REFERĀTI

Eiropas vienotības ceļi

GUNDARS ĀBOLS, Ārlietu ministrijas padomnieks

Turpinājums. Sākums nr.62, 10.04.96.

1.—4. Kā auga Eiropas Savienība

Tātad, 1951.gadā dibinātājlīgumu parakstīja sešas valstis: Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācijas Federatīvā Republika.

Pēc pārciestā kara katrai no šīm valstīm bija sava ārpolitiskā motivācija, kādēļ savienoties. Dabiski, visnopietnākā tā bija Vācijai, kuru šis līgums atkal integrēja Rietumeiropas tautu saimē. Francija savukārt bija radikāli mainījusi savu simtiem gadu veco politiku, kuras centrā bija centieni pazemināt Vāciju. Nu tajā vietā Eiropas līdzsvaru paredzēja nodrošināt, abām sāncensēm sabiedrojoties. Mazākās zemes — Beļģija, Holande, Luksemburga — bija cietušas no lielāko strīdiem un iekļāvās izlīdzēju pirmajās rindās.

Visas šīs motivācijas nešaubīgi svēra valstsvīru lēmumus, bet par tām nerunāja, tās nevienā vietā tekstā neminēja. Kara drupas vēl nebija novāktas, tautu saimniecība vēl bija zemā līmenī, tādēļ saimnieciskie apsvērumi un ideja par kopīgu talku labklājības vārdā bija noteicēji Eiropas sākumos un turpināja dominēt darbos un domās nākamos 45 gadus.

Arī saimniecībā katrai no zemēm bija savs saskatāms mērķis. Rūpniecībā spēcīgākā bija Vācija. Austrumu apgabali tai bija atņemti, un tā meklēja plašāku tirgu saviem rūpniecības ražojumiem. Tas arī piepildījās, jo, ja sākumā tā uz EK zemēm eksportēja 27%, tad šodien no daudz plašākas bāzes tās daļa sasniedz 48%. Pārējās piecās zemēs rūpniecība valsts saimniecībā vēl nebija sasniegusi līmeni, kāds tai bija Vācijā, bet visas šīs valstis strādāja, lai rūpniecība augtu un veidotos. Sadarbība, kā arī konkurence ar Vāciju bija dzinulis, tirgus un skola. Pateicoties tai, visās šajās Rietumeiropas valstīs pieauga labklājība, ko radīja produkti ar augstu vērtības pieaugumu.

Bet ekonomikā tikpat nozīmīga bija lauksaimniecība, kurai EK atvēra lielu tirgu un noorganizēja produktu cenu stabilitāti. Šinī jomā īpaši ieinteresētas bija Francija un Holande. Pusgadsimtu vēlāk Francija kļūst par otro lauksaimniecības produktu eksporta zemi pasaulē (aiz ASV) un Holande dominē pār dārzāju un puķu tirgu. Šai attīstībai pieskarsimies tuvāk, kad analizēsim iemeslus, kas palīdzēja augt katrai no šīm jomām. Te to minu vienīgi tādēļ, lai iezīmētu tos motīvus, kas ierosināja ārpus kopienas stāvošās valstis meklēt biedrošanos kopienas ielokā.

Čpaši nozīmīga, protams, ir Apvienotā Karaliste. Šī Eiropas lielvalsts ir sala. Šis visiem zināmais ģeogrāfiskais fakts jāpiemin tādēļ, ka tas ir būtisks britu ārpolitikas stūrakmens. Paliekošas saistības Eiropas kontinentā nav Apvienotās Karalistes interesēs. Tā laiku pa laikam piebiedrojas kontinenta vājākajiem spēkiem, kurus apdraud tā valsts, kas tajā brīdī ir stiprākā. Princips ir vienkāršs: nekad nepieļaut kādu hegemoniju kontinentā, bet pašiem palikt ar brīvām rokām (splendid isolation). Piecdesmitajos gados šo tradicionālo viedokli pastiprināja vēl tolaik valdošā ilūzija, ka Apvienotajai Karalistei ir speciālas attiecības ar ASV. Gluži dabiskā kārtā Apvienotā Karaliste, kaut arī sākotnēji tā tika aicināta, atteicās piedalīties organizācijā, kas kļuva par Eiropas Kopienu. Un toreiz, tāpat kā šodien, tā ir bijusi noraidoša iepretim jebkādam suverenitātes ierobežojumam.

Tomēr saimnieciski Apvienotā Karaliste vienmēr ir bijusi brīvā tirgus aizstāve un organizētāja. Tāpēc, nevēlēdamās piedalīties Eiropas plānos, tā sāka organizēt EK vēl neieslēgtās zemes Eiropas brīvā tirgus zonā — EBTA (AELE). Šī organizācija sāka darboties 1959.gadā un tajā savienojās Austrija, Dānija, Lielbritānija, Norvēģija, Portugāle un Zviedrija un vēlāk arī Somija un Šveice.

Tomēr ļoti drīz EK attīstības tempi pārliecināja Apvienotās Karalistes saimnieciskās aprindas, ka palikšana ārpus EK apdraud britu rūpniecības attīstību, kas acīmredzami zaudēja ne tikai tirgu, bet arī spēju sacensties ar konkurentiem kontinentā. Un jau 1961.gada augustā Apvienotā Karaliste iesniedza pirmo lūgumu iestāties EK, kurai piebiedrojās Dānija, Norvēģija un Črija.

Skandināvijas valstis bija tradicionālas brīvā tirgus aizstāves. Dānijas piedalīšanos Eiropas Kopienā motivēja nepieciešamība atrast patērētājus tās lauksaimniecības produkcijai, kura trīskārtīgi pārsniedz pašu vajadzības. Apvienotā Karaliste bija dāņu galvenais eksporta tirgus un, kad tā gatavojās pievienoties EK, dāņiem bija jāseko. Galvenajos vilcienos līdzīga bija arī Črijas motivācija, jo arī Črijā lauksaimniecības produkcija dominēja valsts eksporta ienākumos. Šajās abās zemēs jau trīsdesmitajos gados bija sākusies rūpniecības veidošana, un šinī jomā EK arī varēja solīt plašākas attīstības iespējas. Lai gan — sarunas risinājās ar grūtībām, jo Apvienotā Karaliste, apzinādamās savu saimniecisko un politisko svaru, mēģināja veidot līgumu brīvā tirgus garā ar mazāku politisko saistību.

Francijas prezidents tajā laikā bija Šarls de Golls. Viņa personīgā analīze nerādīja nekādas priekšrocības ne Eiropai, ne Francijai, ja Lielbritānija piebiedrojas. Gluži otrādi, viņš to novērtēja kā Trojas zirgu, ar kuru tiktu ievesta Eiropā nevēlamā ASV ietekme. Nemeklēdams nekādu iepriekšēju diplomātisku vienošanos ar pārējiem partneriem Eiropā, de Golls vienkārši 1963.gadā paziņoja, ka Francija nevēlas sarunas turpināt.

Taču valdības mainījās, un četrus gadus vēlāk, 1967.gadā, Apvienotā Karaliste iesniedza otro pieprasījumu, kuram atkal piebiedrojās Dānija, Norvēģija un Črija. Un iestāšanās kļuva efektīva britiem, dāņiem un īriem — 1973.gadā pēc pozitīviem referendumiem. Vienīgi norvēģu tauta neapstiprināja savas valdības lēmumu. Dziļi neatkarīgi pēc pārliecības, izauguši ar pašpaļāvību grūtās dabas dēļ, norvēģi nevēlējās uzņemties nekādas saistības. Šo lēmumu viņiem atvietoja NATO garantijas drošības jomā un jaunā plašā saimnieciskā neatkarība, kuru nodrošināja lielās naftas un dabasgāzes atradnes savā piekrastē. Un savu īpašo nostāju norvēģi apstiprināja 20 gadus vēlāk. Savukārt ar atlikušajām EBTA (AELE) valstīm EK noslēdza brīvā tirgus lēmumu 1972.gadā.

Nākamais vilnis Eiropas Kopienai nāca no Vidusjūras. Motivācija šoreiz stipri atšķīrās no iepriekšējiem pamatojumiem, kas bija bijuši galvenokārt saimnieciski. Grieķiju, Portugāli un Spāniju turpretim uzņēma politisku apsvērumu dēļ. Visas trīs bija dzīvojušas diktatoriālā režīmā, abas pēdējās pat gadu desmitiem ilgi. Nesen atjaunotās demokrātiskās iekārtas vēl bija trauslas, un Eiropas vide tās spētu nostiprināt.

EK pievilcību pastiprināja arī reģionālās attīstības politika, kas varētu nest Grieķijas, Portugāles un Andalūzijas budžetiem jūtamas palīdzības summas. Kā to vēlāk iztirzāsim, viens no EK darbības principiem ir ņemt no bagātiem un dot nabagiem, lai pakāpeniski izlīdzinātu pārāk jūtamās starpības labklājībā starp ziemeļiem un dienvidiem. Tad Grieķija bija pirmā uzņemtā, 1981.gada 1.janvarī. Spānijai un Portugālei bija vairāk jāpiestrādā, lai harmonizētu savus likumus un sadzīves normas ar EK līmeni, un to iestāšanās kļuva efektīva 1986.gada 1.janvārī.

Vairākas valstis, kuras jutās eiropeiskākas savā kultūrā un savā saimniecībā un kuru motivācija bija tikpat nozīmīga, kā visām iepriekšminētajām, nespēja piedalīties EK tādēļ, ka to ārpolitika vai to noslēgtie miera līgumi noteica stingru neitralitāti. EK bija nepārprotami rietumu spēku grupējumā. Šī problēma bija Zviedrijai, Austrijai un Somijai.

Tad iesalušās līnijas sakustējās, un 1990.gada 3.oktobrī Vācijas Demokrātiskā Republika pievienojās Vācijas Federatīvajai Republikai. Bez formālas uzņemšanas procedūras šī jaunā Vācijas sastāvdaļa kļuva EK biedrs. Un pārmaiņas Austrumeiropā, it īpaši Padomju Savienības iziršana, noņēma pēdējo šķērsli neitrālo balstu ienākšanai Eiropā. Zviedrija, Somija, Norvēģija un Austrija pievienojās Eiropai, kas pati kopš Mastrihtas līguma bija pret Eiropas Savienību, prasot no biedriem dziļākas saistības. Tautas nobalsošana apstiprināja lēmumus Austrijā, Zviedrijā un Somijā, kamēr norvēģi, kā jau minējām, pa otram lāgam noraidīja iestāšanos Eiropas Savienībā.

Un tā uz 1995.gada beigām ES sastāvā ir 15 valstis. Eiropas paplašināšanās, kā redzējām, bija pastāvīgā Eiropas dienas kārtībā un pagātnē risinājās sekojošos tempos:

1951. — Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Holande, Vācija;

1972. — Dānija, Črija, Apvienotā Karaliste;

1981. — Grieķija;

1994. — Austrija, Zviedrija, Somija.

Tagad apskatīsim tālāko paplašināšanos, kurā sevišķi ieinteresēta ir Latvija. Un uzreiz atgādināsim, ka ES savu vietu ir prasījušas 10 bijušā sociālisma valstis — 3 Baltijas valstis, 6 Centrāleiropas valstis (Polija, Čehija, Ungārija, Slovakija, Bulgārija, Rumānija), no bijušās Dienvidslāvijas — 1 — Slovēnija, kā arī divas Vidusjūras salas — Malta un Kipra. (Turcijas pieprasījums, šķiet, paliek pagaidām bez sekām.)

Jebkādos apstākļos pievienot 370 miljoniem ES pilsoņu vēl simtu ir monumentāls pasākums. Jau trīs pēdējie jaunatnācēji, kas palielināja skaitu līdz 15, pierādīja, ka pašreiz spēkā esošā darbības kārtība (radīta 6 valstu savienībai) ir praktiski neiespējama. Tāpēc starpvaldību konference 1996.gadā lems par nepieciešamajām pārmaiņām. Bet par to visu vēlāk.

Šo nodaļu noslēdzot, varam vienīgi teikt, ka paplašināšana, kas ietver arī mūs, ir principā nolemta, darbs turpināsies, bet tas prasīs laiku un pūles. Un nebūtu reāli gaidīt, ka kaut kas nozīmīgs varētu notikt pirms pirmā gadu desmita jaunajā gadsimtā.

 

1.—5. Eiropas Savienības iestādes

Aprakstot, kā, sākot ar OTEK (Ogļu un Tērauda Eiropas kopienu) nobriest ES autoritāte, likās, ka šajā turpat vai pusgadsimtā nekas būtisks nebūtu mainījies. Sākotnējā ideja par kādu kopēju, bet augstāku autoritāti nemainīgi palika organizācijas centrā, kaut arī organizācija sazarojās un tās izdevumu apjoms palielinajās simtkārtīgi. Laika gaitā bija jāatrod kompromiss vairākiem nopietniem konfliktiem par jautājumu, kas vēl joprojām paliek aktuāls, kaut arī debates par to ir zaudējušas kādreizējo intensitāti. Šis jautājums ir ES iestāžu transnacionālās tiesības un autoritāte iepretim suverēno dalībvalstu tiesībām un autoritātei.

Šo kompromisu iznākumā ES ir īpatnēja struktūra, kas ir “sui generis” un neatbilst nevienai pazīstamai vai pastāvošai juridiskai formai. Šī struktūra nav federāla, kas līdzinātos ASV vai Vācijai, bet tā tomēr ir kaut kas vairāk nekā vienkārša suverēnu valstu savienība.

Eiropas Savienības darbu un tās pašas tālāku pilnveidošanu veic un pārrauga piecas iestādes:

• Eiropas Savienības Padome (dažkārt apzīmēta kā Eiropiešu Padome, lai būtu atšķirība no Eiropas Padomes Strasbūrā),

• Eiropas Parlaments,

• Eiropas Komisija,

• Eiropas Tiesas palāta (Cour de Justice),

• Eiropas Revīziju palāta (Cour des Comptes).

Tām piebiedrojas padomnieku lomā specializējušās komitejas:

• Ekonomiskā un sociālā komiteja,

• Reģionālā komiteja.

Tāpat pie centrālajām iestādēm jāpieskaita organizācijas, kuras ir specializējušās finansu jomā:

• Eiropas Investīciju banka un

• Eiropas Monetārais institūts.

Demokrātijas pamatideja piešķir īpašu politisku svaru pirmajām divām — Padomei un Parlamentam —, kas sastāv no tautu vēlētiem pārstāvjiem, kamēr visās pārējās ietilpst ierēdņi, kas nozīmēti no dalībvalstu valdībām.

Vēl jāmin atšķirība, kurai ir savs, vismaz teorētiskais svars. Visas tālāk aprakstītās organizācijas sastāv no kopējām, Savienībai radītām iestādēm. No visiem, kas tajās strādā vai ir deleģēti (kā piemēram, Komisijas locekļi) tiek sagaidīts, ka tie kopējo labumu vērtēs augstāk par savas valsts interesēm un ka visi viņu lēmumi būs bezpartejiski, aizmirstot savas valsts intereses jeb nostāju attiecīgajā jautājumā. Izņēmums ir Eiropas Savienības Padome, kur pilnā mērā tiek pārstāvētas dalībvalstu intereses, kaut arī, Savienību veidojot, ir nepieciešams pieņemt kompromisus, ja draud interešu konflikts.

Un vēl — par finansu resursiem, kas, likumsakarīgi, ir visas šīs darbības pamatos un veidojas kopā ar jauniem uzdevumiem.

Sešdesmitajos gados pabeigtā muitas ūnija un kopējā lauksaimniecības politika radīja kopīgus ienākumus, iekasējot uz ES ārējām robežām ne tikai muitas, bet arī ārpuskopienas lauksaimniecības produktiem uzliktās cenu izlīdzināšanas nodevas. Bet kopš 1971.gada Eiropas Kopiena — Savienība iekasē nodokļus.

Tādējādi Eiropas Savienības pārvaldē ir līdzekļi no sekojošiem avotiem:

• uz robežas iekasētās muitas un nodevas;

• daļa no pievienotās vērtības nodokļa 1% apmērā;

• dalībvalstu nodeva, kas aplēsta atkarībā no nacionālā kopprodukta.

Visi šie resursi kopā nedrīkst pārsniegt Padomes un Parlamenta lemto “griestu” līkni, t.i., 1,2% līdz 1,27% no Eiropas kopprodukta. Katras valsts kontribūcija paliek šajās robežās.

Savukārt ārpusbudžeta operācijas, kā piemēram, palīdzības kredītus atsevišķu valstu tirdzniecības bilanču (to starpā arī Latvijas) pārejošām grūtībām tiek finansēti ar aizņēmumiem naudas tirgū. Eiropas kredīta novērtējums atļauj ne tikai mobilizēt līdzekļus, bet arī iztirgot izdevīgus noteikumus aizņēmumiem.

 

Eiropas Savienības Padome un Eiropas Ministru padome

Kā jau atzīmējām, lai novērstu pārpratumu ar Eiropas Padomi Strasbūrā, Eiropas Savienības Padome dažkārt tiek apzīmēta arī par Eiropiešu Padomi. Tā sastāv no dalībvalstu valdības galvām — pirmajiem ministriem (Francija sūta Valsts prezidentu), kas pulcējas vismaz reizi semestrī, lai pieņemtu zīmīgākos kopējos lēmumus, kurus palaikam sagatavo Ministru padomes vai Ārlietu ministrijas. Padomi prezidē alfabētiskā kārtībā dalībvalstu galvas. Prezidējošā valsts mainās katru pusgadu. Lai saglabātu kontinuitāti, pagājušais un nākamais prezidents kopā ar esošo prezidentu sastāda prezidiju, kopā veidojot t.s. “troiku”.

Komisijas ierosinātajiem un ar Parlamentu saskaņotajiem normatīvajiem aktiem EP dod likuma spēku. Tā tiek izšķirti:

• noteikumi (reglement),

• lēmumi (decision),

• norādījumi (directives),

• ieteikumi (recommendations),

• viedokļi (avis).

Noteikumi ir saistoši valdībām, kurām tie adresēti. Noteiktais beigu iznākums, kā to sasniegt, kā to panākt, ir katras valsts izvēlē.

Lēmumi var attiekties tiklab uz valdību, kā uz uzņēmumu, kā arī uz personu. Tā izpildīšana visās detaļās ir obligāta.

Ieteikumi un viedokļi nav saistoši. Vispār Padomes darbu palīdz sagatavot pastāvīgie pārstāvji — dalībvalstu vēstnieki pie ES, kas nāk ar saviem priekšlikumiem, viedokļiem jeb kritikām. Kā tālāk redzēsim, arī Eiropas Parlaments arvien vairāk ir aicināts dalīties šajā normatīvajā darbā, bet vēl joprojām tādā kā sekundārā lomā. Bet izpildvara pieder Eiropas Komisijai.

 

Eiropas Komisija

Šo institūciju ieceļ uz 5 gadiem. Tajā ieiet ik pa diviem pārstāvjiem no Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un Apvienotā Karaļnama, un ik pa vienam no pārējām 10 dalībvalstīm. Šos prezidentus un komisārus apstiprina Eiropas Parlaments. Viņi savā starpā sadala resorus, kas aptuveni atbilst ministrijām.

Komisija ir visas ES darbības mezglu punkts. Tai pieder iniciatīva izstrādāt priekšlikumus noteikumiem un lēmumiem, formulēt ieteikumus un viedokļus. Visus šos priekšlikumus nākas iepriekš saskaņot ar ES Padomi un Parlamentu. Pēc tam, kad šie priekšlikumi ir pieņemti un apstiprināti un kļūst saistoši, kas ne vienmēr paveicas pirmajā gājienā, Komisijas uzdevums ir pārraudzīt norisi, ar kuru tie kļūst par Eiropas sadzīves īstenību.

Noteikumu izstrādāšanas šķietami sarežģītās procedūras nodrošina, ka “kopējais labums” ir un paliek normatīvo aktu motivācija. No pirmajām sešām dibinātājvalstīm trīs bija tādas, kuras apzīmē par mazām: Beļģija, Nīderlande un Luksemburga. Šo valstu pastāvīgās rūpes bija novērst iespēju, ka viena vai divas no lielajām spētu uzspiest Savienībai savu gribu. Šodien “mazo” valstu balsu skaits ir tik liels, ka lielās kļūst norūpējušās par to.

Tipisks piemērs šīm juridiskajām drošības barjerām ir Mastrihtas līguma 189.a pants. Tas paredz sekojošo: Padome, ja tā ir pieņēmusi Komisijas izstrādātu aktu, nevar tekstā ieviest grozījumus, izņemot, ja lēmums ir vienbalsīgs. Tādā veidā tiek nodrošināts, ka izpaudīsies visu biedru valstu kopējais viedoklis un ka priekšdarbus līdzsvarotam priekšlikumam nevar anulēt ar kādu gadījuma vairākumu.

Principā tiek pieņemts, ka Komisijas darbu vienmēr motivē kopējais labums, kamēr Padomē izpaužas dalībvalstu suverēnais egoisms.

 

Eiropas Parlaments

Kopš 1979.gada Eiropas Parlamentu ievēl tiešās un vispārējās vēlēšanās. Katrai dalībvalstij ir zināms skaits sēdekļu. Šis skaits nav tieši proporcionāls iedzīvotāju skaitam. Kaut arī lielajām valstīm ir vislielākās delegācijas, mazo valstu pārstāvniecības salīdzinājumā ar to iedzīvotāju skaitu ir skaitliski lielākas. Kopš 1994.gada Eiropas Parlamentā ir 626 deputāti, kuri ir ievēlēti no sekojošām dalībvalstīm:

Austrija 21

Apv. Karaliste 87

Beļģija 25

Dānija 16

Francija 87

Grieķija 25

Črija 15

Itālija 87

Luksemburga 6

Nīderlande 31

Portugāle 25

Spānija 64

Somija 16

Zviedrija 22

Vācija 99

KOPĀ 626

Parlamentu ievēl uz 5 gadiem. Eiropas deputāti nesēž sagrupēti pēc valstīm, bet gan katrs pievienojas savam atbilstošajam politiskajam grupējumam, piemēram, sociālistiem, liberāļiem, kristīgajiem demokrātiem, ekoloģistiem, bezpartejiskajiem u.t.t. Parlaments ievēl savu priekšsēdētāju ar 14 vicepriekšsēdētājiem (arī šeit darbojas dalībvalstu vienlīdzības princips). Priekšsēdētāja personībai ir ļoti liels svars, pilnveidojot Parlamenta attīstību un lomu Eiropas struktūrās, kura, kā vēlāk redzēsim, nav galīga, nedz arī vienprātīgi apstiprināta.

Parlamenta sēdeklis ir Strasbūrā, kur Parlaments tiekas 12 sesijās gadā, no kurām katra ilgst 1 nedēļu. Var sasaukt arī īpašas sesijas, kas tad sanāk Briselē, kur darbojas arī Parlamenta komisijas (19). Bez tām uz ierobežotu laiku pastāv īpašas komisijas, kuras izvirza Parlaments kāda jautājuma vai kādas darbības pārbaudei. Eiropas Parlamenta darbības apmērus rāda ierēdņu skaits, kas veido Parlamenta birokrātiju, — tie ir apmēram 3640 cilvēki. Tomēr šis iespaidīgais aparāts līdz šim nav spējis attīstīt pilnu jaudu katra parlamenta klasiskajiem uzdevumiem, proti, budžeta kontrolei un likumdošanai. Pastāv viedokļi, kas Eiropas autoritāti augšgalā vēlas redzēt kā demokrātisku divvaldību: kā Parlamentu, kas vēlēts no tautas un pārstāv tautas gribu; un kā Padomi, ko ieceļ nacionālās valdības un kas pārstāv valstis. Acīmredzot šī teorētiskā konstrukcija paliks teorētiska, jo Eiropas Parlamenta funkcijas ierobežo senākas un varbūt vairāk nozīmīgas iestādes — nacionālie parlamenti, kas nebūt nav gatavas ierobežot savas funkcijas un savu atbildību.

Un tā: pēc būtības Eiropiešu Padome ir dalīvalstu parlamentu netieši izvirzīta likumdevēja, kam ar kompromisiem jāvirza uz priekšu kopējā Eiropas politika, kas izpaužas kopējos lēmumos. Pēc Padomes uzskatiem Eiropas Parlaments šo grūto uzdevumu var tikai sarežģīt.

Šo viedokli pastiprina apstāklis, ka Eiropas Parlamenta politiskās frakcijās par pārnacionālā gaisotnē pieņemtiem lēmumiem tiek nobalsots, bez kā deputāts justu īstu atbildību iepretim saviem vēlētājiem. Un pieredze patiešām rāda, ka Eiropas Parlaments ir spējīgs pieņemt visai pārsteidzošus lēmumus. No otras puses, nacionālie parlamenti uzskata, ka šis jaunveidojums mēģina progresīvi uzurpēt viņu frakcijas. Arī no šīs puses sirsnīga sadarbība nav gaidāma.

Neskatoties uz to, Eiropas Parlamenta atbildība aug, un ir sagaidāms, ka tā pastiprināsies 1996. gada starpvaldību konferences iznākumā. Šodien, ļoti shematiski aprakstīta, tā izpaužas kā budžeta veidošanā, tā, kaut ar ierobežojumiem, likumdošanā.

Budžeta priekšlikums, kuru izstrādā Komisija, satur divu veidu izdevumus: obligātos izdevumus un neobligātos izdevumus. Pirmā grupā ietilpst izdevumi, kuri saistīti ar Eiropas kopējiem politiskiem lēmumiem, tādiem kā lauksaimniecības politika, palīdzība dalībvalstīm, starptautiskās saistības. Otrā grupā ir debatējami posteņi: strukturālie fondi, iestāžu darbības izdevumi, izdevumi politikai, kuru uzskata par mazāk būtisku, kā, piemēram, enerģētika, transporti, zinātniskie pētījumi, u.t.t. Parlaments var pieprasīt grozījumus (amendment) budžeta posteņiem otrajā grupā. Par pirmo grupu viņš var formulēt vienīgi nesaistošus priekšlikumus (proposition).

Eiropas Parlamenta darbs likumdošanā seko izstrādātām procedūrām, kuras apzīmēsim ar viņu terminoloģiju franču valodā, jo atbilstošie juridiskie jēdzieni vēl nav latviešu valodā apstiprināti. Visas šīs procedūras ir kompleksas. Tās ir paredzētas daudziem gājieniem, lai saglabātu Parlamenta lomu likumdošanā un lai novērstu iespēju kādu normatīvu aktu aizkavēt jeb nobloķēt bez laika robežām. Pēc nozīmības līmeņa normatīvos aktus pakļauj vairāk vai mazāk prasošai procedūrai. Kopēji pieņemtas tradīcijas ir izstrādājušas klasifikāciju par tekstiem, kas piederas katrai procedūrai.

Vispirms būtu mināma koplēmuma procedūra (Procedure de Codecion). Kā pats nosaukums rāda šī procedūra meklē panākt vienveidīgu lēmumu kā Padomē, tā Parlamentā. Šinī procedūrā liela loma piekrīt komisijai, kas “filtrē” prasītos grozījumus, kā arī īpaši izveidotai konsultācijas komitejai. Neieejot detaļās, atzīmēsim, ka šī procedūra ir īpaši sarežģīta un prasa laiku, kas var iet pāri gadam. Un tad, ja tiešām visi gājieni neved pie kopēja lēmuma, paredzētais teksts paliek nepieņemts. Šīs procedūras iespējamā negatīvā noslēgumā ir lasāmas Eiropas Parlamenta veto tiesības.

Jūtami vienkāršāka ir nākamā, t.s. sadarbības procedūra (Procedure de Cooperation). Šeit nedarbojas konciliācijas komiteja, Parlamentam nav veto iespējas un padome var pieņemt tekstu bez Parlamenta piekrišanas, bet tad gan tikai vienbalsīgi.

Normatīvos aktus palaikam pieņem kopēja lēmuma formā galvenajos principiālajos vilcienos, detaļas turpretim nokārto otrajā, t.s. sadarbības procedūrā.

Parlamenta atbildībā ietilpst arī lēmumu apstiprināšana (Avis Conforme). Mastrihtas līgumā ir prasība, ka lēmuma apstiprināšanai (Avis Conforme) par jaunas dalībvalsts uzņemšanu jābūt vienbalsīgai. Lēmumu apstiprināšanu par jautājumiem, kas neprasa vienbalsību, Mastrihta atviegloja, jo prasīts ir vienkāršs vairākums no balsojošiem, nevis absolūtais vairākums no visiem deputātiem.

Eiropas Parlamentā nav atļauts balsi deleģēt, tādēļ ceļojuma grūtības un blakus nodarbes padara absolūta vairākuma savākšanu turpat vai neiespējamu.

Obligāta konsultācija par lēmumu (l’Avis Consultatif Obligatiore) ir Parlamenta uzdevumos un tai padoti turpat vai visi starptautiskie līgumi, izņemot komerciālos līgumus. Atkarībā no steidzamības, Padome nosaka laiku, kurā konsultācija ir jāpaveic. Ja atbilde nav saņemta, Padome uzskata lēmumu par apstiprinātu. Bez aprakstītās likumdošanas rutīnas, kurai iniciatīva nāk no komisijas, arī Parlamentam ir tiesības pieprasīt no komisijas likumu vai līgumu priekšlikumus, ja tādi ir Parlamentā izvirzīti un vairākuma atbalstīti.

Parlamentam pieder tiesības sastādīt kontroles komisijas zināmai lietai un zināmam laikam. Parlaments var nozīmēt starpnieku konfliktiem, kā arī zināmos apstākļos pats iesniegt prasību Eiropas Tiesas palātā.

Tā kā viena no publiskajām kritikām par Eiropas attīstību ir izteikta kā demokrātijas trūkums, var sagaidīt jaunas iniciatīvas Eiropas Parlamenta dziļākai iesaistīšanai Eiropas darbā, it īpaši sadarbības veidošanā ar nacionālajiem parlamentiem.

 

Eiropas Tiesas palāta

Katra dalībvalsts nozīmē vienu tiesnesi, kas savā starpā izvēl Tiesu palātas prezidentu. Tiesnešu mandāts ir uz 6 gadiem un viņu sēdeklis ir Luksemburgā. Kopš 1988. gada pastāv arī Eiropas Tiesas pirmā instance. Katra persona, uzņēmums vai valsts var sūdzēties, ja tai kas nodarīts pretrunā ar Eiropas likumiem. Šīs tiesas lēmumiem ir bijusi ļoti liela nozīme, radot jurisprudenci attiecībā uz dažādo Eiropas iestāžu un dalībvalstu iestāžu kompetenci un likumu pielāgošanu.

Ir pamats uzskatīt, ka Mastrihtā paredzētā juridiskā kopdarbība (3. pīlārs) pilsonības, imigrācijas, bēgļu un starptautiskās kriminalitātes jautājumos pacels Eiropas Tiesas kompotenci vēl augstākā un vēl plašākā apjomā.

 

Eiropas Revīzijas palāta

(fr. Cour des comptes)

Līdzīgi Tiesas palātai katra dalībvalsts uz 6 gadiem nozīmē vienu revizoru. Revizori savukārt uz 3 gadiem ievēl savu prezidentu. Arī ERP sēdeklis ir Luksemburgā. Nozīmīgākais no tās uzdevumiem ir Savienības budžeta kontrole. ERP pārbauda likumību un pareizību visos ienākumos un izdevumos. Pārbaudes izdara uz vietas tur, kur darījumi risinās.

Eiropas Revīzijas palāta reizi gadā nodod publisku atskaiti, kritizētajiem darījumiem pievieno attiecīgās iestādes paskaidrojumus. Bez regulārām pārbaudēm ERP publicē speciālus ziņojumus par jebkādu problēmu finansu jomā. Mastrihtas līgums, ņemot vērā arvien pieaugošo budžeta summu, paredz paplašināt Revīzijas palātas darbības iespējas.

Tālākais — nākamreiz

 

Par referāta turpmākajām tēzēm:

2. Ko Eiropas Savienība dara

2.—1. Eiropas ekonomiskā telpa

2.—2. Kopējā lauksaimniecības

politika

2.—3. Eiropas reģionālā politika

3. Mastrihtas līgums.

Eiropas paplašināšanās

4. Starpvaldību konference un nākotne

Par Eiropas perspektīvu

 

Referāta tēzes 6.Saeimas Eiropas lietu komisijā 1996.gada 1.aprīlī