Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Un atmiņu sāpēs dziļi galvas mēs liecam / Par tiem, kam nav lemts būt kopā ar mums, / Kas palika tālajās tundrās un taigās, / Kam veltīts ir šodienas aizlūgums.". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.06.2012., Nr. 94 https://www.vestnesis.lv/ta/id/249221

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Bankas konvertējamo valūtu kursi

Vēl šajā numurā

15.06.2012., Nr. 94

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Atceres Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā

“Un atmiņu sāpēs dziļi galvas mēs liecam / Par tiem, kam nav lemts būt kopā ar mums, / Kas palika tālajās tundrās un taigās, / Kam veltīts ir šodienas aizlūgums.”

– Aleksandrs Neilands,
Vorkutas katordznieks T-783:
“1941.gada 14.jūnija piemiņai”

1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida izvešana uz PSRS Sibīrijas, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem, kas balstījās uz jau 1939.gada oktobrī izdoto pavēli “Par pretpadomju elementu izsūtīšanas operācijas izpildes kārtību no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas”. Izsūtīto saraksti tika sastādīti 1941.gada janvārī.

Izsūtīšanas akciju veica Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta operatīvā grupa kopā ar vietējiem padomju varas pārstāvjiem, miliciju un kompartijas biedriem. Deportācija notika, neminot nekādus iemeslus, bez tiesas sprieduma. Par to neparādījās nekāda informācija, varas iestādes izlikās, ka nekas nav noticis, nebija, kur griezties pēc palīdzības vai aizstāvības.

Kopumā tika izsūtīti vairāk nekā 15 000 cilvēku. Deportācija tika veikta galvenokārt pēc šķiriskām pazīmēm, arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “pretpadomju aģitāciju”, kā arī Latvijas Republikas valstsvīrus, politiķus, turīgākos pilsoņus. Lauku iedzīvotājus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu.

Sievietes un bērnus nosūtīja uz kolhoziem Sibīrijā, vīriešus – uz GULAG nometnēm, kur ieslodzītajiem piesprieda labošanas darbus vai nāves sodu. Izdzīvojušie deportētie dzimtenē varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu beigās.

Vakar, 14.jūnijā, pieminot šīs traģēdijas upurus, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (attēlā), Saeimas priekšsēdētājas biedrs Andrejs Klementjevs, Saeimas sekretārs Dzintars Rasnačs, Saeimas sekretāra biedrs Jānis Vucāns un citi deputāti devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Savukārt Valsts prezidents Andris Bērziņš Okupācijas muzejā piedalījās organizācijas “Sibīrijas bērni” rīkotajā konferencē, bet pēcpusdienā Gulbenē teica uzrunu grāmatas “Otrais pasaules karš un Latvija” prezentācijā un piedalījās Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītajā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa Gulbenē. Vēlāk prezidents piedalījās Latvijas armijas karavīru piemiņas ceremonijā Litenē.

“LV” informācija
Foto: Ernests Dinka, Saeimas kanceleja

14.jūnijā Gulbenes Kultūras centrā, tiekoties ar pilsētas iedzīvotājiem un atbildot uz viņu jautājumiem, Valsts prezidents Andris Bērziņš primāri pieskārās 1941.gada notikumiem un faktoriem, kas šos notikumus izraisīja.

Kā Valsts prezidents norādīja savā uzrunā, 1939.gadā divas lielvaras izlēma Baltijas valstu likteni, tam sekoja trīs okupācijas un divas deportācijas, no kurām pirmajā deportācijā 1941.gadā visvairāk cieta Latvijas gudrākie, izglītotākie, augstākos sasniegumus guvušie cilvēki, kā arī mazi bērni. A.Bērziņš uzsvēra, ka tas bija divu totalitāru režīmu atklāts mērķis, kas tika realizēts, un 1949.gada deportācijas atšķīrās tikai ar to, ka tika realizētas, lai iegūtu darbam vergus tālajās Sibīrijas nāves nometnēs un izsūtījuma nometinājumos. Valsts prezidents arī vairākkārt atkārtoja, ka šajā brīdī Latvijai ir jāanalizē tā laika vēstures notikumi, faktori, kas tos izraisīja, un arī valsts varas tā laika uzbūves modelis, kurš zināmā mērā neļāva pavērst vēsturi citā virzienā. Viņš arī atzina, ka tā laika vēstures notikumi vēl nav pilnībā izpētīti un vēsturniekiem būtu jāiegulda liels darbs, lai to paveiktu nākotnes vārdā. A.Bērziņa sacīja, ka tic, ka šādi notikumi vairs neatkārtosies ar nosacījumu, ja “mēs būsim stipri, gudri un tālredzīgi un nekad vairs to nepieļausim”.

Sarunā ar pilsētas iedzīvotājiem Valsts prezidentam tika uzdoti arī jautājumi, kas skar 1941.gada notikumus un šābrīža aktualitātes Latvijā un Eiropā. Atbildot uz jautājumu par iespējamo nākamo krīzes vilni A.Bērziņš teica: “Ja Eiropas lielās varas rīkosies saprātīgi, tad Eiropas situācija ir nostabilizējama, par to liecina arī nesenie lēmumi attiecībā uz Spāniju, ja nē – sekas ir neprognozējamas.” Viņš piebilda, ka šis gads būs izšķirošs un Latvijas prioritāte ir šābrīža ekonomiskā situācija un tas, ka Latvija ar savu rīcību ir ieguvusi ļoti labu reputāciju gan Eiropas, gan pasaules līmenī. A.Bērziņš teica, ka mazām valstīm nav viegli iegūt labu reputāciju, bet mums tas ir izdevies, tomēr vienlaikus mums ir daudz darāmā un daudz ir atkarīgs ne tikai no ārējiem faktoriem, bet arī no mūsu pašu rīcības un apņēmības. Noslēdzot tēmu par ekonomisko situāciju Eiropā, Valsts prezidents atzina, ka tiešu un konkrētu atbildi uz šo jautājumu nevar dot neviens politiķis vai finansists, bet jau tuvākā gada laikā šī atbilde būs.

Vēl A.Bērziņam tika uzdoti arī jautājumi par patriotiskās audzināšanas nozīmi Latvijas skolās un jaunās paaudzes izglītošanā, par prezidenta Kārļa Ulmaņa rīcību 1941.gadā un reģionālo reformu Latvijā. Valsts prezidents īpaši uzteica reģionālo reformu Gulbenes novadā, kur novads ir faktiski izveidots uz bijušā Gulbenes rajona bāzes un ļoti veiksmīgi darbojas un attīstās. Savukārt atbildot uz jautājumu par militāro un patriotisko audzināšanu, viņš uzteica Latvijas profesionālo armiju, kas šobrīd ir izveidota un godam pārstāv Latviju ne tikai iekšzemē, bet arī starptautiskajās operācijās. Atbildot par pirmskara Latvijas vadītāju rīcību 1941.gadā, A.Bērziņš teica: “Es negribu nevienu cilvēku vainot, tas bija ļoti sarežģīts laiks, un lēmumi – ļoti smagi, bet mums noteikti ir jāizvērtē, vai varas apjoms, kas tolaik bija viena cilvēka rokās, sekmēja Latvijas neatkarības saglabāšanu, vai arī tam bija pretējs efekts.”

Valsts prezidenta preses dienests

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!