REFERĀTI

Konferencē “Kultūra un garīgums, nosacījumi laukos” — Rīgā 26. martā

Latvija savā kultūrā, garīgumā un laukos

Anna Jansone, Kultūras ministrijas Kultūrnozaru koordinācijas departamenta vecākā referente:
“Lai saprastu un pieņemtu jauno, jāmainās cilvēku apziņai”

Neatkarības gados daudz kas ir mainījies, jo dzīve pati norāda uz to, kas novecojis un nomaināms, bet dzīve norāda arī uz to, kas jāsaglabā. Lai saprastu un pieņemtu šo jauno, jāmainās cilvēku apziņai, bet tas sasniedzams visgrūtāk.

Cik tad mūsu ir? — šo kultūras darbinieku, kuru galvenais mērķis un uzdevums ir vēlreiz un vēlreiz pierādīt, atgādināt sen zināmo patiesību, ka materiālā pasaule bez garīgā pamata nav izturīga un var sabrukt. Es par to nerunātu, ja nebūtu lielā nesaderība vārdos un darbos.

Patlaban mūsu valstī ir 608 kultūras vai tautas nami. Vairumā no tiem ir pa vienam darbiniekam, kas reizē ir gan apkopēja, gan kurinātājs, gan tautas mākslas kolektīva vadītājs, gan pasākumu un visu kultūras dzīves norišu organizators.

Nenoliedzami, vienam ir grūti. Viens cilvēks nevar šķērsot smilšainu bezūdens tuksnesi, bet karavāna to šķērsos bez lielām grūtībām. Tāpēc jo liels prieks, ka šī konference guvusi tik plašu atsaucību. Tātad tā ir pamatota nepieciešamība būt kopā, paust savas pārdomas.

No tā, kas dabīgi ieaudzis mūsu zemē, ir jāveidojas arī tās sociālajai izjūtai, pie tā mums jāpieturas, lai mēs nenomaldītos svešu teoriju mežā, piemēram, rietumu masu kultūras mežā.

Liekas, ka tagad dzīvojam galējību laikā, kur izdomātām, ar lineālu novilktām līnijām tiek nežēlīgi pielāgota dzīvā dzīve, bez vispusīgas analīzes, bez iedziļināšanās procesos.

Kā viens no spilgtākajiem piemēriem, manuprāt, ir pašvaldību izlīdzināšanas fonds.

Ir rajoni, kas visus kultūras un izglītības objektus nodevuši pilsētām un pagastiem, bet, piemēram, Valkas, Balvu, Aizkraukles, Gulbenes un daži citi rajoni šos objektus paturējuši savā pārziņā. Taču kopš iepriekšējā gada pastāvošā finansu izlīdzināšanas sistēma šos apstākļus neņem vērā un līdzekļi tiek sadalīti tikai pēc iedzīvotāju skaita, neņemot vērā pašvaldību infrastruktūru.

Līdzīga situācija un atšķirības ir arī pagastos. Kā pamatrādītājs pašvaldību finansu izlīdzināšanai būtu jāņem vērā ne tikai iedzīvotāju skaits, bet arī pašvaldības infrastruktūra.

Jo kas tad to uztur dzīvu?

Atbilde it tikai viena. Tās ir pilsētu, rajonu un pagastu pašvaldības!

Varbūt viens no iemesliem, kāpēc mūsu valstī joprojām turpinās samazināties kultūras, tautas namu skaits, ir tas, ka pašvaldības finansiāli nespēj tos uzturēt.

1994. gadā to skaits bija 636, bet 1995. gadā — 608.

Protams, ir arī pozitīvi piemēri. Ir pašvaldības, kas nevis slēdz, bet gan atjauno tautas namus. Tā noticis Daugavpils, Saldus, Preiļu un Jelgavas rajonā.

Tiekoties ar visu līmeņu pašvaldību vadītājiem, esmu sajutusi viņu izpratni un atbildību par kultūras procesiem laukos, viņu rūpes par jauno paaudzi. To apliecina arī tas, ka pagastos ir gatavas uzsākt darbu 11 mākslas un mūzikas skolas.

Varētu jautāt, kāpēc tomēr tiek slēgti tautas nami, tiek pārtraukta to darbība, vai iemesls ir tikai finansiālā situācija? Atbilde būtu — “nē”. Viens no iemesliem ir arī profesionālu, izglītotu kultūras darbinieku trūkums.

Kāda pašlaik ir aina mūsu valstī? Tautas namos, kultūras namos strādā 49,3 procenti ar vidējo izglītību, 32,7 procenti ar vidējo profesionālo, 9,5 procenti ar augstāko profesionālo un 7,4 procenti ar augstāko izglītību. Valdot uzskatam, ka šāda veida profesionāli sagatavoti darbinieki nebūs vajadzīgi, tika nevis uzlabota, bet gan sagrauta šī izglītības un papildizglītības apguves sistēma, un tā šobrīd šāda veida profesionālo izglītību var iegūt klātienē vienīgi Rīgā Kultūras skolā. Domājams, ka ar 1996. gada septembri Kultūras skolā tiks atjaunotas kultūras darbinieku mācības arī neklātienē un eksternātā. Kultūras ministrija savā rīcības plānā iekļāvusi arī punktu par kultūras darba organizatoru profesionālās izglītības sistēmas pilnveidošanu.

Šobrīd rūpi par papildizglītību uztur dzīvu mūsu galvenie valsts inspektori vai, kā jūs viņus dēvējat, — kultūras nodaļu vadītāji. Kultūras pārvaldes struktūra mūsu valstī nav visur vienāda, tā ir atšķirīga.

Protams, tajā rajonā, kur šis inspektors ir vienā personā, tur nevar, praktiski nav iespējams, nodrošināt kvalitatīvu, sistemātisku metodisko vadību un palīdzību pagastu tautas namu vadītājiem. Domāju, ka dzīve ir pierādījusi, ka šāda metodiskā vadība un palīdzība ir nepieciešama. E.Melngaiļa Tautas mākslas centrā atjaunota metodiskā darba nodaļa. Tagad vārds rajonu pašvaldībām, kurām šāda institūcija — metodiskais dienests — būtu jāveido.

Viens no galvenajiem tautas nama vadītāja uzdevumiem ir saglabāt un uzturēt dzīvus tautas mākslas kolektīvus. Bet šim laikam raksturīgi ir arī tas, ka arvien vairāk rodas ar tautas namiem nesaistīti mākslinieciski kolektīvi un pulciņi.

Kultūras darbinieku uzdevums ir sadarboties ar šiem kolektīviem, izmantot tos savos pasākumos. Tāpat kā nepieciešama sadarbība ar pārējām pagasta un rajona kultūras iestādēm un inteliģences aktīvu.

Lai šāda sadarbība verētu veidoties, nepieciešami gudri, izglītoti kultūras darbinieki. Mums visiem jāmācās!