Ar rudens darbiem Latvijas rītdienai

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Latvijas Valsts radiofonā vakar, 1. septembrī, raidījumā “Pusdiena”, pl.12.35

— Kā allaž, mēs jūs aicinām, un jūs labprāt nākat, lai dalītos ar savām domām par aktuālajām valsts lietām. Šonedēļ laikam aktualitāte numur viens ir šī pirmā skolas diena.

— Jā, tik tiešām uz Radionamu es nāku ar lielu prieku. Ja jau mēs drusciņ esam sākuši runāt par liriskākām lietām, tad, lai kā ietu, tie ir tie jautājumi, par ko es vienmēr runāju ar zināmu atbildību, var teikt, pat gandarījumu. Bet šad tad ar rūgtām pārdomām, ja kaut kas nav izdarīts. Un šad tad ar gandarījumu, ja kaut kas ir iznācis. Bet es uzskatu par savu pienākumu vienmēr dalīties savos iespaidos arī ar radioklausītājiem. Neņemiet ļaunā, ka kādreiz es varbūt jūs sarūgtinu. Bet šad tad jau mums izveidojas arī gluži labas sarunas.

— Savā apsveikumā pirmajā skolas dienā jūs sakāt, ka valstij ir jāuzņemas atbildība arī par bērniem, kas šogad skolu neapmeklēs. Varbūt daudzus interesēs mazliet plašāks paskaidrojums, kā šī valsts atbildība konkrēti varētu izpausties.

— Valsti es šeit domāju kā mūsu valsti kopumā. Valstī darbojas ļoti daudzas un dažādas organizācijas, kurām lielākā vai mazākā mērā ir jāuzņemas šī atbildība, vismaz jābūt šai atbildībai. Ja es runāju par valsti, tad valsts vissvarīgākā sastāvdaļa ir katrs tās iedzīvotājs. Ja mēs gribam, lai mūsu bērni mācās, tad katrai māmiņai un katram tētim ir tas svētākais pienākums rūpēties un gādāt, lai bērns varētu mācīties. Bet es jau dzirdu iebildes — kā mēs to varam, ja mums nav tā un šitā. Bet es varu atbildēt arī, ka esmu iepazinies ar apstākļiem un zinu, ka šoruden simtiem ģimeņu, kam varbūt nav tie spožākie apstākļi un tā labākā situācija, iekārto savu dzīvi tā, ka, lai nu kam, bet bērnam zināšanām ir jābūt. Jo, kas gan cits, ja ne zināšanas būs tas pamats, uz ko pakāpjoties mēs varēsim tikt ārā no tās nabadzības, kas bieži vien pie mums ir vērojama.

Ar rūgtumu sirdī es izrunāju šo vārdu “nabadzība”, jo tas neliecina par labu ne mūsu kopīgajam darbam, ne mūsu situācijai. Bet tāda tā šobrīd daudzās vietās ir. Šodien, pirmajā skolas dienā, es pavēroju Pļavnieku ģimnāzijā, ar kādu lielu rūpību un mīlestību bērni bija sagatavojušies skolai. Redzēju gan drēbītes, kas bija rūpīgi mazgātas, gludinātas un tīrītas, gan bērnu starojošās acis, gan viņu ciešo apņēmību. Un man radās pārliecība, kas ne reizi vien man ir bijusi, ka mēs ejam pareizu ceļu, pareizā virzienā un ka šie bērni ir mūsu nākotne. Vakar man bija rūgti apzināties esošo, kad es izlasīju dažus rakstus. Pēdējā laikā tie ir diezgan nopietni. Mums ir jādomā, un ar valdību mēs arī runāsim par tām lietām, par to, kā un cik daudz dzimst mūsu bērni, kā viņi jūtas, kur viņi dzīvo, kāpēc vecāki arvien vairāk atsakās no iespējas laist pasaulē bērnus un rūpēties par viņiem. Tā ir tāda fundamentāla problēma, kuras risināšanā varbūt atkal visiem jāpiedalās.

Es gribētu šajā dienā aicināt visas pašvaldības, kas vislabāk zina, kas notiek savā pagastā, pilsētiņā vai novadā, kam ir šī lielā atbildība par to, kā jūtas katra ģimene un vai bērni spēj iet skolā, arī visas organizācijas, dažādu iestāžu un uzņēmumu vadītājus — meklējiet iespējas, lai palīdzētu tiem vecākiem, kuru bērni neiet skolā. Kādreiz pats bijis uzņēmuma vadītājs, es zinu, ka šīs iespējas vienmēr ir un vienmēr mēs varam kaut ko darīt. Jo bērni ir kapitāls, kas arī nākotnē vienmēr mums nesīs augļus. Tāpēc es šodien no sirds vēlu visiem, visiem bērniem veiksmīgu, priecīgu un saulainu pirmo skolas dienu. Šodien tik tiešām ir saulaina diena. Vēlu neapstāties pie pirmās nedēļas pārdomām un varbūt nevēlēšanās vai nepatikas, pārvarēt šīs pirmās dienas grūtības, lai pēc tam varētu rūpīgi strādāt visu ziemu un pavasarī atkal lepoties ar jauniem sasniegumiem, ar labām atzīmēm burtnīcās un visiem citiem labiem darbiem.

Vēlreiz visiem vēlu veiksmīgu un gandarītu 1. septembri.

— Mēs dzīvojam interesantā reformu laikā. Jūs jau tikko pieskārāties bērnu jautājumam. Visiem vecākiem vairāk vai mazāk rūp tas, lai viņiem būtu darbs. Šeit atkal mūsu ļaudis — gribot vai negribot — dalās pilsētniekos un lauciniekos. Lauciniekiem nenoliedzami šo darba dzīvi veido situācija lauksaimniecībā. Jau nākamnedēļ Saeimā tiks apspriests stāvoklis lauksaimniecībā. Kā jūs vērtējat pašreizējo valdības politiku, kas vērsta uz lauksaimniecības atbalstīšanu?