteikšana, kura rezultātā izglītības sistēma atbildīs valsts vajadzībām un būs konkurētspējīga Eiropā pēc 10–12 gadiem, 2010.gadā;

tuvākās problēmas iedalāmas šādos savstarpēji saistītos un risināmos jautājumos:

1. izglītību nodrošinošās struktūras— skolas, augstskolas — vēl neatbilst tirgus ekonomikas prasībām;

2. nepietiekams izglītības finansējums pārejas perioda situācijā un neefektīva līdzekļu izlietošana, galveno finansējuma daļu novirzot novecojušās infrastruktūras uzturēšanai un komunālajiem maksājumiem; kritiski pietrūkst līdzekļu augstskolu attīstībai un pārkārtošanai;

3. tirgus ekonomikas apstākļiem tikai daļēji atbilstošs izglītības saturs un zināšanas, nepietiekami attīstītas studējošo spējas un amatprasmes;

4. nepietiekamas valsts garantijas izglītības kvalitātei un kvalitātes kontrolei;

5. nevienlīdzības tendenču pastiprināšanās izglītības sistēmā.

Pozitīvais augstākās izglītības attīstībā laika posmā pēc 1991. gada. Latvijas augstākās izglītības sistēmā kopš neatkarības atjaunošanas arvien izteiktāk iezīmējas tās tendences, kas pastāv Eiropas attīstītāko valstu augstākajā izglītībā. Arvien vairāk nostiprinās studiju priekšmetu sistēma, ļaujot studentiem pašiem veidot savu studiju programmu izvēles daļu, lai papildus pamatprogrammai apgūtu arī citu nozaru studiju kursus, studiju programmu veidošanā galvenā uzmanība veltīta kvalitātei, interdisciplinārai pieejai studijās un pētījumos. Ir izstrādāti un iesniegti apstiprināšanai bakalaura akadēmiskā grāda standarti— pamatprasības, ir uzsākta augstskolu studiju programmu akreditācija, augstskolās veidojas studiju programmu pašnovērtēšanas sistēma, ir izveidota divpakāpju akadēmisko grādu (bakalaura un maģistra) sistēma. Ir izstrādātas pirmās profesionālo studiju programmas. Visbeidzot, valstī strauji pieaudzis studējošo skaits, kas liecina par jauniešu vēlmi iegūt augstāko izglītību, par augstākās izglītības prestižu un pieprasījumu sabiedrībā — par Eiropai raksturīgo tendenču nostiprināšanos Latvijas izglītības sistēmā.

Tomēr, pārejot pie problēmu sīkākas analīzes, jāaplūko tie jautājumi, kuru nepietiekamas risināšanas dēļ augstākā izglītība vēl joprojām atpaliek no sabiedrības pieprasījuma un valsts vajadzībām, pārāk lēni pārstrukturējas atbilstoši tirgus saimniecības apstākļiem un starptautiskajiem standartiem.

1. Neatbilstība tirgus ekonomikas apstākļiem — joprojām saglabājas centralizētai plānošanai raksturīgā vertikālā vadības sistēma, kā rezultātā tiek uzturēta augstskolu savstarpējā izolētība darba tirgus plānošanā un izglītībā kā studiju un pētījumu procesā ne tikai starp fakultātēm un augstskolām, bet pat vienas fakultātes ietvaros. Telpas, iekārtas, zinātniskais potenciāls tiek izmantoti nepilnīgi, pieeja interdisciplinārām programmām ierobežota, saglabājas šaura specializācija — sava veida sastingums specializācijā. Nepietiekami strauji un nepietiekami kvalitatīvi tiek attīstītas jaunās — tirgus saimniecībai nepieciešamās studiju programmas, tanī pat laikā starptautiski visai augstais eksakto studiju līmenis nepietiekama finansējuma apstākļos var zaudēt kvalitāti. Te jāatgādina Eirofakultātes novērtēšanas komisijas ziņojumā teiktais (1996.g. 3.decembris, 9.lpp.):”.. augsti kvalificēta mācīšana mūsdienās nevar notikt vietā, kurā nav iekārtu. Novērtēšanas komiteja būtu vismaz negodīga, ja tā neziņotu par savu šoku, inspicējot tehnisko ierīču vispārēju izmantošanu Baltijas universitātēs. Ārzemju donori nevēlas sniegt finansējumu, lai uzlabotu fizisko infrastruktūru Baltijas universitātēs tik ilgi, kamēr vietējās valdības paziņo, ka tām ir svarīgākas prioritātes”. Nozaru ministrijas, kuru pārziņā atrodas valsts augstskolas, neplāno un nekontrolē sagatavoto speciālistu un darba tirgus atbilstību; augstākajā izglītībā nav valsts pasūtījuma kopumā un nav arī nozaru ministriju līmenī. Šaurā akadēmiskā (zinātniskā) specializācija augstskolā ir atrauta no valsts reālajām iespējām un vajadzībām — visām šaurām zinātniskām specialitātēm valsts nevar nodrošināt atbilstoša satura un kvalitātes darba vietas tautsaimniecībā. Savukārt augstskolu beigušie nav spējīgi patstāvīgi un ātri apgūt jaunas iemaņas un funkcijas, vairākkārt mainīt iegūto specializāciju Tomēr bezdarba līmenis augstskolu absolventu vidū Eiropas attīstītākajās valstīs nepārsniedz 5 % ir viszemākais no visām iedzīvotāju grupām. Par normālu tiek uzskatīta situācija, kad specialitātē nestrādājošo augstskolu absolventu skaits nepārsniedz 25 % no kopējā absolventu skaita. Tātad arī Latvijā vismaz 70— 75 % gadījumos augstākā izglītība ir jāsaista ar darba tirgu. Ieteicams pāriet uz horizontālo vadību, kombinējot augstskolu autonomiju ar valsts institūciju sadarbību (komunikatīvā plānošana), pastiprināt augstskolu nozīmīgumu reģionu attīstībā, vienlaikus efektīvāk reaģējot uz mainīgo pieprasījumu darba tirgū, it sevišķi reģiona darba tirgū.

1. tabula. LR augstskolu pamatstudijās imatrikulēto skaits 1996./97. m.g. (par budžeta līdzekļiem)

Augstsk. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 Kopā

LU 150 253 93 251 96 236 134 50 1263

RTU 526 99 623 1561 43 2852

RAU 250 226 476

DPU 390 40 430

LLU 75 25 50 165 210 75 100 700

AML 207 207

LKuA 10 15 19 44

LJA 24 6 20 50

LMāA 72 72

LMūA 111 111

LPoA 93 93

NAA 100 100 200

LSPA 178 178

LPA 356 5 361

RA 157 65 45 19 20 306

RPIVA 225 225

REA 100 100

VA 50 50 100

Kopā 1556 263 183 143 1131 334 360 776 257 2002 43 210 75 246 6

IZM dati

Valsts augstskolas

1. Latvijas Universitāte LU

2. Rīgas Tehniskā universitāte RTU

3. Rīgas Aviācijas universitāte RAU

4. Daugavpils Pedagoģiskā universitāte DPU

5. Latvijas Lauksaimniecības universitāte LLU

6. Latvijas Medicīnas akadēmija AML

7. Latvijas Kultūras akadēmija LKuA

8. Latvijas Jūras akadēmija LJA

9. Latvijas Mākslas akadēmija LMāA

10. J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija LMūA

11. Latvijas Policijas akdēmija LPoA

12. Nacionālā Aizsardzības akadēmija NAA

13. Latvijas Sporta pedagoģijas akdēmija LSPA

14. Liepājas Pedagoģiskā augstskola LPA

15. Rēzeknes Augstskola RA

16. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstsk. RPIVA

17. Rīgas Ekonomikas augstskola REA

18. Vidzemes Augstskola VA

2. tabula. LR augstskolās pamatstudijās par budžeta līdzekļiem studējošo skaits (projekts 1997.-98. a.g.)

Augstsk. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 Kopā

LU 90 650 20 560 336 185 227 114 60 60 2302

RTU 30 50 150 550 99 300 802 44 110 36 180 2351

RAU 80 25 40 145

DPU 315 120 60 60 40 20 615

LLU 40 105 25 110 165 162 36 120 763

AML 800 800

LKuA 50 30 80

LJA 24 6 60 90

LMāA 76 76

LMūA 120 30 150

LPoA 93 30 123

NAA 30 40 100 30 200

LSPA 136 40 23 199

LPA 316 60 40 30 20 466

RA 157 25 45 19 246

RPIVA 100 40 140

REA 100 100

VA 50 50 100

97./98. 1174 1010 216 900 1250 423 351 433 1080 1053 44 162 36 195

Kopā 4685 3955 840 3500 4900 1645 1365 1680 4095 4065 175 630 140

97./98. — projekts uzņemšanai 97./98. mācību gadā