PĒC NOTIKUMA. PĒC CEĻA

Latvijas luterāņi lielajā pasaules luterāņu saimē

Ilze Ezerniece, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta galvenā speciāliste, — speciāli “Latvijas Vēstnesim”, pēc Pasaules luterāņu federācijas 9. asamblejas Honkongā

Visaptveroša sadarbība starp luterāņu Baznīcām visā pasaulē ir nepārprotami saistīta ar šī gadsimta divu pasaules karu ietekmi uz Eiropas un pasaules sabiedrību. Pirmais mēģinājums radīt kopību luterāņu starpā notika 1923.gadā, kad nodibinājās Pasaules luterāņu konvents, tomēr patiesu sadarbību apgrūtināja atšķirīgi uzskati par attiecību iespējām ar agrākajiem Pirmā pasaules kara ienaidniekiem. Kopš dibināšanas konvents paguva sanākt uz trīs asamblejām. 1935.gadā notikusī asambleja bija iespaidota ar tā sauktajām Vācijas “baznīcu cīņām”, bet nākamā — 1940. gadā Filadelfijā, ASV, paredzētā — Otrā pasaules kara dēļ tika atcelta.

Pēc Otrā pasaules kara, 1945.gadā, starp luterāņiem vēlreiz atdzima doma par atkārtotu mēģinājumu apvienoties. Lai gan pēckara situācija bija nomācoša un bezcerīga — bads, bezpajumtniecība, bezdarbs un darba nespēja —, šie ārējie faktori nav traktējami kā vienīgie atkārtotam luterāņu sadarbības mēģinājumam. Ielikti sociālo un politisko realitāšu nacionālajā un internacionālajā kontekstā, tie pamatojās baznīcu un draudžu iekšējā dzīvē. Tāpat šīs sadarbības iemesli būtu uzlūkojami kā vēlme dalīties kopējā ticības mantojumā. Par spīti nacionalitātes, valodas un kultūras barjerām. Un, piedaloties 47 dalībbaznīcām no 26 valstīm, Zviedrijas pilsētā Lundā 1947.gadā tika nodibināta Pasaules luterāņu federācija (PLF).

Savos piecdesmit pastāvēšanas gados federācija ir palikusi uzticīga dibināšanas laikā izvirzītajiem mērķiem un pamatdarbībai, kas nav bijusi tikai akla pieķeršanās tradicionālajai ievirzei. Četras pamatnostādnes jeb darbības pīlāri — palīdzība trūkumcietējiem, kopējas ierosmes misijas darbā, vienoti centieni luteriskās teoloģijas identificēšanā pašā luteriskajā vidē (M.Lutera teoloģija pašu luterāņu vidū joprojām ir plašs pētniecības lauks) un vienotība sapratnes meklējumos kristīgo konfesiju starpā jeb ekumenisms — pusgadsimta laikā ir piedzīvojušas dinamisku kalpošanas, misijas, teoloģijas, baznīcas būtības izpratnes jeb eklesioloģijas, ekumenisma, baznīcas inkluzivitātes, starptautisko attiecību un cilvēktiesību attīstību to praktiskā un teorētiskā risināšanā.

Kāda Pasaules luterāņu federācija ir pašlaik? Kopš pēdējās asamblejas federācijas sastāvā ir 123 dalībbaznīcas un vienai baznīcai ir asociētās locekles statuss. Lai gan pirms piecdesmit gadiem baznīcas apvienojās federācijā ar nodomu veidot plašāku kristīgo sadraudzību un savstarpēju atbalstu, tomēr, neraugoties uz to, radies jautājums: “Vai PLF ir baznīca?” Ar bažām un aizdomu pieskaņu šis jautājums ir ticis izvirzīts vairākkārt, bet, kā 9. asamblejas uzrunā norādīja ģenerālsekretārs Išmaels Noko, pēc vairākkārtējiem konstitūcijas labojumiem (1963) iespēja federācijai kļūt par “superbaznīcu” ir izslēgta, un PLF ir skaidri definēta kā neatkarīgu baznīcu, kas brīvi vienojušās sadarbībai, starpniece šai kooperācijai. Federācijas augstākā lēmējinstitūcija ir asambleja, kas pulcējas katru sesto gadu un kurā ir pārstāvētas visas dalībbaznīcas. Lēmumi un saistības, ko pieņem dalībbaznīcas, kā uzrunā atzīmēja ģenerālsekretārs, nav vis organizācijas, bet gan dalībbaznīcu kopības pieņemti lēmumi un saistības. Tātad visi plāni un aktivitātes, kas notiek lokālajās baznīcās, ir ielikti globālā kontekstā. Savukārt starplaikā starp asamblejām katru gadu tiekas PLF padome, kurā ir 49 locekļi. PLF sekretariāts kopš nodibināšanas atrodas Ženēvā un tās darbības lauks ir lēmumu un jaunu projektu īstenošana. Sekretariātam ir pakļauti Misijas un attīstības, Teoloģijas un izglītības un Vispasaules palīdzības sniegšanas departamenti ar vairākām apakšnodaļām. Kopš 1947.gada kopīgais palīdzības darbs dalībbaznīcām licis iesaistīties krīzes situāciju novēršanā pasaules karstajos punktos — Indoķīnas pussalā, Salvadorā, Gvatemalā, Dienvidāfrikā, Dienvidslāvijā, Indijā, Palestīnā un citur.

Kopš 1970.gada starp PLF un citām kristīgajām konfesijām notiek nopietni dialogi. Viens no lielākajiem varbūt pat ievērojamākais, PLF Teoloģijas un izglītības departamenta (visu dalībbaznīcu kontekstā) panākums ekumeniskajā jomā ir Pasaules luterāņu federācijas un Pontifikāta padomes kopīgi izstrādātā Deklarācija par taisnošanas doktrīnu ( The Joint Declaration on the Doctrine of Justification ) . Tās pieņemšana būtu ekstraordinārs vēsturisks, ekumenisks, pastorāls un misioloģisks notikums, jo Deklarācijas galvenā nozīme būtu visdziļākā un būtiskākā luterāņu un katoļu tradīciju konflikta izbeigšana, kas eksistē jau kopš reformācijas laikiem. Kā sacīts deklarācijā, “attiecībā uz taisnošanas mācības pamatpatiesībām starp luterāņiem un katoļiem eksistē vienprātība” (Deklarācija par taisnošanas doktrīnu, 40.paragrāfs) un sešpadsmitā gadsimta nosodījumi, cik attiecas uz taisnošanas doktrīnu, “neattiecas uz abu baznīcu mācību” (Deklarācija par taisnošanas doktrīnu, 41.paragrāfs). Tāpat ir panāktas ievērojamas vienošanās ar pareizticīgo, anglikāņu, reformātu–presbiteriāņu, metodistu un baptistu Baznīcām.

Ļoti nozīmīgu darbu veic Misijas un attīstības departaments. Vārds “misija” nenozīmē aklu baznīcas mācības izplatīšanu vai Bībeles citēšanu, kā tas varētu likties. Visprecīzāk to varētu identificēt ar vārdu “izglītība”, jo īpaši valstīs, kurās ir ļoti augsts analfabētisma procents. Šis departaments pēta arī jautājumus, kas saistīti ar sieviešu statusu un stāvokli baznīcā un sabiedrībā. Pēc PLF statistikas, 80% no cietušajiem karu, vardarbības un seksuālās izmantošanas rezultātā ir sievietes. Misijas un attīstības departamenta kompetencē ir arī dažādu projektu īstenošana un koordinēšana, augstākās izglītības iegūšanas veicināšana, apmaksājot studijas dažādu valstu studentiem. Latvija šajos projektos tikusi iekļauta vairākkārt, tā saņēmusi palīdzību baznīcu atjaunošanai, vairāki cilvēki ir saņēmuši finansējumu teoloģijas studijām. Īpašas nodaļas ir izveidotas Āfrikas, Latīņamerikas, Āzijas un Eiropas jautājumos.

Honkongā notika devītā Pasaules luterāņu federācijas asambleja. Pamatots ir jautājums — kādēļ par asamblejas norises vietu tika izraudzīta Āzija un kādēļ tieši kosmopolitiskā pilsēta Honkonga, ja ir zināms, ka Honkongā ir tikai 8% kristīgajai ticībai piederīgo. Pirmkārt, līdz šim federācija savas augstākās lēmējinstitūcijas tikšanās ir organizējusi vairākās vietās Eiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, bet Āzijā tāda vēl nebija notikusi. Otrs iemesls, kā sacīts 9. asamblejas ziņojumā, šai tikšanās reizei bija solidaritātes raksturs ar luterāņu un citām kristīgajām konfesijām Honkongas atgriešanās brīdī Ķīnas pārvaldīšanā īpašās administratīvās teritorijas statusā. Pasaules luterāņu federācijas 9. asambleja notika no 8. līdz 16.jūlijam, tātad tikai nedēļu pēc šī notikuma.

No iepriekšējām šī asambleja ievērojami atšķīrās ar izteikti ekumenisko raksturu tā visplašākajā nozīmē, proti, PLF bija uzaicinājusi un deva vārdu ne tikai kristīgo konfesiju pārstāvjiem — katoļiem, adventistiem, bet arī budistu pārstāvim. Vārds tika dots Honkongas jaunajam pārvaldniekam Tun Čēhva ( Tung Chee Hwa ) un Palestīnas nacionālās varas pārstāvei ( Palestinian National Authority ), augstākās izglītības ministrei Dr. Hananai Ašravi ( Hanan Ashrawi ).

Šajā asamblejā bija vairāk nekā tūkstotis dalībnieku, no tiem 379 oficiālie delegāti jeb balsstiesīgie. Plenārsēdēs un pārējās norisēs piedalījās visi dalībnieki un, manuprāt, ļoti būtisks bija tieši mazo darba grupu veikums, jo tās bija iniciatores asamblejā pieņemtajām rezolūcijām, ziņojumam un vēstulei visām PLF dalībbaznīcām. Bija pavisam desmit šādas grupas, un to jautājumu un problēmu loks krietni pārsniedza tikai PLF iekšējo norišu risināšanu. Diskusijām un balsošanai tika iesniegtas vairākas rezolūcijas, kas bija daudz plašākas nekā PLF iekšējie jautājumi, tās bija: par luterisko Baznīcu iesaistīšanos miera veicināšanā Āfrikas konfliktu zonās, par Austrumu miera procesu, par Austrumtimoras miera sarunām, Indijas dalitu (viszemākās kastas pārstāvji) atbalstīšanu, īpaši kristiešu, kuri tiekot uzskatīti par vēl zemākiem šīs kastas pārstāvjiem nekā Indijas reliģijām piederošie, kā arī par cilvēktiesību ievērošanu Ķīnā un šajā sakarā arī par Honkongas nākotni. Jāteic, ka šie it kā neeklesiastiskie jautājumi asamblejas dalībnieku vidū izraisīja lielas diskusijas, turklāt daudz pretargumentu šādu rezolūciju pieņemšanai izteica tieši pieminēto reģionu pārstāvji. Vairākās rezolūcijās bija atsauces uz 1990.gadā notikušo asambleju un tikšanos 1995.gadā, norādot, ka daļa pieņemto dokumentu un lēmumu ir bijuši mazefektīvi vai vispār nav darbojušies. Šī asambleja atzina, ka jāsekmē iepriekšpieņemto lēmumu īstenošana.

Latvijas oficiālo delegāciju Pasaules luterāņu federācijas 9.asamblejā pārstāvēja Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags, Daugavpils iecirkņa prāvests, mācītājs Linards Rozentāls un Inta Ivanovska. Kopš federācijas dibināšanas tās sastāvā kā pilntiesīga locekle ir arī Latviešu evanģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL). Šo baznīcu asamblejā pārstāvēja arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis un Vašingtonas evanģēliski luteriskās draudzes mācītāja, Latviešu evanģēliski luteriskās Baznīcas Amerikā pārvaldes priekšnieka padomniece garīgajos jautājumos Anita Vārsberga. Kā Argentīnas evanģēliski luteriskās Baznīcas delegācijas locekle Honkongā bija ieradusies latviešu mācītāja Silvija Zalts. Es piedalījos Honkongas asamblejā viesa statusā.

PLF dibināšanas asamblejā 1947.gadā četrdesmit septiņu dibinātājbaznīcu pārstāvju vidū bija arī LELBĀL pirmais arhibīskaps Dr.Teodors Grīnbergs. Toreiz viņš tika ievēlēts administratīvajā komitejā. Latvijas bēgļi tajā laikā saņēma palīdzību tieši no federācijas Vispasaules palīdzības sniegšanas departamenta. Kopš 1963.gada asamblejas Helsinkos, pateicoties toreizējā LELBĀL arhibīskapa Arnolda Lūša un profesora Dr.Kārļa Kundziņa pūlēm, federācijai pievienojās LELB. Līdz pat Atmodas laikam baznīcām Latvijā un trimdā šādā veidā ir bijusi iespēja kontaktēties, saskaņot rīcību un, kā sacījis E.E.Rozītis, “par spīti uzspiestajai propagandistu lomai dzimtenes baznīcu vadītājiem un daudzu rietumu pārstāvju ērtībai un naivitātei, Baltijas tautu un baznīcu jautājumu nekad nevarēja pilnīgi noklusēt vai aizmirst”. Tādēļ 1990.gadā PLF asamblejā Kuritībā, Argentīnā, šī bija pirmā lielā baznīcu organizācija, kas atklāti iestājās par Baltijas valstīm un baznīcām. Kā atbalsi šim faktam var uzskatīt 1992.gadā Rīgā notikušo PLF Eiropas konferenci.

Abas baznīcas LELB un LELBĀL — joprojām turpina un nostiprina sadarbību, kas jo īpaši auglīga ir kļuvusi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Šī sadarbība neaprobežojas tikai ar palīdzības sniegšanu Latvijas luteriskajām draudzēm. Tajā ietilpst arī svarīgu šo abu luterisko Baznīcas dokumentu izstrādāšana, kopīgas gadagrāmatas izdošana, pēdējā mēneša laikā abi arhibīskapi, E.E.Rozītis un J.Vanags, pagaidām gan vēl tikai mutiski, ir vienojušies par Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas pārstāvniecības atvēršanu pie LELB Konsistorijas. Abām baznīcām izveidojusies laba sadarbība ar Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentu. Liela nozīme ir tradicionālo konfesiju baznīcu un draudžu, tai skaitā LELB, un Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta sadarbībai Reliģijas lietu konsultatīvajā padomē, kuras kompetencē ir Latvijas valsts un reliģisko organizāciju attiecības.