Mēs visi Baltijā

Baltu vienība gadu lokos

Andris Sproģis, biedrības “Latviešu un lietuviešu vienība” valdes priekšsēdētājs, “Latvijas Vēstneša” nozaru virsredaktors

Turpinājums no 1.lpp.

1921.gada 10.maijā sanāk LLV pilnsapulce. Nedēļraksts “Jaunais Vārds” par to sniedz īsu ziņu, kur pats svarīgākais pateikts nobeigumā: “Vienības mērķis ir veicināt abu valstu kulturālu, politisku un saimniecisku tuvināšanos, lai nodibinātos stipra jauno valstu apvienība, kura gūtu iekšēju spēku. Vienības valde sastādās no līdzīgām daļām latviešu un lietuviešu. Valdē ievēlē inž. J.Riteri, D.Vilsonu, māc. J.Sanderu, sen. P.Dzeni, māc. Jadvolaiti, adv. Vizboru, Vroņevski, Garni.” Domājams, ka māc. Jadvolaitis patiesībā būs bijis garīdznieks Aleksandrs Jodavaļķis, jo ir zināms, ka viņš bijis LLV līdzdibinātājs, kas vēlāk apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

LLV sākotnējais biedru skaits — 105, vēlāk biedrība paplašinās, veidojas nodaļas dažādos novados, 1931.gadā LLV ir 340 biedru, to skaitā 72 lietuvieši, ir nodaļas Eglainē un Daugavpilī, paredzams, ka tādas būs arī Jelgavā un Liepājā. Viskuplākais biedru pulks LLV, šķiet, tiek sasniegts 1940.gadā — 440.

1920.gadā Latvijā dzīvo 23 676 lietuvieši, bet Lietuvā — vairāk nekā 40 000 latviešu. Kaut vai tālab vien ir likumsakarīgi, ka arī Kauņā top LLV partnere — 1922.gadā Lietuvas galvaspilsētā sāk darbu biedrība “Lietuviešu un latviešu vienība”. Turpmāk abas biedrības pārmaiņus Rīgā un Kauņā ik gadu rīko vērienīgus politiķu, tautsaimnieku, zinātnieku un kultūras darbinieku kongresus, kas visai plaši atspoguļoti arī tālaika presē.

Pirmais šāds kongress risinās Latvijas galvaspilsētā 1924.gadā no 25. līdz 27.jūlijam, dalībnieku skaits — ap 500. Viesu pulkā ir ministru prezidents L.Zāmuels, ģenerālis J.Balodis, arī Aspazija un Rainis. Latvijas ministru prezidenta un savā vārdā klātesošos uzrunā finansu ministrs R.Kalnings. Ar priekšlasījumiem uzstājas arī L.Bērziņš, J.Endzelīns, J.Plāķis, J.Šmits, svinīgajā koncertā runā K.Skalbe.

Par kongresā spriesto stāsta apjomīgās rezolūcijas, kurām dažos laikrakstos atvēlēta vairāk nekā lappuse. Kopumā tā ir milzu programma, kas paredz Latvijas un Lietuvas sakaru būtisku paplašināšanu un padziļināšanu, iezīmējot vēlmi, kas tobrīd šķiet īpaši pievilcīga daļā sabiedrības: vajag tikai vēl mazliet pacensties, tikai ļoti, ļoti jāgrib, lai tūlīt, tūlīt sāktos abu valstu garīga, saimnieciska un politiska tuvināšanās. Un tad jau šīs tieksmes labdabīgo spēku atskārtīs arī pārējā sabiedrība, īstenojot sensenu sapni un galamērķi — Latvijas un Lietuvas saplūšana vienā valstiskā veidojumā. Ja viss būtu tik vienkārši! Tomēr sapņot aizliegt nevar nevienam, bieži vien tieši skaists sapnis kļūst par kāda cilvēka mūža sūtību.

Rakstniece E.Prūsa: “Ciešāka savienība ar Lietavu nepaliktu bez iespaida arī uz mūsu tautas raksturu, kas grūtā darbā ir kļuvis drūms un savtīgs. Latvietis mācītos no lietuvja dzīves prieku un dotu viņam pretī savu darba mīlestību.” J.A.Līberis avīzē “Pēdējā Brīdī” 1931.gada 28.jūlijā rakstā “Bruģēsim ceļu uz gaišu un varenu nākotni!”: “Liels kavēklis līdz šim bija tas, ka latvju un lietavju valodās, tām attīstoties, ir radusies diezgan liela atšķirība. Ja latvju un lietavju valodnieki pie abu valodu izkopšanas būtu gājuši kopējus ceļus vai roku rokā, tad šī atšķirība jau sen būtu bijusi iznīcināta.” Ilggadējais biedrības “Latviešu un lietuviešu vienība” valdes priekšsēdētājs savam sapnim mēģina piešķirt traģisku pieskaņu — Jānis Riters 1926.gada janvārī izdevumā “Naujas Žodis” raksta: “Jaunajā gadā novēlu panākt Lietuvas un Latvijas apvienošanos. Neaizmirsīsim vēstures mācību ar izmirušajiem senprūšiem. Tāds pats sods gaida arī mūs, ja neapvienosimies!”

Tikai pamazām nāk atskārsme, ka tik vienkārši šādas lietas nerisinās, ka nekā nevar panākt ar gribēšanu vien vai pārsimt cilvēku atbalstītu rezolūciju, kas par pareizu atzīst kaimiņtautas nosaukumu “lietuvieši”, ja sadzīvē, presē un pat zinātniskās publikācijās arvien jāsastopas ar gadsimtiem ierastāko “leiši”. Kaut vai M.Skujenieka grāmatā “Latvija. Zeme un iedzīvotāji” 1927.gada izdevumā: “Leiši ārpus savas dzimtenes samērā ātri denacionalizējas, un it sevišķi Latvijā viņiem viegli pieslieties radnieciskajiem latviešiem, kuru valodu viņi nepilna gada laikā viegli iemācās. No visiem leišiem, kuri Latvijā dzīvo, 11831 (52,64%) ģimenēs runā leitiski, 6694 (29,73%) latviski, 2407 (10,69%) poliski, 1409 (6,26%) krieviski, 125 (0,55%) vāciski un 706 citās un nezināmās valodās.”

Lai arī cik patiesi un labi domāti bija LLV biedru un atbalstītāju centieni, tomēr nekāda abu baltu tautu valstu nozīmīgāka tuvināšanās nenotika, vēl skumjāk — dažbrīd kaimiņattiecībās valdīja pat gluži rudenīgs vēsums. Bet tajā pašā laikā lietuviešiem Latvijā bija iespēja mācīties mātes valodā 11 pamatskolās un ģimnāzijā Rīgā, savukārt latvieši kaimiņvalstī varēja izglītoties latviešu valodā 13 pamatskolās un vienā privātajā skolā, kur kopumā mācījās 471 skolēns, līdz 1938. gadam Žeimē darbojās latviešu proģimnāzija, kas tika slēgta tālab, ka bija par maz skolēnu.

Latvijā līdz pat 1940. gada vasarai iznāca vismaz viens lietuviešu nedēļas laikraksts un arī daži citi izdevumi lietuviešu valodā.

Visām šīm rosmēm svītru pārvilka 1940. gada okupācija ar visvareno: “Zapreķiķ!” — aizliegt! Vairāk nekā 6000 aizliegto sabiedrisko organizāciju vidū komunisti par nevēlamu atzīst arī biedrības “Latviešu un lietuviešu vienība” darbību. Tiek slēgti mazākumtautību preses izdevumi.

Kara gados vācu ieņemtajā Rīgā baltu tautu vienības idejas mēģina kopt 1. ģimnāzijas skolotājs Jūlijs Bračs, pulcējot ap sevi vecāko klašu skolēnus. J.Bračs pulcina ap sevi domubiedrus arī vēlāk trimdā Vācijā, šķiet, ka tieši tur rodas šajā lappusē skatāmais zīmējums, kur apvienoti divi simboli — lietuviešu Ģedimina stabi un latviešiem tik tuvās trīs zvaigznes virs Brīvības pieminekļa.

1948. gadā Rīgā tiek slēgta lietuviešu ģimnāzija, bet vēl pēc neilga laika Latvijas galvaspilsētā beidz pastāvēt pēdējā lietuviešu pamatskola. Komunisti aizvien skaļāk, nikni apkarojot jelkādus iebildumus, apgalvo, ka drīz visas nācijas saplūdīs vienotā un nedalāmā padomju tautā, kas runās vienā — krievu — valodā...

Līdz ar atmodas jausmām 1988. gada 18. decembrī atdzimst arī biedrība “Latviešu un lietuviešu vienība”. Atjaunošanas sanāksmē piedalās vairāk nekā 200 cilvēku, sapulci atklāj aktieris Ēvalds Valters, kurš vēl pirms sava mūža simtgades iecerējis apgūt lietuviešu valodu, lai ar kaimiņiem varētu sazināties bez starpniekvalodas un tulka. Par atjaunotās biedrības pirmo valdes priekšsēdētāju tiek ievēlēts valodnieks Reinis Bērtulis, valdē plecu pie pleca līdzdarbojas latvieši un lietuvieši — gluži kā sendienās.

1989. gada februārī pirmo reizi pēckara Latvijā publiski atzīmē kaimiņvalsts svētkus — Lietuvas valsts atjaunošanas dienu. Svinību norisi Rīgas Politehniskā institūta zālē izkārto un vada “Latviešu un lietuviešu vienība”.

Pirms dažām nedēļam LLV biedri pulcējās savā kopsapulcē, atskatoties uz paveikto. Mazāk nekā agrāk bijis vērienīgu publisku aktivitāšu, toties prieks, ka ar LLV biedru līdzdalību nākuši klajā vairāki izdevumi — “Lietuviešu — latviešu vārdnīca”, “Lietuviešu — latviešu valodu ceļvedis”, kapitāldarbā “Latvijas Republikas prese 1918. — 1940.” atsevišķa nodaļa veltīta arī lietuviešu preses izdevumiem Latvijā.

Kopš 1993. gada 13. maija biedrība “Latviešu un lietuviešu vienība” ir reģistrēta Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Sabiedrisko lietu daļā.

Svētdien mūsu kaimiņiem svētku diena. Jau rīt Rīgā VEF kultūras pilī svinīgajā sarīkojumā pulcēsies Latvijas lietuviešu kopienas un latviešu sabiedrības pārstāvji, diplomāti, citi ciemiņi. Turpat būsim arī mēs — LLV biedri, kas esam kopā ne tikai svinībās, bet arī ikdienā.