Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tēvs, meita un dzejnieks. Arnolds Spekke, Vija Spekke un Edvarts Virza. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.09.1995., Nr. 143 (426) https://www.vestnesis.lv/ta/id/27592

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Grāmatu dāvinājums Latvijas Universitātei

Vēl šajā numurā

20.09.1995., Nr. 143 (426)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dokumenti. Foto, literārās un atmiņu liecības. Aizrit 30.Dzejas dienas Latvijā

Tēvs, meita un dzejnieks

Arnolds Spekke, Vija Spekke un Edvarts Virza

Laiks daudz ko izdzēš. Un laiks daudz ko atnes. Tā tas pie mums šovasar atnesis stāstus par Edvartu Virzu un Spekkes dzimtu. Arī šie stāsti par izcilā latviešu dzejnieka Edvarta Virzas, diplomāta un zinātnieka Arnolda Spekkes un viņa meitas, tagadējās gleznotājas un rakstnieces Vijas Spekkes poētisma pilnajām saskarsmēm.

Edvarta Virzas dzīvesbiedre dzejniece Elza Stērste bija Arnolda Spekkes dzīvesbiedres pianistes Aleksandras Stērstes–Spekkes māsa. Arnolds Spekke Stērstu ģimenē iegāja jau gadsimta sākumā. Līdz ar to ar dzejnieku Edvartu Virzu profesoram Arnoldam Spekkem ir vissenākās draudzības saites. No memuāriem varam secināt, ka dzejnieks nereti profesoram ir padomdevējs. Arnolds Spekke viņu dēvē pat par “virzītāju” savā dzīvē.

Un tā iebraucot no Itālijas, Spekkes ģimene bieži dodas gan uz “Billītēm”, gan tiekas Rīgas dzīvoklī. Tādēļ arī nav brīnums, ka Arnolds Spekke atstājis vēsturei, iespējams, visemocionālāko dzejnieka raksturojumu. Un tādēļ varbūt šajā rudens dzejas dienu reizē, vienlaikus ar reti redzētiem vai vispār neredzētiem vēsturiskiem fototvērumiem, kurus mums uzticējusi Vija Spekke, vispirms palaposim to.

Runā Arnolds Spekke

(“Zelta ābeles” Stokholmas izdevumā “Atmiņu mirkļi”):

*

Kādā siltā vasaras vakarā, kad krēsla jau bija apvilkusi apvārkšņus ar savu kluso, bet savāda nemiera pilno segu, mēs sēdējām ar dzejnieku viņa mīļo “Billīšu” augšējā stāva verandā. Klusums bija tik dzīvs un tik daudzu iekšēju balsu pilns, ka valodas šķita liekas. Kuplo koku augstie kroņi asi iezīmējās pret debesu blāvumu, visu lietu perspektīves likās īpatnējas un svešas, vēl jo vairāk tad, kad mēness stari sāka ņirbēt un vizmot apkārtējās ielejas miglājos. Te tālumā gari un žēli ierējās suņi un Virza man teica: “Vai tev šī riešana neliekas nākam kā no citas pasaules, kā no aizsaules?” Šie vārdi pavēra manā apziņā kādas lielas durvis, aiz kurām mīt nojautas un rēgi, un klusums mūsu starpā palika vēl dzīvāks.

*

Viņa dzīvokļa lielajā viesu istabā, Pulkveža Brieža ielā, pretim ieejas durvīm karājās E.Šveica glezna: Zemgales peizāžs dzeltenīgi palsā gaisā tīts. Virza šo gleznu ļoti mīlēja, un, kad viņam reiz prasīju: “Kas tev tik sevišķi tajā patīk?”, atbilde skanēja: “Es viņā saredzu mūsu zemes likteņu dziļo mistiku.” To pašu, piebildīšu, kas saskatāma viņa “Straumēnu” rudens un ziemas ainavās un veļu gaitās,— viņa teicienā par mūsu dzimteni, “kas glābjas uz pakalniem”.

Bet reiz, kādā vēlā vakarā, kad “Straumēni” vēl nebija rakstīti, sēdējām divatā viņa dzīvoklī. Virza bija savādi satraukts, dziļa iekšēja nemiera pilns, un viņš man teica, ka viņam esot dots saprast un izprast mūsu tautas smagās gaitas, ka viņš jūtot un redzot bezdibeņus tās dvēselē, bet ka viņš tos nedrīkstot attēlot, jo tad viņam bez žēlastības jāejot bojā. Šie bezdibeņi esot tik dziļi un baigi kā dziļa melna aka, no kurienes nekad neatskanēšot tur iemestas atslēgas troksnis, viņš teica. Tā jāsaprot arī šīs lapas puses “Straumēnu” ziemas tēlojuma nodaļās (4. un 5.).

*

Reiz Romā, kādā vēlā vakarā, kad pāri Romas Kampaņai slīdēja pilnais mēness, aizvedu Virzu uz Via Appia Antica, bijušo senās Romas kapu ielu. Vasaras naktīs mēneša stariem pāri Kampaņai ir brīnumains efekts: biezie zemes tvani liekas pilni esam savādas dzīvības, it kā mostos un viļņotos seno paaudžu gari, šais viļņainajos līdzenumos, kas pilni vecām drupām un sevī slēpj tik daudz asins darbu, tik daudz varonības un tik daudz slavas. Staigājām klusēdami starp augstajām cipresēm, kas tumšas, smuidras un rāmas šķita sevī slēpjam neskaitāmu paaudžu asaru un nojautu valodu,— kādas mūžīgas sakarības nojautās starp esošo un bijušo skatījām dažos retos pārpalikušos kapu pieminekļos un apdrupušās statujās, kas rādīja senu laiku sastingušos cilvēku rēgus; staigājām un klusējām. Beidzot Virza noteica: “Šās zemes velni nav tik baisīgi kā mūsējie.”

*

1938.gadā E.Virza pirmo un vienīgo reizi bija pie manis Romā (..) vislielāko iespaidu uz viņu atstāja Vezuva krāters. Ap vulkāna augsto konusu brāzās nikns ziemeļu vējš un kādā pagriezienā tas mūs tikko nenorāva zemē: dzejnieku noturēja gids, jo vējš, iecirties viņa vienmēr atpogātajā mētelī, sāka to bīstami plivināt un grīļot tā nesēju, — es noturējos, nometies četrrāpus. Krātera karstā sacietējusī lava, kas likās līdzīga esam milzīgiem sagrieztiem striķiem, uz dzejnieku atstāja tādu iespaidu, ka viņš no tā netika dienām vaļā: “Te ir visu lietu bezjēdzīgs sajukums, te nav nekādas kārtības, — šī sajūta ir briesmīga.” Jā, draugs, cilvēcīgai redzēšanai un cerēšanai jo bēdīgs skats.

Toties, cik brīnišķi Virza mācēja “izstāstīt” Neapoles debesu zilumu, kuru vieglo, mēness staru caurausto mākoņu starpā viņš teicās redzam senos renesanses primitīvos eņģeļus ar viņu krāsaini caurspīdīgajiem spārniem. Un kā viņam pie sirds gāja itāliešu tautas, it sevišķi zemnieku laipnums un cienīgā uzvedība, kā viņš mācēja cilvēkiem cauri redzēt! Bīstams bij viņa tumšo acu klusais, asais skats.

*

Bet Virza bij pārāk latvisks, un pārāk dziļš savās estētiskajās izjūtās, lai viņš varētu labi iejusties citā zemē. Kosmopolītisms un viss, kas tam līdzīgs, bij viņam “nožēlojama abstrakcija”. Un kurš liela vēriena dzejnieks tad ir varējis būt pārnacionāls? Ceļojumi bij viņam auglīgas ierosmes, kā bitei, Virzas mīļai bitei, dažādu ziedu putekļi, no kuriem viņa rada savu, gan dažādu smaržu un garšu, medu. Viņu pārliecināja Ģētes dziļais teiciens: “Du bist am Ende, wer Du bist.” ("Tu esi beigās — kas tu esi?")

*

Par visām vietām pasaulē viņam tādēļ bij mīļa un tuva viņa Zemgale. Zalgales novads un Lielupes rāmie krasti. Tur, mūsu dzimtenes Panteonā, viņu sagaidīja vismaz divi lieli priekšteči: Mancelijs un Pantenijs. Zemgales “jautājumā” diskusijas bij pilnīgi liekas, te vajadzēja bez ierunām piekrist vai doties atklātas cīņas naidā: kā vidus laiku scholiastu: “tertium non datur” (trešais nav iespējams).

Lielus garus vienmēr ceļ un vada kāds liels fanātisms, un tā saucamā objektivitāte, ko Virza mēdza saukt vai nu par mīkstčaulību, vai par “grābstīšanos ap mūžības stenderēm”, viņu kaitināja līdz kaitētas dzelzs baltumam. Rāmākos brīžos viņš šo to žēlīgi “deva” arī citiem Latvijas novadiem, tā reiz to dzirdēju izsakāmies par Siguldu, ka tur jau esot “sava čurkstēšana”, bet jāsaka, ka šo brīžu nebij pārāk daudz. Liels fanātisms un dziļa ticība, nesalaužama pārliecība un neizsīkstoša iedvesme — tās taču ir lietas, kas rada lielus dzejniekus, dievu izredzētos un cilvēku apbrīnotos. Bet cik gan sarežģīts ir viņu mūžs! Cik sāpīgi griežas viņu kaislo siržu šķautnes atpakaļ viņu miesā, uzgrūžoties grūtās pelēkās ikdienas akmens plāksnēm.

Nav skaisti panti tie,
kas pārāk gludi lejas,
Tāpat kā tīkamas nav
bezrakstura sejas.
Mums tīk, ja vēstījiens
kāds liesmains plūst no tām
Par cīņām paveiktām
vai arī zaudētām.”
Cik skaisti skan, bet ko tas maksā?

*

Jums saku, dzejnieki,
pirms kādu domu slēdziet
Jūs pantos savējos —
no abstrakcijām bēdziet.”

Dzīvei, caur un ar dzīvi, pilnīgu visās savās izpausmēs, sāpēs, izmisumā, uzvarētāja līdzsvarā un rāmā rezignācijā. Tādos brīžos allaž no Virzas mutes bij dzirdama kāda no seno vai renesanses klasiķu vai arī Puškina dzejām. Vai visā šai sakarībā nav skaidrs, bez ievadiem, ka Virzam bij svešs, lai neteiktu vairāk, romantisms un pilnīgi pretīgs sentimentālisms: tie viņam bij “vārgas puķītes”.

Visasāki un taustāmāki tas izpaudās viņa muzikālajā gaumē. Viņš visu mūzikas vēsturi, bez liekām ceremonijām, dalīja divos posmos: priekš un pēc Lielās Franču revolūcijas. Pirmais bij viņam tuvs un viņš to dziļi cienīja, otrais — nevajag, protams, šo dalījumu ņemt pārāk traģiski — viņam bij vai nu svešs, vai jauca viņa domas; tajā esot pārāk daudz skaņu, par daudz trokšņu, gara skaidrība un melodijas līnija tur esot izplūdušu un uzkundzējušos jūtu apmāta utt.(..)

Smalks vērtētājs Virza bij arī tēlotājās mākslās. Lai tikai atceramies viņa esejas par Toni, par Zaļkalnu, par Ubānu u.c.; lai turam prātā viņa pastāvīgo un uzstājīgo orientēšanos pasaules lielo galeriju estētiskajos labirintos, — tad mēs tuvosimies viņa radītājas fantāzijas slepenajiem sakariem. Arī tēlotājās mākslās Virza vienmēr meklēja primitīvus, īstos oriģinālus, kā viņš teica. Tehniskā virtuozitāte viņu atstāja vēsu, jo tā viņam acīm redzot pārāk slēpa ideju — māti, Platona līdzību lietojot.

*

Lielās durvis, aiz kurām mīt nojautas un rēgi, nu ir aizvērušās, un mēs esam palikuši katrs savā pusē. Vai uz ilgu laiku? Virzas spēcīgā un skanīgā balss apklususi, viņa asais intelekts vairs negraiza un nešķeļ ikdienas pelēko, jau Eiropā sārti krāsoto segu, un ēna klājas pār tām “Brīvās Zemes” slejām, kurās viņš neatlaidīgi ar visas savas sirds dedzīgumu sauca “mūžīgo latviešu tautu” uz arvien jauniem un arvien labākiem darbiem. Viņa dzīves– biedre rakstīja:

Lai vecā audze aiziet godam,
Kā gulbji, kas pret rietu slīd,
Un lai neviens to nedzird sodam,
Mēs visu plašumu jums dodam
Ar jauniem sapņiem piepildīt.”

Virza pēdējos gados sāpīgi juta savu rudeni nākam, viņa jūtīgā dzejnieka sirds dzirdēja gaisos savu aizlidojošo gulbju spēlēšanu. Cik drūmas ir viņa pēdējo laiku dzejas! Jā, draugs, mistika, lielā mūža mistika ir tomēr stiprāka par dzīvo līniju konkrētismu.

Runā Vija Spekke

(šo vasaru pavadīdama dzimtenē):

Līdzīgā kārtā arī Arnolda Spekkes meitai Vijai Spekkei no Virzu mājās pavadītajām reizēm ir saglabājušās neaizmirstamas atmiņas. Jo sevišķi — no “Billītēm”. Turklāt — dzejnieks meitenei veltījis vairākus dzejoļus, pats tos rakstījis viņas albumā.

Ar prieku, lepnumu un gandarījumu viņa šķirstīja tos Veronā. Tāpēc gribot negribot es jautāju, kā tie radušies. Un Spekkes (tagad precīzāk — Vija da Sako, Sacco) kundze atbildēja: “Viņš mani ļoti mīlēja. Kā bērnu.”

Viņa ilgi šīs atmiņas, iespaidus, pārdzīvojumus ir glabājusi sevī. Bet nu ir nolēmusi savā iekšējā sarunā ar dzejnieku ielaist arī citus. Dabiski — ar savas mākslas valodas starpniecību. Tapis gleznu cikls “Sarunas”. Vijas–Violetas (Čivis) sarunas ar dzejnieku (Teto, kā viņu dēvējuši visi tuvie).

Vija atceras, kā Teto staigājis pa savu kabinetu, dudinādams dzeju. “Kad biju vēl pusauga meitene, mēs abi dejojām menuetu viņu dzīvokļa lielajā istabā.” Bet “Billītēs” draudzībai bija vēl plašākas iespējas. Te varēja pabraukāt uz traktora (kad Kārlis Ulmanis nāca pa ceļu iekšā, kas līdz ar to gadījies uz vienas fotogrāfijas). Te varēja izrunāties par daudz ko no sirds patikas. Un vispār — ar māsīcu Amarilli (Edvarta Virzas un Elzas Stērstes meitu) te pavadītas skaistas vasaras ...

Edvarts Virza nomira 1940.gada 1.martā. Vēl decembrī viņš uzrakstīja Vijai veltītu dzimšanas dienas četrrindi, pilnu skumju nojausmu:

“S irds pāri jūrām, kalniem mana.
Ir šodien tava piedzimšana.
Ar savām domām bēdīgām
Es līdz ar rozēm pēdīgām
Uz tava ceļa nokaisos.
Skan dzērvju klaigas debesīs.”

Bet citā vietā skan citas dziļu skumju un nostaļģijas pilnās rindas:

Dziļā naktī
Teto galvu lejup kar
Un tik skumji domā
Viens par Čivi šovakar,
Kas mīt tālā Romā.

Viss ap Tetu tagad kluss.
Logā gaismu liedams,
Nodārd pēdējs autobuss,
Mājai garām skriedams.

Kur tas Čivis? Laikam viņš
Dus jau, segās vijies,
Silts kā vīna ķekariņš,
Saulē sasildījies.

Aizdzen mākoņus šobrīd
Dievs no debess jomas,
Zvaigzni rādīdams, kas spīd
Arīdzan virs Romas.

Zvaigzne, Čivim, kas jau dus,
Šinī naktī nesi
Sapņus tikpat zeltainus
Kāda pati esi.”

Šo pēcpusdien (pulksten 16.00) Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (jaunajās telpās — Pils laukumā 2) tiek atklāta Vijas Spekkes ilgi lolotā izstāde “Sarunas ar Edvartu Virzu”. Tā ir ļoti savdabīga, ļoti smalka māksla, kurā uz vienas lapas faksimilos runā dzejnieka dzeja rokrakstā un neierobežotā asociāciju plūsmā — gleznotājas ažūrie akvareļi. Un tajā pašā laikā Edvarta Virzas dzeju lasa aktieri.

Bet dzejniece, tulkotāja, diplomāte Anna Žīgure (Latvijas vēstniece Somijā) par šo gaidāmo tikšanos saka tā:

Pēdējā gadu desmita laikā daudz esam runājuši un rakstījuši par atgriešanos.

Latvijā ir atgriezušies dzīvie un mirušie no austrumu taigām un rietumu klaidiem. Viņi atkal ir savā vietā Latvijas zemē un dzīvē — fiziskajā un garīgajā.

Izstādi “Sarunas” arī varētu dēvēt par atgriešanos, bet šoreiz tā negribas teikt.

Domās un radot Vija Spekke ir bijusi vienmēr klāt. Tāpat kā daudzi citi desmiti vai pat simti tūkstoši citu — tikai dzimtenē to ne vienmēr zināja.

Tuvu savai tautai ir bijis arī Edvarts Virza, tuvu un liegts.

Mēs tagad zinām, ko Latvijai un pasaulei nācās pieredzēt pēc 1939.gada, kad Edvarts Virza un Vivi, kā viņu dēvēja tuvinieki, izšķīrās. Nākošo reizi māksliniece bija Latvijā 1993.gadā. Atgriezusies Veronā pēc vairākām Latvijas nedēļām, viņa teica: “Es jūtu, ka mani senči atkal ar mani sarunājas.”

Pēc vairāk nekā pusgadsimta dzejnieks un bērns atkal sastopas. Bērns ir izaudzis, dzejnieks joprojām dzīvo savā tautā.

Vijas Spekkes mākslā apbur Baltijas jūras un Vidusjūras kultūru, noskaņu un mentalitāšu savijums. It kā aizmirsta, it kā nākotnes nojausma rāmi vēsta par laikiem, kas bijuši un par laikiem, kas nāks.

Materiālu apkopojums: Sigizmunds Timšāns

Nu parunāsim abi divi
Un lai šī runa pantos skan
Jo tu jau zini mīļais Čivi
Labs prāts pret Tevi allaž man.

Kaut Tevi še es atburt spētu,
Man reizēm izliekas paties
It kā es tevi sadzirdētu
Aiz sienas jautri smejoties.

Es ļaujos piemīlīgām ainām
Kas man tik labu zīlēt prot:
Ar bezdelīgām žiglspārnainām
Es tevi gaidu atskrejot.

Tad plūdīs mīļais bērns no tevis
Tās svētības visaugstākās
Ko Svētais Tēvs pats Tevīm devis,
Kā lilju smarža istabās.

Un katris Tevi redzot sacīs:
Cik piemīlīgs tur debess jums,
Kā zilgmi savās zilās acīs
Viņš atnesis par prieku mums!

No melniem burtiem rodas vārdi,
No vārdiem mazas dziesmiņas;
Lai kādreiz pasmietos tu gārdi
Tās degs kā siržu liesmiņas
Un cauru mūžu sildīs tevi
Par draudzību ko tu man devi.


Dzejnieks Edvarts Virza un Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Iespējams, 1939. gads; iespējams, "Billītēs"

WPE3.JPG (16053 BYTES)
Tuvie cilvēki kopā. Pirmā pa kreisi — Vija Spekke; pretī, otrais no labās — Edvarts Virza, un pārējie abu ģimeņu locekļi

WPE4.JPG (16458 BYTES)
Ciemos brauc Valsts prezidents. Dzejnieks sēžas pie traktora stūres, uz spārna sēdina meiteni, un sagaida viņu

WPE5.JPG (8296 BYTES)
Māksliniece Vija Spekke šodien


Lapa no Vijas Spekkes gleznu izstādes kataloga

WPE7.JPG (14521 BYTES)
Dzejnieks... Kur un kad? — To lai pasaka vide un laiks

WPE8.JPG (10329 BYTES)
Dzejnieks Edvarts Virza, dzejniece Elza Stērste un mazā Amarillis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!