Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts ideālu un Tēvuzemes svētvieta. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.01.2012., Nr. 16 https://www.vestnesis.lv/ta/id/243350

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Par visām lietām mums jāpatur tuvāki Latvijas liktenis un tās vajadzības un prasības. Mums jāizlieto visi ceļi, lai sagādātu un

Vēl šajā numurā

27.01.2012., Nr. 16

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas valsts ideālu un Tēvuzemes svētvieta

Brāļu kapu 75 gadi – izcilā atceres grāmatā

Kopā ar dzīviem un veļiem / Varoņi pulcēties sāk,
Raugi: pa rasainiem ceļiem / Mūžīgā Latvija nāk.
Veronika Strēlerte

Starpkaru Latvijā daudzos kapos un kauju vietās, pilsētās un pagastos tapa ap 40 Brīvības cīņām veltītu pieminekļu. 1935.gada 18.novembrī Rīgā atklāja pašu galveno – Brīvības pieminekli. Pēc gada – Lāčplēša dienā, 11.novembrī – tam sekoja Brāļu kapi. To trīsceturtdaļgadsimta mūžam par godu pērn iznāca fundamentāla lielformāta grāmata ar lakonisku, bet precīzu nosaukumu “Rīgas Brāļu kapi – 1915. 1936. 2011”. Galvaspilsētas pieminekļu aģentūras direktora Gunta Gailīša sastādījumā, mākslinieku Valda Villeruša un Jāņa Pavlovska iekārtojumā un Jumavas apgāda izdevumā ievietoti četrpadsmit šim unikālajam Eiropas mēroga memoriālajam ansamblim domāti zinātniski arhitektu, vēsturnieku, mākslinieku un ainavistu raksti. Nevar neatzīmēt, ka krājuma izdošanā finansiālā ziņā palīdzīgu roku sniedzis Austrālijas Brāļu kapu atbalsta fonds (organizētājs Jānis Vējiņš).

Sākums

Šis tagadējais latviešu tautas panteons pēc būtības radās tukšā vietā 1915.gada oktobrī, lai apbedītu pirmos kritušos strēlniekus – Jēkabu Timmu, Andreju Stūri un lietuvieti Jonu Gaveni, kuri zaudēja dzīvības kaujā ar vāciešiem pie Mangaļiem. Bēres organizēja Latviešu strēlnieku organizācijas komiteja, kas panāca, ka pirmajiem varoņiem ierāda kapavietas Ķeizarmežā. Līdz ar to tika likti pamati mūsu nācijas svētnīcai. Aizgājējus izvadīja ļaužu tūkstoši. Tā bija Rīgā viena no lielākajām demonstrācijām.

Trīs vēsturnieki – Jānis Hartmanis, Jānis Lismanis un Arnis Āboltiņš – sīki vēstī par apbedījumiem šajos kapos no Pirmā pasaules kara līdz 1991.gadam, kad tie, izņemot atsevišķus gadījumus, izbeidzās. 1916. un 1917.gadā kaujās kritušo skaits nemitīgi pieauga, tāpēc iepriekš ierādīto kapu teritoriju starp Meža kapiem un Vecāķu dzelzceļu vairākkārt palielināja, līdz tā ieguva pašreizējo ap 9 hektāriem lielo platību. Tajā mūža māju atrada 829 zināmi un 148 nezināmi pirmajā lielajā tautu slaktiņā kritušie latvju strēlnieki. Viņu vidū bija arī vairāki citu tautību karavīri, kuri karoja strēlnieku bataljonos, vēlāk pulkos – igauņi, lietuvieši, krievi un polis B.Preciževskis. Gados jaunākie zināmie kapos apbedītie karavīri bija 5.Zemgales bataljona cīnītāji – tikai 15 gadus (!) vecais Vilis Grīnbergs un gadu vecākais (!) Emīls Stamguts. Ne visus kritušos bija iespējams atvest uz Rīgu, tāpēc kapus ierīkoja arī Slokā, Ķemeros pie Ložmetējkalna un citās kauju vietās. Zināms skaits aizgājēju tika apbedīti dzimtu kapsētās. Brīvības cīņu (1918–1920) laikā Brāļu kapos guldīja 871 vīru, kas bija krituši kaujās pret lieliniekiem, Golca un Bermonta karapūļiem. Ko tur slēpt – 1919.gada pirmajos mēnešos tur apbedīja arīdzan 98 latviešu sarkanos strēlniekus un krievu sarkanarmiešus, kā arī divus padomju Latvijas valdības locekļus. Kā raksta A.Āboltiņš, neatkarīgajā Latvijā “ievēroja nerakstīto likumu, ka kritis karavīrs nav ienaidnieks, un tādējādi netika iznīcinātas [..] sarkano strēlnieku kapavietas”. Viņš norāda, ka “pirmās Latvijas Republikas laikā radītais memoriālais ansamblis, kas tika veidots kā piemiņas zīme un piemiņas vieta Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo un mirušo latviešu karavīru kapsētā, ar māksliniecisko un arhitektonisko izpildījumu, kā arī novietojumu valsts galvaspilsētā bija kļuvis par vienu no jaunās valsts identitātes simboliem”. Diemžēl “turpmākajā Latvijas vēstures gaitā katrs politiskais režīms, kas nāca pie varas, agri vai vēlu centās šo simbolu asimilēt, mainot tā pamatojuma struktūru – apbedījumus un to simbola formas daļu, kas nebija pieņemama un kas bija jāmaina, lai saglabātu iespēju manipulēt ar sociālo atmiņu”. (43.lpp.)

Kapu saimnieks

Brāļu kapu pirmo iekārtojuma plānu izstrādāja toreizējais Rīgas pilsētas dārzu direktors daiļdārznieks Andrejs Zeidaks (1872–1964). Par viņu, izmantojot grāmatu, kāds vārds ir sakāms vairāk. Kuldīdznieks. Autodidakts, bet ieguvis zelta medaļu par apstādījumu pārveidošanu ap Ziemas pili Pēterburgā, nodibinājis daiļdārzniecības uzņēmumu Kijevā, Rīgas dārzu vadītājs (1915–1944). Ne tikai Brāļu kapu plānojumu un apstādījumu kompleksa autors, bet viņa vadībā arī no jauna izbūvēts Grīziņkalns, izveidots Miera dārzs un Ziedoņdārzs. Un vēl, un vēl… Apstādījumu iekārtošanā radījis funkcionāli pamatotu celiņu struktūru, plaši izmantojis daudzgadīgu puķu, ziedošu krūmu un skujkoku stādījumus, strūklakas, baseinus, terases u.c. mazās arhitektūras formas.

Jau 1920.gada 10.martā pēc toreizējā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa iniciatīvas rūpes par Brāļu kapiem pārņēma valsts. Tika nodibināta Brāļu kapu komiteja, par kuras darbu vēstīts arhitekta Eižena Upmaņa publikācijā. Premjers līdz ar valdības, armijas un dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem arī vadīja to, kuras uzdevums bija “izkopt un turēt kārtībā pasaules un Latvijas atbrīvošanas karā kritušo un mirušo brāļu kapus”. E.Upmanis uzsver: “Attiecīgās institūcijas izveidošana valsts izpildvaras visaugstākajā līmenī liecina par nozīmi, kādu karavīru atdusas vietām tika piešķirta tā laika Latvijas sabiedrībā, kā arī par valsts attieksmi šā jautājuma risināšanā.” (57.lpp.)

Ministru piedalīšanās komitejas darbā ļāva vieglāk saņemt valsts līdzekļus Brāļu kapu iekopšanai, tomēr jaunajai valstij bija daudz citu vajadzību, tādēļ piešķīrumi bija nelieli. Vairāk nācās paļauties uz dažādiem ziedojumiem. Komitejai tika piešķirtas loterijas organizēšanas tiesības, varēja pat dibināt loto klubus ne tikai Rīgā, bet arī Jūrmalā un Daugavpilī. Līdz 30.gadu vidum, kad galvenie darbi tika pabeigti, ikgadējais budžets bija ap 150–200 tūkstošiem latu, bet kopā Brāļu kapu izbūves un iekārtošanas darbi izmaksājuši aptuveni divus miljonus latu.

Nekropoles tapšana un arhitektūra

Par to jaunajā krājumā stāsta šīs nozares lietpratēji Gundega Lināre, Andrejs Holcmanis, Vaidelotis Apsītis un citi. Viņu rakstus bagātina daudz zīmējumu, shēmu un attēlu. Celtniecība pa īstam sākās tālajā 1924.gadā, kad pirmie divi kapu projektu konkursi bija beigušies neveiksmīgi, bet trešajā gājienā uzvarējis 35 gadus vecā, tolaik vēl maz pazīstamā Kazaņas mākslas skolas absolventa, Maskavā, Petrogradā un Vācijā zināšanas papildinājušā tēlnieka Kārļa Zāles (1888–1942) mets. Izcilā monumentālista (arī Brīvības pieminekļa pamatautors, 1931–1935) pirmie palīgi bija akadēmiķis Pēteris Feders (1868–1936), arhitekts Aleksandrs Birznieks (1893–1980), daudzi skulptori, mākslinieki un ainavisti.

Par kapu tapšanas procesu un saturu konkrēti un koncentrēti pastāstīts aplūkojamā izdevuma kopsavilkumā, tāpēc atļausimies pagarāku citātu no tā.

“Rīgas Brāļu kapu ansambli būvēja no 1924.gada līdz 1936.gadam, kad tas ieguva mūsdienās pazīstamo izskatu. Pēc autoru iece­res, ienākdams kapos, apmeklētājs veic svētceļojumam līdzīgu gā­jienu, skatot virkni dziļi simbolisku ainavisku un alegorisku tēlniecī­bas objektu. Izejot caur vārtiem, kapu viesis nonāk 200 metru garā liepu alejā. Liepu simbolika liek domāt par sievieti – māti, līgavu, māsu –, kas gaida un cieš klusējot. Liepu alejas galā atrodas Svētās uguns altāris, ko ieskauj ozoli, kas simbolizē vīru spēku. Aiz altāra izveidota atbalsta siena, aiz kuras atrodas plašs kapulauks ar rindās izvietotiem apbedījumiem, uz kuriem ir smilšakmens plāksnītes ar katra apbedītā varoņa vārdu, uzvārdu, dienesta pakāpi, dzimšanas un miršanas datumu vai uzrakstu “Nezināms”. Ansambli noslēdz sešus metrus augsta siena ar Latvijas apriņķu un pilsētu vēsturis­kajiem ģerboņiem. Pie sienas atrodas četri senlatviešu karavīru tēli, kas simbolizē Latvijas novadus – Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali, bet tās centrā uz deviņus metrus augsta sienas masīva pa­ceļas monumentāla figūra “Māte Latvija”, kas noliekusi vainagu pār kritušajiem dēliem. Memoriāla veidošanā izmantots galvenokārt Al­lažu šūnakmens, taču lietots arī smilšakmens, plienakmens un Itāli­jas travertīns. Lai arī valdība Rīgas Brāļu kapu izveidei un iekārtoša­nai piešķīra zināmus naudas līdzekļus, tomēr galvenais finansējuma avots šo darbu veikšanai bija ziedojumi.”

1928.gada maijā Brāļu kapu komitejas valde pieņēma noteikumus par apbedīšanu, kas paredzēja, ka tur var glabāt:

• visus Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus,

• visus virsniekus, kuri piedalījušies Latvijas atbrīvošanas karā un Pasaules karā strēlnieku pulkos,

• vecos latviešu strēlniekus tiem atvēlētajā kapu nodalījumā.

Kapus svinīgi atklāja 1936.gadā Lāčplēša dienā. Tos iesvētīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs (1870–1962), armijas mācītājs Pēteris Apkalns (1882–1942) un kapu komitejas valdes priekšsēdētājs garīdznieks Edgars Bergs (1878–1961). Protams, runāja valsts galva K.Ulmanis.

Rīgas Brāļu kapi starptautiskā vērtējumā

Par šo līdz šim maz pētīto jautājumu interesanti vēstī mākslas zinātnieks prof. Ojārs Spārītis un arhitekts Juris Dambis. Profesors raugās uz šo problēmu vēsturiskā rakursā, sākot ar Lielo franču revolūciju, Nāciju kaujas pie Leipcigas un beidzot ar padomju karavīru brāļu kapiem Treptovas parkā Berlīnē. Mūsdienu memoriālo kultūru ir veidojusi gan 19.gadsimta apbedījumu, gan arī piemiņas vietu un pieminekļu veidošanas prakse. “Tādējādi brāļu kapi kā ansambļa ar valsts konsolidācijas vai neatkarības izcīņas vēsturi saistītu pieminekļu izstrāde par katras nācijas politiskajai gribai nozīmīgiem memoriāliem kļuva par 19.gadsimta ideoloģizētās vēsturiskās apziņas formēšanas neatņemamu sastāvdaļu” (166.lpp.). Lucavsalā Rīgā 1891.gadā uzcēla pieminekli Ziemeļu karā kritušajiem krievu karavīriem, lai netieši cildinātu Baltijas iekarotājus. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijā iekārtoja vairākas kapu vietas vācu, krievu, somu un pat turku karagūstekņiem Cēsīs, kuri bija tur nonākuši pēc Krievijas–Turcijas 19.gs beigu cīniņa.

J.Dambis norāda, ka Brāļu kapi iekļauti aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kopš 1954.gada. Politisku apsvērumu dēļ tie tomēr pakāpeniski tika papildināti ar jauniem apbedījumiem, kas neatbilda ansambļa arhitektoniskajai un mākslinieciskajai telpiskā plānojuma struktūrai. To autoru ideja – memoriāla simboliskais un skaidrais veselums, kas izsaka cīņu par neatkarību, – tika apdraudēts. Taču kapu izdzīvošanas iespēju ziņā – “varbūt vienīgais tā laika politikai iespējams risinājums”. (161.lpp.)

Raksta autors atceras, ka Latvijas kultūras pieminekļu institūcijas 1990.gadā sagatavoja priekšlikumu Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu iekļaušanai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet tas Parīzē noraidīts, iespējams, tāpēc, ka nav paticis. Padomju Savienībai… Ja tā, tad dabiski rodas jautājums, kāpēc šo iesniegumu nevar atkārtot (kālab gan vajadzēja gaidīt vairāk nekā 20 gadu?) Latvijas valdība un Kultūras ministrija. Īpaši vēl tāpēc, ka Rīga 2014.gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Ja jau šādu statusu 2009.gadā ir ieguvis suitu novads (apsveicam un lai viņiem sokas!), tad kālab tādu godu nevar saņemt divi lielākie latviešu tautas cieņas un pielūgsmes objekti, kuru spozme sniedzas tālu pāri mazās Latvijas robežām. Gribas cerēt, ka Ministru kabineta un Saeimas saimnieki stāsies pie šā ieteikuma realizēšanas.

Smagajā nebrīves laikā

Nacistu okupācija Latvijā ilga tikai vienu gadu, acīmredzot tāpēc tā nekādu lielu postu Brāļu kapiem nespēja nodarīt. To komiteja pat mēģināja atjaunot darbību, cenšoties apzināt un apkopt sarkanā terora upurus visā Latvijā. Austrumu frontē kritušo latviešu karavīru apbedīšanas ceremonijas bija ieturētas iebrucēju režīmam labvēlīgas propagandas garā. Saglabājās gan ar Latvijas Republikas valstiskumu saistītā simbolika.

Arī padomju vara vairāk vai mazāk saudzēja Brāļu kapu ansambli kopumā. Taču tā bija neiecietīga pret tai nepieņemamiem simboliem. 1959.gadā tika nokalts Latvijas ģerbonis un divi krusti ieejas vārtos. Pārkala arī gadskaitļus no “1915–1920” uz “1915–1945”. Tika aizmūrēta reljefā krusta zīme Mātes Latvijas pieminekļa pakājē, ko svinīgos brīžos mēdza aizklāt ar Latvijas PSR karogu. 1958.gadā kapos sāka apbedīt sarkanarmijas latviešu vienībās kritušos (arī krievu tautības) un sarkanos partizānus, bet vēlāk viņiem pievienojās pat atsevišķi kompartijas funkcionāri un pensionāri. Tā jau bija sākotnējās ieceres pilnīga degradācija.

Brāļu kapi pa īstam atdzima līdz ar suverēnās Latvijas atdzimšanu. Jau 90.gadu pirmajā pusē sākās to nacionālās identitātes simbolu atjaunošana. Šobrīd tautai ir atdoti valsts neatkarību vēstījošie arhitektūras un interjera elementi, veikti plaši labiekārtošanas darbi visā kapu teritorijā. Tie neapsīkst ne uz brīdi, jo Brāļu kapu ansamblis ir unikāla parādība pasaules kultūras vēsturē, tam nav prototipa.

Pielikumi

To grāmatai ir negaidīti daudz (215.–255.lpp.). Tikpat bagāta ir izdevumu fototēka, kura pārstāvēta vai katrā lappusē, turklāt ar seniem, ne tik veciem un pat visjaunāko laiku attēliem. Gods tiem un slava, taču visvērtīgākais pielikums tomēr bez šaubām ir pirmreizējais Brāļu kapos apbedīto saraksts (215.–234.lpp.). Tas precizitātes labad sadalīts vairākās grupās: centrālais kapu lauks (2003 apglabāto), iespējamie apbedījumi (84), strēlnieku nodalījums (437) un vēlreiz iespējamie apbedījumi (5). Tātad kopā 2529. Iespēju robežās visiem ir norādīts uzvārds, vārds, dienesta pakāpe, dzimšanas un miršanas datums un gads. Bez kareivju, seržantu un virsnieku simtiem Brāļu kapos pēdējo atdusas vietu atraduši arī septiņi Latvijas armijas ģenerāļi: Dāvids Sīmansons (1859–1933), Augusts Misiņš (1863–1940), Jānis Kalniņš (1867–1942), Kārlis Goppers (1876–1941), Otto Grosbarts (1895–1945), Rūdolfs Bangerskis (1878–1958) un Pēteris Radziņš (1880–1930). Sava veida glosārijs ir tekstā (76.–86.lpp.) sniegtās Brāļu kapu komitejas 20.–30.gadu personāliju īsbiogrāfijas un pielikumā ievietotie krājuma autoru CV (249.–251.lpp.). Tiem seko 29 nozīmīgāko grāmatu, brošūru u.tml. publikāciju saraksts par Brāļu kapiem. Diemžēl to skaitā ir tikai viens izdevums vācu valodā (nācis klajā 1944.gadā!) un tikpat daudz krievu mēlē (1990). Jaungrāmatai ir kopsavilkumi trijās mums tuvajās valodās: angļu, vācu un krievu. Jānovēl, lai uz to bāzes taptu jauni darbi, kas stāstītu visu tautu ciemiņiem par mūsu nācijas dižo nekropoli. Apcerētais krājums ir vislabākais pamats tādu sagatavošanai un izdošanai. Turklāt jo ātrāk, jo labāk!

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs

“Rīgas Brāļu kapi – 1915. 1936. 2011”, “Jumava”, 2011

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!