• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem 2012.gada 17.maijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.05.2012., Nr. 83 https://www.vestnesis.lv/ta/id/248268

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Frakciju viedokļi pēc 2012. gada 17. maija sēdes

Vēl šajā numurā

29.05.2012., Nr. 83

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem 2012.gada 17.maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Andrejs Klementjevs.

Sēdes vadītājs. Labdien! Sākam atbilžu sniegšanu uz deputātu jautājumiem.

Šodien darba kārtībā ir trīs deputātu jautājumi. Pirmais ir deputātu Auguļa, Vējoņa, Bērziņa, Grigules un Reiznieces-Ozolas jautājums Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim „Par tehnoloģiskās naftas piederības jautājuma virzību”.

Vēstule ir adresēta ekonomikas ministram Pavļuta kungam. Lūdzu, ministra kungs, uz tribīni! Es tikai saprotu, ka uz šo jautājumu ir saņemta rakstiska atbilde, taču jautājuma uzdevēji nav apmierināti ar to un vēlas uzdot papildu jautājumus.

Es gribu atgādināt, ka ministram ir tiesības atbildēt divas minūtes. Tiem, kas uzdos jautājumu, – viena minūte.

Lūdzu! Pirmais jautājums... Lūdzu pieteikties. Dana Reizniece-Ozola – pirmais jautājums. Lūdzu ieslēgt mikrofonu!

D.Reizniece-Ozola (ZZS).

Labdien, ministra kungs! Pavļuka kungs... droši vien nepareizi rakstīts.

Jā, jautājums ir tāds. 2011.gada 9.decembrī ir pasludināts Latgales apgabaltiesas spriedums starp „LatRosTrans” un „Polocktransņeft Družba” lietā. Pirms šīs lietas nodošanas tiesai valdības vadītājs un valdības pārstāvji, tajā skaitā Satiksmes ministrija un Tieslietu ministrija, izvērtēja iespēju valstij iesaistīties tiesvedībā kā trešajai personai bez tiesībām.... respektīvi, bez prasījuma tiesībām, bet vienlaikus arī bez papildu izdevumiem. Acīmredzot šīs tiesības netika izmantotas, un šobrīd, atkārtoti izvērtējot, lieta ir zaudēta. Līdz ar to ir zaudēta arī iespēja cīnīties par valsts finansējuma atgūšanu. Jautājums ir: vai ir noskaidrots, kuras ir atbildīgās personas par šādu lēmumu, kas gatavoja atzinumu par šādu lēmumu – valstij neiesaistīties tiesvedībā, kad tas bija izdarāms bez maksas, un kādi soļi ir paredzēti turpmāk, lai šīs personas noskaidrotu un, iespējams, prasītu no tām atbildību?

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu.

Nākamais – lūdzu laikā... Mums ir paredzēta tikai viena minūte jautājuma uzdošanai. Paldies jums, ka ievērojat disciplīnu.

Ministra kungs, jums ir divas minūtes atbildei.

D.Pavļuts (ekonomikas ministrs).

Jā. Labdien, cienījamais Saeimas priekšsēdētājas biedra kungs! Godātās dāmas, kungi! Deputāti!

Attiecībā uz uzdoto jautājumu varu paskaidrot, ka jautājums par Latvijas Republikas valsts iesaistīšanos šajā tiesvedībā, tāpat kā virkne citu jautājumu, kas ir saistīti ar tehnoloģiskās naftas piederību maģistrālajā cauruļvadā Polocka-Ventspils, ir vairākkārt skatīti Ministru kabinetā. Jāsaka gan, ka iepriekšējās valdības laikā. Tātad tās valdības laikā, kurā piedalījās arī jūsu partijas biedri. Tātad tas ir jautājums, kuru izlemšanā kaut kādā mērā ir piedalījušies arī jūsu kolēģi. Šīs valdības laikā šis jautājums kabineta sēdēs nav skatīts, un visi lēmumi, kas ir pieņemti, konceptuāli izriet no analīzes un secinājumiem, ko izdarījuši speciālisti iepriekšējās valdības darba laikā.

Šie secinājumi kopumā bijuši tādi, ka Latvijas Republikai nav lietderīgi iesaistīties šajā tiesvedībā starp „LatRosTrans” un Baltkrievijas pusi par šīs naftas piederību, un šobrīd ir noticis... pieņemts spriedums pirmajā instancē, kurš gan vēl nav stājies spēkā, jo ir pārsūdzēts. Tāpēc līdz šīs tiesvedības beigām Latvijas Republikai nav lietderīgi iesaistīties šajā tiesvedībā.

Attiecībā uz citas, alternatīvas tiesvedības uzsākšanu, kurā kā varbūtējā prasītāja puse varētu būt Latvijas valsts, jāteic, ka tas ir saistīts ar būtiskiem valsts budžeta izdevumiem. Ņemot vērā to, ka analīze nav parādījusi, ka Latvijas Republikai būtu pieejami pierādījumi par pretenzijām uz īpašumtiesībām, šādu lēmumu valdība ir atturējusies pieņemt.

Sēdes vadītājs. Paldies ministram.

Vai ir vēl papildu jautājumi par šo jautājumu? Lūdzu pieteikties laikus.

Jā, lūdzu, ieslēdziet mikrofonu Andrejam Elksniņam jautājumam. Jums ir minūte laika uzdot jautājumu.

A.Elksniņš (SC).

Nu ja, jūs tik tiešām aizskārāt ļoti interesantu jautājumu attiecībā uz to, ka Latvijas valsts rīcībā nav materiālu un dokumentu, lai iesniegtu prasību. Ir palaista garām arī iespēja iesaistīties tiesvedībā kā trešajai personai, un arī šajā gadījumā mums ir visas tiesības uzskatīt, ka būtu jāmeklē tās atbildīgās personas, kuras neveicināja ātrāku lēmuma pieņemšanu valdībā.

Bet jautājums ir šāds. Šobrīd nav to pierādījumu, dokumenti no arhīva ir pazuduši nenoskaidrotu apstākļu dēļ. Sabiedrībai nav zināms neviens cilvēks, kurš ir atbildīgs par īpašuma dokumentu pazušanu – valsts īpašuma dokumentu pazušanu. Un tad man ir jautājums: vai šajā gadījumā ir kaut kādi vainīgie, kādi ir valdības spertie soļi attiecībā uz personām, kuras ir atbildīgas par dokumentu pazušanu, un kādēļ valdība un atbildīgie, piemēram, ministri vai personas, nerīkojas, lai izprasītu dokumentus, teiksim, no Krievijas, kuras rīcībā ir īpašumu apliecinoši dokumenti? Un kādēļ ir tāda bezdarbība, kāpēc mēs attaisnojamies vienīgi ar to, ka mūsu rīcībā nav nekā?

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam.

Lūdzu, ministra kungs, atbildi.

D.Pavļuts. Jā, paldies par uzdoto jautājumu. Es vēlreiz atkārtošu, ka šī analīze, uz kuru mēs balstāmies šobrīd, šajā stadijā, ir pieņemta vēl iepriekšējās valdības laikā, tātad šī valdība šo jautājumu kabineta sēdēs nav skatījusi. Ja rastos lietā jauni apstākļi, kas liktu šo jautājumu atkārtoti izskatīt, mēs pilnīgi noteikti to darītu.

Kas attiecas uz šo dokumentu pazušanu, ko ir konstatējusi speciālistu komisija, kas strādāja iepriekšējo gadu un divus, tad šie secinājumi bijuši tādi, ka, visticamāk, dokumenti no arhīviem pazuduši vēl deviņdesmito gadu sākumā. Tas ir bijis, kā var noprast, diezgan juceklīgs laiks, kad notikušas daudzas šobrīd diezgan grūti izskaidrojamas lietas. Personas, kas tobrīd ar šiem jautājumiem strādāja, kā liecina manā rīcībā esošā informācija, vairs nestrādā valsts pārvaldē, tātad to saukšana pie atbildības šobrīd faktiski ir neiespējama. Un lielā daļā gadījumu ir iestājušies visādu veidu noilgumi.

Tagad ir pagājis ļoti ilgs laiks kopš šiem notikumiem, un attiecībā uz šo vainīgo konstatāciju var teikt, ka droši vien ir iespējams identificēt cilvēkus, kas strādāja ar šiem jautājumiem, bet sodīt viņus faktiski ir neiespējami.

Tas ir tas, ko es šobrīd varu teikt jautājumā par atbildību.

Attiecībā uz dokumentu izprasīšanu no kaimiņvalstīm jāteic, ka šāda iespēja man papildus jāizanalizē, jo neesmu detalizēti iepazinies ar speciālistu secinājumiem.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Deputātam Andrejam Elksniņam ir tiesības uzdot vēl vienu jautājumu. Paldies.

A.Elksniņš. Es saprotu, tomēr precizēšana... Varbūt vēlētos arī skaidru atbildi, kura interesē gan mūs, gan sabiedrību. Kādi varētu būt konkrēti valdības soļi, lai vērstos pie Krievijas Federācijas ar lūgumu noskaidrot pazudušo dokumentu atrašanās vietu? Krievijai ir kopijas, tām ir jābūt. Kādi būtu konkrēti soļi un, teiksim tā, jūsu vīzija un plāns? Tas ir viens.

Un otrs. Neviens vēl nav izslēdzis civiltiesisko atbildību tām amatpersonām, tiem ierēdņiem, kuri kādreiz bijuši. Un šajā gadījumā mēs varam runāt par 10 gadu noilguma termiņu, bet, ja ir noticis noziedzīgs nodarījums, – par 15 gadu noilguma termiņu. Kādēļ, pastāvot šiem apstākļiem, valsts necenšas nekādā veidā ietekmēt un pat izanalizēt šo situāciju, lai reaģētu atbilstoši tām tiesību normām, kuras šobrīd ir spēkā?

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu.

Lūdzu, ministra kungs!

D.Pavļuts. Es, jāsaka, būšu spiests jau trešo reizi atkārtoties, sakot, ka šo jautājumu valdība pastiprināti un padziļināti ir skatījusi sešas reizes Ministru kabineta sēdēs vēl iepriekšējās valdības laikā. Un man šobrīd ir grūti komentēt, kāpēc uz jūsu uzdotajiem jautājumiem šī reakcija bijusi tieši tāda.

Šobrīd, jautājumam nonākot valdības dienas kārtībā atkārtoti, mēs pilnīgi noteikti pievērstos arī šim jūsu uzdotajam jautājumam, bet tagad man nav nekā jauna, ko piebilst.

Kas attiecas uz jautājumu par dokumentu izprasīšanu Krievijai, jāteic, ka manā rīcībā nav tādas pārliecinošas informācijas, ka šādi dokumenti Krievijas pusei tiešām būtu un Latvija varētu tos iegūt. Ja tā izrādītos, tas pilnīgi noteikti būtu uzskatāms par jauniem apstākļiem, proti, ja šie pierādījumi būtu iegūstami, kā es jau iepriekš minēju, Latvijas puse pilnīgi noteikti varētu apsvērt iespēju kļūt par prasītāju šādā lietā.

Te gan ir daži priekšnoteikumi. Tātad pirmām kārtām būtu svarīgi, lai tiktu pabeigta spēkā esošā tiesvedība, kurā ir bijusi tikai pirmās instances tiesvedība starp „LatRosTrans” un Baltkrievijas uzņēmumu. Tas tātad pirmais priekšnoteikums.

Un otrais – mums ir jābūt pietiekami dziļai pārliecībai, ka valsts rīcībā iegūstamie pierādījumi par šīs tehnoloģiskās naftas piederību būs pietiekami, lai valdībai būtu vērts uzņemties finanšu risku, visas izmaksas, iesaistoties tiesvedībā. Te ir jābūt zināmai pārliecībai, ka mēs valsts līdzekļus šādā tiesvedībā tērējam pamatoti.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Saeimas kārtības rullis paredz vēl vienu jautājumu, ja deputāts nav parakstījis vēstuli, par ko mēs jau runājām. Cik es saprotu, Ivars Zariņš nepiedalījās parakstīšanā. Sakarā ar to, lūdzu, jums pēdējais jautājums.

I.Zariņš (SC).

Pavļuta kungs, man ir jautājums jums kā ministram, kura rīcība manī izraisa cieņu, redzot, ka jūs tiešām cīnāties par valsts interesēm. Varbūt kā jautājums un arī kā viela pārdomām.

Tas viss, ko jūs minējāt, kā es saprotu, ir jūsu ierēdņu dotā interpretācija par pašreizējo situāciju. Es vēlētos jums piedāvāt paskatīties uz šo jautājumu mazliet citādi un atbildēt: vai jūs būtu gatavs cīnīties par valsts interesēm, zinot, ka 1991.gadā Latvijas Augstākā padome pieņēma lēmumu, ka šī manta pieder Latvijas valstij. Neviens šo lēmumu līdz šim nav apstrīdējis. Tālāk. Kā jūs pareizi minējāt, nav neviena dokumenta, kas apliecinātu to, ka Latvija būtu kādam šo bufernaftu atdevusi vai kaut kur ieguldījusi. Nav tādu dokumentu. Tātad, ja vien jūs neapstrīdat Latvijas Augstākās padomes 1991.gadā pieņemto lēmumu par to, ka šī manta pieder Latvijas valstij, un zināt, ka nav neviena dokumenta, kas to apstrīdētu, vai jūs būtu gatavs, ņemot vērā šos jaunos apstākļus, par kuriem tagad uzzinājāt, sākt vismaz apsvērt un aizstāvēt Latvijas valsts intereses šajā jautājumā un pieprasīt, lai kāds cits tomēr pierāda, ja viņam pieder šī nafta, lai viņš nāk un pierāda, ka šī nafta kādam ir atdota.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Zariņam par jautājumu. Lūdzu, ministra kungs, divas minūtes.

D.Pavļuts. Paldies.

Jā, nu jāsaka, ka valsts interešu sardzē es tiešām cenšos būt katru mirkli, ko es aizvadu šajā darbā, un dažādos jautājumos. Un no tā viennozīmīgi izriet arī atbilde: ja būtu šādi apstākļi, kas liktu domāt, ka Latvijas valstij ir pamats un izredzes panākt, teiksim, pozitīvu risinājumu, tas būtu pilnīgi noteikti darāms.

Tā kā neesmu jurists, un to vēlos uzsvērt, jo juridiskajā ziņā šis ir ārkārtīgi komplicēts jautājums, manā izpratnē situācija ir tāda, ka, izveidojot uzņēmumu un ieguldot tā pamatkapitālā, proti, nododot tam cauruļvadu, vienlaikus nav tikusi nodota arī šī tehnoloģiskā nafta, kas ir bijusi šajā cauruļvadā. Tātad šis ir tas galvenais jautājums un esence. Tātad tie pierādījumi, ko mēs šobrīd nespējam iegūt, ir par to, vai tas ir kaut kur īpaši atrunāts. Ja nav, tad ir visi iemesli uzskatīt, ka naftas vads ir nodots kopā ar šo tehnoloģisko naftu.

Tātad šeit ir būtiski, ka tad, ja Latvija šobrīd šajā situācijā celtu prasību un apstrīdētu, teiksim, interpretāciju par to, ka 18 gadu garumā šī nafta ir bijusi konkrēti „LatRosTrans” valdījumā, tā varētu, es uzsveru, varētu uzsākt investīciju aizsardzības procesu, kas Latvijai varētu radīt pietiekami lielus zaudējumus, kuri galarezultātā varētu būt kā minimums ekvivalenti tam ieguvumam, kāds varētu būt, piesakot savas pretenzijas uz naftu.

Tātad vēlreiz uzsveru, ka juridiskajā ziņā šis ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums, bet, ja manā rīcībā būtu šādi apsvērumi, kas liktu domāt, ka mums ir izredzes, es pilnīgi noteikti būtu gatavs atbildēt uz jautājumu un šo jautājumu skatīt.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Ar to mēs beidzam pirmā jautājuma izskatīšanu.

Otrais ir deputātu Reiznieces-Ozolas, Vējoņa, Līdakas, Seržanta un Auguļa jautājums Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim un ekonomikas ministram Danielam Pavļutam „Par Sašķidrinātās gāzes termināļa projekta virzību”.

Es piedāvāju ministram divas minūtes, ja ir papildu informācija. Cik es saprotu, deputāti saņēma atbildi rakstiski, bet nav apmierināti ar to. Viņiem ir tiesības uzdot jautājumus. Bet, ja jums ir papildu informācija... Nav... Paldies, tad mēs pārejam pie jautājumiem. Lūdzu!

Dana Reizniece-Ozola, jums ir minūte jautājuma uzdošanai, un ministram ir divas minūtes atbildei. Paldies.

D.Reizniece-Ozola (ZZS).

Pavļuta kungs! Eiropas Komisija ir piesaistījusi ekspertus, lai tie izvērtē, kurā no trim Baltijas valstīm būtu visizdevīgākā termināļa atrašanās vieta, vienlaikus pasakot, ka tā pati nenorādīs uz ekonomiski izdevīgāko atrašanās vietu valsts ietvaros. Līdz ar to joprojām aktuāls ir jautājums: kad, kādā formā Latvija lems par ekonomiski izdevīgāko termināļa atrašanās vietu, salīdzinot šobrīd pieejamos variantus un to izdevīgumu, lai savukārt brīdī, kad tiks pieņemts lēmums un piedāvājums par Latviju kā iespējamo termināļa būvniecības vietu, mums jau būtu skaidrs viedoklis par to, kura konkrētā projekta atrašanās vieta mums ir izdevīgāka?

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu.

Lūdzu, ministra kungs!

D.Pavļuts. Paldies par uzdoto jautājumu.

Jāsaka, ka atbilde uz šo jautājumu jau ir ietverta mūsu rakstveidā sniegtajās atbildēs, tātad būtībā... manuprāt, ir gan... Bet, ja tas nav bijis nepārprotami, tad šī pamatpieeja šobrīd ir tāda, ka centrālais un būtiskākais jautājums, protams, ir gūt pārliecību par ekonomisko pamatojumu un ģeogrāfiskā novietojuma priekšrocībām, gāzes sistēmas īpatnībām, kas padarītu to vai citu valsti par pievilcīgāku sašķidrinātās gāzes termināļa izvietošanai.

Latvija šobrīd notikumu secību plānojusi tādu, ka lēmums par to, tieši kur būtu jāatrodas sašķidrinātās gāzes terminālim, tiks pieņemts, vadoties no rekomendācijām, no pētījumu secinājumiem, ko sniegs Eiropas Komisijas nolīgtā konsultāciju kompānija. Starpziņojums būs pieejams jau šā gada jūnijā un galaziņojums tiks saņemts, cerams... tātad rudenī ir solīts. Kaut arī, kā jūs minējāt, mums ir pateikts, ka konsultanti neminēs konkrētu vietu, tai pašā laikā mums ir pilnīga pārliecība, ka no šīs analīzes, metodoloģiskās pieejas, kuru izmantos Eiropas Komisijas nolīgtie konsultanti, būs nepārprotami skaidrs, kuras priekšrocības, kas vedina domāt par termināļa novietojumu, viņi uzskata par izšķirošām. Mūsuprāt, šā pētījuma secinājumi sniegs pietiekami skaidras norādes arī par to, kurš novietojums jeb kuras priekšrocības varētu būt izšķirošās.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Vēl papildjautājums? Jums ir tiesības uzdot vēl vienu. Es neredzu...

Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātei Danai!

D.Reizniece-Ozola. Otrs jautājums ir šāds. Atbildē par iespējamo finansējuma modeli projekta realizācijai minēts, ka galvenais mērķis ir nepalielināt finansiālo slogu, kas tiek uzlikts patērētājiem. Vienlaikus tajā pašā atbildē ir teikts, ka Latvijas valsts neparedz valsts atbalstu projekta realizācijai.

Ņemot vērā to, ka kopējais projekta finansējums būs apmēram 350 miljonu eiro apmērā un tikai daļu no šā finansējuma būs iespējams piesaistīt no Eiropas Savienības, jautājums ir: kā plānots piesaistīt atlikušo finansējumu? Un, ja tas ir, es pieņemu, privātais investors, tad uz kā rēķina mēs radīsim interesi šādam privātajam investoram iesaistīties, ja vienlaikus netiek paredzēts finansiālais slogs patērētājiem un valsts atbalsts?

Sēdes vadītājs. Paldies deputātei.

Lūdzu, ministra kungs!

D.Pavļuts. Paldies.

Tas ir tiešām būtisks jautājums, un es esmu priecīgs par iespēju to izskaidrot.

Jāsaka, ka šobrīd ir mazliet pāragri ļoti stingri noteikt, kāds šis izraudzītais finansēšanas modelis varētu būt. Bet, ņemot vērā pausto vēlēšanos neapgrūtināt mūsu nodokļu maksātājus, dabasgāzes patērētājus ar kādiem papildu maksājumiem, tā tiešām ir ļoti būtiska nostādne, kuru, mūsuprāt, šobrīd mēs nevaram īsti novērot pie mūsu kaimiņiem, kuri tā kā ir iecerējuši citu – suverēnu, nacionālu – projektu, kurā mēs redzam lielu potenciālu, ka tieši šādas sekas varētu būt, proti, papildu slogs patērētājiem. Tā, piemēram, likumprojekts, kas ir iesniegts Lietuvas Seimā par to, ka gadījumā, ja šis Klaipēdas projekts tiktu realizēts, katrs rūpnieciskais gāzes patērētājs būtu spiests ceturtdaļu savas gāzes pirkt no šā termināļa. Šī ir tipiska tāda valsts atbalsta forma, kas potenciāli sadārdzina gāzes lietojumu, un mēs Latvijā nekādā gadījumā negribētu to pieļaut.

Tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai šim projektam, kurš tiktu īstenots, reģionālajam projektam, būtu pieejams, pirmkārt, Eiropas finansējums, otrkārt, kā jūs minējāt, tiktu piesaistīti stratēģiskie investori, kuru daļu projektā var attiecīgi variēt – tā var būt arī pietiekami būtiska, lai galarezultātā nevajadzētu iesaistīties valsts energokompānijām.

Trešā iespēja ir tāda, ka projekta īstenošanā iesaistās, un, cerams, ka tas tā arī būs, kaimiņvalstis ar savām energokompānijām. Un, visbeidzot, pats svarīgākais ir, ka projekta kopējam finansējumam jātiek organizētam tādā veidā, lai iegūtās gāzes cena ir konkurētspējīga konkrētajā situācijā un lai mēs nebūtu spiesti papildus radīt kaut kādus valsts atbalsta instrumentus, kas šo gāzes cenu attiecīgi caur sadales tarifiem vai kā citādi sadārdzinātu patērētājiem. Tas ir nepieļaujami, un finansējums ir jāorganizē tādā veidā, lai tā nenotiktu.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Vēl papildjautājumi ir? Ivars Zariņš. Lūdzu ieslēgt mikrofonu. Jūsu jautājums.

I.Zariņš (SC).

Paldies. Un tomēr, noklausoties jūsu atbildi, man ir jautājums. Kādā veidā tad tiks nodrošināta šā investora piesaiste, kā viņš tiks motivēts šajā projektā ieguldīt, jo viņš ieguldīs tikai tad, ja redzēs, ka var nopelnīt? Es saprotu tā, ka valsts no savas puses neko neieguldīs un arī mūsu energokompānijas neko neieguldīs. Tā es sapratu no jūsu apgalvojuma, kā jūs tikko minējāt. Un arī ka papildus tās tarifā kā infrastruktūras izmaksas lietotājiem netiks ieliktas iekšā. Tad kādā veidā jūs to domājat izdarīt, ja paši šajā atzinumā rakstāt, ka jaudai ir jābūt... tam patēriņam jābūt ne mazākam par 2,5 miljardiem kubikmetru. Mēs zinām, ka Latvijas kopējais patēriņš vispār ir aptuveni pusotra miljona kubikmetru... pusotra miljarda, es atvainojos, un Lietuva ceļ savu termināli, Igaunija arī domā par savu termināli. Tad kādā veidā mēs domājam realizēt šo projektu un piesaistīt tam investoru? Ar ko jūs viņu dabūsit šeit?

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu deputātam Ivaram Zariņam. Lūdzu, ministra kungs!

D.Pavļuts. Paldies.

Tātad, vispirms precizējot par to, ko es teicu, atbildot uz iepriekšējo jautājumu. Mans nolūks bija pateikt, ka mēs centīsimies par katru cenu izvairīties no situācijas, kurā mums būtu kaut kas jādara, piemēram, ar sadales tarifu vai kā tamlīdzīgi, radot gāzes patērētājam, kas pērk šo gāzi, kaut kādas papildu izmaksas. Tas ir mērķis. Es neapgalvoju, ka valsts kaut kādā formā ar atbalsta instrumentiem, fondu līdzekļiem ar kohēzijas fonda līdzekļiem vai ar energokompānijas līdzdalību vispār nepiedalītos projektā. To nu gan es negribētu teikt. Tādā vai citādā formā valsts, visticamāk, piedalīsies, tāpat mēs aicināsim arī kaimiņvalstis piedalīties.

Kāpēc tas varētu būt investoriem pievilcīgi? Tāpēc jau mēs runājam par to, ka ir tik svarīgi, lai šis projekts būtu reģionāls, tātad – lai šim terminālim būtu reģionālas apgādes iespējas.

Par Lietuvu runājot, jāteic, ka Lietuva savu termināli, piedodiet, vēl nav uzcēlusi. Un pastāv pietiekami daudz iemeslu uzskatīt, ka arī neuzcels.

Savukārt, kas attiecas uz Igauniju, tad Latvija šajā stadijā ir tikusi krietni tālāk ar savām priekšizpētēm un analīzi nekā Igaunija. Igaunijas plašsaziņas līdzekļos ir pausti vēstījumi par to, ka ir uzsākts vai plānots uzsākt šo priekšizpēti, bet mēs esam tikuši krietni tālāk. Tā ka atkal uzskatīt, ka Igaunija kaut ko uzcels ļoti, ļoti ātrā laikā, ir absolūti nepamatoti. Tātad šobrīd mūsu galvenais uzdevums, pie kura mēs strādājam, ir panākt, lai šis ir tik tiešām reģionāls terminālis, lai tam ir potenciāls apgādāt visu reģionu, kur ir pietiekams tirgus, bet Baltijas gadījumā tie ir pieci miljardi kubikmetru, tā, lai ieguldījumi būtu pietiekami pamatoti un attaisnoti, lai galarezultātā gāzei būtu konkurētspējīga cena. Ja gāzei būs konkurētspējīga cena, tad investīcijas atmaksāsies un stratēģiskajam investoram būs interese šajā projektā piedalīties.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Nākamais jautājums. Ivars Zariņš. Lūdzu!

I.Zariņš (SC).

Paldies par godīgo atbildi. Par to, ka mums ir tomēr jārēķinās ar to, ka var būt papildu izmaksas gan mūsu lietotājiem, gan valstij. Un šajā aspektā man ir jautājums, ņemot vērā to, ka Lietuva jau reāli ir izsludinājusi tenderi par šo termināļa iepirkšanu... par kuģi, kā mēs zinām. Ja nu pēkšņi iznāk... nu, tā var gadīties... ņemot vērā to, cik mēs esam „sekmīgi” savu nacionālo interešu aizstāvībā. Ja runa ir par trim Baltijas valstīm, – Latvija vienmēr ir bijusi zaudētāja. Ja tomēr sanāks tā un pieņems variantu, ka Latvija nebūs tā valsts, kurā jāceļ šis reģionālais terminālis, bet mēs rēķināmies, ka tie varētu būt aptuveni 100 miljoni eiro, kas mums būs jāiegulda, vai šajā gadījumā Latvija būs gatava tad šos 100 miljonus ieguldīt citā valstī, atdot šīs investīcijas tā vietā, lai tomēr padomātu, kā tos izmantot efektīvāk un risināt savus energoapgādes jautājumus citādāk.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu atbildi.

D.Pavļuts. Vispirmām kārtām es vēlreiz atkārtošu savu faktos balstītu pārliecību, analīzē balstītu pārliecību, ka Latvijas priekšrocības ir acīmredzamas, lai tā tiktu izraudzīta par labāko vietu terminālim.

Kas attiecas uz lietuviešu projekta virzību... Nu, par to ir runāts, tas ir vispārzināms fakts, ka šā projekta virzība ir klajā pretrunā ar triju Baltijas valstu ministru prezidentu noslēgto vienošanos. Par to mēs nebeidzam kaimiņiem pārmest un uzdot jautājumus. Es uzskatu, ka, lai arī šobrīd ir veikti atsevišķi projekta sagatavošanas stadijas darbi, tomēr šis Klaipēdas terminālis ir vēl tālu no realizēta. Tā ka šobrīd jāsaka: mēs neesam sasnieguši tādu punktu, no kura, manuprāt, kaimiņiem nebūtu atpakaļceļa.

Kas attiecas uz to, vai mēs būtu gatavi ieguldīt citā valstī. Pirmkārt, mēs šobrīd esam solidāras Baltijas valstu pozīcijas aizstāvji enerģētikas politikā. Jāteic, ka, vedot pārrunas Eiropas Komisijas līmenī, šobrīd man ir lepnums, redzot, ka Latvija faktiski ir tā valsts, kas ir gatava pildīt solījumus un īstenot savas intereses, ņemot vērā arī Baltijas un Eiropas enerģētikas politikas kopējās intereses. Un mēs esam apņēmušies ievērot šos Eiropas Komisijas ekspertu secinājumus tad, kad tie būs saņemti. Tas varētu nozīmēt – ar ļoti nelielu varbūtību, bet varētu nozīmēt, ka tad, ja projekts tiks īstenots citur, Latvija tajā piedalīsies. Es domāju, ka tas būtu principā pieņemami, vienīgi izmaksas, manuprāt, būtu stipri mazākas, nekā jūs nosaucāt, jo sadalīt mūsu nosauktās projekta izmaksas uz trijiem šajā gadījumā nav adekvāti. Pirmkārt, reģionālā projektā būs Eiropas finansējums. Otrkārt, tur, visticamāk, būs stratēģiskais investors ar finansējuma daļu. Es noteikti nedomāju, ka tas būtu tik liels skaitlis, kā jūs nosaucāt.

Sēdes vadītājs. Paldies ministra kungam par atbildi.

Lūdzu, vēl jautājumi! Jā, pēdējais, trešais, būs Andreja Elksniņa jautājums. Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu!

A.Elksniņš (SC).

Jā. Vienā no savām atbildēm jūs norādāt, ka pētījums par termināļa iespējamo būvniecību Latvijā ir veikts – lai gan ministrijas uzdevumā – tomēr pēc „Latvenergo” pasūtījuma, bet „Latvenergo” ir klasificējusi šo pētījumu kā konfidenciālu, tas satur komerciāli jutīgu informāciju, un deputātiem uz jautājumiem nav atbildēts arī minēto apstākļu dēļ. Bet tad man ir tāds jautājums: vai Ekonomikas ministrijai ir pieejams šis „Latvenergo” pētījums? Kādēļ tas parlamentārā republikā nav pieejams Saeimas deputātiem, un vai šādos apstākļos, kad tas nav pieejams, piemēram, parlamenta locekļiem, tas ir pieejams ministrijai? Un vai, pastāvot šādai pieejamībai vai nepieejamībai (bet mums nav skaidrs, vai tas pat jums ir pieejams), jūs varat veiksmīgi aizstāvēt Latvijas Republikas intereses?

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu deputātam Elksniņam.

Lūdzu, ministra kungs, atbildiet!

D.Pavļuts. Jā. Jāsaka, ka iemesls, kāpēc parlamentārā republikā jums nav pieejams šis konkrētais pētījums, ir tieši tāds pats, kāds būtu jūsu jautājumam: kāpēc mums nav pieejama komercinformācija no jebkura uzņēmuma, kas darbojas Latvijā? Kāpēc jūs nevarat aiziet, piemēram, uz... nezinu... Stendera ziepju fabriku vai vēl kādu citu uzņēmumu – es nezinu, kas vēl varētu ienākt prātā... teiksim, kaut vai uz „Rīgas siltumu” – un pieprasīt viņu konfidenciālo informāciju?

Šie uzņēmumi, būdami valsts uzņēmumi, darbojas pēc Komerclikuma, tātad tās ir komercsabiedrības ar visu, kas no tā izriet. Tām mēdz būt komerciāli aizsargāta informācija. Tā nav valsts pārvalde. Un šajā gadījumā ir būtiski saprast, ka šie dati, kas ir komercdati, attiecīgi tiek arī paturēti noslēpumā.

Tagad par to, vai ministrijai ir pieejams šis pētījums. Jā, „Latvenergo” atbilstoši tam apjomam, kas ir šim regulējumam pieņemams, ir iepazīstinājusi ministriju ar pētījuma secinājumiem.

Tas, ko mēs varbūt detalizēti neredzam, ir sīkāki finanšu aprēķini, kas skar tieši „Latvenergo” situāciju, kas skar finanšu jomu, kur ir „Latvenergo” atbildība, teiksim, informēt mūs par šiem apstākļiem, kas ir vai nav attiecīgi iespējams, pieņemams, un tā tālāk. „Latvenergo” ir valsts nacionālā energokompānija, ne tikai elektrības piegādātāja vai ražotāja. Tātad „Latvenergo” kā nacionālā energokompānija ir deleģēta piedalīties... nu, teiksim, īstenot šo projektu, īstenot priekšizpētes stadiju, kurā mēs šobrīd atrodamies, un attiecīgi sadarbībā ar ministriju, kuru pārstāv attiecīgi tās darbinieki un arī es, veikt nacionālās nostājas vai sarunu platformas izstrādi.

Tā ka mūsu sadarbība ir absolūti pietiekama, lai, neredzot katru pēdējo skaitli tur daudzu simtu lappušu garā dokumentā, mēs spētu adekvāti pārstāvēt Latvijas intereses šajā nozīmīgajā projektā.

Sēdes vadītājs. Paldies ministra kungam par atbildēm. Paldies deputātiem par jautājumiem.

Mēs izskatījām otro jautājumu.

Trešais ir deputātu Cileviča, Kabanova, Rubika, Ņikiforova, Ādamsona, Nikonova, Meļņikova, Lazarevas, Tutina, Potapkina un citu deputātu jautājums iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim „Par Drošības policijas darbību”.

Lūdzu, ministra kungs! Vai jums ir vēl kaut kāda informācija, kuru jūs gribat sniegt? Es saprotu, ka deputāti nav apmierināti ar rakstīto atbildi. Sakarā ar to ir papildu jautājumi.

Gribu atgādināt, ka jautājums var būt tikai vienu minūti garš. Iesniedzējiem ir tiesības uzdot divus jautājumus. Tie, kas neparakstīja, var uzdot vēl trīs papildjautājumus.

Lūdzu, ministra kungs! Deputāti! Var pieteikties, ja... Pirmais jautājums. Boriss Cilevičs. Lūdzu, viena minūte!

B.Cilevičs (SC).

Paldies. Ministra kungs, jūs savā atbildē rakstāt, ka pārskata mērķis ir identificēt tos indivīdus un organizācijas, kuras īsteno mērķtiecīgu rīcību savas popularitātes celšanai, kas ir pretrunā ar Latvijas interesēm un rada konkrētus riskus nacionālajai drošībai. Pārskatā šie indivīdi un organizācijas ir minētas, tajā skaitā Saeimas deputāti Jānis Urbanovičs un Nikolajs Kabanovs un apvienība „Saskaņas Centrs”. Sakiet, lūdzu, kādā veidā šie konkrētie deputāti un apvienība „Saskaņas Centrs” rada konkrētus riskus nacionālajai drošībai? Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies Borisam Cilevičam par jautājumu. Ministra kungs, jums ir divas minūtes atbildei.

R.Kozlovskis (iekšlietu ministrs).

Labdien, godājamie deputāti! Paldies par jautājumu. Drošības policija saskaņā ar tās kompetencē esošajiem jautājumiem ir uzskatījusi par vajadzīgu norādīt šīs atsevišķās personas savā publiskajā pārskatā. No savas puses es varētu teikt to, ka šīs atsevišķās personas, kas minētas, un organizācijas, kuru darbības rezultāts, kā jūs teicāt, ir apdraudējums nacionālajai drošībai... Manā skatījumā viena no nacionālās drošības sastāvdaļām ir stabilitāte valstī. Un tas rezultāts, kas bija šis referendums par latviešu valodu, par latviešu valodas statusu, principā ieviešot otru valsts valodu, rada nestabilitāti valstī. Un ilgtermiņā var radīt nestabilitāti valstī. Tāpat šajā gadījumā es negribētu uzsvērt, ka „Saskaņas Centrs” kā politiska partija kopumā rada apdraudējumu nacionālajai drošībai. Pilnīgi noteikti ne.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi. Boriss Cilevičs. Jums kā iesniedzējam ir tiesības uzdot otro jautājumu. Lūdzu!

B.Cilevičs. Paldies.

Tajā pārskata sadaļā, kurā ir aprakstītas Krievijas aktivitātes Latvijā, ir minētas Krievu kultūras dienas. Vai jums ir zināms, ka Krievu kultūras dienu tradīcija radās 1925.gadā un ka visās aktivitātēs piedalās tikai Latvijas krievu organizācijas un vienīgā Krievijas iesaistīšana bija Krievijas vēstnieka apsveikums atklāšanā? Un vai jūs neuzskatāt, ka tā ir klaja sabiedrības maldināšana, un vai jūs neuzskatāt, ka vajadzētu minēt arī citas personas, kas piedalījās šajā apdraudošajā pasākumā, piemēram, toreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, kas līdzās Krievijas vēstniekam arī apsveica Krievu kultūras dienu dalībniekus atklāšanas ceremonijā? Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu.

Lūdzu, ministra kungs, jums divas minūte atbildei.

R.Kozlovskis. Paldies par jautājumu un ieskatu vēsturē.

Tātad es gribētu teikt, ka kopumā Krievijas kultūras veicināšana un krievu valodas stiprināšana nevar tikt uzskatītas par draudu Latvijas nacionālajai drošībai. Šajā gadījumā mēs varētu tikai uzsvērt un atkārtot vēlreiz, ka Drošības policija, norādot šīs aktivitātes, ir gribējusi vērst uzmanību uz to, ka šo aktivitāšu, pozitīvo aktivitāšu ietvaros šīs atsevišķās personas un organizācijas to izmanto, lai iegūtu sev politiskās dividendes, un rezultātā šī aktivitāte arī rada nestabilitāti. Tāpēc es gribētu uzsvērt, ka šajā gadījumā runa ir par sabiedrības radikalizāciju un man kā iekšlietu ministram ir ļoti svarīgi, lai mūsu valstī būtu stabilitāte un un nebūtu dalījuma latviešos un krievos, kas ilgtermiņā varētu novest pie lielām problēmām.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Andrejs Elksniņš kā deputāts neparakstīja šo iesniegumu. Sakarā ar to viņam ir tiesības uzdot vēl trīs jautājumus kā neiesniedzējam.

Lūdzu, Elksniņa kungs, jautājumi!

A.Elksniņš (SC).

Jā, paldies.

Visu cieņu ministra kungam, bet es nedaudz arī pakomentēšu. Būtība ir šāda. Neskatoties uz to, ka Drošības policija sagatavo sava veida pārskatu, politisko atbildību Drošības policijas vadītājs, kurš ir iecelts, neuzņemas... politiski atbildīgs par jebkāda veida šādiem iznācieniem ir iekšlietu ministrs. Un kādēļ iekšlietu ministram, piemēram, būtu jāskaidro Drošības policijas gada darbības pārskatā ietvertā informācija attiecībā uz valsts nacionālās drošības apdraudējumu sakarā ar to, ka, piemēram, Krievu valodas centrs ir Daugavpils Universitātē? Vai tas apdraud Latvijas neatkarību? Taču jūs neņemat vērā to, ka, piemēram, arī Latvijas Universitātē ir tāds pats centrs, kas izveidots ar Krievijas vēstniecības atbalstu. Un kādēļ Drošības policija pieļauj tik nevienlīdzīgu attieksmi pret vienveidīgiem centriem un to darbību? Un kā ieceltās amatpersonas atļāvās cenzēt un mērīt lojalitātes līmeni atsevišķiem centriem Daugavpilī un, piemēram, ignorēt Latvijas Universitāti? Kādēļ...

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu. Lūdzu ievērot disciplīnu. Jums būs iespēja vēl uzdot papildjautājumu.

A.Elksniņš. Jā, paldies.

Sēdes vadītājs. Ministra kungs, lūdzu!

R.Kozlovskis. Paldies par jautājumu.

Protams, es gribētu norādīt, ka to informāciju, ko Drošības policija savas kompetences ietvaros ir nolēmusi publiskot, tā ir publiskojusi. Jautājumā par to, kāpēc ir pieminētas konkrētas organizācijas un personas vai procesi, es, protams, nevaru iejaukties, tā ir Drošības policijas kompetence. Šajā gadījumā argumenti un pamatojums tam ir parlamentārā kontrole... parlamenta kontroli pār drošības iestādēm realizē Nacionālās drošības komisija. Šajā gadījumā ir iespēja... šajā komisijā ir pārstāvētas visas Saeimas frakcijas, tās var izsaukt uz Saeimu Drošības policijas priekšnieku un iegūt pamatojumu tam, kāpēc ir šādi vai tādi argumenti, lai kādus procesus pieminētu vai nepieminētu.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Otrais deputāta Andreja Elksniņa jautājums.

A.Elksniņš. Es paturpināšu visu šo tēmu. Vai tik tiešām mūsu valstī mēs esam tik tālu aizgājuši, ka nacionālās drošības apdraudējums, kas ir ietverts tai pašā pārskatā – nejēdzīgā – atvainojos! – ir Latvijas jauniešu organizāciju pārstāvju un Krievijas jauniešu organizāciju sadarbība, apmaiņas braucieni un tikšanās? Vai saistībā ar šiem pasākumiem būtu jātērē līdzekļi un jāveic pretizlūkošanas pasākumi? Un kādēļ Drošības policijas pārskatā tas ir minēts kā apdraudējums konstitucionālās iekārtas aizsardzībai? Bērni?!

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu.

Ministra kungs, divas minūtes atbildei!

R.Kozlovskis. Jā. Tātad es gribu vēlreiz uzsvērt, ka jaunatnes pieredzes apmaiņa, kas balstās uz kultūras sadarbību, krievu valodas stiprināšanu, nekādā ziņā nav uzskatāma par nacionālās drošības apdraudējumu. Par iemeslu, kāpēc Drošības policija ir minējusi tieši šo gadījumu... Es vēlreiz gribētu atkārtot: tas jājautā Drošības policijai. Bet es gribu uzsvērt to, ka šā pozitīvā un, teiksim, veicināmā procesa ietvaros diemžēl darbojas atsevišķas personas, varbūt organizācijas, kuru aktivitāšu rezultātā mēs nonācām līdz situācijai, ka Latvijā bija referendums, kas zināmā mērā nostādīja Latviju, Latvijas iedzīvotājus un dalīja viņus... padziļināja dalījumu starp latviešiem un krieviem, proti, pēc etniskā un lingvistiskā principa. Kā es vēlreiz teikšu, tas ir kopējais atspoguļojums. Un par konkrētu personu piesaukšanu vai procesu piesaukšanu es šajā gadījumā, protams, nevaru jums sniegt pamatojumu. Un precizēt to, vai tās bija pretizlūkošanas darbības vai kādas citas darbības, tas, protams, arī nav manas kompetences līmenis.

Sēdes vadītājs. Paldies par atbildi.

Trešo papildjautājumu uzdos deputāte Marjana Ivanova-Jevsejeva. Lūdzu, jums ir viena minūte jautājumam!

M.Ivanova-Jevsejeva (SC).

Jā. Ministra kungs, vai jūs patiešām uzskatāt, ka jau minētais Drošības policijas pārskats veicina izpratni, saskaņu un vienotību starp Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošām etniskajām grupām – dažādām etniskajām grupām?

Sēdes vadītājs. Paldies par jautājumu.

Ministra kungs, jums ir divas minūtes atbildes sniegšanai!

R.Kozlovskis. Tātad... Jā, protams, šogad šis pārskats ir... atšķiras no iepriekšējo gadu pārskatiem. Tāpēc es tiešām to gribētu atstāt Drošības policijas kompetencē, kāpēc tieši šogad ir minēti konkrēti uzvārdi, minētas konkrētas organizācijas. Acīmredzot tam ir pamats. Savukārt savā... to, ko es redzu kā iekšlietu ministrs... tas, ka šie procesi ir minēti... zināmā mērā varētu likt aizdomāties kopā visiem – gan pozīcijai, gan opozīcijai. Tas rezultāts ir tāds, ka es kā iekšlietu ministrs tiešām šajā situācijā uzskatu, ka mums ir jāveic nopietni soļi, lai katrā ziņā nenotiktu turpmāk sabiedrības dalījums... dalīšanās un vēl jo vairāk, lai nepieļautu kaut kādu radikalizāciju. Nekādā ziņā es negribu pieļaut tādu situāciju, ka Iekšlietu ministrijai būtu jāpielieto kaut kādas spēka metodes, lai ieviestu kārtību valstī. Tātad vēlreiz gribētu pateikt, ka šis pārskats atšķiras, bet komentēt konkrēta procesa iekļaušanu pārskatā, pamatojumu tam... es aicinātu tiešām uzdot Drošības policijas priekšniekam rīkoties atbilstoši tam, kā nosaka Valsts drošības iestāžu likums.

Sēdes vadītājs. Paldies ministram par atbildi.

Es gribu pateikt lielu paldies deputātiem, iekšlietu ministram par ļoti interesanto diskusiju un daudzajiem jautājumiem. Paldies jums!

Sēdi slēdzu.

Uz redzēšanos!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!