Un tēvu zeme prasa, lai to ceļ un veido

Šodien Lietuva atzīmē Valsts dienu — karaļa Mindauga kronēšanas dienu

Lietuvas himnu spēlē Valdis Muktupāvels, dzied arī Justins Marcinkevičs un Petrs Vaitiekūns Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Vakar, 5. jūlijā, Rīgas Latviešu biedrībā Lietuvas vēstniecība Latvijā un vietējā lietuviešu kopiena rīkoja tikšanos ar dzejnieku Justīnu Marcinkeviču, tādējādi ievadot Lietuvas Valsts dienu. Tā mūsu kaimiņzemē tiek atzīmēta ik gadu 6. jūlijā, kad 1253. gadā Lietuvas kunigaitis Mindaugs Romas pāvesta Inocentija IV vārdā tika kronēts par Lietuvas karali. Pirmo reizi apvienotā Lietuvas valsts tika starptautiski atzīta un ieguva karaļvalsts rangu. Savukārt Lietuvas pasludināšana par kristīgu valsti veicināja, lai tajā godā celtu Eiropas civilizācijas vērtības.

Latvijas un Lietuvas karogiem rotātajā Zelta zālē tikšanās sākās ar Lietuvas valsts himnas skaņām: Vinca Kudirkas "Lietuva, tu tēvu zeme" melodiju uz dūdām spēlēja rīdzinieks etnomūziķis Valdis Muktupāvels, bet dziedāja viešņa no Lietuvas — mūzikas pedagoģe Skaidra Jančaite, protams, visiem klātesošajiem piebalsojot.

Sanākušos Latvijas lietuviešus, Latvijas politiķus un kultūras darbiniekus uzrunāja Lietuvas vēstnieks Latvijā Petrs Vaitiekūns, atgādinot, ka Lietuvai ir bijis viens kronēts karalis — karalis Mindaugs.

Vēstnieks dalījās pārdomās, ar ko šis tik tālais vēstures notikums arvien Lietuvai ir būtisks: tieši tad gadsimtu dzīlēs dzima valsts ideja. Un Mindaugs bija tas, kas spēja lietuviešu ciltis apvienot, mēģinot savu valsti pievērst kristietībai un attīstītās Eiropas dzīvesveidam, tās civilizācijas ideāliem.

Tomēr toreiz šo ideju daudzi cilvēki nesaprata un nepieņēma, nespēja saskatīt, ko tā varētu valstij un tautai dot nākotnē. Mindaugs valsti apvienoja ar spēku, tādējādi radot lielu pretestību — citiem svarīgākas šķita naudas lietas, elkdievība. Pēc Mindauga nāves Lietuva savā attīstībā ne tikai apstājās, bet pat regresēja. Tomēr viss varēja notikt arī citādi. Kā būtu bijis tad, kas to lai zina. Būtiski, ka Lietuvai atkal ir dota iespēja ieņemt savu vietu Eiropā — iekļauties Eiropas Savienībā. Viss atkarīgs no mums pašiem — cik pietiks gribas, cik būs centības. Tagad vairs nav jautājuma: vai mēs būsim Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts? Jautājums jau ir cits: kad tas notiks? Tikai atkal šo virzību var aizkavēt pašu aizspriedumi: ka Lietuva varētu būt agrāra zeme, ka lietuvieši nekādi nespēj dzīvot bez Lietuvas lita... Valsts tiek veidota, lai sargātu tautu, bet mūsdienās tā nav iedomājama bez apvienotās Eiropas.

Soliste Skaidra Jančaite

Dzejnieks Justins Marcinkevičs              &n Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Pēc vēstnieka uzrunas politika pagāja malā, lai dotu vārdu dzejai. Kaut gan nereti dzeja iespēj pat vairāk nekā daudzi politiķi kopā. Tam liecība ir arī Justīna Marcinkeviča daiļrade.

Justīns Marcinkevičs Latvijā nav svešs — savulaik Rīgas teātros ar panākumiem ir uzvesta viņa dramatiskā poēma "Siena", lugas. Dramatiskā triloģija "Mindaugs", "Mažvīds" un "Katedrāle" tulkota latviski un izdota, tāpat arī poēma "Asinis un pelni" un esejiskās pārdomas "Dienasgrāmata bez datumiem". Bet pats pirmais jaunā rakstnieka garstāsts "Priede, kas smējās" pie latviešu lasītājiem nonāca jau 1964. gadā, toreiz šo darbu tulkoja grupa latviešu studentu.

Tomēr, lai cik tas dīvaini šķistu, pēc abu brāļu tautu valstiskās neatkarības atjaunošanas Justīna Marcinkeviča darbi Latvijā vairs nav nonākuši sabiedrības uzmanības degpunktā. Un nu jau uzaugusi paaudze, kas šī lietuviešu rakstnieka — Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša daiļrades līdzinieka un laikabiedra — vārdu pat nav dzirdējusi. Tālab atgādinājumam daži fakti.

Kad 1998. gadā toreizējam Lietuvas vēstniekam Rimantam Karazijam "Latvijas Vēstnesis" aicināja nosaukt trīs lietuviešus, kas simbolizētu mūsdienu Lietuvu, vēstnieks atbildēja: "Es šo sarakstu sāktu ar Justīnu Marcinkeviču." Un piebilda, ka jau padomju okupācijas gados rakstnieka lielie darbi — drāmas, poēmas — atklāja gan Lietuvas valsts pirmsākumus, gan cīņu par neatkarību un brīvu cilvēku.

Šo tēzi apstiprina arī autora pārdomas savā "Dienasgrāmatā bez datumiem", kas lietuviski izdota 1982. gadā, kad sabiedrībā vēl nekas neliecināja ne par dziesmoto revolūciju, ne Baltijas ceļu un tuvo padomju impērijas sabrukumu:

"Savu drāmu triloģiju es gribētu uzskatīt par savdabīgu nacionālu epu vai mītu par mūsu sākotni, par tiem galvenajiem elementiem, no kuriem izaudzis, no kuriem sācies tas, ko saucam par Lietuvu: valsts radīšana ("Mindaugs"), literatūras un grāmatas radīšana ("Mažvīds"), labā un skaistā, cilvēka garīgo ideālu celšana ("Katedrāle").

Cilvēks ir visa vēsturiskā procesa pretruna un mērķis. Bet tur, kur ir cilvēks, — tur ir arī drāma. Meklēdams savas dzīves sociālās, sabiedriskās, nacionālās, morālās, estētiskās un visas citas formas, viņš bez rimas rada dramatiskas situācijas, kuru saturu veido iekšējās un ārējās īstenības (citādi izsakoties — ideāla un īstenības) konflikts.

Šo konfliktu es iedrīkstos uzskatīt par visas savas triloģijas dramatisma pamatu. Par cilvēka un tautas dzīvīguma pamatu. Bez tā viss ir nedzīvs. Ar to es gribētu izskaidrot arī vēsturisko laikmetu un vēsturisko personību izvēli. Un ne tikai ar to — es gribēju parādīt, ka Lietuvu "taisīja" pirmie "nabaga rūķi", pirmie tās nacionālo dzīves formu (valsts, literatūras, arhitektūras) radītāji. Es nemeklēju vēsturē diženumu, bet radošu darbu."

Justīns Marcinkevičs vakara gaitā lasīja savus dzejoļus lietuviski, lasīja latviski savu kolēģu Imanta Auziņa un Dainas Avotiņas atdzejojumā, dalījās pārdomās, ka agrāk tik rosīgā Lietuvas un Latvijas kultūras sadarbība ir apsīkusi. Dzejoļi bija dažādi — gan par dzimteni , gan mīlestību: "Pasaulē visskaistākais vārds — Lietuva". Autors atgādināja arī rindas no savas drāmas "Mindaugs": "Un tēvu zeme prasa, lai to ceļ un veido..."

Skaidra Jančaite dziedāja dziesmas ar dzejnieka vārdiem, Valdis Muktupāvels solisti pavadīja ar dažādu stabuļu un kokles skaņām.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors, biedrības "Latviešu un lietuviešu vienība" priekšsēdētājs