Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ziemassvētki! "Kad svētku līksmībā skan zvani un debess zvaigžņu pulkos mirdz...". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.12.1995., Nr. 199 https://www.vestnesis.lv/ta/id/27884

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

22.12.1995., Nr. 199

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ziemassvētki! "Kad svētku līksmībā skan zvani

un debess zvaigžņu pulkos mirdz..."

(Jānis Poruks)

Atkal pie eglītes skan Jāņa Poruka dzejas rindas, mīļas un brīnumainas kā paši Ziemassvētki. Līdzi zvanu mēlēm tās iešūpo dvēseli, ceļ skatienu pāri apvārsnim, uz zvaigznēm. Bērnu acis mirdz brīnuma gaidās, un arī pieaugušie brīdi var justies kā bērni. Jo Ziemassvētki ar skuju smaržu un sveču liesmiņām ir arī piemiņas un atmiņu laiks.

" Atmiņas izauklē nodomus, pamāca darbos, brīdina, mudina un atveidus no visa paveiktā noglabā savos neskaitāmi daudzajos plauktiņos. Ja atmiņa izbeigtos kā nodziedāta dziesma vai pārtrūktu kā pavediens, dzīvība apstātos neziņā. Nepazītu vairs sevi, nezinātu ko, nezinātu kā. Atmiņai un dzīvībai ir kāda savstarpēji vēl neizdibināta mijiedarbība."

Jānis Krūmiņš, "Atmiņa un dzīvība"

 

Atmiņas par Ziemassvētku gaidīšanu un svinēšanu ir tās skaistākās lappuses daudzu latviešu rakstnieku darbos. Šoreiz ieskatīsimies zemgalietes Birutas Baumanes grāmatā "Es dzīvoju" un kurzemnieka Olafa Gūtmaņa "Dzīves grāmatā", Saulcerītes Vieses Gaiziņa novada epā "Dieviena" un pēckara gados trimdā dzīvojušās Rūtas Skujiņas grāmatā "Vējš svaida kaijas". To autori ir visai atšķirīgi gan kā personības, gan ar savu literāro ievirzi, stilu un izteiksmi, tomēr tik līdzīgi savā latviskajā Ziemassvētku izjūtā. Balti svētki, baltas dvēseles. Un skaudri likteņi pasaules krustcelēs.

Saulcerīte Viese

mūs ieved Vidzemes sētā. Meitas un sievas poš Ziemassvētku dāvanas puišiem Pirmā pasaules kara ierakumos — ada zeķes, kaklautus, dubultos dūraiņus zvaigžņu un rožu rakstā. Adatām līdzi skan Kurzemes puses dziesma:

Karā ietin iešu,

Karā nepalikšu...

"Adījumu kaudze auga augumā. Meitas, sadalījušas skolas burtnīcu sīkās sloksnītēs, rakstīja labasdienas nezināmajiem karavīriem, pielikdamas arī savus vārdus un Ezermuižas adresi. Ja arī sūtījumu saņēmēju vidū negadītos neviens pazīstams, lai zina jebkurš — te, Vidzemes sētā, par viņiem domā un novēl sveikiem un veseliem atgriezties saviešu vidū.

Vienā tādā vakarā kāds no vīriešiem, cimdus pārcilādams, iebilda:

— Jūs jau, meitieši, nepareizi adāt. Ir jāada tā kā medniekiem — ne tikai lielo pirkstu atsevišķi, bet rādāmo arī. Kā tad to vācieti šaus? Vāciešiem arī ada tādus cimdus.

Tā laikam bija vienīgā reize, kad vecaimātei sajuka raksts un adatas noslīdēja pār klēpi zemē. Savu sirdi viņa sajuta piepeši smagu kā ledusvižņiem piemirkušu mārku.. Un gluži kā grāmatā atšķirtā tumšpelēkā gravīrā viņa piepeši ar apbrīnojamu skaidrību redzēja — aiz šīs ierastās pasaules, kur ar mīļu sirdi gatavoja balto miera svētku dāvanas karavīriem, atradās otra, gluži līdzīga pasaule, kur vācu sievas un mātes, savējos mīlēdamas un par viņiem aizlūgdamas, tāpat adīja cimdus ar diviem atsevišķiem pirkstiem, lai vieglāk būtu šaut. Un kā akli mednieki uz šo pasauļu robežas ugunīs viens otram pretī stāvēs dēli krāšņos cimdos — katrs savas mātes klēpī lolots, katrs savā valodā uz labu mācīts, ar sirds drebēšanu Tēvreizi skaitot, mājās gaidīts."

Rūtas Skujiņas

stāstījums — no Otrā pasaules kara bēgļu nometnes Vācijā, kur rakstniece svētku vakarā ir kopā ar savām meitām Lalitu un Māru un vecākās māsas Mildas meitām. Dzimtene pamesta. Visapkārt drupas. Maza un skumja ir viņu eglīte. Pēc svētkiem atgriežas Milda, kas braukusi pie saviem dēliem — tikko ar difteriju mirušā Gunta un karavīra Valta.

"Viņa stāsta par vilcienā pavadīto Ziemsvētku nakti, braucot no Dancigas, kuras tuvumā apglabāts Guntis, uz Kēnigsbergu pie Valta. Visur satikusi sievas un mātes, kas meklējušas savu mīļo kapus vai raudzījušas satikt vēl dzīvos. Arī vilcienā tādas bijušas vairākas. Viņas esot dziedājušas: "Klusa nakts, svēta nakts". Vācietes vāciski, latvietes latviski, igaunietes igauniski. Katrā vagona kupejā bijis iesprausts zaļš egles zars. Stacijas iekštelpās aiz aptumšotiem logiem degušas svecītes. Pa radio atskaņotas Vīnes zēnu kora iedziedātās Ziemsvētku dziesmas."

Gaišas un priecīgas ir gleznotājas Birutas Baumanes un dzejnieka un prozaiķa Olafa Gūtmaņa atmiņas par Ziemassvētkiem Tērvetē un Rudbāržos. Ja vien nedomājam par Sibīrijas sāpju ceļiem, kas pēc dažiem gadiem bija jāiziet gan Olafam Gūtmanim, gan Birutas Baumanes tēvam — Tērvetes skolas pārzinim, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim. Un par to, cik tādu laimes saliņu, paaudžu paaudzēs koptu un sildītu pavardu netika nopostīts visā Latvijā.

Olafam Gūtmanim

pilsētā pavadītie Ziemassvētki liekas saplūduši vienā atmiņu ainā — mirdzoši, ziboši, ar skaitāmiem pantiņiem un dažādiem našķiem, bet svētkus, ko pavadījis laukos deviņu gadu vecumā, viņš tēlo krāsās un skaņās:

"Mēs divatā ar vectēvu gājām uz mežu pēc eglītes, bet pie tās izgreznošanas vecāmāte bija lietpratēja. Viņa neatzina nekādus spīguļus, ne eņģeļa matiņus, ar kuriem egles pušķoja pilsētā. Visām mantām vajadzēja būt no dabas materiāliem. — Esam taču laukos, — viņa teica, — nevis pilsētā, — un no auzu salmiem darināja garas, zeltainas virtenes. Man bija jātur adata un diegs, bet viņa tik vēra ar šķērēm sagrieztos salmu posmus, iestarpināja pa salmu puķei, un iznāca varen skaisti. Zaros vēl sakāra sarkanos paradīzes ābolīšus, par zvaigzni egles galotnē piestiprināja vārpu pušķi, un no pilsētas tik vien bija kā svecītes. Arī man sniegtās dāvanas bija laucinieciskas — vecāsmātes pašas adīta šalle, cepure un cimdi, piesaucot vārdos aitas, kuras bija audzējušas vilnu dāvanai. Vectēvs dāvāja turzu ar lazdu riekstiem un ledū sasalušus mežābolus — pats esot salasījis. Cik tie bija garšīgi, kad atkusa, suloja kā vīns, un es teicu, ka neko gardāku neesmu ēdis.

Pie eglītes dziedājām visi trīs. Mēs gan ar vectēvu vilkām tikai līdzi, jo vārdu zinātāja bija vecāmāte. Viņa dziedāja aizrautīgi — gan straujās un priecīgās, gan lēnās un svētsvinīgās dziesmas.

Viņas balss radīja to svētku noskaņu, kas no tā vakara tik smeldzoša un pacilājoša palikusi atmiņā un kuru vairs neatsaukt, pagaisušu un pārslāņotu citiem iespaidiem. Beigusi dziedāt, uz sava koka gramofona uzlika plati. Nu dziedāja vācu tenors Taubers, bet šī svešā, kaut skaistā balss mums ar vectēvu vairs negāja pie sirds. Mēs jau lobījām no mundieriem cūku pupas un klupām virsū šķīvim ar smaidošo cūkas šņukuru. Vecāmāte aizvainojās par tādu necienību un sauca mūs par prastiem tēviņiem, kam ēšana vien prātā.

Taču tā gluži nebija. Mēs tikai gribējām ieturēties, pirms Mīci jūgt kamanās un izlaist līkumu pa ziemas ceļu . Togad nebija nekāds dziļais sniegs. Atkušņi nāca viens pēc otra, bet svētku vakarā, kā par laimi, piesala un lielceļš vizēja vienā ledū. Vecāmāte vēl bija sapīkusi, kad vectēvs lūdza kamanās, — sak, tu jau, vecais pagāns, mani uz baznīcu vis nevizināsi un pa tādu ceļu nav ko ķēvi mocīt. Mēs abi lūdzām, un vectēvs teica, ka Mīce apkalta uz goda un viņš mūs vedīšot uz mežu, kur esot skaistāk nekā baznīcā.

Un tad mēs braucām. Nakts tikai iesākumā likās tumša, un Mīce rēgojās baltāka par sniegu. Kad acis aprada, ziemas skaistums vīdēja ik uz soļa.

Lēnītēm pāri laukiem līdz lielajai gravai. Tad vectēvs uzdabūja Mīci līdz rikšiem, apkaltās slieces iespiedzās, kur sniega kārta bija izdilusi plāniņa, vectēvs ieaurojās (kā jau pagāns), un pakavu atmestās sniega pikas mums triecās sejās. Ielīksmojos līdzi vectēvam un sāku klaigāt. To vecāmāte nevarēja paciest, un nu jau mēs atkal braucām lēni un klausījāmies meža klusumā. Lai to labāk dzirdētu, vectēvs pat apturēja Mīci. Tumšas, kuplas egles abpus ceļam, zvaigžņota taciņa debesīs. Un tik labi ap sirdi, ka neko labāku vairs nevar vēlēties."

Baltās, piesnigušās ziemas ar spožām zvaigznēm vakaros un silto, mājīgo skolas namu no savas Tērvetē pavadītās bērnības atceras gleznotāja Biruta Baumane :

"Platā, labā skolas ēka.. ir siltas, jaunas dzīvības pilna. Un priekšā ir Ziemassvētki — vēl divi mēneši, vēl viens. Un tad tie ir klāt. Tas ir pats lielākais, jaukākais, laimīgākais notikums par visu. (Reiz sapnī būšu vēlreiz skolas Ziemassvētkos — ienākusi pa skolas ārdurvīm, tuvojos pa priekštelpām lielajai klasei, kur notiks Ziemassvētki; jau ir sanākuši cilvēki — kas tā ir par neizsakāmu laimes sajūtu, tikpat liela un brīnišķīga kā bērnībā.)

Bet tas viss laiks pirms Ziemassvētkiem, kas uz tiem ved, arī ir viens prieks un laime — papiņš jau sāk mācīt kora dziesmas, ir izmeklēta ludziņa, ko spēlēt, un deklamācijas. Un sākas mēģinājumi. Un tad jau nāk kārta dekorācijām un kostīmiem. Un visbeidzot lielajā klasē no dēļiem tiek sasista pati skatuve..

Kādos vārdos lai izsaka to sajūtu, kas pārņem, kad koris papiņa vadībā uzsāk "Klusa nakts, svēta nakts"! Mammiņa ir vienmēr teikusi, ka ar šo dziesmu sākas Ziemassvētki — bez tās Ziemassvētku nav. Ar to ielīst tevī tikai Ziemassvētkiem vien piemītoša svētuma, laimības siltā dvesma. Kas tā ir? Kāpēc? No kurienes tā nākusi? Kas piešķīris mums šo neizsakāmo sajūtu? Vai tā ir dvesma no dievības laukiem?

Lielajā eglē deg sveces, un koris dzied "Svēta nakts, ak izlej tu", "Ak eglīte, ak eglīte". Tad ir kārta deklamācijām:

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,

Un, maigi dziedot, pulkstens skan.

Mirdz šur tur ciemos ugunis,

Un sirds tā laimīgi pukst man..."

Pats Ziemassvētku vakars gan tiek svinēts mājās, ģimenē: "Ir liela gatavošanās, noslēpumainas sarunas, nereti vāciski vai krieviski, lai bērni nesaprastu. Jau kādu laiku iepriekš ir nokauta cūka (kādā rītā uzmostos no drausmīgas kviekšanas, arī dienā tādās reizēs bērniem nav atļauts iziet no guļamistabas). Pēc tam lielā grāpī vārās cūkas bēres, vēlāk — skrandži. Piebāž asins un aknu desas, bet pīrāgus, ķimeņmaizītes un plātsmaizes cep tikai pašā Ziemassvētku dienā. Jau no rīta kuras lielā maizes krāsns. Kad tā ir izkurējusies, ogles savelk priekšpusē un ar garo koka lizi krāsnī iešauj plātis. Mans darbs ir nosmērēt pīrāgus ar olas dzeltenumu. Un ne jau tas vien notiek ķēķī.

Mēs ar Zigīti (mākslinieces brālis Zigrīds — A.R.) nu visur esam pa kājām un pievakarē nedrīkstam iet mūsu zālē, arī lūrēt pa atslēgas caurumu ne. Bufete ir pilna ar visvisādiem gardumiem — tur ir konfektes, šokolādes, halva metāla kastītēs un nezin kas vēl. Lielais ēdamistabas galds klājas. Viss ir saposts, mazgāts un tīrīts. Mēs esam sapucēti. Un tad arī veras zāles durvis. Tur nu tā stāv — lielā, krāšņā Ziemassvētku egle līdz griestiem un biezi noaugušiem zariem, kas nokarājas līdz pat grīdai. Galotnē atkal ir spožais pīķis kā katru gadu un pa zariem mūsu mīļās, trauslās Ziemassvētku mantiņas — Zigīša skaistais putns ar slaido, spilgti zaļganzilo, izliekto kaklu un kronīti galvā, kas man vienmēr paticis visvairāk, mans dzeltenais putniņš, zvaniņi, taures, sēnīte, bumbuļi un citas mantas, kurām nav tik garš mūžs, tādēļ arī tās nav tik mīļas. Laiks lietām piešķir sevišķu mīļumu un vērtību.

Taču dīvainā kārtā īstais Ziemassvētku vakars mājās man palaikam saistās arī ar kādu vilšanos — es vienmēr esmu iedomājusies kaut ko "vēl vairāk".. Bet, kad nu esmu vīlusies un, kā parasti, izniķojusies, tad jaukie Ziemassvētki var sākties. Nu jā, un, jo ilgāk tie turpinās, jo jaukāki top."

 

Novēlam arī visiem mūsu lasītājiem ilgus un priecīgus Ziemassvētkus! Lai ir ko atcerēties un bērnubērniem stāstīt!

 

"Latvijas Vēstnesis"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!