informācija

Mēs visi Daugavpilī, visi Dieva priekšā

No 11. līdz 14. augustam Daugavpilī notiek kristīgā teātra festivāls “Dzeltenais dzenis”

Latvijas kultūras dzīvē šī ir bagāta vasara. Gan Rīgu, gan novadus pieskandējuši vairāki starptautiska mēroga festivāli, nupat, svētdien, Dzintaru koncertzālē vērojām starptautiskā deju festivāla “Sudmaliņas” noslēgumu, bet jau vakar, 11. augustā, Daugavpilī sākās kristīgā teātra festivāls “Dzeltenais dzenis”.

Kāpēc šāds nosaukums? Simbolu vārdnīcā lasām, ka dzeltenā krāsa ir mūžības un apskaidrības simbols, saistīta ar Gaismu un Sauli, bet dzenis tā nemitīgās klaudzināšanas dēļ kristietībā parādās kā nerimtīgu lūgšanu simbols, jo lūgšanas pavada cilvēku ceļā uz Gaismu. Festivāls notiek pirms 15. augusta, kad Latgalē visi katoļticīgie atzīmē Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienu, un jau krietnu laiku pirms tam uz Aglonu dodas svētceļnieki. Vai festivāla norises laiks ir izvēlēts apzināti. Uz šo jautājumu Daugavpils kultūras darba inspektore, šī pasākuma koordinatore Līga Balode atbild ar noteiktu “jā” un piebilst: “Pirms 15. augusta Rēzeknē ik gadus notiek garīgās mūzikas festivāls. Vēlējāmies atrast Daugavpilij kaut ko savu, bet visus vienojošu, tā arī radās šī ideja.” Pasākuma mērķis — nostiprināt Daugavpils kultūras saikni ar Latgali un Latviju kopumā.

Daugavpils (vāc. — Dūnaburg) vēsturiski veidojusies kā multinacionāla un multikonfesionāla pilsēta, tāpēc jo īpaši nepieciešams rosināt savstarpējo konsolidāciju un toleranci. Festivāla informatīvajā biļetenā norādīts: “Īstenojot kristīgā teātra festivāla projektu, mēs vēlamies veidot pamatu jaunas tradīcijas sākumam Latgalē, vēlāk — visā Latvijā, kristīgās mākslas sasniegumu apliecināšanā svētceļnieku sagaidīšanas laikā, turklāt neatkarīgi no tautības un piederības kādai konfesijai.”

Festivāls notiek visu pamatkonfesiju (luterāņu, katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku) baznīcās. Bet galvenā norises vieta šoreiz ir luterāņu baznīca. L.Balode atzīmē, ka viens no pasākuma uzdevumiem ir radīt priekšnosacījumus Daugavpils luterāņu Baznīcas atdzimšanai no padomju laikos bijušās boksa skolas uz garīgi piepildītu telpu. Arī Daugavpils teātrim ir jāintegrējas Latvijas teātra mākslas procesā. Kā vienā no savām uzrunām Latvijā uzsvēris Romas pāvests Jānis Pāvils II, kristietībai jāiet kopsolī ar mākslu, jo tikai tā ir iespējams kopt dzīves sakrālo pusi.

Festivāla pirmā diena aizsākās ar Daugavpils cietokšņa apmeklējumu, jo tā ir vieta, kur 1630. gadā pirmo reizi spēlēts teātris, un teātra izrāde tajā, bet vakarā noslēdzās ar procesuālu gājienu no vienas konfesijas baznīcas uz otru (pareizticīgo, vecticībnieku, katoļu) un garīgās mūzikas kocertiem tajās. Jo, kā sacīja L.Balode, jau vēsturiski mūsu pilsētā ir izveidojies tā, ka Luterkalniņā citas baznīcas ir celtas blakus esošajai luterāņu baznīcai.

Pasākuma programmā — vairāku teātru sniegums: Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Mākslas katedras un teātra — laboratorijas “Labirints”, teātra “Skatuve” un bērnu baleta izrādes, Jaunā Rīgas teātra izrāde “Rutes grāmata”, Dailes teātra “Sirdij ir spārni”, Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomdarba izrāde “Brāļi Karamazovi”; garīgās mūzikas koncerti un katras dienas noslēgumā — dievkalpojums luterāņu baznīcā.

Gribas novēlēt, lai piepildās festivāla rīkotāju un atbalstītāju iecere — izveidot šādu pasākumu par tradīciju Latgalē un visā Latvijā un nākotnē iezīmēt sakrālās mākslas saikni starp trim Dievmātes svētvietām — Aglonu (Latvija), Osrabramu (Lietuva) un Čenstohovu (Polija).

Dace Bebre,

“LV” nozares redaktore