Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Nāk dvēsele no tāliem moku ceļiem mājās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.06.2001., Nr. 91 https://www.vestnesis.lv/ta/id/25258

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

No saknēm dziļi pazemē līdz saulei torņu smailēs

Vēl šajā numurā

13.06.2001., Nr. 91

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Nāk dvēsele no tāliem moku ceļiem mājās

Vakar, 12.jūnijā, Brāļu kapos pārbedīja Nezināmo karavīru, kas gājis bojā Noriļskas vergu nometnē

NK02.JPG (121040 BYTES) NK01.JPG (67730 BYTES)
Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Imants Freibergs, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube piemiņas brīdī Brāļu kapu kapličā 12.jūnijā

Godasardze pie urnas ar Nezināmā karavīra pīšļiem Brāļu kapu kapličā vakar, 12.jūnijā

Aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis:

Augsti godātā Valsts prezidentes kundze,

virsnieku kungi, klātesošie,

nomocītie karavīru tuvinieki!

Karavīra ticība un mīlestība pret savu tautu un valsti tiek apliecināta ik dienu, bet īpaši karalaukā. Mūsu tautai un daudziem vīriem bija jāiziet karavīra un kara ceļi. Aizvadītajā gadsimtā īsi pirms Otrā pasaules kara daļai mūsu vīru nebija lemts iet šo lepno karavīra ceļu. Nodevība, viltus un pazemojums bija tas, ko mūsu karavīriem Litenē un daudzviet citur bija jāpiedzīvo. Varbūt tie vīri bija gatavi lemt par savu pastāvēšanu ar ieročiem rokās, viņi pildīja savu komandieru pavēles. Cauri Sibīrijas purviem un moku ceļiem, pazemojumiem, daudziem no viņiem noslēdzās dzīves gājums.

Tagad, pēc daudziem gadiem, viens no viņiem ir atgriezies šeit, šajā svētajā vietā, un ir pievienojies savai tautai un savai zemei. Lai šī ir vieta, kur sapulcēties arī pārējo vēl mājās nepārnākušo karavīru dvēselēm, lai katram no mums ikdienas gājums šeit, šajā vietā, liek piestāt un padomāt, smelties spēkus, lai nekad mums nebūtu jāzaudē ne šādā veidā, ne arī karā savi karavīri un sava tauta.

 

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzrunā Nezināmā karavīra pīšļu apbedīšanā Brāļu kapos 2001.gada 12.jūnijā

Augsti godātie klātesošie!

Viņu bija tūkstoši, kas aizgāja moku ceļos, viņu bija simts, kas izdzīvoja un pārnāca mājās. Viņš ir viens, kuru šodien guldām tēvzemes zemē, viens, kura vārdu nezinām. Viens, kura pīšļi pārstāv visus karavīrus, virsniekus, kas tika aizsūtīti, nomocīti, spīdzināti, nošauti.

Karavīrs sagaida, ka viņš varētu krist, savu zemi aizstāvot ar ieročiem rokās. Karavīrs, virsnieks, ģenerālis, admirālis nesagaida, ka viņu ar meliem un ar viltu saņems ciet kā vulgāru noziedznieku un uzskatīs par noziegumu tikai to, ka viņš uzticīgi kalpos savam solījumam kalpot Latvijai. Tā bija gļēva rīcība, tā bija zemiska rīcība, uz kādu spējīga tikai totalitāra valsts. Mēs varam pateikties Dievam, ka šī totalitārā valsts ir sabrukusi, bet ar tās radītajām sāpēm un cirstajām rētām mūsu tautai būs jādzīvo ilgi.

Tik daudz esam atguvuši kā spēt parādīt godu tiem, kas savas dzīves pēdējās stundās tādu nesaņēma. Tik daudz mēs spējam kā caur šī viena Nezināmā karavīra kapa vietu šajās bērēs apbedīt katrs savas dzimtas tuviniekus, kas toreiz gāja bojā.

Šeit simboliski lai būtu kapa vieta visiem tiem, kam svešās zemēs tāda netika ierādīta. Mēs nezinām, kas guļ šajā svētajā zemē, mēs nezinām, kur ir mūsu tuvinieku pīšļi. Mēs zinām to, ka ikvienam zemes klēpī ir jānonāk, mēs zinām, ka viņu gars ir nemirstīgs, vienalga, kādā nāvē viņš gāja bojā. Mēs zinām to, ka Latvijas valsts viņus atceras un godinās, tāpat kā mēs, viņu tuvinieki un bruņotie spēki, kuros viņi sastāvēja, — viņu darbības pēcteči. Mēs esam šeit pulcējušies kopā, lai caur šo vienu Nezināmo godinātu visus.

Nāk 14.jūnijs

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

NK08.JPG (98067 BYTES) NK06.JPG (73520 BYTES)
NK05.JPG (108934 BYTES) NK03.JPG (83818 BYTES)
NK04.JPG (97137 BYTES)

Vakar, 12.jūnijā, Brāļu kapos pārbedīja Nezināmo karavīru, kas gājis bojā Noriļskas vergu nometnē

Brāļu kapos pie Sēru mājas, kur uz paaugstinājuma novietota urna ar nezināmā karavīra pīšļiem no Sibīrijas vergu nometnes, stāv godasardze, ierodas augstas valsts militārpersonas, virsnieki, karavīri, kara veterāni un daudz civilo personu. Pie urnas gulst vainagi, ziedi. Ierodas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga ar Imantu Freiberga kungu. Svētbrīdi vada Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Raimonds Locs. Pēc īsas uzrunas virskapelāns dod svētību Nezināmā karavīra pīšļiem ceļā uz mūža mājvietu Dzimtenes smiltājā.

Un, ja pirms tam pat saulīte spīdēja, dažās minūtēs virs Brāļu kapiem savelkas tumši mākoņi, sāk krist rupjas lietus lāses, kas pārvēršas pamatīgā lietū, kā apraudot tālumā nomocītos.

Bēru procesija no Sēru mājas dodas pie Mātes Latvijas tēla, kura pakājē tiks guldīts Nezināmais. Visā ceļā izkārtojušies godasardzē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pēdējā kursa kadeti, kuri jau rudenī šeit pat, Brāļu kapos, svinīgi zvērēs kalpot Tēvzemei, valstij un tās bruņotajiem spēkiem un uzsāks savas dienesta gaitas kā jaunākie virsnieki. Latvijas armija atdzimst, atjaunojas tās virsnieku korpuss.

Nezināmā karavīra urnu gulda baltajās smiltīs. Skan valsts himna, nogrand ieroču salūts. Vainagu noliek Valsts prezidente Vaira Viķe–Freiberga. Prezidente saka runu, pieminot vēsturiskos notikumus un gulaga nometnēs nomocītos karavīrus, izsaka līdzjūtību nepārnākušo karavīru piederīgajiem ( V.Vīķes–Freibergas runu publicējam atsevišķi ). Runā aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis ( runu publicējam atsevišķi ), Nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube ( runu publicējam atsevišķi ), pulkveža Kalniņa meita Edīte Kalniņa, Noriļskas un Krasnojarskas vergu nometņu ieslodzījumu pārcietušais virsleitnants Verners Liguts. Vainagus un ziedus noliek visu bruņoto spēku struktūru pārstāvji, Saeimas deputāti, Latviešu virsnieku apvienības vadība, gulaga nometnēs bojāgājušo piederīgie un citi klātesošie. Pie Mātes Latvijas kājām ziedu klājs plešas plašumā. Savu sāpi izsaka Litenes traģēdiju pārdzīvojušais, Noriļskas un Krasnojarskas vergu nometnes izcietušais virsleitnants Verners Liguts:

— Godātā prezidentes kundze, virsnieku kungi, visi klātesošie!

Dārgais golgātas ceļiniek! Šodien es nezinu, vai Tu esi pulkvedis Kaļķis, kurš pirmais, kad ienācām Noriļskas nometnē, griezās pie nometnes priekšnieka, kam bija sārti zilgana seja ar jautājumu — lūdzu, sakiet, kas mēs esam? Te daži saka, ka mēs esam uz laiku izolētie, ja tas ir tā, tad kāpēc jūs mūs dzenat darbā? Ja mēs esam arestētie, tad kāpēc jūs mums par to neko neziņojat? Uz to zilgani sarkanais atbildēja — to jūs drīz dabūsit zināt. — Tad mēs neiesim darbā, kamēr to dabūsim zināt. — Pie mums Padomju Savienībā ir tā — kas nestrādā, tam nebūs ēst. Pēc dažām dienām pulkvedis Kaļķis nozuda. Man ir zināms, ka viņš ir viens no tiem 96, kurus nošāva.

Šodien, dārgais mocekli, es nevaru pateikt, vai Tu esi mans pulkvedis Rudevics, kurš komandēja manu pulku, kad mēs bijām uz Jeņisejas baržām un braucām jau Noriļskas virzienā un es piegāju pie viņa. Viņam bija sirma galva, un es jutu, ka viņš par turienes Taigas apstākļiem zina vairāk. Viņš pateica — jums būs grūti, un vienīgais — centieties saglabāt savu dzīvību.

Varbūt Tu esi mans biedrs, leitnants, kurš reizē ar mani beidza karaskolu, kurš, kad mēs rakām lielo grāvi, kur celt metāllietuves rūpnīcu, vēl smagos rakšanas darbus veica ar smaidu. Bet tajā smaidā jau bija slimības pazīmes, un tādu es viņu atceros, jo tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju. Zinu, ka Tu esi viens no tiem pieciem simtiem, kuri nokāpa Šmita pakalna pazemē un atpakaļ vairs neatgriezās. Šodien Tu esi atgriezies Dzimtenē, un Tu zināji, tāpat kā es, kā visa tauta — latviešu virsniekus cienīja un godāja, jo visi zināja, ja Dzimtene sauks, viņi ies, cīnīsies un mirs. Tas bija 1939. gads. To zināja arī ienaidnieka augstākā vadība, tāpēc viņiem bija jāiznīcina visi, kas varētu būt vadoņi. To viņi darīja. No 560, kurus aizveda, dzīvi palika apmēram simts. Šodien, kad Tu esi atgriezies dzimtajās smiltīs un kad Tu esi atradis vietiņu pie Dzimtenes Mātes, es vēlu, lai visa latviešu tauta pieminētu šo vietu un nepieļautu vairs to, kas notika.

Dārgais karavīr, pieņem no manis šos ziedus un no tiem deviņiem šodien dzīvajiem virsniekiem, kuri bija kopā ar tevi Noriļskā, pieņem šos ziedus no Latviešu virsnieku apvienības, kura mūs šodien vieno.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

 

 

NBS spēku komandieris zemessrdzes pulkvedis Raimonds Graube:

Nacionālo bruņoto spēku komandieris zemessrdzes pulkvedis Raimonds Graube:

Godājamā Valsts prezidentes kundze, godātie klātesošie, virsnieku kungi, kas šodien ierindā, virsnieki, kuri cietuši gulagā!

Mūsu, dzīvo, pienākums ir pieminēt un godināt tos, kuri krituši, kuri nav atgriezušies. Ar šo pasākumu mēs godinām un pieminam tos virsniekus, tos karavīrus, kuri neatgriezās no Sibīrijas, no gulaga nometnēm. Ienaidnieks spēja uzveikt mūsu karavīrus tikai noziedzīgi, ar viltu, viņš nespēja uzvarēt godīgā kaujā. Latviešu karavīriem nav bijis jākaunas cīņā, kad viņiem bija rokā ierocis, latviešu karavīrs nebaidījās no labāk apbruņota pretinieka, jo mūsu karavīrs cīnījās godam līdz galam.

Mēs pieminam tos, kuru kapa vieta nav zināma, tos, kuri tika mesti Noriļskas šahtās, kuri varbūt pat netika aprakti Sibīrijas taigā, mežos. Šeit būs vieta, kur mums, dzīvajiem, nolikt ziedus, pieminot kā teica dzejnieks Leonīds Breikšs, tos karavīrus, kas zemē tika guldīti bez zārka, — pieņem savus karavīrus, zeme svētā!

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!