• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ticu : mūsu tauta dzīvos saules mūžu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.01.1995., Nr. 10 https://www.vestnesis.lv/ta/id/26732

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

To mūsu janvāra dienu varonības atblāzma

Vēl šajā numurā

21.01.1995., Nr. 10

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ticu : mūsu tauta dzīvos saules mūžu

Valsts prezidents Guntis Ulmanis Latvijas televīzijā vakar, 20.janvārī

Godātā Latvijas tauta!

Šodien mēs atceramies Latvijas vēsturi četru gadu garumā. Tas ir acumirklis un vienlaikus — vesela mūžība. Katram mums ir savas atmiņas, bet ir arī kopīgas — apvienojošas un neizdzēšamas. Šīs kopīgās atmiņas veido mūzu zemes un mūsu tautas vēsturi.

1991.gada asinspirts Lietuvā sacēla kājās arī Latvijas ļaudis. Visas Latvijas, jo mūsu barikādēs plīvoja arī tolaik vēl neatzītie ukraiņu, azerbaidžāņu, baltkrievu un krievu karogi. Šodien mēs jau zinām, ka šī asinspirts tika kurināta Latvijai un tikai pēdējā brīdī vērsta pret Lietuvu. Mūsu brāļu izlietās asinis un mūsu apņēmība savukārt daļēji pasargāja mūsu ziemeļu kaimiņus — igauņus. Tajās bargajās dienās stiprinājās tā dziļā, nedeklarētā solidaritāte, kas vieno visas trīs Baltijas valstis.

Mēs bijām liecinieki varbūt visaugstākajam punktam šodienas Latvijas vēsturē. Taču mēs nebijām tikai liecinieki — mēs paši piedalījāmies šajā vēsturē. Ar kailām un sažņaugtām dūrēm mēs bijām gatavi sagaidīt tankus. Janvāra mītiņā, kad Daugavmalā pulcējās Latvijas tauta, mēs nezinājām, ko pikējošie helihopteri metīs uz mūsu galvām. Kad ložu vai raķešu vietā pār mums sāk birt melīgas propagandas lapiņas, mēs sapratām, ka mūsu gars ir uzvarējis. Mēs vairs nebijām nedz apmulsināmi, nedz iebiedējami. Un nedēļu vēlāk savus kritušos mēs apglabājām ne tikai kā upurus, bet kā varoņus.

Tas bija varonīgas romantikas un apņēmīga izmisuma laiks. Mums par to jāstāsta, un mēs par to stāstīsim saviem bērniem un mazbērniem, taču otreiz šādu pārdzīvojumu Latvijai mēs vairs nekad nevēlēsim. Ikviens bija gatavs atdot savu dzīvību par brīvu, mierīgu un labklājīgu nākotni.

Nu mums šī brīvība un labklājība ir jāpiepilda ar savu prātu un savām rokām. Tas nav viegls darbs — tas darāms soli pa solim, dienu no dienas. Šajā ikdienas cīņā ir grūti uzreiz saskatīt panākumus. Bieži vien šķiet, ka, brienot sadzīves purvu, kas mums ir palicis mantojumā, mēs neredzam savu gaitu uz priekšu. Dažbrīd pat šķiet, ka mēs kāpjamies atpakaļ. Taču tas ir šķitums.

Mēs ar cieņu atkal ieejam Eiropas un pasaules tautu pulkā. Diemžēl, mūsu sasniegumus daždien vairāk saredz citi nekā mēs paši. Mūžsena patiesība ir tā, ka vieglāk ir stāvēt pretī nāves draudam vai iet tuvcīņā nekā ikdienā cīnīties pret savu paštaisnību, savtīgumu, bezatbildību, karstgalvību. Nav viegli mācīties saimniekot tik sarežģītā laikā un tik sarežģītā vietā. Tomēr mūsu tauta ne vienu reizi vien ir metusi izaicinājumu liktenim. Par spīti padomju impērijai, kura centās ar visām saknēm izravēt jebkuru patstāvību un neatkarību, vislielāko apņēmību mēs parādījām 1991.gada janvārī. Un mēs uzvarējām. Atcerēsimies to arī šodien. Tāpat kā to, ka neviena uzvara nav galīga. Tā ir jāturpina.

Mēs toreiz godam attaisnojām mūsu dziesmu: "Labāk manu galvu ņēma nekā manu tēvu zemi". Un tagad mums ir jāapzinās arī tas, ka mūsu tēvu zeme nepastāv izolētā bezgaisa telpā. Ka mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Pienākums sniegt palīdzīgu roku ikvienam, kam tas ir nepieciešams. Pienākums nevairot naidu un nedrošību tajā dzīves telpā, par kuru mēs atbildam. Mēs to esam spējuši ārkārtas apstākļos un es ticu, ka mēs to spēsim arī miera dzīvē. Tā ir bargo dienu vislielākā mācība.

Svešā zobena ēnā mums netrūka ne iniciatīvas, ne atļautības, ne padoma. Mēs tobrīd dzīvojām ar vienu mērķi un ceļš uz to bija likteņa nosprausts. Šodien mēs atkal atgriežamies pie dažādiem viedokļiem. Tas ir labi un svētīgi. Tikai pārkāpsim pāri tam kategoriskumam un neiecietībai, kas var kavēt saprātīgu lēmumu pieņemšanu. Tas sevišķi jāatceras tiem, kas lemj cilvēku un valsts likteņus. Domāsim un lūkosimies tālāk, nekā esam ieraduši.

Mēs pārdzīvojam lepno un izmisīgo čečenu tautas cīņu. Mēs jūtam līdzi Rīgas māsai — Kobes pilsētai Japānā. uzturēsim šo solidaritātes uguntiņu ne tikai katastrofās, bet arī parastā, pelēkā un saērcinātā ikdienā. Ar tādu pašaizliedzības dzirksti dzīvoja, strādāja un mira mūsu janvāra varoņi! Saskatīja dvēseli otrā cilvēkā un nebaidījās atklāt savējo.

Būsim lepni un taisnīgi, drosmīgi un augstsirdīgi, — un mūsu tauta dzīvos saules mūžu!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!