• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par sakoptu Latviju. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.04.1997., Nr. 102 https://www.vestnesis.lv/ta/id/29796

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pensionāri kā sociāls, intelektuāls un garīgs spēks

Vēl šajā numurā

23.04.1997., Nr. 102

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

intervijas. sarunas

Par sakoptu Latviju

Indulis Emsis, vides valsts ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Šajā gadā ir paredzēti vairāki svarīgi pasākumi mūsu apkārtējās vides aizsardzībā un sakopšanā. Lūdzu, iepazīstiniet “Latvijas Vēstneša” lasītājus ar galvenajiem no tiem!

— Šajā gadā mums ļoti intensīvi būs jāstrādā, lai varētu sekmīgi īstenot vienu no lielākajiem projektiem valstī. Tas ir saistīts ar Rīgas pilsētas atkritumu deponēšanas poligona izbūvi. Pēc ūdensapgādes projekta, kurš jau ir realizācijas stadijā, tas ir otrs lielākais projekts Rīgā. Sadarbībā ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, Zviedrijas un Šveices donoriem un arī ar Stokholmas Ūdenssaimniecības pārvaldes atbalstu šis projekts jau ieguvis skaidras un stingri loģiskas aprises, pēc kurām varam precīzi prognozēt, kad un kādos posmos tiks veikti konkrēti darbi. Kā zināms, šo projektu atbalstīja iepriekšējais Rīgas Domes sastāvs. Tagad jaunajai Rīgas Domei nāksies izšķirt šā projekta īstenošanas gaitu, kas skar Getliņus, tātad atkritumu glabātavas rekonstrukciju, Getliņu vecās izgāztuves sanāciju un jaunās izveidošanu, gāzu savākšanas sistēmas izbūvi un šķirošanas procesa iedibināšanu.

Novērtējot visu šo projektu, jāsaka, ka tas ir viens no dižākajiem šāda veida projektiem Austrumu un Centrālajā Eiropā. Līdz ar to liela ir arī mūsu atbildība par projekta precīzu īstenošanu.

Vienlaikus notiek darbs pie aizsāktajiem projektiem. Tie ir ūdenssaimniecībai veltīti projekti Liepājā, Daugavpilī, Jūrmalā, kuru kopējais investīciju apjoms, ko ieguldām vides infrastruktūrā, sasniedz aptuveni 85 miljonus latu. Es runāju tikai par tiem projektiem, kas jau ir pilnīgi sagatavoti.

Šis gads ir ievērojams arī ar to, ka tagad pārejam no lielprojektiem uz reģionāliem — mazpilsētu, ciematu un apdzīvotu vietu ūdensapgādes un kanalizācijas — projektiem. Šai projektu kopai dots nosaukums “800+”. Sākumā mēs domājām un plānojām, ka Latvijā aptuveni 800 vietās būs jāuzlabo ūdensapgāde un kanalizācija. Beigu beigās konstatējām, ka šādu vietu ir vairāk nekā 1200. Taču projektu kopas nosaukumu vairs nemainījām. Mūsu mazpilsētās un citās mazāk apdzīvotās vietās sarežģījumi ar ūdensapgādi un kanalizāciju ir radušies tāpēc, ka ir sairusi agrākā sistēma, kad kolhozi, sovhozi un daļa valsts uzņēmumu rūpējās par šiem jautājumiem. Tagad katrs uzņēmums, katra saimniecība ir suverēna ekonomiska vienība, un tās bilance un ekonomiskā darbība ļauj aprūpēt tikai to, kas vajadzīgs ražošanas procesam, nevis nodarboties ar apkārtnes iedzīvotāju ūdensapgādi un netīro ūdeņu aizvadīšanu. Protams, ja vien tas nav šim nolūkam specializēts uzņēmums. Kas no tā izriet? Tas, ka pašvaldībām ir jāpārņem šīs funkcijas. Taču daudzas pašvaldības nav pieradušas nodarboties ar šādiem jautājumiem. Turklāt tām nav ne resursu, ne pieredzes un ne zināšanu šādu funkciju veikšanai. Tāpēc bija jāizstrādā īpaša valsts programma “800+”, kas paredz atrisināt šīs problēmas un piedāvā skaidru radušos problēmu atrisināšanas koncepciju. Šīs programmas teorētiskā fāze jau ir izstrādāta, pabeigti arī izpētes darbi gandrīz 30 objektos. Sākta pilotprojektu īstenošana. Ar investīciju projekta pirmo kārtu aptversim 25 Latvijas mazpilsētas.

— Ir skaidrs, ka ne pašvaldībām, ne valdībai pašreizējos ekonomiskajos apstākļos brīvu līdzekļu lielāku vides aizsardzības projektu realizēšanai nav. Cik izdevīgas ir Latvijas valstij piedāvātās investīcijas un kredīti? Kādus projektu finansēšanas ceļus jūs esat izvēlējušies?

— Lai projektus nodrošinātu ar nepieciešamajiem finansu resursiem, mēs izvēlējāmies visizdevīgāko principu — kofinansēšanas paņēmienu. Tas nozīmē, ka naudas devējs nav viens, tie ir vairāki.

1.attēlā ir redzams Madonas ūdensapgādes finansējuma sadalījums. Jāatzīmē, ka mums izdevās šim projektam piesaistīt Eiropas Savienības PHARE programmas grantu (15 procenti no kopīgajām izmaksām) un Dānijas Vides aizsardzības aģentūras grantu (22 procenti). Te ir arī Ziemeļvalstu investīciju finansu kooperācijas (NEFCO) ļoti labvēlīgais kredīts — 26 procenti. Savu daļu iegulda arī Madonas ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmums — 2 procenti, Madonas pašvaldība — 8 procenti. Latvijas valdības atbalsts projektam — 27 procenti. Šādā veidā mēs savācām 1,54 miljonus latu, kas nepieciešami projekta īstenošanai 1997. un 1998. gadā.

Vēl sarežģītāka kofinansēšanas shēma ir Cēsu ūdensapgādes sistēmas rekonstruēšanas finansējumam, jo tajā piedalās Norvēģijas, Somijas valdības, NEFCO granti un kredīti (2.attēls). Ir iespēja, ka NEFCO kļūst par šo būvju līdzīpašnieci. Tad NEFCO finansēs visu šo pasākumu. Savukārt Madonas pašvaldība saglabā tiesības ar laiku atpirkt NEFCO daļu. Šajā gadījumā nav vajadzīgas Latvijas valdības garantijas, jo pats kredīta devējs ir kļuvis par uzņēmuma līdzīpašnieku.

Sagatavošanas fāzē ir 15 mazpilsētu ūdensapgādes projekti. Ja valsts šo projektu apguvei piešķirtu plānotos 1,8 miljonus latu, tad ar kofinansēšanas principu un jau minēto valstu atbalstu kopīgais finansējuma apjoms sasniegtu 14 līdz 15 miljonus. Pašreiz Ministru kabinetā risinās diskusijas par šo 1,8 miljonu latu piešķiršanu no Valsts īpašuma fonda.

Ar to es gribu teikt, ka neviens mums naudu uz paplātes nepienesīs. Ir smagi jāstrādā, lai pierādītu savu varēšanu, savu prasmi vadīt procesu, apliecināt, ka ir cilvēki, kas pratīs projektus novadīt līdz sekmīgam noslēgumam, ka ir idejas īstenošanas mehānisms, uzticami partneri un atbalsts iekšzemē un ārzemēs, valsts un pašvaldību atbalsts. Mūsu ministrijas uzdevums ir — sagatavot šos projektus tik labi, lai tie gūtu starptautisku atzīšanu un atbalstu, lai uz tiem atsauktos investori, donorvalstis. Mums ir izveidojies kolektīvs, kas spēj šādus projektus sagatavot, tāpēc tie iegūst Eiropas Savienības, Zviedrijas, Somijas, Dānijas un citu valstu atbalstu. Jāatzīmē, ka šobrīd esam kontraktējuši visus PHARE programmas ietvaros iegūstamos līdzekļus.

3.attēlā redzēsit, cik daudz Latvijā ar Eiropas Savienības palīdzību tiek realizēti mūsu projekti. Esam uzsākuši šajās vietās dabā novietot lielus plakātus ar informāciju par tiem donoriem, kas finansiāli atbalstījuši objektu celtniecību.

Jūs jautājāt, cik izdevīgi Latvijai ir šo investīciju piešķiršanas noteikumi. Tie ir ļoti labvēlīgi, īpaši veicinoši, jo daļu no finansiālā riska uzņemas kreditējošo institūciju dalībvalstis. Arī kredītu procentu likmes ir nelielas. Piemēram, Ziemeļu investīciju bankas kredītu resursiem šī likme ir 7 procenti gadā, turklāt neapmaksājamais periods 10 gadu, kredīta ilgums — 25 gadi. Tik tiešām, vides aizsardzības jomā ir iespējams saņemt ļoti labvēlīgus kredītus. Tos mēs vēl arī “mīkstinām”, piesaistot grantus. Piemēram, Rīgas atkritumu saimniecības attīstībai ir iedalīts Pasaules vides fonda grants 5 miljonu dolāru vērtībā un citi granti. Līdz ar to kopīgā finansējuma struktūra izskatās ļoti pievilcīga. Taču, ja runa būs par biznesam vairāk piemērotiem projektiem, kā, piemēram, enerģētika vai ceļu būve, tad kredītu noteikumi kļūs ievērojami “cietāki”. Kā redzat, vides aizsardzībai bankas dod zināmus atvieglojumus. Tāda ir starptautiskā prakse.

— Jūsu darbinieki ir sagatavojuši jaunu projektu sēriju “500–”. Kādus uzdevumus risinās šie projekti? Kā tos finansēs?

— Ar šo projektu īstenošanu Latvijā sākas pamatu likšana atkritumu saimniecībai. Tā ir jāveido no pašiem sākumiem, jo šajā jomā mums nav pietiekami labu tradīciju. Tā būs jauna pašvaldību infrastruktūras objektu būvniecības līnija. Tās finansēšanas shēma ir līdzīga kā ūdensapgādes un kanalizācijas objektu projektiem — kofinansēšana, riska sadalīšana un finansiālo resursu taupīšanas programmu izstrādāšana. Turpmākās programmas saistīsies ar enerģētiku un ēku siltināšanu. Šie projekti tiks aizsākti jau šogad.

Es esmu secinājis — ja izdodas kādu objektu veiksmīgi realizēt, tad tas it kā veicina nākamā objekta veiksmīgu piesaisti. Teiciens, ka nauda mīl naudu, šajā gadījumā ir vietā. Mēs jau sākam just grūtības akumulēt visu piesolīto palīdzību un piedāvātos finansu resursus. Tāpēc veidojam jaunas institūcijas — ne uz valsts, bet uz pašfinansēšanas rēķina (4.attēls). Esam izveidojuši valsts bezpeļņas uzņēmumu “Vides projekti”, kas sagatavos šīs investīciju paketes, palīdzēs pašvaldībām piesaistīt līdzekļus un pēc tam uzraudzīs, kā šie investīciju projekti īstenojas. Cits finansu instruments ir Vides aizsardzības fonds, kas valstī jau ir labi pazīstams. Tā pamats ir likums par dabas resursu nodokli, kas kopā ar valsts un pašvaldību budžetiem izveido vides infrastruktūras un vides sakārtošanas procesu veicināšanas finansiālo bāzi. Darbu uzsāks arī Vides investīciju fonds, kurā ieplūdīs Eiropas Savienības un donorvalstu nauda, kas plānota dažādu vides projektu kreditēšanai. Šā fonda izpilddirektore ir Indra Sāmīte, starptautiski pazīstama persona. Tas paver iespējas izvērst šo fondu par nopietnu finansu instrumentu.

Mēs, protams, ļoti cieši sadarbojamies ar Ekonomikas ministriju, ar Valsts investīciju programmu izstrādes nodaļu, kuru vada Gaļina Kaņējeva. Līdzīgu sadarbību veidojam ar Pašvaldību attīstības fondu, kas nule uzsācis darbu Ekonomikas ministrijas paspārnē un plāno atbalstīt infrastruktūras investīciju projektus pašvaldībām enerģētikā, vides aizsardzībā, transportā un citās nozarēs. Investīcijas pašvaldību infrastruktūrā ir viens no galvenajiem akcentiem Ministru kabineta deklarācijā attiecībā uz vides aizsardzību.

— Deklarācijā par Ministru kabineta darbu ir vēl viens interesants punkts...

— Jā, mēs gribam Latvijā aizsākt “zilo karogu” tradīciju. “Zilais karogs” ir īpaša peldvietu un peldūdeņu (peldēšanai paredzēto vietu ūdens — V.O. ) sertificēšanas sistēma Eiropas Savienības valstīs. Tajās pludmalēs, kur pacelts zilais karogs, peldviesi var būt droši, ka ūdens kvalitāte un peldvietas serviss atbilst Eiropas standartiem. Šajā gadā mēs gribētu pacelt divus zilos karogus virs mūsu pludmalēm. Vienu — daļā no Jūrmalas peldvietām, otru — Ventspils pludmalē. Šo pilsētu pašvaldības pirmās atsaucās uz mūsu iniciatīvu un ir gatavas veikt visus pasākumus, kas nodrošina starptautisko ekspertu un pašmāju nevalstiskās organizācijas pozitīvu novērtējumu.

Pagājušajā gadā mēs izdarījām lielus priekšdarbus, kā arī veicām īpašu pētījumu par Latvijas peldūdeņiem, salīdzinot to kvalitāti ar Eiropas Savienībā pastāvošajiem standartiem un kritērijiem. Mēs konstatējām iepriecinošu ainu: pērn mūsu peldvietu ūdens kvalitāte, neraugoties uz biežajiem paziņojumiem masu medijos par noliegumu peldēties, salīdzinājumā ar Eiropas Savienības normatīviem atbilda novērtējumam “ļoti labi” vai “labi”. Secinājām, ka esam mānījuši paši sevi, lietojot tādu mēru, kas ir daudz stingrāks par ES kritērijiem. Tādā veidā savai valstij, paši sev nodarījām ievērojamu ekonomisku kaitējumu — atbaidījām no Latvijas peldvietām potenciālos viesus. Tāpēc šajā gadā gribam labot agrāko gadu kļūdu un ar “zilo karogu” programmu atjaunot Latvijas pievilcību tūristiem... Tas, protams, prasīs no pašvaldībām ļoti nopietnu darbu pludmaļu sagatavošanā, aprūpē, tualešu izbūvē un labiekārtošanā, dušu un mazgātavu iekārtošanā, regulārā pludmaļu attīrīšanā un servisa organizēšanā, lai nodrošinātu visu to kritēriju izpildi, kas nosaka pludmales atbilstību “zilā karoga” standartiem. Tas nozīmē, ka mēs pielikām būtiskas pūles, lai izmainītu attieksmi pret šo jautājumu un pirmām kārtām izglītojām pašvaldību darbiniekus, rīkojot īpašus seminārus ar Dānijas, Vācijas, Īrijas un citu valstu speciālistu piedalīšanos. Mums ir jāpanāk mūsu lielisko pludmaļu rehabilitācija, lai Latvija varētu pilnvērtīgi iekļauties Eiropas tūrisma industrijā. Tas ir viens no svarīgākajiem darbiem, kas aizsākams jau šogad.

— Kā risinās jautājums par bīstamo atkritumu glabāšanu Latvijā?

— Valdības deklarācijā ir noteikts, ka bīstamo atkritumu ieglabāšana Gardenes novietnē sāksies jau šogad. Tas nozīmē, ka tagad, pavasarī, ir uzsākts darbs, lai veiktu visas obligātās analīzes tajās vietās, kur patlaban atrodas bīstamie atkritumi. Maijā un jūnijā uzsāksim pirmo kravu nogādāšanu un ieglabāšanu Gardenē. Šis process ir nedaudz aizkavējies tāpēc, ka Briselē laikus nepaspējām sarīkot konkursu par speciālā transporta iegādi bīstamo atkritumu pārvadāšanai. Tagad mums ir vairākas problēmas, jo gribam darbus uzsākt vēl pirms transporta līdzekļu iegādes. Par Eiropas Savienības līdzekļiem iegādātās mašīnas saņemsim tikai vasaras otrajā pusē. Vēl neviens kilograms bīstamo atkritumu Gardenē nav ieglabāts.

Tie ir ministrijas Projektu departamenta (direktors Zigfrīds Brūvers) galvenie un lielākie pasākumi vides infrastruktūras izveidošanā Latvijā šajā gadā. Par likumdošanas un normatīvo aktu veidošanu es negribētu patlaban runāt. Darba plāns, ko tuvākajās dienās aizstāvēsim Ministru kabinetā, ir ļoti plašs. Tas ir izstrādāts tā, lai dažu gadu laikā vides aizsardzību Latvijā sakārtotu atbilstoši Eiropas standartiem.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!