Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 - 1941". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.05.1996., Nr. 76/77 https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Un sākās jauna lappuse Latvijas jauno laiku dzīvē

Vēl šajā numurā

03.05.1996., Nr. 76/77

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ARHČVI RUNĀ                  PAR LATVIJAS NEATKARĪBU UN BRĪVĪBU — VISOS LAIKOS

Dr. habil. hist. prof. TĀLIVALDIS VILCIŅŠ:
“Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941”

I. Laikmets

“Mēs nevienam neatdosim un neviens mums neatņems rīcības brīvību.” Vēl pavisam nesen Latvijas skolu jaunatne klausījās šais Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa visas valsts iedzīvotājiem teiktajos vārdos un — nav pamata šaubīties — savā vairākumā ticēja tiem.

Bet 1940.gada vidū ar tā paša prezidenta formālu piekrišanu Padomju Savienības karaspēks, neizjutis nekādu pretestību, okupēja Latviju. Nepilnu divu mēnešu laikā Latvijas valsts bija sagrauta un tās teritorija, mūsu dārgā tēvu zeme, pievienota svešai impērijai. Latvijā izvērsās komunistiskais terors, sākās tās materiālo vērtību izlaupīšana un tautas garīgo bagātību nopulgošana. Raksta autors te neiztirzā jautājumu par Latvijas ārējo un iekšējo politiku tās pastāvības beigu posmā, kā arī atturas dot šīs politikas vērtējumu. Taču, runājot par Latvijas skolu jaunatni, jāatzīmē, ka, atgriežoties savās mācību iestādēs pēc vasaras brīvlaika, tās lielais vairākums izjuta: arī šeit viņi atrodas savas valsts neatkarības drupās, kurās nu tiek apraktas viņu nākotnes cerības un sapņi.

Tas, ko šī nacionālā garā audzinātā un autoritārā režīma laikā (pēc 1934.gada 15.maija) reālo politisko norišu izpratnes pakrēslī turētā jaunatne tagad ieraudzīja, varēja izsaukt gan dziļu vilšanos, gan modināt aktīvas cīņas gribu. Sākotnējais apjukums pārgāja, taču, tā kā jaunatne bija pilnīgi nesagatavota “X stundai”, šī cīņa izpaudās galvenokārt stihiski, bieži vien naivi, nepzinoties, ar kādu profesionāli labi sagatavotu, cietsirdīgu, stipru un pieredzes bagātu pretinieku — Padomju Savienības drošības sistēmu — nāksies sastapties. Bet cīņa sākās, tās apmēri auga, pret okupāciju un tās komunistisko varu Latvijā nostājās plašu sabiedrisko aprindu aktīvākie ļaudis. Kopumā tas liecināja, ka Latvijas tauta Padomju Savienības varmācības aktu nebūt nepieņēma klusumā un padevībā.

Rakstā aplūkotas skolu jaunatnes cīņas izpausmes 1940. un 1941.gadā līdz vācu karaspēka (otru okupantu) ienākšanai Latvijā Otrā pasaules kara gaitā. Raksta sākumdaļā autors sniedz dokumentāru faktoloģiska rakstura sižetu kopu. Avotu bāze — galvenokārt Latvijas Valsts arhīva (turpmāk — LVA) 1986. fonda (politisko tiesu procesu aktis) un 270. fonda (amatpersonu ziņojumi Latvijas PSR augstākajiem pārvaldītājiem) dokumenti. Palīgmateriāla kvalitātē izmantoti arī memuārtipa materiāli — rokraksti un literatūra. Raksta beigu daļā mēģināts izteikt dažas vispārinošas atziņas un aprādīt arī dažu pagātnes sniegtu mācību.

II. Notikumi

Cēsu vidusskolā

1938.gadā uzceltajā staltajā vidusskolas ēkā, kas stāvēja kalna galā un bija tālu ieraugāma, 1940.gada 23.septembrī pēc vasaras brīvlaika pulcējās Cēsu pilsētas un apriņķa pagastu jaunieši. Toruden gaismas pils gan likās pavisam svešāda, pat biedējoša. Aktu zālē pie sienas dižojās divu svešu valdnieku — Ņeņina un Staļina — portreti, simbolizējot iebrukušo okupantu varu. Zem šiem tēliem uz skolas darba sākumaktu sapulcējās visi tās audzēkņi. Bet kas tas? Pēc uzaicinājuma kopīgi nodziedāt “Internacionāli” pašķidri skanošajā komunistu himnā sitās iekšā skaidri saklausāma “Dievs, svētī Latviju!”, kas spītīgi, sparīgi un lepni plūda no kādas vecāko skolnieku grupas krūtīm. Jaunā skolas vadība izlikās to nepamanām, vairāki skolotāji piesardzīgi smaidīja. Bet simti brīvajā Latvijā dzimušie un augušie Vidzemes jaunieši notiekošo uztvēra kā aicinājumu uz cīņu par varmācīgi ņemtā atgūšanu.

Skola vienmēr ir bijusi kopus rīcības vieta. Sadzīves atmosfēra Cēsu vidusskolā turējās visai nokaitēta. Cits citu pāspēdami, savstarpējās sarunas ironiskām asprātībām laikmeta gaumē nu centās izrotāt vai ikviens: “Kas tas ir: augšā puļķītis, apakšā muļķītis?” Melodijā “Pie Dzintara jūras” jau drīz vien visi dziedāja: “Pie Maskavas kremļa stāv Kirhenšteins bāls,/ Viņš atnācis lūgties pēc maizes un sāls..” Kad laikrakstā tika ieraudzīts svešādā formā tērptais jaunās kārtības sargātājs, visu skolas saimi tūlīt aplidoja no pirmās dzirdēšanas prātā paturama rīme: “Un garais Rīgas milicis/ kā mērkaķis stāv salīcis..” Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijas laukos norīkotās vidusskolēnu grupas, rudens vakaros atgriežoties no ražas vākšanas darbiem, pieskandēja jau satumsušās Cēsu ielas ar skaļi dziedātu parodiju: “Tev, Latvija, nav jābaidās,/ Stāv utains krievs pie Daugavas!” Skolas korī mācītās dziesmas “Ai, Maskava, tu varena” melodija tādā kārtā bija atradusi lietderīgu izmantojumu.

Tās visas, protams, bija sabiedrisko domu aliecinošas, taču virspusējas parādības un no pretestības izpausmes viedokļa pavisam naivas aktivitātes. Tomēr tas bija sākums, turklāt tādā līmenī, uz kādu bija spējīga šo sākumu veidotāja tālaika vide un no šīs vides nākušie darītāji.

Drīz vien pret okupantiem vērstā kustība Cēsu vidusskolā pieņēma nopietnāku un krasāku veidu. Jau kopš pirmajām mācību dienām skolā no mutes mutē izplatījās ziņa par Cēsu skautu cīņu 1940.gada vasarā. Notikumu norise bija šāda. 26.jūlijā Cēsu 15. skautu vienības virskopnieks, pilsētas 1. pamatskolas 6. klases skolnieks Zāmuels Kušaks, pilns apņēmības aktīvi rīkoties, kopā ar skautu Ilmāru Grundi, kurš pavasarī bija beidzis šo pašu skolu, devās ar divriteņiem pie Raunas skautiem. Ar okupantu varas rīkojumu skautu organizācija Latvijā jau bija aizliegta. Sasnieguši ceļamērķi, Z.Kušaks un I.Grundis kopā ar Raunas skautu nodaļas vadītāju A.Gaberi nolēma nekavējoties sapulcināt vietējos skautus, lai lemtu par turpmāko darbību jaunajos apstākļos. Divās stundās bija ieradušies 15 skauti, un Raunas skautu mītnē plkst. 20 sākās apspriede. Ar ziņojumu uzstājās Z.Kušaks. Viņš uzsvēra: ja kāds ir bijis skauts, tad tam savā sirdī, pārliecībā un rīcībā tādam arī jāpaliek, lai notiktu kas notikdams. Jāturpina nometņu organizēšana, tradicionālā skautu sasveicināšanās (“Esi modrs!” — “Arvien modrs!”). Paņēmis krītu, Z.Kušaks uzsvērti rūpīgi vēlreiz noslaucīja Raunas skautu mītnes sanāksmju telpā novietoto tāfeli un visu priekšā uz tās uzrakstīja pasaules skautu vadītāja un šīs organizācijas dibinātāja Beidena — Pouela (1908.gadā britu ģenerālis barons Roberts Stīvensons Smits Beidens — Pouels (1857 — 1941) nodibināja skautu organizāciju zēniem, bet 1910.gadā kopā ar savu māsu lēdiju Agnesi izveidoja gaidu organizāciju meitenēm. — T.V.) vārdus “Reiz skauts — mūžīgi skauts!” un zem uzraksta — iniciāļus Bi.Pi. Piebildis, ka Francijas skauti tagadējā karā Rietumos izrādījušies varonīgākie karavīri un nepārspējami izlūku gaitās frontē, Z.Kušaks izteica stingru pārliecību, ka arī Latvijas skauti būs varoņu vārdā cienīgi priekšā stāvošajās cīņās par Latvijas brīvības atgūšanu. Runas nobeigumā pēc Z.Kušaka aicinājuma visi lielā pacilātībā nodziedāja skautu dziesmu “Varoņa garu un ticību svētu!”. Atvadoties abi Cēsu skautu vienības pārstāvji lūdza savus Raunas nodaļas biedrus aizdot astoņus skautu formastērpu komplektus. Tik daudz bija vajadzīgs, lai pie Cēsu skautu ugunskura, ko Z.Kušaks bija paredzējis pēc dažām dienām, pilnīgi visi varētu ierasties, tērpušies formās.

28.jūlijā tradicionālajā nometņošanas vietā Gaujas malā pie Ērgļu klintīm Cēsu skauti aizdedza ugunskuru. Akmens galds bija apklāts ar vienības karogu. Uzlikuši roku uz karoga, skauti solījās palikt uzticīgi savas organizācijas mērķiem un domai par brīvu Latviju. Šoreiz nedzirkstīja parastā jautrība. Jaunieši apzinājās, ka viņu dzīvē sācies bargu pārbaudījumu laiks. Netika pieņemti nekādi formāli lēmumi, visi bija vienisprātis, ka cīņā par Latvijas neatkarību būs jāpāriet uz slepenu darbību.

1940.gada 24.augustā, nodibinot slepenu pretkomunistisku cīņas organizāciju, Cēsu skauti Ilmārs Grundis (tiko uzņemts Cēsu vidusskolas sākumklasē), Arvīds Freibergs, Zāmuels Kušaks un Haralds Urbāns lika pamatus nelegālai kustībai. I.Grundis kļuva par tās vadītāju. Drīz vien organizācijā, faktiski pulciņā, iesaistījās Ilmāra klasesbiedri Visvaldis Vanadziņš, Leons Šēnfelds un Zigurds Krauklis, Cēsu jaunieši Jānis Daga (Priekuļu pamatskolas skolnieks) un Kārlis Zariņš.

23.septembrī Cēsu vidusskolās sākās mācības, bet jau 1,oktobra rītā tikko izliktajai skolas sienasavīzei pāri bija uzlīmēts sarkanbaltsarkanais karogs un uzraksts “Nost nodevējus, lai dzīvo brīvā Latvija!”. Pulciņš sevi bija pieteicis. Tai pašā dienā garajā starpbrīdī I.Grundis, kuru novērošanas postenī sedza Z.Krauklis, izkaisīja skolas garderobē, gaiteņos un rokdarbu klasē lielu daudzumu iepriekš izgatavotu uzsaukumu: “Mēs prasām Latvijas atvienošanu no SPSR!” (1000 eks.), “Nost sarkanarmiešus!” (1000 eks.), “Mēs krievu vaņkas projām vāksim,/ lai plīvo karogs sarkanbalts” (1500 eks.). Tā bija K.Zariņa ideja — sagatavot un izkaisīt vienlaicīgi iespējami lielāku daudzumu lapiņu, lai nevarētu tik ātri tās novākt, lai lapiņu uzlasīšana saceltu visiem pamanāmu kņadu un tādējādi piesaistītu vairāk ziņkārīgo un vairāk būtu arī to, kuri šīs lapiņas izlasītu. Tieši tā arī notika.

To izdarījuši, pulciņa biedri stājās pie jauna uzdevuma veikšanas — sagatavot 10 000 eksemplāros aicinājumu cīņā pret okupantiem un to ieceltajiem vietējiem varasvīriem. Aicinājumus bija paredzēts izplatīt Cēsu ielās un iestāžu telpās, atzīmējot Latvijas neatkarības dienu — 18.novembri, kuru komunistiskie vadītāji bija aizlieguši svinēt. Bet jau 9.oktobrī Valsts drošības pārvaldes Cēsu nodaļas čekisti zēnus arestēja.

Pret Cēsu vidusskolas audzēkņiem varas iestādes izvērsa īstu teroru. Raksturīgs bija notikums ar 10. klases skolnieci Mirdzu Ripu (dz. 1921.g.). Viņu apcietināja 1940.gada 13.novembrī. Fomālais iemesls — pretpadomju nostāja. Tās pēdējā izpausme bija izlēciens pret “politcikla” pasniedzēju LK(b)P Cēsu rajona komitejas propagandas daļas vadītāju Ābramu Genkinu, komunistu partijas biedru kopš 1930.gada. Mirdza pirms mācību stundas sākuma uzbērusi uz skolotāja katedras šņaucamo tabaku un galda apakšpusi norīvējusi ar ķiploku. Genkins skolas darbā par prioritārām atzinis policejiskās metodes un nodevis meiteni čekistu rokās. Izmeklēšanas gaitā figurē divas liecinieces. Citēju būtiskākos fragmentus no viņu parakstītām liecībām. Klases biedrene Šeina Dinere: “Viņa (t.i., M.Ripa — T.V.) bija naidīgi noskaņota pret padomju iekārtu un visu, kas ar to bija saistīts. Kā piemēru pievedīšu vienu gadījumu: ejot ar viņu pa ielu, mums pretī nāca Lucis Alfrēds, komunistiskās jaunatnes biedrs. Ripa teica, ka viņš ir smuks puisis, un, kad es pateicu, ka viņš ir komunists, Ripa teica, ka tādā gadījumā viņš viņai nepatīk.” Otra liecība tai pašā datumā — 17.decembrī, to devusi Šeina Červonogura: “Mēs bijām vienā klasē, un, kad mēs mācījāmies dziedāt partijas himnu, viņa negribēja to dziedāt. Reiz, kad mēs prasījām skolotājam, vai ir jāmaksā par notīm, un skolotājs atbildēja, ka nav, tad Ripa teica, ka tās notis (runa gāja par partijas himnu) pat 10 santīmus nav vērtas. Ticības atjaunošanas svētkos viņa uzkāpa uz katedras un aicināja meitenes iet uz baznīcu.”

Tā pirmos Cēsu skolu nacionālos cīnītājus nedaudzu nedēļu laikā bija smagi ķērusi okupantu varas nežēlīgā izkapts. Bet, ja mērķis ir tautas brīvība un sava valsts, tad upuri, lai cik smagi būtu un lai cik lielā pārspēkā šķistu ienaidnieks, nevar atturēt aizvien jaunu cīnītāju stāšanos gūstā kritušo vai nāvē gājušo vietā. Cēsu vidusskolā organizētas pretkomunistiskās kustības stafeti pārņēma vecāko klašu skolēni.

Par nelegālās cīņas grupas izveidošanas nepieciešamību jau oktobra sākumā pārrunāja 11.klases skolnieks Dainis Laiviņš ar 10. klases audzēkni Eleoferiju Vanagu. Par savu pārrunu vietu viņi parasti izvēlējās Cēsu pils parku — daudzas novakares pēc mācību stundu beigām viņi pavadīja, pastaigājoties pa parka ceļiņiem. Jau pirmajā skolas darba mēnesī viņi bija saskatījuši viens otrā domu un priekšā stāvošās cīņas biedru. Dažu vakaru Eleoferija nelielajā istabiņā Gaujas ielā 5 abu jauniešu pārrunas ieilga līdz vēlai naktij. Jārīkojas bez liekas vilcināšanās — tāda bija drīz vien iegūtā atziņa. Ar ko kopā? Bija, ar ko.

14.oktobrī Daiņa Laiviņa īrētajā istabā jau četri Cēsu vidusskolas audzēkņi sanāca “paklausīties radio”. Dainis (dz. 1921.g.) bija Cēsu apriņķa Liepas pagasta zemnieka dēls. Viņa tēvam piederēja nelielā (8 ha) Ziedu saimniecība. Māsa Dzidra (dz. 1925.g.) arī mācījās Cēsu vidusskolā, brālis Uldis (dz. 1929.g.) dzīvoja pie vecākiem. Eleoferijs (dz. 1919.g.), rentnieka dēls no Valmieras apriņķa Umurgas pagasta, kopš 1936.gada bija aktīvs aizsargu sportists, jaunsargs. D.Laiviņa aicināti, ieradās arī divi viņa klasesbiedri — Uldis Pēčs un Uldis Ameriks. U.Pēčs (dz. 1920.g.) bija gulbenietis, ierēdņa dēls, dzīvoja Cēsīs skolas internātā. Tēva ilgstošas slimības dēļ viņa ģimenes materiālie apstākļi bija pavisam pieticīgi. Sabiedriski ļoti aktīvs, no 1936.gada sastāvēja Cēsu aizsargu pulka sporta organizācijā, pirms tam darbojies mazpulku un skautu organizācijā. U.Ameriks (dz. 1922.g.) — vecākais dēls Latvijas armijas 8. kājnieku pulka instruktoru rotas komandiera Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Alberta Amerika daudzbērnu ģimenē, kura dzīvoja Cēsu apriņķa Vaives pagasta Libertu mājās (26 ha). Uldim cīņas gars, var teikt, bija asinīs.

1940.gada vasarā šī raksta autors, tolaik Cēsu valsts skolotāju institūta 5. — priekšpēdējās — klases audzēknis, strādāja par izpalīgu Ameriku saimniecībā. Dzīvojām abi ar Uldi jumtistabiņā, labi satikām, arī dzimuši bijām vienā gadā. Kādā no jūnija pēdējām dienām aizgājām uz 4 km attālajām Cēsīm un vērojām trokšņainu jaunās varas inscenētu demonstrāciju, kas virzījās mums garām uz atbrīvošanas pieminekļa pusi. Uldis burtiski dīdījās un, neraugoties uz maniem aicinājumiem izturēties mierīgāk, visai skaļi izteica vienu rīcības projektu pēc otra. Uldī, kā mēdz teikt, viss vārījās. Viņa protesta un cīņas gars prasīt pasījās pēc aktīvas darbības.

14.oktobra vakarā jaunieši norunāja — rītdien pat jāaicina pārējie un visi apzinātie nacionālai cīņai gatavie jaunieši apvienojami organizācijā.

15.oktobrī turpat sapulcējās astoņi Cēsu vidusskolas skolēni. Bez iepriekšējās apspriedes dalībniekiem bija ieradies arī 11. klases skolnieks advokāta dēls Orests Stakalders (dz. 1921.g.), no tās pašas klases. Tālivaldis Griķis (dz. 1921.g.) un Reinholds Kalniņš (dz. 1920.g.), kurš bija paņēmis līdzi nesen pilsētas virsnieku klubā notikušā koncerta laikā viņam kabatā ielikto pret komunistiem vērsto uzsaukumu, ko parakstījusi Latvijas Nacionālo karavīru apvienība un kas bija skaidra liecība, ka līdzās ir un darbojas nopietnas cīņas organizācijas. Piedalījās arī devītklasnieks Valmieras apriņķa Nabes pagasta zemnieka dēls Jānis Lukstiņš (dz. 1923.g.).

Galvenais lēmums: sapulcējušies nodibina Cēsu skolnieku nacionālo apvienību (CSNA) — slepenu organizāciju, lai darbotos okupantu varas gāšanai Latvijā, kas tiek uzskatīts par visas latviešu tautas svarīgāko uzdevumu. Šai nolūkā izvērst nacionāli noskaņotu vidusskolas audzēkņu iesaistīšanu organizācijā aktīvai darbībai, izgatavot un izplatīt iedzīvotāju vidū uzsaukumus ar aicinājumu apvienoties cīņai pret krievu komunistu jūgu, izsūtīt brīdinājumus tiem, kuri sākuši sadarboties ar okupantu varas iestādēm un amatpersonām. Pieņemot, ka karš starp Vāciju un Padomju Savienību var sākties tuvākajā laikā un karadarbība var risināties arī Latvijas teritorijā, katram organizācijas loceklim atrast iespēju un veidu, kā tikt pie šaujamieroča, lai, tādiem apstākļiem iestājoties, varētu pāriet uz bruņotu cīņu. Šai pašā sanāksmē vienojās par organizācijas struktūru un sadalīja pienākumus. Par CSNA vadītāju tika izraudzīts U.Pēčs, par viņa vietnieku — E.Vanags. Izlūkošanas un informācijas darba vadītājs O.Stakalders, aģitācijas un propagandas organizators U.Ameriks. Izveidojamas trīs kaujas grupas mobilo uzdevumu veikšanai. Grupu skaits, organizācijas darbam izvēršoties, var paplašināties. Jau sākumā tika norunāts, kādi konspirācijas noteikumi ievērojami. Kaujas grupu dalībniekus (katrā 8 — 10 cilvēku) komplektē un pārbauda tikai attiecīgās grupas vadītājs. Visas organizācijas dalībnieku sastāvu zina vienīgi U.Pēčs. Nozaru vadītāji zina tikai grupu vadītājus, nevis grupu dalībniekus. Vienas grupas vadītājam un tās dalībniekiem aizliegts interesēties par citu grupu sastāvu. Par konspirāciju tādā kārtā bija gan domāts, bet šī pašdarbnieciski veidotā slepenības sistēma darbojās vāji un, kā vēlāk izrādījās, nenodrošināja cerēto konfidencialitāti.

Organizācijas darbība sākās ar jaunatnei raksturīgo nepacietību un sparu. Pirmais lielais uzdevums — atzīmēt Latvijas neatkarības dienu 18.novembrī ar svētku proklamācijas izlaidi. U.Ameriks uzrakstīja teksta projektu ar tanī iemontētu Eleoferija sacerētu dzejoļa fragmentu. Uzsaukumu apsprieda, koriģēja, pieņēma vadības sanāksmē. O.Stakalderam mājās bija šapirogrāfs, ko aiznesa uz E.Vanaga dzīvokli. Te, piedaloties U.Amerikam, D.Laiviņam un T.Griķim, 15.novembra naktī uzsaukums tika tiražēts 150 eks. Katras lapiņas augšējā kreisajā stūrī uzlīmēja Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga aplikāciju. Metienu sadalīja kaujas grupu vadītājiem, un tie organizēja izplatīšanu. 16.novembra vakarā sākās uzsaukumu izlīmēšana uz sludinājumu dēļiem, sētām, namu sienām un durvīm. Daudzi cēsinieki svētku uzsaukumu atrada savā vēstuļu kastītē. Mēneša laikā organizācija bija palašinājusies. Katrā kaujas grupā darbojās 4 — 5 jaunieši. Grupas dalībnieks Cēsu vidusskolas 10. klases skolnieks Artūrs Billis, dārznieka dēls, divus desmitus uzsaukumu izplatīja Siguldā, aizbraucis uz mājām pie vecākiem. E.Vanags 30 eksemplārus nogādāja savam draugam Limbažu vidusskolas 11. klases skolniekam Valdim Šuriņam, kurš kopā ar klasesbiedru Jāni Lūkinu saņemtās lapiņas izplatīja turpat pilsētā, bet kādas desmit lapiņas uzlīmēja uz telefona stabiem gar Limbažu — Umurgas ceļu. Ar V.Šuriņu tika norunāts, ka viņš arī savā skolā veidos cīņas organizāciju pēc CSNA parauga. Raksta autora rīcībā pagaidām nav ziņu, vai šis nodoms ir izdevies. Bet Cēsīs naktī uz 17.novembri T. Griķa dzīvoklī, piedaloties arī D. Laiviņa brālim Uldim un J.Lukstiņam, tika sagatavota svētku uzsaukuma papildu tirāža — vēl 70 eksemplāri, ko naktī uz 18.novembri izplatīja Cēsīs.

1940.gada nogalē tika izsludinātas deputātu vēlēšanas PSRS Augstākajā padomē no Latvijas PSR, kam bija jānotiek nākamā gada 12.janvārī. Ar vēlēšanu karikatūru Latvijas iedzīvotāji jau iepazinās okupācijas režīma organizētajā balsošanā 1940.gada vasarā. Tagad bija paredzēts šo izdarību savveida atkārtojums. Bet viena lieta — ar iebiedēšanu, draudiem un, kā tagad zināms, rupju falsifikāciju dabūt 99,9% nobalsojumu par režīma sastādīto personu sarakstu. Tādu oficiāli pasludinātu rezultātu nebija grūti paredzēt jau iepriekš. Cita lieta — sabiedriski protestēt un atrast tam tādu izpausmi, kas vēlētājiem sacītu: nenokariet galvas, vēl tautā dzīvs ir cīņas gars pret tumsas varu!

12.janvāra saltajā rītā agri jo agri CSNA 1. kaujas grupa devās uzdevumā — novākt visus Cēsu centrā iekārtotā vēlēšanu iecirkņa ārpusē izliktos plakātus, apzīmējumus un citus vizuālos atribūtus. Taču te grupas dalībniekus sagaidīja pārsteigums. Ārpusē nestāvēja vis kāds vientuļš posteņa milicis, kuru bija paredzēts uz mirkli aizvilināt sānis, bet gan paprāvs bariņš ļaužu, ko te bija sadzinuši vairāku iestāžu pārāk iztapīgie vadītāji, lai viņu darbinieki būtu pirmie, turklāt kolektīvi ieradušies vēlētāji. Šie cilvēki, aukstajā vējā drebinādamies, gaidīja, kad plkst. 6 atvērsies vēlēšanu iecirkņa durvis. Ko darīt? E.Vanags te rīkojās patstāvīgi un neapdomīgi. Iejucis gaidītājos, viņš pievirzījās pie ieejas un, viegli izcēlis sarkanā karoga kātu no dzelzs turekļa, metās ar visu ap ielas stūri. Neprātīgais jaunietis, kam jūtas bija izslēgušas reālo briesmu apzināšanos, liekot pārkāpt pieļaujamā riska robežu, pazudināja vispirms pats sevi. Viņu noķēra, aizveda uz miliciju, pēc tam tiesāja. Kā huligānam vieniniekam Cēsu tautas tiesa 17.februārī piesprieda viņam vienu gadu ieslodzījumā. Šādi kvalificēt to sabiedriskās kārtības pārkāpumu, ko vēlēšanu dienā bija nodarījis E.Vanags, varas pārstāvjiem likās izdevīgāk. Taču vērā tika ņemtas arī aizdomas, ka šis varētu būt politiska rakstura nodarījums. Nemitīgajās pratināšanās, par kuru norisi mēs varam tikai iedomāties, turpmāko mēnešu laikā E.Vanaga pretošanās spējas tika salauztas. 1941.gada 9.maija pratināšanas protokolā lasāma detalizēta liecība par CSNA, tās mērķiem, dalībniekiem, veikumu un citām lietām, kas interesēja čeku un ko zināja E.Vanags.

E.Vanaga arests un viņa notiesāšana skolēnu organizācijā radīja lielu satraukumu. Tika nolemts kādu laiku aprobežoties ar kopības gara uzturēšanu pašā apvienībā un gatavoties izšķirošiem notikumiem Latvijā un aktīvai rīcībai, kad sāksies karš. Regulāras sanāksmes (7—8 tikšanās laikposmā no februāra līdz maijam) notika pie D. Laiviņa, O. Stakaldera un U. Pēča. Šapirogrāfu U. Ameriks aizveda un turēja slēptuvē savās tēva mājās Vaives Libertos. Pāris reižu tas tika izmantots brīdinājuma vēstuļu pavairošanai, kuras organizācijas vārdā U. Ameriks pa pastu nosūtīja Cēsu pilsētas un apriņķa negantākajiem funkcionāriem un komunistu iztapoņām. Protams, CSNA biedri nevarēja zināt (iespējams, viņi to tomēr pieļāva), ka no čekas gūstā nonākušā E. Vanaga ir daudz kas izdibināts un pār viņu organizāciju jau pacelts iznīcības cirvis. Viņi nevarēja zināt arī to, ka čekas uzmanības lokā jau kopš pērnā rudens bija nokļuvis O. Stakalders. 16. novembrī viņa vārds fiksēts M. Ripas nopratināšanas protokolā: abi jaunieši oktobrī bija kopīgi nolikuši puķes pie Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo pieminekļa Cēsu kapsētā.

1941. gada 6. jūnijā Rīgā tika parakstīts Iekšlietu tautas komisariāta lēmums par sešu CSNA vadošo locekļu apcietināšanu. Naktī no 6. uz 7. jūniju savās dzīvesvietās Cēsīs arestēja U. Pēču, D. Laiviņu, U. Ameriku, O. Stakalderu, R. Kalniņu un T. Griķi. Karam sākoties, visus viņus aizveda uz Krieviju. U. Pēčam, D. Laiviņam, U. Amerikam un O. Stakalderam tā paša gada 3. novembrī pasludināts nāvessods nošaujot, un tas izpildīts Čkalovā 1941. gada 19. decembrī. T. Griķim un R. Kalniņam 1941. gada 3. decembrī Astrahaņā piespriests katram 10 gadu ieslodzījumā. T. Griķis miris vergu darba nometnē jau 1942. gada 23. janvārī, R. Kalniņš nobendēts tā paša gada beigās — 23. decembrī.

Aizupes mežniecības skolā

Skola divos mācību un prakses gados sagatavoja arodprasmes spējīgus zemākā mežsaimniecības ierēdņu līmeņa darbiniekus, galvenokārt mežsargus. Dibināta 1927. gadā un iekārtota 1823. gadā uzceltajā, vēlāk pārbūvētajā Aizupes muižas pilī. Gleznainie līkumotās Amulas krasti un labi koptais dendroloģiskais parks, saimnieciskā rūpībā uzturēti lielie, dzīvniekiem bagātie meži veidoja skolas tuvāko apkārtni. Šai mācību iestādē tradicionāli valdīja latvisks, nacionāls gars. Aizupes skolas priekšnieks virsmežzinis Jānis Aizupe (Danenbergs) bija arī vietējās aizsargu nodaļas vada komandieris. Aizsargu organizācijā sastāvēja gandrīz visi skolas skolotāji un liela daļa audzēkņu, kuru vidū ne vienam vien gadu skaits sniedzās pāri divdesmitiem. Militāro mācību skolā ilgāku laiku bija mācījis atvaļinātais Latvijas armijas kapteinis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un Tukuma aizsargu pulka rotas komandieris Ernests Veinbergs (dz. 1897. g.), kurš dzīvoja viņam piederošajās Imulu mājās netālu no skolas.

Jauntapušajai komunistu varai Aizupes skola bija smags objekts. Funkcionāri zināja, ka iesniegumus par uzņemšanu skolā no 1934. gada pieņēma tikai no personām, kas varēja dokumentiem pievienot apriņķa (policijas) priekšnieka izdotu apliecību par politisko uzticamību. Saprotams, ka Latvijas okupācija un uzspiestā komunistu vara šai skolā tika uzņemta vienprātīgi noraidoši, ar neslēptu naidu. Un, kaut gan mācības bija sākušās 1940. gada 1. oktobrī un skolai piesūtīta pavēle par politmācību ieviešanu programmā, šai gadā skolotājs tādam mācību priekšmetam tā arī neieradās.

23. oktobrī saskaņā ar jaunajiem noteikumiem bija organizētas 1. un 2. klases (kas tagad saucās par kursiem) vecāko vēlēšanas. Pēc šo pašpārvaldes amatpersonu ievēlēšanas visi vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Bet tas vairāk nekā jebkuri formālie lēmumi pauda, kādā virzienā strādās ievēlētie klašu vecākie.

Čpaša autoritāte visiem skolas audzēkņiem bija 2. klases vecākais Kārlis Kints (dz. 1914. g.), aizsargs no 1934. gada, Aizputes aizsargu pulka sportistu vadītājs no 1938. gada. Dienējot obligātajā dienestā Latvijas armijā, beidzis instruktoru rotu, kaprālis.

17. novembrī vakariņu laikā skolas ēdamistabā K. Kints visiem paziņoja: rīt neatkarīgās Latvijas dibināšanas diena; ģērbieties visi formās! Mežsaimniecības skolu formastērpus padomju vara bija atcēlusi, tādēļ pirmajam kursam to nebija, bet 2. kursa audzēkņi visi kā viens 18. novembra rītā uzģērba savus brīvās Latvijas mundierus. Visai skolas saimei tie bija kā dārgs valsts neatkarības atgādinājums. Kā jau svētkos, tērpi bija rūpīgi izgludināti, piešūtas baltas apkaklītes.

Svētku norise bija pārdomāta tā, lai viss, kas 18. novembrī risināsies skolā, būtu nacionālās vienotības, Latvijas valsts patstāvības gara un tradīciju cieņas apliecinājums. Tas vienlaikus bija protests okupācijai, varmācīgai sovjetizācijai un aicinājums uz cīņu par savas tēvzemes brīvības atgūšanu. Svinības notika atklāti, ar demonstratīvi paustu taisnības apziņu un iedvesmojoši nākotnei.

Skolas kopmītnē dzīvojošie audzēkņi tai rītā piecēlās jau pirms ierastā signāla. Ātri saposušies un nostājušies pie sakārtotajām gultām, visi iesāka dienu ar kopīgi nodziedāto “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai”. Pēc pacilātā noskaņā ieturētām brokastīm abu kursu audzēkņi sapulcējās “sarkanajā stūrītī”, kurš nesen bija izveidots pēc jaunās varas rīkojuma. Tagad labi organizētā kopus darbā to dažās minūtēs pārvērta par “Kārļa Ulmaņa istabu”. Alfrēds Silaraups ar avīžlapām aizklāja Marksa, Ņeņina un Staļina ģīmetnes. Telpas reprezentācijas galā novietoto sarkano karogu Elmārs Aumalis pārvērta sarkanbaltsarkanajā, abās tā pusēs gareniski vidū piestiprinot attiecīga izmēra baltas sloksnes. Pie sienas goda vietā Pēteris Strautmanis piestiprināja rūpīgi ierāmētus K. Ulmaņa un ģenerāļa J. Baloža portretus. No galda tika novāktas komunistu propagandas brošūras, un to vietā Heinrihs Graudiņš izlika aizsargu un mazpulku literatūru. To izdarījuši, visi skanīgi nodziedāja “Lai līgo lepna dziesma tev, brīvā Latvija”, apsveica cits citu valsts neatkarības dienā un devās uz klasēm mācību stundās. Lielajā brīvstundā 2. kursa audzēknis Vilhelms Linde (dz. 1913. g.) uzzīmēja uz klases tāfeles Latvijas mazo ģerboni (sauli un trīs zvaigznes), E. Aumalis šo simbolu papildināja ar vinjeti. Pēc tam visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. Nobeigumā P. Strautmanis uz 2. kursa mācību telpas tāfeles uzzīmēja simbolisku ainu: K. Ulmanis gāž ar dūri pa galvu J. Staļinam. Ar to svētki bija galā. Nosvinēti godam — organizēti, jūsmīgi, vienprātīgi. Taču forma un veids, kādā tie risinājās, liecināja par īstenības apzināšanās trūkumu jautājumā par okupantu reālo varu. Par to nācās dārgi samaksāt.

Jau 18. novembra vakarā skolas apkalpotājs Eižens Kančevskis par notikušo paziņoja Valsts drošības tautas komisariāta Tukuma nodaļai. 19. novembra vakarā Aizupē ieradās šīs iestādes operatīvais pilnvarotais N. Rautenbergs un kopā ar komunistu partijas Tukuma apriņķa komitejas daļas vadītāju I. Kacu sāka audzēkņu izklaušināšanu par Latvijas neatkarības dienas svinēšanu skolā, iztēlojot to kā lielāko valsts noziegumu.

24. decembrī notika aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. Arestētie audzēkņi K. Kints, E. Aumalis, P. Strautmanis, kā arī par “organizēta kontrrevolucionārisma” pieļaušanu un piekopšanu apcietinātais skolas priekšnieks J. Aizupe, skolotājs K. Vilciņš un 1941. gada 30. aprīlī arestētais bijušais skolotājs E. Veinbergs, karam sākoties, aizvesti uz Krieviju (Astrahaņu). Apcietinājumā viņi izturējušies droši un ar atklātu nicinājumu pret saviem mocītājiem. Lūk, ko vien spējis ierakstīt Tukuma čekists Kārlis Stūris apcietinātā K. Kinta garās pratināšanas īsajā protokolā 1940. gada 24. decembrī: “Pie nopratināšanas Kints Kārlis skatās man, izmeklēšanas ierēdnim, virsū un smejas. Visu noliedz. Atsakās protokolu parakstīt.”

1941. gada 2. augustā izmeklēšanas gaitā Kuibiševas apgabala Kražas cietumā tika nobendēts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris E. Veinbergs. 1942. gada 8. aprīlī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede visiem pārējiem šai lietā apcietinātajiem piesprieda 10 gadus ieslodzījumā. Paziņojums par spriedumu skolas priekšniekam J. Aizupem ieslodzījuma vietā pienāca jau pēc viņa nāves — J. Aizups strādāja verga darbu un nomira Omskas apgabala Petropavlovskas 22. cietumā 1942. gada 14. jūlijā. Līdz mūsu dienām izdzīvojis vienīgi P. Strautmanis, kurš vecumdienas vada Tukuma rajona Sēmes pagasta Ziediņos.

Jelgavas 1. vidusskolā un Jelgavas Valsts tehnikumā

1940. gadā nacionālās pretestības kustība Jelgavas skolu jaunatnē sita augstu vilni. Jau kopš Academia Petrina nodibināšanas 18. gs. Jelgava ir bijusi ievērojams izglītības centrs ar lielu jaunatnes īpatsvaru vietējā sabiedrībā. 1940. gadā tur darbojās divas ģimnāzijas (vidusskolas), pasta—telegrāfa (Valsts) tehnikums un arodskola, Valsts skolotāju (pedagoģiskais) institūts, žēlsirdīgo (medicīnas) māsu skola un ādmiņu arodskola. Rastrelli celtajā Jelgavas pilī 1938. gadā tika atvērta augstākā mācību iestāde — Latvijas Lauksaimniecības akadēmija.

Septembrī, sākoties mācībām skolās, arī Jelgavā neapmierinātība pret uzspiesto padomju iekārtu ieguva vispārēju raksturu. Septembra beigās, oktobra sākumā izveidojās pirmās pretkomunistiskās vidējo mācību iestāžu audzēkņu kopas. Nozīmīgākās — 1. vidusskolā (hercoga Pētera ģimnāzija) un Valsts tehnikumā. Drīz vien šīs domubiedru kopas pārauga uz noteiktākiem pamatiem veidotās organizācijās.

Jelgavas 1. vidusskolā organizācijas iniciators bija 11. klases audzēknis Fricis Skurstenis (dz. 1922. g.). 30. septembrī viņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11—4 notika pirmā sapulce, kurā kā organizācijas dibinātāji piedalījās vēl Oļģerts Ošenieks (dz. 1921. g.), Ilmārs Kārkliņš (dz. 1922. g.), Tālivaldis Bergs (dz. 1922. g.), Juris Vaļūns (dz. 1922. g.) un Arvīds Valkīrs (dz. 1922. g.). Visi viņi bija abitūrijas klases audzēkņi. Organizāciju nosauca “Brīvā Latvija”. Kā vienu no pirmajiem uzdevumiem izvirzīja radīt šīs organizācijas grupas katrā skolas klasē. Pirmos panākumus šai virzienā konstatēja jau 12. oktobra sanāksmē, kura arī notika F. Skursteņa dzīvoklī.

13. oktobrī F. Skurstenis kopā ar mēneša sākumā organizācijā uzņemto 11. klases skolnieku Arnoldu Saldeno (dz. 1921. g.) savā dzīvoklī iespieda uzsaukumu “Gatavojaties!”.

Tekstu bija uzrakstījis 11. klases skolnieks, tikko par organizācijas biedru kļuvušais Jānis Liepiņš (dz. 1922. g.). Drukāšanas spiedi oktobra pirmajās dienās no kāda vācu repatrianta bija nopircis T. Bergs par organizācijas biedru savāktajiem līdzekļiem. Iespiestos 100 eksemplārus jaunieši, sadalījušies pa divi, 14. oktobrī izlīmēja Jelgavas ielās katram pārim nozīmētajā rajonā. T. Bergs un I. Kārkliņš to veica pilsētas slimnīcas apkārtnē un tirgus laukumā, F. Skurstenis un J. Liepiņš — Lielajā un Bisenieka ielā, A. Gaišs un O. Ošenieks — Vārpu, Viestura, Ausekļa ielas rajonā, A. Saldenais un A. Valkīrs — pie Jelgavas dzelzceļa stacijas, Pasta un Mātera ielā. Iedzīvotāji kāri lasīja uzsaukumu, un sabiedrībā valdīja manāms saviļņojums.

16. oktobrī J. Liepiņa dzīvoklī Lielajā ielā 64—1 sanāca organizācijas vadība (septiņi 11. klases audzēkņi), lai kopīgi izlemtu par organizācijas uzbūvi un tās turpmāko līderi. Visi atzina, ka līderim jābūt rīcībā noteiktam un aukstasinīgi apdomīgam, tādam, kurš gatavs uz saprātīgu risku. Organizācijas izveidošanas iniciators F. Skurstenis pats atzina, ka viņam nav vispārējās vadības īstenotājam nepieciešamo īpašību. Par vadītāju vienprātīgi ievēlēja J. Vaļūnu. F. Skurstenim uzticēja biedrziņa pienākumus, un vistuvākajā laikā viņam bija jāizveido arī organizācijas struktūras projekts. Līdz šim tā veidojās visai stihiski, bez statūtiem raksturīgās reglamentācijas.

Steidzami bija jānokārto organizācijas “šūnu” radīšana katrā klasē, jo palielinājās jaunu biedru pieplūdums. Tādēļ jau nākamajā dienā pēc J. Liepiņa dzīvoklī notikušās sapulces F. Skurstenis sasauca “šūnu” organizatoru apspriedi, kas notika 7. klases audzēkņa Emīla Millera dzīvoklī Lielajā ielā 111—3. Te piedalījās arī 8., 9. un 10. klašu pārstāvji. F. Skurstenis, runādams par nacionālas, cīņasspējīgas organizācijas tālāku izveidi, izskaidroja, kā rīkoties, lai ikvienā klasē būtu saliedēta “Brīvās Latvijas” apakšvienība. Līdz oktobra beigām “šūnas” izveidojās sešās klasēs. Ir zināms, ka 9.a klases “šūnā” darbojās Vitauts un Ojārs Labsvīri, Imants Ozoliņš, Ilmārs Bušs, Eižens Beimuts un Voldemārs Treimanis. 9.b klasē Ilmāra Leimaņa vadībā darbojās Normunds Hartmanis, Ivars Rinkovičs, Aivars Brīvkalns, 10.b klasē Visvalža Einfelda vadībā — Arnolds Šinka, Arvīds Blūmentāls un Laimonis Veģis.

19. oktobrī J. Vaļūna dzīvoklī Pasta ielā 20—2 sapulcējusies organizācijas vadība (9 jaunieši) apsprieda konspirācijas pastiprināšanas nepieciešamību. Elementārā loģika lika pieņemt, ka pēc uzsaukuma izplatīšanas sagaidāmas komunistu varas iestāžu lielākas aktivitātes vidusskolēnu organizācijas atklāšanā. Vārdos jau konspirācija netika aizmirsta, bet darbos tā bija vāja vai arī, kā vēlāk redzēsim, tās nebija nemaz.

Vienlaikus, tajā pašā jaunā mācību gada sākumā, izveidojās arī nacionāli domājošu skolēnu grupa Jelgavas Valsts tehnikumā 2. klases audzēkņa Konstantīna Grozas (dz. 1922. g.) organizatoriskās iniciatīvas rezultātā. Jau 1940. gada 29. septembrī Langervaldes mežā K. Grozas sasauktajā sanāksmē, kas uzskatāma par tehnikuma skolēnu pretkomunistiskās organizācijas dibināšanas notikumu, piedalījās ap 15 jauniešu. Konspirācijas faktiski nebija nekādas. Pēc šīs sanāksmes daži organizācijas biedri (Elmārs Gerts u.c.) vieglprātīgā kārtā pat sāka izrādīt sevi, žaketes ārējā mazajā kabatiņā iestiprinot sarkanbaltsarkanās krāsās darinātu lakatiņu (pēc citām, Gertu ģimenes atmiņām un versijas: izlikdamies un it kā nejauši kabatiņā nēsājot sarkanu kabataslakatiņu ar baltu ķemmīti vidū — T.V.). Paziņām rakstītajās vēstulēs gan 1. vidusskolas organizācijas iniciators F. Skurstenis, gan tehnikuma organizācijas dalībnieki Valdis Cers (dz. 1922. g.), Eduards Kūla (dz. 1921. g.) u.c. bezbēdīgi atklāja gan savus nacionālos, pretkomunistiskos uzskatus, gan arī apcerēja reālās aktivitātes. Čeka šīs vēstules pastā pārtvēra un vēlāk izmantoja kā lietiskos pierādījumus.

5. oktobrī Valsts tehnikuma audzēkņu organizācija sasauca plašu Jelgavas skolu pārstāvju sapulci, lai liktu pamatus visas pilsētas nacionālo skolnieku apvienībai. Tumsai iestājoties, Jelgavas ārpilsētā aiz Gintermuižas Svētes upes krastā bija sanācis ap 40 jauniešu. Vairums no tehnikuma, pārējie — no 1. vidusskolas, skolotāju institūta, daži arī no 2. vidusskolas. Ikviens atnācējs saņēma K. Grozas iespiestu uzsaukumu “Latvieši, galvu augšā!”. Tas aicināja atjaunot Latviju — “nacionālu, daiļu, varenu”. Runu teica 1.vidusskolas organizācijas pārstāvis A.Saldenais. Atgādinājis Latvijas traģisko stāvokli padomju okupācijā, viņš uzsvēra nepieciešamību kopīgi cīnīties pret komunistiskajiem apspiedējiem un aicināja visas esošās un topošās skolēnu organizācijas iekļauties apvienībā un tai pieņemt kopīgu nosaukumu “Brīvā Latvija”, kāds jau tiek lietots 1.vidusskolā. Visi šo priekšlikumu atbalstīja. Par nacionālās cīņas organizācijas ātrāku izveidošanu Jelgavas Valsts skolotāju institūtā A.Saldenais pēc notikušās sapulces apspriedies ar institūta 6.klases audzēkni Kārli Poruku (rakstnieka J.Poruka brāļadēlu). Radies projekts par iniciatīvas grupu institūtā: Kārlis Poruks, Edmunds Gavars, Viktors Daniēls, Marina Rudzīte.

Oktobra beigās notika pirmie Jelgavas skolnieku aresti. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu. Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četus zobus.

Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā.

Bet Jelgavas Valsts tehnikuma audzēkņiem PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede soda mēru noteica 1942.gada 2.maijā. K.Grozam tika piespriests nāvessods nošaujot, kas izpildīts tā paša gada 4.jūnijā. Pārējiem — Arnoldam Briekmanim, Valdim Ceram, Miervaldim Cipriķim, Nikolajam Ērglim, Elmāram Gertam, Olafam Kārkliņam, Leonhardam Kazimiram, Rūdolfam Saulītim, Jevgeņijam Vilkam — 10, Eduardam Kūlam, Ringoldam Strazdiņam, Ernestam Tammam un Raimondam Vanagam — 8 gadi ieslodzījumā. Divi apcietinātie notiesāti jau pēc viņu nāves gulagā: E.Tamms miris 1942.gada 28.februārī un J.Vilks — 1942.gada 19.martā. Nāves nometnēm dzīvs cauri izgājis tikai R.Saulītis, kurš tagad dzīvo Ogrē. No pārējiem neviens nepieredzēja pat 1943.gada vasaru.

Daugavpils 1.vidusskolā

Daugavpils latviešu (1.) vidusskolas vecāko klašu audzēkņi savai pretkomunistiskās cīņas organizācijai pamatus lika jau krievu okupācijas pirmajā dienā 1940.gada 17.jūnijā. Parādoties padomju tankiem, pilsētas ielās, tos apstāja pašķidri, bet varen skaļi apsveicēju pūlīši, Daugavpils sabiedrībai kopumā drūmi noraugoties svešajos nevīžīgi un trūcīgi tērptajos karavīros. Daudzi Daugavpilieši pat neizgāja no saviem dzīvokļiem, lai vismaz tā būtu pasargāti no riebīgās kņadas, kādu ap krievu tankiem pūlējās sacelt uzkrītoši viendabīgie okupantu sveicēji — pārsvarā nelatviešu bodnieki, desinieki, lupatu tirgotāji un viņu atvases.

Ielās žvadzēja krievu tanku ķēdes, bet 1.vidusskolas skolnieka Haralda Muižnieka dzīvoklī Viestura ielā 22—8 gluži stihiski sāka pulcēties viņa skolasbiedri. 15 jauniešus kopā bija aicinājis sašutums un nepelnītais pazemojums par notiekošo varmācību pret viņu tēvu zemi un valsti. Jauneklīga protesta gara pārņemti, viņi sākumā runāja juku jukām. Iestājās smags klusums, kad neapejams kļuva jautājums — ko darīt? Cīnīties! — tā bija vienprātīga atziņa. Tūliņ tika ierosināti arī praktiski pasākumi: izdot pret okupantiem vērstu žurnālu, izlaist uzsaukumus, nodrošināties ar ieročiem, kā kurš spēj un var, lai vajadzības gadījumā tos varētu likt lietā. Pagaidām vēl šie priekšlikumi bija ļoti vispārīgi. Taču puišu kareivīgais gars un straujums prasīja ātru rīcību. Cīņas reālai uzsākšanai viņi meklēja atbalstu, palīdzību un norādījumus no Daugavpils aizsargu pulka vadības. Šai vakarā noturējuši slepenu sanāksmi Dubrovina dārzā, skolnieku kopas pārstāvji Haralds un Oskars Muižnieki, Antons Baurovskis un Elmārs Grīnvalds devās uz aizsargu pulka štābu. Jauniešos bija stingri ieskaņojušies tautā plaši izplatītie priekšstati par aizsargiem kā labi organizētiem tēvijas aizstāvjiem, kas grūtā brīdī, kāds tagad tiešām bija pienācis, nepakļausies Latvijas ienaidniekiem, rokas nolaiduši. Nekā... Aizsargu štābā jau bija saņemts rīkojums par aizsargu organizācijas likvidēšanu. Notika kaunpilna aizsargu atbruņošanās. Te jauniešus uzklausīt vismaz šobrīd neviens nopietni nevēlējās. Atkal vilšanās!

Pretestības organizēšana atjaunojās 1940.gada rudenī drīz pēc mācību sākuma. 10.oktobra sanāksmē, kas notika H.Muižnieka dzīvoklī, tika izveidota pretkomunistiskās cīņas organizācijas centra grupa: Jānis Svencis, Jānis Kūliņš, Haralds Muižnieks (vadītājs) — visi viņi bija vidusskolas abitūrijas klases audzēkņi. Nolēma katrā klasē izveidot organizācijā ietilpstošu grupu, kuras vadītājam — vienīgajam no grupas — būtu tieši sakari ar centru.

Čsajā darbības laikā organizācija nepaspēja daudz. Un tomēr! Pāris nedēļu laikā tanī uzņēma 22 jauniešus. Bez 1.vidusskolas audzēkņiem organizācijā darbojās arī tādi daugavpilieši, kas jau bija beiguši šo skolu: LU students Vladislavs Pertisons, dzelzceļa depo ierēdnis Imants Sveilis, mērnieka palīgs Konstantīns Rozenbergs un nule uz Rīgu dzīvot pārcēlies Sergejs Kožlovskis.

10.klases skolnieks Juris Kalns vasaras brīvlaikā organizācijai bija iegādājies hektogrāfu. Oktobra vidū ar to 800 eksemplāros tiražēja uzsaukumu ar šādu tekstu:

Latvju jaunatne! Pēc divdesmit gadu brīvības laikmeta latvju tauta ir atkal nokļuvusi tādā stāvoklī, kādā tā atradās septiņsimts gadus pirms Latvijas valsts nodibināšanas. Tikai vācu baronu un krievu cara ierēdņu vietā latvieti tagad apspiež sarkanā vara. Ar svešiem lozungiem tā turpina melot un krāpt, lai mēs nesaredzētu viņu nestā laikmeta riebīgo seju un kļūtu par verdzinātāju līdzskrējējiem.

Latvju jaunatne! Grieziet krūtis pretī varmākām! Paliec nomodā! Neklausi viltvāržiem, bet mūžam ceri, ka celsies reiz latvju tauta un vēlreiz trieks varmākas ārā no savas zemes.

Cerēsim un cīnīsimies līdz uzvarai!

Uzsaukuma izplatīšanā Daugavpilī, tās apkārtnē (Stropos, Grīvā) un tuvākajos pagastos piedalījās visi organizācijas biedri. 11.klases skolnieks Ego Terinks izgatavoja pretkomunistisku uzrakstu, ko piestiprināja pie tā saucamā skolnieku kluba, kas bija iekārtots kreisi orientētas jaunatnes pulcināšanai. Oktobra otrajā pusē Aleksandrs Svencis, Juris Komarovskis un Jānis Kūliņš 1.vidusskolas telpās sastādīja, pavairoja un izplatīja organizācijas nākamo uzsaukumu: neatlaidīgi darboties, lai varētu kopīgiem spēkiem gāzt Latvijai uzspiesto padomju varu. Organizācija sastādīja programmu 18.novembra atzīmēšanai: uzvilkt nacionālos karogus redzamākajās vietās — karogmastā uz Tautas (Vienības) nama jumta, pie 1.vidusskolas ēkas, Stropos skatutornī, Šosejas ielas kokos un citās vietās. Karogi jau bija sagādāti. Nolēma aicināt pilsētas skolu jaunatni uz svētbrīdi Brāļu kapos Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai, izlaist svētkiem veltītu uzsaukumu. Daugavpilieši — Rēzeknes skolotāju institūta audzēkņi Vidvuds Runda un Ojārs Bīskaps — nodibināja sakarus starp nacionālās cīņas organizācijām Daugavpils 1.vidusskolā un savā institūtā, kur to vadīja Broņislavs Berezovskis un Staņislavs Vonogs.

No 18.oktobra līdz 17.novembrim čeka arestēja desmit Daugavpils 1.vidusskolas organizācijas dalībniekus, arī viņu vadītāju H.,Muižnieku. 1941.gada 24.jūnijā viņus no Daugavpils cietuma aizveda uz Krieviju un ieslodzīja vergu darba nometnēs Krasnojarskas novadā. 1941.gada 7.februārī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede apsūdzētajiem noteica soda mēru. Haraldam Muižniekam (dz. 1921.g.) piesprieda nāvessodu nošaujot, sods izpildīts 1942.gada 13.martā. Antons Baurovskis (dz. 1919.g.), Oļegs Katalimovs (dz.1922.g.), Bruno Gulbis (dz. 1920.g.), Ego Terinks (dz. 1922.g.), Aleksandrs Svencis (dz. 1920.g.), Juris Komarovskis (dz. 1920.g.), Konstantīns Rozenbergs (dz. 1918.g.), Jānis Kūliņš (dz. 1920.g.), Kārlis Kalējs—Kalējiņš (dz. 1922.g.) sodīti ar 10 gadiem gulaga nāves nometnēs. A.Baurovskis tur nomira jau 1942.gada 26.jūlijā, K.Kalējs—Kalējiņš — 1943.gada 8.novembrī. O.Katalimovs un B.Gulbis pēc atbrīvošanas no lēģera 1951.gadā vēl piecus gadus pavadīja izsūtījumā nomaļā sādžā saltajā Krasnojarskas novadā.

Jauniešu mocītāji Daugavpils čekisti Murins, Pahomovs, Zujāns, Ozerovs, Ņikitins, Stankevičs, I.Savickis un Jeņiseiskas čekisti Krasnojarskas novadā Kirsanovs un Miķelsons palikuši nesodīti.

Te vietā būtu atzīmēt, ka Latgalē jaunatnes kustība pret Latvijai uzspiesto svešo komunistu varu bija sevišķi intensīva. Daugavpilī enerģisko darbību izvērsa ne tikai 1.vidusskolas audzēkņi, bet arī pretpadomju grupas dzelzceļa tehniskajā vidusskolā un Daugavpils komercskolā. Pret šo svešo varu vērsta rīcība jau pašā mācību gada sākumā bija konstatējama arī visās Daugavpils apriņķa vidusskolās.

Krāslavas vidusskolā organizāciju izveidoja pēc skolnieku Edmunda Čužāna (dz.1921.g.), Antonija Stikuta (dz.1922.g.) un Jāzepa Pauliņa iniciatīvas. Visi viņi bija aktīvi skauti, A.Stikuts — virskopnieks, pārējie divi kopnieki. Ap viņiem jau pirmajās mācību dienās saliedējās rīcībspējīga domubiedru grupa. Drīz tika iegūts Latvijas valsts karogs. 27.septembrī, piedaloties arī Heinriham Purviņam, organizācijas biedri izgatavoja spilgtus plakātus: “Tev mūžam dzīvot, Latvija!, “Būsim uzticīgi nacionālajai Latvijai!”, “Glābsim savu valsti no laupītāju nagiem!”, “Ticiet mūsu uzvarai!” un citus. 28.septembra agrā rītā pirms gaismas jaunieši šos plakātus izlīmēja pilsētas dzīvākās kustības ielās.

Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča (dz. 1921.g.) vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. Šai nolūkā kopīgā ar organizācijas biedriem Leopoldu Liņavski (dz. 1918.g.), Staņislavu Briedi (dz. 1920.g.), Zigrīdu Muktopāvelu (dz. 1920.g.), Jāni Raģeli (dz. 1921.g.), Jāzepu Samušu (dz. 1919.) un Robertu Cauni (dz. 1920.g.) tika savākts lielāks daudzums sprāgstmateriālu (10 m Bikforda auklas, piroksolīns), ko noglabāja Somersetā Greižu mājā, kur G.Franckevičs īrēja dzīvokli. Sprāgstmateriāli tika iegūti likvidētajā Aglonas ģimnāzijas saimniecības noliktavā, kura vēl nebija oficiāli nodota attiecīgajām iestādēm. Saimniecībā sprāgstvielas lietoja celmu spridzināšanai, ierīkojot jaunus tīrumus. Oktobra sākumā organizācija bija ieguvusi arī sešus Latvijas valsts karogus, kas noderētu turpmākajām akcijām, un šapirogrāfu uzsaukumu pavairošanai. 13.oktobrī G.Franckevičs atveda no Rīgas uzsaukuma tekstu. To viņam bija iedevis kāds bijušais skolasbiedrs, kurš dzīvoja Rīgā un bija nelegālas nacionālo cīnītāju organizācijas loceklis.

17.oktobrī sākās G.Franckeviča vadīto skolnieku aresti. Cīņas stafeti Aglonas vidusskolā pārņēma viņu biedri. 10.klases skolēni Broņislavs Škapars (dz. 1920.g.), Jāzeps Škapars (dz. 1922.g.), Jāzeps Matisāns (dz.1920.g.) un 11.klases audzēknis Jānis Daukšts (dz. 1920.g.) skolā izveidoja jaunu organizāciju cīņas turpināšanai. Ņemot vērā G.Franckeviča iekrišanas drūmo mācību, kā arī apzinoties savu zināšanu trūkumu konspiratīvas darbības organizēšanā, jaunā nacionālistu kopa meklēja ceļus, kā iegūt šādas zināšanas. Laiks negaidīja. Tika sasauktas grupas apspriedes, kuras notika vietējā Leitānu kapsētā. Apspriedēs noklausījās un izdebatēja pašu (it sevišķi B.Škapara) sagatavotos referātus par pagrīdes darba organizēšanu, analītiski izpētot laikrakstā “Cīņa” publicētos komunistisko nelegālistu plaši klāstītos memuārus. Tādējādi tika mēģināts izveidot nelegāla darba veikšanas ābeci, kad cita avota nebija. Bet čeka uztaustīja arī šo jauniešu gaitas. Daļu no viņiem tai izdevās izsekot, un 1940.gada 4. un 5.novembrī notika aresti. Apcietināšanu izdarīja toreizējais Daugavpils čekists P.Karaļūns. Pratinājis Daugavpils čekas operpilnvarotais V.Latišenko, par kuru B.Škapars savā 1956. gada 30.septembra iesniegumā PSRS AP Prezidijam raksta, ka pratinātājs “lietoja gumijas sitamo, un es biju spiests parakstīt to, ko viņam vajadzēja”. Aglonas vidusskolas skolēnu nacionālās cīņas pirmajam organizētājam G.Franckevičam ar Baltijas kara apgabala kara tribunāla 1941.gada 21.maija spriedumu izpildīts nāvessods. G. Franckeviča mirstīgās atliekas kopā ar citu čekas upuru līķiem bija atrastas Baltezerā un apbedītas pēc boļševiku izdzīšanas no Latvijas kara sākumā.

Rīgas Valsts tehnikumā

Rīgas valsts tehnikumā organizētai cīņai pret komunistu varu pirmie cēlās paši jaunākie skolas audzēkņi, kas bija uzsākuši mācības pirmajā kursā un pirms tam darbojušies skautu organizācijas kopā Rīgas pilsētas 30.pamatskolā. 1940.gada septembra beigās no viņu vidus izveidojās pretpadomju grupa. Sākotnēji tajā bija audzēkņi no mehānikas un celtniecības nodaļu pirmajiem kursiem: Helmuts Rimša (dz. 1925.g.) Ēriks Rudzītis (dz. 1925.g.), Zigfrīds Ciemītis (dz. 1925.g.), Indulis Dzinējs (dz. 1925.g.) un viņu agrākais biedrs skautu kopā, tagad komercskolas audzēknis Edmunds Zarāns (dz. 1925.g.). Arī viņu skautu gaitu kopnieks Rūdolfs Stūrītis (dz. 1923.g.), kurš tolaik strādāja konditorejā “Pavasars”, ar tehnikuma zēniem joprojām uzturēja ciešus sakarus. R.Stūrītim viņa vadītās kopas skautos vienmēr bija liela autoritāte un uzticība. Un, kad 27.septembrī grupa sapulcējās E.Zarāna dzīvoklī Valdemāra ielā, lai izveidotu noteiktākus organizatoriskos pamatus, uz sanāksmi tika uzaicināts arī R.Stūrītis, kuru pēc grupas izveidošanas iniciatora A.Kūlas priekšlikuma vienbalsīgi ievēlēja par tehnikuma skolnieku slepenās nacionālās organizācijas vadītāju. Organizācija skaitliski auga. Oktobra otrajā pusē tanī bija jau 16 biedri, līdz gada beigām skaits pieauga vēl par astoņiem. Bija nākuši klāt: no Rīgas Valsts tehnikuma — Ernests Liberts (dz. 1925.g.), Jānis Budevics (dz. 1925.g.), Ivars Popovs (dz. 1925.g.), Vilis Pilsētnieks (dz.1925.g.), no VEF tehnikuma — Rolfs Antonovs u.c. Par vieglprātīgu attieksmi pret organizāciju drīz vien no tās tika izslēgts V.Krauja un I.Dzinējs. Viņus R.Stūrītis uzaicināja uz tikšanos Strēlnieku dārzā un tur, klātesot H.Rimšam, pateica tiem, ka organizācija “vairs nepastāv”.

Jau sanāksmē pie E. Zarāna R. Stūrītis informēja klātesošos, ka vispārējā cīņā pret komunistu varu Latvijā viņu pirmie uzdevumi būs uzsaukumu izgatavošana un izplatīšana. Jācenšas iegūt ieročus, lai, sākoties karam (par ko neviens nešaubījās), organizācija varētu pārtapt par partizānu cīņas vienību. Jau tagad pakāpeniski jāapgūst spridzināšanas māka. Uzsvērta tika arī slepenības nepieciešamība organizācijas darbībā. Praksē gan šis svarīgais nosacījums tika pildīts drīzāk kā rotaļa, pārdomātas sistēmas konfidenciālas rīcības reālai nodrošināšanai nebija. Zēni vienkārši nezināja, kā šādu sistēmu veidot, un īstu padomdevēju arī nebija. Tā, piemēram, viņi pēc kārtas un atklāti izdarīja ierakstus organizācijas dienasgrāmatā, kā to bija mācījušies darīt skautu nodarbībās. Dienasgrāmata tika glabāta bez piesardzības, un 1941. gada janvāra sākumā tā nonāca kā lietiskais pierādījums čekas rokās. Dienasgrāmata glabājas Latvijas Valsts arhīvā (LVA) un visai pilnīgi atspoguļo šīs skolnieku organizācijas paveikto.

Oktobra otrajā pusē H. Rimšas sacerēto skrejlapas tekstu, kurā bija aicinājums nepildīt padomju varas rīkojumus, A. Kūla uz rakstāmmašīnas pārrakstīja 60 eksemplāros, un R. Stūrītis tos izplatīja pilsētā, iemetot dzīvokļu pastkastītēs. Šai pašā laikā E. Rudzītis organizācijai ieguva pirmo ieroci — Sauer 6,35 mm revolveri, kuru viņš bija paņēmis no sava radinieka. R. Stūrītim bija zināms, ka Baložos kādā zemnieku māju pirtiņā noslēpta šautene, kura nav nodota, likvidējoties aizsargu organizācijai. Oktobra pašās beigās tumšā svētdienas naktī R. Stūrītis, E. Rudzītis un H. Rimša devās uz Baložiem. Pirtiņā viņi gan iekļuva, bet pie šautenes netika, jo te bija ierīkota putnu kūts un spārnotie iemītnieki, parādoties svešiem ļaudīm, sacēla negantu troksni.

Jaunieši par bruņojumu domāja nemitīgi. Novembrī viņi izgatavoja vairākas bumbas, to apvalkam izmantojot pusotrcollīgu ūdensvada cauruļu nozarojuma savienotājlocekli un sprāgstvielu gatavojot paši no aptiekā nopirktām vielām (Bertolē sāls, sēra ziediem) un sasmalcinātas ogles. Tika sadabūti arī detonatori un Bikforda aukla. Paštaisītās bumbas vajadzēja izmēģināt. To izdarīja decembra sākumā R. Stūrīša dzīvesvietas (Stabu ielā 108) blakus sētā, ar sprādzienu stipri vien iztrūcinot apkārtējo namu iedzīvotājus. Tā, protams, bija zēniska aušība un liela vieglprātība. 1940. gada pēdējos divos mēnešos organizācijai izdevās papildināt savus ieroču krājumus vēl ar Milsa rokasgranātu, raķešpistoli, divām krievu šautenēm ar 200 patronām, kā arī nedaudz bojātu Nagāna revolveri un Dreisa pistoli, kurai līdzi bija 40 patronas. E. Liberts, E. Rudzītis, R. Stūrītis un H. Rimša šai laikā veica arī trīs izlūkbraucienus uz Jelgavu, lai noskaidrotu, cik reāls būtu pēkšņs iebrukums vai arī ielavīšanās Jelgavas milicijas ēkā ar nolūku iegūt ieročus. Iepriekš bija izdarīti nopietni priekšdarbi: sadabūta shēma, kurā uzrādīta pieeja ieroču glabāšanas telpai, izdibināta kārtība, kādā miliči saņem un nodod ieročus, noskaidrots aptuvenais ieroču daudzums. Tās bija rakstiskas ziņas, kas iegūtas, šīs milicijas priekšniekam neuzmanīgi glabājot dienesta dokumentus. Triju braucienu laikā uz vietas redzētais tika izvērtēts, un jaunieši atzina, ka iecerētais pasākums pagaidām uzskatāms par nereālu. Organizācijas aktivitātes turpmāk koncentrējās uz diviem mērķiem: nacionālās cīņas idejas uzturēšanu sabiedrībā un ienaidnieka izlūkošanu (skautisms?) tuvākajā apkārtnē.

Decembra sākumā R. Stūrītis, Z. Ciemītis, H. Rimša, A. Kūla, E. Rudzītis un J. Budevics, sadalījušies pa trim, lietojot burtu šablonus un eļļas krāsu, uzkrāsoja uz namu sienām un sētām tag. 1905. gada parka rajonā liela izmēra spilgtus uzrakstus: “Nost komunismu!”, “Dievs, svētī Latviju!”, “Lai dzīvo Latvija!”, “Visi par Latviju!”. Kā vēstī ieraksts organizācijas dienasgrāmatā, 1941. gada 29. janvārī R. Stūrīša dzīvoklī, piedaloties H. Rimšam, E. Libertam un A. Kūlam, pavairots un tūliņ izplatīts uzsaukums ar šādu tekstu:

“Latvieši! Pulcējieties un organizējieties zem sarkanbaltsarkanā karoga! Mums jāatjauno Latvijas valsts. Neaizmirsti, ka arī Tavs pienākums ir — visu par Latviju! Esi gatavs, kad tēvija Tevi sauks!”

1941. gada 8. februārī E. Rudzīša dzīvoklī Ludzas ielā seši organizācijas biedri ar tikko iegādāto rokasspiedi pusotrā stundā izgatavoja jaunu uzsaukumu 494 eksemplāros, ko nākamajā dienā visi pārējie izplatīja dažādos Rīgas rajonos. 11. februārī ap 100 eksemplāru tika nosūtīti uz laukiem.

Dažādām personām, kuras organizācija atzina par neliešiem, komunistu iztapoņām un nacionālās idejas nodevējiem, tika rakstītas draudu vēstules. Tā 1941. gada janvārī kādam Pēterim Podam Rīgā, K. Barona ielā 111—8, H.Rimša sāka piesūtīt aploksnēs ieliktas vēstules, kurās uz melni vinjetēta papīra, ko speciāli ražoja sēru gadījumiem, bija mašīnrakstā izpildīts teksts, kuru šeit sniedzam nosūtīšanas pakāpenībā:

Latvju tauta atriebj savus cīnītājus! / Tu jau atrodies ar vienu kāju zārkā. Vēl solis un... / Sagatavojies un esi vīrišķīgs. Nodevējam nodevēja alga! / Tevi vairs nekas nevar glābt. Vēl tikai 9 dienas un... / Cik briesmīgi ir mirt, un tomēr... Vēl tikai 8 dienas. / Nodevēj, Tevi nekas vairs nevar glābt. Vēl tikai 5 dienas... / Nelieti, Tevi pavadīs ar mūziku! / Sagatavojies uz visu. / Latvija dzīvos, bet Tu... / Mirsti nodevēja nāvē! Latvija atriebs sevi! / Tev ir bailes? Saņemies, nodevēj! Tu jūti nāves auksto roku? Sagatavojies, vēl 2 dienas. / Atvadies no piederīgajiem! Rītu... / Mirsti!

Izlūkošanā tika sīki noskaidroti Rīgas 8. milicijas nodaļas posteņi un patruļu maršruti ielās, sastādīts saraksts par tām šī iecirkņa ēkām, pie kurām stāv bruņoti sargi. 1941. gada 26. janvārī it kā parasta slēpošanas izbraukuma laikā R. Stūrītis, H. Rimša un E. Liberts no Ķīšezera apsnigušā sniega klāja nofotografēja Zušu muižā dislocētās sarkanarmijas raidstacijas ēku un stacijas antenas. Tā, katram gadījumam, kad “ies vaļā” bruņota cīņa.

Taču pavisam negudra liekas R. Stūrīša un H. Rimšas brīvprātīga ierašanās Valsts drošības tautas komisariātā 1940. gada 21. un 22. decembrī, lai sniegtu ziņojumus un liecības par citas pretkomunistiskas, bet uz Vāciju orientētas organizācijas — Latvijas Nacionālā leģiona (LNL) pastāvēšanu, šīs organizācijas cilvēkiem un aktivitātēm. It sevišķi par LNL “bataljona komandieri” Rīgas pilsētas 1. vidusskolas 10. klases skolnieku Ilmāru Grīnbergu (dz. 1922. g.), kurš darbojās kā LNL pavēļu devējs šai tehnikuma audzēkņu organizācijai.

LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Šādas organizācijas veidošanas ideju tūliņ pēc okupācijas 1940. gada jūnijā bija izvirzījusi neliela domubiedru grupa ar Latvijas aerokluba instruktoru Jāni Tamani (dz. 1911. g.), Latvijas armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieka ģimenē augušo Alfonu Kalnu (dz. 1914. g.) un skolotāju, bijušo latviešu strēlnieku Jāni Dāvi (dz. 1893. g.) priekšgalā. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. 1940. gada vasaras otrajā pusē un rudenī LNL pārstāvji izbrauca uz dažādiem Latvijas novadiem, par kuriem bija zināms, ka tajos pastāv pretpadomju grupas, un centās tās pakļaut savai vadībai. Rīgas Valsts tehnikuma, Rīgas pilsētas 1. un 2. vidusskolas, Rēzeknes skolotāju institūta, Rūjienas un Gaujienas aizsargu, Varakļānu ierēdņu un dažas citas pretkomunistiskas kopas, pulciņi vai organizācijas loģiskā tieksmē iekļauties kādā lielākā, stiprākā un pieredzējušākā organizācijā, par kādu sevi stādīja priekšā LNL, labvēlīgi uzņēma šādus aicinājumus. Bet LNL vadībā nebija cilvēku, kuriem tāda vēriena darbībai būtu nepieciešamā prasme, autoritāte un sakari. Nedeva sekmes arī ar J. Dāvja starpniecību izteiktais aicinājums bij. Latvijas armijas 5. kājnieku pulka komandierim Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim pulkvedim Robertam Briesmam uzņemties LNL militāro lietu vadību. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā.

Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. Jauniešiem nebija pieņemama doma sadarboties ar vāciešiem vai pildīt viņu uzdevumus. Pēc jauniešu nacionālās pārliecības vācieši bija mūžseni Latvijas ienaidnieki. Pamanījis norobežošanās tieksmes, LNL “bataljona komandieris” I. Grīnbergs izteica savam “vada komandierim” tehnikuma organizācijas vadītājam R. Stūrītim atklātus draudus, uzsverot, ka LNL atkritējus soda ar nāvi. To atgādināja arī LNL līderis J. Tamanis, tiekoties ar R. Stūrīti. Lai novērstu šādus draudus, R. Stūrītis kopā ar H. Rimšu bija naivi iedomājušies izspēlēt čeku pret LNL vadību. LVA atrodas materiāli, kas liek domāt, ka čekai par LNL jau bija informācija arī bez tās, ko sniedza R. Stūrītis un H. Rimša.

Čekas rīcība bija momentāna. Jau 21. decembrī arestēja A. Kalnu un pulkvedi R. Briesmu. 31. decembrī apcietināja J. Dāvi, 8. janvārī — J. Tamani un tiešo tehnikuma jauniešu izrīkotāju I. Grīnbergu. Viņiem sekoja citu ar LNL saistīto cilvēku aresti. Čekas pagrabos nokļuva Rīgas pilsētas 1. vidusskolas audzēkņi Tālivaldis Mangulis, Jānis Aivars, Jānis Pelnēns un Rīgas pilsētas 2. vidusskolas skolēni Mārtiņš Bisters, Ojārs Ezeriņš un Edgars Rudzītis. Gandrīz visi viņi gājuši bojā. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts nāvessods, nošauti arī T. Mangulis un J. Dāvis.

Pavisam bērnišķīgi skan 1941. gada janvāra sākumā izdarītais ieraksts tehnikuma audzēkņu organizācijas dienasgrāmatā: “Zinādami, ka mūsu mērķis ir brīva Latvija, uzsākām cīņu pret viņiem (LNL un KOLA — T.V.), uzdodot tos GPU (čekas kādreizējā nosaukuma “galvenā politiskā pārvalde” saīsinājums krievu valodā — T.V.). Mums uzticējās. (..) Tika apcietināti Grīnbergs un Bisters.. atkal nolemjam uzsākt aktīvu darbību.”

Veltas cerības, kas balstītas uz aplamu rīcību! Apstiprinājās senā teicienā paustā gudrība — ja zvērs saplosa tavu ienaidnieku, tas nenozīmē, ka viņš kļuvis par tavu draugu. 13. februārī čeka arestēja R. Stūrīti, kuram 1941. gada 13. novembrī Staļingradas garnizona kara tribunāls piesprieda nāvessodu. H. Rimša ar Dienvidurālu kara apgabala tribunāla 1942. gada 7. janvāra spriedumu tika notiesāts uz 10 gadiem ieslodzījumā un pazudināts gulaga nāves nometnēs.

Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. Tomēr kustība neapsīka un cīņa turpinājās ar vēl lielāku sparu.

Rīgas Valsts tehnikumā 1940. gada beigās un 1941. gadā organizētā pretestības kustībā iesaistījās vecāko klašu (kursu) audzēkņi. Maigonis Aperāts (dz. 1922. g.) kļuva par visai rosīgās Rīgas Amatu skolas (Kurbada ielā 2a) skolēnu slepenās organizācijas “Latvijas atbrīvotājs” sekretāru. Viņš uzrakstījis tekstu vairākiem šīs organizācijas izplatītajiem uzsaukumiem. Arhīvā saglabājies M. Aperāta ļoti akurāti protokolēto “Latvijas atbrīvotāju” apspriežu žurnāls.

Lielāka grupa tehnikuma vecāko klašu audzēkņu — Pēteris Āboltiņš (dz. 1921. g.), Aleksandrs Rasmanis (dz. 1919. g.), Jaroslavs Lipko (dz. 1921. g.), Andrejs Līcis (dz. 1922. g.), Voldemārs Ozoliņš (dz. 1920. g.), Voldemārs Skreija (dz. 1920. g.), bijušais tehnikumietis Artūrs Tiltiņš (dz. 1920. g.) u.c. — 1941. gada sākumā iesaistījās Latvijā visai plaši sazarotās un ar Vācijas izlūkdienestu saistītās “Tēvijas sargu” (TS) organizācijas Rīgas Valsts tehnikuma nodaļā (vadā), kuru šai skolā izveidoja 4. kursa audzēknis Teodors Jākobsons (dz. 1921. g.). Jaunieši sparīgi piedalījās liela daudzuma ieroču un munīcijas novietošanā slēptās glabātavās, izplatīja TS izdoto laikrakstu “Ziņotājs”, vāca izlūkošanas rakstura informāciju. Arī šī organizācija tika daļēji sagrauta, pēdējie tehnikuma audzēkņu aresti notika 1941. gada jūnija vidū — īsi pirms Vācijas un PSRS kara sākuma. TS ierindas biedri bija nacionāli noskaņoti cilvēki, kuri veidoja kopas cīņai pret viņiem nepieņemamo krievu okupantu varu. Šai cīņai Latvijā trūka lietpratīga, apvienojoša, pašu latviešu radīta centra. To visai veikli savā labā centās izmantot Vācijas īpašo uzdevumu dienests. Kad vienu no čekas rokās nokļuvušajām TS biedru grupām 1941. gada 30. septembrī Rostovā pie Donas tiesāja kara tribunāls, tehnikuma nodaļas organizētājs T. Jākobsons savā pēdējā vārdā teica (protokola teksts): “Nekāda naida pret Padomju Savienības tautām man nav. Es darbojos savas tautas labā un gribēju cīnīties par savas tautas brīvību un Latvijas valsts neatkarību.” A. Tiltiņš pēdējā vārdā sacījis: “Skolā mani mācīja iet cīņā par brīvu, neatkarīgu Latviju.. un mana rīcība bija pareiza!” Un to šie jaunieši saka pirms nāvessoda pasludināšanas!

III. Atziņas

Skolu jaunatnes nacionālās cīņas reālās norises 1940. un 1941. gadā, kas laikmeta kontekstā analītiski aplūkotas šai apcerējumā, neraugoties uz zināmu atlasi, rada pamatu vairākām vispārīga rakstura atziņām. Organizāciju kopums pārskatāmā nākotnē var kļūt arī pilnīgāks, kad darba turpinājumā šī apcerējuma sadaļa “Notikumi” ievērojami paplašināsies un publikācija no žurnāla varianta pārtaps atsevišķā izdevumā. Taču jau tagad apgūtais materiāls mudina izteikt dažus atzinumus.

1. Latvijas patriotiski audzinātā skolu jaunatne bija gatava aktīvai cīņai par savas valsts neatkarību. Bet tā nebija sagatavota konkrētai darbībai “X stundā”, kad Latvijas patstāvība — pretēji visiem oficiāli sludinātajiem pieņēmumiem — 1940. gadā tika zaudēta. Tādēļ skolēnu nacionālā cīņa gan bija nenovēršama un plaša, taču galvenokārt stihiska, pašdarbnieciski diletantiska, tai bija izkliedēts raksturs un milzīgi zaudējumi.

2. Aktīvākie un relatīvi prasmīgākie skolu audzēkņu pretboļševistiskās cīņas dalībnieki izrādījas 20.—30. gadu Latvijas legālo jaunatnes organizāciju biedri, pirmām kārtām, skauti, jaunsargi, zināmā mērā arī mazpulcēni. Tas apliecina šo organizāciju būtisku ietekmi nacionāli darbīgas jaunās paaudzes audzināšanā.

3. Neatkarīgajā Latvijā galvenā figūra jaunatnes valstisko uzskatu veidošanā bija skolotāji. Viņi arī bija skolēnu organizāciju (mazpulku, skautu) vietējie vadītāji; ievērojama daļa skolotāju darbojās paramilitārajā aizsargu organizācijā. Reālajā skolēnu pretkomunistiskajā cīņā turpretī konstatējama visai izteikta nacionāli domājošo skolotāju un tādu pašu uzskatu skolēnu nošķirtība. Cīņā pret okupantu varu skolotāji tikai retos gadījumos bija jaunatnes aktīvi vadītāji. Zīmīgi, ka Aizupes mežsaimniecības skolā kopā ar audzēkņu grupu čeka apcietināja, tiesāja un pazudināja arī skolas direktoru un divus skolotājus. Taču nevis par kopīgām pretkomunistiskām aktivitātēm — skolotāji tajās nepiedalījās —, bet gan par šādu aktivitāšu savlaicīgu nepamanīšanu un neziņošanu padomju iestādēm. Skolotāji Latvijā 1940. un 1941. gadā pieredzēja milzīga apjoma represijas. Bet tās bija saistītas galvenokārt ar darbību Latvijas neatkarības gados un pasivitāti komunisma ideju izplatīšanā, ko daudzkārt skaidroja kā sodāmu nacionālismu.

4. Skolu jaunatnes pašu izvirzītajiem vadītājiem un dalībniekiem nebija realitātes izjūtas par pretinieka iespējām (ieskaitot tā profesionalitāti, pieredzi, neierobežotu materiālo nodrošinājumu, aģentu piesaisti utt.). Emocionālais pacēlums, lokālā vienprātība un dūšīgums protesta izpausmēs ir iespaidīgas parādības, taču tas vien ir par maz paliekošāku sekmju gūšanai cīņā, kādu skolu jaunatne šai laikā bija izvērsusi.

5. Pie pašdarbnieciskas, neprofesionālas vadības ātrāk tika sagrauti tie jaunatnes organizatoriskie veidojumi, kuri iekļāvās tikpat negatavās lielākās sistēmās (LNL, KOLA u.c.). Tas pats vērojams pēckara nacionālo partizānu kustībā. Ar to vēlreiz uzsverama vajadzība pēc savlaicīgi izstrādātas pretestības kustības daudzlīmeņu struktūras, sagatavotiem organizatoriem un bāzēm.

6. Kaut arī mūsdienās pastāv neslēpti ārējie (Krievijas) draudi Latvijas neatkarībai un mūsu valsts pašreizējie bruņotie spēki nerada nekādu drošības izjūtu, pagātnes rūgtā pieredze netiek ņemta vērā valsts politikas līmenī, lai savlaicīgi sagatavotu apstākļus iedarbīgai nacionālās pretestības kustībai, ja situācija valstī to prasītu. Kā 1940. gadā, tā tagad Latvijas suverenitātes reāla aizstāvēšana ārpus pašu valsts robežām izšķirošā brīdī visdrīzāk var izpalikt.

7. Latvijas skolēnu nacionālā cīņa 1940. un 1941. gadā nav palikusi bez sekām. Kā viena no tautas vispārējās pretkomunistiskās kustības būtiskām sastāvdaļām tā sekmējusi apstākļus, lai mīts par Latvijas brīvprātīgu sovjetizēšanos un iekļaušanos Padomju Savienībā neieņemtu Krievijas impēriskajām aprindām vēlamo vietu tautas vēsturiskajā apziņā, kā arī starptautisko attiecību jomā. Šī cīņa jau tolaik padomju okupantos un viņu tuvākajos atbalstītājos vairoja nedrošību, veicināja to varas sabrukumu un bēgšanu no Latvijas, kad 1941. gada jūnijā Otrā pasaules kara notikumi sāka risināties mūsu valsts teritorijā.

 

Šis raksts autora darba turpinājumā tiek ievērojami paplašināts un Latvijas Valsts arhīvā sagatavots manuskripts grāmatas izdošanai.

Pētījumu rezultātā apgūti vēl daudzi agrāk neapzināti Latvijas jaunatnes pretošanās kustības slāņi — īpaši par Jēkabpils, Viļakas, Cesvaines, Dobeles un citām vidusskolām.

Raksts žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” redakcijai iesniegts 28.03.95. Raksts papildināts ar arhīvu materiālu 30.04.—2.05.1996.

Publikācijas pamatā - raksts žurnālā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”, 1995 nr.3/4.

Dokumenti bez komentāriem

arh_1.JPG (6537 bytes)
Konstantīns Groza
(Jelgava)

arh_2.JPG (5650 bytes)
Valdis Cers
(Jelgava)

arh_3.JPG (10796 bytes)
Elmārs Gerts
(Jelgava)

arh_4.JPG (6332 bytes)
Fricis Skurstenis
(Jelgava)

arh_5.JPG (12470 bytes)
Eduards Kūla
(Jelgava)

arh_6.JPG (12603 bytes)
Raimonds Vanags
(Jelgava)

arh_7.JPG (15337 bytes)
Arnolds Briekmanis
(Jelgava)

arh_8.JPG (13145 bytes)
Rūdolfs Saulīts
(Jelgava)

arh_9.JPG (13550 bytes)
Nikolajs Ērglis
(Jelgava)

arh_10.JPG (12248 bytes)
Olafs Kārkliņš
(Jelgava)

arh_11.JPG (12314 bytes)
Jevgēņijs Vilks
(Jelgava)

arh_12.JPG (14431 bytes)
Miervaldis Cipriķis
(Jelgava)

arh_13.JPG (18776 bytes)
Ringolds Strazdiņš
(Jelgava)

arh_14.JPG (11947 bytes)
Leonhards Kazimirs
(Jelgava)

arh_15.JPG (14655 bytes)
Arnolds Saldenais
(Jelgava)

arh_16.JPG (5559 bytes)
Mirdza Ripa
(Cēsis)

arh_17.JPG (5885 bytes)
Zāmuels Kušaks
(Cēsis)

arh_18.JPG (6578 bytes)
Uldis Pēčs
(Cēsis)

arh_19.JPG (7911 bytes)
Elmārs Aumalis
(Aizupe)

... un neskaitāmi, neskaitāmi citi citās skolās...

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!