Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas ainavās ieejot. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.01.2012., Nr. 13 https://www.vestnesis.lv/ta/id/243089

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Bankas konvertējamo valūtu kursi

Vēl šajā numurā

24.01.2012., Nr. 13

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas ainavās ieejot

Zinātne

Pārdomas par vārdiem, pieejām un praksi

Dr.habil.geogr., prof. Aija Melluma, LZA korespondētājlocekle:

Turpinājums.
Sākums “LV” Nr.12, 20.01.2012.

Par ainavu

Šajā rakstā vēlos dalīties ar pārdomām, kas balstās ilggadīgā ainavu pētīšanas pieredzē, kā arī mēģinājumos piedalīties reālos projektos, kas attiecas uz ainavu aizsardzību un plānošanu. Tādēļ nebūs zinātnisku diskusiju ar dažādu viedokļu paudējiem, atsaucoties uz daudzskaitlīgām publikācijām.

Vārds “ainava” latviešu valodā ir relatīvi jauns2. Sākotnēji tas saistījās ar glezniecību, ar ainavu arhitektūru, bet tikai pagājušā gadsimta 30.gados ģeogrāfijas zinātnē sāk attīstīties ainavu pētīšanas novirziens. Tas savās nostādnēs saskaņojās ar tā laika pētījumiem Rietumeiropas zemēs. Taču Otrais pasaules karš pārtrauca uzsākto ceļu, bet pēckara Latvijā, jau padomju varas apstākļos, ainavu pētījumus spēcīgi ietekmēja valdošās ideoloģiskās nostādnes.

Pašreiz ikdienas valodā masu saziņas līdzekļos bieži lietoti tādi jēdzieni kā Latvijas ainava, reģionālā ainava, vietas ainava, dabiskā ainava, kultūrainava. Ieklausoties, šķiet, ka tie vairāk pauž izjūtas, bet ne kritērijus, kas ļautu labāk saprast domāto. Vērojama arī ainavu idealizācija, sevišķi attiecībā uz lauku ainavām. To ietekmē gan atmiņas par senajiem laikiem, gan patiesi skaisti vizuālie tēli, ko piedāvā fotogrāfijas, klipi, filmas, kalendāri. Savukārt par pilsētvides ainavām joprojām ir mazāka interese, kaut arī tajās mājo Latvijas iedzīvotāju vairākums.

Pēdējos gados, īpaši saistībā ar EAK, vērojams plašāks skatījums, proti, ainava ir visur, ainava ir veselums. Interesanti, ka tādā nozīmē vārdu “ainava” lieto ne jau reālo ainavu sakarā, bet gan komentējot kādus sabiedrībā notiekošus procesus vai parādības. Daži piemēri no dzirdētā vai lasītā: politikas ainava, valodas ainava, kultūras ainava, bezdarba ainava, kino ainava, noziegumu ainava u.c.

Taču turpmāk nedaudz par to, kā saprot vai uztver vārda “ainava” saturu un nozīmi, kas rada interesi tieši ainavu dažādības kontekstā. Skatījumi uz Latvijas ainavām, kas ir mūsu dzīves sastāvdaļa, var būt dažādi, bet katrs no tiem atspoguļo kādu reālo ainavu šķautni.

• Ainava kā skats jeb aina, kas atspoguļo attiecības starp skatītāju un redzamo apkārtni. Šāda izpratne pašreiz ir dominējošā, balstās uz vizuālajiem iespaidiem un vērtējumiem estētikas kategorijās. Pieeja atrod lietojumu plānošanā, tajā skaitā ainavu plānošanā, bet it sevišķi tūrisma maršrutu plānošanā.

• Ainava kā telpa, kā vieta, kas ir pamats visiem spriedumiem par ainavu gaitu, ainavu vēsturi, ainavu nākotni. Tas ir ainavu plānošanā nepieciešamais skatījums.

• Ainava kā skatījums uz lietām, parādībām (veselums un daļas, mērogu nosacījumi – telpas mērogi un procesu, parādību mērogi u.c.); pētniecības praksē tā ir ainaviskā vai ainavu pieeja ar saviem principiem un metodēm.

• Ainava kā stāvoklis – tas nozīmē, ka ainavas situācija šeit un tagad tiek uztverta kā nemainīga, kā dotums.

• Ainava kā process – tas nozīmē, ka atzīta ainavas veidošanās gaita cauri gadsimtiem ar līdzsvarotības posmiem un lūzumiem attīstības gaitā, tādējādi parādot saikni ar sabiedrības attīstību un cilvēku paaudžu dzīvi un darbību. Savukārt tas dod iespēju labāk saprast jebkuru ainavas stāvokli.

• Ainava kā satvars citu nozaru pētījumiem, darbībām vai lēmumiem plānošanas jomā. Piem., kultūrvēstures izpēte, dabas aizsardzība, kultūras mantojuma aizsardzība u.c.

• Ainava kā spogulis vai atspulgs vairāk ir tēlains salīdzinājums, taču tā vieglāk saprast ainavās saskatītā jēgu, atrast saprotamus skaidrojumus.

• Ainava kā izjūta – emocionālā saikne ar ainavām, nozīmīga ne tikai ainavās dzīvojošajiem, ceļotājiem, bet arī pētniekiem (iespējams, vairāk tieši viņiem). Nereti tas ir jaunrades impulss, rodas dzeja, glezna, ideja vai citas radošuma izpausmes.

• Ainava kā literatūra – tas attiecas ne tikai uz daiļliteratūru (tajā cilvēki dzīvo ainavās, atrodami brīnišķīgi ainavu apraksti), bet arī uz enciklopēdiju tekstiem, ceļojumu aprakstiem, tūrisma ceļvežiem, kas cilvēkus ieved kādu konkrētu vietu ainavās, rada paliekošus priekšstatus.

• Ainava kā resurss attīstībai – tā ir jauna pieeja ainavām, ko pagaidām pat domās kavē pieņemt valdošā ainavas uztvere (ainava kā skats); turklāt attīstība saskatāma ne vien saistībā ar tūrisma un atpūtas iespējām, bet visās saimnieciskās darbības jomās, kas noris ainavu telpās. Vispārzināms, ka pienācīga dabas potenciāla izmantošana, ainavu ekoloģijas principu un labās saimniekošanas prakses nosacījumu ievērošana agrāk vai vēlāk dod ekonomisku efektu un nodrošina ilgtspēju.

• Ainava kā dzīves vide – tas attiecas gan uz lauku, gan pilsētvides ainavām, tomēr pagaidām par to domā visai abstrakti, vairāk vides kvalitātes kategorijās (ūdens, gaiss, atkritumi u.c.) vai arī domājot par tūristu un atpūtnieku.

• Ainava kā mantojums – saprotot to kā pārliecību, ka mūsdienu paaudzes ainavas pārņem no iepriekšējām, tādējādi nodrošinot paaudžu saikni, kā arī konkrētu vietu ainavu tiešu pārmantošanu, vienalga, vai mūsdienu paaudžu pārstāvji dzīvo tajās vai tikai atceras.

• Ainava kā modelis – tas attiecas vairāk uz pētniecisko jomu, jo ainava atspoguļo visdažādākās sakarības (vielu un enerģijas plūsmas, telpiskos procesus, reālās mijiedarbības starp dabu un cilvēku, to izpausmes utt.).

• Ainava kā problēma – domājams, ka tāda tā allaž bijusi (un ir) pētniekiem; taču rīcībpolitikas prakse ir parādījusi, ka ainava Latvijā kļuvusi par problēmu tādās jomās kā dabas aizsardzība, attīstības plānošana, lauku politika, arī ainavu plānošana. Tās (problēmas) saknes ir pretruna starp tiesību aktu normējošo (tā unificē) pieeju un reālajiem dzīves procesiem (gan sabiedrībā, gan indivīda līmenī), kas lielākoties ir varbūtīgi, atkarīgi no daudziem faktoriem.

Vēl var teikt, ka atšķirīgi uz ainavām lūkosies ceļotājs un tūrists, ainavās mājojošais, arī pētnieks un plānotājs, varbūt politiķis. Var gadīties, ka tam ir spēcīgas pēcietekmes gan attiecībā uz pētījumiem, plānošanu, gan politiskiem lēmumiem. Jāpiezīmē, ka kritizējošāks, nereti agresīvāks ir skats uz ainavām (pat ne uz reālajām vietu ainavām) no malas un tas var ietekmēt tiesību aktu saturu.

Rodas jautājums – kā līdzsvarot dažādās izpratnes un pieejas, atrodot katrai savu lietojuma jomu, sevišķi, ja tas attiecas uz cilvēka dzīvi un darbību ainavās, uz dažādām valsts rīcībpolitikām.

Vispirms lietderīgi atzīt, ka vārdam “ainava” ir tāda pati vispārēja nozīme kā plaši lietotajiem vārdiem “daba” un “kultūra”, vienlaikus atzīstot arī dažādo skatījumu esamību un to nozīmi ainavu būtības izpratnei.

Otrais – ainava kā veselums pieļauj dažādus skatījumus, bet vienlaikus nepieciešama to harmonizācija, it sevišķi, ja runa ir par ainavu politiku (tā saistās ar tādiem jēdzieniem kā mērķi, atbildība).

Trešais – atzīstot, ka var pastāvēt (un pastāvēs) dažādās ainavas izpratnes, nepieciešama plaša vienošanās par to izpratni gadījumos, kad par ainavu jārunā aktuālu sabiedrības vajadzību un interešu vārdā. Tas attiecas arī uz Latvijas ainavu politiku. Jāatzīst, ka labs pamats, lai vienotos par izpratnēm un pieejām, ir EAK teksta pirmajā pantā piedāvātā vienkāršā ainavas definīcija: “(..) ainava nozīmē teritoriju tādā nozīmē, kā to uztver cilvēki, un kas izveidojusies dabas un/vai cilvēku un dabas mijiedarbības rezultātā.”

Ainavu attīstība jeb ainavu gaita

Kā redzējām iepriekš, vienkāršā ainavas definīcija ietver vairākus elementus: ainavu kā teritoriju/telpu (iespēja noteikt robežas), cilvēkus, kas ainavu uztver (klātbūtnes efekts), cilvēka un dabas mijiedarbības (kā ainavu veidošanās virzītājspēku un rezultātu).

No cilvēka puses darbība ainavās allaž bijusi mērķtiecīga – dzīvot un saimniekot, bet atbilstoši katra laika garam, tā nosacījumiem, iespējām, tehnoloģijām. Būtiskais ir tas, ka daudzu cilvēku individuālā darbība pakāpeniski laika gaitā deva kopēju efektu, proti, izveidojās ainavu telpas ar savu iekšējo struktūru. Tā kā noteicošā nozīme šajā procesā bija cilvēka darbībai, valdošiem un ilglaicīgiem darbības veidiem (saistās ar zemes izmantošanu un apdzīvojumu), tad likumsakarīgi šīs ainavas saukt par darbības ainavām. Ar laiku valdošā izmantošana ieguva sociālās funkcijas nozīmi – lauku ainavas gadsimtiem ilgi izmantoja vienam mērķim, to pašu var teikt par mežiem, par pilsētām un ciemiem. Tādējādi noteiktos areālos ainavas saglabāja savu nozīmi, notika ainavu pārmantošanās.

Tomēr jāatzīmē, ka cilvēka darbība gadsimtu gaitā nav bijusi vienmērīga, dažādu apstākļu ietekmē (kari, epidēmijas, krasas politiskās un ekonomiskās pārmaiņas u.c.) tā atslāba vai pārtrūka pavisam. Tādēļ lielos vilcienos runa ir par diviem pretēji vērstiem procesiem (tas attiecas uz meža zonas apstākļiem), proti, tie ir antropogenizācija un renaturalizācija. Pirmais nozīmē cilvēka klātbūtni, cilvēka darbības ietekmes nostiprināšanos, tās veidoto artefaktu uzkrāšanos ainavās. Turpretim otrais nozīmē to, ka cilvēka darbības ietekme atslābst, kritiskos gadījumos cilvēku ainavās vispār nav un, tēlaini izsakoties, daba atgūst savas tiesības: tīrumi un pļavas aizaug ar krūmiem un mežu, mājvietas sabrūk. Tomēr – arī šie procesi neizpaudās teritoriālā skatījumā vienmērīgi. Kādā noteiktā laikā allaž bija vietas, kuras bija pakļautas vienam vai otram no minētajiem procesiem, tātad bija vērojama telpiskā diferencēšanās. To var teikt arī par šodienas situāciju Latvijā.

Latvijas apstākļos, kur cilvēka darbība gadsimtu gaitā noteikusi ainavu veidošanos un gaitu, patiesībā ir pamats runāt par savvaļas dabu un ainavisko dabu.

Laika skatījumā ainavas ir vienlaikus senas un jaunas: tās sākušas veidoties sen, katrs laiks tajās atstājis savas pēdas, bet katrā veidošanās posmā ainavās parādās jaunas zīmes, jaunas attīstības tendences. Turklāt jāņem vērā, ka atšķirīgā veidā varam raksturot ainavu vispārējo gaitu un kādas konkrētas ainavas (ar vietvārdu) vēsturi.

Tālākajā ainavu pagātnē ļauts ieskatīties arheologiem un arhīvu pētniekiem, kam ir savi secinājumi par cilvēku dzīvi un darbu, par vidi un iespējamo senatnes ainavu. Vieglāk uztverama un skaidrojama ir informācija par vēstures notikumiem, par cilvēkiem, par saimniecisko darbību, kas attiecas uz laiku nosacīti kopš 17.gs., bet it sevišķi kopš 18.gs. Galvenokārt to nosaka dažādu karšu un plānu pieejamība, jo ainava pētāma un skaidrojama kā teritoriāls/telpisks veidojums ar savām likumsakarībām. Rakstītie avoti savukārt sniedz informāciju par notikumiem, kas varēja ietekmēt cilvēka darbību ainavās, ļauj izjust laika garu.

Tomēr pētījumi rāda, ka ainavu veidošanās, pastāvēšanas, pārveidošanās gaitu tuvāk iespējamai realitātei varam raksturot laikā kopš 18.–19.gs. mijas. Lielos vilcienos – šajā laikā Latvijas novados jau bija pašreiz atpazīstamo ainavu areālu aizmetņi (raugoties laikā atpakaļ, varētu teikt – pirmsainavas). Pakāpeniski iezīmējās un nostiprinājās vietas, kas bija sava veida attīstības centri, kodoli, radot savu telpisko struktūru, un kas cauri laikiem saglabājušās kā stabilas telpiskās struktūras zīmes jeb “enkurvietas”.

Jau minēts, ka ainavu veidošanās jeb attīstība nav augšupejošs, lineārs process, bet tajā mijas stabilitātes posmi (ar dažādu ilgumu) un krasi lūzumi, kas saistīti ar tikpat krasām izmaiņām sabiedrības dzīvē (politiskās un ekonomiskās situācijas maiņas, kari, arī valdošās nostādnes, politiski mērķi u.c.). Pēc katra lūzuma notiek pietiekami jaušama (arī vizuāli) ainavu struktūras pārkārtošanās (kaut kas zūd, kaut kas rodas no jauna). Uzskatāma ilustrācija – pašreiz notiekošie procesi Latvijas ainavās, kā arī tas, kā sabiedrība reaģē uz pārmaiņām – nostājoties gan pret saimnieciskās darbības aktivizēšanos, gan pret ainavu aizsardzības idejām un mērķiem.

Vēl jāatzīmē, ka tālāks atskats ainavu vēsturē norāda uz citu pārmaiņu procesa īpatnību. Proti, atsevišķos ainavu gaitas posmos notikusi (notiek) it kā atgriešanās citos, agrākajos nosacījumos, un tas atspoguļojas arī ainavu telpās. Tātad ainavās rodas ne tikai jauni, laikam atbilstoši elementi, bet arī tādi, kas bijuši raksturīgi kādam citam iepriekšējam laikam. Taču notikusi paaudžu maiņa, un jaunās paaudzes arī šīs atgriezeniskās (jeb reversīvās) pārmaiņas uztver kā jaunas. Par attīstības procesa atgriezeniskām pārmaiņām Latgales kontekstā rakstījis Bonifācijs Briška.3 Līdzīgas norādes atrodamas arī daudzajos Artura Boruka darbos par zemes politikas vēsturi. Domājams, ka ainavu gaitas izvērtējums arī šādā kontekstā varētu sniegt jaunas atziņas, turklāt ne tikai par pagātni, bet arī par iespējamo nākotni. Te vietā pieminēt Garlība Merķeļa vārdus, kas rakstīti 1796.g.: “Maiņa un atkārtošanās – šais vārdos izteikta kā Visuma, tā arī atsevišķu cilvēku un tautu vēsture.”4

Lūzumu un stabilizācijas laiku noteikšana ļauj runāt par ainavu vēstures posmiem. Par to jau ir rakstīts citās sakarībās. Šeit atzīmēšu tikai nozīmīgākos ainavu gaitas lūzumus 19. un 20.gs., kas redzami atspoguļojas ainavās un dažādos veidos ietekmē to nozīmi mūsdienu sabiedrībai, kā arī turpmāko attīstību.

19.gadsimtā tā bija dzimtbūšanas atcelšana (dažādos laikos Kurzemē, Vidzemē un Latgalē) un tai sekojusī māju izpirkšana dzimtsīpašumā. Ar to sākās reālu cilvēku (zemnieku īpašumu) iesakņošanās ainavās, kuru tapšanā un uzturēšanā viņi jau bija piedalījušies.

Nozīmīgākie 20.gs. lūzumi, kas Latvijā vairākām paaudzēm vēl joprojām ir dzīvā atmiņā, ir Pirmais pasaules karš, pēc tam – valstiskās neatkarības iegūšana 1918.g. un tai sekojusī agrārā reforma. Tās ietekmē sākās neilgais stabilizācijas laiks (aptuveni divdesmit gadi), ko pārrāva valstiskās neatkarības zaudēšana un Otrais pasaules karš. Turpmākajos gados (aptuveni piecdesmit gadu) padomju varas apstākļos mērķtiecīgi tika realizēta atšķirīga politiskā, ekonomiskā un sociālā politika, izmantojot dažādus līdzekļus (normēšana, kontrole, centralizēta plānošana u.c.). Viens no tiem – zemes nacionalizācija, izveidotajās kolhozu un sovhozu saimniecībās valdīja kolektīvs darbs, tādējādi mainot attieksmi pret zemi un arī pret ainavu.

Nākamais lūzums – Latvijas valstiskās neatkarības atgūšana 1991.g., pēc kura sākās nupat jau divdesmit gadus garais, jaunais ainavu stabilizācijas posms.

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai ainavu struktūra pēc krasajiem lūzumiem pielāgotos jaunajām attiecībām, tas nav īpaši pētīts. Turklāt, diezin vai to var pietiekami ticami rekonstruēt vairāku apstākļu dēļ. Vispirms runa ir par cilvēkiem ainavās, viņu klātbūtni un darbību, ko var raksturot tikai pastarpināti: pēc rakstītiem avotiem, nostāstiem, atmiņām, pēc pētnieku vērojumiem vai izmantojot statistikas datus. Otrkārt, retrospektīvi nav iespējams veikt pētījumus dabā un ainavās, lai noteiktu pārmaiņu raksturu un apjomu, kā arī to pārmaiņu straujumu vai pakāpenību. Spriežot pēc tā, kā Latvijā 20.gs. laikā notika (un notiek) ainavu pārveidošanās, stabilizācijas laiks varētu būt 40–50 gadi jeb divas cilvēku paaudzes. Bez šaubām, tas ir pētāms jautājums.

Ainavu attīstības jeb ainavu gaitas kontekstā uzmanība pievēršama vēl dažiem jautājumiem, kas varētu kļūt par plašāku diskusiju priekšmetu.

Nobeigums sekos

Vēres:

2 Zariņa A. Ainavu koncepcijas Latvijā. Grām.: Letonikas I kongress: valodniecības raksti. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2006. 372.–383.lpp.

3 Briška B. Latgola, muna tāvzeme. Minhene: Latgaļu izdevnīceiba, 1984.

4 Merķelis G. Izlase. Rīga: Liesma, 1969. 130.lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!