• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. 3. - 5. maijs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.05.1999., Nr. 140 https://www.vestnesis.lv/ta/id/24148

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Notāru, tiesu ziņas

Vēl šajā numurā

06.05.1999., Nr. 140

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Lietuva jauna ministru prezidenta meklējumos"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.05.03.

"Intrigas un bezjēdzīgā politiskā spriedze". Prezidents grib īstenot reformas.

Stokholma. Lietuvā labēji centriskās koalīcijas partijas un prezidents Adamkus pēc ministru prezidenta Vagnora atkāpšanās ir sākuši meklēt jaunu premjeru. Vagnoris piektdien līdz ar atkāpšanos no amata izbeidza mēnešiem ilgo konfrontāciju ar prezidentu. Taču valdības krīzes beigas vēl nav redzamas. Vagnoris teica, ka viņa atkāpšanās esot bijis labākais risinājums situācijā, kad intrigas un "bezjēdzīga politiskā spriedze" esot bloķējušas viņa valdības darbu. Tāpēc pirmdien viņš prezidentam Adamkum iesniedza demisijas rakstu. Vienlaicīgi viņš lūdza prezidentu kādu no ministru kabineta locekļiem iecelt par ministru prezidenta pienākumu izpildītāju. Nedēļas beigās konservatīvā Tēvzemes savienība un tās koalīcijas partnere Kristīgi demokrātiskā partija sprieda par valdības nākotni.

Tādējādi cīņā par varu starp prezidentu un valdību pagaidām ir uzvarējis Adamkus. Visbeidzot, Adamkus atklāti paziņoja par neuzticību ministru prezidentam un aicināja Tēvzemes savienību nosaukt jaunu ministru prezidentu. Adamkus Vagorim pārmeta kļūdainu privatizācijas politiku, pārāk lēno reformu tempu, autoritāru vadības stilu un nepietiekamu korupcijas apkarošanu. Adamkus, kurš 1998. gada sākumā negaidīti atgriezās no trimdas Amerikā un uzvarēja prezidenta vēlēšanās, teica, ka Vagnoris neesot spējīgs īstenot labēji centriskās koalīcijas politiku.

Prezidents Vagnori kritizēja arī par to, ka viņa valdība esot saistīta ar veco nomenklatūru un, ka tā vietā, lai veicinātu brīvu pilsoņu sabiedrību, viņš gribot izveidot "padevīgu tautu". Adamkus uzbrūkot balstījās uz savu lielo popularitāti. Pašreiz prezidenta popularitāte valstī pat pārsniedz katoļu baznīcas popularitāti, kamēr Vagnoris nav ne tuvu tik populārs. Adamkus centienos nostiprināt prezidiālo varu cer uz reformu īstenošanu un paātrināšanu. Valdība un sabiedrība viņam tomēr pārmet, ka viņš kā iebraucējs pietiekami neņem vērā "attiecības Lietuvā" un piekopj ideālistisku politiku.

Neraugoties uz prezidenta izteiktajiem apvainojumiem, Vagnori līdz pat pēdējam brīdim atbalstīja partijas lielākā daļa. Vēl pirms dažām dienām partija un valdības frakcija viņam solīja savu atbalstu. Arī kādreizējais neatkarības kustības "Sajudis" vadītājs un pašreizējais Tēvzemes savienības parlamenta frakcijas priekšsēdētājs Landsberģis mēģināja būt starpnieks starp Adamku un Vagnori. Taču vienlaicīgi Landsberģis un Vagnoris tiek uzskatīti par sāncenšiem partijas iekšienē. Pašreiz Tēvzemes savienībā viens pret otru ir nostājušies prezidenta un no amata aizgājušā ministru prezidenta piekritēji un pretinieki.

Landsberģis nepiekāpās Vagnora piekritēju vēlmei un neaicināja prezidentu ar opozīcijas palīdzību parlamentā izveidot jaunu valdību, jo tad parlamentā turpinātos spēkošanās starp Adamku un Vagnori. Arī opozīcija noraidīja riskanto mazākuma valdības izveidošanu. Saskaņā ar konstitūciju, Adamkum ir 15 dienas laika, lai nosauktu savu kandidātu valdības vadītāja amatam, kuram pēc tam ir jāiztur uzticības balsojums parlamentā. Tēvzemes savienībai, lai iegūtu absolūto vairākumu, pietrūkst tikai vienas balss. Kopā ar kristīgajiem demokrātiem valdība balstās uz 81 no 138 deputātiem.

Vagnoris Adamkum pārmeta konstitūcijā noteikto tiesību pārkāpšanu, ko viņš izdarot, šādā veidā iejaucoties valsts iekšpolitikā. Taču līdz atklātam strīdam par konkrētām tēmām nonāca tikai attiecībā uz svarīgākajiem lēmumiem personāla jautājumos. Uz prezidenta pārmetumiem, ka Vagnoris esot atkarīgs no bijušās padomju nomenklatūras, valdības vadītājs atbildēja, kritizējot Adamku par to, ka viņš pieļauj, ka viņu ietekmē tādu padomnieku ekonomiskās un privātās intereses, kuri uztur kontaktus ar Lietuvas ekonomikas korumpētajiem spēkiem. Tāpēc fonā arī valsts naftas saimniecības nākotne spēlēšot zināmu lomu, kurai vajadzēšot izdarīt izvēli starp amerikāniski un krieviski orientēto privatizāciju. Adamkus priekšroku dod amerikāniskajam risinājumam, kamēr uz valdību spiedienu izdara Krievija.

Adamkus jau prezidenta vēlēšanu cīņas laikā iestājās par jaunas valdības sastādīšanu. Toreiz šos izteikumus saprata kā taktisku vēlēšanu kritiku, ko piekopa visi nekonservatīvie kandidāti, lai distancētos no Landsberģa, kurš arī kandidēja uz prezidenta amatu. Pēc vēlēšanām šis jautājums vairs nekādu lomu nespēlēja. Adamkus toreiz uzstājās ar liberāļu programmu, kurā izteicās par birokrātijas samazināšanu, par visaptverošu privatizāciju, kā arī noziedzības un korupcijas apkarošanu.

Vagnora valdības programmai ir identiski mērķi. Līdz ar atkāpšanos 41 gadu vecais politiķis cieta neveiksmi jau otro reizi. Vagnoris par ministru prezidentu kļuva jau 1991. gadā, kad šī Baltijas republika tikko kā bija atguvusi neatkarību no Padomju Savienības. Toreiz Vagnoris Lietuvu uzveda uz tirgus ekonomikas ceļa, bet nespēja izvest valsti no dziļās ekonomiskās krīzes. Viņam vajadzēja aiziet jau apmēram pēc gada, pēc strīda par vadības stilu. Taču parlamenta vēlēšanās bijušie komunisti atkal svinēja atgriešanos pie varas.

"Valsts prezidents patur virsroku"

"Frankfurter Rundschau"

—99.05.04.

Lietuvas prezidents Valds Adamkus nogurdinošā cīņā par varu guva virsroku pār valdības vadītāju Ģediminu Vagnori. Vagnoris, kuram Adamkus pārmeta nespēju tikt galā ar pienākumiem, kopā ar sešiem ministriem lūdza atbrīvot viņus no amata, lai gan iepriekšējā nedēļā valdības koalīcija izteica viņam atbalstu. Par valdības vadītāja pienākumu izpildītāju kļūs sociālo lietu ministre Irēna Degutiene.

Līdz ar to Vagnoris ir piekāpies prezidenta spiedienam, lai gan saskaņā ar konstitūciju, viņu atlaist var vienīgi parlaments. Tur konservatīvo un kristīgo demokrātu koalīcijai ar 81 no 138 mandātiem ir nepārprotams vairākums. Tagad Adamkum ir divas nedēļas laika, lai atrastu jaunu valdības vadītāju, kuram pēc tam būs jāiztur uzticības balsojums parlamentā. Tā kā prezidenta neuzticība bija vērsta pret Vagnori personiski, nevis pret viņa politisko nometni, Viļņā neviens ar jaunām vēlēšanām nerēķinās, bet gan ar viena konservatīvo kandidāta nomainīšanu ar citu. Tas, vai Irēna Degutiene paturēs amatu, vēl nav zināms.

Strīds starp Adamku un Vagnori kulmināciju sasniedza pirms divām nedēļām, kad prezidents valdības vadītājam pārmeta ieslīgšanu korupcijas skandālos un atgriešanos "padomju nomenklatūras laikā". Adamkus teica, ka Vagnoris vairs neesot spējīgs "konstruktīvi strādāt", ka viņa "vadības stils ir neakceptējams". Un ka viņš ir zaudējis prezidenta uzticību. Konservatīvie pārmetumus noraidīja un apsūdzēja Adamku par to, ka viņš ar prasību valdības vadītājam atkāpties ir pārsniedzis savas pilnvaras. Parlamentā koalīcija pieņēma rezolūciju, kurā aicināja Vagnori palikt amatā. Tomēr Vagnoris ilgstoša konflikta ar prezidentu vietā izšķīrās par atkāpšanos. Tā kā Lietuvas prezidents spēlē tikai ierobežotu politisko lomu, Adamkus cīņā pret Vagnori var paļauties tikai uz savu popularitāti. Politiķis, kurš savas dzīves lielāko daļu ir pavadījis trimdā ASV un pagājušajā gadā negaidīti ievēlēts par valsts vadītāju, ir tautā visieredzētākais lietuvietis, kamēr par autoritāru un patvarīgu uzskatītais Vagnoris popularitātes skalā tālu atpaliek aiz viņa. Tāpēc Viļņā konfliktu drīzāk uzskata par stila jautājumu nekā par politisku strīdu.

Programma, ar kuru uzstājās Adamkus, un kurā bija paredzētas ekonomikas reformas un strauja atvēršanās Rietumiem, pilnībā atbilst konservatīvo valdības programmai. Taču Adamkus, atbilstoši ASV iegūtajai pieredzei, mēģināja spēlēt "politisku" prezidentu un līdz ar to sastapās ar Vagnora pretestību, kuram bija sadursmes arī ar iepriekšējo prezidentu Alģirdu Brazauski un parlamenta prezidentu Vitautu Landsberģi. Bez tam Adamkum, kurš labprāt apspriežas ar padomniekiem no ASV, trūkst izpratnes par smagnējo, no padomju laikiem mantoto birokrātiju. Konflikts izraisījās par enerģijas sektora privatizēšanu; kamēr Adamkus dod priekšroku sadarbībai ar ASV firmām, valdība ņem vērā Krievijas firmas.

Haness Gamilšegs

 

"Lietuvas prezidents meklē valdības vadītāju"

"Dagens Industri"

— 99.05.04.

Lietuvā vairs nav valdības kopš pagājušās piektdienas, kad atkāpās premjerministrs Ģedimins Vagnoris. Cik zināms, prezidents Valds Adamkus pirmdienas pēcpusdienā esot sācis konsultācijas ar konservatīvajiem, kristīgajiem demokrātiem un Centra savienību.

"Tagad mēs ceram, ka prezidents pats ieteiks premjerministra kandidatūru un ka tas nebūs konservatīvais", vakar teica Konservatīvās vairākuma partijas preses sekretārs. Šis ir konservatīvo priekšnosacījums, lai viņi varētu piekrist prezidenta priekšlikumam.

Kristīgie demokrāti - konservatīvo atbalsta partija - turpretī aicināja Konservatīvo partiju uzņemties atbildību vēlētāju priekšā un bez kavēšanās ieteikt premjerministra kandidātu, lai pēc iespējas ātrāk būtu iespējams izveidot valdību. Prezidents Adamkus jau agrāk ir teicis, ka jaunas vēlēšanas nav aktuālas. Šāda situācija izveidojās prezidenta Valda Adamkusa un jau bijušā premjerministra Ģedimina Vagnora ilgstošo domstarpību rezultātā.

"Radikālis"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.04.30.

Igaunija starp Austrumeiropas reformvalstīm "ir atguvusi savu jaunību, kamēr citās jau sen aug sirmi mati." Marts Lārs, kurš tagad otro reizi Tallinā ir ievēlēts par ministru prezidentu, ir šīs atjaunotnes tēvs. Tikko kā kļuvis 32 gadus vecs, tas ir, 1992. gadā, Lārs pirmo reizi stājās savā amatā.

Igaunija, kas 1991. gadā, pretēji padomju pretestībai, tika atjaunojusi savu neatkarību, atvadījās no rubļa zonas un nostājās uz ļoti stingra tirgus ekonomikas kursa. Uz to attiecās konsekventa privatizācija, minimāla nodokļu politika, brīvā tirdzniecība, drosmīga naudas politika un vispirmām kārtām radikāla atraisīšanās no visām padomju - krievu struktūrām.

Panākumi apliecina, ka Lāram bija taisnība. Taču panākumi viņam arī kļuva liktenīgi. Tēvzemes partija Pro Patria, kuras priekšsēdētājs ir Lārs, bija uz izjukšanas robežas pēc tam, kad popularitāte pazuda tikpat strauji kā reformu politika.

Lārs īsā laikā ieguva slavu kā radikālais konservatīviķis, bet līdz ar to tika arī iemantojis daudz naida un ienaidnieku. Ar saukļiem "Kurš vairāk strādā, tam arī ir vairāk jānopelna" viņš sev vienlaicīgi piesaistīja gan uzmanību, gan dusmas.

Pēc "rubļa afēras" pie jaunās valūtas ieviešanas 1994. gadā mēģinājums gāzt Lāru no ministru prezidenta posteņa izdevās. Par partijas priekšsēdētāju viņš palika.

Ar 7. marta vēlēšanām viņam pārsteidzoši izdevās atgriezties valdības postenī. Tikai nedaudzi tika gaidījuši, ka Lāra partija "Reformu alianses" apvienībā kļūs par stiprāko spēku. Ar liberālo reformu partiju un sociāldemokrātisko moderātu atbalstu Lārs Igaunijas parlamentā var balstīties uz nelielu vairākumu tik ilgi, kamēr vecie rēķini nav jākārto par jaunu.

Triju savienība, kuru veic politiķi, kas Igaunijas likteni noteica jau Lāra pirmās valdības laikā, uz ārpusi sevi demonstrē kā rietumnieciski orientētu bloku, kas vēlas novērst, lai pie valdības nenāktu Igaunijas lielākais spēks - bijušā ministru prezidenta Savisāra populistiskā centra partija.

Lāra koalīcijas iekšpusē izskatās tāpat kā visur igauņu politikā - visi visus pazīst, un pat tik labi, lai vienmēr būtu aprēķināmi. Vēsturnieks savas pirmās valdības laikā tika balstījies uz Tartu universitātes bijušajiem studentiem, kuri valdībā līdz šim cīnījās ar Tallinas tehniskās augstskolas absolventiem. Starp vispārēju rīvēšanos bija arī paaudžu konflikts. Pie Lāra radikalitātes un riska, kāds viņam patīk, strīdi ir neizbēgami. Tikai uz īsu laiku lielais projekts - padarīt neatgriezenisku attiecību saraušanu ar pagātni un piešķirt skaidru virzienu nākotnei - izturēja personisko sāncensību.

Toreizējās valdības darbs tomēr bija tik pamatīgs, ka Lārs var turpināt tieši no tās vietas, kur viņš tika pārtraucis. Klāt nāk jauni uzdevumi.

Igaunija ir ceļā uz Eiropas Savienību, tai ir lielas ekonomiskas problēmas un tai ir jāintegrē tās krievu minoritāte. Ne atvadas no pagātnes ir tas, kas tagad nosaka lietu virzību, bet gan ceļš uz nākotni, ko vienmēr arī vēlējās. Lārs nekavēsies tam ķerties klāt ar visu savu radikalitāti.

Jaspers fon Altenbokums

 

"Krievijas politika attiecībā pret Baltijas valstīm"

"Internazionale Politik"

- 98.g. septembris/oktobris

Ekonomiskās saites

Tajā laikā, kad krievu-latviešu attiecības nelikās tik problemātiskas kā krievu-igauņu attiecības, izveidojās ciešas saites starp Latvijas ekonomisko attīstību un attiecīgo Krievijas pieprasījumu. Turklāt Latvijas banku sektors sniedza palīdzību Krievijas uzņēmēju interešu apkalpošanā. Krievijas valdība neuzdrošinājās pārraut šo vienošanos starp Latvijas bankām un krievu biznesmeņiem, kas būtiski kavēja Krievijas atbildes reakciju uz regulāro nedraudzīgo Latvijas varas aprindu labā spārna darbību.

Tomēr reizē ar Latvijas banku krīzi šī vienošanās vairs nekalpoja kā aizsardzības faktors. Visbeidzot, "Lukoil", viens no vadošajiem krievu naftas koncerniem, vēloties piedalīties Latvijas privatizācijas procesā, saskārās ar nopietnām grūtībām, iegūstot daļu Latvijas ostu iekārtu. Tas gadījās 1998.gada pavasarī, kas sakrita ar nopietnu divpusējo attiecību pasliktināšanos. Vairākos Krievijas reģionos tika pieņemtas sankcijas pret eksportu no Latvijas, kas galu galā noveda pie politiskās krīzes valdību līmenī. Tas nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā "Lukoil" ciešās saites ar Borisu Berezovski, vienu no ietekmīgākajām figūrām Krievijas politikā. Savukārt attiecībā uz politiku attieksmē pret Igauniju būtisku pretrunu Krievijā tikpat kā nebija. Tas ir tiešā veidā saistīts ar arvien labvēlīgākajām krievu uzņēmēju darbības iespējām Igaunijā, ieskaitot arī "Gazprom" līdzdalību Igaunijas privatizācijas procesā.

Tādējādi apstiprinās fakts, ka Krievijas-Baltijas attiecības ir atkarīgas no uzņēmēju struktūru interesēm. Krievijas valdība un tās politika zināmā mērā apkalpo ietekmīgu krievu ekonomikas spēles dalībnieku intereses. Krievijas politiskā sistēma arvien vairāk iegūst oligarhiskas iezīmes.

Krievijas un Baltijas valstu savstarpējās atkarības līmenis ir ļoti augsts, un to raksturo vairākas specifiskas iezīmes. Agrāk Baltijas valstis bija Padomju Savienības un tās vienotās ekonomiskās zonas daļa; pēc PSRS sabrukuma un Baltijas valstu neatkarības iegūšanas nepastāvēja patiesi funkcionējošu robežu ar kaimiņu Krieviju. Tīri simboliskā nodokļu inspekcija, nenoteiktie likumdošanas ierobežojumi un atvieglotie kontakti ar bijušajiem tautiešiem radīja pateicīgu augsni tiešu īpašu ienākumu gūšanai. Starta kapitāla uzkrāšanu un ekonomisko reformu panākumus Baltijā daļēji veicināja finansu pakalpojumu sniegšana jaunajam krievu biznesam un starpniektirdzniecībai ar krievu izejmateriāliem. Tas noveda pie zināma ekonomiskā konsensa un savstarpēji izdevīgai Krievijas un Baltijas iedzīvotāju līdzāspastāvēšanai, kas ņēma virsroku pār retoriku un emocijām.

 

Baltija - tilts uz Rietumiem?

Baltijas valstis cer kļūt par savdabīgu tiltu starp ES un Rietumiem kopumā, no vienas puses, un Krieviju - no otras. Tranzītam no Krievijas jau tagad ir svarīga loma Latvijas un Igaunijas ekonomikās. Pēc saviem izmēriem iespaidīgais Krievijas tirgus atrodas tiešā ģeogrāfiskajā tuvumā. Baltijas uzņēmēji acīm redzot ir ieinteresēti lielāka Krievijas investīciju apjoma piesaistē, kā arī ekonomisko attiecību aktivizēšanā, tomēr šāda uzvedība Baltijas valstīs tiek uzskatīta par politiski nevēlamu. Pagātnes nasta spiež Baltijas valstu elites orientēties uz Rietumiem, un savus centienus vērst uz to, lai pēc iespējas mazāk būtu atkarīgi no Krievijas. Tādēļ ir apdraudēta jau tā nestabilā ekonomiskā sadarbība. Jāšaubās, vai Krievijas elites, būdamas pie veselā saprāta, samierinātos ar tādu Baltijas valstu politiku, kas ierobežotu Krievijas lomu tranzīta tirdzniecībā.

 

Krievijas atkarība

Tas izraisa attiecīgu Krievijas reakciju; un šeit jāpiemin vēl kāda reāla Krievijas problēma, kas pēc savas būtības ir gan ekonomiska, gan politiska. Transportējot savas preces cauri Baltijas valstu teritorijai, Krievijai nākas samierināties ar ievērojamiem savu eksporta ienākumu zaudējumiem. Krievija iegulda investīcijas citas valsts attīstībā, bet vienlaicīgi kļūst atkarīga no Baltijas valstīm pieejas ziņā Eiropai. Krievijas elites baidās, ka savstarpējā atkarība šajā reģionā varētu novest pie vienpusējas Krievijas atkarības.

Līdzīga rakstura atkarība izraisa pamatotas bažas jebkurā valstī, it īpaši eksportējot stratēģiski svarīgu produkciju ( piemēram, naftas un gāzes eksports). Neviena valdība nesamierināsies ar to, ka uz tās rēķina iedzīvojas citi. Nevar gaidīt, lai Krievija šajā ziņā rīkosies savādāk. Krieviem ir arī cits iemesls bažām, jo tranzīts notiek caur valstīm, ar kurām Krievijai ir domstarpības robežjautājumos, kā arī citas uzskatu atšķirības politiskajos jautājumos. Krievijai ir svarīgi, lai sadarbībā Baltijas reģionā pietiekami tiktu ievērotas Krievijas intereses.

Gorbačovs centās integrēt Padomju Savienību, kā arī Krieviju, Rietumu pasaulē. Diemžēl šie centieni neguva panākumus, un tuvināšanās starp Austrumiem un Rietumiem pārrāvās ap 1993.gadu. Šodien Eiropas kontinents vēl arvien ir sašķelts, un tas visuzkrītošāk parādās institucionālajā līmenī. ES un NATO ir kļuvušas par svarīgākajām Eiropas organizācijām, savukārt Krievija nepieder nevienai no tām. Turklāt varbūtība, ka, šīm organizācijām pakāpeniski paplašinoties austrumu virzienā, Krievija varētu kļūt par to dalībvalsti, līdzinās nullei. Krievijas sabiedrības acīs Baltijas valstis "ir pārsviedušās uz Rietumiem" un pakāpeniski integrējas pavisam citā pasaules kārtības struktūrā.

Šī struktūra ir Krievijas mūžīgais ienaidnieks, tomēr, saskaņā ar oficiālajiem paziņojumiem, Krievijai ir jārūpējas par savu attīstību, ievērojot "daudzpolāras" pasaules stratēģiju. Galu galā, kā apgalvo Maskavas loģika, Baltijas valstis izrādījās nevis draugi, bet gan piespiedu partneri, kurus ir pastāvīgi jākontrolē. Briseles iespēju diferenciācijas politika attiecībā uz iestāšanos ES un NATO noved pie neveselīgas Baltijas valstu konkurences un nekādā ziņā neuzlabo attiecības ar Krieviju. Vai nu Baltijas valstis kļūdās, traktējot no Briseles pienākošo informāciju, vai nē, tomēr tās jebkurā gadījumā cenšas nomierināt savus Rietumu sabiedrotos un ierobežot savus kontaktus ar Maskavu. Krievijas acīs tā ir Baltijas maksa par integrāciju Eiropā.

Saskaņā ar Krievijā izplatīto mītu, Pēteris Lielais kādreiz atkaroja no zviedriem Baltijas teritorijas, izcērtot logu uz Eiropu. Pašlaik šis logs ir daļēji aizvērts. Tā krieviem ir ļoti sāpīga sajūta, kuru senči drosmīgi cīnījās par izeju uz Eiropu. Tādēļ jūtamu ekonomisko un politisko stimulu radīšana Krievijai šajā ziņā šķiet izšķirošs faktors.

Ja Eiropa patiešām vēlas redzēt Krieviju miermīlīgu un gatavu sadarbībai, tai jāpiedāvā attiecīgie stimuli. Jebkurā gadījumā abām pusēm ir jāiet vienai pretī otrai.

 

"Jeļcins liek militāristiem

izstrādāt taktisko

kodolieroču pielietošanas plānus"

"The Washngton Times"

— 99.04.30.

Jeļcins ir licis militāristiem izstrādāt taktisko kodolieroču ražošanas un pielietošanas plānu, reaģējot uz saasināto nostāju, bet vienlaicīgi ir uzsācis arī jaunu diplomātisko iniciatīvu, lai pārtrauktu karu Dienvidslāvijā.

Kodolpavēle tika dota īpaši slepenā sanāksmē Maskavā, kurā piedalījās prezidents Boriss Jeļcins un Drošības Padome.

Taktiskie kodolieroči ir mazāki nekā stratēģiskie ieroči, un ir paredzēti lietošanai kaujas laukā.

Valsts Departamenta un Pentagona amatpersonas izteicās, ka viņi vēl pētot šo ziņojumu un pagaidām atturēšoties no komentāriem.

Savukārt Krievijas sūtnis Balkānos Viktors »ernomirdins gatavojās virknei tikšanos Rietumeiropas galvaspilsētās, lai izteiktu jaunus priekšlikumus kara izbeigšanai Dienvidslāvijā. Analītiķi sacīja, ka šajos priekšlikumos esot ietverti aicinājumi NATO pirmajai pārtraukt gaisa triecienus, ko alianse ir atteikusies darīt.

Jeļcins Maskavā tikās arī ar ANO ģenerālsekretāru Kofi Annanu, lai apspriestu šo plānu, kā arī citas idejas, kas ir saistītas ar kara izbeigšanu.

Reuters ziņu aģentūra paziņoja, ka Jeļcins esot parakstījis trīs dokumentus, ieskaitot vienu par taktiskajiem ieročiem Drošības Padomes sanāksmes laikā, kas noritēja tādā slepenībā, ka telpu bija jāpamet pat stratēģiskā raķešu karaspēka vadītājam.

Savukārt krievu ieroču eksperts teica: "Neuztveriet Jeļcina dekrētu nopietni. Tā ir spēle, lai Rietumi justos neomulīgi."

Aizsardzības eksperti pastāstīja, ka Krievijas armijas rīcībā jau tagad esot no 10,000 līdz 12,000 taktisko kodolieroču, bet tie lielākoties atrodas noliktavās. Krievijas mērķis ir bijis tos saglabāt, lai nepieļautu iespējamos draudus no dienvidiem un austrumiem nevis no rietumiem.

Diplomātiskajā jomā »ernomirdins ceturtdien devās uz Vāciju un Itāliju, lai izklāstītu savus priekšlikumus Kosovas noregulējumam. Pēc tikšanās ar Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu Berlīnē viņš paziņoja: "Ir pāragri runāt par pārrāvumu dienvidslāvu noregulējumā, tomēr ir panākts noteikts progress."

»ernomirdina plāns paredz to, ka Miloševičam ir jāizved savs karaspēks no Kosovas un jāpieļauj starptautiska miera uzturēšanas karaspēka izvietošana, kas atrastos ANO kontrolē, un kurā ievērojamā mērā piedalītos Krievija.

NATO būtu jāpārtrauc Dienvidslāvijas bombardēšana vēl pirms serbu karaspēka izvešanas uzsākšanas. Tikšanās laikā ar Annanu Maskavā Jeļcins brīdināja, ka "likmes ir ļoti augstas ne tikai Balkāniem un Eiropai, bet visai pasaulei." Viņš sacīja: "Vai nu tiks atjaunots likums un kārtība, vai arī vienas valsts spēks neierobežoti pārvaldīs pasauli." Kopš Dienvidslāvijas bombardēšanas sākšanas Krievija ir saraustīta starp nepieciešamību pēc Rietumu palīdzības sakarā ar ekonomisko krīzi, un savu līdzjūtību pret serbiem, ar kuriem tos vieno slāviskās saknes un pareizticīgā reliģija.

No vienas puses, Maskava ir atkārtoti apliecinājusi amerikāņu un NATO līderiem, ka tā nevēlas tikt iesaistīta karā. Tomēr tā ir spērusi vairākus uzkrītošus soļus, lai demonstrētu savu atbalstu Dienvidslāvijai, sākot ar solījumu nosūtīt savu floti uz Adrijas jūru, lai aizsegtu NATO kuģus, kas darbojas šajā teritorijā. Beigu beigās tika nosūtīts tikai viens kuģis.

Krievu līderi dusmās uzsprāga, kad NATO ieteica radīt militāro blokādi, lai pārtrauktu visus naftas sūtījumus Dienvidslāvijai, un solīja ignorēt šādu rīcību. Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs paziņoja: "Mēs turpināsim piegādāt naftu, pildot savas starptautiskās saistības." Savukārt »ernomirdins bija izteicies, ka valstis, kas iesaistoties naftas strīdos "tuvinās trešajam pasaules karam, pēdējam karam."

NATO komandieri izteicās, ka nepielietošot spēku, lai liegtu krievu kuģiem piegādāt Dienvidslāvijai naftu.

Tonijs Māršals

"Antisemītismam ir tradīcijas Krievijā"

"Die Welt"

— 99.05.03.

Divi jauni uzbrukumi. Nodarīti zaudējumi Maskavas sinagogai. Tiesa neko neuzsāk.

Maskava. Izbiedētie kaimiņi aizvēra logus. Darbaļaužu dienā Maskavas vecpilsētā atskanēja sprādziens. Sinagogas sienas sagrīļojās.

Tikai 20 minūtes vēlāk notika otra eksplozija: netālu no otras sinagogas Marina Roščā.

Neraugoties uz to, ka iekšzemes slepenais dienests līdz šim nav vēlējies atzīt, ka iemesls varētu būt antisemītisms, sprādzieni Maskavā ir izbiedējuši ebrejus. "Bumbu sprādzieni netālu no sinagogām maija sākumā ir slikta tradīcija," teica Krievijas ebreju kongresa viceprezidents Aleksandrs Ozovcovs, un atsaucās arī uz trim jau agrāk izdarītajiem uzbrukumiem. Viņš uzskata, ka vainīgas ir "pastiprinātās komunistu un fašistu aktivitātes". Antisemītiskie uzbrukumi un izpostītās ebreju kapsētas postkomunistiskajā Krievijā nav nekāds retums.

Krievijā joprojām dzīvo apmēram miljons ebreju, bet ap 25.000 ebreju katru gadu emigrē uz ārzemēm. Latentā antisemītisma Krievijā dēļ ir aktivizējušās kreiso un labējo ekstrēmistu nometnes.

Piemēram, Alberts Makašovs joprojām sēž parlamentā. Tiesa viņu joprojām nav saukusi pie atbildības par tādiem izteicieniem kā "ebreji dzer vietējo iedzīvotāju asinis" un atklāto solījumu " izvēlēties no saraksta desmit ebrejus un paņemt līdz uz viņpasauli". "Makašova izteikumos nav atrodami aicinājumi uz rasu naidu," tāds ir patreizējais prokuratūras spriedums.

Pie tam likumu netrūkst: piemēram, Kriminālkodeksa 1. nodaļas 282. pants par "kūdīšanu uz nacionālo, rasu un reliģiju naidu" paredz naudas sodu un smagākos gadījumos līdz četriem gadiem ieslodzījumā. Tomēr īpašu dedzību tiesneši neuzrāda. Pagājušā gada skopā bilance ir 12 procesi.

Antisemītismam Krievijā ir senas tradīcijas. Jau cara laikā melnsimtnieki rīkoja "pogromus". Taču cara laiku slepenpolicija ar viltojumu palīdzību radīja priekšstatu par ebreju vispasaules sazvērestību. Piektais punkts pasē padomju laikā noteica nacionalitāti. Tas, kuram pasē bija ierakstīts "ebrejs", nevarēja taisīt karjeru. Tāpēc daudzi slēpa savu ebreju izcelsmi. Arī ministru prezidents Jevgēņijs Primakovs diez vai būtu varējis tikt uz augšu Ārlietu ministrijā un slepenajā dienestā, ja viņš būtu atzinis savu ebreju izcelsmi.

Jens Hartmans

"Zviedrija ir izvēlējusies pareizo kursu"

"Dagens Nyheter"

— 99.05.03.

Drošs par spīti grūtai dilemmai. Jērans Persons uzskata, ka atrašanās ārpus aliansēm palielina Zviedrijas ticamību, atbalstot NATO veikto bombardēšanu.

Dienvidslāvijas bombardēšana negūst viennozīmīgu atbalstu starptautiskajās tiesībās, un tādēļ pastāv konflikts starp Zviedrijas atbalstu NATO pasākumiem un prasībām pēc tā, lai militāra rīcība saņemtu ANO Drošības padomes mandātu. Tā intervijā ar Dagens Nyheter saka premjerministrs Jērans Persons.

Premjerministrs nepārprotami ir cīnījies ar šo dilemmu. Intervijas laikā viņš šo jautājumu aplūko te no vienas, te otras puses, no jauna formulē atbildes un saka, ka drošāku sajūtu rada iespēja "problematizēt" šo jautājumu.

"Diskusijas par to, ka starptautiskajās tiesībās runa ir ne tikai par valstu savstarpējām attiecībām, bet arī par cilvēka tiesībām, atrodas sākuma stadijā. Kosova tās ir padarījusi ļoti aktuālas. Te ir vēl daudz problēmu, un tādēļ mēs sakām, ka starptautiskajās tiesībās nav atrodams tikai nepārprotams atbalsts", Persons teica.

Viņš uzsvēra, ka diskusijas nedrīkst notikt tikai par NATO neesošo mandātu. Problēmas kodols ir šāds - Dienvidslāvijas prezidenta Slobodana Miloševiča režīms neievēro cilvēktiesības.

Vai cilvēka tiesības ir svarīgākas par atsevišķu valstu neatkarību?

"Ar šādu jautājuma nostādni mums vajadzēs cīnīties. Kad mums būs ANO, kas spēs pieņemt lēmumus savādākās formās nekā pašreizējā veto vadītā Drošības padome, tad, manuprāt, šo problēmu būs iespējams atrisināt elegantākā veidā. Kamēr vien saglabāsies pašreizējā situācija, ir ārkārtīgi grūti atbildēt konkrēti. Apgalvot, ka allaž ir jāsaņem Drošības padomes mandāts, nozīmētu teikt, ka mēs varam tikai noskatīties uz neiedomājamiem pārkāpumiem pret cilvēci un neko nedarīt."

Šķiet, ka Jērans Persons neraizējas par to, ka iepriekšējie premjerministri kā, piemēram, Ingvars Karlsons, nepiekrīt viņa uzskatiem. Lai gan viņi nupat tikās, šo jautājumu viņi neapsprieda.

Zviedrijas labākie draugi Eiropas Savienībā un mūsu tuvākās kaimiņvalstis Dānija un Norvēģija piedalās karā. Kā tas ietekmē Zviedriju?

"Mēs taču atrodamies vienā politiskajā kopienā un esam savstarpēji ļoti tuvi. Mēs jūtam šo valstu mokas. Tās taču nav nekādas kara kurinātājas, šī ir mūsu paaudze, un arī viņi ir piedalījušies miera demonstrācijās. To pašu var teikt arī par prezidentu Atlantijas okeāna otrā krastā. Es nedomāju, ka mūsu attiecības cietīs, mēs ar to varēsim tikt galā, taču visam ir jābeidzas saprātīgi.

Vai tavu nostāju ietekmē tas, ka NATO vada kreisie politiķi un liberāļi?

"Nedomāju vis, taču nedrīkst neņemt vērā, ka mums ir tieši kontakti un ka mūsu diskusijās mēs atrodamies cieši līdzās. Tas, protams, ietekmē, taču es nedomāju, ka tas iespaido mūsu lēmumus. Mēs taču ticam, ka veicam reālistisku analīzi."

Pēc nupat notikušajām diskusijām ar NATO dalībvalstu vadītājiem Vašingtonā un Krievijas līderiem Maskavā Jērans Persons domā, ka NATO Kosovā neievedīs sauszemes spēkus. Šajā jautājumā viņš nepauda savus personīgos uzskatus, bet teica, ka Dienvidslāvija ir reģions, kurā ir grūti karot.

Zviedrija atbalsta NATO prasības pārtraukt karu, un premjerministrs saka, ka Zviedrija un Krievija iekļausies starptautiskajā uzraudzības vienībā Kosovā. Viņš uzsvēra, ka Krievijas klātbūtne ir nepieciešama tālejošam Balkānu problēmas atrisinājumam.

Persons noraidīja kritiku par savu, ārlietu ministres un aizsardzības ministra piedalīšanos NATO augstākā līmeņa sanāksmē Vašingtonā.

"Šādā veidā pārstāvētas bija visas citas partnervalstis, izņemot Krieviju un Baltkrieviju. Būtu ārkārtīgi dīvaini, ja mēs rīkotos kā Krievija un nepiedalītos. Šī vizīte deva man iespēju veikt kārtīgas politiskās sarunas ar ASV ārlietu ministres vietnieku Stroubu Telbotu, prezidentu Bilu Klintonu, Blēru, Šrēderu un visiem Baltijas valstu premjerministriem. Maskavā es turpināju sarunas ar premjerministru Primakovu un bijušo premjeru »ernomirdinu, kurš ved sarunas par Kosovu. Par sarunu rezultātiem Maskavā es pēc tam varēju informēt Telbotu, Šrēderu, Blēru, ANO ģenerālsekretāru Kofi Ananu un NATO ģenerālsekretāru Havjeru Solanu.

"Kā neitrāla valsts mēs ieņemam īpašu pozīciju. Pret mums ir lielāka uzticība dialogā ar Krieviju nekā pret jebkuru NATO dalībvalsti. Mēs neatrodamies militārajā aliansē un mūs nevar apsūdzēt par alianses uzskatu paušanu. Ja arī mēs nonākam pie tādiem pašiem secinājumiem kā NATO, tad tas ir noticis pēc mūsu veiktās analīzes, un tie nav slikti signāli. Tas ir nostiprinājis manu pārliecību, ka mēs īstenojam pareizu drošības politikas kursu. Es nedomāju, ka Norvēģijas vai Dānijas premjerministram ir tādas pašas iespējas vest sarunas ar Maskavu."

Vai karš ietekmēs Zviedrijas lēmumu palikt ārpus NATO?

"Manu nostāju nē, jo es šajā jautājumā vienmēr esmu bijis nelokāms. Skaidrs, ka kādreiz nākotnē mēs varam nokļūt savādākā situācijā, taču ne pārskatāmā laikā. Kādēļ lai mēs grozītu savu politiku, kad atrodamies varbūt vislabākajā drošības politikas situācijā, kāda jebkad ir bijusi? Argumenti ir tiem, kuri vēlas iestāties NATO, nevis man, kurš stingri turas pie labi funkcionējošas drošības politikas."

Vai Zviedrijai nāks par labu Baltijas valstu iestāšanās NATO?

"Ja tām šķitīs, ka to drošība tādā veidā nostiprināsies, tad palielināsies arī mūsu drošība. Briesmīgi grūti ir dzīvot reģionā, kurā atrodas valstis, kas nejūtas drošas. Baltijas valstu iestāšanās neietekmēs mūsu pievienošanos vai palikšanu ārpusē."

Jērans Persons noraida apgalvojumu, ka sociāldemokrāti nevēlas pieņemt nostāju NATO jautājumā pirms eventuālās iestāšanās EVS. Viņš pats vēl nav izlēmis, vai Zviedrijai vajag iestāties Valūtas savienībā, tomēr saka, ka ir devis "lielu ieguldījumu".

Jērans Persons pēc trim premjerministra amatā nostrādātiem gadiem jūtas drošs ārpolitikā, bet saka, ka tam bija vajadzīgs laiks. Varbūt tieši tādēļ viņš tikai tagad uzskata, ka ir pienācis īstais brīdis sniegt savu pirmo lielāko interviju par ārpolitikas jautājumiem.

"Nepieciešams apgūt milzīgu zināšanu daudzumu. Līdz ar to apgūšanu un sakaru veidošanos šī kļūst par aizvien pierastāku jomu. Tagad es sāku izjust, ka man ir kontakti un prasme. Tā ir laba sajūta."

Tagad premjerministru visvairāk saista cilvēka tiesības un pretdarbība nāvessodam, kā arī vides jautājumi. Viņš uzskata, ka ir iestājusies sociāldemokrātisko ideju par mieru, pieaugumu un taisnīgumu visā pasaulē renesanse un uzskata, ka neoliberālisms ir izsmēlis savus spēkus. Militārās diktatūras ir sabrukušas uz visiem laikiem tādēļ, ka "nav iespējams apspiest cilvēkus pasaulē, kur brīvi plūst informācija".

Premjerministram patīk ceļot un tikties ar "čomiem" Eiropas Savienībā.

"Pēc dažiem gadiem Eiropas Savienības dalībvalstu prezidenti un premjerministri būs ļoti tuvi. Mēs piezvanām viens otram, tiekamies piecas sešas reizes gadā, esam kopā divas dienas un runājam par politiku, ēdam un tā tālāk. Viens otru uzrunājam vārdā, un mums ir tieši personīgie kontakti."

Kā ir ar Ķīnas prezidentu Czjanu Dzeminu? Vai tu arī viņu uzrunā vārdā?

"Nē, pēc tā es nekad neesmu tiecies", Jērans Persons saka uz smejas. "Ar Gerhardu un Toniju ir patīkamāk."

Un Klintons? Vai tu viņu sauc par Bilu?

"Viņš ir pavisam cits cilvēks. Protams, mums ir labas attiecības, taču ja man jāsaka, vai tās ir dziļas vai nē, tad es nezinu." Intervija ar premjerministru beidzas, kad piezvana Gerhards. Gerhards Šrēders, Vācijas kanclers.

Bengts Albons

"Persons palūkojas uz sevi no malas"

"Expressen"

— 99.05.04.

Laipns un tukls piecdesmitgadnieks ar apaļu seju un līdzeniem zobiem. Tā premjerministrs Jērans Persons raksturo savu izskatu.

Estersundas apmeklējuma laikā Jērans Persons piekrita savā politiskajā dzīvē varbūt visneparastākajai intervijai.

Jemtlandes lēņa landstinga audioavīzes reportiere Lēna Mannebija lūdza, lai viņš raksturo sevi ierunātās avīzes klausītājiem, kas ir cilvēki ar redzes bojājumiem.

Premjerministrs teica:

"Es esmu 50 gadus vecs, un droši vien tāds arī izskatos. Mani mati kļūst pavisam plāni, es esmu 185 centimetrus garš, un man ir liekais svars. Man ir apaļa seja, un es bieži smejos."

Tavi mati ir tipiskā zviedriem raksturīgā brūnā krāsā. Tu ar tiem taču neko neesi darījis, vai tā ir tava dabīgā krāsa?

"Jā, es nekad neesmu mēģinājis kaut ko šajā ziņā labot..."

Tavas uzacis nevarētu saukt par kuplām, taču ja tu būtu sieviete, tad varētu teikt, ka tās ir labi koptas.

"Ak tā, patīkami..."

Kad es mēģinu ieskatīties aiz tavu briļļu lēcām, kas tev tagad atrodas uz deguna, bet kuras tu diezgan bieži uzliec un noņem, tad es redzu, ka tev ir lāsainas acis. Tās ir zilas, bet zīlītē paliek zaļganas.

"Manas acis ir tādā pašā krāsā kā tev."

Mūsu acis patiešām ir līdzīgas, tām ir mandeļu forma. Kad tu smejies, tavas acis pazūd, un paliek tikai šauras spraudziņas. Pie tam tava āda ir ļoti gluda, kaut tev ir 50 gadi. Vai tu tam piekrīti?

"Tam ir grūti piekrist, taču es ceru, ka tev ir taisnība!"

Tavs deguns ir diezgan taisns un liels, un tavas lūpas ir plānas.

"Un man ir vienādi un līdzeni zobi..."

"Magic White"?

"Nē, man ir piena zobi tādā ziņā, ka šos zobus radīja veselīgs uzturs bērnībā."

Un tad tev ir diezgan spēcīgs zods. Tu izskaties kā mīļš vectēvs. Vai tu par tādu jau esi kļuvis?

"Nē... diemžēl es vēl neesmu vectēvs, taču ceru, ka tas notiks. Laipns es būšu katrā ziņā."

Šodien tu viss esi visdažādākajā veidā rūtains. Žakete un kaklasaite ir rūtaina. Vai tev patīk tavu drēbju auduma raksts?

"Es pārāk daudz neprātoju par to, ko velku mugurā. Kā ir, tā ir labi."

Vai tu pats izvēlies savas drēbes, vai sieva?

"Es izvēlos pats un priekšroku dodu zilam un pelēkam. Bez tam man patīk sarkanas kaklasaites."

Ingvars Hēdlunds

"Es arī jūtos albānis"

"Le Monde"

— 99.04.29.

NATO uzbrukumos Kosovā ir elements, kuru, es domāju, neviens nevar apstrīdēt: uzlidojumi un bumbas nav materiālu apsvērumu dēļ - to raksturs ir tikai un vienīgi humanitārs: uz spēles ir likti principi un cilvēktiesības, kuriem ir tāda prioritāte, kas atrodas pat pirms valstu suverenitātes. tas arī padara leģitīmu uzbrukumu Dienvidslāvijas Federācijai, pat bez ANO mandāta. Taču, balstoties uz savas personīgās pieredzes, es esmu arī pārliecināts, ka tikai laiks ļaus mums objektīvi izvērtēt to, kas šobrīd notiek Dienvidslāvijā, kā arī atbalsis uz NATO.

Šodien galvenā prasība ir pārtraukt slaktiņu un ļaut bēgļiem mierīgi atgriezties mājās, no jauna atvērt politiskās sarunas par Kosovas statusu. Nepieciešams arī uz turieni nosūtīt mierīgos novērotājus, ja iespējams, ar serbu piekrišanu, lai garantētu nogalināšanu un cilvēktiesību pārkāpumu izbeigšanu.

Es personīgi labprāt būtu ar mieru piedalīties miera sarunās, ja tāda perspektīva atkal parādītos un ja man to piedāvātu. Pat, ja es nevaru aizmirst, ka pēdējā gada laikā es jau esmu piedāvājis krīzes risinājumus, kuri netika pieņemti dažādu iemeslu dēļ. konflikti ir laicīgi jāparedz un tie laicīgi jāapstādina ar piemērotiem līdzekļiem. Tomēr Kosovas krīzes gadījumā, es varu teikt, ka ir noticis kaut kas ļoti nopietns: Miloševiča režīms jau ir radījis konfliktus pret Slovēniju, Horvātiju, Bosniju-Hercegovinu. NATO ir iejaucies pārāk vēlu.

Šodien esmu norūpējies par šo: pēc kara jau visi ir gudri. Visām pozīcijām, arī manas valsts pozīcijai, vajadzēja būt izteiktai jau pirms viss sākās. Bija gari sarunu mēneši, bija Rambuijē, un pat »ehijas Republikai, kas tad vēl nebija NATO dalībvalsts, bija iespēja izteikt savu pozīciju. Šī ir viena starpība starp piederību Varšavas paktam un piederību NATO. Kad mēs bijām tikai diktatora pārvaldītās PSRS satelītvalsts, mūsu vienīgā loma bija tikai tāda, ka mēs bijām viena Sarkanās armijas karaspēka daļiņa - viena no tām, kuras nonāk pirmajās līnijās. Mēs klusējām un tikai dažiem no mums bija drosme kritizēt, kritiķi kļuva par disidentiem, kurus pārējie uzskatīja par trakiem.

Tagad mēs esam ieguvuši brīvību, mums jāmācās būt solidāriem, brīvi un ar apziņu uzņemties atbildību pret citiem. Šeit ir atšķirība ar to tēloto lojalitāti, kura mums bija pret Varšavas paktu.

Tādēļ es domāju, ka visām NATO dalībvalstīm jābūt lojālām, ja runa iet par sauszemes iebrukumu. Taču ir dažādi sauszemes iejaukšanās veidi, ieskaitot humanitāro palīdzību, bēgļu uzņemšanu vai arī aktīvāku piedalīšanos kā Bosnijā. Pamatā, es ticu, ka »ehijas Republika kā šīs alianses locekle nevar atkāpties no saviem pienākumiem un apņemšanās. Tā nevar kļūt par valsti, kura vēlas, lai citas valstis tai palīdz, kamēr tā pati nevēlas palīdzēt citiem.

Daži saka, ka NATO dalībvalstu starpā »ehijai ir īpaša pozīcija, ņemot vērā labās attiecības, kādas tai agrāk bijušas ar Dienvidslāviju. Taču šis konflikts jau ir gatavojies desmit gadus un visiem bija skaidrs, ka tas sāksies, ka nonāks pie šī nežēlības uzliesmojuma. Šobrīd nav nepieciešams atgādināt, ka Dienvidslāvija bija mūsu draugs, sajaucot veco un jauno Dienvidslāviju.

Ar Dienvidslāviju iedomājamies to piekrasti, kur čehi devās brīvdienās, taču runa iet par Horvātiju, kura jau sen ir neatkarīga; man jāatgādina, ka Dubrovniku un Splitu, divas mums tik dārgās vietas, bombardēja Miloševičs. Tagadējai Dienvidslāvijai vairs nav nekā kopīga ar to, kura izrādīja mums solidaritāti 1968.gadā: vai tie bija tikai serbi? Nē, tie bija arī Kosovas albāņi, horvāti, slovēņi, maķedonieši.

Esmu saņēmis vēstules no aktieriem, kuri jau desmit gadus uzved manas lugas. Viņi jautā: "Ko mēs esam tādu izdarījuši, ka mūs bombardē?" Man, protams, viņi nekā nav nodarījuši, taču viņu režīms uztur militāristus, kuri slepkavo savus līdzpilsoņus - nozīmīgu savu līdzpilsoņu daļu. Un tas, ko šis režīms nodara albāņiem, ir tāpat, kā tas būtu nodarīts man. (...) Solidaritātes princips pārspēj valstu un reģionu robežas. Neticu, ka šodien ar Miloševiču var noslēgt mieru vai nodrošināt, ka visām etniskajām grupām šajā reģionā būtu iespējams dzīvot kopā.

Miloševičam rokas ir pārāk asiņainas, lai ar viņu vēl varētu runāt. Tie kuri uzskata, ka šis karš kavē jau tā lēno demokrātijas attīstību Serbijā un Montenegro, kļūdās. Pret ļauno ir jācīnās. Un ja mēs teiktu - pagaidīsim vēl desmit gadus, gan jau demokrātija attīstīsies, tad tas būs tikai mākslīgs aizbildinājums.

Vāclavs Havels

 

"Kosovas plāns Krievijas un Rietumu samierināšanai"

"International

Herald Tribune"

— 99.05.04.

Karš Dienvidslāvijā ir izraisījis visasāko krīzi Krievijas un Rietumu starpā kopš Aukstā kara beigām. Šī krīze nevarēja izvēlēties vēl briesmīgāku laiku.

Krievija tuvojas smaga pārejas perioda beigām, kas nedeva būtiskus panākumus tirgus ekonomikas vai politiskās demokrātijas ieviešanā. NATO karš Dienvidslāvijā ir izraisījis spēcīgu pret Rietumiem vērstu pretreakciju, palīdzot tiem, kuri vēlas atgriezt Krieviju tradicionālajā autoritārisma un ksenofobijas sistēmā. Viņu panākumi, veicinot Krievijas politiskās cīņas, varētu novest pie ilgstošas jaunas ģeopolitiskās konfrontācijas.

Kosovas konfliktā NATO ir pieņēmusi jaunu stratēģisko koncepciju, kas pārveido aliansi, kuras mērķis ir kolektīvā aizsardzība, par pašieceltu starptautisko policistu. Amerika un tās sabiedrotie ir secinājuši, ka militārais pārsvars ļauj tiem ignorēt Drošības Padomi un rīkoties līdzīgi boļševikiem, kuri apgalvoja, ka mērķis attaisno līdzekļus.

Rietumu līderi ir pieļāvuši smagu kļūdu. Viegla uzvara nav panākta, un tagad viņu priekšā ir nepatīkamas izvēles. Tāpat kā Vjetnamā, eskalācija liekas pirmā un vienīgā izvēle.

Vai ir iespējams izvairīties no katastrofas? Tikai tādā gadījumā, ja visas iesaistītās puses spēs panākt kompromisu. Tas varētu ietvert šādus elementus:

Kosovai būtu jāiegūst politiskā autonomija suverēnas Dienvidslāvijas ietvaros. Nekavējoši jāpārtrauc jebkāda militārā darbība. Dienvidslāvijas karaspēks ir jāizved no Kosovas. ANO ir jāuzsāk starptautiska miera iedibināšanas operācija. Un visiem bēgļiem ir jāļauj atgriezties mājās.

Šajos pamatjautājumos Krievijas un NATO starpā nav būtisku pretrunu. Tā nebūtu taisnība, ja NATO sabiedrotās nolemtu atzīt Kosovas neatkarību vai arī izveidot tur "starptautisku protektorātu." Tomēr vienā ziņā Krievijas un Rietumu uzskatos pastāv būtiska atšķirība: kuram vajadzētu vadīt starptautisko karaspēku, kas uzraudzītu mieru Kosovā.

Ne Dienvidslāvija, ne Krievija nepiekritīs ļaut NATO aizvietot ANO miera līguma uzraudzīšanā. Kā nosaka ANO harta, vienīgi Drošības Padome var īstenot "gaisa, jūras vai sauszemes karaspēka operācijas, kas būtu nepieciešamas, lai saglabātu vai atjaunotu starptautisko mieru un drošību." Tādēļ Drošības Padomei vajadzētu pieņemt rezolūciju, kas aptvertu iepriekšminētos punktus un liktu piecām pastāvīgajām padomes dalībvalstīm organizēt miera operācijas Balkānos, kā tas tiek raksturots ANO hartā.

Tā būtu pirmā šāda veida miera iedibināšanas operācija ANO vēsturē.

Lai to padarītu efektīvu un visām pusēm pieņemamu, operācijas politiskā kontrole būtu jāpiešķir īpašai komitejai, kas sastāv no Savienotajām Valstīm, Krievijas, Ķīnas, Francijas un Lielbritānijas, kā arī divām multinacionālām, galvenokārt Eiropas organizācijām, kas pastāv atsevišķi no NATO: ES un EDSO.

Šī komiteja kontrolētu ANO Miera iedibināšanas apvienoto komandu sistēmu Balkāniem. Tās darbība būtu sadalāma trīs virzienos: Albānija, Maķedonija un Dienvidslāvija (Kosova). Vienības, kas iedibinātu mieru šajos trīs virzienos, katra būtu atšķirīgi multinacionāla.

Miera iedibināšanu Kosovā - ar Dienvidslāvijas valdības piekrišanu - varētu uzticēt Krievijas, Ukrainas, bijušo padomju republiku - islama republiku - karaspēkiem, arī Skandināvijas valstīm un citām, ieskaitot NATO dalībvalstis (jaunās NATO dalībvalstis - Polija, Ungārija un Čehijas Republika), kas nav tieši piedalījušās karā, un, iespējams, Grieķiju, Spāniju, Portugāli. Šī grupa nomainītu izvedamo Dienvidslāvijas armiju, saglabātu mieru Kosovā un radītu apstākļus, lai bēgļi varētu droši atgriezties mājās. Šajā sektorā Krievijas pārstāvim būtu jābūt komandierim.

Albānijas un Maķedonijas sektoros mieru varētu nodrošināt NATO karaspēks, kas jau ir izvietots šajā teritorijā pēc šo valstu pieprasījuma. NATO varētu saglabāt operatīvo kontroli šajos sektoros jaunās ANO miera iedibināšanas apvienotās komandu struktūras aizsegā.

Ir iespējams izvairīties no novilcinātām un ilgstošām Krievijas un Rietumu nesaskaņām. ANO kā efektīva miera veicinātāja loma būtu pastiprināma. Šis ir pareizais ceļš, lai sagatavotos jaunajam gadu tūkstotim.

Sergejs Rogovs

 

"Tam, kurš dejo ar lāčiem"

"Die Welt"

— 99.04.30.

Izraēlā notiek vēlēšanu cīņa, kuras iznākums varētu izšķirt to, vai Tuvajos Austrumos būs karš vai miers. 17. maijā ir paredzēts vienlaicīgi ievēlēt 120 parlamenta deputātus un ministru prezidentu, kura pilnvaras līdzinās ASV prezidenta pilnvarām. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka Netanjahu un viņa sāncensim Barakam no mēreni kreisās "Viena Izraēla" savienības ir līdzīgas izredzes.

Vēlēšanās vienādi svarīgi ir visi pieci vēlētāju grupējumi: Vidus- un Austrumeiropas izcelsmes aškenāzi, reliģiozie ortodoksāļi, separdiskie orientālisti, jaunie ieceļotāji no bijušās Padomju Savienības un balsstiesīgie Izraēlas arābi.

Abi politiskie vadītāji "Bibi" Netanjahu un Ehuds Baraks, šķiet, ir pievērsušies krieviem. Gandrīz miljons no viņiem dzīvo Izraēlā. Līdz šim viņi pārsvarā ir balsojuši par Likud. Kāpēc? Daļēji tāpēc, ka viņi nāk no kolektīvisma un totalitārisma laikmeta un a priori ir noskaņoti pret kreisajiem. Iespējams, ka arī tāpēc, ka jaunajā dzimtenē jūtas arvien vairāk atstāti novārtā. Viņi raugās pēc drošības un vēlas valdību, kas pret ienaidnieku vērstos ar stingru roku. Taču tajā pat laikā daudziem no viņiem ir sentimentālas ilgas pēc krievu kultūras: mūzikas, ēdiena, īpaši jaunajiem, kuri nepazīst sliktākos laikus pirms Gorbačova ēras. Nepatikai ir vēl viens iemesls: Netanjahu lielā mērā paļaujas uz ultraortodoksajiem sabiedrotajiem un apgrūtina krievu ebreju izcelsmes imigrantu atzīšanu par "īstiem" ebrejiem. Daudziem vecāki ir gan ebreji, gan kristieši, citiem trūkst dziļāku ebreju reliģijas zināšanu, lai ortodokso rabinu acīs būtu "īsti" ebreji. Līdz šim naturalizācijas, precēšanās un šķiršanās jautājumos kompetenta bija Iekšlietu ministrija ortodoksās Schas partijas vadībā.

Tagad Netanjahu sāncenša Baraka paziņojums, ka tad, ja viņš uzvarēs vēlēšanās, Iekšlietu ministriju nekādā gadījumā netiks nodota kādai reliģiskai partijai, ir tiešs mājiens sekulārajiem krieviem pievienoties viņa nometnei.

Turpretī Netanjahu ir izvilcis pilnīgi jaunu kārti - diplomātisko tuvināšanos Krievijas valdībai. Viņš nesen ieradās Maskavā, kur banketa laikā premjerministrs Jevgēņijs Primakovs, lai arī jokojot, teica, ka tad, ja viņš būtu Izraēlas vēlētājs, viņš balsotu par Netanjahu. Tas diplomātiskajā pasaulē izraisīja nelielu sensāciju, jo ilgu laiku Krievija tika uzskatīta par proarābisku, kas ir nostājusies PAO pusē un pret Izraēlu ir noskaņota gandrīz vai naidīgi. Un pat vēl svarīgāk: Krievija sevi uzskata par svarīgāko Sīrijas sabiedroto un Primakovam ir cieši personiskie kontakti ar Sadamu Huseinu.

Pagājušajā nedēļā Jeruzalemi apmeklēja Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs. Amerikāņi, maigi izsakoties, bija nepatīkami pārsteigti. Vai runa ir par taktiskiem vēlēšanu manevriem? Vai tas ir mēģinājums pierādīt Izraēlas ārpolitikas neatkarību? Atbilde varētu būt: abi, vēlēšanu manevrs un arī nopietns diplomātisks solis.

Šai jaunajai politikai ir Izraēlas ārlietu ministra Šarona rokraksts, kurš nepārtrauc pārsteigt gan draugus, gan ienaidniekus. Līdzīgi kā Francs Jozefs Štrauss, kurš savas dzīves rudenī pēkšņi sāka dziedāt serenādes gan VDR, gan Padomju Savienībai.

Libānas kara arhitekts un nežēlīgais Rietumjordānas apmetņu iedzīvotāju interešu aizstāvis Šarons grib slēgt mieru ar krieviem. Protams, ka viņš ir viens no svarīgākajiem Netanjahu vēlēšanu cīņas vadītājiem. Šis reālās politikas, diplomātiskās koķetērijas un politiskās spēles ar ienaidnieku uz visu banku sajaukums, šis: mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs.

Taču spēle ir ļoti riskanta, jo Amerikas labā griba Izraēlai ir vitāli svarīga: Vašingtonas sarūgtinājums par patreizējo Likud vadību jau tagad ir pārāk liels. Tam, kurš dejo ar lāčiem, ir jāuzmanās. Nekad Netanjahu ar Primakovu nedejos kaislīgu valsi. Labākajā gadījumā tas varētu būt krietns, nosvērts menuets.

Lords Veidenfelds

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!