"Negribu dzīvot apsargājamā istabā"

 

" Ņezavisimaja gazeta "

— 99.05.09.

Intervija ar Raimondu Paulu.

Krievijā populāri radošo profesiju cilvēki, kā likums, kļūst par to vai citu kustību "lokomotīvēm", bet pēc vēlēšanām noiet malā. Jūs izveidojāt Jauno partiju. Kādēļ? Nevēlējāties iestāties citās?

Ja godīgi, tad es vispār neko negribēju. Mans nelaiķa tēvs man vienmēr sacīja: "Nelien, kur nevajag!" Un viņam bija simtprocentīga taisnība. Tomēr, ja paraugās uz Latvijā notiekošajiem procesiem...Jā, protams, var jau mierīgi sēdēt mājās pie klavierēm — paldies Dievam, ir no kā dzīvot — un domāt, ka viss ir normāli. Taču tas nav manā dabā.

Es nenožēloju, ka tā rīkojos. Lai gan mana nervu sistēma saņēma kolosālu triecienu — pagājušais gads man ir bijis ļoti smags. Starp citu, ieņemt "lokomotīves" lomu man ieteica gandrīz visas partijas. Bet es vienmēr esmu teicis, ka galvenais nav lokomotīve, bet gan pārmijnieks. Kurš ir pārmijnieks — to lai katrs izlemj pats. Bet viņš ir tas, kurš virza sastāvu.

Labi, jūs izveidojāt partiju. Bet ar ko tā ir jaunāka par citām?

Tas ir sarežģīts jautājums. Bet, kad deputāti sāk kļūt par aktieriem, dižojoties televīzijas kameru priekšā, rodas vēlēšanās savākt profesionāļus, kuri kaut ko var izmainīt. Kā tas izdodas praksē, ir grūti pateikt, turklāt mēs nonācām valdošajā koalīcijā un ieņēmām svarīgus posteņus Saeimā un valdībā.

Astoņi deputāti no simta — vai tas ir tas, ko jūs gaidījāt?

Mūsu rezultāti būtu bijuši daudz labāki, ja mums nenāktos atvairīt divu centrālo latviešu laikrakstu — "Dienas" un "Lauku Avīzes" — spēcīgos uzbrukumus. Turklāt mūsu veiksmi ietekmēja arī tā saucamās "Rubika partijas" negaidītie panākumi. Kā zināms, Latgalē viņš ir ļoti populāra figūra, ko tur slēpt. Un es biju iedomājies, ka tur krievu iedzīvotāju vidū ir daudz manu pielūdzēju...Un tomēr jaunizveidotai partijai astoņas vietas nemaz nav tik slikts rezultāts. Ir laba tribīne un četri gadi, kuru laikā ir iespējams sevi parādīt. Tomēr netrūkst arī grūtību. Pirmā šāda situācija radās reizē ar ienākšanu valdošajā koalīcijā.

Jūs iesaistījāties koalīcijā, par to saņemot dažus valdības posteņus. Viens no šīs koalīcijas balstiem ir nacionāli—radikālā apvienība "Tēvzemei un Brīvībai". Vai jums ir patīkami kopā ar nacionāļiem?

Es nevarētu teikt, ka īpaši patīkami. Tomēr politikā bieži pie viena galda tiekas ļoti dažādu uzskatu cilvēki. Jā, man nav pieņemami ne tā saucamo nacionālo, gan sarkano radikāļu uzskati, bet...koalīcija ir izveidota, neko nevar darīt. Varu tikai teikt, ka mēs atrodamies centrā un cenšamies loģiski risināt problēmas.

Jūs atteicāties izvirzīt savu kandidatūru prezidenta postenim. Vai tas ir tādēļ, ka jūs Saeimā ieguvāt tikai astoņas vietas vai arī citu iemeslu dēļ?

Citu iemeslu dēļ. Saprotiet, šodien Latvijā ir izveidojusies dīvaina situācija. Sen neesmu tādu valsti redzējis. Meklē prezidentu! Meklē! It kā esot Anatolijs Gorbunovs (bijušais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas sekretārs), tomēr es nezinu, vai viņš izturēs šo līniju. Es pret viņu labi attiecos, viņš ir izpildījis savu pozitīvo lomu, bet...Mani izvirzīja mūsu partijas kongress, un, starp citu, tikai šis kongress var atcelt manu prezidenta kandidatūru. Bet es nevaru būt prezidents. Un tas nekad nav bijis mans saprnis. Es esmu strādājis pie prezidenta Gunta Ulmaņa, un es labi zinu, kā tas ir. Tas nav mans darbs. Un galvenais — es negribu dzīvot apsargājamā istabā...Turklāt tam ir jābūt cilvēkam, kurš tiek cienīts ne tikai Latvijā, bet arī Austrumos un Rietumos.

Vai ir tāds cilvēks?

Atklāti sakot, pagaidām es tāda neredzu. Varbūt vienīgi Jānis Peters, mūsu pazīstamais dzejnieks. Viņš ir populārs cilvēks, ir bijis Latvijas vēstnieks Krievijā, viņam ir labi personīgie kontakti ar krievu politiķiem, kas nav mazsvarīgi, tomēr viņš kategoriski atsakās no šāda goda.

Vai jums nešķiet, ka parlamenta ievēlēts prezidents ir anahronisms?

Šķiet gan. Un es esmu pārliecināts, ka tām ir jābūt visas tautas vēlēšanām. Tikai diezin vai tas izdosies. Sāks atcerēties Kārļa Ulmaņa vēsturi, centīsies pierādīt, ka mēs nedrīkstam mainīt tradīcijas. Man liekas, ka mēs vispār esam pārāk ieslīguši vēsturē. Manā izpratnē tas viss ir jāatstāj zinātnieku ziņā: lai viņi tiek galā. Mums taču vēsturē ir tādas lappuses... Gan latviešu sarkanie strēlnieki, gan SS leģionāri... Mēs esam karojuši gan vienā, gan otrā pusē. Vienus iesauca ar varu, citi gāja brīvprātīgi. Tā ir vēsture, un tā ir tāda, kāda ir.

Bet demokrātiskajā Latvijā, kas tik ļoti tiecas uz Eiropu, antisemītiskās grāmatas "Baigais gads" atkalizdošana — tā nav vis vēsture, bet gan šodiena. Kā tas bija iespējams?

Pirmo reizi es šo grāmatu redzēju vai nu 1942. vai arī 1943.gadā. Man toreiz bija vai nu 7 vai 8 gadi. Vai to vajadzēja pašlaik izdot? Domāju, ka nē. Lai gan tās fotogrāfijas... Ej, nu pierādi! Tiek runāts, ka tās ir vācu puses falsificējums. Bet tajā pašā laikā mēs visi zinām, kas bija Staļins...Un pat šodien, ko mēs redzam Krievijā? Barkašova melnkrekļus! Krievijā, kas cīnījās pret šīm šausmām.

Ja jau jūs pieminējāt Krieviju...Vai taisnība, ka 1991.gada Gaidara reformas jums esot izmaksājušas 100 tūkstošus rubļu, kas tā arī palika uz grāmatiņas?

Nē, es cietu jau Latvijā. Un ne jau es viens. Visi zaudēja. Un ne jau tikai bankā "Baltija", par kuru tik daudz tiek runāts. Ne jau tā vienīgā bankrotēja. Tie ir tie paši murgi, kas piemeklēja kā Krieviju, tā arī Austrumeiropu. Bet sēž, starp citu, vienīgi bankas "Baltija" prezidents ar savu līdzdalībnieku.

Vai jums ir kontakti ar patreizējiem Krievijas politiķiem?

Savā laikā man bija ļoti labas attiecības ar Ševarnadzes pirmo vietnieku Anatoliju Kovaļovu, kurš pašlaik jau ir pensijā. Tas ir viens no lielākajiem padomju diplomātiem. Kas mūs saistīja? Viņš rakstīja dzeju, es mūziku. Pateicoties šim cilvēkam, es iepazinos ar daudziem politiskās elites pārstāvjiem. Atceros, kā viņš teica, ka "drīz mūsu arēnā parādīsies ļoti spilgts cilvēks." Vai zināt, ka viņš runāja par Gorbačovu? Tas bija vēl pirms perestroikas. Toreiz es biju labi pazīstams ar Georgiju Arbatovu. Tiesa, šodien es maz tiekos ar krievu politiķiem.

Krievija, kā man liekas, ne bez pamata ir noraizējusies par krievu kultūras problēmām repubikā. Vai krievu kultūra Latvijā jau ir mirusi vai vēl pastāv?

Domāju, ka pastāv. Mēs jau sen runājām, arī tad, kad es biju kultūras ministrs, par krievu kultūras centra radīšanu Rīgā. Bet mums nekas neizdevās. Un ne jau mūsu vainas dēļ, bet gan tādēļ, ka krievu organizāciju starpā atkal sākās "rīvēšanās". Es nesaskatu īpašas krievu cilvēku aktivitātes šajā virzienā.

Un tajā pašā laikā atbrauc slavens krievu teātris — pašlaik mums ir daudz viesmākslinieku — aizeju uz izrādi un skatos: vienreizēja krievu publika! Vietējās inteliģences zieds. Tas nozīmē, ka iet uz izrādēm, un viss. Citur nekur savu aktivitāti neizrāda.

Runā, ka arī jūs esot tajā vainojams, jo, būdams kultūras ministrs, esot paziņojis, ka krievu kultūrai nedošot ne santīma.

Kaut kā tāda nav bijis! Uzdodiet šo jautājumu Krievu drāmas teātra direktoram Iļjam Cehovalam. Daudzi uzskata, ka mana vislielākā kļūda šajā amatā esot bijusi konflikts ar Ādolfu Šapiro no Jaunatnes teātra. Viņš arī savā grāmatā ir asi izteicies par mani. Taču, kad sākam noskaidrot, izrādās, ka vispār nav pavēles par šī teātra likvidāciju. Ir tikai pavēle par reorganizāciju, kuru viņi nespēja pieņemt. Bet tā jau ir pagātne. Bet, tiekoties ar mani, gan latviešu, gan krievu aktieri man saka, ka toreiz situācija esot bijusi daudz labāka nekā šodien.

Kāda tad šodien ir situācija?

Agrāk, kad naudu piešķīra Maskava, mēs varējām uzņemt 7 līdz 8 filmas gadā. Bet šodien mēs nespējam pavilkt pat vienu. Nav naudas. Un tad vēl tirgus. Zīmējums ir ne tikai jāuzzīmē, bet arī jāpārdod. Un daudzi no maniem kolēģiem nav tam gatavi.

Starp pēdējiem, kā es sapratu, izrādījās arī Vija Artmane. Krievijā skaļu rezonansi izraisīja televīzijas sižets par to, kā viņa gandrīz vai palika bez mājvietas, kā viņas dēls uzrakstīja vēstuli laikrakstam, kritizējot varas iestādes par cietsirdīgu attieksmi pret kādreiz tik populāro latviešu aktrisi...Pie mums nekavējoši tika izdarīts secinājums: Viju Latvijā nemīl tādēļ, ka viņa ir piedalījusies padomju filmās.

Tā nav taisnība. Šis ir ļoti sarezģīts jautājums — tas ir koks ar diviem galiem. Bet kā lai izskaidro šo situāciju? Dēls raksta avīzei vēstuli par to, ka viņa māte gandrīz vai mirst badā. Starp citu, viņš pats ir vesels, raksta dzeju, dziesmas, un viņam pieder laba automašīna u.t.t. Es kā dēls tā nekad nedarītu.

Artmanes gadījumā izrādījās, ka ir divi dzīvokļi, bet patiesībā viņai deva izvēlēties no vairākiem desmitiem. Izrādās, viens dzīvoklis jau ir pārdots... Šī lieta nav tīra. Tomēr jāsaka, ka padomju laikā Vija ir daudziem palīdzējusi. Viņa izvēlējās arī dzīvokļus daudz cilvēkiem, it īpaši aktieriem. Par to visi ir aizmirsuši. Taču, ko lai dara, jo arī Krievijā ir daudz talantīgu cilvēku, kuri dzīvo slikti.

Starp citu, vai jūs sekojat līdzi krievu estrādes panākumiem?

Samērā maz. Mūsdienu estrāde — latviešu vai krievu — nav domāta man. Tā jau ir cita paaudze. Lai gan šajā ēkā, kurā mēs sarunājamies, mēs izveidojām vienu no labākajiem muzikālās kultūras centriem Latvijā. Šeit mums ir brīnišķīga nakts diskotēka. Kas ir dīvaini, galvenie apmeklētāji šeit ir krievi. Es vēl arvien nesaprotu, kādēļ. Jo par ieeju ir jāmaksā 5 lati, kas ir gluži pieklājīga nauda.

Vai maestro pievērsās politikai, jo viņam mūzikā vairs nav, ko teikt?

Mūziku es rakstu ļoti reti. Žanrs, kurā es rakstu, ir mans zelta periods 70.— 80. gados, kad es aktīvi uzstājos, tikos ar labiem padomju māksliniekiem un guvu panākumus.

Lūk, es pašlaik "Vernisāžā" gatavoju programmu jaunajai dziedātājai Marijai Naumovai — Krievu drāmas teātra aktrises meitai. Progamma ir sagatavota krievu valodā. Man tuvāka ir menedžera loma. Mani tik un tā drīz vien tāpat kā simtgadīgo Ēvaldu Valteru sēdinās prezidija pirmajā rindā un lūgsies, lai es daudz nerunāju.

Šodien mans sapnis ir izveidot "Vernisāžā" varjetē. Tāds ir mans stils, ka ekskluzīvas publikas — apmēram 200 cilvēku — priekšā uzstājas Žvaņeckis vai Jurskis, vai vēl kāds cits... Diskotēka jau darbojas, piano bārs — arī. Nākamais posms — tas ir teātris. Muzikālais kamerteātris, varjetē. Dienaskārtībā ir arī izstāžu zāle.

Kurš finansē celtniecību?

Ar to nodarbojas firma "Mantess". Tā šeit ir ieguldījusi ļoti daudz naudas. Bet es šeit neesmu nekas. Saskaņā ar ļoti interesantajiem Latvijas likumiem, simt nelaimīgo deputātu nav tiesības strādāt nekur citur. Lai cik arī tas neizklausītos smieklīgi, es biju spiests pat aiziet no bērnu ansambļa "Dzeguzīte". Kā koncertmeistars es tur saņēmu 100 latu. Tagad mēģinu bez maksas. Smieklīgi likumi, bet ko padarīsi — dzīve ir tāda pati.

Andrejs Riskins

 

"Krievija kļūst neparedzamāka"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.05.13.

Malgožatas Altermanas intervija ar Oksanu Antoņenko — Starptautiskā Stratēģisko pētījumu institūta speciālisti Krievijas jautājumos

MA:

Jeļcins liek Primakovam atkāpties. Kādēļ?

OA:

Viņš uzskata, ka tā vietā, lai nodarbotos ar prezidenta atcelšanas procedūru, Domei tagad būs jānodarbojas ar valdības krīzi. Jeļcins izdarīja triecienu pirmais, lai slēptu savu vājumu. No otras puses, Jeļcins vēlējās tikt vaļā no Primakova — jo tas bija kļuvis pārāk populārs. Primakovam ir liels atbalsts Domē, sabiedrībā, armijā.

MA:

Rietumiem Primakovs bija stabilitātes simbols, un vai tādā gadījumā Jeļcins var atļauties tā riskēt?

OA:

Primakovs galvenokārt rūpējās par politisko stabilitāti. Viņam neizdevās panākt stabilizāciju valsts saimniecībā.

MA:

Kādas būs šī lēmuma konsekvences?

OA:

Vēl lielāks haoss Krievijā. Jeļcina pozīcijas pavājināsies. Nav šaubu, ka Dome nolems uzsākt viņa impīčmenta procedūru. Bet tā ievilksies līdz viņa amata perioda beigām. Attiecības starp Jeļcinu un parlamentu tikai saasināsies. Dome kļūs agresīvāka, tā neapstiprinās vienošanos ar SVF, tā bloķēs prezidenta ārpolitiku , tā kļūs vēl vairāk komunistiska un antirietumnieciska. Bet Krievija kļūs arvien vairāk neparedzama.

 

"Zviedrs pēc koncerta Rīgā"

"Svenska Dagbladet"

— 99.05.12.

Gēteborgas simfoniskā orķestra priekšnieks Jozefs Redīns (Josef Rhedin) pagājušo svētdien Rīgas centrā tika apdullināts ar apreibinošām vielām, piekauts un aplaupīts.

Pats Redīns par notikušo neko neatceras.

Orķestrim bija labs koncerts, klātesot Latvijas kultūras ministrei, un pēc tam, kā parasti, mūziķi devās pastaigāties pa pilsētu un ieturējās kādā krodziņā.

"Es nolēmu ar taksometru braukt uz viesnīcu. Man noreiba galva, es sāku justies slikti un teicu šoferim, lai aptur mašīnu, taču viņš to nedarīja. Tad es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Vēl atceros sitienu pa seju un pēc tam vairs neko", Redīns stāstīja.

Redīns pazaudēja kabatas portfeli, naudu, personas identitātes karti un kredītkarti. Viņš tika piekauts, taču ārsta veiktajā izmeklēšanā noskaidrojās, ka nav guvis nevienu grieztu brūci, ne arī iekšējo orgānu bojājumus. Izmeklēšanā arī tika konstatēts, ka Redīns ir apreibināts ar asinsspiedienu pazeminošiem līdzekļiem.

Redīnu vēlāk svētdien atrada kāds cits taksometra šoferis.

Sasistais un apjukušais Redīns lūdza, lai viņu izlaiž pie viesnīcas Latvija. Tur par viņu tālāk parūpējās viņa kolēģi mūziķi, kuri arī dzīvoja šajā viesnīcā.

"Sajūta tagad ir briesmīga. Es biju dzirdējis, ka Rīgā vienam pašam nekādā gadījumā nevajag braukt ar taksometru, bet es taču nedomāju, ka kaut kas tāds varētu notikt ar mani", viņš teica.

Kā informēja apdrošināšanas organizācija SOS Kopenhāgenā, kas saņem pieteikumus no ārzemēs cietušiem Ziemeļvalstu iedzīvotājiem, šajās dienās ir bijuši vairāki līdzīgi gadījumi.

Redīns otrdien ar lidmašīnu atgriezās Zviedrijā.

Jūnass Fredēns

 

"Uz Latviju ar palīdzību" "Falu Kuriren"

— 99.05.11.

Fāluna. Viņa ir īsta zviedru tante, kuras rūpes par visvājākajiem sasilda mūsu sirdis.

Gandrīz 70 gadus veco Margitu Rapu (Margit Rapp) mūsu laikraksta lasītāji ar pārliecinošu balsu vairākumu izraudzīja par šī gada Fālunas iedzīvotāju. Šodien viņa dodas savā 40. braucienā uz Latviju, un "Falu Kuriren" brauc līdzi.

Tas, kas sākās mazā apmērā, gadu gaitā ir lavīnveidīgi palielinājies. Viss Dālarnas lēnis ir iesaistījies palīdzības sniegšanā Latvijai.

Tieši pēc kāda Falu Kuriren publicēta raksta sāka pieņemties spēkā šī Zviedrijas apriņķa iedzīvotāju augstsirdība un devīgums.

Margita un viņas vīrs Ēriks no sākuma darbojās klusībā, bet tad Falu Kuriren reportiere Birgita Knīfstrēma-Nurdēna izdzirdēja par Rapu pāra darbu. Viņu šī ideja nekavējoši aizrāva.

Birgitai toreiz līdzi bija tikai 30 kronas, un tās viņa atdeva Margitai. Pēc tam viņa uzrakstīja reportāžu, un piepeši Rapu ģimeni pārpludināja devīgu cilvēku tālruņu zvani.

Kopš tā laika Margita ir saņēmusi simtiem tonnu drēbju un plaša patēriņa preču.

Ar šo lietu viņa nodarbojas jau septīto gadu. Drīz 70 gadus jauna un tik spēcīga kā reti kurš viņas gados, viņa spītē sapīkušiem birokrātiem un tielējas ar korumpētiem muitas ierēdņiem.

Mērķis, uz ko viņa tiecas, atrodas 40 kilometrus no Krievijas robežas. Tā ir Latvijas pilsēta Rēzekne, kur tūkstošiem nabadzīgu ģimeņu ir nepieciešama jebkāda veida palīdzība.

"Vai man vajadzētu sēdēt ar rokām klēpī? Ārsts saka, ka es vislabāk jutīšos, ja būšu aktīva — un lai sasper jods, ja viņam nebūs taisnība", Margita kādreiz teica.

23 personas no Fālunas, Būrlenges, Lēksandas, Ludvīkas, Ēnvīkenas, Bjūršosas un Jēvles dodas līdzi ar autobusu, kas šodien izbrauc no Fālunas ar Bjornu Melbergu pie stūres.

Pēc nedēļas viņi būs atpakaļ, un tad palīdzība būs nogādāta 40. reizi. Ja Margitas iecerēm būs lemts piepildīties, viņa brauks vēl 40 reizes. Vismaz.

Rakstu ilustrē Esbjorna Juhansona fotogrāfija, zem kuras rakstīts: Izdevusies 40. reize. Šodien no Fālunas uz Latviju tiek nosūtīts 40. palīdzības sūtījums. Margita un Ēriks Rapi mašīnu ir piepakojuši līdz pēdējai iespējai. "Falu Kuriren" dodas līdzi ceļojumā.

Anna Gulberga Lundkvista

 

"Kas tev liek cīnīties ar korupciju Austrumeiropā?"

"Svenska Dagbladet"

— 99.05.12.

Laikraksta "Falu Kuriren" vakardienas numurā viņa bija raksturota kā "īsta zviedru tante, kuras rūpes par visvājākajiem sasilda mūsu sirdis". Margita Rapa šodien atrodas Latvijas pilsētā Rēzeknē ar kravas automašīnu, kas ir pilna ar plaša patēriņa precēm — 40. reizi septiņos gados!

Ko tu esi atvedusi?

"Mēbeles, drēbes, apavus, rotaļlietas, materiālus skolām, šādu tādu aprīkojumu slimnīcām... Kravas mašīna spēj vest 25 tonnas, un tā ir līdz malām pilna."

Rēzekne atrodas četras jūdzes (40 kilometrus) no Krievijas robežas?

"Tas ir redzams. Ļaudis ir neiedomājami nabadzīgi. Vairs nestrādā neviena rūpnīca, un 43 000 iedzīvotāju vidū valda milzīgs bezdarbs."

Gadu gaitā tu viņiem esi palīdzējusi ar vairāk nekā 300 tonnām plaša patēriņa preču. Kā tas sākās?

"Kāda meitene no Fālunas, svešvalodu skolotāja, bija turp aizbraukusi, atgriezās mājās un stāstīja. Mans vīrs Ēriks un es nosūtījām dažas privātas pakas. Mēs šajā lietā iesaistījām arī citus, un ritenis drīz sāka griezties."

Šobrīd šķiet, ka tevi atbalsta turpat vai puse Dālarnas?

"Nē, visa Dālarna. Cilvēki ir tik izpalīdzīgi. Tā kā šis ir jubilejas brauciens, tad līdzi dodas autobuss ar 23 palīdzības devējiem. Katrs, protams, ceļu apmaksā pats."

Transporta pakalpojumi taču nav par velti?

"Katru reizi tas izmaksā 45 000 kronu."

Vai tu proti latviski?

"Desmit vārdus. Citādi runāju zviedriski, un nav nekādas vainas."

Tu, protams, cīnies ar birokrātiju un korupciju?

"Ar to var tikt galā. Vienreiz mēs muitā pavadījām desmit stundas, taču es nepadevos, līdz tikām cauri ar visu kravu."

Tu esi strādājusi par telefonisti, ceturtdien tev apritēs 69 gadi, un liekas, ka tevī ir pārpārēm enerģijas. Kas tevi dzen uz priekšu?

"Ak Dievs, es taču nevaru sēdēt ar rokām klēpī, kad cilvēkiem neklājas labi! Ārsts saka, ka vislabāk jutīšos, ja atradīšos kustībā. Lai sasper jods, ja viņam nebūs taisnība!"

Omārs Magnergords

 

"Jaunais Lietuvas premjers — pilotāžas instruktors"

"Rzeczpospolita"

— 99.05.13.

Lietuvā ir nozīmēts jauns premjers.

Pēc divu dienu pārdomām 42 gadus vecais Viļņas mērs, valdošās konservatīvās Tēvzemes apvienības valdes loceklis Rolands Pakss ir piekritis sastādīt Lietuvas valdību. Paksa piekrišana izbeidz kopš aprīļa beigām valdošo aso politisko krīzi Lietuvā.

Konflikts starp Sejmā valdošo vairākumu un prezidenta administrāciju (kas bija saistīts ar nozīmējumiem vadošos valsts amatos un ar dažādām valsts vadīšanas koncepcijām) ilga vairākus mēnešus. Savu apogeju tas sasniedza aprīlī, kad prezidents Valdas Adamkus ierosināja neuzticības balsojumu pret konservatīvo premjerministru Ģediminu Vagnori, piespiežot to iesniegt demisiju.

Pakss, kas divus gadus ir vadījis galvaspilsētas pārvaldi, tiek uzskatīts par jauna tipa politiķi un izveicīgu administrātoru. Jaunais premjers ir dzimis Telšu pilsētā ziemeļrietumu Lietuvā un ir beidzis divas augstskolas — Viļņas Inženieru institūtu un Ļeņingradas Civilās Aviācijas akadēmiju. Paksa lielā aizraušanās ir lidošana. Viņš ir strādājis par pilotāžas instruktoru un ir vadījis Viļņas aeroklubu. Pirms stāšanās Viļņas mēra amatā viņš bija līdzīpašnieks un direktors privātā celtniecības firmā "Restakas".

 

"Bīstamā Krievija"

"The Washington Post"

— 99.05.13.

Kas attiecas uz to, kādēļ prezidentam Borisam Jeļcinam vajadzētu atlaist vēl vienu premjerministru, viena no atbildēm varētu būt: tādēļ, ka viņš to var.

Kādreiz atradies vēstures centrā, Jeļcins tagad nespēj ietekmēt notikumus Krievijā un ārpus tās. Viena no retajām lietām, ko viņš vēl var darīt, lai atgādinātu cilvēkiem, ka viņš vēl arvien pārvalda Kremļa gaiteņus, ir nomainīt premjerus, un to viņš arī dara satraucoši regulāri. Krievija pēdējo desmit gadu laikā ir pārdzīvojusi tik daudz nemieru, ka vēl viena politiskās vētras deva varētu likties nebūtiska. Galu galā atceltais premjerministrs Jevgēņijs Primakovs spēja Krievijā atjaunot mieru, astoņu mēnešu laikā darot, cik maz vien iespējams. Viņš izvilka savu valsti no ekonomiskās krīzes, dižojoties ar ekonomiskās politikas trūkumu.

Tomēr būtu kļūdaini mierināt sevi ar domu par Krievijas iedzīvotāju pacietību un to, ka līdz šim ir izdevies izvairīties no katastrofām. Fakts, ka bieži prognozētie nemieri un sociālās sacelšanās vēl nav notikušas, nenozīmē, ka tas nekad nenotiks. Turklāt, kaut arī tā ir izvairījusies no revolūcijas, Krievija atrodas pakāpeniska sabrukuma stāvoklī. Arvien jaunāki cilvēki mirst. Valdība ir arvien nespējīgāka nodrošināt kaut vai minimālu valsts funkcionēšanu: garantēt drošību, iekasēt nodokļus, rūpēties par visvājākajiem.

Arī iespējamais raķešu uzbrukums vai nelikumīga kaujas galviņu pārdošana pēc gadiem ilgiem brīdinājumiem vairs nespēj biedēt. Tomēr šādas briesmas arvien vairāk pieaug, Krievijai novājinoties. Krievijas apstiprinātais aizsardzības budžets šim gadam ir ap 4 miljardiem $, kas ir daudz mazāk par papildus budžetu, kuru Kongress gatavojas apstiprināt, lai apmaksātu Kosovas operācijas. Tas nozīmē, ka Krievija nevar nevienam kļūt par draudiem. Tomēr haoss un demoralizācija armijā paši par sevi rada draudus. Jeļcina pagājušā mēneša lēmums pievērst lielāku uzmanību taktiskajiem kodolieročiem militārajā doktrīnā norāda uz neparedzamām un potenciāli bīstamām valsts vājuma sekām.

Jeļcina izvēlētais premjerministra amata kandidāts Sergejs Stepašins galvenokārt ir pazīstams ar savu lojalitāti pret Jeļcinu gadu gaitā, kā arī ar savu lomu Krievijas iesaistīšanā Čečenijas karā 1994.gadā. Padomju laikā viņš beidza iekšējās drošības ministrijas akadēmiju; savu doktora disertāciju 1986. gadā viņš rakstīja par "Komunistiskās partijas vadību Ļeņingradas triecienbrigādēs II Pasaules kara laikā." Neraugoties uz visu, parlaments diezin vai apstiprinās viņa kandidatūru. Vairāk iespējams ir jauns politisko cīņu un nestabilitātes periods, ieskaitot iespējamo Jeļcina impīčmentu, Krievijai vēl vairāk tuvojoties iznīcībai.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS