• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Marsels Bertholds, ārsts Šveicē un dzimtenē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.02.2001., Nr. 19 https://www.vestnesis.lv/ta/id/2746

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Sapņu mirdzums ceļu apgaismo

Vēl šajā numurā

02.02.2001., Nr. 19

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Marsels Bertholds, ārsts Šveicē un dzimtenē

BER2.JPG (17007 BYTES) Lībiešu Bertholdu dzimtā bijuši vairāki cilvēki, kas atstājuši nozīmīgas pēdas lībiešu un citu tautu kultūrā. Viņu vidū ir arī Dr.Marsels Bertholds, kas pats sevi sauc par puslatvieti un puslībieti. 1989.gada vasarā Marsels piedalījās Lībiešu svētkos Mazirbē un kopš tā laika regulāri uztur sakarus ar Latvijas medicīnas darbiniekiem.

M.Bertholda tēva senči dzīvojuši Vaides ciema Žonaku mājās: Andrejs (ap 1733 — 1806), Bērtulis (1766 — apm.1840), Ansis (1793 — 1858), Andrejs (1816 — 1892). Marsela vectēvam Pēterim, kas varētu būt dzimis 1842.gadā, kā vecākajam dēlam pēc tradīcijas bija jākļūst par Žonaku saimnieku, bet notika citādi. 1859.gadā zvejnieki atteicās parakstīt saimniecības nomas līgumu ar Dundagas baronu. Izcēlās nemieri, kas vēsturē pazīstami kā Dundagas dumpis. Pēteris par Žonaku saimnieku nekļuva. Tai laikā latvieši un lībieši sāka "braukt jūriņā", viens otrs atrada sev jaunu dzīvesvietu, arī Pēteris Bertholds.

Pētera māte, Žonaku saimniece, bija skolotāja Nika Polmaņa māsa Grieta, viņa dzemdēja 13 bērnus (5 mira bērnībā). Vecākais dēls Pēteris bija 23 gadus vecāks par savu jaunāko brāli Albīnu, kas kļuva par lībiešu publicistu un trīsdesmitajos gados dzīvoja Cēsīs.

Par Pētera Bertholda dzīves gaitām ziņas ir trūcīgas. Radiniece Paulīne Kļaviņa saka: "Mēs viņu saucām par Rīgas Pēteri. Viņš uzdāvināja mātei (Katrīnei Zēbergai) galdu, kas vēl tagad stāv mūsmājās." Pētera Bertholda ģimenē bijuši trīs bērni. Dēls Oskars apprecējies ar Emīliju Jansoni. Viņi ir Marsela Bertholda vecāki.

Oskars un Emīlija apprecējās 1914.gadā un devās ilgākā kāzu ceļojumā pa Eiropu. Kara laikā jaunā ģimene dzīvoja Krievijā. 1915.gadā viņi bija apmetušies Jekaterinoslavā, tagadējā Dņepropetrovskā, kur 1915.gada 26.janvārī pasaulē nāca viņu pirmais bērns Silvija. Emīlija (Emmi) Jansone jau kā Natālijas Draudziņas ģimnāzijas skolniece 1906.gada 5.decembrī bija spēlējusi klavieres Rīgas Latviešu biedrības namā. Arī Silvija kļuva pianiste. Pēc viņas pirmā koncerta mūzikas kritiķis Jānis Zālītis 1940.gada martā "Jaunākajās Ziņās" rakstīja, ka ar šo koncertu Silvija Bertholde ierindojusies Latvijas labāko pianistu vidū. 1940.gada vasarā Dziesmu svētkos Daugavpilī Silvija spēlēja pusstundu garu solo gabalu — variācijas par J.Vītola dziesmu "Ej, saulīte, drīz pie Dieva". Silvijas dēls Artūrs Ozoliņš (dz.1946.g. Lībekā) tagad ir pasaulē pazīstams pianists un vairākas reizes koncertējis arī Latvijā.

1915.gada novembrī ģimene pārbrauca uz Pēterburgu, kur tai laikā dzīvoja un mācījās diezgan daudzi latviešu inteliģences un studējošās jaunatnes pārstāvji.

Pēterburgā 1916.gada 16.maijā notika komponista un ērģelnieka Ādama Ores koncerts, kurā izpildītāju vidū bija arī Oskars Bertholds. Viņš spēlēja korneti un atskaņoja Ā.Ores komponēto himnu un serenādi. Viņu mājās Pēterburgā esot viesojušies arī pasaulslavenie mākslinieki Fjodors Šaļapins un Sergejs Rahmaņinovs. Pēterburgā 1917.gada maijā piedzima Bertholdu otrā meita Andželika, kura nomira pusotra gada vecumā ar meningītu.

Interesantas liecības par Bertholdu dzīvi sniedz viesu grāmatas un albumi ar draugu un paziņu novēlējumiem un autogrāfiem, kā arī dažas koncertprogrammas. Ieraksts 1918.gada 28.janvārī varbūt ir saistīts ar Bertholdu ģimenes atgriešanos Latvijā. Zem Emmi Bertholdes ieraksta: "Viena no manas dzīves labākajām dienām" savus vēlējumus un autogrāfus atstājuši dziedoņi Pauls Sakss, Malvīne Vīgnere–Grīnberga un Ādolfs Kaktiņš, komponists Jāzeps Vītols, komponists un mūzikas kritiķis Jānis Zālīts, vijolnieks, mecenāta Augusta Dombrovska dēls Augusts Dombrovskis jaunākais, tēlnieki Gustavs Šķilters un Kārlis Baumanis (Zemdega) un daudzi citi sabiedrībā pazīstami kultūras darbinieki.

Marsels Bertholds dzimis Rīgā 1922. gada 10.jūlijā. Viņa krusttēvs bija toreiz pazīstamais tenors Pauls Sakss. Puiku jau divu gadu vecumā kopā ar tēvu uzņēma Rīgas pirmajā atlētikas klubā! Marsela pirmie dzīves gadi aizritēja samērā bezrūpīgi. Ģimenei bija mākslinieciskas intereses. Mājās bieži skanēja mūzika, tēvs mīlēja arī zīmēt un gleznot. Marsels atceras: "Tēvs labprāt uzsvēra, ka nāk no Dundagas puses līviem, bet visumā visi ģimenē bija kosmpolītiski noskaņoti, kas izriet arī no ierakstiem albumā visās iespējamās valodās. Mājas valoda bija latviešu." 1929.gada decembrī pie Bertholdiem atkal pulcējās viesi, atstājot viesu grāmatā vēlējumus krievu, vācu, latviešu, grieķu un latīņu valodā. Vijolnieks Rūdolfs Miķelsons (bērnībā uzskatīts par brīnumbērnu) ierakstījis aforismu angļu valodā. Pāris gadu vēlāk Oskara tēvabrālis Albīns lībiešu valodā ierakstījis dziesmu par skaisto meitu — baltpuķīti.

Pats Marsels savu bērnību un jaunību nesauc par saulainu, bet grūtu. Kad viņam bijuši apmēram vienpadsmit gadu, vecāki izšķīrušies. Tēvs aizbraucis uz ārzemēm. Māte pratusi valodas un pelnījusi maizi, strādājot par telefonisti galvenā pasta ārzemju nodaļā. Mācīdamies ģimnāzijā, Marsels piepelnījies ar privātstundām.

Bertholdu toreizējais miteklis Krišjāņa Valdemāra un Emiļa Melngaiļa ielas stūrī redzams vēl tagad kā noplucis un neapdzīvots koka namiņš. Bertholdi apdzīvojuši nama pirmo stāvu. Marsels stāsta: "Valdemāra ielas nama pirmais stāvs sniedzās tālu iekšā dārza pusē. Dzīvokļa vidū bija bezgala liela telpa, kur mātes brāļa burtliča Jansona dēli Jānis un Teodors bija organizējuši māksliniekus "Jaunajam teātrim". Tai telpā dabūju redzēt vaigā Zeltmati, Simsonu, Teodoru Lāci un citus — gan aktierus, gan dziedoņus, kas sanāca, lai iestudētu lomas. Izrādi bija paredzēts rādīt kaut kur Vecrīgā. Nodoms tomēr neizdevās ekonomisku apstākļu dēļ. Minētajā zālē notika arī rauti, kuru nobeigumā viesi pārcēlās uz telpu pie pašas ielas, kur tika koncertēts. Māte bija pianiste un tēvs pūta tauri (reiz pats Hindenburgs pēc snieguma Berlīnes Domā esot tēvu apsveicis)."

Par skolas gadiem Marselam ir labas atmiņas. Viņam bijuši labi draugi, viņš mācījies labās skolās un bijis centīgs skolēns. Dažas epizodes no Marsela skolas gaitām raksturo viņa bijušais skolas biedrs Visvaldis Garlejs: "Kad Marsels no Vācu klasiskās ģimnāzijas ieradās mūsu skolā, 1.valsts ģimnāzijā, sākumā mēs viņam nekādu lielu vērību nepiegriezām. Bet kādā algebras stundā skolotājs Vanags skaidroja vienu teorēmu un pēc tam jautāja klasei — vai viss skaidrs, vai nav kādi jautājumi? Piecēlās mūsu jaunais klases biedrs Marsels un teica apmēram tā — skolotāja kungs, man ir iebildumi pret šo risinājumu. Ja pielietotu tādu un tādu formu, tad teorēmu varētu noskaidrot daudz ātrāk un mazāk sarežģīti.

— Jā, — atzina skolotājs, — tā tas ir, bet to mēs mācīsimies tikai nākošajā semestrī.

Mēs redzējām, ka jaunais skolnieks ir ļoti apzinīgs un mācību materiālā urbjas dziļumā. Kad Marsels pārnāca uz mūsu skolu, viņš bija ļoti labi sagatavots latīņu valodā, jo Vācu klasiskajā ģimnāzijā bija pat tādi mācību priekšmeti, kurus pasniedza latīņu valodā. Tāpēc Marsels šo valodu pārzināja, labi orientējās gramatikā un valodas niansēs. Latīņu valodā viņš pasniedza arī privātstundas."

Marsels atceras, ka ar privātstundām viņam vajadzējis piepelnīties. Tās bijušas galvenokārt latīņu valodā. Šī valoda viņam vēlāk atvieglojusi arī to astoņu valodu apgūšanu, kurās M.Bertholds tagad var sarunāties. Spāņu valoda ir viņa ģimenes valoda. Darbavietas bijušas Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, Vācijā, Zviedrijā un Šveicē, un ārstam jau bez valodu zināšanām neiztikt.

Jau skolas gados Marsels bijis mērķtiecīgs un zinātkārs. V.Garlejs stāsta: "Runāja, ka mūsu klasei būšot jāmācās grieķu valoda. Daļa vecāku pret to iesniedza petīciju. Viņi uzskatīja, ka jaunās svešvalodas ir nepieciešamākas. Grieķu valodu neieviesa. Mēs, visi puikas, par to bijām priecīgi — cik labi, ka tā "grieķene" nebūs jāmācās! Tikai Marsels bija pretējās domās. Viņš jau toreiz bija nolēmis, ka studēs medicīnu un nožēloja, ka skolā nemāca grieķu valodu, jo daudzi termini medicīnā nākot no grieķu valodas."

Skolas gadi Rīgā Marselam — kā jau vairumam tā laika jauniešu — pagāja samērā interesanti. Viņš bija skautos un mazpulkā. Interesējās par Rīgas arhitektūru un vēsturi. Abi ar draugu Tālivaldi Seglinieku ar grāmatu rokā staigājuši pa Rīgu un pētījuši celtniecības "brīnumus". Mazpulkā Marsels vadījis žurnāla "Dzintars" literāro sekciju. Vasarās piedalījies mazpulku nometnēs. Trīsdesmito gadu otrajā pusē strādājis par izpalīgu Salacgrīvas tuvumā, Viļānu apkārtnē un Ļaudonā. Toreiz iemīlējis laukus.

Marsela Bertholda dzīve izmainījās, kad vecāki atkal salaba. Tēvs bija Berlīnē un visus trīs ģimenes locekļus izsauca uz Vāciju. Marsela klases biedri 1941.gada pavasarī kārtoja gatavības eksāmenus, bet Marsela viņu vidū vairs nebija.

Sākās karš. M.Bertholds iestājās sanitāro spēku korpusā. Paguva arī iesākt medicīnas studijas Berlīnes universitātē. Bet pēc kara — gūstekņu nometne. Ko tālāk? Latvijā atgriezties nevarēja, Latvijas jau vairs nebija... Uzmunsturējās uz kuģa par matrozi un nokļuva Latīņamerikā — Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, kas jau no seniem laikiem bijusi nozīmīga ostas pilsēta.

Divdesmitpiecgadīgais jauneklis Marsels, kuram aiz muguras bija jaunības daļa ar kara gadiem, bet priekšā visa dzīve, izkāpa svešās zemes krastā. Argentīna savu nosaukumu ieguvusi no latīņu vārda "argentum" — sudrabs. Tā nebija nabadzīga, bet gluži citāda nekā Eiropas valstis. Marsels prata tur dabūt darbu, izglītoties un izveidot ģimeni. Viņš apprecējās ar argentīnieti, kuru sauca tāpat kā viņu — par Marselu. Vecāku harmoniskā dzīve Marselu mudināja viņus abus un māsu Silviju ar bērniem vēlāk izsaukt uz Argentīnu. Vecāki Oskars (1885—1955) un Emīlija (1891—1965) nomira Argentīnā un ir apbedīti Buenosairesas Angļu kapsētā.

Marsels kļuva par ārstu. Studiju gados apstākļi spieda piepelnīties, tāpēc viņš katru gadu strādāja uz kuģiem. Sieva bija žurnāliste, viņa dzīvoja mājās un audzināja bērnus. Marselam mājas dzīvei arvien pietrūka laika. Viņš saka, ka ģimenei viņš esot varējis veltīt tikai ap 50 procentus no sava laika. Ģimenē auga trīs bērni. Ēriks dzimis 1953.gadā, Aksels — 1956. un Irene — 1959.gadā. Visi bērni ieguvuši augstāko izglītību, bet pašlaik neviens vairs nedzīvo Argentīnā. Ēriks ir ārsts Zviedrijā. Aksels ir fizikas zinātņu doktors, optisko šķiedru pētniecības speciālists un dzīvo Lokarno. Kopā ar šveiciešu inženieri viņi ir nodibinājuši savu firmu, kas darbojas uzņēmuma AGIE paspārnē. Viņu uzņēmums pielieto optisko šķiedru kompresoru ražošanā. Tie tiek eksportēti uz daudzām pasaules valstīm. Optiskajām šķiedrām ir ļoti plašas pielietošanas iespējas. Aksela tēvs ar smaidu stāsta: "To jutīgumu varot novest līdz absurdam. Piemēram, optiskās šķiedras, kas pievienotas gultas kājai, ļaujot konstatēt slimnieka pulsu." Irene ir datorspeciāliste, strādā bankā, apprecējusies ar šveicieti un dzīvo Šveices itāliskajā daļā. Marselam ir deviņi mazbērni.

Dr. Marsels Bertholds tagad dzīvo ļoti skaistā Šveices apvidū pie Lugāno ezera. Tomēr viņš saka, ka vislabākā dzīve bijusi Argentīnā. Tur cilvēki vēl neesot zaudējuši mākslu dzīvot. Argentīnā cilvēks varot justies labi, arī nebūdams starp pirmajiem sabiedrībā. Cittautietim dzīvot šai zemē bijusi privilēģija. Argentīna arī tagad uzņemot imigrantus no Baltijas, gan tikai ar noteikumu, ka viņi apmetīsies uz dzīvi lauksaimniecības rajonos, kas vēl nav pietiekami izmantoti. Argentīnas pampā ir ļoti auglīga melnzeme un klimats tik labvēlīgs, ka ražu var novākt vairākas reizes gadā. Tur audzēto lopu gaļa ir ļoti laba, jo dzīvnieki visu laiku atrodas ganībās.

Marsels gan atzīst, ka pirmie desmit gadi, kamēr pieradis, viņam Argentīnā bijuši grūti. Tur cilvēks nevarot tik viegli kļūt bagāts kā Amerikā, Kanādā vai Austrālijā. Bet savu nodomu kļūt par ārstu viņš realizējis.

Strādājot par praktikantu Buenosairesas vācu slimnīcā, Marsels turpināja medicīnas studijas Buenosairesas universitātē, kuru beidza 1955.gadā un kļuva par universitātes medicīnas skolas mācību spēku. Jaunais speciālists juta nepieciešamību papildināt savas zināšanas un devās uz ASV, kur 1956.gadā sāka strādāt par rezidentu St. Mērijas slimnīcā Ņujorkā, pēc tam pārgāja darbā uz Jaunangliju un vēlāk uz Bostonu. ASV klīnikās M.Bertholds ieguva milzīgu pieredzi. Viņš bija domājis Ziemeļamerikā papildināties tikai vienu gadu, bet palika tur veselus septiņus gadus.

Marsels stāsta: "Tur arvien atklāju jaunas zināšanas. Par niecīgo stipendiju, ko maksāja rezidentiem, nevarēju uzturēt savu piecgalvaino ģimeni. Tāpēc biju spiests paslepus strādāt arī vienā otrā privātklīnikā. Baidījos, ka mani "atklās", un galu galā tā arī notika. Tomēr mani neatlaida, bet novērtēja manu drosmi un pēc rezidentūras beigšanas uzaicināja kļūt par patstāvīgu ārstu."

Izglītotu ārstu aicināja atpakaļ uz Dienvidameriku, un viņš atsaucās. 1962.gadā Marsels Bertholds sāka strādāt par asistējošu profesoru klīniskajā patoloģijā Puertoriko universitātē ASV, no 1963. līdz 1966.gadam bija profesors klīniskajā farmakoloģijā Korientes ( Corriente ) universitātē. Tā atradās Argentīnas ziemeļaustrumu apgabalā, vietā, kur ārstu gandrīz nebija. Prezidents Perone bija nodibinājis ārstniecības centru, lai sniegtu iedzīvotājiem medicīnisko aprūpi. Tur bija vajadzīgi mediķi ar plašām zināšanām. M.Bertholds noslēdza kontraktu un pārcēlās uz Korienti. Viņš izveidoja Argentīnas pirmo kodolmedicīnas diagnostikas laboratoriju. Vēlāk šis centrs izauga par plašu medicīnisku iestādi un profesoru M.Bertholdu godināja kā vienu no tā dibinātājiem.

1967.gadā profesors nolēma mainīt nodarbošanos un sāka strādāt farmaceitiskajā industrijā — vācu koncernā "Hoechst". Par šo posmu M.Bertholds atceras: "Vienu gadu mani turēja Frankfurtē; ne tik daudz, lai kaut ko iemācītu, bet lai pārliecinātos, ka būšu lojāls zinātniskiem principiem un brīvs no komerciālas ietekmes. Kad koncerna vadība par to bija pārliecinājusies, mani sūtīja atpakaļ uz Dienvidameriku. Bija uzdevums organizēt zinātnieku grupu, lai izpētītu iespējas ražot jaunas medicīniskas vielas — nākotnes medikamentus. Viens no maniem sadarbības partneriem — Šallijs ( Schally ) ieguva Nobela prēmiju. Šo darbu veicu septiņus gadus, pēc tam mani pārcēla uz Stokholmu."

M.Bertholds bija Hehta firmas klīniskās pētniecības vadītājs Skandināvijā. Pētnieciskais darbs bija tuvs profesora interesēm par metabolismu, hematoloģiju un onkoloģiju. Kā vadītājam Marsela darbs vairāk bija saistīts ar pētījumu organizēšanu, koordinēšanu un vadīšanu. Bertholds atzīst, ka Skandināvijas ārstiem bijis daudz ideju un kopā ar viņiem bijis viegli idejas īstenot.

Stokholmā M.Bertholds iestājās Latvijas ārstu un zobārstu apvienības Zviedrijas kopā un 1977. gadā kļuva par šīs kopas vadītāju. Būdams ļoti sabiedrisks cilvēks, viņš iesaistījās daudzās Lielbritānijas, ASV, Argentīnas, Šveices un Zviedrijas zinātniskajās organizācijās. Ārstu kongresos Amerikā un Eiropā viņš lasījis referātus, publicējis vairāk nekā 40 zinātnisku darbu hematoloģijā, endokrinoloģijā un klīniskajā farmakoloģijā.

Uz jautājumu, kāpēc Bertholdu ģimene Zviedriju atstājusi, Marsels jokodamies mēdz atbildēt, ka turienes vēso klimatu viņa sieva neesot panesusi. Bijis jāmeklē vai nu cita zeme, vai arī cita sieva. Viņš esot izvēlējies siltāku zemi — Šveici.

Bet ja nopietni — Zviedrijā M.Bertholds saņēmis vēstuli ar jauna darba piedāvājumu Šveicē, kurā bija rakstīti arī tādi vārdi: "Dzīvē svarīgākais ir saskatīt izdevību un, kad tāda rodas, to satvert." M.Bertholds šo izdevību izmantoja, bet par piedāvāto darbu viņš saka: "Šveicē mani sagaidīja vilšanās, jo tur pirmo reizi mani pētījumu partneri nebija dzīvas būtnes — ārsti, zinātnieki, bet datori, mašīnas, kas mani ielenca no visām pusēm un nedarīja laimīgu."

Bāzeles firmā SANOFI Marsels Bertholds astoņdesmitajos gados bija zinātniskais vadītājs un vicedirektors. Darbs ar mašīnām profesoram nepatika, tāpēc viņš sāka strādāt citā nozarē: "Interesējos par psihoterapeitiskām metodēm. Mans pirmais skolotājs bija Latvijas transologs Jānis Zālītis. Tad apguvu itāļu skolu. Mana metode ir oniroterapija — sapņu terapija. Inducēju cilvēkam dienas sapni, ko viņš reģistrē vai atstāsta. Ja cilvēks spēj šo sapni izsapņot līdz galam, viņš ikdienā atgriežas ar pozitīvu efektu. Sapnī cilvēku vadu un pavadu. Pats sapņotājs mani apraksta, uzzīmē, analizē. Astoņos seansos viņš iemācās tehniku, lai vajadzības brīdī pats ieslīdētu dziļākā slānītī un tur pasapņotu.

Manas lekcijnodarbības notiek Lugāno tautas augstskolās, dziednīcās un kūrortos, kas angažē mani speciālām nodarbībām par noteiktu tēmu.

Latvijā esmu sertificēts Transoloģijas asociācijas loceklis. Uz Latviju varu atbraukt tik bieži, cik, strādājot par psihoterapijas pasniedzēju Šveicē, spēju nopelnīt ceļa izdevumiem. Rīgā, Aizkrauklē, Plaviņās, Jēkabpilī un Siguldā esmu vadījis seminārus "Uzzini savas spējas un palīdzi pat sev!"

Mani pacienti iemācās regulāri kopt pašsuģestiju, padziļinātas pašsuģestijas brīdī teikt sev to, kas ir svarīgi, lai justos labāk. Rainis teicis: "Tu esi stiprs tik, cik stipra tava griba." Cilvēka griba gan ir stipra, bet vēl stiprākas ir mūsu jūtas, mūsu iztēle, intuīcija. Cilvēkam jākļūst kungam pār grūtām situācijām, jākļūst sāpju pavēlniekam. To palīdz hipnoze un pašsuģestija. Raiņa vārdus vajadzētu pārfrazēt — "Tu esi stiprs tik, cik tava griba saskan ar tavu zemapziņas iztēli". Ja cilvēks, ieskatoties sevī, atrod mieru, spēkus un izpratni par notikušo — tā ir pašsuģestija. Cilvēkam vajag gribēt un vajag nest sevī suģestiju. Lai dzīvotu ar prieku, jābūt projektiem..."

Šīs domas M.Bertholds izteica 1999. gada pavasarī, kad bija ieradies darboties Latvijā. Bet sadarbība ar Latvijas mediķiem viņam sākusies krietni agrāk. Līdz ar Latvijas trešās atmodas sākumu M.Bertholds daudz enerģijas veltījis dažādu projektu organizēšanai, lai sekmētu Latvijas medicīnas sabiedrības sakarus ar ārvalstu kolēģiem un veicinātu ārvalstu valdību un sabiedrisko institūciju palīdzības piešķiršanu Latvijas mediķiem. Palīdzīgu roku sniedzis Talsu un Dundagas slimnīcām, panākot, ka Bāzeles medicīniskā apvienība vienu konkursa projektu veltīja Dundagas slimnīcai.

M.Bertholda pētījumi klīniskās farmakoloģijas nozarē augstu novērtēti arī Latvijas zinātnieku aprindās. Latvijas Zinātņu akadēmija viņam 1996. gada maijā pasniedza Goda doktora diplomu (Dr. h. c. med.).

Marsels Bertholds tagad dzīvo Šveices itāliskajā daļā pie Lugāno ezera. Viņš saka, ka blakus Raiņa Brē kalnam ir viņa Porza kalns. Pa dzīvokļa logu var redzēt Lugāno ūdeņus un pāri tiem — kalnu galotnes.

Marsels ir arī labs novērotājs un stāstnieks. Viņš ir rakstījis ne vien par medicīniskām tēmām, bet dažkārt savus piedzīvojumus un izjūtas saistoši un tēlaini atspoguļojis sadzīviskos rakstos.

Kādos Vasarsvētkos viņš ciemojās Zviedrijā pie dēla Ērika, kas dzīvo Skovdē, Zviedrijas dienviddaļā. Rakstā "Kas vieno vikingu pēctečus" autors stāsta: "Pabūšu nedēļu Skovdes pilsētas apkaimē un iepazīšos ar mūsdienu zviedriem. Ēriks ir kļuvis zviedrisks. Runā mazāk nekā agrāk un, kad pulcina pie sevis kolēģus un kaimiņus, reizēm jājautā, kālab. Komunikācijas jeb saskarsmes ir maz. Zviedri vienmēr ir bijuši mazrunīgi, bet jābūt itāliskās Šveices iedzīvotājam, lai to pilnībā manītu. Klusums sanākušo starpā ir parasts. Nevienu tas netraucē, izņemot mani, jo man atkal un atkal jārosina kāds sarunas temats. Pamazām tomēr tuvināmies, un šo to atklāju. Agrāk zviedri ar labvēlīgu zobgalību jokoja par pārējiem skandināviem — norvēģiem un dāņiem. Tagad, liekas, skandināvi kļuvuši solidārāki savā starpā. Kad uzaicinu pastāstīt kādu anekdoti, dzirdu vienu, bet tā tēmēta uz somiem (ziemeļnieki, bet ne skandināvi!), uz viņu dzert un ēst prieku. Somu žurnālists, atgriezies no Parīzes olimpiādes, uz jautājumu, kāds bijis laiks, atbild: "Nevaru pateikt, man restorānā galds nebija pie loga."

Kaut kas tomēr no agrāko laiku stīvuma un rituālu piekopšanas palicis. Toreiz cirkulēja anekdote: četri ziemeļnieki avarējuši un glābušies uz salas — soms sācis cirst kokus, dānis dibināt kooperatīvus, norvēģis konstruēt ceļus, bet zviedrs gaidījis, ka to stādīs priekšā. Kad ar dēlu soļojām pa šim nolūkam īpaši iezīmētiem ceļiem kalnos ap Skovdi, katru dienu sadūrāmies ar tādiem pašiem sportiska izskata zviedriem. Tie raudzījās citā virzienā — lai tikai nerastos neērtā vajadzība sasveicināties. Psihologi un sociologi mēģina izskaidrot mazrunību un sabiedrisko stingumu zviedros ar viņu vēsturi."

Kādā vasarā deviņdesmito gadu pirmajā pusē Marsels Bertholds ciemojās Pitragā, ciemā, kas ir turpat netālu no viņa vectēva Pētera dzimšanas vietas — Vaides. Rakstā "Ciemos Pitragā" Marsels ar sajūsmu apraksta savas ciemu dienas dzimtajā pusē: "Kādus 200 metrus aiz Pitraga ir jūra. Ceļš iet cauri mežam un pāri kāpām. Liedags plašs, un smiltis tik baltas, ka acis sāp. Bērni sakņupuši soļo gar jūru, dzintaru meklēdami. Gliemežu vāki irst zem basajām kājām. Kaijas sapulcējušās seklajos ūdeņos. Jūra šalc rāmi un ļauj sadzirdēt putnus krasta mežā. Dodamies tur tāpat basām kājām pa smilšainiem celiņiem. Brienam pāri Pitragupītei. Iztraucējam zivtiņu barus. Puikas zivis veikli saķer: "Skagaragi! Tās nav labas, tās ēd butēm ikrus." Mums stiepjas pretī bērnu rokas, pilnas mellenēm vai meža zemenēm. Tās pašas rokas saplūc meža ziedus vecajai mātei. (..)

Skaists kļūst arī manas pēdējās Pitraga dienas vakars. Esam pie kamīna uguns "Sapņukalnos". Ļoti vēls. Ivars un Aivars pēkšņi iesaucas: "Gribam uz jūru!" Arī es vēlreiz gribu. Pēc brīža mēs trīs raugāmies saulē, kas ir sarkana kā kvēlojoša ogle. Sārti mēs, sārtas smiltis, sārti četri gulbji aizpeld cits aiz cita. Jūra bez kustības — kā izkusis metāls. Ūdens mums atdod dienā iegūto siltumu. Tālumā parādās balts kuģis. Iedegas pirmās zvaigznes, un staru kūļiem sāk sasaukties bākas: pa labi no mums Kolkā, pa kreisi — Sīkragā un mūsu priekšā — Sāmu salā. Pēkšņi jūtos kā pazudušais dēls, kas sirmā stundā atradis ceļu atpakaļ uz brīnišķu krastu, ko nekad īsti nebija pazinis."

Dipl. hist. Valda Šuvcāne — "Latvijas Vēstnesim"

BER3.JPG (33267 BYTES)
Paulīne Kļaviņa un Marsels Bertholds Lībiešu svētkos Mazirbē 1989. gada augustā

BER1.JPG (51000 BYTES)
Marsela vecāki Berlīnē ap 1950. gadu

Foto: Baiba Šuvcāne

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!