Par divdomīgo soprānu un citiem

"Latvju mūzikas" redaktora Roberta Zuikas aicināta, lūkošu no valodnieka viedokļa atbildēt uz Oskara Ozola vēstuli, kas par latviešu valodas pareizu lietošanu pauž redaktoram atzinību un ar terminoloģiju saistītas rūpes. Vēstules autors izsakās par mūzikas terminu soprāns , pieminēdams arī tā "radiniekus" altu , tenoru un basu . Tie ir pamatvārdi, no kā atvasina vēl citus, un ir mums, dziedātāju tautai, svarīgi. Tie ir italiskas cilmes nosaukumi. Soprāna vēsturiskais pamats ir latīņu adjektīvs supremus ‘visaugstākais’.

O.Ozols liek manīt neskaidrības, kādas rodas, ja soprānu lieto vairākās nozīmēs un ja neizmanto dzimšu galotņu atšķirību. Kad, piemēram, par koristēm sakot soprāni , izklausoties, ka runa ir par vīriešiem. Var lūkot to labot. Bet nelabojami divdomīgs ir mūzikas bass , jautri sakrizdams ar latvisko bass ‘neapauts’ vai ‘baltkājains (kumeliņš)’ dainās. Tādi homonimi ir arī citās valodās un nav izdeldējami. Atliek vien neklūpot griezt tiem ceļu. Palīdz konteksts, kad sakrīt šādi nevienādas cilmes vārdi vai kad vienam vārdam ir radušās vairākas nozīmes ( celt — smagumus, māju, kultūru, putekļus, neslavu; mācītājs — iemācītājs vai garīdznieks).

Vēstules autors, būdams pret "vīriešu dzimtes lietvārda soprāns attiecināšanu uz sievietēm", jautā, vai par dziedātājām nebūtu jāsaka " soprānes jeb soprānistes ". — Vārdi būtu bez vainas, bet raudzīsimies, kā tie lietojami. Vispirms vēl piebilstams kas cits.

Pirmkārt, vārda soprāns attiecināšana uz sievieti gan pastāv, taču neparādās O.Ozola citētajā Latviešu valodas vārdnīcā ("Avots", 1987). Tur, atlabojot citātā sagrozītās galotnes, lasāms: "soprāns (..) 1) ‘augstākā dziedātāju (sieviešu, zēnu) balss’ (..) 2) ‘dziedātājs, kam ir šāda balss’ (..) 3) ‘augstākā (pirmā) balss vairākbalsīgā skaņdarbā’ ". Vēstules autors papildus aizrāda, ka soprāns ir arī instruments.

Otrkārt, soprānu (tāpat altu u.c.) kā cilvēka balss vai instrumenta skaņas tipu nemēdz nosaukuma ziņā šķirt no attiecīgās personas resp. instrumenta (" soprānā nodziedās kāds soprāns "). Tas vērojams ne latviešu valodā vien. Protams, mums citas valodas nav jākopē, tomēr starptautisku terminu lietošanā zināma saderība ir gan vēlama.

Piemēram, vācu valodā pēc Dūdena svešvārdu vārdnīcas soprāns ( der Sopran ) ir: 1) ‘augstākā zēnu un sieviešu balss (höchste Stimmlage von Knaben u. Frauen)’; 2) ‘soprāndziedātāja, soprāniste (Sopransängerin, Sopranistin)’ (..). Līdzīgi tur paskaidrots alts ( der Alt , der Altus ).

Tātad arī te vīriešu dzimtes vārdi ( der Sopran , der Alt ) tiek attiecināti uz sievieti. Bet par to gan nebūtu īpaši jābrīnās. Jo metonimiskā izteiksmē var taču jebku®as gramatiskas dzimtes īpašuma (instrumenta, rīka vai citas mantas) nosaukumu lietot īpašnieka vietā — gan dzejā (" svešais cirvis cērt un cērt"), gan ikdienas runā ("kāds naudasmaiss visu nopirks"), gan terminoloģijā, piem., putnu nosaukumos: platknābis ‘Spatula clupeata’ u.c.

Bez tam meitēns , meitietis , skuķis ir vīriešu dzimtes tieši un taisni, nevis metaforiski. (Brīdinājums: teiktais nemīkstina prasību pēc sieviešu uzvārdiem sieviešu dzimtē!)

Latviešu valodā netrūkst vārdu darināšanai līdzekļu jeb formantu (priedēkļu, piedēkļu, galotņu), lai sīki spētu diferencēt jēgumus. Arvien tad arī jāapsve®, cik kāds jauninājums atbilst īstai, sīkumaini nesadomātai precīzas terminoloģijas vajadzībai un tradicijai Latvijā un citur. Jo viens grozījums mēdz vilkt sev līdz vēl citus. Lūkošu te arī tos "citus" pieminēt un atgādināt valodiskās iespējas nosaukumu veidos un paveidos.

Pamatvārds soprāns būtu terminu lizdā jāatstāj kā augstākās balss tipa nosaukums. Itin pieņemams atvasinājums šķiet O.Ozola izvirzītā soprāne , kas it kā piekļaujas jau sen aprastam Ausekļa laika jaunvārdam dziedone un skan struktūrā līdzīgi kā luterāne , dekāne .

Gramatiski tikpat tiesīgas kā soprānes un pienācīgi tāpat lokāmas (kas ne katram tīk!) būtu altes , kā arī (dabā laikam nesastopamas) tenores un bases . Bet vai tik nesāktos nemieri, īpaši pret formām "cik soprāņu , alšu , teno®u un bašu ir?"

O.Ozols raksta: "soprānes jeb soprānistes". Ja jeb nav gadījies nejauši ( vai vietā), tad iznāk, ka šie visai atšķirīgi darinātie vārdi viņaprāt abi lietojami vienādā nozīmē. Bet nebūtu necik laba tāda svārstība terminoloģijā un reizē izšķērdības piemērs: vienam jēgumam divi gluži vienādas nozīmes nosaukumi (homosēmi), kad pasaulei draud terminu bada laikmets ārkārtīgi daudzu nosaukumu vajadzības dēļ daždažādās nozarēs.

Nosaukumus uzmanīgi sašķirojot un šķirotājiem vienojoties, soprāne konvencionāli varētu būt augstākās balss dziedātāja, bet soprāniste — kāda soprāninstrumenta spēlētāja (līdzīgi kā ir flautiste , čelliste ). Vīrietis (zēns) tad korrelātīvi būtu soprānis resp. soprānists .

Korim piederīgos atšķirībā no sųlistiem varētu saukt par soprāniešiem , soprānietēm , jo – iet – norāda uz cilmi un piederību: tautieši , kristieši , dziesmuvarieši (ko®a "Dziesmuvara" dalībnieki).

Instrumentālistu nosaukumi darināmi, kā nu no ku®a pamatvārda ir ērtāk, t.i., ne visnotaļ tikai ar grieķisko piedēkli – ist –, bet arī ar seno latvisko – niek –, piem., pēc paraugiem stabulnieks , bundzinieks , vijolniece ; bet iedomājamā soprān(i)niece neskan tik veikli kā soprāniste . Šaubos, vai visi gribēs saistīt soprānisti tikai ar instrumentālistēm, kad vāciešiem, kā jau redzējām, soprāniste ir dziedātāja un tāpat arī angļiem.

Atsevišķu soprāninstrumentu nosaukšanai joprojām der vārdu savienojumi vai salikteņi, kā soprāna kokle jeb soprānkokle , soprāna saksofųns jeb soprānsaksofųns .

Par soprānu teiktais analoģiski attiecināms arī uz altu , tenoru un basu .

Tā izskatās no valodnieka viedokļa. Bet mūzikas terminu īstie saimnieki ir mūzikologi, kam sīki un smalki jāpārredz savas nozares jēgumu lauks un attiecīgu nosaukumu vajadzības. Viņi vislabāk zinās, ku®as no gramatiski izvērtētām valodiskām iespējām ir vai nav liekamas lietā.

Rasma Grīsle, Dr. philol.,  — "Latvijas Vēstnesim"