Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tā nomira arī mans tēvs, čekas terora upuris. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.02.2001., Nr. 20 https://www.vestnesis.lv/ta/id/2824

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par palīdzību cietušajiem zemestrīcē Salvadorā

Vēl šajā numurā

06.02.2001., Nr. 20

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Tā nomira arī mans tēvs, čekas terora upuris

PR1.JPG (36829 BYTES) Tēvs skauta formā 1928. gadā. Apcietināšanas naktī čekisti fotogrāfiju gribēja saplēst. To paglāba ārste Taisa Švēra, kas bija pieaicināta par liecinieci

Bija 1945. gada 27. janvāris. Mūsu ģimene gatavojās sestdienas nakts mieram. Pēkšņi dzirdējām šauteņu laidņu triecienus pa dzīvokļa durvīm. Ko tas nozīmē? Vai tiešām Rīgā atkal notiek cilvēku medības? Bēgt vairs nebija iespējams. Un kāpēc gan būtu jābēg? Okupācijas laikā tēvs ar vāciešiem nebija sadarbojies. Tieši otrādi. 1942. gada 18. novembrī viņu saņēma latviešu saietā Brāļu kapos un veselu mēnesi noturēja Reimersa ielas gestapo pagrabos. Otrreiz vācieši tēvu sagūstīja 1944. gada oktobra sākumā, kad vairākus simtus Rīgā satvarstīto vīriešu gribēja izvest uz Vāciju. Tā kā no Rīgas kuģi turp vairs negāja, vīrus aizveda uz Ventspili, bet no turienes kājām dzina uz Liepāju. Pie Tērandes skolas tēvs kopā ar aktieri Ēriku Mūrnieku aizbēga no vācu gūsta un cauri visai Kurzemei aizgāja līdz pat Smārdei, kur izdevās tikt pāri frontes līnijai un atgriezties pie savām ģimenēm. Pēc izbēgšanas no vācu žandarmērijas gūsta bija pagājuši tikai daži mēneši.

Un tā vēlā nakts stundā mūsu dzīvoklī iebruka divi bruņoti vīri civilā apģērbā. Viņi runāja tikai krieviski. Kā vēlāk, izpētot PSRS valsts drošības komisariāta lietu Nr.28569, noskaidroju, tie bija Rīgas pilsētas Maskavas rajona iznīcinātāju bataljona darbinieki Artamons Fomanovs un Vasilijs Jegorovs. Kā pamats kratīšanai bija niecīga zīmīte, ko bruņotie vīri uzrādīja pieaicinātajiem lieciniekiem. Kratīja viņi pamatīgi. Un sāka ar mūsu — manu un abu brāļu — skolas somām. Pēc tam izrakņāja mātes rokas somiņu, dārglietu kārbiņu un tēva naudas maku, brutāli raustīja mēbeles un sapostīja klavieres. Tas viss ilga vismaz sešas stundas. Pēc ieraksta protokolā, kā lietiskie pierādījumi izņemti 12 fotouzņēmumi, Ādolfa Preinberga pase un darba dokumenti un dažas bērnu savāktas nozīmītes. Īstenībā iebrucēji paņēma līdzi arī pastmarku kolekciju, ko mēs ar brāļiem bijām sakrājuši, un grasījās salikt savās kabatās arī mātes gredzenus un citas rotaslietas. To neļāva par liecinieci piesauktā ārste Taisa Švēra. Viņa bija medicīnas dienesta kapteine un strādāja mūsu mājas otrajā stāvā ierīkotajā kara hospitālī. Viņa izrāva no kabatas brauniņu un mierīgā, bet stingrā balsī pavēlēja: "Nolieciet atpakaļ!" (Šīs drosmīgās ebreju sievietes izglābtās dārglietas māte vēlāk pārdeva, lai būtu naudiņa maizei. Viņa kļuva par mūsu ģimenes draugu, un vēlāk, kad daktere jau dzīvoja Ļeņingradā, mēs ar dzīvesbiedri vairākkārt viņu apciemojām.)

Pēc vandaliskās kratīšanas akcijas tēvu aizveda. Nakts tumsā un salā viņu aizveda pretim nezināmam liktenim. Sākās viņa sāpju ceļš, kas cauri pazemojumiem, mokām un badu veda uz nāvi. Mēs tai naktī no tēva atvadījāmies uz visiem laikiem.

28. un 29. janvārī Amatu ielas 4. nama pagrabos arestētos pratināja Baltijas 2. frontes operatīvās grupas "Smerš" (armijas čeka) majors Voroņins, leitnants Laizāns un kapteinis Gaisins.

Iepazīstoties ar lietu Nr.28569, esmu noskaidrojis, ka manu tēvu armijas čekai nodevis Vasilijs Jegorovs (viņš tolaik dzīvoja Rīgā, Vienības gatvē 42–11), kas tēvu līdz viņa aresta brīdim nebija pat redzējis. Acīmredzot viņam tēva vārdu nosauca Zinaida Pavlova, kuras vīrs Nikolajs Pavlovs bija Jegorova dienesta biedrs. Arī viņa pati lietā figurēja kā ziņotāja. Apsūdzības galvenie motīvi: bijis skauts, piedalījies aizsargu sapulcēs 1933. gadā, nosodoši izteicies par Nikolaju Pavlovu, kas lielījies ar savu aktīvo līdzdalību 1940./1941. gada akcijās pret latviešu tautu (aresti, izvešanas u.c.). Jāpiebilst, ka šo mazizglītoto (2–3 klases) cilvēku liecībās ne vienu reizi vien parādījās tādas frāzes kā "… domāju, ka", "liekas, ka" un tamlīdzīgi. Izņemot to, ka Ādolfs Preinbergs bijis skauts, nekādu citu pierādījumu par sodāmiem pārkāpumiem nebija.

Nākamajās dienās tēvu no Rīgas aizveda uz Jelgavu, kur Pārlielupē, Garozas ielā, bijušajā lauksaimniecības izstādes teritorijā atradās vācu iekārtotā krievu karagūstekņu nometne, ko padomju vara bija pārveidojusi par NKVD nometni Nr.266. Pēc latviešu deportācijas to atkal pārkārtoja, bet nu jau par vācu karagūstekņu nometni.

Barakas bija pārpildītas ar ieslodzītajiem. Tur sadzina ļaudis no Rīgas un Jelgavas, Bauskas, Dobeles, Jelgavas, Rīgas un Tukuma apriņķa. Savu moku ceļu sāka ārsti, skolotāji, lauku inteliģence, inženieri, dzelzceļa darbinieki. Taču visvairāk bija lauku ļaudis: bijušie pagastu vecākie un darbveži, vecsaimnieki un jaunaimnieki, mežziņi, mežsargi un skolotāji.

Par tēva skaudri īso ērkšķu ceļu no Jelgavas nometnes līdz bojāejai Molotovskas koncentrācijas nometnē man stāstīja viņa likteņbiedrs Pēteris Baranovskis, kas pēc atgriešanās no gulaga dzīvoja Jelgavā. Līdz viņa aiziešanai aizsaulē mēs vairākkārt tikāmies, un viņa atmiņu stāsts man ir ļoti dārgs.

Jau pratinātos, konvoja apzagtos ieslodzītos pirms izvešanas "paēdināja" ar sālītām kaltētām zivīm. Tad bez jebkāda tiesa ssprieduma viņus veda uz Cukurfabrikas staciju, kur bargajā ziemas salā lika stāvēt uz ceļiem, lai konvojam būtu vieglāk ieslodzītos uzraudzīt un saskaitīt. Pēc vairāku stundu stāvēšanas salā, ieslodzītos pa 35–40 cilvēkiem sadzina lopu vagonos, kur vienā stūrī grīdā atradās caurums. Tad vagona durvīm aizmeta kliņķi un noslēdza, atstājot apmēram 5 centimetrus lielu spraugu. Neapkurinātajā vagonā cilvēki smaka, tos mocīja slāpes. Lai tās kaut cik veldzētu, ieslodzītie laizīja apledojušās vagona metāla daļas. Ūdeni pirmo reizi iedeva tikai ceļa piektajā dienā.

Pirmais ešelons ar apmēram 1000 ieslodzītajiem no Cukurfabrikas stacijas devās uz Soļikamsku 1945. gada 1. februārī. Otrs ešelons ar apmēram 1200 ieslodzītajiem no Cukurfabrikas stacijas uz Arhangeļskas apgabala Molotovsku izbrauca 1945. gada 5. februāra pēcpusdienā. Ir ziņas, ka šādi ešeloni no Cukurfabrikas stacijas aizgājuši arī 10. un 19. februārī. Pēc citas informācijas, bijuši vēl nevis divi, bet trīs ešeloni.

Manu tēvu izveda uz Molotovsku, kur suņu un sargu pavadībā ieslodzītos dzina uz nometni. Tad sekoja pratināšanas un tā sauktās troikas spriedums: par dzimtenes nodevību (?! — tas pat neatspoguļojas apsūdzībā) — 58.1.a pants — astoņi gadi ieslodzījumā.

Necilvēciski beztiesiska bija komunistiskā tiesvedība: kā jau minēju, Ādolfu Preinbergu arestēja 1945. gada 27. janvārī Rīgā, uzrādot tikai "Smerš" leitnanta Laizāna ar roku uz parasta papīra rakstītu rīkojumu. Lēmums par arestu (ar visiem zīmogiem un nesalasāmiem parakstiem) tapis Molotovskā 1945. gada 25. aprīlī. Tātad viņa liktenis tika izlemts bez jebkāda tiesas sprieduma. Šie papīri bija tikai formalitāte.

Piespriestos astoņus gadus tēvs neizturēja. Izmeklētāju un sargu mežonība, smagais fiziskais darbs un bads ātri vien sagrāva spēcīgā vīra veselību, un 1946. gada jūlijā (dokumentos figurē divi nāves dienu datumi) viņš aizgāja veļu valstībā.

Molotovskā lielākajai daļai mirušo kapa vietas nav. Tos, kas nomira vasarā, ieslodzītie kriminālisti apraka purva malā vai arī nolaida kādā purva akacī. Ja nomira ziemā, līķus sakrāva purvā 10–15 metrus garās, 4–5 metrus platās un ap 2 metri augstās stirpās. Polārajā vasarā atkusušajos purva akačos nelaimīgie nogrima paši...

Ieslodzītie Molotovskā cēla pilsētu, kas pēc piecdesmito gadu "atkušņa" tika nosaukta par Severomorsku. Reizē ar pilsētu šajā purvainajā vietā būvēja arī PSRS ziemeļu flotes atomzemūdeņu kara bāzi. Vārda tiešā nozīmē — uz ieslodzīto kauliem. Varbūt arī tāpēc šai vietai nav svētības. Pēdējais traģiskais notikums bija 2000. gada augustā ar atomzemūdeni "Kursk".

Esmu mazliet pastāstījis par savu tēvu. Bet Otrā pasaules kara beigu cēlienā tūlīt pēc "atbrīvošanas" čekas represijas skāra vai katru desmito latviešu ģimeni visos Latvijas novados. Pieminot 1941. un 1949. gada lielās deportācijas, ik gadus 14. jūnijā un 25. martā atzīmējam Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Kad Latvijas Republikas Augstākā padome 1990.gada oktobrī lēma par šo atceres dienu noteikšanu, bija priekšlikums par piemiņas dienu izsludināt arī 5. februāri, jo 1945.gada janvāra beigās un februāra sākumā nenoliedzami notika plānveidīga latviešu tautas iznīcināšanas akcija un 5.februārī tika izvests vislielākais cilvēku skaits. Pēc dažām ziņām, no 1944. līdz 1946. gadam Latvija zaudēja 115 tūkstošus iedzīvotāju, tai skaitā 90 tūkstošus latviešu. Kā tas bija arī ar manu tēvu, "Smerš" cilvēkus arestēja naktī un savāca pa vienam, tāpēc šie fakti vēl nav pietiekami apzināti. Acīmredzot arī daudzi deputāti par tiem pirmo reizi dzirdēja tikai minētajā parlamenta sēdē, tāpēc daži izteicās, ka "represētajiem jau tāpat pārāk daudz dots", un ar balsu vairākumu priekšlikums par vēl vienu piemiņas dienu tika noraidīts. Varbūt vēl viena oficiāla piemiņas diena nav arī vajadzīga, bet nedrīkst aizmirst šīs komunistiskā terora akcijas 1945. gada janvārī un februārī, un represiju upuru piemiņa jātur svēta. Arī nākamajās paaudzēs.

Gunārs Preinbergs — "Latvijas Vēstnesim"

PR3.JPG (32065 BYTES)
Smārdes skauti un gaidas pārgājienā. Tēvs — otrajā rindā pirmais no labās

PR2.JPG (25296 BYTES)
"Kauņas auduma" darbinieki 30.gadu otrajā pusē. Austuves priekšnieks Ādolfs Preinbergs — pirmajā rindā pirmais no kreisās. Tēvs strādāja Roberta Hirša uzņēmuma "Rīgas audums" Kauņas filiālē, un mūsu ģimene bija labi pārtikusi

PR8.JPG (23233 BYTES)
Šis ir tēva pēdējais attēls. To man izdevās izkopēt no viņa "lietas". Pusotra gada laikā stiprā un veselīgā Zemgales dēla dzīvība tika neģēlīgi un noziedzīgi izdzēsta

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!