Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
22. februāra sēde. Stenogramma. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.02.1996., Nr. 36 https://www.vestnesis.lv/ta/id/28348

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Saeimas priekšsēdētājas paziņojums

Saeimas priekšsēdētājas paziņojumi

Vēl šajā numurā

27.02.1996., Nr. 36

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

22. februāra sēde
Stenogramma

Nobeigums. Sākums "LV" nr. 35.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Ivars Ķezbers, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

 

I.Ķezbers (DPS). Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es gribu tātad turpināt šo sarunu attiecībā uz priekšlikumu Satversmi papildināt un attiecīgi uzlabot. Es esmu dziļi pārliecināts, ka mēs ar jums, tāpat kā absolūtais Latvijas iedzīvotāju vairākums, atbalstām mūsu Satversmi. Mēs lepojamies ar to, ka tā ir viena no vecākajām Eiropā. Bet es domāju, ka likumdošana, tajā skaitā arī vispārcilvēciskā domāšana, ir spērusi milzīgu soli no tā laika, kad tapa Latvijas Satversme, kura, kā mēs zinām, ir dvīņu māsa Veimāras Republikas — tā laika Francijas — konstitūcijai. Es personīgi atbalstu ierosinājumu nosūtīt šo dokumentu komisijas izskatīšanai un atbalstu šo priekšlikumu, papildinot to, ko iesniegusi deputātu grupa. Paldies!

Sēdes vadītāja. Aivars Endziņš, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Neapšaubāmi, ka jebkurš solis, kas tiek sperts, lai grozītu Satversmi, ir ļoti nopietns solis. Šis ir viens no nopietnākajiem soļiem. Manuprāt, arī nepieciešams solis. Kā jūs zināt, ir jau nodots komisijām likumprojekts, lai gatavotu ratifikācijai šeit, Saeimā, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Tā ir, es gribu teikt, demokrātiskas valsts, šodienas valsts neatņemama iezīme, ka tās pamatlikumā — konstitūcijā — ir noteiktas cilvēka pamattiesības, pamatbrīvības, kā arī pienākumi. Tā ir elementāra lieta. Klausoties vienu otru runātāju šodien, man rodas iespaids, ka viens otrs ir “mucā audzis un pa spundi barots”. Mēs varam diskutēt tālāk, jau strādājot pie šī projekta, par viena vai otra formulējuma pareizību, precizitāti, bet tas, ka šāds labojums, šāds precizējums Satversmē ir vajadzīgs, manuprāt, ir viennozīmīgi. Tāpēc es aicinu cienījamo Saeimu nodot šo dokumentu komisijām. Strādāsim pie tā ļoti rūpīgi un ļoti nopietni! Paldies!

Sēdes vadītāja. Jānis Urbanovičs, Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāts!

 

J.Urbanovicš (TSP). Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es, protams, arī aicinu atbalstīt, jo es arī esmu viens no iesniedzējiem, kas parakstīja šo likumprojektu, Satversmes grozījumu projektu. Es aicinu, protams, atbalstīt tā nodošanu komisijai, tieši ņemot vērā godāto kolēģu Jirgena un Mauliņa kungu uzstāšanos. Vispirms es gribu nedaudz oponēt Mauliņa kungam. Vai jūs atceraties, Mauliņa kungs, ka vakar mēs Mandātu komisijā spriedām par ētiku, par ētikas kodeksu, vai tas būs, vai nebūs? Acīmredzot šī saruna turpināsies. Manuprāt, būtu ļoti loģiski, ja šie jūsu visnotaļ, pieļauju, racionālie priekšlikumi varētu uzlabot arī dažas Apvienoto Nāciju Organizācijas pieņemtās tēzes un domas un ratificēt arī Latvijā normas, kuras mēs varētu uzlabot, pāriet no blēņu kastes uz normālām Satversmes normām. Bet to mēs varam darīt tikai tādā situācijā, ja šis likumprojekts aiziet uz komisijām, kur mēs šo diskusiju varam izvērst. Un, ja mēs tiešām atklājam, ka tur blēņām ir lielāks īpatsvars nekā racionālajam un nepieciešamajam mūsu valstī, tad mēs pirmajā lasījumā to arī balsojot izšķirtu.

Tagad es gribu griezties pie Jirgena kunga. Es gribu, lai biežāk un maksimāli likumprojekti tiktu apspriesti šeit, Saeimā, lai kādi iesniedzēji nerīkotos līdzīgi “Tēvzemei un Brīvībai” un vāktu parakstus, izietu uz referendumu un tērētu valsts naudu. Jūs saprotat, ka arī mēs, Tautas saskaņas partija, uzskatām, ka mēs šos desmit tūkstoš parakstu šādiem Satversmes grozījumiem ātri savāktu, un droši vien mēs arī pretendētu uz kādiem 100 tūkstošiem vai 150 tūkstošiem latu, lai tālāk traucētu sabiedrisko saskaņu Latvijā. Tāpēc es aicinu strādāt kā likumdevējiem, bet neuzskatīt šo tribīni par kaut kādu mītiņu vai barikāžu vietu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Antons Seiksts, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

A.Seiksts (LC). Godātā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kurā pamattiesības nav konstitucionālā līmenī. Tā saucamais mūsu konstitucionālais likums nav konstitucionāls pēc sava juridiskā statusa, jo tas nebija pieņemts, pirmkārt, kad tas tika pieņemts. Otrkārt, tas tika pieņemts bez kvalificēta vairākuma. Ne jau formas dēļ, bet par šo jautājumu ir jādomā nopietni. Atcerēsimies, kolēģi, arī to lietu, kā divdesmitajos un trīsdemitajos gados likumdevējs pie tā strādāja, bet nepaspēja šo darbu pabeigt. Un vai mēs, esam vai neesam tiesīgi? Tiesīgi mēs esam, un es domāju, ka mēs esam arī spējīgi šo darbu pabeigt. Ja redzēsim, ka tiešām nepilnīgi, es būtu pilnīgi pret balsošanu tādā redakcijā, kādā tas tagad ir, bet strādāt pie šī darba es tomēr aicinu kolēģus, aicinu neizvairīties no šī darba. Es aicinu nodot komisijām un sākt nopietnu darbu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Juris Sinka “Tēvzemei un brīvībai” frakcijas deputāts!

 

J.Sinka (TB). Cienījamā priekšsēdētāja! Dāmas un kungi! Es nevaru piekrist Seiksta kunga tikko teiktajam un arī visiem tiem, arī Endziņa kungam, ka “strādāsim pie šī projekta”. Tas ir noteikti noraidāms tā pašreizējā formā, jo tas ir vairāku likumu, varētu teikt, savārstījums. Piemēram, es neminēšu daudzus, bet kaut vai pēdējo. Katram ir tiesības, 114.pants. “Katram ir tiesības veikt uzņēmējdarbību, kas nav pretrunā ar likumu. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību tikai par viņa nespēju pildīt likumu saistības.” Tātad skaidrs, ka šis nav Satversmes pants. Ar to nodarbojas tiesas un citas iestādes. Tāpat par izglītību. “Katram ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina pamata un vidējās izglītības iegūšanu bez maksas privātās mācību iestādēs vai valsts pārraudzībā esošajās. Tas taču viss ir Izglītības likuma daļa, bet nevis Satversmes pants. Tur var atrast vairākus. Bez tam ir pretrunas. Cenzūra ir aizliegta. Lieliski! Tālāk. “Tikai tādos gadījumos, ja jāgarantē valsts drošība.” Tādu argumentu lietoja arī padomju totalitārisms. Tāpat tālāk — ir jāgarantē miermīlīgu sapulču, mītiņu un demonstrāciju brīvība. Bet pašvaldības var aizliegt, ja ir atkal valsts drošība iejaukta. Tātad, lūdzu, valsts drošība arī ir interpretācija. To mēs dzirdējām arī padomju laikā, atkal es gribu atgādināt. Bet, ja to visu uzmanīgi izlasa, tas ir vienkārši vairāku likumu savārstījums. Tas vairāk pieder pie dažādiem likumiem, likumu projektiem, pie kuriem mēs jau strādājam, tādēļ jau šeit ir Saeima. Mēs strādājam mūsu Satversmes ietvaros. Tā ir tāds vienkāršs, diezgan neatbildīgs mēģinājums grozīt, trivializēt un par daudz izpludināt mūsu Satversmi. Paldies!

Sēdes vadītāja. Dzintars Rasnačs — tieslietu ministrs!

 

Dz.Rasnačs (tieslietu ministrs). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie Saeimas deputāti! Es gribu teikt dažus vārdus pret šā likuma virzīšanu uz komisijām šādu iemeslu dēļ. Starp sešām frakcijām, kuras parakstījušas vienošanos par valdības veidošanu, ir panākta vienošanās, kurā ir vairāki būtiski punkti.

Es minēšu 4.punktu.”Frakcijas savas darbības laikā apņemas ievērot šādus sadarbības nosacījumus”. Un 4.punkts skan šādi: “Neatbalstīt Saeimā Satversmes pamatprincipu grozījumus.” Tātad jautājums — vai šis ir Satversmes pamatprincipu grozījums vai nav? Tiek jauktas faktiski kopā divas pilnīgi dažādas Satversmes veidošanas sistēmas, un faktiski tas ir uzskatāms par Satversmes pamatprincipu grozījumu. Ja tas tiešā veidā neskartu Tieslietu ministriju, tad varbūt es nenāktu šajā tribīnē un nerunātu. Taču es uzskatu, ka šis balsojums daļēji būs arī šo sešu frakciju balsojums par turpmākajiem principiem. Vai mēs šo vienošanos ievērosim, vai neievērosim? Un tos punktus, kas ir minēti šīs vienošanās tekstā, katrā ziņā Tieslietu ministrija ir gatava ievērot vienmēr. Tātad es aicinu vismaz visas sešas valdošās frakcijas nebalsot par šo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Aivars Endziņš, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka tā ir “Tēvzemei un Brīvībai” pozīcija, kurā ir tieslietu ministrs pašreiz. Un, ja runāsim atklāti, Sinkas kungs, tad šis projekts faktiski ir izstrādāts Tieslietu ministrijā. Iesniegusi to ir Tautas saskaņas partijas frakcija ar nelieliem precizējumiem. Es ieteiktu cienījamajam Sinkas kungam palasīt to pašu Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, iepazīties ar citu demokrātisko valstu konstitūcijām un tad mēs varētu šeit filozofēt par to, kas ir jāraksta un kas nav jāraksta. Vai jāraksta, lūk, šīs tiesības uz aizturēšanu vai uzņēmējdarbību, vai izglītību un tā tālāk. Esiet tik laipni, iepazīstieties ar demokrātisko valstu konstitūcijām! Iepazīstieties ar pasaules un Eiropas demokrātiskās sabiedrības nostādnēm, un tad, man liekas, jums būs cits viedoklis. Paldies!

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas Prezidija atzinumu par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”! Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Jurkāna, Urbanoviča, Dozorceva, Kuprijanovas un Staša iesniegto likumprojektu nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai, Ārlietu komisijai, Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, Juridiskajai komisijai, Sociālo un darba lietu komisijai, Taut-saimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 44, pret — 22, atturas — 17. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Par īpašuma nodokļa maksājumu atvieglojumiem sabiedriskajām organizācijām un to uzņēmumiem 1994. — 1996.gadā”. Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un Sociālo un darba lietu komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija.

Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Mūsu vērtējumam ir nodots to sabiedrisko organizāciju saraksts, kuras būs tās priviliģētās organizācijas, kuras nemaksās īpašuma nodokli. Starp citu, es gribu atgādināt cienījamajiem deputātiem, ka īpašuma nodokli saņem pašvaldības tajā reģionā, kur tas tiek maksāts. Es gribu atgādināt saviem cienījamajiem kolēģiem, ka mūsu valsts bužetā sakarā ar līdzekļu trūkumu bija samērā maz līdzekļu izdalīti pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondam. Es negribētu atbalstīt pašvaldību lobijus, kuri teica, ka katastrofāli maz. Bet jebkurā gadījumā pārāk daudz šajā izlīdzināšanas fondā naudas līdzekļu nav. Tai pašā laikā mēs ar vieglu roku esam ar mieru svītrot vismaz 115 tūkstošu latu summu? Nebūt ne. Vismaz trīsreiz lielāku summu. Tāpēc, ka zem šīm organizācijām ir pietiekoši daudz citu pelnošu struktūru, kuras arī tāpat līdz ar to tiks atbrīvotas no īpašuma nodokļa. Iet runa par tādām organizācijām. Nebūt es neiestājos pret visu sarakstu, bet pret lielo daudzumu.

Analizēšu konkrēti. Numur viens. Visnabadzīgākā organizācija, tātad Latvijas Arhitektu savienība. Palasiet, lūdzu, normatīvos līmeņus, cik jāsaņem arhitektam projektētājam par projektēšanas darbiem. Vidēji no 5 līdz 9,5 procentiem no mājas projekta vērtības. Projekta vērtība savukārt parasti celtniecības darbiem ir no 50 000 līdz 150 000 latiem, nav mazāka. Manis vadītajā komisijā ir viena konsultante, kuras meita mācās Arhitektūras fakultātē. Šī meitene, redziet, nespēj strādāt, viņai ļoti dūšīgi jāmācās, neskatoties uz to, ka ģimenes budžets ir slikts. Un tikai tāpēc viņa nespēj atrast darbavietu, ka šīs darbavietas tiek ārkārtīgi stingri aizsargātas no konkurentiem. Bet aizsargā taču, atvainojiet, tikai tur, kur ļoti daudz maksā. Es nesaprotu, kāpēc sabiedriska organizācija, kuras biedri nebūt nav ubagi Rīgas ielās vai akli, vai invalīdi, vai tamlīdzīgi cilvēki, varētu būt atbrīvota no īpašuma nodokļa. Ja organizācijai trūkst naudas, lai palielina biedru maksu. Biedri nomaksāt varēs.

Tamlīdzīgi iebildumi man ir pret veselu rindu organizāciju. Tāpēc varbūt arī varētu šo projektu nodot komisijām caurskatīšana, bet jebkurā gadījumā komisijām tas būs jāizvērtē ļoti uzmanīgi. Tā kā principā apšaubāmas organizācijas manā uztverē sastāda lielo pusi, es aicinu noraidīt šo likumprojektu. Es uzskatu, ka pašvaldības jau tā grūtajā situācijā nedrīkst aplaupīt ar to, ka ievērojama nodokļu masa, tātad vismaz 112 tūkstoši latu, ies garām pašvaldībām. Paldies!

Sēdes vadītāja. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai “ deputāts!

 

K.Čerāns (TKL). Cienījamā sēdes vadītāja, godātie deputāti! Frakcija “Latvijai” uzskata, ka šis likumprojekts ir virzāms tālāk uz komisijām un ka dažādi iebildumi, kurus te minēja Krisberga kungs un kuri varētu būt attiecībā uz atsevišķiem uzņēmumiem, būtu skatāmi, rūpīgi analizējot šo likumprojektu komisijās. Un tad arī tos visus varētu izdiskutēt un par katru no tiem atsevišķi deputāti varētu lemt, skatot šo likumu... nu, faktiski uz otro lasījumu droši vien. Paldies!

Sēdes vadītāja. Aleksandrs Kiršteins, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

A.Kiršteins (LNNK, LZP). Godājamais Prezidij, godājamie deputāti! Es arī gribētu atbalstīt Čerāna kunga priekšlikumu un nodot komisijai šo likumprojektu. Jo, pirmkārt, Krisberga kungs nekādu komisiju nevada, kā viņš te teica, otrkārt, viņš ir absolūti nekompetents dažos jautājumos. Un ja atsaucas uz teorētiskiem honorāriem, tad es varētu pateikt, ka, teiksim, komponists Vēbers par saviem mūzikliem ieņem simtiem miljonu dolāru. Tātad izmetīsim ārā Komponistu savienību... Ir pasaulē rakstnieki, kas saņem simtiem miljonu honorāru, un tā tālāk.... Tā ir teorētiska nauda, un pārsvarā šeit runā cilvēki, kas mīl skaitīt naudu otra kabatā. Bet es gan gribētu teikt, ka atšķirībā no šīm ārzemju organizācijām ne Latvijas Arhitektu savienība, ne Kinematogrāfistu savienība, ne Mākslinieku savienība, ne Komponistu savienība nespēj ne uzturēt šīs ēkas, ne samaksāt par šīm telpām tāpēc, ka ir tikai daži cilvēki jeb daži desmiti cilvēku, kuriem varbūt ir šie normālie ienākumi, bet ir simtiem un varbūt pat pāris tūkstošiem cilvēku šajās organizācijās, skaitot arī pensionārus, kuri, Krisberga kungs, saņem diemžēl tikai minimālo pensiju, minimālo un neko vairāk. Un tāpēc es vēlreiz atgādinu — lai komisija ļoti rūpīgi izskata. Es piekrītu, ka te varētu būt dažas organizācijas, par kuru atrašanos šajā sarakstā varbūt būtu jādiskutē, bet šis atšķirībā no iepriekšējā tiešām ir tīrs komisijas jautājums. Paldies par uzmanību, un es aicinu atbalstīt un izskatīt komisijās!

Sēdes vadītāja. Andrejs Požarnovs, “Tēvzeme un Brīvība” frakcijas deputāts!

 

A.Požarnovs (TB). Augsti godātais Prezidij, cienījamie deputāti! Tā kā es esmu iznācis tribīnē, kāds paskatīsies punktu nr. 11 un uzreiz pateiks, ka es lobēju Ārstu biedrības intereses. Bet tādēļ es uzreiz jūs lūgtu attaisīt otro lapaspusi un paskatīties, ka es pašreiz iestājos par 13 latiem, respektīvi, gadījumā, ja reiz Ārstu biedrība tiks iekļauta šinī sarakstā, tad 13 lati. Tā ka mani absolūti neinteresē šis jautājums par biedrību. Tā ka to manu lobismu jūs varētu neuztvert nopietni, bet jautājums ir pilnīgi par kaut ko citu.

Šeit, šinī sarakstā ir Neredzīgo biedrība, un šinī jautājumā es gribētu pateikt tādu lietu, ka mums pašreiz nav valstī izstrādāta koncepcija, kādā veidā mēs varētu atbalstīt neredzīgos invalīdus, jo šīs organizācijas faktiski, no vienas puses, ir atbildīgas par saviem biedriem, tās viņus nodrošina ar darbu un, respektīvi, tām nepieciešami ir atvieglojumi. Tādēļ mēs dažādos likumos mēģinām iestrādāt atseviš-ķus atvieglojumus, bet mums nav kopējas valsts koncepcijas, kādā veidā mēs varētu viņiem piepalīdzēt. Tāpēc, kamēr mums šādas koncepcijas nav, tiešām es domāju, šim jautājumam jāpieiet pietiekami nopietni un vismaz komisijām tas ir jānodod. Tad, ja komisijas atzīs, ka viena otra no šīm organizācijām ir pietiekami bagāta, lai tās strīpo, bet, pieņemsim, jautājumā par neredzīgajiem es tiešām iestājos par to, ka viņu biedrība ir jāatbrīvo no nodokļa. Es lūgtu tomēr nobalsot par nodošanu komisijām.

Sēdes vadītājs. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts! Otru reizi.

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, cienījamie kolēģi! Pateicos par atļauju uzstāties man otru reizi. Man ir liels prieks, ka atsaucās lobists un momentā aizstāvēja Arhitektu savienību. Es saprotu, Kiršteina kungs, jūs esat ļoti kompetents šajā jautājumā, jo acīmredzot šie teorētiskie honorāri deva jums iespēju iegādāties “džipu”, kuru jūs dāvinājāt avīzei, tā laikam arī līdz galam neuzdāvinot. Nav solīdi, kolēģi, nav!

Līdz ar to par to kompetenci. Jā, protams, jūsu būvētā māja šobrīd arvien vēl stāv kā tāds nepabeigts monstrs. Varbūt tur izpaužas tā milzīgā kompetence. Būtu laiks tos jumta darbus beigt, nevis tikai izkarināt plakātiņu, kura firma to dara.

Līdz ar to es gribu atzīmēt... Mēs ļoti skaidri šeit parādījām interešu konfliktu tādā sakarā, ka arhitekts ir arī Saeimas deputāts, ka arhitekts uzņēmējdarbībā darbojas un ir arī Saeimas deputāts. Jā, es laikam neesmu tik kompetents, lai spētu apvienot šīs divas pretrunīgās lietas. Tāpēc es tomēr aicinu stingri izvērtēt šo momentu. Un atvainojiet, nebūsim dogmātiķi, arī manā sarakstā nav pieliktas jautāšanas zīmes ne pie Ārstu biedrības, ne pie Invalīdu biedrības, ne pie Neredzīgo biedrības... Tās ir tiešām tautas biedrības. Bet, ja mēs runājam par elitāras sabiedrības biedrībām, tad tādu diemžēl sarakstā bija precīzi ... manā sarakstā... 68 procenti. Acīmredzot mēs tūlīt varēsim izdzirdēt vēl kādu varbūt ļoti kompetentu deputātu uzstāšanos par savu ļoti kompetenti aizstāvamo, lobējamo loku. Viņš jau nāk laikam.... Paldies!

Sēdes vadītāja. Krisberga kungs, es atvainojos! Slēdziens par šo... Jūsu gala ierosinājums nevis par Arhitektu savienību, bet par dokumentu kopumā? Noraidīt? Es tā nesapratu. Jūs runājāt par atsevišķām organziācijām, bet par slēdzienu?

 

V.Krisbergs. Cienījamo priekšsēdētāj, es nemainīju savu priekšlikumu un noraidu vēlreiz.

Sēdes vadītāja. Jūs aicināt noraidīt. Paldies! Zvanu! Ā... es atvainojos... Āmura sitiens nav bijis, pareizi! Jānis Lagzdiņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

J.Lagzdiņš (LC). Godātie kolēģi deputāti! Es gribētu atgādināt jums, ko saka spēkā esošā likumdošana. Jau trīsarpus gadus ir spēkā likums par sabiedriskajām organizācijām, kur 46. pants ļoti precīzi nosaka, kāda ir procedūra, atbrīvojot sabiedriskās organizācijas no nodokļu maksāšanas. Un šajā pantā ir teikts, ka Saeima ir tiesīga atbrīvot sabiedriskās organizācijas no nodokļu maksāšanas, jebkuru sabiedrisko organizāciju — gan Arhitektu savienību, gan Ārstu biedrību un citas — tikai tad, ja tā ir izvērtējusi Valsts ieņēmumu dienesta atzinumu par katras sabiedriskās organziācijas darbību iepriekšējā finansu gadā un sabiedriskā organizācija publicējusi oficiālā laikrakstā pārskatu par saviem ieņēmumiem un izdevumiem. Es lūdzu atbildīgo komisiju, izskatot šo likumprojektu, to ņemt vērā, gadījumā, ja tas tiks nodots komisijām.

Godātie kolēģi, arī es iestājos par to, lai šis likumprojekts tiktu nodots izskatīšanai komisijās. Bet tā kā tas tieši ietekmē pašvaldību ieņēmumus, es aicinātu to nodot arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Tātad lūdzu zvanu vēlreiz! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas Prezidija atzinumu par likumprojektu “Par īpašuma nodokļa maksājumu atvieglojumiem sabiedriskajām organizācijām un to uzņēmumiem 1994.—1996. gadā”! Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, Sociālo un darba lietu komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija, jo, cik es sapratu, nevienam deputātam iebildumu pret to, ka mēs iekļaujam Valsts pārvaldes un pašvaldības komisiju, nebija. Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 73, pret — 1, atturas — 2. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Par Latvijas Republikas valdības un Bulgārijas Republikas valdības līgumu par starptautiskajiem pārvadājumiem ar autotransportu”. Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu nodot Ārlietu komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. Iebildumu nav? Pieņemts.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Par Latvijas Republikas valdības un Baltkrievijas Republikas valdības līgumu par gaisa satiksmi”. Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu nodot Ārlietu komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. Iebildumu nav? Pieņemts.

Saeimas Prezidija atzinums par likumprojektu “Par Latvijas Republikas valdības un Turcijas Republikas valdības līgumu par starptautiskajiem pārvadājumiem ar autotransportu”. Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu nodot Ārlietu komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. Iebildumu nav? Pieņemts.

 

Pārejam pie jautājuma par atvaļinājumiem.

 

I.Daudišs. Godātie kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputāta Krisberga iesniegumu, kurā viņš veselības stāvokļa uzlabošanas nolūkā atbilstoši Saeimas Kārtības ruļļa 8.punktam lūdz piešķirt neapmaksātu atvaļinājumu no šā gada 12.marta līdz 18.martam. Iesniegumā ir līdz 19. martam, bet Krisberga kungs saskaņā ar Kārtības rulli to maina pret 18.martu. Prezidija atzinums ir pozitīvs, un saskaņā ar Kārtības rulli par to ir jālemj Saeimai.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 69, pret — 2, atturas — 2. Lēmums pieņemts.

Dienas kārtības otrā sadaļa — “Par amatpersonu ievēlēšanu un atbrīvošanu no amata”. Dokuments nr.381. Saeimas Prezidija lēmuma projekts — ievēlēt deputātu Edvīnu Inkēnu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 58, pret — 13, atturas — 4. Deputāts Edvīns Inkēns ievēlēts Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā.

 

Par Arvīda Stradiņa iecelšanu par Ventspils pilsētas tiesas tiesnesi. Juris Kaksītis — Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts — Juridiskās komisijas vārdā.

 

J.Kaksītis (DPS). Augsti godātais Prezidij! Kolēģi! Juridiskā komisija izskatīja dokumentus par Arvīda Stradiņa iecelšanu par Ventspils pilsētas tiesas tiesnesi saskaņā ar tiesu varas likuma 60.panta nosacījumiem. Komisijas vārdā lūdzu pieņemt lēmumu par Stradiņa iecelšanu par iepriekš minētās tiesas tiesnesi.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsošana aizklāta. Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 64, pret — 3, atturas — 10. Arvīds Stradiņš iecelts par Ventspils pilsētas tiesas tiesnesi.

 

J.Kaksītis. Juridiskās komisijas vārdā lūdzu iecelt par Liepājas rajona tiesas administratīvo tiesnesi Lolitu Lauri.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 55, pret — 9, atturas — 11. Lolita Laure iecelta par Liepājas rajona tiesas administratīvo tiesnesi.

 

J.Kaksītis. Juridiskās komisijas vārdā lūdzu iecelt par Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas administratīvo tiesnesi Elitu Stelti.

Sēdes vadītāja. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 56, pret — 4, atturas — 10. Elita Stelte iecelta par Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas administratīvo tiesnesi.

 

J.Kaksītis. Saskaņā ar tiesu varas likuma 62.pantu Juridiskā komisija izskatīja un atbalsta lēmuma projektu par dažu apgabaltiesu tiesnešu apstiprināšanu. Tādēļ komisijas vārdā lūdzu par Rīgas apgabaltiesas tiesnesi, vienlaikus atbrīvojot viņu no Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas tiesneses amata, apstiprināt Anitu Čerņavsku.

Sēdes vadītāja. Kaksīša kungs, varbūt precizējiet, kurš dokuments tas ir pēc kārtības.

 

J.Kaksīts. 409.dokuments. Sakarā ar to, ka...

Sēdes vadītāja. Es atvainojos! Sakarā ar to, ka dienas kārtībā ir izmaiņas, mēs atvainojamies deputātiem, jo tika svītrots dienas kārtības 13.jautājums. Šis ir dienas kārtības 14.jautājums. Un tāpēc paņemiet dokumentu nr.409. Tika ziņots par Anitas Čerņavskas iespējamo apstiprināšanu. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 64, pret — 2, atturas — 7. Anita Čerņavska apstiprināta par Rīgas apgabaltiesas tiesnesi, vienlaikus atbrīvojot viņu no Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas tiesneses amata.

 

J.Kaksītis. Lūdzu Saeimu apstiprināt par Rīgas apgabaltiesas tiesnesi, vienlaikus atbrīvojot viņu no Jūrmalas pilsētas tiesas tiesneša amata, Juri Freimani!

Sēdes vadītāja. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 59, pret — nav, atturas — 7. Juris Freimanis apstiprināts par Rīgas apgabaltiesas tiesnesi, vienlaikus atbrīvojot viņu no Jūrmalas pilsētas tiesas tiesneša amata.

 

J.Kaksītis. Lūdzu pieņemt lēmumu un apstiprināt par Latgales apgabaltiesas tiesnesi, vienlaikus atbrīvojot no Rēzeknes pilsētas tiesas tiesneša amata, Andri Strautu.

Sēdes vadītāja. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 58, pret — 1, atturas — 10. Andris Strauts apstiprināts par Latgales apgabaltiesas tiesnesi, vienlaikus atbrīvojot viņu no Rēzeknes pilsētas tiesas tiesneša amata.

 

J.Kaksītis. Saskaņā ar tiesu varas likuma 81. un 82.pantu jūsu rīcībā ir lēmuma projekts par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesi Dainu Puķīti...

Sēdes vadītāja. Kaksīša kungs, es atvainojos, ka es jūs pārtraucu! Tas ir nākamais dienas kārtības jautājums — nr.15. Un dokuments nr.410. Es atvainojos, ka es saku, bet mums ir jāievēro secība, lai visi deputāti varētu paņemt dokumentus atbilstoši dienas kārtībai. Tātad dokuments nr.410 un ziņojums par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesi Dainu Puķīti.

 

J.Kaksītis. Daina Puķīte ir nostrādājusi tiesā diezgan ilgu laiku dažādos amatos, un mums nebija viegli izšķirties par to, vai atbalstīt viņas lūgumu. Taču komisija, rūpīgi uzklausījusi Dainu Puķīti, kā arī izskatījusi visus dokumentus, kas liecina par viņas apņemšanos neturpināt darbu tiesā... Tiešām diemžēl jāsaka un es domāju, ka, dzirdot šo manu uzrunu, tieslietu ministrs arī ieklausīsies šajā gadījumā. Tas nav tik viennozīmīgs gadījums kā varbūt kādreiz citreiz. Ar to ir saistīti, protams, ne tikai galvenokārt materiālie aspekti, bet arī darba organizācijas jautājumi. Taču komisija tomēr vienbalsīgi pieņēma lēmumu atbalstīt Puķītes kundzes lūgumu, un tādēļ komisijas vārdā es lūdzu pieņemt lēmumu par Dainas Puķītes atbrīvošanu pirms termiņa no Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneses amata pēc pašas vēlēšanās.

Sēdes vadītāja. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 65, pret — 2, atturas — 5. Daina Puķīte atbrīvota pirms termiņa no Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneses amata pēc pašas vēlēšanās.

Tagad lūdzu deputātus sakarā ar izmaiņām dienas kārtībā paņemt dokumentu nr.423, kur ir Saeimas lēmuma projekts par Antona Seiksta ievēlēšanu Pilsonības likuma izpildes komisijā. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 66, pret — 4, atturas — 5. Antons Seiksts ievēlēts Pilsonības likuma izpildes komisijā.

Tāpat sakarā ar izmaiņām darba kārtībā lūdzu deputātus paņemt dokumentu nr.425. Saeimas lēmuma projekts atsaukt deputātu Ernestu Jurkānu no Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojums aizklāts. Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 57, pret — 9, atturas — 8. Ernests Jurkāns atsaukts no Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas.

Nākamais Saeimas lēmuma projekts — atsaukt deputātu Ēriku Kažu no Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 66, pret — 8, atturas — 8. Ēriks Kaža atsaukts no Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas.

Nākamais lēmuma projekts — atsaukt deputātu Alfredu Čepāni no Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 63, pret — 11, atturas — 5. Alfreds Čepānis atsaukts no Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas.

Nākamais Saeimas lēmuma projekts — atsaukt deputātu Valdi Nagobadu no Sociālo un darba lietu komisijas. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 57, pret — 15, atturas — 6. Valdis Nagobads atsaukts no Sociālo un darba lietu komisijas.

Nākamais Saeimas lēmuma projekts — ievēlēt deputātu Ernestu Jurkānu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā. Lūdzu balsošanas režīmu! Tagad balsojums ir atklāts. Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 67, pret — 1, atturas — 6. Ernests Jurkāns ir ievēlēts Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā.

Saeimas lēmuma projekts — ievēlēt deputātu Ēriku Kažu Sociālo un darba lietu komisijā. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 69, pret — 2, atturas — 5. Ēriks Kaža ievēlēts Sociālo un darba lietu komisijā.

Saeimas lēmuma projekts — ievēlēt deputātu Alfredu Čepāni Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 64, pret — 1, atturas — 7. Alfreds Čepānis ievēlēts Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā.

Saeimas lēmuma projekts — ievēlēt deputātu Valdi Nagobadu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 63, pret — 1, atturas — 6. Valdis Nagobads ievēlēts Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā.

 

Trešā šodienas darba kārtības sadaļa — deputātu jautājumi un atbildes.

Ministru prezidenta Andra Šķēles atbilde uz Saeimas deputātu Mauliņa, Saulīša, Stroda, Gannusas, Kazāka, Zelgalvja, Rubina, Kostandas, Rudzīša un Dunkera jautājumiem par varas un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (Latvijas Kriminālkodeksa 162.pants) un par varas un dienesta pilnvaru pārsniegšanu) Latvijas Kriminālkodeksa 162.1.pants) par nevērīgu amata pienākumu pildīšanu (Latvijas Kriminālkodeksa 163.pants). Deputātus lūdzu paņemt dokumentus nr.370 un nr.370a. Dzintars Rasnačs — tieslietu ministrs!

 

Dz.Rasnačs (tieslietu ministrs). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie Saeimas deputāti! Ministru prezidents man ir uzticējis sniegt atbildi uz šo jautājumu Tieslietu ministrijai. Atbilde uz jautājumu tika iesniegta Saeimā šā gada 13.februārī. Čsumā minēšu tās būtību. Pagājušā gada 18.jūlijā Ministru kabinets Satversmes 81.panta noteiktajā kārtībā pieņēma noteikumus par fizisko personu noguldījumu kompensāciju. Tātad kompensācijas izmaksas bankas klientiem tika izdarītas saskaņā ar tajā laikā spēkā bijušajiem normatīvajiem aktiem. Jāsaka, ka darbības, ja tās ir veiktas atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, nav kvalificējamas kā nelikumīgas. Papildus, tātad nobeidzot atbildi uz šo jautājumu, gribu jūs informēt, ka minētie noteikumi ir publicēti laikraksta “Latvijas Vēstnesis” pagājušā gada 25.jūlija numurā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Iesniegumu par debašu atklāšanu nav. Ministru prezidenta Andra Šķēles un ārlietu ministra Valda Birkava atbilde uz Saeimas deputātu Kostandas, Saulīša, Stroda, Gannusas, Kazāka, Rubina, Liepas, Grīnberga. Zelgalvja un Rudzīša jautājumiem par medicīnisko apdrošināšanu ārvalstniekiem un bezvalstniekiem. Dokumenti nr.377 un nr.377a. Juris Sinka — Ārlietu ministrijas valsts ministrs.

 

J.Sinka (Ārlietu ministrijas valsts ministrs). Lūdzu šī jautājuma izskatīšanu atlikt uz nākamo sēdi, jo vēl pienāk papildu informācija, lai sniegtu vēl otro atbildi. Atgādinu, ka jau ir sniegta viena atbilde, ko Birkava kungs parakstīja 13.februārī. Man vairāk nekas nav piemetināms šajā gadījumā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jā, Sinkas kungs, jūs mūs nostādījāt ļoti interesantā situācijā, Kārtības rullī ir noteikts, ka atbilde jādod septiņu dienu laikā. Atbilde ir dota, bet jūs lūdzat pagarināt, lai vēlreiz dotu papildu informāciju. Un iesniedzēji piekrīt šim lūgumam. Lūdzu, Odisejs Kostanda, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

O.Kostanda (frakcija “Latvijai”). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Es aicinātu atbalstīt Ministru kabineta pārstāvja lūgumu, tātad pārcelt šī jautājuma izskatīšanu, jo patiešām es priecājos, ka Ministru kabinets ir aptvēris, ka pirmā sniegtā atbilde ir nepilnīga. Acīmredzot tiešām vajag ienākt ar papildu informāciju, jo šeit rakstītais, ka nav bijusi reklāma par to, ka obligātā medicīniskā apdrošināšana... Teiksim, šeit ir kļūdījušies pirmajā atbildē... Teiksim, tātad ministrija šeit sagatavos precizējošu tekstu. Ir tādi materiāli, tie ir rakstiski un acīmredzot tagad ir nonākuši arī Ministru kabineta rīcībā. Šis ir tomēr ļoti nopietns jautājums, kas skar valsts starptautisko prestižu arī, tāpēc man ir lūgums atbalstīt šī jautājuma izskatīšanu un precizētas atbildes noklausīšanos nākamajā sēdē.

Sēdes vadītāja. Tātad mēs šodien atbildi esam saņēmuši, jo dokuments ir un atbilde ir. Savādāk mums ir jāatzīst, ka pārkāpti noteikumi, kā ir jāatbild uz jautājumiem. Bet Sinkas kungs, cik es sapratu izsaka lūgumu, ka viņi sniegs atbildi vēlreiz uz šo jautājumu un precizēs, lai nerastos liekas domstarpības. Neiesniedzot jaunu rakstisku jautājumu... gan jautājumu... tas ir, atbilde tiks dota. Kostandas kungs, cik es saprotu, tas arī bija jautājums par debatēm? Jūs to noņemat? Jā.

Finansu ministra Aivara Kreitusa atbilde uz Saeimas deputātu Apiņa, Gorbunova, Kuprijanovas, Vidiņa, Nagobada, Požarnova, Jurdža, Prēdeles, Golubova un Rubina jautājumiem par ieņēmumiem valsts budžetā no alkohola akcīzes 1995.gada decembra un 1996.gada janvāra mēnešos un naudas summu pārskaitīšanu veselības aizsardzības speciālajā budžetā. Aivars Kreituss — finansu ministrs!

 

A.Kreituss (finansu ministrs).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es pāris vārdos pateikšu dažus ciparus no tā dokumenta, kas visiem ir izdalīts kā atbilde. Un šeit ir teikts, ka par alkoholu, te ir uzskaitīts — par kādu, no akcīzes 1995.gada decembrī 2 miljoni 417 tūkstoši latu tika ieņemti un 50 procenti no tā ir pārskaitīti, tātad tas ir 2 miljoni 690 tūkstoši, es te tā mazliet noapaļoju. Un tālāk. Pārskaitīti tātad 1.decembrī bija 1 miljons 209 tūkstoši, un tālāk janvārī arī sakarā ar ministrijas kārtību tika pārskaitīti avansa veidā 937 tūkstoši Labklājības ministrijas veselības budžetā. Un pēc tam vēl 10.janvārī — 271 tūkstoši un vēl avansā 200 000, tā ka būtībā tiek pildīts viss tas, par ko bija runāts. Es saprotu, ka uztraukums bija par Labklājības ministrijas speciālo veselības budžetu. Tagadējā kārtība arī ir zināma pēc budžeta pieņemšanas — 7,5 miljoni ir pamatbudžetā un šis speciālais budžets paliek, tas pildīsies atkal no akcīzes nodokļa pārsniegšanas, 50 procenti no tā pārsniegšanas, kas ir pret ieplānoto šogad. Paldies!

Sēdes vadītāja. Iesniegums par debašu atklāšanu nav saņemts.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis Saeimas deputātu Kalviņa, Dobeļa, Lamberga, Sēles un Tabūna jautājumu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Mārim Gailim par pašvaldību darbību saskaņā ar Eiropas Padomes konvenciju par nepilsoņu piedalīšanos pašvaldību darbā. Nododam jautājumu ministram Mārim Gailim.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis piecu Saeimas deputātu — Kostandas, Saulīša... es atvainojos, Saeimas deputātu Kostandas, Saulīša, Grīnberga, Stroda, Rudzīša, Kazāka, Zelgalvja, Liepas, Mauliņa un Grinberga jautājumu aizsardzības ministram Andrejam Krastiņam par situāciju Nacionālajos bruņotajos spēkos. Jautājuma motivācijai vārds frakcijas “Latvijai” deputātam Odisejam Kostandam.

 

O.Kostanda (TKL). Cienījamā priekšsēdētāja! Prezidij! Cienījamie kolēģi! Mēs uzdodam sekojošus jautājumus Latvijas aizsardzības ministram Andrejam Krastiņam. Lūdzam atbildēt!

Pirmkārt — vai aizsardzības ministrs, kas jau divus mēnešus pilda šo amatu, beidzot ir sācis iepazīties ar situāciju Nacionālajos bruņotajos spēkos, konkrēti, vai ir ticies ar galvenajiem Nacionālo bruņoto spēku struktūru vadītājiem, kad ticies un ar ko?

Otrkārt — vai aizsardzības ministrs beidzot ir apmeklējis kaut dažas Nacionālo bruņoto spēku vienības, kad apmeklējis un kuras vienības?

Treškārt — kad Saeimai tiks iesniegts apstiprināšanai Nacionālo bruņoto spēku skaitliskā sastāva lielums miera laikam un izņēmuma vai karastāvokļa ieviešanas gadījumam?

Ceturtkārt — vai Aizsardzības ministrija ir iecerējusi nekavējoties atjaunot alternatīvo dienestu tiem, kas nespēj pildīt obligāto dienestu? Vai tiks mainīta iesaukšanas politika obligātajā dienestā.

Piektkārt — kad tiks noteiktas pamatprasības Nacionālo bruņoto spēku vadītājiem, tas ir, kas, ar kādu izglītību, ar kādu dienesta pakāpi, ar kādu pierakstu drīkst vadīt bruņotos spēkus.

Sestkārt — vai aizsardzības ministrs patiešām uzskata, ka valsts budžeta līdzekļu nelietderīga izsaimniekošana, ko konstatēja Valsts kontroles revīzija, veicot pārbaudi Zemessardzē, ir uzskatāma par pulkveža Eihmaņa darbošanos Zemessardzes un Nacionālo bruņoto spēku nostiprināšanas interesēs? Vai tiešām Andrejs Krastiņš vēlas, lai vainīgās amatpersonas netiktu sauktas pie likumā noteiktās atbildības.

Mēs iesniedzam šos jautājumus tāpēc, ka jau 1996.gada 17.janvārī frakcijas “Latvijai” deputāti iesniedza aizsardzības ministram Krastiņam jautājumus par Valsts kontroles revīzijas konstatētajiem pārkāpumiem Zemessardzē. 24.janvārī tika saņemta rakstiska aizsardzības ministra atbilde. Šī atbilde apliecināja, ka LNNK aktīvists Krastiņš nepārzina situāciju bruņotajos spēkos un nav kompetents sniegt neko vairāk kā vien formālu atrakstīšanos. No augsta ranga bruņoto spēku štāba virsnieku sniegtās informācijas Saeimas deputātiem ir zināms, ka savas darbības laikā aizsardzības ministrs joprojām nav ticies pat ar galvenajiem bruņoto spēku struktūru vadītājiem. Šķiet, ka vispār nesagaidīsim, kad Krastiņš apmeklēs kādu Nacionālo bruņoto spēku karaspēku daļu. Acīmredzot aizsardzības ministram vairāk patīk ārzemju ceļojumi, kuru lietderība ir visai apšaubāma, nevis reālais stāvoklis militārajās vienībās un konkrēts darbs, lai to uzlabotu. Ir sāpīgi prognozēt mūsu armijas likteni nākamajos mēnešos, kamēr aizsardzības ministrs būs LNNK pārstāvis Andrejs Krastiņš. Var paredzēt arī lielu krīzi bruņotajos spēkos, pirmkārt, ja kardināli netiks mainīta iesaukšanas politika obligātajā dienestā. Jau šodien disciplīnas problēmas armijā ir kļuvušas draudošas. Diemžēl arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis spēj tikai bārstīt tukšus solījumus šajā jautājumā. Sava intelektuālā, morālā stāvokļa dēļ bruņoto spēku kontingents var kļūt draudīgs arī valsts drošībai. Mēs uzticam ieročus, Dievs zina, kam. Steidzami jāatjauno alternatīvais dienests tiem jauniešiem, kas nespēj pildīt obligāto dienestu. Slimu, dienestam nepiemērotu cilvēku iesaukšana armijā tikai mazina tās kaujas spējas un vairo sabiedrības naidu pret armiju. Aizsardzības ministra Krastiņa laikā armijas prestižs tautā var kristies arvien zemāk. Tagadējam ministram vairāk patīk skaļas, patosa pilnas runas, bet viņam acīmredzot nemaz negribas iedziļināties kareivju rūpēs un vajadzībās. Būtu interesanti zināt, kāpēc aizsardzības ministrs tik ļoti baidās no Latvijas armijas, ja negrib pat apmeklēt karaspēka daļas.

Var paredzēt krīzi bruņotajos spēkos, ja Aizsardzības ministrija beidzot neizstrādās bruņoto spēku attīstības plānu un valsts aizsardzības operatīvo plānu un saskaņā ar to neiesniegts parlamentam apstiprināšanai Nacionālo bruņoto spēku skaitliskā sastāva lielumu miera laikam un izņēmuma vai karastāvokļa ieviešanas gadījumam. Beidzot ir skaidri jāpasaka visiem, kāda tad Latvijas armija mums ir vajadzīga un vai tā vispār mums ir vajadzīga. Krastiņš laikraksta intervijās tēlaini sapņo par iznīcinātāju lidmašīnu un helikopteru iepirkšanu. Šķiet, aizsardzības ministrs nemaz nezina, ka karaspēka daļām jau šobrīd tiek atslēgta elektrība un ūdens par nenomaksātiem parādiem, ka nenormāli zems ir virsnieku atalgojums un sociālās garantijas, ka zūd cieņa pret karavīra profesiju. Krastiņš nav pamanījis, ka Latvijas armijā brauc ar mašīnām, kuras beidzot jāsauc īstajā vārdā, proti, par lūžņiem. Un tieši tādas 1972.gadā ražotas landrovera mašīnas Eihmanis pērk par fantastiski augstu cenu. Ka jūras spēki dodas jūrā ar dzīvību apdraudošām bijušām zivju inspekcijas “tupelēm”, ka sakari tiek uzturēti ar norakstītām dāņu rācijām, Otrā pasaules kara franču rācijām un civilajiem bijušo kolhozu sakaru līdzekļiem “Ņon”, ka spridzināšanai izmanto sprāgstvielas, kuru lietošanas termiņš sen ir beidzies. Uzskaitījumu var vēl turpināt, bet Latvijas aizsardzības ministrs nevēlas to dzirdēt. Daudz patīkamāk ir braukt uz ārzemēm, parunāt par Krievijas draudiem, iedzert glāzi konjaka un pafilozofēt par iestāšanos NATO vai par BALTBATA nepieciešamību, par to, cik nepieciešamas mums ir iznīcinātāju lidmašīnas. Protams, spoži, Krastiņa kungs! Lasot aizsardzības ministra atbildes uz frakcijas “Latvijai” deputātu jautājumiem par Valsts kontroles revīzijas atklātajiem finansiālajiem pārkāpumiem Zemessardzē, visvairāk šokēja Krastiņa teiktais. Citēju: “Var secināt, ka Zemessardzes pulkvedis Eihmanis darbojies Zemessardzes un Nacionālo bruņoto spēku nostiprināšanas interesēs. Papildu dienesta izmeklēšana nav nepieciešama.” Tātad ministru neuztrauc tas, ka 1993.gada 21.oktobrī Zemessardze noslēdza līgumu ar angļu firmu par 100 apvidus automašīnu “Landrover—109” iegādi, maksājot par katru veco automašīnu 4534 latus, kaut tām nepieciešams bija klāt vēl arī kapitālais remonts. Kad šīs mašīnas remontēja Zemessardzes veidotā SIA “Labais krasts”, valsts budžetam katra automašīna izmaksāja papildus vēl apmēram 2000 latu. Pirms līguma noslēgšanas par automašīnu iegādi nav dots līguma ekonomiskais pamatojums, netika izsludināts konkurss. Krastiņu neuztrauc tas, ka pulkveža Eihmaņa “labdarīgās” rīcības dēļ valsts ir cietusi turpat 200 tūkstošus latu lielu zaudējumu. Par to apstiprinājums ir rodams Valsts kontroles revīzijas aktā. Tas ir pieejams arī deputātiem. Tā vietā aizsardzības ministrs uztraucas par kaut kādu mistisku it kā notikušu informācijas noplūdi no Aizsardzības ministrijas, kā tas lasāms viņa intervijā 25.janvāra laikrakstā “Diena”. Krastiņš saka, citēju: “Kostandas kunga argumenti ir diezgan amizanti. Man personīgi ir skaidrs, kas ir bijis šo apšaubāmo skaitļu informācijas avots. Varu teikt, ka no tā viņš vairs informāciju nesaņems.” Ko liecina šāda aizsardzības ministra pozīcija?

Pirmkārt, valsts budžeta nelietderīgu izmantošanu, daudzi pat saka — valsts apzagšanu, Krastiņš uzskata par konfidenciālu informāciju. Tātad iznāk, ka viņa princips ir vienkāršs: zodz droši, neviens jau tāpat to neuzzinās!

Otrkārt, aizsardzības ministrs nosauc par apšaubāmiem Valsts kontroles revīzijas konstatētos skaitļus. Kāpēc tad Krastiņš nepārsūdz Valsts kontroles Valsts budžeta revīzijas departamenta kolēģijas lēmumu? Tā vietā viņš saka, ka frakcijas “Latvijai” deputāti vairs nesaņems informāciju no šā informācijas avota. Ko tas īsti nozīmē? Vai aizsardzības ministrs ir nolēmis likvidēt Valsts kontroli?

Treškārt, aizsardzības ministrs skaidri parāda, ka viņš darīs visu, lai slēptu notikušās finansu mahinācijas ar valsts budžeta līdzekļiem, kas paredzēti aizsardzībai, un negrib, lai vainīgās amatpersonas saņemtu pelnīto sodu. Krastiņš uzskata, ka frakcijas “Latvijai” deputātu izvirzītie jautājumi par finansu pārkāpumiem Zemessardzē esot veca lieta, kas notikusi 1992. un 1993.gadā. Tie ir meli. Citēju Valsts kontroles Valsts budžeta revīzijas departamenta kolēģijas 1995.gada 10.novembra lēmumu: “1995.gadā Zemessardzes štābs no valsts budžeta līdzekļiem apmaksājis 139 latus par SIA “Labais krasts” patērēto elektroenerģiju Olaines pagasta “Rītos”. Šāda rīcība ir nelikumīga, un par šo summu ir nosakāms uzrēķins. No valsts budžeta līdzekļiem Zemessardzes štābs ir pārskaitījis Rīgas Centra rajona 4.namu pārvaldei 5 816 latus par Zemessardzes izveidotās uzņēmējsabiedrības SIA “Arsenāls” veikala telpu īri un apmaksājis 23 278 latus par šā veikala labiekārtošanas darbiem un veikala iekārtu iegādi. SIA “Arsenāls” savu darbību nav uzsākusi, telpas un nopirktās iekārtas netiek izmantotas. Līdz ar to atzīstams, ka šie līdzekļi izlietoti nelietderīgi ar rīcību, kuras rezultātā nelietderīgi izlietoti 29094 lati no valsts budžeta. Vainīgās amatpersonas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.”

Valsts kontrole ar savu lēmumu 3.punktā vērš Valsts prezidenta un Saeimas uzmanību uz Zemessardzes komandiera Eihmaņa rīcību, nelietderīgi ieguldot valsts budžeta līdzekļus uzņēmējdarbībā. Valsts prezidentam un Saeimai saskaņā ar likuma “Par Latvijas Republikas Zemessardzi” 23.panta otro daļu ir tiesības iecelt amatā un atcelt no amata Zemessardzes komandieri, bet aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš tēlo nezinīti un apgalvo, ka Eihmanis darbojies Zemessardzes un Nacionālo bruņoto spēku nostiprināšanas interesēs. Bravo!

Vai jūs, Krastiņa kungs, beidzot skaidri atbildēsit uz frakcijas “Latvijai” uzdotajiem jautājumiem vai atkal izliksities, ka viss ir kārtībā, ka izsaimniekotā valsts budžeta nauda tāds sīkums vien ir, vai varbūt jūs prasīsit, lai Aizsardzības ministrijas ierēdņu vajadzībām no budžeta dotu vēl un vēl?

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumu aizsardzības ministram Andrejam Krastiņam. Atgādinājums žurnālistiem — kā mēs esam vienojušies, intervijas jūs ar deputātiem realizējat ārpus šīs zāles sienām.

Saeimas deputātu Kostandas, Čerāna, Saulīša, Grīnberga, Stroda, Gannusas, Kazāka, Zelgalvja, Liepas un Dunkera jautājumi Ministru prezidentam Andrim Šķēlem par valsts privatizācijas fonda līdzekļu izlietojumu 1995.gadā. Nododam jautājumus Ministru prezidentam.

Saeimas deputātu Saulīša, Kostandas, Čerāna, Grinberga, Grīnberga, Stroda, Rubina, Rudzīša, Kazāka un Zelgalvja jautājumi Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un labklājības ministram Vladimiram Makarovam par iztikas minimuma summas lieluma noteikšanu un apstiprināšanu 1996.gadā. Nododam... Saulīša kungs, pamatojumam? Es atvainojos! Tūlīt noskaidros. Andris Saulītis, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

A.Saulītis (TKL). Paldies godājamajam Prezidijam, priekšsēdētājas kundzei! Es biju iesniedzis divas reizes lūgumu — pagājušajā sēdē un tagad. Mēs uzdodam šo jautājumu Latvijas Republikas Ministru prezidentam Šķēles kungam un labklājības ministram Makarova kungam.

Cienījamais Šķēles kungs! Cienījamais Makarova kungs! Lūdzam jūs atbildēt uz šādiem jautājumiem. Vai Ministru kabinets 1996.gadā oficiāli un regulāri noteiks un apstiprinās iztikas minimuma summas lielumu? Kad konkrēti tas tiks darīts? Kad Ministru kabinets pēdējo reizi noteica iztikas minimuma lielumu, kāds Ministru kabineta noteiktais iztikas minimums ir spēkā patlaban — 1996.gada februārī? Kad tiks pildīta Darba likumu kodeksa norma, ka minimālā darba alga nedrīkst būt zemāka par iztikas minimumu? Vai 1996.gada pirmajā pusgadā atbilstoši noteiktajam iztikas minimumam tiks veikta arī pensiju indeksācija, paredzot, ka minimālā pensija nedrīkst būt zemāka par iztikas minimumu? Šī lieta ir ļoti nopietna, jo inflācija valstī pieaug, iedzīvotājiem, trūcīgajiem iedzīvotājiem ir galīgi nesakārtota dzīve sakarā ar to, ka netiek noteikts iztikas minimums un nav skaidra metodika, kā tas tiek noteikts, kaut gan Latvijas Darba likumu kodeksa sestajā nodaļā sadaļā “Par darba samaksu” 83.pants nosaka: “Minimālā darba samaksa. Minimālā mēneša darba samaksa normālā darba laika ietvaros”. 45.pants precizē, ka pamatdarbā tā nedrīkst būt mazāka par Latvijas Republikā attiecīgajā laika posmā valsts noteikto iztikas minimumu. 84.pants precizē: “Minimālās darba algas noteikšana. Darbinieku minimālās algas, stundu tarifa likmes, mēneša algas un mēneša amatalgas nosaka Latvijas Republikas Ministru padome. Minimālās algas nedrīkst būt zemākas par valsts noteikto iztikas minimumu.”

Ir arī šāds akts, kas to reglamentē. Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija lēmums par iztikas minimumu, kas pieņemts 20.februārī 1992.gadā, nosaka: “Latvijas Republikas Augstākā padome ar 1991.gada 10.septembra lēmumu par minētā likuma spēkā stāšanās kārtību Latvijas Republikas Ministru padomei uzdod reizi pusgadā noteikt vienas personas iztikas minimumu un publicēt attiecīgos datus.”

Vēl ir viens dokuments, kas rada ne visai lielu skaidrību šajā jautājumā par to, cik tad, ar kādu minimālo likmi tad mūsu valstī cilvēkiem ir nolemts dzīvot. Ir dokuments, kuru pieņēmis Ministru kabinets kā savos noteikumus nr.89 1994. gada 19. aprīlī “Par izmaiņām minimālajā darba algā”. Šeit parādās jauns formulējums, kas izskan 1.punktā: “Apstiprināt ar 1994.gada 1.aprīli krīzes iztikas minimumu — 38,32 lati mēnesī un iztikas minimuma pārtikas daļu — 22,31 lats mēnesī.” Lūk,tā ir tā situācija, kas šodien mums ir diezgan samudžināta. Samudžināta gan metodika, gan neskaidra tā summa, ar kādu tad šodien cilvēkam ir jādzīvo. Kāpēc mēs gribam visu to noskaidrot? Ir precīzi jānoskaidro metodika. Lai mums skaidri un gaiši pasaka tie cilvēki, kas ir uzņēmušies atbildību par mūsu valsti, cik tad galu galā viņi dod cilvēkam to izdzīvošanas slieksni. Tad mēs varēsim runāt tālāk par šā sliekšņa indeksāciju vai atbilstību tam fizioloģiskajam daudzumam, pārtikas daudzumam, ko šodien cilvēks var iegādāties. Es domāju, ka šo jautājumu sakārtošana un skaidrība palīdzēs izvairīties no tā, ka lielām iedzīvotāju masām faktiski šodien ir jācieš trūkums. Viņi nespēj fizioloģiski pilnvērtīgu barību iegādāties ar tiem iztikas minimuma un ar tiem krīzes minimuma līdzekļiem, ko šodien neskaidros apstākļos deklarē Ministru kabinets. Paldies!

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumu Ministru prezidentam un labklājības ministram.

Saeimas deputātu Zelgalvja, Kostandas, Saulīša, Mauliņa, Stroda, Gannusas, Čerāna, Liepas, Rudzīša un Grīnberga jautājumi Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Mārim Gailim par Ministru kabineta 1996.gada 16.janvāra lēmumu samazināt Kuldīgas rajonam piešķirto Skrundas lokatora nomas maksas daļu. Pirms es dodu vārdu deputātiem, kas pieteikušies jautājuma pamatošanā, es gribu atgādināt, ka Kārtības ruļļa 120.panta otrajā daļā ir rakstīts: “Pēc Prezidija ziņojuma pirmais jautājuma parakstītājs vai kāds cits no parakstītājiem pēc viņu savstarpējās vienošanās var izteikties...” Šobrīd Prezidijā ir divi iesniegumi no parakstītājiem, ka viņi grib izteikties. Tā ka lūdzu brīvprātīgi vienoties savā starpā, kurš no jums tas būs. Lai gan, godīgi sakot, deputāts Liepa ir iesniedzis pieteikumu runāt par Māra Gaiļa kunga atbildi par Skrundas lokatoru. Bet par atbildi jūs varēsit lūgt debates tad, kad atbilde būs, nākamajā sēdē. Gunta Gannusa, frakcijas “Latvijai” deputāte!

 

G.Gannusa (TKL).

Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! 11. februārī Kuldīgas rajona pagastu vadītāji ir nosūtījuši protesta vēstuli Saeimai, Ministru kabinetam un Valsts prezidentam par to, ka jaunā valdība pretēji Ministru kabineta 1995.gada 4.aprīļa rīkojumam šā gada 16.janvārī nolēmusi par 50 procentiem samazināt Skrundas radiolokatora stacijas zemes nomas naudas lielumu šim reģionam, otru pusi ieskaitot valsts budžetā. Pašvaldību vadītāji šādu Ministru kabineta rīcību vērtē kā cinisku, uzskatot, ka tā valsts budžeta deficītu, vienalga, nevar salāpīt, un pieprasa 6.Saeimai neapstiprināt Skrundas radiolokatora nomas maksas izlietojuma jauno kārtību. Tas tomēr pie jaunā budžeta pieņemšanas netika ņemts vērā. Nolikumā par nomas maksas izlietojumu sākotnēji bija teikts, ka tā paredzēta Kuldīgas reģiona attīstībai, iedzīvotāju veselības un vispārējās labklājības nodrošināšanai, kā arī Latvijas puses maksājumu kārtošanai, kuri saistīti ar Skrundas radiolokatora pastāvēšanu un nojaukšanu. Pagastu vadītāji pauž sašutumu par to, ka ne viņi, ne rajona iedzīvotāji iepriekš netika informēti par Skrundas naudas pārdales motīviem, un pieprasa nosaukt šā lēmuma idejas autoru. Protestētāji aicina premjeru Andri Šķēli un ministru Māri Gaili drīzumā tikties ar Kuldīgas rajona iedzīvotājiem un sniegt sīkākus paskaidrojumus. Domāju, ka tomēr šie kungie neko prātīgu iedzīvotājiem paskaidrot nevarēs, kāpēc viņu slimajiem bērniem šī nauda ir atņemta.

Pārsteidz arī bijušā Kuldīgas rajona priekšsēdētāja Kalviņa kunga iepriekšējā sēdē teiktais, ka Skrundas lokatora kaitīgā ietekme uz Skrundas apkārtējo vidi un bērnu veselību nav oficiāli apstiprināta. Šāds motivējums Kuldīgas rajonā izraisījis ļoti lielu sašutumu un izbrīnu, jo Kalviņa kungs ir tas, kas arī piedalās praktiski šajās naudas pārdalēs. Tāpēc es jums oficiāli vēlreiz no šīs tribīnes centīšos atgādināt, ka šie dati ir un pētījumi ir. Arī šīsdienas saņemtajā paskaidrojumā mēs redzam, ka šie mērījumi it kā īsti neesot. Tie turpinās. Manā priekšā ir oficiāls saraksts, ko ir apstiprinājuši gan vairāki zinātnieki no reģionālās attīstības ministrijas, gan dažādi veselības aizsardzības ministrijas zinātnieki, un šie rezultāti ir sekojoši. No izmeklētajiem 12 bērniem, kas dzīvo paaugstināta riska zonās, 58,3 procentiem atklātas izmaiņas asins sastāvā. Katram otrajam bērns, kas dzīvo riska zonā, ir dažādi imunoloģiskās sistēmas traucējumi. Bērnu fiziskā attīstība ir vāja. Piektajai daļai no izmeklētajiem bērniem ir iedzimta vai iegūta nelabvēlīga galvas smadzeņu asinsvadu uzbūve. Patoloģiskās izmaiņas asins sastāvā sastopamas katram ceturtajam līdz sestajam iedzīvotājam. Un pārējie pētījumu rezultāti. Pēc veterinārā dienesta datiem paaugstināta riska zonā slaucamās govis pastiprināti slimo ar leikozi. Pēc mednieku datiem riska zonā nedzīvo brieži, aļņi, mežacūkas, stirnas. Lokatora darbības laikā tā iedarbības zonā tiek traucēta radio un televīzijas uztveršana. Tā ka šādi dati ir, un šodien nevar apgalvot, ka šādu datu nav. Un interesanta ir arī atbilde, ka šie pētījumi tiek turpināti... Es uzskatu, ka šo atbildi, kas arī noteikti tiks nosūtīta Kuldīgas rajona iedzīvotājiem, šajā jautājumā otrajā punktā varētu papildināt ar tādu motivāciju: sistemātiski veikt zinātniskus pētījumus ilgākā laika posmā ar Skrundas un apkārtējiem iedzīvotājiem kā izmēģinājumu trušiem. Tas tur apmēram vēl pietrūkst.

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumu Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Mārim Gailim.

Saeimas deputātu Ādamsona, Dobeļa, Kristovska, Rudzīša, Saulīša, Stroda, Čerāna, Rubina, Liepas un Kazāka jautājumi Ministru prezidentam Andrim Šķēlem par operatīvo eksperimentu attiecībā pret Grenstāles robežkontroles punkta amatpersonām. Nododam jautājumu Ministru prezidentam.

Saeimas deputātu Apiņa, Vidiņa, Jurdža, Kalnbērza, Rubina, Kuprijanovas, Golubova, Prēdeles, Vītola un Požarnova jautājumi finansu ministram Aivaram Kreitusam par 1995. gada decembrī iekasētajiem ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par spirta un degvīna izstrādājumiem. Nododam jautājumu finansu ministram Aivaram, Kreitusam.

Deputātu Apiņa, Vidiņa, Jurdža, Kalnbērza, Rubina, Kuprijanovas, Golubova, Prēdeles, Vītola un Požarnova jautājums finansu ministram Aivaram Kreitusam par akcīzes nodokļa izmantošanu. Nododam jautājumu finansu ministram.

Deputātu Čepāņa, Sausnīša, Kaksīša, Ķezbera... Ja nav deputāta Tenisa paraksts, tad lūdzu to noliegt, mēs izlasījām, ka parakstītājs ir arī deputāts Teniss... Tāpēc lūgums deputātiem, ja jūs parakstāt ar roku, atšifrēt savus parakstus... Tātad jautājums Latvijas Bankas prezidentam Eināram Repšem par komercbanku uzraudzības aspektiem. Bet ... Jā, Lagzdiņa kungs, es atvainojos, dialogs nevar veidoties. Viss ir kārtībā. Deputātiem ir tiesības uzdot jautājumus Latvijas Bankas prezidentam.

Deputātu Putniņa, Grinovska, Druvas, Vītola un Rugātes jautājums zemkopības ministram Albertam Kaulam par turpmāko lauksaimniecības zinātniskās pētniecības iestāžu (selekcijas staciju) īpašuma formu un valsts pabalstu. Nododam jautājumu zemkopības ministram.

Deputātu Bunkša, Tomašūna, Grinovska, Lamberga un Apsīša jautājums Latvijas Republikas iekšlietu ministram Dainim Turlā kungam par Jelgavas pilsētas un rajona policijas pārvaldes īpašumiem. Nododam jautājumu iekšlietu ministram.

Deputātu Aidas Prēdeles, Antas Rugātes, Paula Putniņa, Ervida Grinovska un Māra Vītola jautājums satiksmes ministram Vilim Krištopanam par satiksmes nodrošināšanu atsevišķos lauku rajonos. Nododam jautājumu satiksmes ministram.

Deputātu Prēdeles, Druvas, Putniņa, Rugātes un Grinovska jautājums finansu ministram Aivaram Kreitusam un labklājības ministram Vladimiram Makarovam par kompensācijām invalīdu pārvadāšanai. Nododam jautājumu finansu ministram un labklājības ministram.

Prēdeles kundze, jūs runāt gribējāt? Tad vajag pieteikties... Es atvainojos... Aida Prēdele, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāte, — jautājuma motivācijai.

 

A.Prēdele ( LZS, KDS, LDP). Cienījamie kolēģi! Zemnieku savienības, kristīgo demokrātu un Latgales Demokrātiskās partijas frakcija ir uzdevusi divus jautājumus, kas attiecas uz satiksmi un satiksmes nodrošinājumu. Pirmais no tiem attiecas uz iespējamo nerentablo dzelzceļa līniju slēgšanu, pret kuru mūsu frakcijas deputāti iebilst, kā arī attiecas uz to, kā labāk un veiksmīgāk nokārtot satiksmi ar attālajiem lauku rajoniem. Mēs ceram, ka satiksmes ministrs Krištopana kungs mums uz šiem jautājumiem atbildēs pietiekami izsmeļoši. Otrais mūsu jautājums attiecas uz kompensācijām par invalīdu pārvadāšanu. Tātad par invalīdu pārvadājumiem. Patiešām, kā jau te kolēģi minēja, koncepcijas par to, kā palīdzēt invalīdiem valsts mērogā, diemžēl nav. Taču invalīdiem šobrīd klājas grūti un varbūt pat grūtāk nekā jebkad, tāpēc mums ir jāizmanto katra iespēja, lai palīdzētu invalīdiem viņu ikdienā.

Jau 5. Saeimā toreizējā kristīgo demokrātu frakcija nāca klajā ar ierosmi, lai tie pārvadājumi, kas attiecas uz invalīdiem pirmās un otrās grupas invalīdiem, vienmēr no valsts puses tiktu korekti apmaksāti. (Starpsauciens no zāles: “Vajadzēja balsot budžetā!”) Kāda tad ir šobrīd esošā kārtība? 1994. gada 5. aprīļa Ministru kabineta noteikumi nr. 90 paredz kārtību, kādā invalīdu pārvadājumi tiek apmaksāti, un tur ir divi punkti, kas attiecas tieši uz veidu, kā tas ir darāms. Pirmais punkts nosaka tiesības pirmās un otrās grupas invalīdiem braukt bez maksas, un trešais punkts nosaka, ka valstij ir jāsamaksā par šiem braucieniem. Savukārt pārvadātājs tad ir vienīgi tikai valsts pasūtījuma izpildītājs. Kamēr pārvadātāji ir tikai un vienīgi valsts uzņēmumi, īpaša traģēdija tanī brīdī, kad valsts varbūt no vienas kabatas otrā kabatā naudu nepārskaita, nerodas. Bet šobrīd ir jau vairāki tādi precedenti, kad autotransporta uzņēmumi ir privatizēti, proti, tie ir privātuzņēmumi, kuri saka un spriež tā: ja būs nauda, mēs invalīdus pārvadāsim, ja naudas nebūs — atvainojiet!— mēs nevaram. Lai cik sirsnīga mums būtu attieksme pret invalīdiem, mēs to bez naudas darīt nevaram.

Kāda tad ir situācija šobrīd? Diemžēl situācija ir traģiska, jo novembrī un decembrī vēl nav pārskaitīts neviens lats, neviens santīms invalīdu pārvadāšanai. Patiesībā var veidoties tāda situācija, ka invalīdam, kurš stāv pie autobusu pieturas, var pateikt: atvaino draugs, mēs tev nekādi nevaram palīdzēt. Minēšu tikai dažus skaitļus attiecībā uz invalīdu pārvadājumiem 1995. gadā. Uz vienu invalīdu ir paredzēts pārvadājums par 5 latiem un 33 santīmiem. Kaut arī, protams, autobusos iekāpjot šī uzskaite netiek individuāli veikta, tomēr pārvadātāji apmēram ir noteikuši to daudzumu, kādā invalīdi tiek pārvadāti, un tās daudzās reizes, kad invalīdi ir iekāpuši autobusos. Pārvadātāju doma ir tāda, ka 5 lati ir daudz par maz, lai segtu tos pārvadājumus, kas notiek patiesībā. Tika pieprasīts 1995. gadam 1 miljons 461 tūkstotis latu, izdalīts tika 533 tūkstoši latu, bet pārskaitīti tikai 404 tūkstoši 341 lats. Tātad neiedotā summa ir 129 tūkstoši.

Gribētos, lai gan valdība, gan arī deputāti īpaši pievērstu uzmanību šim mūsu jautājumam un šai problēmai, kas šobrīd ir nekavējoties jāatrisina, jo, lai nu kā dzīvojam mēs, kas esam stipri un veseli, mums ir jāgādā par tiem, kuri diemžēl paši sev varbūt palīdzēt nevar. Paldies! (Starpsauciens no zāles: “Kad bija jābalso, tad balsoja “pret”. Tagad sludina...”)

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumu finansu ministram un labklājības ministram.

Deputāti Čerāns, Kostanda, Grīnbergs, Mauliņš, Zelgalvis, Dunkers, Rudzītis, Kazāks, Liepa, Grinbergs... Jautājumi Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un Latvijas Republikas ekonomikas ministram Krasta kungam par situāciju enerģētikas infrastruktūrā. Bet motivācijai vārdu varu dod tikai tad, ja deputāts Čerāns izmantos divas minūtes, kas ir palikušas līdz pārtraukumam. (No zāles deputāts K.Čerāns: “Par maz!”) Par maz... Tātad turpinām pēc pārtraukuma.

Lūdzu, vārds paziņojumam. Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputātam Ivaram Ķezberam!

 

I.Ķezbers (DPS). Godātie kolēģi no Baltijas asamblejas delegācijas! Esiet tik laipni un uz pāris minūtēm ierodieties Prezidija zālē! Paldies!

Sēdes vadītāja. Vārds paziņojumam Aleksandram Golubovam par Latvijas — Baltkrievijas sadarbības grupu!

 

A.Golubovs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Es lūdzu Latvijas — Baltkrievijas sadarbības grupas locekļus sapulcēties, nu, laikam blakuszālē... pašreiz!

Sēdes vadītāja. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Lūdzu Saeimas sekretāru Imantu Daudišu nolasīt reģistrācijas rezultātus! Lūdzu, godātie deputāti, esiet uzmanīgi! Pārtraukums vēl nav sācies. Un, kamēr tiek izdrukāti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam... Nu vairs nevar.... Kaksīša kungs... Vārds Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputātam Jurim Kaksītim!

 

J.Kaksītis (DPS). Es atvainojos! Es aicinu pulksten 12.30 Sarkanajā zālē sapulcēties sekojošus deputātus... Atvainojos, ka nesaukšu vārdus, bet tikai uzvārdus... Bunkšs, Celmiņš, Deņisovs, Dilba, Dozorcevs, Eniņš, Naglis, Ozoliņš, Strods, Tabūns, Tomašūns. Ja zālē ir Valdis Ziemelis, arī viņu... Tūlīt pēc pārtraukuma paziņošanas Sarkanajā zālē sapulcēties. Paldies!

Sēdes vadītāja. Lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

 

I.Daudišs ( Saeimas sekretārs). Godātie deputāti! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Andris Ameriks, Pēteris Apinis, Indulis Bērziņš, Ziedonis Čevers, Juris Dobelis, Indulis Emsis, Edvīns Inkēns, Andrejs Krastiņš, Janīna Kušnere. Paldies!

Sēdes vadītāja. Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

 

 

(P ā r t r a u k u m s )

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Cienījamie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Cienītie žurnālisti! Lūdzu atstāt deputātu vietas, lai nereģistrētos viņu vietā! Lūdzu deputātus reģistrēties! Lūdzu rezultātu! Zālē 51 deputāts. Turpinām sēdi. Vārds Kārlim Čerānam, Tautas kustības “Latvijai” frakcijas deputātam, jautājumu motivācijai.

 

K.Čerāns (TKL). Cienītā sēdes vadītāja! Godātie deputāti! Es runāšu, motivējot Saeimas frakcijas “Latvijai” desmit deputātu jautājumus Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēles kungam un ekonomikas ministram Guntaram Krasta kungam. Enerģētikas problēma ir viena no nopietnākajām problēmām Latvijā šodien. Šobrīd ļoti dziļajai enerģētikas krīzei ir vērojama tendence vēl saasināties. Enerģijas tarifi ievērojami pārsniedz iedzīvotāju maksātspēju, kā rezultātā liela iedzīvotāju daļa ir iedzīta parādu jūgā un dzīvo galējas nabadzības apstākļos bez cerībām, ka situācija varētu nākotnē uzlaboties. Tajā pašā laikā skaidri redzams, ka valstī nav sakārtota energosistēmas tiesiskā bāze un valsts rīcībā pat nav reāla mehānisma, kā kontrolēt, vai energosistēmas dabisko monopoluzņēmumu “Latvenergo” un “Latvijas gāze” piedāvāto pakalpojumu tarifi, maksa par elektroenerģiju un dabasgāzi tiešām ir ekonomiski pamatoti un vai šie monopoluzņēmumi neveido monopolcenas. Jāņem vērā, ka valsts nav spējusi veikt šo tarifu pārbaudi situācijā, kad “Latvenergo” un “Latvijas gāze” vēl ir valsts akciju sabiedrības. Un jājautā, ko tad valsts spēs kontrolēt un ietekmēt tad, ja šie monopoli tiks privatizēti. Tiešām ļoti dīvaini, lai neteiktu, ka latviešu tautai un visiem Latvijas iedzīvotājiem traģiska ir valdības tendence milzīgā tempā pakļaut galvenos energokompleksa uzņēmumus privatizācijai. Var jau saprast, ka šie stratēģiski svarīgie uzņēmumi būtu ļoti gards kumoss kādu veiklu darboņu mutēs. Bet kāda cena par to būs jāsamaksā tautai? Vai valdība var garantēt, ka šie uzņēmumi privatizācijas procesa laikā un pēc privatizācijas nevis paaugstinās, bet samazinās enerģijas tarifus? Ar kāda mehānisma palīdzību valdība domā aizstāvēt tautas intereses šajā privatizācijā? Vai valdība vispār to nedomā darīt? Pagājušajā sestdienā, 17.februārī, notika Latvijas Inteliģences apvienības sanāksme “Enerģētika — Latvijai”. Šajā sanāksmē tika skaidri formulēta doma, ka savulaik Latvijas inteliģence bija tā, kas uzdrošinājās pacelt jautājumu par Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecības un Pāvilostas atomstacijas projektēšanas pārtraukšanu. Un ar visas tautas atbalstu tika panākts pozitīvs rezultāts. Es aicinu visus, kas dzird šodienas Saeimas sēdi, vispirms jau deputātus, visus, kam ir palicis vēl pāri kāds mazumiņš no godaprāta, gan arī žurnālistus un visus, kam ir iespēja klausīties šīs sēdes translāciju pa radio, būt modriem un iesaistīties cīņā, lai nepieļautu vēl pēdējo nozīmīgo Latvijas saimniecisko objekta prettautisku, noziedzīgu prihvatizāciju. Šobrīd vēl nav par vēlu. Šobrīd vēl šo prihvatizācijas procesu var apturēt, un frakcija “Latvijai” Saeimā pieliks visas pūles, lai to izdarītu. Bet var gadīties, ka būs vajadzīgas arī plašas masu akcijas, lai valdībai un Saeimas valdošajai koalīcijai pateiktu skaidri, tieši un daudzskaitlīgi, ka tauta negrib, lai “Latvenergo” un “Latvijas gāze” nonāk veiklu prihvatizatoru rokās, kuriem pēc tam nebūs vairs nekādas daļas gar to, kā mēs, pārējie, šeit Latvijā dzīvojam un vai vispār dzīvojam. Vēl jo modrākiem visiem jābūt tādēļ, ka Šķēles kungam ir jau visai ievērojama pieredze prihvatizācijā, kā to uzskatāmi atspoguļoja daudzu deputātu runas viņa vadītās valdības apstiprināšanas sēdē 1995.gada 21.decembrī. Vēl nav par vēlu.

Gribu pateikt skaidri arī to, ka Tautas kustība Latvijai nav pret privatizāciju kā tādu, tajā skaitā nav izslēdzams arī vismaz daļējas privatizācijas lietderīgums enerģētikas sektorā. Bet mūsu principiāla prasība ir tāda, ka gadījumā, ja arī privatizācija tiek veikta, šajā procesā maksimāli jāvadās no tautas interesēm un enerģijas patērētāju interesēm. Pirms energokompleksa objektu vai to daļu nodošanas privatizācijai jāveic vismaz sekojošais: 1) sakārtojama likumdošana enerģētikas jomā; 2) jāveic plaša privatizācijas lietderīguma analīze, piesaistot arī zinātniekus un enerģētiķus praktiķus, kas nav tieši saistīti ar privatizējamo objektu vadību; 3) izstrādājams un plaši apspriežams konkrēts mehānisms, kā privatizācijas procesā tiks ņemtas vērā enerģijas patērētāju intereses un privatizācijas noteikumi. Tie ir tie noteikumi, ar kuriem investors ieguvis īpašuma daļu šajos uzņēmumos un būs tiesīgs ar to rīkoties. Šie noteikumi ir apspriežami un apstiprināmi Saeimā vispārējās likumdošanas kārtībā. Līdz šādu priekšnosacījumu izpildei energouzņēmumu privatizācija, kas tādā gadījumā būs prihvatizācija, nav pieļaujama.

Sakarā ar vispārējo smago stāvokli energokompleksā un tautai bīstamajām tā attīstības tendencēm mēs lūdzam jūs, Šķēles kungs, kā arī Krasta kungs, atbildēt uz šādiem jautājumiem: 1) kuri valsts enerģētikas objekti šobrīd ir ieķīlāti par banku aizdevumiem, kādi ir šo aizdevumu atmaksāšanas termiņi? Kāds ir pamats cerībām, ka šie aizdevumi tiks laikā atdoti? 2) kad valdība izstrādās Latvijas enerģētikas attīstības nacionālās programmas projektu un kad nodos to sabiedrībai apspriešanai? 3) kad valdība iesniegs Saeimā likumprojektu par enerģētiku, kurā līdzās enerģijas ražotāju un patērētāju tiesisko attiecību regulējumam tiks uzskaitīti tie enerģijas objekti, kas ir stratēģiski svarīgi valstij un tādēļ nevar tikt uzreiz privatizēti? 4) vai valdībai ir zināms, ka Inčukalna pazemes gāzes krātuvē ir izveidojies patērētāju apmaksāts nedokumentēts gāzes uzkrājums, kas radies vairāku gadu laikā komercskaitītāju trūkuma dēļ? Lūdzam iesniegt frakcijai “Latvijai” vērtējumu par šī gāzes uzkrājuma apjomu! 5) kāds pamatojums ir uzņēmumu “Latvenergo” un “Latvijas gāze” apstiprinātajiem pakalpojumu tarifiem? Lūdzam iepazīstināt frakcijas “Latvijai” deputātus ar visiem monopoluzraudzības padomes slēdzieniem pēdējo trīs gadu laikā par enerģijas tarifu pamatotību Latvijā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Nododam jautājumu Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un ekonomikas ministram Guntaram Krastam.

Godātie deputāti! Gribu jūs informēt, ka šodien Saeimas Prezidijs bija saņēmis un nodeva tālāk ministriem, Ministru prezidentam un Bankas prezidentam kopumā 14 jautājumus. Frakciju padomē tika nolemts, ka, ja būs vairāk nekā 10 jautājumu vai pieprasījumu, tad tiks sasaukta papildu plenārsēde trešdienās pulksten 18.00, lai izskatītu šos jautājumus un priekšlikumus. Uz šo brīdi to ir 14. Tātad es jūs gribu brīdināt, ka 28.februārī pulksten 18.00 būs Saeimas papildsēde, kurā tiks izskatīti uz šo brīdi saņemtie14 jautājumi un atbildes uz tiem.

 

Nākamais šodienas dienas kārtības jautājums — Saeimas 8.februāra sēdes darba kārtībā iekļautie un neizskatītie jautājumi.

Lēmuma projekts “Par pilsonības piešķiršanu Valentīnai Andrejevai par īpašiem nopelniem Latvijas labā”. Lūdzu deputātus paņemt dokumentu nr.327! Andrejs Požarnovs — Pilsonības likuma izpildes komisijas vārdā, “Tēvzemes un Brīvības” frakcijas deputāts!

 

A.Požarnovs (TB). Ņoti cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Pilsonības likuma izpildes komisija izskatīja jautājumu par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem Valentīnai Andrejevai. Šī lieta tika sastādīta un atradās komisijā jau no iepriekšējās Saeimas laikiem, un iesniedzēja ir tā laika finansu ministre Sāmītes kundze.

Valentīna Andrejeva ir sākusi darba gaitas Latvijā 1970.gadā. Viņa ir bijusi dažādās institūcijās par finansisti, un tanī brīdī, kad Latvija atguva neatkarību, bija ne-pieciešami Latvijai lojāli labi speciālisti, un 1991.gadā viņa tika iecelta par finansu mi-nistra vietnieci. Sākot no 1993.gada, viņa strādā Finansu ministrijā par valsts sekretāri.

Komisija izskatīja šo lietu un atzina, ka ir jāatbalsta pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem, un tādēļ mēs lūdzam šo jautājumu šodien nobalsot plenārsēdē.

Sēdes vadītāja. Jānis Kazāks, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

J.Kazāks (TKL). Augsti godātā priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Gribu pieskarties šim jautājumam pavisam īsi, jo mana sapratne rada pāris jautājumos arī neizpratni. Respektīvi, šis teikums par īpašiem nopelniem. Es Andrejevas kundzi esmu redzējis vienu reizi. Man viņa atstāja ļoti inteliģentas, solīdas, erudītas sievietes priekšstatu. Tāpēc es domāju, ka šeit, šajā momentā, ja cilvēks ir godīgi izpildījis savu amatu, godīgi pildījis šos viņam uzticētos pienākumus, būtu nepareizi, un, no vienas puses, mēs varbūt šo cilvēku tad diskreditējam, ja mēs viņam sakām: “Tu godīgi strādāji, tātad tev ir kaut kādi īpaši nopelni.” Es domāju, ka šos īpašos nopelnus vajadzētu tiešām, lai mēs nedegradētu šo vārdu “īpašie”. Mums vajadzētu varbūt to izslēgt no šīs piešķiršanas. Es neesmu pret piešķiršanu. Jā, cilvēks ir strādājis un viņam ir kaut kādas problēmas. Mēs viņam varam piešķirt, bet šeit manā uztverē ir nedaudz jāpārstrādā šie dokumenti, jo citādi mēs, varbūt pat teiksim tā godīgi, šo sievieti pazemojam zināmā mērā.

No otras puses, manā uztverē šie īpašie nopelni ir tāda lieta kā, piemēram, Neilandes kundzei, kas tiešām iet pasaulē, brauc un visur saka — Latvija, Latvija, Latvija. Ir tāds slavens Latvijas riteņbraucējs Pēteris Ugrjumovs, rīdzinieks, kuram 5.Saeima nepiešķīra šo pilsonību. Bet šis riteņbraucējs arī brauc pasaulē un saka — Latvija, Latvija un vēlreiz Latvija. Dotajā momentā es uzskatu, ka Andrejevas kundze varbūt arī šo pašu darbu dara un šajos starptautiskajos kontaktos viņa arī saka — Latvija, Latvija, Latvija, bet es domāju, ka tie nav īpaši nopelni. Tas ir ikdienas darbs. Grūts, sūrs, un es domāju, ka šajā momentā mēs tiešām šo vārdu devalvējam. Es aicinu padomāt deputātu kungus un dāmas un iedot atpakaļ komisijai šo dokumentu, lai pārstrādā, lai izņem ārā šo vārdu “īpaši”. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Viens lūgums deputātiem! Lūdzu, pirms jūs kaut ko lūdzat komisijām darīt, pārbaudiet, kas ir ierakstīts likumā, — ko komisija var darīt, ko komisija nevar darīt, jo to, ko lūdz deputāts Kazāks — svītrot vārdu “īpaši”— , neatļauj likums un vispār tādas iespējas nav. Ir tikai viens veids, kā var piešķirt pilsonību. Tāds, kā to dara Latvijas Republikas Saeima. Valdis Krisbergs Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Es šoreiz gan gribētu aizstāvēt un nepiekrist frakcijai “Latvijai”, tās nostādnei. Jautājums ir ļoti būtisks. Pagājušajā plenārsēdē mēs šo jautājumu neizskatījām. Šodien varbūt varēja atkal atvilcināt šo jautājumu. Jā, pilnīgi pareizi, godīgs darbs savā vietā tik tiešām nav iemesls, lai pilsonību piešķirtu izņēmuma kārtā. Protams, ka ne. Izņemot šo gadījumu. Kāpēc tieši šajā gadījumā? Ņoti sarežģīti mūsu valstī ir likumi. Likumus ierēdņi traktē, kā vēlas. Sevišķi izcili šeit ir Finansu ministrijas ierēdņi, kuri ir saņemti kā liels mantojums, protams, pēdiņās. Ar Andrejevas kundzi man ir iznācis saskarties darba jautājumos jau daudzus gadus, un vienu lietu gan es gribētu pateikt. Varbūt šoreiz tiešām ir vērts dot pilsonību par normālu darbu. Par normālu darbu, kas radikāli atšķiras no tās shēmas un tās metodes, kā strādā mūsu valsts klerki un arī ļoti daudzi civildienesta kandidāti. Tas ir normāls darbs, un tas ir atšķirīgs no visa tā, kas valda mūsu valstī. Es uzskatu, ka, ja mēs, Saeimas deputāti, šoreiz atzīmēsim šo gadījumu, ka, lūk, tā strādājot, pat pilsonību var darbūt ārpus kārtas, man šķiet, ka beidzot varbūt kaut kas notiks normālāks, jo, ieejot jebkura klerka un ļoti daudzu ierēdņu kabinetā, mēs saņemam nenormālu attieksmi. Andrejevas kundze nekad nav nolaidusies līdz tādām muļķībām, kā to dara ļoti daudzi Finansu ministrijas ierēdņi, vadot semināru, piemēram, par pievienotās vērtības nodokli trešdienās, kur pulcējas visas republikas grāmatveži un kur atskan frāze: “Ak Dievs, vai tiešām var interesēt tik praktiskas lietas!” Šeit ir tieši tā attieksme, tas servisa gars, par ko ir ļoti iestājies savā laikā Māris Gailis, radot ierēdniecības skolu. Andrejevas kundzes rīcībā es tieši šo servisa garu redzu, to ierēdniecības elementu, kura tik radikāli trūkst mūsu Latvijā. Es ierosinu atbalstīt šo ierosinājumu šodien, bez jebkādas vilcināšanās. Paldies!

Sēdes vadītāja. Aivars Kreituss, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts, finansu ministrs!

 

A.Kreituss (DPS). Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es gribētu šajā gadījumā izteikties kā ministrs, jo es ar Andrejevas kundzi strādāju kopā. Tikai iesākumā man jāsaka, ka es te tā lāga nepiekrītu tam, ko Krisberga kungs kaut ko par mūsu ierēdņiem teica, viņus kritizēja un Andrejevas kundzi slavēja. Es domāju, ka tā kritika nebija īsti vietā. Nu, katrā ziņā man ir laikam jāaizstāv arī savi darbinieki pie reizes. Bet, runājot par Andrejevas kundzi, es domāju, ka šis jautājums vispirms jau nepaceļas pirmo reizi, tas pacēlās 5.Saeimas laikā, un tad tur bija dažādas grūtības mums — viss tas pārmaiņu brīdis un tuvās vēlēšanas... Bet katrā ziņā Andrejevas kundze stipri atšķiras no tiem cilvēkiem, par kuriem vienu otru reizi šeit runa par pilsonību vispār paceļas. Mēs labi zinām, ka mēs varētu pateikt šo to, kas nepatīk vienai frakcijai vai otrai, adresējot tiem, kam pilsonība jau ir piešķirta. Un šajā gadījumā visi tie kritiskie adresējumi, kas varētu tikt veltīti šiem pilsoņiem, neiztur nekādu kritiku. Uz pašreizējo nepilsoni Andrejevas kundzi tos nevar attiecināt, valodu viņa māk perfekti, nevis kaut kā ar akcentu vai kaut kā savādāk, rakstības lietu pārvalda perfekti, ilgstoša darbiniece, kura ļoti labi pārzina savu darbības lauku un uz kuru var paļauties. Un, galvenais, ja mēs kaut ko runājam par pilsonības piešķiršanu kādam cilvēkam, laikam vajadzētu apskatīties visu to periodu, kad Latvija virzījās uz atdalīšanos un kad kļuva iespējams vispār to darīt, tātad astoņdesmito gadu beigām un šo pārejas periodu tajā laikā. Andrejevas kundze bija tā, kas piedalījās finansu un ekonomiskās koncepcijas izstrādāšanā Latvijai, lai Latvija varētu pāriet uz šādu neatkarības modeli, jo nevarēja jau tā vienkārši atdalīties no bijušās Padomju Savienības un rīt no rīta sāk šeit pašiem brīvi dzīvot. Mēs labi zinām, kas notika ar visu izejvielu resursu sūtīšanas maiņām. Mēs ļoti labi zinām, kādas pārmaiņas ir notikušas rūpniecībā. Tajā laikā galvenais uzdevums bija ekonomistiem un finansistiem pareizi šo procesu vadīt un sakārtot. Un šajā gadījumā es gribētu uzsvērt un es to zinu, ka Andrejevas kundze ņēma ļoti lielu dalību sarunās ar Krievijas pusi — kā jautājumus risināt, kā to mantu sadalīt, kā pastāvēt uz to, ka mums ir jāpaliek tam, kas mums paliek. Un šajā gadījumā mēs labi zinām, ka mums daudz kas palika no tā, kas šeit tika sabūvēts. Varēja būt visādas nepamatotas pretenzijas no bijušās Padomju Savienības puses par lielas atlīdzības sniegšanu un visu pārējo. Mēs, protams, varam šeit nākt tribīnē un gari un plaši runāt, ka tas būtu bijis nepamatoti, ka mēs esam daudz cietuši šajos piecdesmit gados, bet es gribētu atgādināt, ka noteikumus diktē stiprākais. Un, ja mēs šajā situācijā, kad stiprākais nenoliedzami blakus bija, pratām visu to ar miermīlīgiem paņēmieniem un ar pareizu ekonomisko un finansiālo domāšanu sakārtot, es domāju, ka liels nopelns te bija tiem cilvēkiem, kas šajā procesā piedalījās. Tad, kad viņi to darīja, viņi nedomāja tik daudz — vai es tanī brīdī esmu krievs vai latvietis, vai citas tautības cilvēks, tajā brīdī bija svarīgas rūpes par to, lai šī zeme, kas ir Latvija, kļūtu neatkarīga un varētu ekonomiski neatkarīgi funkcionēt un lai mēs beigu beigās tiktu pie tās brīvības, par kuru mēs visi sapņojām. Tāpēc es domāju, ka šajā gadījumā mums nevajadzētu īpaši svārstīties par to, vai piešķirt pilsonību Andrejevas kundzei par īpašiem nopelniem. Es domāju, ka arī es šajā īsajā uzrunā esmu parādījis, ka tie īpašie nopelni tiešām ir reāli, tie ir taustāmi, tie ir tajā izpratnē, kas mūs visus interesē, viņa nāk no Finansu ministrijas un viņa Finansu ministrijā kā valsts sekretāre savu darbu šodien arī turpina sekmīgi darīt. Tā ka es lūgtu balsot par pilsonības piešķiršanu Andrejevas kundzei. Paldies!

Sēdes vadītāja. Oļģerts Dunkers, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

O.Dunkers (TKL). Godājamā priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Es nebūt netaisos apšaubīt šo 5.Saeimas kompetences jautājumu, jo šis priekšlikums ir pieņemts 5.Saeimā un ir ļoti labi pārdomāts, un, manuprāt, pelna, kā saka, tādu pozitīvu balsojumu. Mani tikai nemierīgu šajā apstāklī dara viens moments. Un te nu es gribētu sacīt, ka es no šī balsojuma atturēšos, jo te ir rakstīts šajā dokumentā, ka minētā kundze ir piedalījusies ne tikai Finansu ministrijas darbā, bet arī veicinājusi Latvijas pāreju uz tirgus ekonomiku un saimnieciskās stabilitātes sasniegšanu. Saimniecisko stabilitāti mums televīzijā paziņoja Gaiļa kungs, bet pēc tam, pēc dažām dienām, premjers Šķēles kungs sacīja, ka ir iestājies bankrots. Te nu es nesaprotu, vai Andrejevas kundze ir ņēmusi dalību tikai stabilitātes sasniegšanā vai piedalījusies arī bankrota sasniegšanā. Tāpēc par šo jautājumu es varu tikai atturēties no balsošanas.

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas lēmuma projektu — Valentīnu Andrejevu uzņemt Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 48, pret — 13, atturas — 14. Valentīna Andrejeva uzņemta Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem.

 

Saeimas 15.februāra sēdes darba kārtībā iekļautie neizskatītie jautājumi. Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu””. Dokumenti nr.270, nr.386 un nr.386a. Aivars Endziņš, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts, — Juridiskās komisijas vārdā.

 

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Priekšsēdētājas kundze jau jums nosauca visu nepieciešamo dokumentu numurus. Es ceru, ka jūs esat iepazinušies arī ar atzinumiem, ko ir devusi Saeimas Juridiskā komisija un ko ir devusi arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Šo abu komisiju viedoklis ir neatbalstīt šādu likuma grozīšanu un aicināt Saeimu nobalsot pret šādu grozījumu izdarīšanu spēkā esošajā likumā par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu. Tomēr es nerunāšu par to motivāciju, kura ir norādīta šajās rakstiskajās atsauksmēs, atzinumos, kas jums ir izdalīti. Es gribētu vērst jūsu uzmanību papildus uz sekojošo. 5.Saeima saņēma divus likumprojektus. Vienu iesniedza 5.Saeimas frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”. Tā iesniedza priekšlikumu atjaunot 1922.gada likuma par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu darbības atjaunošanu un ierosināja izdarīt tikai divus grozījumus šajā likumā — 7.pantā vārdus “pēdējā tautas skaitīšana” aizstāt ar vārdiem “pēc iedzīvotāju reģistra datiem iepriekšējo Saeimas vēlēšanu dienā” un 9.pantā svītrot vārdus “vai ar līdzīgu iepriekš sagatavotu līdzpaņemtu zīmi”. Tie ir divi vienīgie grozījumi, kurus ierosināja savulaik izdarīt “Tēvzemei un Brīvībai”. Un intereses pēc es varu nosaukt arī tās personas, kas parakstīja šo likumprojektu, ko iesniedza. Tās ir Māris Grīnblats, Juris Sinka, Jānis Straume, Aleksandrs Pētersons, Kārlis Leiškalns un arī frakcijas “Latvijai” vadītājs Odisejs Kostanda.

Otrs priekšlikums, ko iesniedza, bija LNNK piecu deputātu iesniegums. Arī par šī 1922.gada likuma atjaunošanu. Tikai šajā likumprojektā jau tika ierosināti nepieciešamie grozījumi, nu, kas skāra, teiksim, tādas lietas kā 18 gadu vecums saistībā ar tiesībām vēlēt, tikt ievēlētam, to, ka ir iedzīvotāju reģistrs, ir personas kods. Tātad būtībā tas tika precizēts. Stipri vēlāk saņēmām arī vēstuli no tā laika tieslietu ministra Levita kunga, arī Tieslietu ministrija sagatavojusi savu likumprojektu un caur kabinetu virzīs to uz Saeimu. Juridiskā komisija būtībā strādāja ar šiem trijiem dokumentiem un atzina, ka visoptimālākais ir LNNK variants, kuru ar nelieliem preiczējumiem 5.Saeima pieņēma. Tajā laikā nevienam nebija iebildumu pret attiecīgo normu, ka balsotāja jeb parakstītāja pasē tiek izdarīta atzīme. Neviens šeit nesaskatīja ne cilvēktiesību pārkāpumus, ne to, ka, lūk, tas varētu būt par iemeslu kaut kādiem ekscesiem, ka cilvēks varētu tikt diskriminēts un kāpēc? Es domāju, acīmredzot tāpēc, ka arī 1922.gada likumā analoģiskajā 4.pantā ir vārds pret vārdu, kā ir šodien šajā likumā. Tā ir viena lieta.

Otrkārt, es gribētu atzīmēt arī to, ka Juridiskā komisija vadījās arī vēl no tīri finansiāliem apsvērumiem. Jau tagad parakstu vākšanas kampaņa, kas skāra parakstu par alternatīvo pilsonības likumu, tikai parakstu vākšana šajā etapā, es nezinu, vai tas ir precīzi, izmaksāja vai tai tika paredzēti 125 tūkstoši latu. Ja, teiksim, tas aizietu tālāk uz referendumu, tad tas vēl prasītu vēl vienus 600 tūkstošus latu pēc tādiem it kā provizoriskiem aprēķiniem. Ja mēs atsakāmies no zīmoga pasē, ka cilvēks ir parakstījies vai nobalsojis, kas tad tādā gadījumā mums ir jādara? Mums ir jāievieš vēlētāju saraksti. Tātad ir atkal šeit papildu izdevumi, lai ieviestu šos sarakstus. Ja nekāda atzīme nav izdarāma, ir vienkārši iespēja iet parakstīties bez šiem balsotāju sarakstiem, tikai uzrādot pasi. Tādā gadījumā vēlēšanu komisijām, Centrālajai vēlēšanu komisijai jāpārbauda, vai viena un tā pati persona nav desmit un vienu reizi parakstījusies. Tātad tas atkal sadārdzina šo procesu. Un diemžēl šā projekta, šā grozījuma iesniedzēji neliek priekšā arī nekādu mehānismu. Man liekas, ka šodien mūsu finansiālajos apstākļos, mūsu budžeta saspringuma apstākļos ir laikam jādomā par katru latu, par katru santīmu, par ko jau šodien runāja iepriekš, kad mēs nenodevām likumprojektu par grozījumiem saistībā ar Valsts prezidentu. Es domāju, būsim arī šeit konsekventi un saglabāsim to. Es neizslēdzu, ka tālākajā perspektīvā acīmredzot ir jādomā par šā likuma precizēšanu, jo šī parakstu vākšana bija pirmā praktiska, varētu teikt, pieredze, kas parāda arī acīmredzot nepilnības, trūkumus šajā mehānismā, šajā procesā. Bet pie tiem ir jāpiedomā nopietni. Es saprotu, ka šis likumprojekts līdz Saeimas sēdei ir nonācis vēlu, kaut arī jāsaka, ka tas tika iesniegts jau tajā laikā, kad notika parakstu vākšana. Un katrā gadījumā spēles laikā noteikumus nevar mainīt. Tāpēc jau arī tikai tagad Saeima šo jautājumu izskata. Katrā gadījumā Juridiskā komisija neatbalsta šo grozījumu un aicina Saeimu to noraidīt. Bet tajā pašā laikā arī uzsverot to, ka Juridiskā komisija ir gatava iepazīties ar priekšlikumiem, kad šo praksi apkopos Centrālā vēlēšanu komisija, atgriezties pie šīs problēmas. Bet mums ir ļoti nopietni jāpārdomā arī šī finansiālā puse. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Tā kā deputāti iesniedzēji uztur prasību likumprojektu izskatīt un balsot pirmajā lasījumā, tad atklājam debates. Jānis Priedkalns, “Tēvzemei un Brīvībai” frakcijas deputāts!

 

J.Priedkalns (TB). Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godājamie deputāti! Vēlos komentēt Juridiskās komisijas atzinumu par likumprojektu. Juridiskā komisija, iepazinusies ar Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 31.janvāra lēmumu un uzklausījusi Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Kramiņa kungu, savā atzinumā konstatēja, ka ar spiedogu izdarītā atzīme pasē, ka pilsonis ir parakstījis likuma ierosināšanu, pirmkārt, nav pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948.gada vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju. Otrkārt, nav arī pretrunā ar Latvijas Republikas 1991.gada 10.decembra konstitucionālo likumu “Cilvēka un pilsoņu tiesības un pienākumi” tādējādi, ka pases atzīme neesot uzskatāma par pilsoņa politisko tiesību un brīvības pārkāpumu.

Pie šī konstatējuma es vēlos iebilst četrkārt. Pirmkārt. Cilvēktiesību komisijas 31.janvāra dokuments runā par tautas nobalsošanas ierosināšanu, kas var tikt uzskatīta par apolitisku darbību. Turpretim uz parakstīšanās lapām pilsoņi parakstās nevis par tautas nobalsošanas ierosināšanu, bet gan par likumprojekta ierosināšanu, kas jau ir atbalstā izteikta politiskā pārliecība. Tādējādi tai kā visās civilizētajās zemēs pasaulē būtu jābūt aizklātai.

Otrkārt. Cilvēktiesību komisijas 31.janvāra lēmums atsaucas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību deklarācijas 19.pantu. Turpretim uz izskatāmo lietu daudz precīzāk attiecas nevis minētās deklarācijas 19.pants, bet gan 21.pants, kas izsaka aizklātas balsošanas nepieciešamību, lai nodrošinātu vēlētāju brīvas gribas izpausmi.

Treškārt. Latvijas Republikas konstitucionālā likuma 30.panta otrā daļa aizstāv pilsoņu tiesības neizpaust savus politiskos, reliģiskos un ētiskos uzskatus vai arī partijas piederību. Šā panta daļa prasa anonimitāti, kas balsošanas vai parakstīšanās akcijās ir norma demokrātiskajās zemēs. Jo nevienu nedrīkst novest situācijā, kurā viņš ir spiests atklāt savus politiskos uzskatus, ja tas var rezultēties iespējamā diskriminācijā nākotnē gan pret tiem, kuriem šāda atzīme pasē ir, gan pret tiem, kuriem tādas nav. Diskriminācija politiskās pārliecības dēļ ir skaidrs cilvēktiesību un pilsoņa tiesību pārkāpums.

Ceturtkārt. Apšaubāms ir arī Juridiskās komisijas secinājums, ka mehānisms, lai pārbaudītu balsotāju identitāti, tas ir, lai konstatētu, ka nav divreiz balsojis, ja nav izdarīta atzīme pasē, prasītu ievērojamus finansiālus līdzekļus un daudz laika. Katra starptautiska tūrisma aģentūra mums var parādīt, ka diezgan vienkārši var veikt šādu konstatējumu, jo tas ir paveicams tāpat kā, piemēram, rezervējot vienu lidojumu pasaules mērogā, var garantēt, ka uz vienu sēdvietu pretendē tikai viena persona, nevis divas.

Līdzīgas kontroles ar datoriem notiek pie pasu pārbaudēm, ierodoties internacionālajos lidlaukos. Tātad vajadzīgi ir tikai daži datori. Tie varētu būt arī lietoti. Un vajadzīga informācija par pilsoņu kopumu. Var būt talcinieki.

Kopsavilkumā es atbalstu pases zīmoga atcelšanu likumprojekta pirmajā lasījumā. Otrajā lasījumā no “Tēvzemei un Brīvībai” puses pievienosim arī daļas par visu pilsoņu vienlīdzīgām iespējām piedalīties balsojumos arī tad ja viņi ir pārvietoties nespējīgi vai dzīvo ārzemēs. Paldies!

Sēdes vadītāja. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

K.Čerāns (TKL). Cienījamā sēdes vadītāja! Godātie deputāti! Parakstu vākšana par alternatīvo pilsonības likumprojektu ir noslēgusies. Bet priekšlikums atcelt šo normu par zīmoga spiešanu nav zaudējis aktualitāti. Jo sabiedrībā liekas iespējams un cerams, ka būs vēl citi līdzīgi parakstu vākšanas procesi par dažādiem likumprojektiem, cerams, daudz rūpīgāk izvērstiem un izsvērtiem un labāk sagatavotiem. Mums ir vajadzīga tautas politiskā aktivitāte. Ja zīmogs pasē būtiskai tautas daļai traucē, tad mums šī zīmoga spiešana ir jāatceļ. Nevienam nevajadzētu būt šaubām par to, ka šobrīd spēkā esošā 5.Saeimas pieņemtā likuma redakcija ir ierobežojums cilvēku tiesībām demokrātiska procesa ietvaros izteikt savas domas. Šobrīd Latvijā esošajā politiski sabiedriskajā situācijā šādam ierobežojumam, kas rodas no šī zīmoga iespiešanas, ir sevišķi būtiska negatīva ietekme.

Runājot par šo negatīvo ietekmi, mēs nonākam atkal pie okupācijas laika mantojuma izvērtējuma neveikšanas. Jā, diemžēl šāda izvērtēšana nav notikusi un visu pozīcijā esošo partiju centieni joprojām turēt pilnīgā vai daļējā slepenībā VDK arhīvus ir apliecinājums tam, ka šīs partijas vēl joprojām nevēlas šo izvērtēšanu un atbrīvošanos no nospiedošā pagātnes mantojuma. Diemžēl šādai neizvērtēšanai dažādos līmeņos un dažādos veidos ir smagas sekas. Es saprotu, ka ir tādi cilvēki, kuri lepojas ar iepriekšējās parakstu vākšanas iespiesto zīmogu pasē. Bet var būt, ka, atņemot šiem dažiem cilvēkiem šo iespēju lepoties, parakstu vācējiem būtu izdevies savākt vajadzīgo parakstu skaitu. Diemžēl lielai daļai Latvijas pilsoņu nav radies iespaids par juridiski neatkarīgas Latvijas valsts varu un ierēdniecību, ka tā būtu būtiski cita nekā tā, kāda bija PSRS okupācijas laikā. Joprojām cilvēkam nav reālas iespējas saņemt tiesisko aizsardzību pret ierēdņu patvaļu vai arī kādu citu reālu aizstāvību savām cilvēktiesībām. Piemērus var izvēlēties daudzus un dažādus. Ņemsim tikai vienu.Piemēram, zemes komisija. Kāda velna pēc bija vajadzīga šī nekompetentā padomiskā trīspakāpju struktūra lietu skatīšanai, ja zemes reformas realizācijā tiesiskumu varēja nodrošināt ļoti vienkārši. Pagasta zemes komisijā lieta tiek noteiktajā kārtībā izskatīta. Ja cilvēks uzskata, ka šī komisija ir lēmusi nepareizi, cilvēkam varēja un vajadzēja dot tiesības griezties tiesā, paredzot arī zemes komisijas locekļu atbildību par pareizu sprieduma veikšanu. Tā vietā bijušie zemes īpašnieki tika ar savām likumīgajām prasībām vazāti pa dažādām institūcijām, un ierēdņu cerība, ka daudzi neizturēs, diemžēl piepildījās. Kāpēc vispār ir vajadzīga Centrālā zemes komisija, kurā cilvēki bez pienācīgas juridiskās sagatavotības cenšas spriest tiesu? Kā nākas dzirdēt, tad šeit notiek šausmu lietas.

Kopumā cilvēkiem diemžēl ir pamats uzskatīt, ka ierēdnieciskā un pārvaldes iekārta Latvijā kopš padomju okupācijas laikiem nav būtiski mainījusies. Šī iekārta, starp citu, ir arī galvenais iemesls, kāpēc potenciālie ārzemju investori uzskata Latviju par atbaidošu zemi investīcijām. Man par to izdevās skaidri pārliecināties pirms dažām nedēļām esot ciemos, viesojoties dažādās Eiropas Savienības zemēs un tiekoties ar uzņēmēju aprindu pārstāvjiem. Protams, pret birokrātijas un ierēdniecības uzkundzēšanos valstī ir jācīnās, bet, kamēr vēl šī vecā sistēma pastāv, un tā pastāvēs cilvēku apziņā vēl ilgi, kamēr valdībai, acīmredzot ne jau šai, izdosies atjaunot tautas uzticību valsts pārvaldes un tiesību sargāšanas institūcijām, es ierosinu respektēt šīs lielas tautas daļas pamatoto negatīvo nostāju, varbūt pat bailes no nevajadzīga zīmoga spiešanas pasē un atcelt šo normu. Tas ir — atbalstīt šo frakcijas “Latvijai” iesniegto likumprojektu pirmajā lasījumā. Tiem oponentiem, kas teiks un jau saka, ka parakstītāja personas koda pārbaudīšana bez šī zīmoga izmaksās dārgi, es varu apgalvot pilnīgi droši, šoreiz kā datoru speciālists, ka viss, kas ir vajadzīgs šādas pārbaudes veikšanai, ir visus šo kodu ievadīšana vienā vidēja izmērā personāliju jeb galda datorā. Un pasu salīdzināšanas darbu dators spēj veikt ne ilgāk kā dažu stundu laikā. Var būt, ka pietiks arī ar pāris minūtēm. Ja Centrālās vēlēšanu komisijas rīcībā nav pat šāda datora, kas maksā, tā ļoti aptuveni noapaļojot, ap 1000 latu, man gribas jautāt, kā vajadzības gadījumā Centrālā vēlēšanu komisija spētu izkontrolēt vai starp šo 131 tūkstoti parakstu nebūtu iemaldījies kāds no šā projekta parakstītājiem pirmajā posmā? Tajā posmā, kad tika vākti šie 10 tūkstoši parakstu. Tobrīd jau nekādi zīmogi netika spiesti pasē. Un šī kodu pārbaude, vienalga, bija jāveic, ja mēs gribam veikt šo parakstu summēšanu. Kolēģi, mēs vairs nedzīvojam akmens laikmetā, un ar datoru to var izdarīt ļoti viegli.

Es vēlreiz lūdzu iesniedzēju vārdā deputātus atbalstīt šo likumprojektu un gribu vērst deputātu uzmanību uz to, ka balsojums pret šī likuma grozījumu pieņemšanu būtībā ir balsojums par tautas, cilvēku ierobežošanu demokrātiskā procesa ietvaros izteikt savas domas. Tas ir balsojums, kas liek cilvēkiem klusēt, censties viņus vēl joprojām pakļaut varas un ierēdņu aparāta kontrolei.

Var saprast dažu politiķu vēlmi, lai tauta ar savu aktivitāti netraucētu viņus netīrajās mahinācijās. Bet es ļoti ceru, ka deputātu vairākumam pietiks mazumiņa godaprāta un patriotisma dot tautai šo iespēju politiski aktivizēties. Paldies! Es aicinu visus deputātus balsot par šā likumprojekta “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”” pieņemšanu pirmajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Antons Seiksts, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

A.Seiksts (LC). Godātā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es arī aicinu balsot pret, bet es ļoti ceru, ka, noklausoties argumentus, kādi būs, pat iesniedzēji piekritīs. Jo es nenostājos pret koncepciju kā tādu. Par ko ir runa? Godātie kolēģi! Kad iesniedza šo likumprojektu, tad tas bija tieši procesa vidū. Cilvēktiesību komisijas argumenti, es piekrītu Priedkalna kungam, varbūt nebija veiksmīgākie citāti un veiksmīgākās atsauces. Es tam piekrītu, ka tā varēja būt, bet mūsu galvenie argumenti bija divi: procesa vidū mainīt noteikumus ne no juridiskā, ne no morālā, ne no kāda cita viedokļa nebija pieļaujams. Tad, kad jūs iesniedzāt un kad mūsu komisija skatīja šo jautājumu. Lūk, par ko ir runa! Paskatieties, kad Cilvēktiesību komisija ir skatījusi šo jautājumu un kurā datumā tas bija? (Zālē troksnis.) Es varu turpināt...

Sēdes vadītāja. Godātie deputāti! Replikas no zāles ir atļautas, bet tikai tik skaļas, lai tās netraucētu citus deputātus dzirdēt to cilvēku, kurš atrodas tribīnē.

 

A.Seiksts. Otrs arguments. Mēs uzklausījām Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja ziņojumu, kurš vienkārši skaidri un gaiši deklarēja, ka, ja šajā procesā tagad maina šo kārtību, tad ir vajadzīgi 10 mēneši, lai sakārtotu, lai Latvijā varētu kaut ko pārvaldīt. Bet tas, ko es likšu priekšā, manuprāt, šajā gadījumā nebūs komisijas variants, bet es lieku priekšā konstruktīvi risināt šo jautājumu, jo patīk vai nepatīk, atbalstīja kāds vai neatbalstīja, bet šī parakstu vākšanas kampaņa, šis process parādīja ļoti daudz trūkumu esošajā likumā. Un starp tiem nav tikai strīdīgais jautājums par zīmogiem. Viens no kolēģiem pareizi teica — viens grib, lai būtu zīmogs, otrs —negrib. Jautājums ir diskutabls. Bet vēl diskutablāki ir jautājumi par slimo cilvēku izslēgšanu no procesa, un diskutabls ir jautājums par ārzemniekiem. Vai nebūs konstruktīvāk šodien nesteigties ar šī viena jautājuma atrisināšanu, ja mēs jau iepriekš zinām, ka būs jārisina arī citi jautājumi? Es domāju, ka mums ir pietiekami kompetences un laika, lai sagatavotu likumprojektu, kurā varētu risināt gan zīmoga, piedodiet par tādu vienkāršotu teicienu, gan zīmoga jautājumu, gan ārvalstīs dzīvojošo pilsoņu jautājumu, gan slimo un pārvietoties nespējīgo cilvēku ieslēgšanu šajā procesā, ko es uzskatu par tiešām nepieciešamu. Un es domāju, ka tādā veidā varētu sakārtot likumu uz esošās pieredzes pamata.

Un pēdējais, kāpēc es gribētu balsot pret. Tāpēc, ka iesniedzēji nav izlasījuši visu likumu. Tad ir jāgroza ne tikai 8., bet arī 17. pants. Jeb vai jūs domājat, ka vienā pantā izņemsim zīmogus un 17. pantā neizņemsim? Tad atkal būs jāpieņem jauns likums. Tāpēc mans priekšlikums ir — nesteidzoties, lēnām sakārtot visu, kas attiecas uz šo likumu, un iesniegt jaunus grozījumus. Paldies!

Sēdes vadītāja. Andrejs Panteļējevs, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

A.Panteļējevs (LC). Cienījamā priekšsēdētāja, cienījamie klātesošie! Es atšķirībā no iepriekšējā runātāja tomēr iebildīšu pēc būtības un mēģināšu pamatot, kāpēc es uzskatu, ka būtu jānoraida šis likums. Man liekas, ka mēs jaucam divas lietas — referendumu jeb nobalsošanu ar likumprojekta iesniegšanu no likumprojekta autoru puses. Ja runā par referendumu, tad, tāpat kā vēlēšanas, ir skaidrs, ka jūsu pasē nevar parādīties zīmogs, kas apliecina, vai jūs esat par balsojis pret vai atturējies. Tur var parādīties tikai zīmogs, ka jūs principā esat aizgājis un piedalījies. Tā, kā tas ir ar 5. un 6. Saeimas vēlēšanām, no kā neizriet secinājums, vai jūs esat atbalstījis vai bijis pret. Bet referendums, piemēram, šinī jautājumā par pilsonību vēl nav bijis. Šo simttūkstošu parakstu savākšana ir ļoti specifisks mehānisms, ko savā laikā Latvijas likumdevējs ir iestrādājis un kas ir tiešās tautas demokrātijas paveids, kurā šie simttūkstoši parakstītāju kļūst par likuma autoriem un iesniedz likumu kā autori. Un līdzīgi, piemēram, diez vai jūs varētu iedomāties situāciju, ka, teiksim, Saeimā Kārtības rullī rakstīts, ka pieci deputāti var iesniegt likumprojektu. Diez vai jūs varētu iedomāties situāciju, ka var iesniegt pieci deputāti likumprojektu, paziņojot: mēs gribam palikt anonīmi. Vienkārši ir pieci pēc skaita, bet es negribu, lai būtu fiksēts, ka es esmu atbalstījis šo likumprojektu. Pieci autori ir likumprojektam… Nē, bet pret ko jūs iebilstat? Jūs iebilstat pret to, ka tie cilvēki... ka to cilvēku fakts, ka viņi ir līdzautori šim likumam, ka tas tiek fiksēts. Tātad es domāju, ka tas tā nav. Ja cilvēks ir likumprojekta līdzautors un nevis anonīms līdzautors, bet līdzautors, kurš ar pilnu atbildību kļūst par šo līdzautoru, es nesaprotu, kāpēc viņam būtu jābaidās no tā, ka šis fakts par to, ka viņš ir kļuvis līdzautors kaut kur fiksējas, kaut vai viņa pasē. (Starpsauciens no zāles: “Nevajag pasē zīmogu!”) Es domāju, ka.... Nē, bet.... Ja Kostandas kungs mani vienmēr provocē uz debatēm, es tikai gribētu pateikt, ka....

Sēdes vadītāja. Es lūgtu ...

 

A.Panteļējevs. Pamatiebildumi pret šo pases zīmogu tomēr... pamatiebildumi pret šo pases zīmogu izriet no tiem apstākļiem, ka tiek uzskatīts, ka ir pārkāpts šis, nu, demokrātiskās anonimitātes princips, ka pret cilvēku var būt sankcijas pēc tam un tā tālāk, un tā tālāk... ka viņš baidās. Bet, piedodiet, man, tad jūs runājat paši sev pretī. Nupat jūs sakāt, ka, vienalga, tas fiksējas sarakstos, tātad, vienalga, teorētiski šos sarakstus kāds var dabūt un vērsties pret to cilvēku. Es domāju, ja cilvēks iet parakstīties par likumprojektu un tajā pašā laikā baidās... vai nu baidās par sekām vai baidās par kaut ko citu, tad acīmredzot viņš nevar būt gatavs līdzautors šim likumprojektam. Un nevar uzņemties atbildību ar tiem simt piecpadsmit tūkstošiem vai simt trīsdesmit vienu tūkstoti, kas ir gatavi būt līdzautori šim likumprojektam un gatavi to neslēpt. Es nedomāju, ka te ir kaut kāda saistība ar demokrātijas pārkāpšanu. Demokrātijas pārkāpšana būtu tad, ja referendumā cilvēki ietu balsot par vai pret un tas tiktu fiksēts. Bet tieši tas jau nekur nefiksējas, vai jūsu balsojums “par” vai “pret”. Un Čerāna kungam... es gribētu teikt, ka mūsu sabiedrībā tiešām ir pārmantotas bailes no pagātnes. Cilvēki baidās no atbildības. Cilvēki baidās atklāti pateikt savu viedokli. Man liekas, ka mums nevajadzētu kultivēt šīs bailes un mācīt viņus slēpt savu viedokli. Tieši otrādi — ja cilvēks ir gatavs par savu pozīciju pastāvēt, būt atbildīgs par savu pozīciju, tad, es domāju, ka nevajadzētu vairīties no tā, ka tas ir zināms un tas nokļūst atklātībā. Tāpēc es domāju, pēc būtības, pēc pirmskara Latvijas likumu būtības, tiek stingri nodalīti šie divi posmi — referendums, kurā cilvēku viedoklis tiešām paliek slēpts, to neviens nezina, cilvēks pilnīgi brīvi nobalso par vai pret, un neviens nevar fiksēt, kā viņš ir balsojis, un likumprojektu iesniegšana, kur cilvēks vai attiecīgais iesniedzējs tiek fiksēts kā likumprojekta līdzautors, tāpat kā mēs, deputāti, piemēram, pieci, parakstāmies zem iesniegtā likumprojekta, nevis vienkārši atzīmējam, ka pieci deputāti ir atbalstījuši. Bet kas tie par pieciem deputātiem, lūk, mēs negribam, lai to uzzina, jo tad mūs pēc tam var vajāt, var apdraudēt un tā tālāk. Šeit Latvijas Republikas pilsonis tiek pielīdzināts likumdevējam.

Tā ir tā dziļā demokrātiskā ideja, kas ielikta šajā te aspektā. Un tāpēc es domāju, ka pēc dziļākās būtības šis labojums, izejot no šiem argumentiem, ko minēja kustība “Latvijai”, nekādā ziņā nav atbalstāms, jo anonimitāte šeit, iesniedzot likumprojektu, nav nepieciešama, bet tieši otrādi — ir pat amorāla. Katram ir jābūt līdzatbildīgam par to, ko viņš dara. Paldies!

Sēdes vadītājs. Māris Vītols, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts!

 

M.Vītols (LZS, KDS, LDP). Cienījamā sēdes priekšsēdētāja, godātie Saeimas deputāti! Latvijas Zemnieku savienības, Kristīgo demokrātu savienības un Latgales Demokrātiskās partijas frakcijas vārdā es šeit vēlos izteikt dažas domas un pamatot mūsu nostāju šajā jautājumā. Atzinumā, ko ir sagatavojusi Juridiskā komisija par likumprojektu “Grozījumi likumā par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”, teikts, ka likuma 8. pantā noteiktā atzīmes izdarīšana pilsoņu pasē, kā Juridiskā komisija to arī ir atzinusi un konstatējusi, ir mehānisms, kas paredzēts, lai novērstu iespēju pilsonim parakstīties vairākkārt par viena likuma vai tautas nobalsošanas ierosināšanu. Tātad tas ir tehniskas dabas jautājums, kas liedz vienam un tam pašam pilsonim divas reizes parakstīties vai ierosināt vienu likumu, tāpat kā Saeimas vēlēšanās šis zīmogs tiek praktizēts, lai novērstu, ka viens pilsonis divas reizes piedalās šajās vēlēšanās. Mūsu frakcija neuzskata, ka tas ir veiksmīgākais tehniskais risinājums, lai izslēgtu to, ka pilsonis divas reizes ierosina vienu likumu vai pat piedalās balsošanā Saeimas vēlēšanās, lai izslēgtu to, ka divas reizes jeb atkārtoti pilsonis šīs savas tiesības izmanto. Mēs uzskatām, ka ir iespējams atrast tehniski veiksmīgāku risinājumu, kā citi runātāji jau šeit to pieminēja. Tas, ka šajā likumprojektā, grozījumos, ko ierosina Tautas kustība Latvijai, šis alternatīvais mehānisms nav parādīts, protams, ir šo grozījumu trūkums, taču mēs uzskatām, ka attiecībā uz tālāko šī likumprojekta virzīšanu šeit, Saeimā, vēlākajos lasījumos, uz otro lasījumu ir iespējams paredzēt šādu citu alternatīvu mehānismu, kas novērstu iespēju pilsonim parakstīties vairākkārt par viena likuma ierosināšanu.

Tāpat arī tas, ko šeit pieminēja Panteļējeva kungs. Mūsu frakcija arī izprot šo jautājumu, ka parakstīšanās jeb likuma ierosināšanas procesam ir divas puses. Viena ir tā, kuru aprakstīja Panteļējeva kungs šeit savā runā, proti, šī juridiskā puse. Taisnība, no likuma burta viedokļa atbilstoši Satversmes 78. pantam pilsoņi, kuri parakstījās par konkrēto likumprojektu referenduma sagatavošanas otrajā kārtā vienlaicīgi bija arī konkrētā likumprojekta iesniedzēji prezidentam, kurš to tālāk nodod Saeimai. Tādēļ paraksts zem tā būtu uzskatāms par pilsoņu atbalstu konkrētajai likumprojekta redakcijai. Tomēr ir arī šī parakstīšanās procesa otra puse, un tieši to Zemnieku savienības un Kristīgo demokrātu savienības frakcija šeit vēlas īpaši akcentēt. Tā ir šī parakstīšanās procesa politiskā puse, jo praksē cilvēki šo parakstīšanās procesu uztvēra daudz plašāk nekā vienīgi atbalstu konkrētajam likumprojektam. Arī karstā politiskā diskusija par šo zīmogu iespiešanu pilsoņu pasēs ar atsauci uz eventuālu diskrimināciju liecina, ka parakstīšanās motīvs vairākumam bija nevis atbalsts konkrētam juridiskam tekstam, bet gan savas politiskās pārliecības demonstrēšana, kas neierobežo sevi vienīgi ar pilsonības jautājumu. Tā, piemēram, ja mēs domājam par šo “Tēvzemes un Brīvības” izstrādāto alternatīvo pilsonības likumprojektu, daudzi no tiem, kuri parakstījās, kā to atzīst preses pārstāvji un arī analītiķi jau ir izteikuši viedokļus, nebija iepazinušies pat ar konkrētā likumprojekta tekstu, bet šādā veidā vēlējās demonstrēt savu politisko pārliecību, daudzos gadījumos vēlējās izrādīt savu atbalstu konkrētajai politiskajai partijai, kura bija šī procesa iniciatore un zināmā mērā šī likumprojekta autore. Tāpat arī šeit ir cits aspekts. Piemēram, ja ir politisks jautājums, kur pilsonis, neizrādot savu politisko attieksmi, vēlas parādīt savu pārliecību, ka tas būtu risināms referenduma ceļā, tad nav cita juridiska ceļa šodien kā viņam parakstīties kā šī likumprojekta iesniedzējam otrajā kārtā, lai jautājums vispār līdz referendumam tiktu novirzīts. Ir arī daudzi citi, lūk, šie politiskie jautājumi. Un arī no šī viedokļa tie ir papildu argumenti, uzsverot šo politisko pusi iepretim juridiskajai, kādēļ mūsu frakcija atbalstīs šos ierosinātos grozījumus pirmajā lasījumā un kopā ar citām centīsies pilnveidot šos grozījumus otrajam lasījumam. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Protams, varbūt es kļūdos, bet es paskatījos Kārtības rulli, un tur ir rakstīts 87. pantā: “Nevienu likumprojektu nedrīkst izskatīt pirmajā lasījumā, ja (2. punkts) tas paredz budžetā neparedzētus izdevumus un tam nav pievienota finansu ministra atsauksme.” Es personīgi, man liekas, neesmu saņēmis finansu ministra atsauksmi par doto piedāvājumu, jo tas radīs, kā pareizi pateica kolēģis no “Latvijas”, papildu izdevumus budžeta līdzekļos, kaut vai tur tūkstoš latu. Līdz ar to šis jautājums būtu šodien jānoņem no dienas kārtības kā neatbilstošs pēc būtības.

Sēdes vadītāja. Lujāna kungs, mums laikam nāksies tomēr jums mazliet iebilst, jo likumprojektā, kas mums ir iedots, nekādas runas par naudu nav, tas ir tālākā perspektīvā. Līdz ar to mums šo pantu ir ļoti grūti, manuprāt, nav iespējams izmantot.

 

M.Lujāns. Nu redziet... Te tomēr laikam pareizi arī kolēģi norādīja, ka tātad jāveido kaut kāda kompjūtertīkla sistēma, jo iespējams, ka rīt vai parīt atkal kāda cita kustība gribēs arī izvirzīt šīs nobalsošanas tiesības. Līdz ar to var iestāties atkal kaut kāda nenoteikta situācija. Ja vienu pantu mēs mainām, noņemam tos zīmogus, tad rodas jautājums, kā, teiksim, tā kontroles sistēma notiks. Taču ir jāsaprot viena lieta. Tātad atkal vai nu jāsavāc materiāli vai jāturpina darbība pie likuma, bet šinī gadījumā mēs nevaram viņu tādā veidā apspriest, tas ir vismaz mans viedoklis. (Starpsauciens no zāles: “Tas neatbilst!”)

Sēdes vadītāja. Diemžēl, ja būs iesniegums par papildu līdzekļu izdalīšanu un jaunu sistēmu veidošanu, tad arī mēs apspriedīsim šo jautājumu, kas ir 86. panta kārtībā. Juris Vidiņš, “Tēvzemes un Brīvības” frakcijas deputāts!

 

J.Vidiņš (TB). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es, kad šo likumprojektu iesniedza, biju kategoriski pret to, jo es uzskatīju viņu par provokatorisku no frakcijas “Latvijai” puses un turpinu to par tādu arī līdz šim uzskatīt. Un es domāju, ka šīs frakcijas vaina ir, ka mēs nesavācām tos četrus tūkstošus nepieciešamo balsu.

Bez tam es loģiski kaut kur varu piekrist Panteļējeva kungam, ka vajadzētu it kā ierosinātājiem atklāties, ka viņi parakstās un ka viņiem no tā nevajadzētu bīties, lai gan pase nav vienīgais dokuments, kas var to parakstīšanu apliecināt. Bet ir, kā Čerāna kungs teica, kompjuterizācija, ko tikpat labi varētu izmantot. Bet es Panteļējeva kungam nākošreiz ieteiktu, ja tas būs nākošgad, kad mēs iesniegsim vienu citu projektu, es domāju — par kompartijas noziedzīgās darbības izvērtēšanu vai atkārtoti iesniegsim šo pašu, pasēdēt mūsu partijas birojā. Es jums varu iedot vairākas vēstules, kas bija man adresētas, ar tiem draudiem, kas tapa izteikti potenciāliem šī likuma iesniedzējiem. Mums ir pietiekoši dati par šiem jautājumiem. Redziet, Panteļējeva kungs, mums ir liela starpība. Jums zīmodziņa nav, man ir zīmodziņš. Es domāju, ka 7.Saeimā es varbūt kandidēšu, varbūt ne. Katrā ziņā es būšu pensijas vecumā. Bet es domāju, ka jūs varat nebūt vairs Saeimas deputāts un jums būs jāiet pie viena krievu uzņēmēja, un, lai gan jums uzvārds ir krievisks, viņš apskatīsies jūsu pasi un, ja jums tas zīmodziņš būtu, tad viņš vienkārši pāršķirstītu un teiktu: “Ziniet ko, Panteļējeva kungs, jūs man nederat!” Un jums iemeslu viņš nepateiks. Tie anonīmie zvani, ko mana ģimene saņēma Rēzeknē, kur tapa atgādināts, ka esam fašisti, tas ekonomiskais spiediens, kas top izdarīts pret manu sievu Rēzeknē, tas viss jau to liecina. Tie fašisti mēs esam, par nožēlu. Un jūs, Panteļējeva kungs, viņu skatījumā esat tāds pats kā es. Tā ka es domāju, ka mums varbūt nevajadzētu mūžīgi skatīties uz Eiropu, kur jūs bieži braucat, bet nolaisties uz mūsu grēcīgās zemes Latvijas un rīkoties atbilstoši mūsu esošajiem apstākļiem, bet nevis kaut kur lidināties pa gaisiem, pieņemt šos likumus, lai mēs dotu iespēju pilsoņiem kļūt par šī likumprojekta iesniedzējiem, kas tagad tikko notika. Bet mēs viņiem šo iespēju par nožēlu nedevām. Jo vēlēšanu komisijas neizbrauca uz vietām. Tāpat ārzemju latvieši. Viena desmitā daļa ir ieskaitīta tajā 131 tūkstotī vēlētāju. Bet tagad nez kāpēc, ja viņi nevarēja piedalīties, viņi paliek 131 000, tā viena desmitā daļa. Es domāju, ka vajadzētu loģiski šai lietai pieiet. Un es atbalstu šinī etapā frakcijas “Latvijai” iesniegtos grozījumus, nenoņemot tos manus apvainojumus, ko es jums tikko arī teicu, un izdarīt pēc pirmā lasījuma tos papildinājumus par slimo cilvēku iespējām kļūt par pilsonības vai kāda cita likumprojekta autoriem, ārzemēs dzīvojošiem latviešiem arī dot tādu iespēju. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jānis Priedkalns, “Tēvzemes un Brīvības” frakcijas deputāts, — otro reizi!

 

J.Priedkalns (TB). Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēgas! Jautājums, ar ko kolēgas Panteļējevs un Vītols galvenokārt nodarbojās, bija jautājums par anonimitāti. Vai zīmogs ir personiskās politiskās pārliecības izpausme, kuras gadījumā anonimitāte būtu vajadzīga, vai tas ir tikai apolitisks akts, kura gadījumā anonimitāte nebūtu vajadzīga? Ja mēs skatāmies uz parakstīšanās lapās teikto, tad tur ir teikts, ka personas neparakstās tikai par tautas nobalsošanas ierosināšanu, bet gan parakstās par likumprojekta ierosināšanu. Tātad tā jau ir personiskās politiskās pārliecības izpausme, kuras gadījumā anonimitāte ir nepieciešama. Es tādēļ atbalstu likumprojektu.

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Lūdzu zvanu! Vārds Aivaram Endziņam komisijas vārdā!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Es visu varētu saprast, ka ir jāstrādā pie šā likumprojekta, bet ne to, ka šo ierakstu, atzīmi pasē saista ar cilvēktiesībām un saista ar šīm cilvēktiesībām cilvēki, kuri tikko, īsu brīdi atpakaļ, balsoja pret attiecīgo grozījumu nodošanu komisijām, — “Tēvzemei un Brīvībai”, frakcija “Latvijai”, kristīgie demokrāti, es tieši paņēmu, apskatījos, un ka pasniedzam to visu tā, ka, lūk, tas ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums. Runājam par cilvēktiesībām, bet to, lai tas būtu fiksēts Satversmē, kaut kā aizmirstam.

Un vēl. Ja mēs runājam šeit par šiem pašiem datoriem, ka tas ir ļoti vienkārši un viegli iespējams… Iespējams ir viss, neapšaubāmi, bet te ir vajadzīgi acīmredzot finansu aprēķini. Es saprotu, Priedkalna kungs, ka biļetes var pasūtīt tik tiešām jebkurā vietā, jo šie datori ir savilkti vienā tīklā, bet pēc jūsu loģikas iznāk tā — ja katrā vietā, kur pašvaldības ir noteikušas šo parakstīšanos, būtu dators, tas būtu savilkts kopā tīklā, tad skaidrs, ja cilvēks aizgājis tur parakstīties, tad viņš vairs otrā vietā to nevar izdarīt, jo tas momentā tiks uzreiz noskaidrots. Šeit mums ir savādāka tehnoloģija. Te ir tāpat tie paraksti kādam jāievada datorā iekšā, lai dabūtu to visu ārā. Tas tāpat prasa papildus arī lielākus līdzekļus un darbu acīmredzot. Es domāju, ka, attīstoties mūsu ekonomiskajām iespējām, neapšaubāmi to varēs pilnveidot. Bet es nekādā gadījumā negribētu, ka to saista ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Tas ir zīmogs pasē. Bet paraksts šajā sarakstā paliek. Paliek. Tad varbūt arī tur nevajag parakstu? Es aicinu cienījamo Saeimu izvērtēt un atbalstīt Juridiskās komisijas viedokli par šī projekta šodien noraidīšanu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Lūdzu balsošanas režīmu, lai balsotu par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”” pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 33, pret — 28, atturas — 13. Nav pieņemts.

 

Nākamais dienas kārtības jautājums — lēmuma projekts “Par Saeimas Izmeklēšanas komisijas totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanai izveidošanu”. Lūdzu deputātus paņemt dokumentus nr.384, 384a un 384b! Tā kā ziņotāja nav, sākam debates. Odisejs Kostanda, frakcijas “Latvijai” deputāts, — frakcijas vārdā!

 

O.Kostanda (TKL). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Vēlētos motivēt lēmuma projektu par komisijas izveidošanu astoņu deputātu sastāvā — pa vienam no katras frakcijas. Atgādināšu, ka Latvijas Republikas Augstākā padome 1992.gada 22.martā pieņēma lēmumu, kas saucās “Par konvencionālo tiesību normu izpildi attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci”.

Tā 1.punktā teikts, citēju: “Saskaņā ar konvencionālajām tiesību normām uzskatīt Padomju Savienības Komunistiskās partijas un Latvijas Komunistiskās partijas organizētās un vadītās politiskās represijas pret Latvijas pilsoņiem, kā arī Latvijas valsts un tās vērtību iznīcināšanu un deformēšanu pret tautas gribu par noziegumiem pret cilvēci”. Gluži tāpat kā nacionālsociālistu līdzīgu rīcību. Un neattiecināt uz šiem noziegumiem noilgumu. Saskaņā ar šo lēmumu Latvijas Republikas Augstākā padome 1992.gada 31.martā pieņēma lēmumu par komisijas izveidošanu totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanai, ar kuru tika izveidota šāda komisija 19 cilvēku sastāvā. No tiem astoņi bija parlamenta deputāti, bet pārējie — sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Komisija sāka darbu. Tika izveidots Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. Pēc zināma laika izveidoja arī atsevišķu pārvaldi prokuratūras sastāvā. Diemžēl 1993.gadā, īpaši pēc 5.Saeimas ievēlēšanas, Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas darbs kļuva vājāks, bet pēc 6.Saeimas ievēlēšanas vairs nav pamata šādas komisijas pastāvēšanai, kuru bija veidojusi Augstākā padome.

Pirmkārt, personālsastāvs. Komisijā darbojās, piemēram, Batarevskis, Lazda, Marjaša, Preinbergs, Simsons, Vanags. Šie manis nosauktie cilvēki toreiz komisijā tika ievēlēti kā parlamenta deputāti. Bet šodien viņi vairs nav deputāti. Simsons strādā ārpus Latvijas — vēstniecībā Ukrainā, cits cilvēks, piemēram, Alks, tika ievēlēts komisijā kā sabiedriskas organizācijas pārstāvis — kā Rīgas politiski represēto kluba priekšsēdētājs, bet jau sen vairs nav šajā amatā. Ņevs Domburs, cits šīs komisijas dalībnieks, toreiz bija no apvienības “Memoriāls”, viņš tagad ir jau miris. Vēl pieci citi komisijas locekļi jau sen, pirms vairākiem gadiem pārtraukuši darbu šajā komisijā. Kaut vai tikai tāpēc vien nepieciešams atzīt par spēku zaudējušu Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 31.marta lēmumu, saskaņā ar kuru tika izveidota toreizējā 19 cilvēku lielā komisija.

Otrs punkts. Komisijas statuss. Minēto Latvijas Republikas Augstākās padomes komisiju izveidoja kā parlamentāro izmeklēšanas komisiju. Atbilstoši tolaik spēkā esošai likumdošanai ar Augstākās padomes Prezidija 1992.gada 16.aprīļa lēmumu tika apstiprināts Totalitāro režīmu noziegumu parlamentārās izmeklēšanas komisijas nolikums.

Tā 2.punktā teikts, citēju: “Izmeklēšanas komisiju izveido ar Latvijas Republikas likumdošanas varas institūcijas lēmumu. Izmeklēšanas komisija ir tieši pakļauta Latvijas Republikas likumdošanas varas institūcijai un par savu darbu sniedz pārskatu.” Citāta beigas. Ievērības cienīgs ir fakts, ka četru gadu laikā šī no valsts budžeta finansētā komisija nav iesniegusi nevienu rakstveida ziņojumu parlamentam. Deputāti ne reizes nav dzirdējuši šīs komisijas atskaiti. Cik lietderīgi ir iztērēti budžeta līdzekļi? Kādi ir komisijas darba rezultāti? Paradoksāli, ka tādējādi deputātiem nav skaidra priekšstata, ar ko tad īsti nodarbojas šī komisija. Ir izveidojusies pretruna, es gribu uzsvērt, ir izveidojusies pretruna ar šobrīd spēkā esošo likumdošanu. Tā likums, kas saucas Saeimas Kārtības rullis, nosaka, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas veido parlaments un tikai Saeimas deputāti ir tiesīgi tajās strādāt, bet šīs, toreiz Augstākās padomes izveidotās komisijas sastāvs šobrīd neatbilst šai Kārtības ruļļa prasībai. Tur nav parlamenta deputātu.

Treškārt. Komisijas lietderība. Atbilstoši Augstākās padomes lēmumam komisija izveidoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un pēc tam koordinēja tā darbu. Bet kopš 1995.gada 21.jūnija šis dokumentēšanas centrs ir nodots Satversmes aizsardzības biroja pakļautībā. Līdz ar to vairs nav skaidra pati Augstākās padomes veidotās komisijas funkcionālā nozīme un jēga.

Ceturtkārt. Cilvēku un sabiedrisko organizāciju vērtējums, pašu represēto, gan komunisma, gan nacisma režīma laikā cietušo vērtējums par komisijas darbu. Saeimas deputāti ir saņēmuši daudzas sūdzības par Daiņa Vanaga vadītās bijušās Augstākās padomes komisijas darbu, piemēram, no Aizkraukles rajona politiski represēto kluba vadītāja Alfrēda Puidīša, no Salaspils koncentrācijas nometnes bijušo ieslodzīto biedrības vadītājas Diānas Blūmes un citiem. Tās ir Cilvēktiesību komisijā iesniegtas. Cilvēki, kas cietuši no nacistu vai komunistu represijām, ir sašutuši par Daiņa Vanaga darbību sakarā ar represēto personu loka nepamatotu paplašināšanu Latvijā. Citēju: “Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Dainis Vanags vienpersoniski, neatbilstoši likumam akceptēja plašu cilvēku uzskaiti, kuri pretendē uz politiski represēto statusu”. Citāta beigas. Starp personām, kurām Dainis Vanags ar vieglu rokas mājienu ir piešķīris represētās personas statusu, pēc cilvēku sūdzībām, pēc represēto sūdzībām ir pat kriminālnoziedznieki, kas tiesāti par zagšanu un citiem noziegumiem. Tātad vienkārši kāda persona, kas tiesāta tajā vai citā okupācijā — vācu vai padomju okupācijas laikā. Sevišķi vairāk uz Otrā pasaules kara periodu attiecas konkrētie fakti, kas mums ir atsūtīti un liecina par to, ka pietiek, ja viens zaglis ir vācu laikā pasēdējis cietumā, lai pēc brīža viņš jau būtu politiski represētais. Tāda situācija nav pieļaujama, tāds darba stils nav pieļaujams. Represētie cilvēki savās vēstulēs uzsver, atkal citāts: “Dainis Vanags ar nodomu ir veicis šos pasākumus, lai saglabātu savu darba vietu, nevis nodarbotos ar totalitāro režīmu noziedznieku atklāšanu.” Citāta beigas. Šīs vēstules ir atsūtītas šeit arī uz mūsu Saeimas priekšsēdētājas vārdu. Bargi, bet patiesi vārdi. Mēs visi redzam, ka četrus gadus ir tērēta budžeta nauda, bet neko vairāk nav izdevies sagatavot kā tikai nieka Novika lietu. Kāpēc nekas nav darīts, lai sauktu pie atbildības citus konkrētos deportāciju organizatorus un īstenotājus, personas, kas vainīgas, piemēram, nacionālo partizānu iznīcināšanā, Litenes lietā un citās? Kur palikuši galu galā arī materiāli par nacistu uzdevumā slepkavotajiem nevainīgajiem ebrejiem, sirmgalvjiem un bērniem, kāpēc šīs lietas nav paceltas? Ir uzskatāmi redzams, ka sen pienācis laiks atcelt Augstākās padomes 1992.gada 31.marta lēmumu, nepieciešams izveidot jaunu Saeimas izmeklēšanas komisiju totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanai. ANO Ģenerālās Asamblejas 1968.gada 26.novembra konvencijas par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci 4.pantā noteikts, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma un, lai kad arī šādi noziegumi ir izdarīti, vainīgās personas saucamas pie kriminālatbildības. Šīs konvencijas preambula nosaka, ka par noziegumu pret cilvēci uzskatāma arī pamatiedzīvotāju ekonomisko un politisko tiesību pārkāpšana un ka noziegumi pret cilvēci ir vissmagākie noziegumi. Šādu noziegumu subjekti ir krimināli sodāmi, lai pasaulē tiktu saglabāts miers un uzticība starp tautām un garantētas cilvēktiesības. Jā, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma deklarāciju, kuras nosaukums ir “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”, to vidū arī 1948.gada 9.decembra konvencijai par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, 1968.gada 26.novembra konvencijai par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, 1973.gada 3.decembra principiem par starptautisko sadarbību to personu atrašanai, arestam, izdošanai un sodīšanai, kas vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci. Lai izpildītu šīs konvenciālās tiesību normas, ir jāizveido izpildinstitūcijas, kas izmeklētu noziegumus pret cilvēci, dokumentētu tos un nodotu materiālus tiesai, kā arī sagatavotu dokumentāru pamatu prasībām pret okupētājvalstīm zaudējumu piedziņai. Saeimas frakcija “Latvijai” uzskata, ka līdz šim ne mūsu parlaments, ne valdība nav izdarījuši visu iespējamo, lai saskaņā ar konvenciju prasībām tiktu izvērtēti totalitāro režīmu — gan komunistu, gan nacistu — noziegumi Latvijā un saukti pie atbildības šo režīmu noziegumu organizatori un īstenotāji. Šī procesa norise nav iedomājama bez Saeimas uzraudzības, kā to rāda arī bēdīgā pieredze ar Daiņa Vanaga vadītās komisijas sliktajiem rezultātiem. Uzskatām, ka Saeimai un valdībai ir jāatlīdzina ieilgušais parāds politiski represētajām personām, kam jāsaņem gan morāla, gan materiāla kompensācija par savām ciešanām. Tas ir pirmais Saeimas un valdības uzdevums šo daudz cietušo cilvēku priekšā. Tāpēc frakcija “Latvijai” aicina izveidot Saeimas izmeklēšanas komisiju totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanai astoņu deputātu sastāvā — pa vienam no katras frakcijas un atcelt Augstākās padomes lēmumu par toreiz 19 cilvēku komisijas izveidošanu.

Sēdes vadītāja. Tabūna kungs, jūs deviņas minūtes izmantosiet? Pēteris Tabūns, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

P.Tabūns (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Šodien sēde tuvojas jau noslēgumam, un paskatīsimies, ko mēs kā likumdevēji esam paveikuši, cik esam izdarījuši. Cik likumprojektus esam apsprieduši, cik pieņēmuši? (Starpsauciens no zāles: “Netērē laiku!”) Labākajā gadījumā esam ķērušies pie dažu, neteiksim, vissvarīgāko jau 5.Saeimā pieņemto likumu grozīšanas, bet vai esam ko darījuši ļoti nopietnu jautājumu risināšanai likumdošanas jomā, kas palīdzētu mums izkļūt no šīs krīzes, par kuru mēs runājam ik dienas un kuru tik ļoti piesauca opozīcijas deputāti. Redziet, Kostandas kungs, ja jūs un jūsu komandas vīri, turpināsit ieteikt un ja mēs, deputāti, ņemsim to vērā un piekritīsim jums izveidot tikpat daudz parlamentāro komisiju, cik jūs esat iesnieguši jautājumu Ministru kabinetam, kurš tikko ir sācis strādāt, tad par likumdošanu Saeimai nav ko domāt. Jau tā es domāju arī šodien, klausoties to, kas notiek šeit. Par mums tauta smīn labākajā gadījumā, jo būtiska lietišķuma diemžēl nav. Ir runāšana, runāšana, runāšana un faktiski, es nekautrēšos teikt, likumdevēja darba torpedēšana. Jā, varētu izveidot šādu komisiju, ja tai būtu kāda jēga. Komisija, par kuru ir runa, darbojas. Varētu pamainīt, ja vairs nav šajā komisijā deputātu, deputātus tur varētu ieteikt un izvirzīt, un viņi varētu tur strādāt. Tātad mainīt šīs komisijas sastāvu vai papildināt. Tas viss ir izdarāms, bet parlamentārā komisija, kuru piedāvā izveidot, nespēs veltīt tam tik lielu pastāvīgu, regulāru uzmanību, cītīgi, regulāri strādāt. Un, ja mēs vēl izveidosim dažas līdzīgas komisijas, tad deputāti, kuri noslogoti jau citās daudzajās komisijās, vienkārši nespēs strādāt. Šī komisija Vanaga vadībā strādā, strādā regulāri, strādā nopietni. Un, lūk, atkal es atgriežos pie tā paša, es jau ne reizi vien šeit no tribīnes esmu aicinājis deputātus un opozīcijas pārstāvjus it īpaši — nepārvērtīsim Saeimas tribīni par brīvo mikrofonu Doma laukumā. Tā mēs nokļūsim pārāk tālu un pārāk smieklīgā situācijā un neko kā likumdevēji nespēsim paveikt. Es aicinu noraidīt šo lēmumu, bet, ja ir nepieciešams, paskatīties pēc būtības un papildināt šo komisiju, iesaistīties arī deputātiem tās darbā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Seiksta kungs, jūs piecas minūtes izmantosiet? Izmantosiet. Antons Seiksts, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

A.Seiksts (LC). Godātā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Kostandas kungam ir taisnība tajā jautājuma daļā, ka šajā komisijā, pašreiz esošajā komisijā, tiešām ir mirušās dvēseles un cilvēki, kuri praktiski nevar piedalīties. Bet, godātie kolēģi, es ļoti lūdzu — gan pārlasiet uzmanīgi lēmumu, gan ieklausieties argumentos! Es ļoti lūdzu izslēgt no lēmuma 2.punktu, un tūlīt pateikšu, kāpēc tas ir nepeiciešams. Ir divi Latvijas Republikas likumi, kuri deleģē šai un tikai šai institūcijai noteiktas pilnvaras. Tie ir likums par VDK materiālu saglabāšanu un likums par politrepresēto statusu, kurus neviens cits, neviena cita institūcija valstī neīsteno. Kas notiks, ja mēs nemainītā veidā pieņemsim? Kamēr parlamentārā komisija pati izveidos kaut ko… Bet arī ja izveidos, vai deputāti būs tie, kas pildīs šo funkciju? Tas nozīmē vispār šos divus likumus paralizēt. Un tāpēc es esmu absolūti, kategoriski pret. Var patikt kādam Vanaga kungs vai nepatikt, bet es kategoriski iebilstu pret to, ka ar šo lēmumu šī komisija tiktu likvidēta. Es varu pateikt vēl vairāk. Šī komisija veic milzīgu apzināšanas darbu. Politrepresēto likuma īstenošanas gaitā gada laikā tā izsniedz 5000 izziņu, neviens cits valstī to nedara. Šīs izziņas cilvēkiem vajadzīgas, lai apliecinātu savu statusu. Deputāti to nedarīs nekad. Ar ļoti lielu atbildības sajūtu jāpieiet lēmumam, tam, ko mēs darām. Es piekrītu, ka var būt sūdzības, bet lai kolēģi apzinās, cik grūts ir šis darbs, ko Vanaga kunga vadītā komisija dara. Iedomājieties — politiski represētie pie viena galda nonāk pie konsensa starp nacisma un komunisma upuriem, veci cilvēki, ar emocijām. Tas ir šausmīgs darbs un, ja kāds sūdzas par Vanaga kungu, tas nav rādītājs, ka komisija strādā slikti. Galu galā pats pēdējais, es tūlīt beidzu, priekšsēdētāja! Pats pēdējais. Vanaga kungs aktīvi piedalās visu ar šo sfēru saistīto likumu izstrādāšanā, un neviens nav spējis pārmest viņam tendenciozu pieeju. Es četrus gadus strādāju pie šiem projektiem kopā ar viņu. Un pats pēdējais.

Godātie kolēģi! Jā, kāds var sūdzēties, bet es jums apliecinu šeit no šīs tribīnes, ka Nacionālā karavīru biedrība, Nacionālo partizānu biedrība, Politrepresēto apvienība vienā balsī saka paldies Vanaga kungam par viņa darbu. Es vairs nevaru nobremzēt pirmo punktu, jo ir pietiekošs parakstu skaits, bet es ļoti lūdzu ar lielu atbildības sajūtu izslēgt 2.punktu, jo pretējā gadījumā pirms tam jāapstādina divu likumu darbība. Paldies!

Sēdes vadītāja. Saeimas Prezidijs saņēmis sekojoša rakstura dokumentu. Saeimas Prezidijam. Ierosinām samazināt runas laiku debatēs jautājumā par Saeimas Izmeklēšanas komisijai totalitāro noziegumu izmeklēšanai izveidošanu līdz piecām minūtēm pirmo reizi un līdz divām minūtēm, uzstājoties atkārtoti. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par šiem diviem priekšlikumiem — līdz piecām minūtēm pirmo reizi un līdz divām minūtēm, uzstājoties atkārtoti. Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 71, pret — 3, atturas — 5. Lēmums pieņemts. Pārtraukums līdz pulksten 15.30.

 

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Vārds Paulim Kļaviņam, LZS, KDS un LDP frakcijas deputātam!

 

P.Kļaviņš (LZS, KDS, LDP). Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Es ļoti noteikti noraidu šo projektu veidot jaunu komisiju. Tāpēc, ka man tieši rūp šis pasākums, tā turpināšana, totalitārisma seku izmeklēšana, totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšana. Ja mēs tagad katrā Saeimā veidosim jaunu komisiju, pie tam ejot lietai pavisam utopiski klāt, tad tas nozīmē nenopietnību labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā tas nozīmē kaut kā šo lietu jaukt. Jo tad tiem astoņiem deputātiem, kas ļautu sevi ievēlēt šajā komisijā un lietu ņemtu nopietni, vajadzētu atstāt savus mandātus šeit citiem un apsēsties citā vietā, sākt pilsoņu pieņemšanu, un darbs būtu ļoti nopietns un grūts. To Kostandas kungam vajadzēja zināt. Diemžēl viņš nebija pārāk biežs viesis pagājušās komisijas sapulču reizēs. Un lai nu kādi tur ir iemesli, par to es neņemos spriest, viens ir skaidrs — šāda komisija pastāv. 5.Saeimas gaitā viņai tika atņemti līdzekļi, kas, protams, nevar veicināt tādas komisijas darbu, un tad nav ko brīnīties, ka viņa “kalnus negāž” un neko lielu varbūt tādu redzamu nav uzrādījusi. Taču tas neļauj mums spriest, pirms Tieslietu ministrija nav teikusi kaut vārdu par šīs komisijas darbu, kas ir paveikts vai kas nav paveikts. Neklausīsimies no atsevišķiem cilvēkiem, mēs varētu tikpat un vēl vairāk argumentu pretī nest, kas slavē Daiņa Vanaga darbu, šīs komisijas esamību kā tādu. Bet tas jau nav tas veids, kā mēs varam lietām objektīvi pieiet. Tāpēc, protams, kaut kas ir jādara, tā turpināties arī nevar kā līdz šim. Ja nu tagad ir nedaudz budžeta līdzekļu iedalīti Tieslietu ministrijai šīs komisijas darbam, tad, protams, viņai ir vajadzīga spēcīgāka aizmugure arī no mūsu 6.Saeimas puses, to es varu iedomāties. Tikai Saeimas veidota komisija nekad nevar būt darba komisija ārpus Saeimas. Tas ir neiespējami. Tādēļ nevajadzētu ierosināt neiespējamo īstenot, bet gan ar pateicību reģistrēt to, kas jau ir, un mēģināt stāvokli uzlabot ar zināmiem papildinājumiem tanī likumā, tanī lēmumā, ko Augstākā padome pieņēma 1992. gada 16. aprīlī, domājot par šīs komisijas darbu. Tiešām struktūrā varētu būt ievērojami labojumi, bet, vai to izdarīs kāda jaunievēlētā komisija labāk, tas ir jautājums par sevi. Es vēl gribu tikai nobeidzot uz to pašu 150. paragrāfu atsaukties mūsu Kārtības rullī, ka Saeimas komisijas ir veidojamas atsevišķu likumdošanas uzdevumu veikšanai, bet nevis kaut kāda pastāvīga darba veikšanai kā valsts instances. Paldies!

Sēdes vadītāja. Juris Vidiņš, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts!

 

J.Vidiņš (TB). Cienījamais Prezidij un cienījamie kolēģi! Mēs aizpagājušajā sēdē 15 minūtes dzirdējām par kaut kāda līdzīga lēmuma projekta pieņemšanas bezjēdzību. Tad Kostandas kungs uzstājās, ka viss jau nodarīts, ka komunisms ir nosodīts, ar okupāciju tāpat ir izdarīts, un tā tālāk un tā joprojām tādā garā. Šodien mēs 15 minūtes dzirdam, tas ir, redzam, “krokodila asaras”, par to, ka komunisti noziedznieki nav sodīti, ka nacistiskie noziedznieki nav sodīti, un tā tālāk un tādā pašā garā, un tā joprojām.

Kostandas kungs, kad jūs runājat pa īstam? Tad, kad jums gribas tikt iekšā šajā komisijā vai tikt pie tiem materiāliem, kas mums katram nav pieejami, lai jūs varētu izmantot tos savas frakcijas labā? Jeb jums tiešām ir patiesi un cēli mērķi likvidēt beigās šo komunisma jeb fašisma mēri un atbrīvoties no šīm sekām? To es īsti nevaru saprast. Ziniet, personīgi man bija saskare ar šo komisiju, un es tur dabūju izdrukas, aģentu izdrukas par sevi, ko viņi ziņoja čekai. Es jums varu pateikt, ka par mani arī ir kartiņa, tikai, protams, ne tāda, kāda ir Inkēna kungam vai Kreitusa kungam. Man ir objekta kartiņa — novērošanas kartiņa. Es dabūju aģentu ziņojumus par sevi — vienu piekto daļu, un tā viena piektā daļa sastādīja 12 lappuses, un tanī skaitā bija arī to aģentu ziņojumi, kuri ziņoja. Par mani bija runa Ņujorkā, un iznāca dzirdēt no atsevišķām mūsu personām, kas tagad šeit dzīvo, kādā veidā tur tie aģenti darbojās. Tā ka es domāju, ka šī komisija ļoti daudz ir izdarījusi. Pašreiz ir budžets apstiprināts un šīs komisijas darbam ir atvēlēti nelieli līdzekļi, tai ir jāturpina darboties. Bet Paulis Kļaviņš jau pareizi teica, ka nav ko vairāk taisīt kaut kādas parlamenta komisijas, kuras tik un tā nebūs darbaspējīgas. Tādēļ es iesaku šo likumprojektu neatbalstīt.

Sēdes vadītāja. Aleksandrs Kiršteins, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

A. Kiršteins (LNNK, LZP). Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Es saprotu atsevišķu deputātu patoloģisko tieksmi dibināt komisijas un producēt grafomānijas dokumentus. Es gribu nedaudz atgādināt, ka 5.Saeimā jau bija viena komisija, kas izmeklēja iepriekšējās Augstākās padomes un valdības šausmīgos totalitāros noziegumus. Šīs komisijas priekšgalā, kā es atceros, bija Milberga kungs un Kostandas kungs, kas sauca iepriekšējās valdības ministrus, producēja ķīpām materiālu, uzstādīja rekordus dažādu dokumentu nevajadzīgā producēšanā, un viss beidzās ar grandiozu čiku. Šie materiāli bija vajadzīgi personīgi Kostandas kungam, kas tos kopēja un sūtīja uz ārzemēm. Un visa tā lieta beidzās ļoti bēdīgi. Milberga kungs iekļuva maisā, Kostandas kungs iekļuva aizdomās turēto sarakstā par saistību ar ārzemju izlūkdienestiem.

Nākošais. Mēs jau vienu komisiju te uzproducējām, tātad banka “Baltija” paņēma. Otrs klasisks piemērs. Izzagta. Aiziet viens izcils ekonomists Mavriks Vulfsons, tiekas ar Laventa kungu, konstatē, ka šo banku, kurai ir izzagti 400 miljoni dolāru, varēja reanimēt — lai izveido izmeklēšanas komisiju. Atkal ļoti aktīvi darbojas Zīgerista partija, kas muļķo cilvēkus un saka, ka šī banka tiks reanimēta. Nekad tā netiks reanimēta, šī izmeklēšanas komisija neko neizmeklēs, ar prokuratūras profesionālitāti viņa konkurēt nevar, viss beidzas kārtējo reizi ar grandioziem dokumentu plūdiem, grafomāniju un čiku, un blefu latviski.

Nākošais. Par šo komisiju. 40 vai 50 miljonu totalitāro noziegumu ir pasaulē. Tātad ko šī komisija izmeklēs? Kāds ir tās statuss? Katra zaudēta cilvēka dzīvība ir noziegums. Atbilde. Kuru no šiem noziegumiem taisās izmeklēt šī jaundibināmā komisija? To, kuru ieteiks Mavriks Vulfsons? Pareizi, Kostandas kungs? Pareizi. Līdz ar to man ir priekšlikums beigt producēt šos grafomāniskos dokumentus. Ir profesionālas organizācijas, kuras izmeklē. Ja vajag, vienu komisiju var izveidot Litenei, ja vajag — ir prokuratūra, ir profesionāli izmeklētāji. Saeimas deputāti nevar pielietot šo Padomju Savienības principu. Es jums atgādināšu to svēto PSRS principu pēc PSRS sabrukuma. “Visi visās vietās, viss pie vienas vietas!” Līdz ar to man ir lietišķs priekšlikums Juridiskajai komisijai izvērtēt kādreiz Augstākās padomes pieņemto dokumentu par Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas sastāvu. Ja vajag — izstrādāt priekšlikumus, kuri cilvēki šajā komisijā ir jānomaina, kas ir jādara tās statusa uzlabošanai. Es saprotu, ka nav Augstākās padomes deputātu, daži strādā citās vietās. Tad ļoti pamatoti komisijai ir jāpārdomā, jāizstrādā šie priekšlikumi. Šo dokumentu jeb iesniegumu es aicinu noraidīt un, lai man nebūtu jāatkārtojas, vispār aicinu neproducēt šeit un nepavairot grafomāniskus dokumentus ražojošas izmeklēšanas komisijas, jo neviena komisija neko vēl šeit nav izmeklējusi. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Jā, mums jāpiekrīt Eniņa kungam, kurš ir ierosinājis, ka tomēr zālē vajag latviešu valodas speciālistu. Es visu laiku domāju, ka čiks ir latviski, tagad izrādās, ka blefs ir latviski.

Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts! (No zāles deputāts A.Kiršteins: “Kreituses kundze! Jums ir jānodod vadība citam, ja gribat runāt!”) Kiršteina kungs, es jums kā deputātam izsaku aizrādījumu, jo no zāles ir atļauti tikai izteicieni, nevis runu teikšana no zāles beigām. Ja jūs to darāt kā ministrs, tad, lūdzu, šeit, zālē, arī piesakieties kā ministrs!

Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Paldies, ka man beidzot atļāva parunāt arī nedaudz. Pirmkārt, man nedaudz rada izbrīnu tas, ka likumprojekts nr. 384b ir pasniegts kopējā tādā aspektā, bet, ja tā ir lieta, tad darīsim. Jo es kopā ar kolēģiem izvirzām vēl papildinājumus šim kustības “Latvijai” un pārējo kolēģu piedāvājumam — aiz vārda “totalitāro” ierakstīt un “autoritāro”. Jo šeit es gribu arī sākt savu runu ar “Valdības Vēstnesi”, kurš sākas ar tādu tekstu: “Valdības rīkojumi un pavēles. Rīkojums par kara stāvokļa izsludināšanu. Ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšēji nemieri, kuri apdraud valsts iedzīvotāju drošību, ar šo tiek izsludināts kara stāvoklis visā Latvijā uz sešiem mēnešiem. Kara stāvoklis stājas spēkā Rīgā šā gada 15.maijā pulksten 23.00, pārējā Latvijas daļā — 16.maijā pulksten 1.00 rītā. Visiem iedzīvotājiem, kara administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāizpilda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi “Par kara stāvokli” no 1919.gada 11.februāra ar 1921.gada papildinājumiem un grozījumiem. Rīgā 1934.gada 15.maijā. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis.”

Cienījamie kolēģi! Vai nebūtu arī tiem 5.Saeimas deputātiem, kas šeit ir, jāpadomā par to, vai šādai pavēlei un visai tālākajai darbībai bija tiesisks raksturs un kāpēc 5.Saeima kā 4.Saeimas mantiniece, nav nekad izdarījusi secinājumus par Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa kriminālo darbību, tajā skaitā izvērtējusi arī Latvijas Zemnieku savienības atbildību Latvijas tautas priekšā par autoritāro apvērsumu. Un tādēļ šeit arī būtu šai izmeklēšanas komisijā jāizvērtē ne vien totalitārie noziegumi, bet arī autoritārais. Jo šeit var saskatīt reālu Latvijas demokrātijas apspiešanu, faktoru, kas izveidoja un radīja arī tālākās Latvijas problēmas. Šādam akcentam vienreiz Latvijas vēsturē būtu jābūt, kur būtu novērtēti šie momenti. No tā nobijās Latvijas Republikas Augstākā padome, no tā nobijās 5.Saeima. Jautājums, vai 6.Saeima arī baidīsies vienreiz salikt Latvijā punktus vietās. Un lai mēs zinātu, ka atsevišķi kolēģi neprotestētu un nereklamētu, lai, Dieva dēļ, neparādītos šādas jaunas pavēles par to, ka tiek kārtējo reizi aizbāztas citām partijām mutes, ka tiek likvidētas pilsoniskās brīvības un tiesības. Tādēļ es arī brīnos par to, ka šis projekts netika atsevišķi papildināts vai pirms vispārējā projekta netika iekļauts izskatīšanai. Bet šis jautājums ir 6.Saeimai jāatrisina vienreiz, un domāju, varbūt, ja šoreiz negribēs risināt, tad varbūt nākotnē mēs šo jautājumu tomēr atgriezīsim un noteiksim katra cilvēka vietu un tajā skaitā arī atbildību valsts priekšā. (No zāles deputāts A.Kiršteins: “Lujān, nerunā!” No zāles deputāts M.Lujāns: “Eiropas lietu ministram labāk jāzina!”)

Sēdes vadītāja. Gundars Valdmanis, Latvijas Vienības partijas frakcijas deputāts!

 

G.Valdmanis (LVP). Pirms Lujāna kungs runāja, es biju nolēmis sākt ar to, ka mēs jau visi runājam to pašu. Varbūt mēs nedarām to pašu. Vinstons Čērčils kādreiz tika teicis, ka, ja grib kādu ideju nokaut, visvieglāk ir veidot komisiju. Bet mums ir jāatminas kaut kas. Baigajā gadā mums boļševiku armija ieveda nežēlību un nerūpēšanos par upuriem. Es gribētu ticēt, ka atmodas laikā it kā tas tika mainīts. Bet, draugi, nežēlastības notiek un neviens nežēlojas par tiem upuriem.

Manuprāt, tiem, kas šeit runāja, un man starp tiem, mums vajadzētu sanākt kopā un apskatīt, ko mēs varam pozitīvu darīt. Un varbūt apskatīt arī, kāpēc ir tas negatīvais, ko daži domā. Kāpēc tas, kas būtu jādara, netiek darīts. Es neredzu daudz pozitīva iekš tā, ka mēs te asinis liesim kādam citam, es gan domāju, ka viņus vajadzētu nozīmēt. Es domāju, ka zinu, kāpēc tas netiek darīts. 1995. gada augustā bija avīžu raksti, ka mūsu ģenerālprokurors pats deva rīkojumus, lai nodotu Krievijā, Maskavā, mūsu darbinieku sējumus par to, ko mūsu latviešu tautas ierēdņi bija darījuši pret latviešu tautas brīvestību. Tad tur man šaubu nav, bet varbūt ir kaut kādas citas versijas, varbūt tā nebija patiesība.

Bet mūsu tauta tika vairākas reizes izvarota un mums ir liels gods, ka mūsu valdība tanī asiņainajā orģijā nepiedalījās. Mums ir lielas prasības pret citu pasauli, un tās nav tikai valstiskas, tās ir individuālas. Bet kas tagad notiek? Tāpēc, ka mūsu valsts neatver ceļu uz Hāgu, tie cilvēki nevar sūdzēt. Man vakarrīt paskaidroja Kreituses kundze, kas to lietu izmeklējusi daudz dziļāk, nekā es esmu spējis, ka 119 tūkstoši cilvēku gāja bojā boļševiku okupācijas dēļ. 119 tūkstoši mantinieku var pieprasīt lielu atlīdzību, bet mēs viņiem neatveram ceļu. Es nesaprotu, kāpēc. Es nesaprotu, kā tas ir, kādu latviešu labā, un kā mēs, Saeima, varam atļaut to, ka mēs viņiem neatveram ceļu uz Hāgu, un kāpēc mēs, mūsu pašu tauta, nevaram stāvēt ar stipru mugurkaulu un pateikt lielvalstīm — izsitāt logu, tad sāksim runāt, kā jūs mums atlīdzināsit.

Es ceru, ka mēs to darīsim. Es drusku aģitēju starp jums, es negribu, ka tas būtu Valdmaņa projekts, es gribētu, lai tas būtu 6. Saeimas projekts. Es uzaicinu mūs sanākt kopā, tos, kas šovakar ir runājuši, un sākt domāt, kā mēs konstruktīvi to lietu varam virzīt uz priekšu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Aigars Jirgens, “Tēvzemes un Brīvības” frakcijas deputāts!

 

A.Jirgens (TB). Godātie deputāti! Man arī ir lieli iebildumi pret šo lēmuma projektu, ko mēs šodien izskatām, un galvenokārt pret šā lēmuma otro punktu, kas paredz atzīt par spēku zaudējušu 1992. gada 31. marta Augstākās padomes lēmumu “Par komisijas izveidošanu totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanai”. Jo, pieņemot šādu lēmumu šobrīd, mēs radām gan likumdošanā, gan izpildvarā zināmu tiesisku vakuumu. Jo 1992. gada 31. marta lēmums nosaka tikai šīs Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas sastāvu, savukārt komisijas izveidošanas principus un jēgu nosaka pavisam cits Augstākās padomes lēmums, kas ir pieņemts tajā pašā gadā nedēļu iepriekš, 25. martā, un kas saucas “Par konvencionālo tiesību normu izpildi Latvijā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci”. Es saprotu, ka var būt dažādi vērtējumi par to, kā ir strādājusi Daiņa Vanaga komisija, var būt dažādi vērtējumi par atsevišķu šīs komisijas locekļu darbību un var būt arī priekšlikumi mainīt šīs komisijas sastāvu. Bet vajadzētu atcerēties to, ko jau pieminēja Seiksta kungs, ka šai komisijai likumdošanā, vismaz divos likumos ir noteiktas attiecīgas funkcijas un tādā veidā nevar rīkoties, ka vienkārši likvidēt šo komisiju vispār, neizmainot likumdošanu, jo tādā gadījumā ir šie likumi jāpārskata un tās funkcijas, ko pašlaik pilda šī komisija, ir jāuzdod kādai citai valsts pārvaldes institūcijai. Turklāt pirms nedēļas mēs pieņēmām arī 1996. gada valsts budžetu, un šajā budžetā ir paredzēts finansējums arī šai komisijai.

Tāpēc es ierosinātu, pirmkārt, saskaņā ar Kārtības ruļļa 136. pantu pirms balsošanas pēc būtības par šo lēmuma projektu balsot par tā nodošanu Juridiskajai komisijai papildu ziņu ievākšanai un šī jautājuma vispusīgai noskaidrošanai.

Ja šis mans priekšlikums netiek pieņemts, tādā gadījumā es saskaņā ar 133. pantu aicinātu šo lēmuma projektu balsot pa daļām, proti, 1. punktu un 2. punktu balsot atsevišķi. Paldies!

Sēdes vadītāja. Aivars Endziņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēgas! 35 deputāti ir parakstījuši šo iesniegumu, un saskaņā ar Satversmes 26. pantu Saeimai ir jāizveido... Šeit nekāda runa par atlikšanu vai nodošanu nevar būt. Bet, cik es sapratu no Kostandas kunga runas, tad tas viss ir saistībā ar to, ka šī komisija, ko vada Vanaga kungs, būtībā izšķērdē, strādā pa tukšo, tiek nelietderīgi izlietoti naudas līdzekļi, un tas ir galvenais mērķis faktiski, lai ar šāda lēmuma palīdzību šo komisiju varētu nolikvidēt. Bet tajā pašā laikā tiek prasīts izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kurai būtu daudz plašākas pilnvaras nekā, teiksim, šai komisijai.

Pa vienam deputātam no katras frakcijas. Rēķināsim tā. Vismaz divas reizes nedēļā šī komisija sanāks kopā, katram deputātam par sēdi 6 lati klāt. Komisijas vadītājam 60 lati klāt. Ja vēl būs biedrs — klāt. Sekretāram — klāt. Komisijai vajadzēs transporta līdzekļus, tehnisko nodrošinājumu un tā tālāk, un tā tālāk. Man ir jautājums, cik tas daudz izmaksās no Saeimas budžeta? Tā ir viena lieta.

Otra lieta. Ja 35 deputāti, kuri parakstījuši šo iesniegumu Saeimai, stādīs šo mērķi tikai nolikvidēt šo komisiju, es gribētu vērst jūsu uzmanību uz sekojošo? Ir likums par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, ko ir pieņēmusi Saeima. Tajā ir 6. pants, kura nosaukums ir “Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisija” un kurā teikts, ka tā ir sabiedriska komisija, kuras izveidošanas kārtību un darbību reglamentē šis likums un citi likumi, kā arī Ministru kabineta apstiprināts nolikums. Un pie šī likuma ir pārejas noteikumi. Otrais pārejas noteikums saka: ar brīdi, kad stājas spēkā Ministru kabineta apstiprināti attiecīgie nolikumi, zaudē spēku Augstākās padomes Prezidija lēmumi par šiem... un tā tālāk. Un attiecīgie “Ziņotāja” numuri šeit ir norādīti. Būtībā jau šis likums, ko es pieminēju, bija vērsts uz to, jo, kā jūs zināt, šī komisija pastāvēja pie Augstākās padomes un 5. Saeima sanākot izdarīja revīziju, lai atteiktos no tām komisijām, kuras nav likumdevējas institūcijas veidojumi un kurām ir jābūt citā pārraudzībā vai pakļautībā. Tad arī šis pants parādījās. Diemžēl jāsaka tā, ka tas likums pieņemts 1994. gadā un stājās spēkā ar 2. jūniju, ja es nemaldos, 1994. gadā, 1994. gada jūnijā. Šodien mums ir 1996. gada februāris, bet cik es zinu, tad šāds nolikums par šo komisiju apstiprināts nav.

Un tāpēc es aicinātu cienījamos deputātus, kuri parakstīja, vismaz daļu no viņiem atsaukt savus parakstus. Tā ir viena lieta. Otra lieta. Kostandas kungs, jūs iebilstat ja... Bet ar šādu lēmumu palīdzību 5. Saeima un 6. Saeima visu laiku konsekventi ir rīkojusies, ievērojusi pamatprincipus, ka mēs mainām likumus, arī kaut kādus Augstākās padomes Prezidija aktus tikai ar likumu divos vai trijos lasījumos atkarībā no tā, vai ir steidzamība vai ne. Šinī gadījumā tas arī neiet kopā. Es tāpēc aicinātu, ja ir kaut kāds mērķis, tad izvērtēt, bet rīkoties normāli, var teikt, ar likumīgiem līdzekļiem, bet pašreiz šeit ir, manuprāt, vienkārši gribēts ar vienu lozungu kaut ko atrisināt, ir mēģināts izdarīt kaut ko pavisam citu.

Es aicinātu vienu daļu atsaukt savus parakstus, un tad varētu risināt jau normāli un civilizēti. Paldies!

Sēdes vadītāja. Aristids Lambergs, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

A.Lambergs (LNNK, LZP). Godātais Prezidij, godātie kolēģi! Arī es pievienojos to deputātu pulkam, kas aicina noraidīt, un šinī brīdī arī lūdzu tos, kas ir parakstījuši, atsaukt, lai mēs nebūtu šīs milzīgās dilemmas priekšā. Un noraidu viņu tāpēc, ka pievienojos visu to deputātu iepriekš teiktajiem iemesliem, kāpēc šāda komisija nevar strādāt. Neatkārtošu to. Lai strādā profesionāļi un lai dara pareizo darbu. Arī fakts ir tas, ka neviena no iepriekšējām Saeimas komisijām nav varējusi izveidot savu darbību tādā līmenī, kā būtu vēlējusies Saeima. Un to neizdarīs arī bankas “Baltija” komisija.

Galu galā galvenais punkts ir tas, ka mēs nupat, divas dienas atpakaļ, Saimnieciskajā komisijā, atbildot uz bankas “Baltijas” izmeklēšanas komisijas pieprasījumu pēc līdzekļiem algām un saimnieciskajiem izdevumiem, piešķirām gandrīz visus mūsu Saeimas budžetā paredzētos līdzekļus šādiem mērķiem. Līdz ar to, ja tiek nodibināta jauna komisija, mums Saeimas budžetā naudas nav. Līdz ar to vai nu jāgriežas būs pēc budžeta papildinājumiem vai arī jānoņem citām instancēm mūsu Saeimas darbībā. Es lūgtu patiesi dažus no tiem, kas parakstīja, atsaukt savus parakstus, lai varam iet pareizo un loģisko ceļu šinī jautājumā. Paldies par uzmanību!.

Sēdes vadītāja. Oskars Grīgs, “Tēvzemes un Brīvības” frakcijas deputāts!

 

O.Grīgs (TB). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, cienījamo Prezidij, cienījamie kolēģi! Es tiešām negribēju nākt aizkavēt laiku, jo pietiekoši mūsu kolēģi aizkavē laiku. Nu, tā laikam ir parlamentārā būtība. Odisej, tu taču skaidri zini, kā mērķu labā tu to dari! Es neapelēju pie tavas sirdsapziņas, ir lieliski, ka tu to dari un ka tu gribi izdarīt to, bet varbūt izveidosim parlamentāro komisiju, kas izmeklēs krustnešu zvērības Zemgalē, varbūt izveidosim komisiju, kas izmeklēs Šeremetjeva izdedzināšanas politiku Vidzemē... Tie ir lieli vēsturiski posmi. Es domāju, ka parlamentārā komisija ir domāta tam, lai izmeklētu atsevišķus gadījumus, kas ir noritējuši, teiksim, viena vai otra kaut kāda notikuma rezultātā vai izsaimniekošanas rezultātā, vai kā cita rezultātā, kāds, piemēram, bija “Lata International” gadījums kaut vai Baltijas bankas gadījums vai kāds cits. Un, ja šeit apgalvoja, ka neviena šī komisija nekad neko nav panākusi, tad es varu pasacīt, ka “Lata International” komisijas darba rezultātā tomēr četri pilsoņi tika ieslodzīti. Nu tagad viņi ir izlaisti, bet lieta ir prokuratūrā. Es ceru, ka tā lieta virzīsies tālāk sirsnīgāk. Lai tas tā būtu arī ar Baltijas banku! Bet, kas attiecas uz šo komisiju, nu nevar šī komisija izmeklēt garu vēsturisku posmu! Nu nevajag iznīcināt to, kas pašlaik darbojas!

Un es varu tikai pievienoties Endziņa kungam, kurš perfekti visu izlika pa plauktiņiem. Tie vīri, kas šeit ir parakstījuši, un nopietni vīri, es gribētu aicināt Eniņa kungu vai Gredzena kungu... Nagobads Valdis... Šeit ir ļoti nopietni cilvēki. Nu atsauciet savus parakstus! Nu nav vajadzīga šāda komisija! Netērēsim velti laiku, lai aizkavētu likumdošanas darbu Saeimā, jo šī komisija atkal prasa jaunus līdzekļus. Mēs varam Nacionālās drošības komisijā izskatīt iepriekšējās komisijas darbu, varam uzlabot to, bet šī ir lieka komisija. Tas nav solīdi veidot šādā veidā! Nav solīdi, Odisej! Paldies!

Sēdes vadītāja. Saeimas Prezidijs ir saņēmis sekojoša rakstura dokumentu: “Mēs, pie frakcijām nepiederošie deputāti Guntis Eniņš un Viesturs Gredzens, atsaucam savus parakstus zem dokumenta nr.384.” Līdz ar to dokumenta izskatīšanu šodien beidzam, jo nav nepieciešamā parakstu skaita.

Saeimas Prezidijs saņēmis arī Roberta Dilbas un Raita Apalupa atsaukumu par saviem parakstiem zem dokumenta nr.384.

 

Sestā sadaļa šodienas plenārsēdes darba kārtībā. Likumprojekts “Par 1985.gada 15.oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu”. Otrais lasījums. Steidzams. Ārlietu komisijas vārdā — Aleksandrs Kiršteins, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

A.Kiršteins (LNNK, LZP). Godājamie deputāti! Pie šī likumprojekta ir iesniegts Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšlikums aiz 1.panta ieviest 2.pantu, kurā ir ierakstīts, ka 1985.gada 15.oktobra Eiropas Vietējo pašvaldību hartu paraksta Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Eiropas Padomē. Ārlietu komisijas lēmums ir neatbalstīt minēto priekšlikumu. Kāpēc? Tāpēc, ka, godājamie deputāti, 15.panta trešajā daļā ir teikts, ka attiecībā uz jebkuru Eiropas Padomes dalībvalsti, kas vēlāk izteikusi piekrišanu uzskatīt hartu par saistošu, harta stājas spēkā pēc trim mēnešiem no dienas, kad šī valsts iesniegusi ratifikācijas rakstu vai dokumentu par hartas pieņemšanu. Līdz ar to Ārlietu komisija ir iesniegusi šo likumprojektu otrajā lasījumā, kur jūs varat redzēt, ka 4.pantā ir teikts, ka Ārlietu ministrija uz šī likuma pamata un saskaņā ar hartas 15.pantu sagatavo dokumentu par apstiprināšanu un pieņemšanu un nosūta to Eiropas Padomes ģenerālsekretāram. Visi pārējie priekšlikumi, kas šeit ir...

Sēdes vadītāja. Kiršteina kungs, mums ir jāizskata pa pantiem, jo ja ir...

 

A.Kiršteins. Labi!

Sēdes vadītāja. Deputātiem iebildumu pret Ārlietu komisijas slēdzienu nav? Pieņemts.

 

A.Kiršteins. Tātad 2.pants. Šeit bija vairāki priekšlikumi. Gan no Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas, gan no deputāta Vītola. Šie priekšlikumi praktiski visi ir pieņemti.

Sēdes vadītāja. Tātad vēlreiz. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas labojums 2.pantā tiek noraidīts, cik es saprotu.

 

A.Kiršteins. Nē. Šeit ir Ārlietu komisijas lēmums nemainīt likumprojekta pantu numerāciju, atbalstīt izmaiņas 2.panta redakcijā. Vienkārši sakārtota redakcija. Saskaņā ar hartas pirmo un 12.pantu Latvijas Republika apņemas uzskatīt par tai saistošiem šādus hartas 1.daļas pantus un punktus. Un šeit ir atkārtoti faktiski visi šie paši pašvaldības komisijas priekšlikumi. Jo 4.pants ir uzskaitīts pašvaldību priekšlikumā, ko mēs šeit pa punktiem. Tātad viss šis 4.pants kopumā.

Sēdes vadītāja. Deputātiem iebildumu pret Ārlietu komisijas slēdzienu nav. Pieņemts.

 

A.Kiršteins. Līdz ar to vairāk nekādu priekšlikumu nav. Es lūdzu nobalsot un pieņemt šo likumprojektu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 64, pret — 1, atturas — 7. Likums “Par 1985.gada 15.oktobra Eiropas Vietējo pašvaldību hartu” pieņemts.

 

Likumprojekts “Grozījumi un papildinājumi likumā “Par dzīvojamo telpu īri””. Juris Kaksītis, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts, — Juridiskās komisijas vārdā.

 

J.Kaksītis (DPS). Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es lūdzu jūs ieskatīties dokumentā nr.126. Tas ir likumprojekts, kuru Juridiskā komisija izskatīja pēc vairāku deputātu, sešu deputātu priekšlikuma. Juridiskā komisija, izskatot šo likumprojektu, to neatbalsta. Jūsu rīcībā arī ir dokuments nr.391, kurā ir norādīti tie apsvērumi, kādēļ šo likumprojektu, kuru iesnieguši deputāti Bartaševičs, Lujāns, Kuprijanova, Stašs, Urbanovičs un Kaža, Juridiskā komisija neatbalstīja un nāca pie atziņas, ka ir izstrādājams alternatīvs likumprojekts.

Pirms šīs plenārsēdes, pārrunājot ar iesniedzējiem, es uzzināju, ka viņi uzskata, ka atbalstāms būtu alternatīvais likumprojekts, un viņi neuzskata, ka būtu balsojams tas likumprojekts, kuru ir parakstījuši nosauktie deputāti. Tādēļ arī es atrodu par iespējamu vairāk nekomentēt Juridiskās komisijas atzinumu par šo likumprojektu, ar kuru Juridiskā komisija to neatbalsta.

Sēdes vadītāja. Kaksīša kungs, varbūt ir kāds dokuments par to, ka noņem alternatīvo, jo man nav šeit manā rīcībā šāda dokumenta.

 

J.Kaksītis. Sarunā ar kolēģiem deputātiem viņi to man izteica un bija gatavi arī rakstiski iesniegt. Spriežot pēc tā, ka Lujāna kungs ir pacēlis roku, es uzskatu, ka laikam viņš grib ko komentēt.

Sēdes vadītāja. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts, viens no likumprojekta autoriem!

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Mēs ar kolēģiem apspriedām pēc tam, kad bijām iepazinušies ar Juridiskās komisijas izstrādāto likumprojektu, un mēs noņemam savu projektu, jo iesniegsim otrajā lasījumā savus piedāvātos labojumus.

Sēdes vadītāja. Atklājam debates. Kristiāna Lībane, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāte!

 

K.Lībane (LC). Godājamais Prezidij! Cienījamā Saeima! Es gan vairāk runāšu par alternatīvo likumprojektu, jo faktiski tas ir tas, par ko, kā bija noprotams no Lujāna kunga teiktā, pašlaik ies runa un par ko acīmredzot būs jābalso. Tātad šie grozījumi neapšaubāmi aizstāv dzīvojamo telpu īrnieku intereses, un tas ir humāns mērķis. Cienījamie kolēģi, šai civiltiesiskajai attiecībai — dzīvojamo telpu īrei — ir divas puses. Viena no tām ir īrnieks un otra — izīrētājs. Un būtu svarīgi neradīt neprognozējamus zaudējumus izīrētājiem kā privātīpašniekiem. Tas tātad attiektos uz denacionalizētajām un likumīgi atgūtajām mājām un namiem, jo tiem, kā jūs zināt, ir Ministru kabineta noteiktas maksimālās īres maksas vai šie, kā mēs mēdzam teikt, īres maksas griesti, kuros nav ietvertas nekādas kompensācijas par tiem zaudējumiem, kas rodas no nemaksātājiem. Tāpat arī pašvaldībām, kurām vēl jo vairāk pašlaik nav brīvu līdzekļu, ar kuriem šos zaudējumus varētu segt. Būtu jāsabalansē īrnieku tiesības ar izīrētāju iespējām un jādara tas uz konkrētu aprēķinu pamata.

Un, otrkārt, būtu jāsabalansē to īrnieku tiesības, kas dzīvo pašvaldību namos, ar to īrnieku tiesībām, kas dzīvo denacionalizētajos namos, jo dažādiem īpašniekiem ir dažādas iespējas nodrošināt īrnieku ar citu dzīvojamo telpu, par ko arī ir runa šajā alternatīvajā likumprojektā.

Tāpēc es ierosinu Juridiskās komisijas alternatīvo likumprojektu nodot atpakaļ Juridiskajai komisijai. Es labprāt, cienījamie kolēģi, ierosinātu to nodot atpakaļ Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, bet es baidos, ka saskaņā ar Kārtības rulli šāda procedūra nepastāv un nevar nodot atpakaļ komisijai likumprojektu, kurš šajā komisijā nekad nav bijis. Tomēr es gribētu jums atgādināt, ka šajā gadījumā tika pieļauta tāda samērā netradicionāla prakse un likumprojekts, kas skar dzīvokļus un dzīvojamo telpu īri, netika nodots Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Zināmā mērā to var saprast, jo iesniedzēju variants lielā mērā saistījās ar sociālajiem jautājumiem, ar sociālo palīdzību un patiešām likās, ka tā vairāk ir Juridiskās komisijas un Sociālo un darba lietu komisijas kompetence. Tomēr izstrādātais alternatīvais likumprojekts ļoti lielā mērā skar pašvaldību intereses. Tur ir vajadzīgi, manuprāt, konkrēti aprēķini, lai, kā jau es teicu, neradītu šos neprognozējamos zaudējumus izīrētājam.

Visu šo iemeslu dēļ tātad mans konkrētais priekšlikums būtu nodot šo likumprojektu atpakaļ Juridiskajai komisijai papildu ziņu ievākšanai saziņā ar Valsts pārvaldes un pašvaldības komisiju, un pēc kāda laika, kad būtu veikti šie konkrētie aprēķini, kad būtu atrasti nedaudz veiksmīgāki un precīzāki formulējumi, tad vēlreiz plenārsēdē skatīt šo jautājumu. Un tad arī balsot pirmajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jānis Urbanovičs, Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāts!

 

J.Urbanovičs (TSP). Cienītā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es atvainojos par nelielu nokavēšanos, bet es iesniedzēju vārdā gribētu noņemt, atsaukt mūsu priekšlikumu, šo te likumprojektu. Un tas vienkāršotu to garo procedūru, ko Lībanes kundze teica. Un es gribu vēlreiz viņas priekšā atvainoties par to, ka es nokavēju. Paldies!

Sēdes vadītāja. Urbanoviča kungs, jūsu vietā Lujāna kungs jau šo pirmo variantu atsauca. Tā ka tur viss ir kārtībā. Bet Lībanes kundze, cik es saprotu, runā par Juridiskās komisijas iesniegto. Tā ka mēs nevaram šo procedūru saīsināt pēc jūsu priekšlikuma. Debates beidzam. Vārds komisijas vārdā Jurim Kaksītim!

 

J.Kaksītis. Cienījamie kolēģi! Kā jau es teicu, tad šis jautājums vai, pareizāk sakot, šis likumprojekts Juridiskajā komisijā tika apspriests pēc deputātu ierosinājuma un, izstrādājot alternatīvo likumprojektu, tas ar balsu vairākumu tika atbalstīts. Un nav noticis nekas netradicionāls, jo Lībanes kundze nepiedalījās šajā komisijas sēdē. Bet tiešām šis jautājums ir visai komplicēts, jo šeit nav runa par grozījumiem tikai likumā par dzīvojamo telpu īri, šeit ir runa vēl par diviem likumiem. Tas ir likums “Par sociālo palīdzību” un likums “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā”. Tie ir 1993. un 1994.gada likumi. Un, izstrādājot šo alternatīvo likumprojektu, tajā ir iestrādāti divi jēdzieni vai varbūt pat var teikt trīs — trūcīgā ģimene, sociāli mazaizsargātā un maznodrošinātā ģimene. Mēs rīkoties šajā brīdī, izstrādājot šo projektu, nevarējām citādi kā lietot to terminoloģiju, kāda ir minēta manis nosauktajos likumos. Kaut gan es tiešām apzinos, ka nav identiski jēdzieni “trūcīga ģimene”, “mazaizsargāta” un “maznodrošināta”. Un likumā jau mazaizsargātas ģimenes formālie kritēriji ir nosaukti.

Ņemot vērā Lībanes kundzes ierosinājumu, es varu teikt, ka mēs arī zinājām, ka tāds ierosinājums būs, un Juridiskajā komisijā bija iespējams to apspriest. Mums nav iebildumu arī pret šādu jautājuma risinājumu, jo tik tiešām šeit tiek aizskartas arī pašvaldību intereses. Protams, nav runa tikai par pašvaldību mājām, ir runa arī par privāto īpašumu. Protams, ir runa par finansēm. Un, kā jau teicu, acīmredzot būtu nākotnē jādomā par iespējamām izmaiņām manis iepriekš nosauktajos likumos, lai tik tiešām jautājums par trūcīgo ģimeni būtu viennozīmīgi atrisināts. Un tas būtu pašvaldību kompetencē. Paldies!

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Tātad lūdzu deputātus balsot par Kristiāna Lībanes izteikto priekšlikumu! Pirms balsošanas pēc būtības izšķirami priekšlikumi par lietas nodošanu atpakaļ komisijai, papildu ziņu ievākšanu un tamlīdzīgi. Var runāt viens “par”, viens — “pret”. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Šajā gadījumā es runāšu “pret”, jo mēs reāli aizskaram trūcīgo iedzīvotāju intereses. Un šeit patiešām varētu, kā Lībanes kundze teica, iekļaut vēl papildu punktus vai vēl kaut kādas papildu iestrādes, bet to varēs izdarīt otrajā lasījumā. Vienīgais, protams, te vajadzētu noteikt varbūt komisijai garāku laiku uz otro lasījumu, kur attiecīgi šie labojumi ieies. Bet, ja šajā gadījumā mēs novirzīsim atpakaļ vēl tādā veidā, tad jautājums — pēc cik gadiem vai mēnešiem šis jautājums atkal tiks tālāk risināts. Un šeit tiek aizskartas tieši tās trūcīgo cilvēku problēmas, kas ir daudzās pilsētās Latvijā, kad viņus vienkārši izliek uz ielas. Un šeit šis jautājums jau jārisina. Mēs jau tagad vēl uzreiz nepieņemam viņu, bet vajag viņu nodot komisijai un attiecīgi tālāk šo jautājumu tad risināt varēsim. Tā ka es izsakos pret Lībanes kundzes priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Kristiāna Lībane, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāte!

 

K.Lībane (LC). Tā kā Lujāna kungs runāja “pret”, tad es izmantošu iespēju un runāšu “par”, tieši sakarā ar to, ka viņš teica, ka tas aizņems ļoti ilgu laiku un ka mēs tādējādi aizkavējam ārkārtīgi aktuālu un svarīgu lēmumu pieņemšanu. Es nenoliedzu, ka šī problēma lielā mērā ir aktuāla, bet es gribētu jūs informēt, ka šos gadījumus regulē pašlaik ne tikai likums, šajos gadījumos jau ir sakrājusies arī tiesu prakse. Un Latvijas Republikas Augstākā tiesa ir pieņēmusi plēnuma lēmumu, kura norādījumi ir obligāti tiesām un zemāku līmeņu tiesnešiem attiecībā uz dzīvokļu strīdu izskatīšanas praksi tiesās. Tas notika 1995.gada 29.maijā. Un tur ir teikts 16.pantā, ka tiesai ir jāņem vērā un objektīvi jāizvērtē tie iemesli, kuru dēļ šis nemaksātājs īres maksu nav nokārtojis. Tātad jau pašlaik reāli tiesu institūcijās šīs situācijas tiek objektīvi izvērtētas, un tas nav tik ārkārtīgi steidzami, lai mēs nevarētu ievākt papildu ziņas, to visu sabalansēt un tad tikai pēc kāda laika skatīt pirmajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Tātad lūdzu balsošanas režīmu, lai balsotu par Kristiānas Lībanes priekšlikumu — dokumenta nr.391 “Grozījumi likumā “Par dzīvojamo telpu īri”” atgriešanu atpakaļ Juridiskajai komisijai papildu ziņu ievākšanai. Lūdzu rezultātu! Par — 70, pret — 8, atturas — 4. Lēmums pieņemts.

 

Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””. Dokumenti nr.245, nr.403 un nr.403b. Aivars Endziņš, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts, — Juridiskās komisijas vārdā.

 

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Saskaņā ar Saeimas lēmumu Juridiskajai komisijai bija jāizvērtē trīs likumprojekti — viens likumprojekts, ko iesniegusi Latvijas Nacionālās neatkarības kustības un Latvijas Zaļās partijas frakcijas deputāti, reģistra nr.101, dokuments nr.245, pašas Juridiskās komisijas iesniegtais likumprojekts par grozījumiem likumā par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, reģistra nr.108 un pats likumprojekts — dokuments nr.281, un trešais ir frakcijas “Latvijai” deputātu iesniegtais likumprojekts “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””, reģistra nr.109, dokuments nr.287.

Juridiskā komisija to arī izdarīja, bet šeit acīmredzot situācija ir tāda, ka mēs nevaram visus šos trīs likumprojektus uzskatīt par alternatīviem likumprojektiem. Arī darba kārtībā ir salikti šie dokumenti tādā secībā, ka pirmais — 32.darba kārtības punkts ir LNNK un Zaļās partijas frakcijas iesniegtais likumprojekts, otrais — 33. punkts, ir likumprojekts, ko sagatavojusi un iesniegusi frakcija “Latvijai”, un 34. punkts ir dokuments, ko iesniegusi Juridiskā komisija. Jums visiem ir arī izdalīts Juridiskās komisijas atzinums par šiem likumprojektiem — dokuments nr.403. Bet es saprotu, ka mums ir jāizskata atsevišķi katrs no šiem likumprojektiem, kaut arī tie ir par vienu tēmu, un acīmredzot Saeimai balsojot ir jāizsaka savs viedoklis.

Juridiskā komisija, analizējot pirmām kārtām jau šo pirmo likumprojektu, ko ir sagatavojusi un iesniegusi LNNK un Zaļās partijas frakcija, izsaka savu negatīvo attieksmi atzinumā par šo likumprojektu. Un jāsaka, ka, spriežot par šiem likumprojektiem, Juridiskās komisijas sēdē piedalījās arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors, kurš arī norādīja uz to, ka praktiski šie termiņi, kas ir šeit minēti šajos priekšlikumos gan 18.1. pantā, gan 18.2. pantā, ir nereāli un tehniski nav iespējams tos ievērot, bet tā būtu tīri tehniskā puse. Juridiskā komisija galvenokārt akcentēja savu uzmanību uz to, ka nav pieņemami priekšlikumi par to personu vārdu, uzvārdu un dzimšanas datu publicēšanu, kuras figurē aģentu reģistrācijas žurnālā un aģentu kartotēkā, un tie formulējumi, kas ir ierakstīti iekšā, teiksim, 82.pantā, ka oficiālais laikraksts publicē visu to personu vārdus, uzvārdus un dzimšanas gadus, par kurām Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā vai citās glabātavās ir dokumenti, kas liecina, ka minētās personas ir bijušas VDK darbinieki vai informatori, un kuras noteiktā termiņā nav rakstiski paziņojušas dokumentēšanas centram par savu sadarbību ar VDK. Tātad faktiski šāda norma jau pasaka līdz tiesas spriedumam, līdz tiesas atzinumam, ka visi tie cilvēki, kas figurē šajā kartotēkā, ir bijuši aģenti. Tajā pašā laikā tajās lietās, kuras ir aizgājušas līdz tiesai, ne vienmēr un ne visos gadījumos ir bijis iespējams konstatēt šo sadarbības faktu. Vairākos gadījumos bijis tieši otrādi, tiesa ir noraidījusi, nav nonākusi pie secinājuma, ka šāds sadarbības fakts ir noticis. Un viens no Augstākās padomes deputātiem, kurš, izrādījās, arī ir šajā kartotēkā, bijušais LNNK biedrs, varbūt arī tagad viņš ir LNNK biedrs, es tagad nepateikšu, atrakstīja man vēstuli pēc tam, kad jau šīs dilemmas priekšā atradās Saeima. Viņš, cik es sapratu no vēstules, ir uzzinājis no Vanaga kunga, ka viņa uzvārds figurē šeit, un, cik es sapratu, tad viņš laikam kandidēja nevis uz 5.Saeimu, bet pašvaldību vēlēšanās. Un viņš pats griezās tiesā, prokuratūrā, lai šis sadarbības fakts tiktu konstatēts vai arī — tieši otrādi — pierādīts pretējais. Un viņš caur tiesu panāca to, ka tika atzīts, ka nav šī sadarbība bijusi. Un viņš man raksta savā vēstulē par kaut ko citu, viņš raksta, ka, neskatoties uz to, ka viņš ir griezies “Lauku Avīzes” redakcijā, griezies, ja es nemaldos, arī avīzes “Neatkarība” redakcijā ar lūgumu atsaukt un publicēt tātad šīs ziņas, ka nav pierādīts, ka viņš sadarbojies ar Valsts drošības komiteju, neviens no šiem izdevumiem to nav darījis. Un ka vajadzētu likumā, lūk, paredzēt tādā gadījumā kārtību, ja tas ir. Bet tagad iznāk tā, ka mēs faktiski šeit atzīstam, ka visi, kas tur figurē, ir sadarbojušies, un publicēsim, protams, publicēsim tad, ja viņi kandidē kaut kur. Bet, kas attiecas uz 6.Saeimas vēlēšanām, tad vēlēšanu likums jau pateica skaidri un gaiši, ka, ja par kādu no kandidātiem ir ziņas šajā kartotēkā vai kādi citi dokumenti, kas liecinātu par to, tad tas ir jāpublicē, tas ir pieejams vēlēšanu iecirkņos un vēlētāji zina par to. Tātad, kā saka, tas jau ir pats par sevi attiecībā uz tiem, kas kandidēja uz 6.Saeimu, ir skaidri un gaiši pateikts, par kuriem ir šīs ziņas. Bet nav teikts, ka viņi tādi ir bijuši, ir pateikts cits formulējums — ir ziņas, kas liecina, ka viņi varētu būt sadarbojušies. Un acīmredzot to, ka ir sadarbojušies, var pateikt tikai tiesa, ir vajadzīgi pierādījumi. Un laikam jau tomēr mēs veidojam tiesisku valsti, vismaz cenšamies tādu veidot. Bet tagad iznāk tā, ka mēs bez tiesas atzinuma, bez šīs juridiskās fakta konstatācijas faktiski gribam pasludināt absolūti visus. Taču prakse, es atkārtoju, vēlreiz liecina, ka ne vienmēr šis ieraksts atbilst patiesībai. Tāpēc Juridiskā komisija šo likumprojektu neatbalstīja un aicina to darīt arī cienījamo Saeimu. Tas būtu par šo pirmo likumprojektu.

Sēdes vadītāja. Sākam debates. Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Runāšu īsi, jo būtībā es atkārtojos. LNNK un LZP iesniegtais priekšlikums vai likumprojekta variants ir galīgi nepieņemams vienā punktā, proti, tajā punktā, ka tie, kas aizies pirmie un pieteiksies mēneša laikā, tie nu netiks publicēti, to vārdi netiks publicēti. Tas tikai norāda, ka mēs taisām jaunu nomenklatūru. Kas tad īsti skaidri zina, ka viņš ir bijis čekas aģents? Nu taisni tas, kas tiešām nopietni strādāja. Un tie nu netiks publicēti. Pārējie dažs labs pat nezina, ka viņš tur ir iekļuvis, tiks publicēti. Tā ir smiešanās par īsteno stāvokli, par patiesību un par tiem cilvēkiem... Tādu kā Andrejevs starp tiem, kas aizies un pieteiksies, varbūt būs viens vai divi, pārējie būs tie, kas glābs savu ādu un pa īstam vainīgi bijuši. Mēs taču zinām, ko Indulis Zālīte arī teica, ka 10—15 procenti ir strādājuši pa īstam šajā čekas nodevēju darbā. Nu, tagad tiem atliek paziņot tikai, un tad viņi netiks publicēti, bet kaimiņš jau sen zina, kas viņš tāds ir. Un kāpēc vispār tāda atlase jātaisa, ja mēs zinām, ka jāpublicē ir visi, un mēs zinām skaidri, ka te arī zālē viens otrs sēž,par kuriem mēs zinām, ka viņi ir bijuši tajā kartotēkā, un nekas viņiem nav noticis. (Starpsauciens no zāles: “Nosaukt!”) Un dažādos amatos strādā, nekas viņiem nav noticis, kāpēc uztraukties, ka tiem, kas nebūs tādos amatos, ka tiem nu ņems ādu pušu kaimiņi vai kaut kāda traģēdija būs. Jāpublicē, lai beidzot beigtos tā muļķīgā ažiotāža ap tiem maisiem. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Anna Seile, LNNK un LZP frakcijas deputāte!

 

A.Seile (LNNK, LZP). Cienījamie deputāti! LNNK frakcija, izskatot sēdē savu iesniegto likumprojektu atkārtoti, lūdz uzturēt balsojumu par to šajā Saeimā. Un kāpēc? Jā, mēs iestājamies par visu šo dokumentu publicēšanu, bet mēs skatāmies arī tā — ja cilvēks savu vainu atzīst, rakstiski to apliecina, tad nevajag ciest viņa bērniem, mazbērniem un pārējām paaudzēm, ja viņš neiet politikā, ja viņš neiet amatos, kuros šī sadarbība ir aizliegta. Bet mēs protestējam pret dokumentu nr.281, ko ir izstrādājusi Juridiskā komisija, tāpēc ka šajā dokumentā ir paredzēta visu aizliegumu noņemšana šiem cilvēkiem, kas ir bijuši VDK aģenti. Un, ja Endziņa kungs šeit no tribīnes paziņo, ka viens no LNNK deputātiem — interesanti, kurš gan — ir griezies vairākās avīzēs, lai publicē viņa tā saukto grēksūdzi, un tas nav izdarīts, tad vajadzēja no šīs tribīnes nosaukt viņa vārdu. Es, piemēram, tikpat labi varu pateikt, ka pie manis ir griezušies pieci “Latvijas ceļa” deputāti, kuri ir paziņojuši, ka viņi ir bijuši čekisti. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Lūdzu zvanu! Endziņa kungs, komisijas vārdā nevēlaties neko teikt? Lūdzu deputātus balsot par dokumentu nr. 245 — likumprojekts “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 24, pret — 35, atturas — 20. Nav pieņemts.

Nākamais likumprojekts — “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””. Dokumenti nr. 287, nr. 403 un nr.403a.

Aivars Endziņš, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts, — Juridiskās komisijas vārdā!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Diemžēl Juridiskajai komisijai bija negatīva attieksme arī pret šo likumprojektu, kuru sagatavojusi un iesniegusi frakcija “Latvijai”, kaut gan jāsaka, ka tādus pārmetumus kā attiecībā uz iepriekšējo likumprojektu — par tiesiskas valsts ignorēšanu — mēs nevaram izteikt. Bet tajā pašā laikā būtībā šis priekšlikums ir vērsts uz to, lai nodotu atklātībai, lai padarītu pieejamus absolūti visus materiālus, un tajā pašā laikā, it sevišķi 17.pantā, tiek izslēgta jebkāda iespēja vispār, ka tas tiek konstatēts, un tā tālāk. Vienkārši viss ir jāpublicē, viss ir jāpaziņo. Un ir pateikts, ka šo personas iespējamo sadarbību ar Valsts drošības komiteju nedrīkst izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo personu, ja likumā noteiktajā kārtībā nav konstatēts, ka šīs personas sadarbības ar VDK rezultātā ir nodarīts kaitējums kādai citai personai. Tālāk vēl sekojošs papildinājums: “Sadarbības ar VDK rezultātā nodarītā kaitējuma konstatēšanas mehānismu, kā arī noilguma iestāšanos šādam kaitējumam nosaka atsevišķs likums.” Tātad būtībā nodot atklātībai, bet mums būs vajadzīgs vēl viens jauns speciāls likums, kas noteiktu kaut kādu mehānismu. Tad te atkal jauns process notiek, un tā tālāk. Bet jūs zināt, ka arī šis likums “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” ir, kā saka, paredzējis un noteicis, kādā veidā to varētu konstatēt. Ir 14.pants “Sadarbības fakta konstatēšana sevišķā kārtībā”, “Lietas par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu izskatīšanas tiesā sekas”, un tā tālāk. Tātad šeit jau ir mēģināts kaut kādu mehānismu ielikt iekšā. Un, kā jūs redzat, kā parāda prakse, tad reāli bez materiālu atgūšanas no citām valstīm, Krievijas vai varbūt Baltkrievijas, varbūt Ukrainas, var būt, ka tur atrodas kaut kādi materiāli, rezultatīvi strādāt un to konstatēt praktiski nav iespējams. Tāpēc Juridiskā komisija neatbalstīja arī šo likumprojektu. Es saprotu Mauliņa kunga teikto, ka nekas briesmīgs jau nav noticis, daži, par kuriem šīs ziņas tika publicētas, ievēlēti 6.Saeimā, ka nekas tāds briesmīgs nevar notikt. Vienā gadījumā varbūt tas tā ir, citos gadījumos varbūt tas tā arī nebūs. Jo tas tomēr ir.

Redziet, Seiles kundze man pārmet, ka es nenosaucu. Tas nav šodienas jūsu deputāts. Tas ir jūsu pārstāvis Augstākās padomes laikā. Bet fakts kā tāds ir, kad viņš uzzināja, ka viņš atrodas šajā kartotēkā. Tagad iznāk tā, ka tiešām to, kas varbūt apzināti sadarbojās un ies un pieteiksies, tad nepublicēsim, bet cits varbūt uzzinās tikai no šīs publikācijas, ka par viņu šādas ziņas ir. Tagad jautājums ir tāds: ja nevar pierādīt vienu lietu — sadarbību, tad laikam arī tikpat grūti bieži vien varētu būt pierādīt pretējo — ka es neesmu sadarbojies. Bet paziņojums ir. Kā šis cilvēks tagad attaisnosies? Tas arī tomēr zināmā mērā ir vērsts pret nevainības prezumpciju. Jebkurā gadījumā, ja ir runa par personas vainu, viņu var vainot jau kriminālnozieguma izdarīšanā, tad mums pastāv Kriminālkodekss, pastāv Kriminālprocesa kodekss un šādu personu, ja var konstatēt, var saukt pie atbildības. Tādi ir apmēram tie motīvi, plašāk tie ir izklāstīti mūsu rakstveida atzinumā, kāpēc Juridiskā komisija neatbalstīja arī šo likumprojektu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Odisejs Kostanda, frakcijas “Latvijai” deputāts, — frakcijas vārdā!

 

O.Kostanda (TKL). Cienījamā priekšsēdētāja! Prezidij! Godājamie kolēģi! Es aicinu atbalstīt frakcijas “Latvijai” iesniegto likumprojektu “Par grozījumiem likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””. Dokuments nr. 287. Koncentrēti pamatbūtība ir šeit norādīta. 18.pantu izteikt šādā redakcijā: “Par VDK dokumentu izmantošanu un publicēšanu” 1.punkts: “Visi Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā, kā arī Valsts arhīvā un citās valsts glabātavās esošie VDK dokumenti, tai skaitā tie, kuros ir informācija par konkrētām fiziskām personām, ir pieejami atklātībai.” Otrkārt, Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs nodrošina visām ieinteresētajām personām iespēju piekļūt pie šiem dokumentiem, kā arī publicē apkopoto materiālu, kas satur vārdu, uzvārdu, tēvvārdu, dzimšanas gadu, par visām tām personām, kuras šajos dokumentos parādās kā VDK darbinieki vai informatori. Tātad mūsu kustība “Latvijai” vienmēr iestājusies par godīgumu un atklātību, un tāpēc arī šis likumprojekts ir tapis pilnīgi skaidrs un konkrēts.

Jā, Latvijā notikumi virzās tik strauji viens aiz otra, ka liekas, tas bija tik sen, kad Latvija atguva savu neatkarību. Drīz būs pagājuši vairāk nekā pieci gadi kopš tām dienām, kad pasaule atzina, jā, ir tāda neatkarīga valsts — Latvija. Salīdzinot ar citu valstu vēsturi, saprotams, ka patiesībā tas ir pavisam neilgs laika sprīdis, un īstenībā mums joprojām līdzi nāk šīs nesenās vēstures mantojums. Kopš neatkarības atgūšanas dienām Latvijā bez risinājuma, loģiska normāla risinājuma ir palikusi viena problēma — tā sauktie čekas maisi, proti, bijušās LPSR drošības komitejas aģentu kartotēka. Šodien tā atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā, bet joprojām tā īsti skaidri visiem nav zināms, ko tad iesākt ar šiem tā saucamajiem čekas maisiem. Ar šo jautājumu nevēlējās radikāli tikt skaidrībā ne Augstākā padome, ne arī 5.Saeima. Varbūt beidzot mēs, 6.Saeima, radīsim pieņemamu risinājumu, lai beidzot pārtrauktu sabiedrībā valdošo neveselīgo ažiotāžu. Ir skaidrs, ka praktiski nebija iespējams izdarīt viltojumus VDK kartotēkā vai veikt kādas manipulācijas ar to, piemēram, atšķirot izlases veidā kādas personas kartiņas, ievietojot tās sagrozīti, viltoti, ar ierakstītiem vārdiem kopējā kartotēkā. Ir saglabājušās alfabētiskā un statistiskā kartotēka un tam papildus vēl uzskaites žurnāli no 1953.gada marta līdz 1987.gada 12.janvārim. Kad salīdzina šos ierakstus kartotēkā un žurnālā, tad arī var skaidri pateikt, vai loģiskā secība, numuri un tā tālāk un tā tālāk atbilst, vai šī kartiņa nav viltojums.

Pēc 1987.gada iekārtotos pēdējos žurnālus aizveda uz Krieviju. Taču Latvijā palika tiem atbilstošā kartotēka. Pavisam kopā Latvijas varas iestāžu rīcībā ir ap 7000 kartiņu un 25 000 ierakstu aģentu uzskaites žurnālos. Domāju, ka vajadzētu uzsvērt arī to, ka VDK aģentūras uzskaites un reģistrācijas kartotēkas Latvijā ir saglabātas, pateicoties lielā mērā Latvijas Republikai lojālo bijušo VDK darbinieku, piemēram, Kārkliņa, Rudāna un citu, rīcībai. Noteikta nozīme kartotēkas saglabāšanā bija arī atsevišķu Augstākās padomes deputātu darbībai, pārņemot šos VDK materiālus.

Ne velti bijušie VDK vadošie darbinieki, piemēram, Bruno Šteinbriks, pamatoti uzskata aģentu kartotēkas neizvešanu uz Krieviju vai neiznīcināšanu par nodevību no latviešu čekistu puses pret Maskavu, pret Krieviju. Nevar būt ne runas par aģentu kartotēkas speciālu atstāšanu Latvijā. Jebkuras valsts un jo īpaši bijušās PSRS specdienestu pati sirds ir tieši šīs aģentūras kartotēkas, ja tās neizveda, tad obligāti iznīcināja. Tā, piemēram, notika Igaunijā.

Laikrakstos, televīzijā, radio gan politiķi un valstsvīri, gan citi cilvēki izteikuši visdažādākos viedokļus par to, ko īsti darīt ar aģentu kartotēku. Vieni vēlas iznīcināt čekas maisus, citi saka — iekonservēsim uz nenoteiktu laiku. Vēl citi, kā šeit tikko redzējām, LNNK projektā izdomājuši savdabīgu selekcijas principu, tā sakot, vienus datus publicēsim, citus nepublicēsim. Tātad varētu būt kādi paklausīgi aģenti, kas ātri paklausa un piesakās, tad tos nepublicēs. Nepaklausīgos, nu tos tad vajag publicēt, lai visi zina. Domāju, ka neviens no šiem variantiem neatrisina galveno — vēsturiskās patiesības noskaidrošanu. Daudzas Latvijas partijas tik ļoti labprāt runā par nacionālas valsts ideoloģijas radīšanu, kas apvienotu visus Latvijas iedzīvotājus savas valsts celtniecībai. Interesanti būtu dzirdēt šo ideologu skaidrojumu, kā to iespējams izdarīt, ja mēs atklāti un patiesi neizvērtējam pagātnes notikumus. Šķiet, bijušās komunistu marksisma—ļeņinisma ideoloģijas prakse ir visspilgtākais piemērs tam, ka mākslīgi konstruētas ideoloģijas nav dzīvotspējīgas. Cilvēki tās pacieš tikai tik ilgi, kamēr ideoloģijas balsts ir valdošā režīma varmācība vai nežēlība. Iespējams, ka daudziem politiķiem un valstsvīriem pat zināmā mērā ir izdevīga tā šaubu un baiļu gaisotne, kas tiek kultivēta nu jau vairākus gadus. Tad cilvēki ir aizņemti ar domām par to, kas tad īsti ir tie čekas maisi, kurš tajos ir, kurš tajos nav, un nepiegriež vērību dažādām valstī notiekošām afērām un mahinācijām. Tāpēc mēs uzskatām, ka jāpublicē VDK ziņotāju kartotēka, jāpublicē visu štata darbinieku saraksts. Frakcija “Latvijai” tāpēc Saeimā ir iesniegusi šo atbilstošo likumprojektu par šiem grozījumiem. Mēs prasām nodot atklātībā VDK materiālus, pilnībā publicējot visu mums šobrīd zināmo informāciju.

Mēs vienlaikus uzskatām, ka tiesas procesus par iespējamo sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu gan šobrīd nevar īstenot un tas nav jādara. Tas novērsīs iespējamās “raganu medības”, no tā varbūt daži līdz šim baidās. Mēs uzskatām, ka “raganu medības”, veidojot jaunu sabiedrību, nav nepieciešamas, no tām mums būtu jāizvairās. Tas pasargātu šo materiālu publicēšanu un pasargātu arī daudzus cilvēkus no iespējamās šantāžas. Piemēram, no Krievijas specdienestu puses, par ko dažs labs mēdz runāt. Jā, bet tieši ja publicēs, tad šāda šantāža būs novērsta, jo nebūs iemesla turēt šos cilvēkus tādā sasprindzinājumā, sakot viņiem, ka, ja viņi neturpinās strādāt attiecīgiem dienestiem, tad tādā gadījumā gan par viņiem tiks palaista informācija kaut kur presē. VDK aģentu kartotēkas publicēšana mazinās tādējādi sabiedrībā valdošo spriedzi. Jāpublicē, minot konkrētu cilvēku vārdu, uzvārdu, tēvavārdu, dzimšanas datus. Mēs zinām, ka kartītēs ir arī cita informācija, tātad informācija par VDK vervētāju apakšvienības nosaukumu, kartīti parakstījušā VDK darbinieka vārds.

Šo datu publicēšana noņemtu aizdomu pilno psiholoģisko spriedzi, slodzi sabiedrībā, liegtu, kā jau es teicu, Krievijas specdienestiem šantažēt savus agrākos aģentus. Latvijas iedzīvotāji arī tad varētu brīvi izlemt, kam viņi grib uzticēties gan Saeimas, gan pašvaldību vēlēšanās, nevis kāds likums tagad noteiktu, ka ir caur tiesu jātiesājas vēl un tā tālāk, un tā tālāk. Ir laiks vienkārši beidzot to izdarīt.

Jā, protams, ir dzirdēti daudzi un dažādi iebildumi pret VDK aģentu kartotēkas publicēšanu, taču, manuprāt, tie neiztur nopietnu kritiku. Piemēram, ir teikts, ka kartotēka satur daudz viltojumu, tāpēc daudzi godājami un cienījami cilvēki tiks nepatiesi apvainoti. Protams, simtprocentīgi droši izslēgt šādu iespēju nevar, taču par 99,9 procentiem pilnīgi skaidri var teikt, kā tur nav. Tur nav viltojumu. Ja ir kāds atsevišķs gadījums, tad, veicot pārbaudi, to var ļoti konkrēti atklāt un fiksēt.

Galvenais tomēr, kas vienmēr šajā diskusijā tiek noklusēts, — kāda ir ziņotāja atbildības pakāpe tāpēc, ka cilvēks ir cietis, ieslodzīts cietumā bijis, izsūtīts, deportēts no Latvijas. Esmu pārliecināts, ka cilvēki jau tik un tā zina tos ziņotājus, kuru dēļ viņi ir cietuši, kuru dēļ arestēti vai izsūtīti uz Sibīriju viņu radinieki. Neviens taču nedzīvo izolētībā no pārējiem. Un tāpat arī studentu grupās to, kas ir bijuši ziņotāji, lielā mērā kursa biedri jau sen zina. Un dabiski ir, ka nodevību nevar ilgstoši saglabāt slepenībā. Tik un tā tā nāks gaismā. Un tieši šie cietušie cilvēki gaida ne jau atriebību, bet vienkārši gaida, lai mēs kā Latvijas likumdevēji un arī valdība beidzot izsaka savu attieksmi pret šiem ziņotājiem skaidri un atklāti, neslēpjoties aiz samākslotas juridiskas terminoloģijas.

Ir arī cits arguments, proti, ka, lūk, čekas maisus nedrīkst publicēt, jo nav iespējams noteikt aģentu patieso vainas pakāpi, kamēr viņu lietas atrodas Maskavā. Lielā mērā šeit neviens publicējot netaisās teikt, kāda ir tā vai cita vaina. Mēs vienkārši nododam sabiedrībai atklātībā šo informāciju un gaidām ko citu no cilvēkiem, kas ir tādā vai citādā mērā bijuši spiesti sadarboties ar Valsts drošības komiteju, gaidām godīgumu, gaidām no viņiem atklātu sarunu, lai viņi pateiktu, kāpēc tad tas tā ir bijis, lai sabiedrība beidzot prastu šo procesu iziet un izvērtēt. Uztraucoši jau ir tas, ka visas problēmas mēs mēģinām reducēt vienmēr uz juridiskiem jautājumiem, apzināti vai neapzināti, taču mēs noklusējam jautājuma morāli ētisko pusi, bet tieši tā ir galvenā. Un nav šaubu, ka šajā gadsimtā Latvijai bija lemts smags liktenis, daudz nācās ciest visiem iedzīvotājiem, un ne jau visi spēja lepni pacelt galvu, iet nāvē brīvības dēļ. Daudzi jo daudzi cilvēki tiešām neizturēja likteņa triecienus un padevās.

Un tāpēc arī frakcija “Latvijai” neprasa sodīt šos cilvēkus kā kangarus, jo katrs gadījums vienmēr ir skatāms pilnīgi individuāli. Un tomēr mēs prasām vienu — šiem cilvēkiem ir jāatzīst savas kļūdas, godīgi jāpasaka, kāds ir bijis viņu nodarījums un kas viņus uz to ir spiedis. Un nešaubos, ka pēc patiesas grēksūdzes viņiem tiks pilnībā piedots, viņi atgūs cieņu sabiedrības acīs. Tāds ir kristietības princips. Meli un negodīgums sagrauž jebkuru sabiedrību, devalvē sabiedrības centienus un arī viscēlākos mērķus. Tikai atklātība un godīgums garantē latviešu tautas izdzīvošanu un nosaka neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanu arī nākamajos gadsimtos. Es aicinu atbalstīt frakcijas “Latvijai” likumprojektu.

Sēdes vadītāja. Krisberga kungs, jūs 12 minūtes izmantosiet? Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts!

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Mums šodien ir trīs alternatīvas piedāvātas: par pirmo jau ir skaidrs un Endziņa kungs ļoti konkrēti arī izteicās — virkne trūkumu un nav pieņemams. Galu galā arī nobalsojām, ka nav pieņemams. Palika divas alternatīvas. Man šķiet, ka Kostandas kungs ļoti konkrēti izstāstīja visu, bet es gribētu pievērst uzmanību pavisam citam. Ir Juridiskās komisijas atzinums, un šeit mani dara uzmanīgu daudzi momenti. Frakcijas “Latvijai” iesniegtais likumprojekts nesatur iepriekš attiecībā uz LNNK projektu minētos trūkumus. Taču, deputāti, pievērsiet uzmanību šai frāzei: “Taču, ņemot vērā ārkārtīgo sabiedrības politizāciju, arī tajā publikācijas varētu izsaukt vēršanos pret personām, kuru sadarbība ar VDK nav pierādīta “. Nu lieliski! Nav pierādīta. Savukārt šo personu upuri ir nošauti. Savukārt šo personu upuri ir izsūtīti. Un tas ir pierādīts. Tātad bende — pierādīts nav, upuris — pierādīts ir. Ievērosim tiesisku valsti. “Jedem sein” — tā ir viens tāds ideologs pateicis, latviski — katram savs. Upurim — upura vieta kaut kur, bendem — visu cieņu, jo, nedod Dievs, viņa labklājība tiks satraukta un vēl, nedod Dievs, viņa bērnubērniem kaut ko pārmetīs. Šodien pēc maza mirkļa uz šī tablo, lūk, uz šī tablo mēs redzēsim cilvēkus, kuri negribēs, ka viņi tiek publicēti. Tikai tā es to spēju uztvert. Jo cilvēki, kuri grib iegūt taisnīguma momentu, nospiedīs “par”. Kas baidās, tie “par” taču nebalsos. Es domāju, ka izdrukā arī būs redzami šo cilvēku uzvārdi. Padomājiet, kuri ir par atklātību, par to, ka viss ap čeku tiek atklāts, un padomājiet tie, kas gribēs balsot “pret”. Vai nu tā — katram gadījumam atturēšos, vai nu mūsējie ir pilsētā vai varbūt rīt ienāks... Es skatos uz mūsu mīlīgajām rindām... Dažas dienas atpakaļ, es atvainojos, laikam vakar, pat viens deputāts pateica komisijā: bet rīt jau jūs šeit visi varat arī nebūt. Es neapgalvoju, ka šis deputāts kaut ko zināja, es to neapgalvoju, bet šāda noskaņa taču varētu būt, jo mūsu starpā diemžēl gan ir zināms, ka ir deputāti, kuri ļoti negribēs nospiest pogu “par”.

Un tad tiek piedāvāts ļoti elegants variants. Tā kā labā latviešu pasaciņā. Mīļumiņ, mīļumiņ, aizskrien uz avīzīti, pasaki, ka tu esi īstais čekistiņš, un tevi nepublicēs! Nu super, vai ne? Bet toties tos, kuri nezinās vai domās, ka varbūt es tāds sīkulītis... nu tur vispār neesmu neko sliktu izdarījis... tos publicēs. Brekši — ūdeņos, mailītes — tīkliņā. Viss kā pienākas. Kā PSRS kontrizlūkošanas dienesta 7. pārvalde ir arī ieprojektējusi.

Tātad mans priekšlikums ir sekojošs. Neaizmirstiet, ka čeka ne tikai nošāva un izsūtīja, un nejauši pazaudēja pa ceļam... “popitka k begstvu” laikam tas saucās, vai cilvēki nejauši no dizentērijas mira vai no bada, vai no aukstuma — arī tas bija nāves sods. Bija otrs variants. Nu, laikam varbūt varēja pāraudzināt, iebāza uz kādu laiku trakomājā. Es esmu vidējais. Nevienam nav noslēpums, ko ar mani izdarīja 1970. gadā un ko pašreiz tad, kad vajag, izceļ ārā. Izcēla pirms vēlēšanām, izcēla pēc vēlēšanām... Visu laiku esi uz āķīša tāpēc, ka... nevajadzēja jau muldēt, kā vismaz 15 telefona zvani man ir pateikuši. Nu nelec, kur tev neprasa — to pateica 15 zvani man. Priekšlikums ir tikai viens — neesi čekists, neesi ziņotājs — nospied “par”!

Sēdes vadītāja. Saeimas Prezidijs ir saņēmis sekojošu iesniegumu, ko parakstījuši 10 deputāti: “Ierosinām turpināt Saeimas 22. februāra sēdi bez pārtraukuma līdz visu dienas kārtībā iekļauto jautājumu izskatīšanas pabeigšanai.” Deputāti Čerāns, Kostanda, Mauliņš, Strods, Kazāks, Grīnbergs, Zelgalvis, Liepa, Rubins, Dunkers.

Lūdzu zvanu! Viens — “par”, viens — “pret”. Lūdzu, 54. panta kārtībā Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts! Tikai, lūdzu, pasakiet, par ko jūs runāsiet — “par” vai “pret”.

 

K.Čerāns (TKL). Jā... Es runāju “par”. Es domāju, šis jautājums mums ir jāpabeidz noteikti, un pēc tam mums ir palikuši četri jautājumi, kuri, sagaidāms, būs ļoti īsi un no kuriem pēdējais ir būtisks — par priekšlikumu iesniegšanas laika pagarināšanu Izglītības likuma projektam līdz šī gada 30. martam. Tādēļ es lūdzu deputātus atbalstīt šo priekšlikumu, un tas daudz laika jums neprasīs. Paldies!

Sēdes vadītāja. Juris Vidiņš, “Tēvzemes un Brīvības” frakcijas deputāts! Jums ir tiesības runāt tikai “pret”.

 

J.Vidiņš (TB). Jā, un es tās izmantošu. Mēs šeit sēžam frakcijas “Latvijai” dēļ tik ilgi. Jūs atceraties tās skaistās runas un tās demagoģijas, ko mēs dienas pirmajā pusē dzirdējām. Un es domāju, šeit ir ļoti daudzi, kas vēl gribēs runāt, un tādēļ es ierosinu balsot pret un izskatīt to papildu plenārsēdē, ko jūs esat nopelnījuši ar savu uzvedību.

Sēdes vadītāja. Lūdzu balsošanas režīmu balsošanai par iesniegumu strādāt bez pārtraukuma, kamēr izskata visu dienas kārtību! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 25, pret — 40, atturas — 17. Nav pieņemts.

Vidiņa kungs, jūs četras minūtes izmantosiet šodien, lai runātu? Vai arī atklāsiet debates nākamajā reizē? Nē... nē... jautājums nav pabeigts izskatīt, jūs neesat pēdējais, tāpēc es jums jautāju — vai jūs šodien... Tātad nākamajā reizē.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Pirms Saeimas sekretārs Imants Daudišs nolasīs reģistrācijas rezultātus, gribu jūs informēt, ka šodien plenārsēdē ir izskatīts 41 jautājums, debates ir bijušas par 34 jautājumiem un 67 reizes deputāti ir bijuši tribīnē, lai debatētu.

 

I.Daudišs (Saeimas sekretārs). Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Andris Ameriks, Indulis Bērziņš, Ilmārs Bišers, Ziedonis Čevers, Juris Dobelis, Indulis Emsis, Ernests Jurkāns, Ēriks Kaža, Andrejs Krastiņš, Janīna Kušnere. Paldies!

Sēdes vadītāja. 22. februāra plenārsēdi pasludinu par slēgtu. Nākamā kārtējā plenārsēde 29. februārī, papildu sēde — 28. februārī pulksten 18.00.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!