Par Eiropu — franču sociologa skatījumā, latviešu redakcijā

Šodien apgāds "Omnia mea" latviski laiž klajā Edgara Morēna grāmatu "Domājot par Eiropu"

 

Edgars Morēns (1921) ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu franču sociologiem un domātājiem. Viņš vada pētījumus Nacionālajā zinātnisko pētījumu centrā un ir daudzu grāmatu autors. Viens no viņa galvenajiem darbiem "Metode", pie kura viņš strādāja gandrīz divdesmit gadus (1977–1991), pavēra ceļu reformai domāšanā un ir kā tilts starp zinātnēm par dabu, dzīvi un cilvēku. Lielākā daļa viņa darbu ir tulkoti vācu, angļu, korejiešu, ķīniešu, spāņu, grieķu, itāliešu, japāņu, portugāļu, krievu, zviedru, turku valodā... Savā "Dienasgrāmatā" viņš raksta: "Viduvējība, bez īpaša talanta... es esmu parādījies kā neparastība, proti, ar novirzēm vai aberācijām".

Edgaru Morēnu interesē viss — kino, pasaule, labas maltītes, politika, televīzija un dažādi fakti. Un gribas saprast, kāpēc šis cilvēks dzenas pakaļ laikam. Vai tas ir vārdu prieks? Vai varbūt spriešanas prieks? Edgara Morēna skatienam nekas nav mazsvarīgs, viss ir pārdomu vai diskusiju vērts.

Otrā pasaules kara laikā viņš ir Pretošanās kustības dalībnieks, vēlāk pievienojas 1.armijai, kas dislocēta Vācijā. Pēc tam viņš atgriežas Parīzē. Šajā laikā viņam daudz palīdz slavenā franču rakstniece Margerita Dirasa. Līdzīgi kā daudzi franču komunisti, arī Edgars Morēns 1951.gadā, kā viņš pats saka, ar kājas spērienu tika padzīts no komunistiskās partijas.

Edgara Morēna interešu lokā ir arī Eiropa, tās liktenis un nākotne. Šodien piedāvājam lasītājiem fragmentus no viņa darba "Domājot par Eiropu", ko tulkojusi Inta Geile–Sīpolniece. Grāmatas izdošanu atbalsta Francijas vēstniecība Latvijā.

Šī eseja vienlaikus ir arī ceļojums Eiropas vēsturē un kultūrā. Autors Eiropu uztver kā daudzveidīgu un sarežģītu vienību, kas nešķiramā veidā savieno pretstatus.

"LV"

Prologs.

Antieiropieša atmiņas

Ilgu laiku es biju "antieiropietis". Kara beigās, kad no paša antifašisma radās Eiropas federālās kustības, es uzrakstīju rakstu (..) ar neglābjamu virsrakstu: "Eiropas vairs nav". Biju Pretošanās kustības dalībnieks, tajā laikā — komunists. Man un mums visiem Eiropa bija vārds, kas melo.

Es apkaroju to, ko Hitlers bija nosaucis par "Jauno Eiropu". Vecajā Eiropā es saskatīju drīzāk imperiālisma un valdnieciskuma perēkli nekā demokrātijas un brīvības šūpuli. Es izcēlu nevis Eiropas patiesās atziņas par humānismu, saprātu un demokrātiju, bet gan tās melus — Meksikas un Peru konkistadoru briesmīgo brutalitāti, paverdzināto un ekspluatēto Āfriku, vācu reiha postošo varenību. Tūlīt pēc kara Francija un Anglija joprojām bija koloniālas lielvaras, un Vācijai, kas vēl atradās dziļā komā, nebija demokrātiskas sejas.

Es biju ne tikai pret eiropeisko apspiedēju, bet arī par apspiesto. (..) Mani aizvainoja ne vien iekarotāju niknums, nežēlība un laupīšana, bet arī un galvenokārt — par savu bioloģisko, intelektuālo, materiālo un morālo pārākumu pārliecinātā baltā eiropieša nicinājums.

(..)

Humānisms bija mans pamatmīts, un karš man atklāja, ka PSRS bija tā uzvarētāja. Tās titāniskais cīniņš ar fašistisko Vāciju, manuprāt, bija kara centrā un atbīdīja amerikāņu iejaukšanos uz galvenā konflikta perifēriju. Šajos apstākļos es eksaltēti sajutu, ka jācīnās reizē par visu cilvēci, Eiropu, Franciju, brīvību un sociālismu. Tas bija pasaules karš, likme bija pasaules brīvība. Cilvēcei bija jāatbrīvojas un jāapvienojas. Jebkura doma par Eiropu man šķita pārāk šaura un nepilnīga. Šajā gadījumā mūsu atbrīvotāji, kas varēja salauzt Eiropas cietuma režģus, nāca no Sibīrijas un Teksasas. Planēta atvērās mums, Cilvēce beidzot varēs iegūt formu.

Tomēr, noliedzot Eiropu, es neapzināti godāju to. Tāpat kā daudzi citi, to neapzinādamies, biju guvis eiropeisku audzināšanu. Tās iezīme lika man augstāk vērtēt Cilvēci nevis Tēvijas, tā mani aicināja apstrīdēt nacionālismu un atzīt kosmopolītu. Eiropas humānisms vispārības vārdā pacēla mani pāri Eiropas provincei.

(..)

Aukstais karš un staļiniskais sasalums pārlauza Eiropu divās daļās. Taču toreiz, 1948. — 1950. gadā, mani nomāca tieši staļiniskais sasalums, kas iznīcināja manas cerības un darīja neuzmanīgu pret Eiropas sadali. (..)

Es piederēju pie tiem, kuri zināja, ka Staļina valdīšanas laikā PSRS bija pārcietusi nežēlīgu diktatūru, taču domāju, ka tā, bijušā carisma, kapitālistiskā ielenkuma, fašistisko draudu upuris, izies cauri saviem "dzelzs gadiem", un vienīgi tā nes jaunās pasaules iedīgļus. Un tā — carisms bija krietni attālinājies, vairs nebija ielenkuma, nebija fašisma draudu, un es redzēju nevis atkusni, bet gan sasalumu, nevis progresu, bet gan regresu, kas man bija šķitis pārvarēts uz visiem laikiem. Tagadnes briesmas lika man arvien vairāk zaudēt nākotnes cerību. Taču amerikāņu atombumbas draudi mani veda atpakaļ pie ticības, kas gan pilnīgi sabruka — vai tas nebija ienaidnieka spiediens, kas lika turpināties dzelzs laikmetam? Vai nebija jāgaida, vēl jāgaida? Vai es kā žurka varēju pamest kuģi, kas ir briesmās? Šī traģēdija nebija nekas jauns, to kopš 1921.gada bija piedzīvojuši krietni daudz veco boļševiku, arī pats Ļeņins, un tā atkārtojās no paaudzes paaudzē, vienas vēstījums nespēja brīdināt nākamo.

Lieki teikt, ka šajos apstākļos es biju vienaldzīgs pret Eiropas Padomes (1949) un Eiropas ogļu un tērauda savienības (1951) veidošanos, tāpat kā pret lielāko daļu notikumu, kas iezīmēja kopējā tirgus iedibināšanos un attīstību. Gluži pretēji — pēc tam, kad 1951. gadā biju glīti izmests no komunistiskās partijas, man bija jācenšas nepazaudēt vispārējo Humānisma izjūtu.

(..)

Es no visiem viedokļiem piedzīvoju krasu pavērsienu 1962.—1963. gadā. Kubas lielgabalu trauksmes laikā mani ievietoja Mount Sinai slimnīcā Ņujorkā. Visapkārt visi baidījās no atomlādiņu parādīšanās virs pilsētas. Kad jutos mazliet labāk, man bija nostaļģija pēc savas zemes, un es izjutu spēcīgu patriotisma vilni. Ar asarām acīs es domāju par Valmī un vēl vairāk gribēju atgriezties Doulce France , kad piedzīvoju bailes no raķetēm. Es vēl nezināju, ka pēc divdesmit gadiem šīs bailes vairs nebūs Ņujorkai un Maskavai, bet gan Eiropas pilsētām.

Kad atgriezos, mani pārņēma neskaidri pirmssākumu meklējumi, un es loloju arvien "matriotiskākas" (no vārda mater ) jūtas pret Vidusjūru. Šīs jūtas nostiprinās Provansā, Spānijā un galvenokārt aizvien vairāk un vairāk Itālijā. Taču es paliku eiropeiskā miegainībā. Es vairs neesmu pret Eiropu, jo dekolonizācijas nejūtami atņēma Eiropas valstīm to plēsonīgo raksturu. Taču es vēl neesmu par Eiropu. Kāpēc jābūt eiropietim, ja mēs šodien dzīvojam līdz galējībai samazinātā planetārā telpā–laikā?

Tomēr lēna un neapzināta atmoda pret Eiropu notika manī pēc 1970. gada. Vienlaikus ar to, ka Eiropa manās acīs beidza simbolizēt imperiālismu, es arvien vairāk un vairāk redzēju, ka Eiropa bija kļuvusi par likmi un laupījumu jaunajiem imperiālistiem; Amerikas Savienoto Valstu imperiālismam, hegemoniskam, taču spiestam piekāpties Kubā, Vjetnamā un Irānā, un reizē protektorālam un aizbildnieciskam pret Rietumeiropas nācijām, un PSRS imperiālismam, kas nebija pārstājis progresēt pasaulē. Sāku apjaust padomju militārā potenciāla straujo attīstību, kas nemanāmi bija sākusies sešdesmitajos gados.

Par Eiropas likteni man lika satrūkties 1973.gada naftas krīze. Kaut kur Vidējos Austrumos bija aizgriezti naftas krāni, un piepeši mēs atklājām, ka esam viņu privāto asins pārliešanas klīniku slimnieki. Tad es apzinājos, un tas mani satrieca, ka Eiropa ir kļuvusi par kaut ko vecu. Es biju kļuvis par neo–eiropieti, tāpēc, ka redzēju slimo Eiropu un tās agonijas ģenerālmēģinājumu. Es varēju sadzirdēt aicinājumu tāpēc, ka jau biju galīgi apzinājies, ka pasaulīgā glābiņa reliģija bija maldījusies un ir tikusi maldināta, un vairs nav Mesijas, kas izvedīs no gadu tūkstoša.

Bet nonākot pie Eiropas, es neatgriezos pie saknēm, kas, turklāt, gandrīz vienmēr ir pa pusei gaisīgas, un kuru vissenākās šķiedras nāk no Austrumiem. Es pievērsos bagātam un daudzveidīgam trūdājam, kur katra kultūra bija radījusi daļiņu no manis paša. Es varu smelt no maza kontinenta sevišķas, pārsteidzošas un neprātīgas kultūras, no vispārēju centienu avota, ko neesmu pametis. Es tur atgriežos tāpēc, ka visdārgākais no šīs kultūras turpmāk ir visievainojamākais, un lieku reizi es pārliecinos, ka labākais vienmēr ir trausls.

Pie manis atnākusī Eiropas apziņa nebūt nelika man atmest planetāro apziņu. Tur tā provincializējas. Šī Eiropas apziņa nav Eiropas labklājības meita, un tā nerēķinās vispirms ar Eiropas ekonomikas izplatību pasaulē. Tā rodas no tā, ko Patocka sauc par "kritiena postu", "no pēdējā uzskata par šo situāciju, kurā mūs iedzinusi tumsa". Tā prasa domāt par Eiropu un saskatīt mūsu likteņu kopību , pirms ieceram nodomu kopību.

*

Ir grūti uztvert Eiropu, atrodoties Eiropā. Bez šaubām, no Savienotajām Valstīm mazo kontinentu uztver kā kaut ko tādu kā liela Disnejlenda, kas pilna ar baznīcām, pilīm, muižām, akropolēm, seniem ciematiem, gastronomiskiem restorāniem, basku beretēm, tiroliešu cepurēm, holandietēm ar tupelēm kājās, sirtaki un Vīnes valšiem. Tā, Renē Klēra filmā Pārdodamais spoks (1935) kāds bagāts amerikānis liek sev uzcelt skotu pili, kam apkārt ir grāvis kā kanāls ar gondolām, jo tas ir "ļoti eiropeiski". Taču visa Āzija, Āfrika un visas abu Ameriku indiāņu tautas no XV gadsimta līdz XX gadsimta sākumam ar Eiropu saistījušas agresiju, iekarošanu un uzkundzēšanos, jo nebija vēl tās miermīlīgās sejas, kādu eiropietis tagad aplūko savā spogulī.

(..)

Visbeidzot un galvenokārt ir grūti domāt par Eiropu, esot Eiropā. Kā lai izbēg no eiforiskas idealizēšanas un uzpūtīgas pašapmierinātības, kas vēl ir ļoti izplatītas. Mums tomēr vajadzētu zināt, ka šķietami visvieglākais ir visgrūtākais — sevis pazīšana. No jebkura Eiropas viedokļa neapzināšanās, ka ir grūti saprast pašam sevi un salīdzināt pašam sevi, patiesi noteica, ka pseidoapziņa novietojās pasaules Saprāta saules centrā. Tā mums lika ignorēt ēnas un neziņas zonas, kas parazitē mūsu pašu saprātā un mūsu pašu pasaules izjūtā. Gluži pretēji, nesenā mūsu civilizācijas īpatnību un ļaunuma, ko tā ir nesusi pasaulei, apzināšanās neliek mums sliekties paturēt prātā tikai vēstures nepatīkamos vaibstus un eiropiešu iekarojumus, proti, idealizēt katru kultūru vai katru reliģiju ar nosacījumu, ja tās nav eiropiešu.

Ja runā par Eiropu, tad ir grūti nesvārstīties starp labvēlību un mazohismu. Tomēr būtu veltīgi meklēt pastarpinātu neitrālu pozīciju, jo tā riskētu uz labu vai ļaunu izdzēst visievērojamākos atšķirīgos vaibstus Eiropas vēsturē un kultūrā. Viss, kas vienkāršo Eiropu ar idealizāciju, abstrakciju vai redukciju, kropļo to. Eiropa ir Komplekss ( complexus : kopā saausts), kura īpatnība ir apvienot, nejaucot tās, vislielākās dažādības un nešķiramā veidā savienot pretstatus. Mums ir vajadzīga ne tikai patiesa pieticība, bet arī patiesa doma, kas var vērtēt Eiropas Gordija mezglu, kur tik daudz politisku, ekonomisku, sociālu, kultūras, reliģisku, antireliģisku notikumu ir savstarpēji sajaukušies un savstarpēji veidojušies, vienlaikus ir konfliktējoši un solidāri. Mums ir jāaptver sarežģītība, ko ietver vārds Eiropa. Galveno sava darba uzdevumu es saskatu sarežģītības jautājumā un nepieciešamībā atklāt tā izaicinājumu.

*

Eiropa izjūk, tiklīdz vēlas par to domāt skaidri un gaiši, tā sadalās, tiklīdz vēlas atzīt tās vienotību. Kad mēs vēlamies rast tai dibinošu aizsākumu vai kādu tikai tai piemītošu īpatnību, mēs atklājam, ka nav nekā, kas pirmsākumos tai būtu pašai savs un nekā, uz ko tai šodien būtu ekskluzivitāte. Eiropas jēdziens ir jāuztver saskaņā ar daudzpusīgu un lielu sarežģītību.

Eiropa ir ģeogrāfisks jēdziens bez robežām ar Āziju un vēsturisks jēdziens ar mainīgām robežām. Tas ir jēdziens ar daudzveidīgām sejām, ko neprastu pārklāt citu citai, neradot izplūdumu. Kopš Romas impērijas krišanas šis mainīgais jēdziens ir pārsteidzoši pārvērties divas reizes — pirmoreiz XV–XVI gadsimtā, otrreiz tieši XX gadsimta vidū. Eiropai ir vienotība tikai tās dažādībā un ar tās dažādību. Mijiedarbības starp tautām, kultūrām, šķirām, valstīm ir noaudušas vienotību, kas pati ir daudzskaitlīga un pretrunīga. Modernā Eiropa ir paškonstituējusies ģenēzes haosā, kur kopā savijās kārtības, nekārtības un organizēšanas spēks. Līdz XX gadsimtam Eiropas eksistence ir tikai dalīšanās, antagonismos un konfliktos, kas zināmā veidā ir to radījuši un pasargājuši.

Vai arī ir jāpieņem, ka visa Eiropa ir vienota, skaidra, noteikta un harmoniska un jāatmet jebkura doma par Eiropas pirmbūtību vai substanci, jāaizdzen doma par Eiropas realitāti pirms dalīšanās un antagonisma. Gluži pretēji, tā tur ir jāieraksta. Tieši Kristietībai sadaloties, varēja parādīties šīs savdabīgi eiropeiskās realitātes, kādas ir Valstis—Nācijas, humānisms un zinātne, un Valstu—Nāciju sadalīšanās, un antagonismos Eiropas jēdziens attīstīsies un piespiedīs sevi atzīt. Lūk, mēs esam pašā grūtību vidū, domājot par Eiropu, kad esam pieraduši pie klasiskā domāšanas veida, kad kopības ideja vājina daudzpusības un pārvērtību ideju, kad doma par dažādību aizved līdz saistītu elementu sarakstam. Grūtībasm, domājot par Eiropu, vispirms ir grūtības, domājot par vienu daudzveidībā, daudzveidību vienā — unitas multiplex . Tajā pašā laikā ir grūti domāt par identitāti neindentitātē. Lai apzinātos, kā Eiropas kopība atrodas nesaskaņā un heterogenitātē, mums arī vajadzēs ķerties pie diviem saprotamības principiem, kas spēj izskaidrot šādas sarežģītas parādības — dialoga principu un atkārtošanas principu .

Dialoga princips nozīmē divu vai vairāku atšķirīgu "loģiku" savienojumu vienā veselā sarežģītā veidā (papildu, konkurējošā un antagonistiskā), dualitātei neizzūdot kopumā. Tādējādi, jūdu—kristiešu—grieķu—romiešu sintēze nerada Eiropas kultūras kopumu, to rada ne tikai papildu, bet arī konkurējoša un antagoniska spēle starp šīm instancēm, kur katrai ir sava pašas loģika — tieši to dialogs. Atkārtošanas princips nozīmē, ka mums jāveido ģeneratora vai reģeneratora procesi kā nepārtrauktas darbības riņķi, kur katrs mirklis, sastāvdaļa vai procesa instance vienlaikus ir radīti un ir citu mirkļu radītāji, sastāvdaļas vai instances. Tādējādi no XV gadsimta pilsētu, buržuāzijas, kapitālisma, nacionālo valstu, tehnikas, zināšanu, zinātnes attīstība būs reizē "riņķa" ražotas un ražotāji, pašģeneratīva spirāle, kas ar atpakaļejošu spēku iedarbojas uz to veidojošām īpašām attīstībām, tās stimulējot un integrējot. Šim riņķim ir "virpuļa" forma, tas ir radies kā gaisa vai ūdens virpulis, saskardamies ar šķietami antagonistiskām plūsmām, taču kļuvis par papildinājumu, lai veidotu pašorganizējošu formu un aktīvu vienību.

Ar to pašu rāvienu izbeidz lineāro cēlonību, kas sāk ar daļām, lai nonāktu pie visa, vai, gluži pretēji, no visa pie daļām. Paskāls to ir brīnišķīgi pateicis: "Viss ir izraisīts un izraisītājs, palīdzēts un palīdzošs, netiešs un tiešs, un visu satur dabiska un nejūtīga saite, kas saista visattālāko un visatšķirīgāko, es uzskatu par neiespējamu pazīt daļas, nepazīstot visu, un ne tik pazīt visu, īpaši nepazīstot daļas."

Ar šīm iepriekšējām pārdomām mūsu nolūks nav tik daudz domāt par pagājušo Eiropu, bet gan par šībrīža Eiropu kopš tās pagātnes. Ja senais Eiropas Gordija mezgls bija pārcirsts ar nežēlīgu zobenu, jauns Gordija mezgls, kas satur senā fragmentus un arī patiesi mūsdienīgas sastāvdaļas, ir sasējies. Mēs sasprindzinājām savu piepūli, lai to pētītu. Jo ļoti reti tik mokošā, nenoteiktā un izšķirošā veidā mūsos un pie mums ir saistījušās dzīves un nāves, brīvības un verdzības, identitātes un kultūras problēmas.

1987

Pirmā Eiropa

Viena Eiropa gāja bojā 1945. gadā, sagrūstot zem uzvarēto vai uzvarētāju un atbrīvotāju atbrīvoto nāciju drupām, kas pa to laiku bija kļuvušas par divām pasaules superlielvarām. Tad Eiropas ideja iznirst no mākoņiem (kur tā bija izraidīta kopš XVI gadsimta) un sākas daļēja, ierobežota un piesardzīga inkarnācija. Taču bija vajadzīga Jaunāko laiku Eiropas bojāeja, lai rastos pirmais, kas gribēja piedzimt kā eiropietis.

Franču–vācu pāris

Četrdesmito gadu beigās vēl plivinās fašistiskās Vācijas rēgs. Nav zināms, vai hitlerisms, panģermānisms, imperiālisms ir galīgi iznīdēts no dziļā komā palikušā slimnieka. Fašistiskā Vācija ar iekarošanu bija gribējusi integrēt Eiropu; ir runa par Vācijas integrēšanu Eiropā, lai izvairītos no jebkuras jaunas iekarošanas. Ir runa arī par kara rēgu izdzīšanu, kas bija pletušies pār pasauli, razdami spēku Eiropas iekšējos konfliktos, pirmajā vietā esot franču–vācu antagonismam. Tāpēc pirmais jaunās Eiropas kodols veidojas franču–vācu pārī.

Tajā pašā laikā aukstais karš draud pārvērsties īstā karā, un ar to saistītais staļiniskais sals liek atkal pacelties jauna Drauda rēgam. Superlielvaras uzstājas viena pret otru pašā Eiropā — Eiropas Austrumi ir kļuvuši par protektorātu un Rietumi par satelītu. Rietumiem vienlaikus jāaizsargājas pret iespējamo ienaidnieku un autonomizējoties nedaudz jāaizsargājas no sava protektora.

Lai cik delikāta un steidzama nebūtu problēma, pirmās Eiropas būvēšanai atrodas maz mūrnieku un maz cementa. Eiropas federālisms vienmēr ir bijusi ektoderma ideja. Gadsimta sākumā nacionālisms un internacionālisms bija paplašinājušies un bija gan atsevišķi, gan kopā apslāpējuši pārāk trauslo Eiropas federācijas ideju. Turklāt 1918. gadā neviens nesapņoja ieslēgt Tautu Savienībā Eiropas asociāciju.

Taču, sākot ar 1945. gadu, Eiropas dvesma nāk no kristīgajām sociālistu un demokrātu partijām. Sociāldemokrāti, kuru oficiālais internacionālisms ir visai blāvs, ir saglabājuši zināmu metanacionālu dedzīgumu Eiropas idejā, un vecā sociāldemokrātija vēl bija saglabājusi savu pirms kara iegūto imunitāti pret boļševismu un staļinismu. Kristīgā demokrātija vareni izpaudās Vācijā un Itālijā uz nacisma un fašisma drupām, un tā nedaudz atguva Eiropas kristietības transnacionālo garu.

Šī dubultā ideoloģiski politiskā dvesma ir pārāk vāja, lai radītu Eiropas tautas kustību, taču diezgan spēcīga, lai pienestu cementu dažiem ekonokrātiem un tehnokrātiem, kuri kļūs par ražošanas un tirgus kopienas būvētājiem. Nacionālismu pretestībā pret jebkādu politisku federāciju, un Eiropas iedzīvotāju apātijā viņi radīs un iesakņos Eiropas celtni uz ekonomikas laukuma. Tādējādi dzimst pirmā, ļoti mazā Eiropa, ko apzīmogo franču–vācu samierināšanās, cementē kristīgās demokrātijas un sociāldemokrātu partijas. Lūk, tās posmi:

1948. — Eiropas kongress Hāgā un "Eiropas kustības" dibināšana;

1949. — Eiropas Padome;

1951. — Eiropas ogļu un tērauda kopiena (CECA);

1954. — Francijas noraidījums Eiropas armijai (Eiropas aizsardzības kopiena);

1957. — Ekonomiska kopiena un Euratom .

Pirmā Eiropas apziņa, īpaši pēc Eiropas aizsardzības kopienas neveiksmes un franču pretestības jebkādai suverenitātes zaudēšanai, pakļāvās ekonomikas kodolam. Svētie Eiropas mistikas sprediķotāji ir tikai parlamentārisma ceļveži — Roberts Šūmanis, Alsids de Gasperī, Pols Anrī Spāks — un viens izglītots tehnokrāts — Žans Monē. Eiropas federācijas ideja uzziedēja tikai Ženēvas priekšpilsētā ar Denī de Ružemona pareģojumu. Vārdu krājums, kas eiropeizējas, vispirms ir tehnoekonomisks. Protams, 1953. gadā parādās Eirovīzija, taču tā ir nodevusies čempionātiem, ceremonijām un lielām izrādēm. Tik tikko pārsniedzot "eirokrātu" (termins, kas parādās 1965. gadā), ierobežotās sfērās ieviešas eirokredīta un eirovalūtas (1965), tad eirotirgus (1971) un eirofranka (1976) jēdziens. Eiropas vārdu krājums paplašinās militārajā laukā — eirotālvades šāviņš, eirostratēģija — (1978–1979) un politiski — eirokomunismam (1975) un eirotiesībām (1979) nav cildinošas rītdienas. Jaunā eiropeocentrisma (1970) terminam ir vairāk centrbēdzes nekā centrtieces raksturs.

Dibināšanās laikā Eiropas identitāte vēl nav pilnīgi atbrīvojusies no senās pretešķības. Koloniālās nācijas vēl nav pārstājušas tādas būt. Anglija atstāj Indiju un Pakistānu (1947), tad Birmu, taču paliek Malaizijā un citur. Nīderlande ir spiesta atdot Indonēziju (1949), bet Francija ir atguvusi savu impēriju — tā atgriežas Vjetnamā, karo tur līdz Dien–Bien–Phu katastrofai (1947–1954), pēc tam tūlīt iesaistās Alžīrijas karā (1954–1962). Beļģija paliek Kongo līdz 1960. gadam un drīz vien tur militāri atgriežas. Angļi un franči uzbrūk Ēģiptei, kas, ieņēmusi Suecu, nacionalizēja savu kanālu (1956). Piecdesmitajos gados vēl nav zināms, vai kara gadu naids un atriebības kāre neatdzīvinās šovinismu un nacionālismu.

Intelektuāļu noraidījumi

Kreiso intelektuāļu milzīgais vairākums neuzticas Eiropas idejai, kas viņu skatījumā vēl inficēta ar nacistu termina lietojumu. Pirmajā rietumu–austrumu kristalizācijā viņi vairāk redz kavēkli, nevis pāreju uz samierinājušos cilvēci. Dažus joprojām mulsina vēl pastāvošā Eiropas dubultā identitāte — tā ir humāna un koloniāla, civilizēta un apspiedēja, un viņi nezina, vai Eiropas būve veicinās vienu vai otru. Tie, kuri atrodas komunisma strāvas ietekmē, šajā dubultajā identitātē redz ne tikai divkosīgas spēles liekulību, bet arī kapitālisma un imperiālisma īstās identitātes rupju maskēšanu — faktiski, rietumu demokrātijas vēsturiski ir vairāk barojušās no imperiālisma, kura nesamierināmo bardzību tās nav mazinājušas, un tad nekas nešķiet mainījies.

Kaut gan Eiropa ir izpostīta, gabalos saraustīta, salauzta un panīkusi, savu nievātāju prātos tā paliek iekarojumu un dominēšanas perēklis, pēc ļoti biežās psiholoģiskās histerēzes parādības, kas pretēji acīmredzamajam uztur pagātnes patiesību. Pēc tās pašas histerēzes, komunistiskās propagandas uzturēta, paralizētā Vācija, šķiet, kuru katru brīdi celsies, lai soļotu parādē, celtu roku hitleriskajam sveicienam un atkal kļūtu "Revanšistiskā Vācija". Vēl vairāk, no marksistiskā viedokļa ogļu–tērauda/kopējā tirgus Eiropas veidošana nav nekas cits kā kapitālisma supercietokšņa būve, kas vairāk nodod nekā maskē sociāldemokrātu un kristīgo demokrātu mistisko rāmumu. Tātad nacisms un kapitālisms piesārņos pašu Eiropas sirdi.

Šī smirdošā Eiropa jo vairāk iedveš riebumu, kad daudziem eiropiešiem sarkana saule spīd savā zenītā. PSRS ir upurējusies, lai atbrīvotu Eiropu, un tā vairāk kā jelkad pūlas atbrīvot pasauli, ko Eiropa bija paverdzinājusi. Tā nes sevī spožu mesiānismu un universālismu, ko pastiprinās ķīniešu revolūcijas triumfs. Starojošs avots, kas turpmāk atrodas ārpus Eiropas redzeslauka. Tādējādi Eiropa parādās reizē pārāk šaura, perifēriska, divdomīga, augstprātīga, mānīga attiecībā pret lielajām ambīcijām — humānām un planetārām, kas seko Otrā pasaules kara asinspirtij. Taču, lai cik ierobežota, šaura, divkosīga un nenoteikta tā būtu, Eiropas kūniņa tur tomēr ir dzimusi.

(..)

Ir noticis kaut kas milzīgs, kad iedomājas par fantastiskajām agresivitātēm 1914.–1918. un 1939.–1945. gadā, — Rietumeiropas hiperšovinistiskie un nacionālistiskie vulkāni ir iegrimuši miegā.

Kāpēc? Vispirms tāpēc, ka Eiropa ir iekārtojusies jaunos ģeostratēģiskos apstākļos, kas izriet no Otrā pasaules kara. Sekas bija intereiropeisku draudu izzušana un ekstraeiropeisku draudu pieaugums .

Eiropas kaimiņš vairs nav vitāls drauds, un pat vairs neizraisa ne mazāko teritoriālo nemieru. Ienaidnieks ir pārvietojies un pārveidojies. Antagonismi ir pieņēmuši reizē ideoloģisku un imperiālistisku formu, un šī konteksta un koncepta maiņa ir būtiska — jaunie imperiālie, ideoloģiskie, planetārie antagonismi nosaka Eiropas valstu likteņus, pacifizējot vienas attiecībā pret citām.

Šai pacifikācijai palīdz citi faktori. No XVIII gadsimta filozofiem atšķirīgs neokosmopolītisms, taču tāpat tas — ar spēcīgu Eiropas polarizāciju — izplatās ar vadītājiem, uzņēmējiem, menedžeriem, inženieriem, universitātes mācību spēkiem, kuri ceļo sakarā ar darījumiem, kolokvijiem, kongresiem un stažēšanos un praktizē intereiropeisku sadzīvošanu. Tūrisms pārņem arvien lielāku Eiropas iedzīvotāju daļu, kas pārvietojas autobusos, karāvānās, mašīnās, vilcienos, lidmašīnās no Rietumiem uz Austrumiem un no Ziemeļiem uz Dienvidiem. Tūrisms izplatās līdz Āfrikai, Amerikai, Salām: mēs jūtamies eiropieši ārpus Eiropas un jūtamies mājās citur Eiropā.

Vulkānu dzēšana

Tas viss palīdz radīt pret ārzemju tikumiem un paradumiem daudz atvērtāku mentalitāti un zināmā mērā tuvina eiropiešus eiropiešiem. Ir svarīgi, ka šajā procesā audzinātāji praktiski nav spēlējuši nekādu lomu, bet klejojošie audzēkņi bija pirmie, lai "detūristiskotos", inkorporējoties, kaut arī provizoriski, apmeklēto zemju ikdienas dzīvē.

Tajā pašā laikā un, nezaudējot savu identitāti, Eiropas nācijas pārcieš tādu kā hromosomiskas reorganizācijas ekvivalentu — vispirms ar karu (galvenokārt lielajiem uzvarētajiem), pēc tam ar pēckara procesiem, sākot ar ievērojamo sociāli ekonomisko attīstību, kas ar dažu gadu intervālu piecdesmito gadu sākumā pārņem visas Eiropas rietumu valstis. Tādējādi Bonnas Vācija ir ļoti liela mutante ne vien attiecībā pret hitlerisko, bet arī vilhelmisko un veimārisko Vāciju. Ne tikai tāpēc, ka tā būtu kļuvusi politisks punduris un ekonomisks milzis, bet arī tāpēc, ka tās militārisms ir pārvērties pacisfismā, ambīcijas — patēriņā un tās racionālismu sagrāvis ekoloģisms. Taču citādi šī valsts šajā mutācijā paliek, kāda tā ir, atgūstot spēkus no dziļiem pazemes avotiem.

Francija piepeši zaudē ekonomisko maltusismu, kas to raksturoja desmitiem gadu ilgi, un metas attīstīt pasaules tirgu. Gollisms, kas šķita kara iekava, 1958. gadā atgriežas, lai strukturētu jaunu Republiku. Acīm redzami, ka kodolieroču radīšana un jebkuru pārnacionālismu noraidīšana izolē Franciju no kopīgā procesa, taču de Golls ir tas, kurš svinīgi apzīmogo franču—vācu samierināšanos, viņa laikā intensificējas ekonomiskā attīstība, kas iekļauj Franciju kopējā procesā, viņa laikā arī Francija galīgi pacifizējas, atsakoties no Alžīrijas, un dezimperializējas, galīgi atgriežoties jaunajā Eiropas apritē.

Anglija, kas šķiet piedzīvojusi vismazāk pārvērtību, ir attīstījusies atbilstoši savam salas valsts raksturam, kļuvusi atkarīga un vairs ne pārāka, un galu galā kontinenta magnētisms dominēja pār Commonwealth magnētismu.

Itālija izkļūst no fašisma, pārveidojoties pētījumu, zinātkāres, vitalitātes, vēsturiskā svaiguma mutuļošanā, kas īstenībā atjauno saistību ar Renesansi. Beidzot atbrīvojušās no diktatūras, Spānija un Portugāle pārveidojas tik ātri un dziļi, ka tiecas atgriezties tajā Eiropā, kam bija uzgriezušas muguru. Visas šīs mutācijas padziļina procesu kopību.

Protams, katra nācija veido savu jaunās ekonomiskās attīstības kokteili, dozas variējot starp valsts priekšrakstiem un tirgus ekonomiku. Taču vispārējā straumē ierakstās īpaša savāda formula, ko nekas netraucē līdz 1973. gadam. Kopš tā laika Eiropas valstis dzīvo katra savā manierē, taču vienā ritmā, kam raksturīga jauneklīgas kultūras attīstība (1960–1968), studentu nemieri (1967–1968), kreiso spiediens, kontrkultūra, ekoloģiskā kustība, sieviešu kustība (1970–1980).

Tādējādi viss palīdz pacifizēt un sinhronizēt intereiropeiskos procesus. Nacionālā ass ir radikāli pārvietojusies no militārā uz ekonomisko. Viss notiek tā, itin kā jaunie apstākļi būtu nojaukuši galvenos šķēršļus federālas Eiropas vienības uzbūvei. Taču, kaut gan negatīvie faktori ievērojami mazinās, pozitīvo spēku joprojām trūkst.

Attīrīšana

Cits pārveidotājs process turpinās 1960.–1975. gadā — progresīva Eiropas koloniālās pagātnes un pasīva likvidēšana pasaulē.

Angļu dekolonizācija, kas turpinājās Malaizijā (1957), nonāca līdz galam lielākajā daļā tās teritoriālo pakļautību (izņemot Gibraltāra un Malvinu stratēģiskos punktus). Beļģija galīgi atstāj Kongo pēc 1960. gada. Pēc tam, kad bija piekāpusies Marokā un Tunisijā (1956), Francija atzīst lielākās daļas savu seno Āfrikas koloniju neatkarību (1960) un galu galā atdot Alžīriju islama alžīriešiem (1962). Pēc 1970. gada Portugāle likvidē savas kolonijas vienlaikus ar savu diktatorisko režīmu.

Šis dekolonizācijas process noveda pie Eiropas nāciju noslēgšanās savā kontinentā. Tas attīra Eiropas jēdzienu no tā sliktākajiem aspektiem un nejūtami gatavo Eiropas idejas attīrīšanu, samazinot termina traģisko divdomību, kas intramuros nozīmēja brīvību, cilvēka tiesības, demokrātiju un extramuros — kundzību, ekspluatēšanu, verdzināšanu. Taču bija vajadzīgs laiks. Jo dekolonizējoša attīrīšana pati no sevis nenes piekrišanu Eiropas idejai. Daži pat domā, ka neokoloniālisms ir aizstājis koloniālismu, neko būtiski nemainot. Daudzi no tiem, kuri atbalstīja atbrīvošanās kustības vai karoja pret savām valstīm, nododas no bloka brīvai valstij vai pievēršas antiamerikānismam un anticionismam. Taču Eiropas idejai piesaistītais negods mazinās un piederības apziņā izdzēš kaunu vai nepatiku. Tādējādi Eiropas idejas attīrīšana atcels būtisku šķērsli Eiropas piederībā, taču tur nevedīs.

 

Kultūras

un civilizācijas krīzes

Eiropa sašaurinās, tās liktenim nonākot pasaules Lielvaru ietekmē. Ģeogrāfiskā sašaurināšanās uzreiz piešķīra ārkārtēju reljefu un blīvumu tās kultūras dažādībām un bagātībām. Kopš tā laika vairs ne tikai amerikāņu, padomiešu vai ķīniešu acīm, bet arī pašu eiropiešu acīm Eiropa atklājas kā pasakaini daudzveidīgu kultūras mikrotelpu mozaīka.

Nacionālās teritorijas ir kļuvušas par mazām kultūras krātuvēm, katra ar atšķirīgu saturu un stilu. Šo teritoriju iekšienē izdzīvo etnosu kultūras, no kurām dažas, kā Bretaņa, Katalonija, Euzkadi, Skotija, būtu varējušas nokļūt nācijas statusā, ja nebijis Vēstures nejaušību. Dažas turklāt bija baudījušas pašu valsti — Sicīlija, Savoja, Bavārija, Prūsija. Provinču iekšienē var pat redzēt krāšņas vietējās kultūras — Toskānā, Šveicē, Nīderlandē. Centieni saglabāt pilsētas kultūras dārgumus, pieminekļus, pilis, ainavas, literatūru, dzeju, mūziku darīja godu pirmskara Eiropas intelektuāļiem un atklāja arī viņu iedomību, kad tie ar nicinājumu vēroja Savienotās Valstis. Taču lepnumam pakāpeniski pievienojās bažas, kad arvien skaidrāk parādījās, ka tagad arī mūsu kultūras ir daļa no pasaules apdraudētajām kultūrām.

Dažādības apziņa

Tādējādi jaunā Eiropas apziņa ir arvien jūtīgāka pret Eiropas kultūras dažādību, kam nav līdzīgas; tā saprot, ka šī dažādība veido tās mantojumu; tā arvien skaidrāk aptver, ka Eiropas kultūra ir polikultūra. Beidzot, apziņai apritot, šo polikultūru veidojošu bagātību apzināšanās liek apzināties draudus, un draudu apziņa liek apzināties šo polikulturālo bagātību.

Vai tas ir amerikāņu drauds? Vai mēs pacietīsim tikumu homogenizāciju un kultūras standartizāciju, ko Eiropā neatvairāmi izplata džinsi, T–krekliņi, vesterni, seriāli, šovi, hamburgeri, coca, pepsi, pamperi, self–service , supermārketi? Īstenībā amerikanizācija ir visvairāk iztēlotais un klajāk redzamais aspekts no pašas Eiropas nākušajam procesam — kapitālisma attīstības process, kas pārveido precē visu, kam pieskaras, industriālās attīstības process, kas standartizē visu, ko integrē, teghnobirokrātiskās attīstības process, kas padara anonīmu visu, ko sagrābj, galējs urbanizācijas process, kas dezintegrē senās kopienas un atomizē eksistences "vientuļajā pūlī". Šis process, kas jau ir sabojājis un izpostījis tik daudz kultūru pasaulē, tagad uzbrūk mūsu kultūrām...

(..)

Tieši tajā brīdī, kad zūd vecā identitāte, atkal parādās saglabāšanās instinkts.

(..) Nākotne ir neskaidra. Visizturīgākās kultūras ir tās, kas izgājušas cauri gadsimtiem, uzturot apmaiņu starp pilsētām un to dabisko apkārtni, piesūcinot ar pilsētniecisku smalkumu laukus un ar lauku kultūru pilsētas; tās uztur daudzskaitlīgo amatniecību, mazos vai vidējos īpašumus, lauksaimniecības polikultūras (kas ir labākie citas polikultūras balsti). Tur, kur monokultūra, industrializācija un pārurbanizācija visu nopostījusi savā ceļā, augšāmcelšanās šķiet neiespējama. Tātad visur Eiropā ir neskaitāmas, apšaubāmas kaujas, kur uz spēles ir likts Eiropas polikultūras liktenis. Degradācija, denaturācija, dezintegrācija vienmēr ir lietotas. Tās mums arvien vairāk māca, ka kultūras Eiropa ir trausla tajā, kas veido pašas bagātību — tās dažādībā.

 

Trauslums

1973. gads. Kipras karam ir atbalss ķēdē. Vidējo Austrumu arābu valstis aptur savas naftas piegādes Eiropas Rietumiem, kas piepeši redz itin kā savas agonijas ģenerālmēģinājumu.

Pietika tur, ļoti tālu Persijas līcī, aizgriezties naftas krāniem, lai Eiropas ķermeni pārņemtu asfiksija un lai beidzot mēs saprastu mūsu bezgalīgo trauslumu — mēs ilgu laiku dzīvojām ar asins pārliešanas sistēmu, pilnīgi atkarīgi no eksotiskiem naftas torņiem un cauruļvadiem, un mūsu asinis, nākdamas no tālām jūrām, sadalītas okeānos izkliedējošos tankkuģos, nobrauca tūkstošiem kilometru, pirms noenkurojās Hamburgā, Roterdamā, Denkerkā, Fosā, Dženovā, Venēcijā... Tātad, šajā, gadsimta sākumā Eiropas galējās varenības nebijušajā kritienā, galējā nevarībā, mēs beidzot varējām konkrēti uztvert, ka veco ligzdu, no kurienes konkistadoru vanagi bija devušies lidojumā, kopā tā laikā apdzīvoja noplukuši lidoņi, plātīdami savus knābjus kā putnēni. Eiropa bija vairs tikai liela, no planētas ēras izolēta Šveice. Kondors bija pārtapis dzeguzē.

Frailty,

jour name is Europe

Baiļu brīdis ir garām, tiek izstrādātas programmas. Atkal sākam dzīvot bez raizēm par rītdienu. Taču kopš tā laika enerģētiskais trauslums ir centrālā problēma lielākajai daļai Eiropas valstu. Vēl vairāk, izraisījusies tieši 1973. gadā ar piepešo naftas padārdzināšanos, krīze iefiltrē ekonomisko trauslumu pašā aktivitātes viducī. Krīze piepeši dara akūtu nepieciešamību pēc lielām konvertācijām, ko izsauc Āzijas un Latīņamerikas jauno industriju konkurējošā attīstība un tehnoloģijas mutācijas, kas arvien vairāk noris informātikas vadībā.

Anglija, Francija un Vācija, kas pagājušajā gadsimtā bija nostiprinājušas savu varenību ar oglēm un tēraudu, slēdz raktuves, apdzēš domnu krāsnis. No dzelzs laikmeta liesmojošajām, rūcošajām, kūpošajām katedrālēm Lotringā, Birmingemā un Bilbao ir palikuši tikai karkasi. Jauno varu varenība vairs nav enerģētikā, bet gan enerģijas informātiskā kontrolē un organizējošā datoru organizēšanā. Šajā nozarēs Eiropa bēdīgi seko Savienotajām Valstīm un Japānai, kas ir priekšgalā. Saskaņā ar "attīstības rādītāju", ko ieviesis Andrē Danzēns, 80. gados Savienotajām Valstīm būtu rādītājs 8, Japānai 6, Rietumiem 2,5.

Pasaules ass, kas no Vidusjūras bija pārvietojusies uz Atlantijas okeānu, tagad bija novirzījusies uz Klusā okeāna Ziemeļiem. Protams, Eiropas industrija saglabā līdzsvaru, vitalitāti, iedvesmu cauri satricinājumiem un negaidītiem grūdieniem, ko labāk par citām iztur viselastīgākas ekonomikas (Itālija) vai labāk organizētās (Vācija). Taču Eiropas ekonomikai turpmāk ir nepieciešams masīvi eksportēt, un tā ir vitāli atkarīga no starptautiskā tirgus, kas pats ir atkarīgs no planētas krīzes nejaušībām un un konvulsijām.

Pēc kara politiski panīkusi, Eiropa bija izbaudījusi brīnumainu ekonomisku uzplaukumu. Šo uzplaukumu turpmāk apdraud lejupslīde, kas skar tās ekonomikas vecos pamatus, un arī tas pats dara sevu trauslu — īstenībā pieaugums palielina atkarību, ko ietver savstarpēja atkarība.

Beidzot, demogrāfiskā krīze sākas kultūras krīzes brīdī, un tā atklājās vienlaikus ar ekonomikas krīzi. Pēc spēcīga kara un pēckara laika dzimstības grūdiena, kas atjauno un jauneklīgo Eiropas iedzīvotājus, demogrāfiskā pieauguma procenti apstājas 1964. gadā, un lielākā daļa Eiropas valstu vairs nepārsniedz auglību, kas uztur stacionāru populāciju (2,1 bērns sievietei). Pēc tam neatkarīgi no ekonomiskajām vai reliģiskajām atšķirībām starp valstīm, Eiropas quasi kopskaits krīt zem līdzsvara pakāpes, lai sasniegtu pēc Žerāra Kalo izteikumiem "viszemāko demogrāfisko ūdens līmeni". 1975.gadā "Itālijas auglības procents ir 1,5 bērni sievietei, tāds pats Šveicē, Dānijā 1,4 bērnu un Vācijā tāds ir sasniedzis līmeni zemāku par 1,3. Tas ir kaut kas nepiedzīvots". Šis sabrukums, ko izraisīja vispārējā vairāk nekā divu bērnu ģimeņu izzušana, rada iedzīvotāju pakāpenisku novecošanu." Vairāk nekā 13% 65 gadus vecu iedzīvcotāju skaits ir gandrīz pusē valstu un Vācijas Federatūīvajā Republikā, Austrijā, Dānijā un Vācijas Demokrātiskajā Republikā tas sasniedz vai pārsniedz 15%.

Tādējādi viena Eiropas puse ir atkarīga, bet otra — vāja. Pastāv kultūras, enerģētikas, ekonomikas un demogrāfisks vājums. Visuma eksvaldniece kļuvusi nožēlojama veča. Šī vājuma apziņa veido jaunās Eiropas apziņas būtisku aspektu.

Draudoša dīvainība

Aukstais karš, kas aizsākas 1947.gadā un intensificējas ar Berlīnes blokādi, padara PSRS par ārēju un komunismu par iekšēju draudu lielākajai daļai Rietumu eiropiešu.

Taču Berlīnes blokādes atcelšana (1949) tā nomierina Eiropas fronti, ka kara perēkļi pārvietojas un iedegas Tālajos Austeumos (ķīniešu komunisma uzvara 1949.gadā, Korejas kara sākums 1950.gadā). Nomierināšanās kļūs vispārēja pēc Korejas kara (1953) un poststaļinisma perioda sākuma, kas nes atkusni sistēmas iekšienē, un "mierīgas līdzāspastāvēšanas" ideju uz ārpusi. Pēc tam demokratizācijas cerības iznīcina ungāru revolūcijas apspiešana un regress brežņevismā, kamēr līdzāspastāvēšana atbrīvojas no sava pacifisma pēc Kubas raķešu lietas (1962). Tad rodas stāvoklis, kas vairs nav nedz aukstais karš, nedz mierīga līdzāspastāvēšana, bet no man’s land starp abiem. Berlīnes mūra celšana (1961–1962) iedibina un simbolizē Austrumu/Rietumu attiecību pārakmeņojumu, kas Eiropā sākās 60. gados, kamēr brežņeviskais sasalums ievieš PSRS birokrātiski policejisku sastingumu.

Šajā laika posmā galvenais vārds, lai apzīmētu PSRS, vairs nav staļinisms un vēl nav totalitārisms vai imperiālisms. Ja lasa "Le Monde" vai klausās franču televīzijas žurnālistus, PSRS un tās satelīti ir kvalificēti par sociālistiem, un pretstatā rietumu valstis — par kapitālistiem. Pēc 1970.gada viedokļi mainās. Padomju koncentrācijas nometne vairs neparādās kā vēsturisks starpgadījums, ko determinējis kapitālistiskais ielenkums un kas ir saistīts ar Staļina personu, bet kā pati sistēmas būtība, un dīvaini barbariskais Gulaga vārds, ko eksportējis Solžeņicins, vienlaikus to apzīmē un stigmatizē. Komunistisko partiju vairs neuztver kā vienlīdzīga kolektīvisma pamatu — tā atklājas kā visvarena kasta, kas monopolizē varu, kopš tā laika parādoties ar tās kodēto vārdu Nomenklatūra.

Kopš tā laika PSRS sociālisma idejas identifikācija ar strādnieku šķiras varu, biedēkli antikomunistiskajiem buržuā un bāku tās apbrīnotājiem, zaudē savu konsistenci.

Vārds "sociālisms" izzūd, to pakāpeniski aizvieto vārds "totalitārisms". Atklājums, ka "īstā demokrātija" ir tikai totalitāras tirānijas pseidonīms, pārvērtē "formālu demokrātiju" kreiso intelektuāļu acīs. "Formālā" demokrātija kļūst īsta, beigdama parādīties kā kapitālistiskās tirānijas aizsegs. Un demokrātijas/totalitārisma opozīciju aizstās kapitālisma/sociālisma opozīcija.

Tajos pašos 1970.–1980.gados, mēs apzināmies, ka PSRS vairs nav aplenkts cietoksnis. Milzīgas militāras investīcijas rezultātā, kas sākās pēc Kubas notikumiem (1962), PSRS piepeši parādās kā milzīga zemes, gaisa un jūras lielvara, kas ieviesusies visos kontinentos un klātesoša visās jūrās. Tātad, kopš tā laika var nojaust, ka PSRS ir ne tikai totalitārisma iemiesojums, bet arī imperiāla lielvara, kas apveltīta ar vismaz kvantitatīvu pārākumu visās militārajās jomās. Totalitārisms ir mašīna, kas, šķiet, var pašreproducēties līdz bezgalībai tāpēc, ka tā iedīglī iznīcīna visas potenciālās novirzes. PSRS militārajai varenībai, šķiet, jāpalielinās līdz bezgalībai. Tādējādi PSRS ir totalitāra un imperiāla lielvara, kas tiecas uz bezgalību un no zināma redzes leņķa rada bezgalīga Spēka iespaidu.

Taču no cita redzes leņķa mēs atklājam bezgalīgu vājumu. PSRS ir milzīga Impērija, bet centrbēdzes spēki pretī autonomijai, proti, neatkarībai, izstrādājas visās malās tās tautās. PSRS ir pārattīstīta militāra lielvara, bet tā ir arī neattīstīta birokrātijas apspiesta ekonomika, kas nav spējīga apmierināt pilsētas iedzīvotāju vajadzības. PSRS ir Valsts, kuras spēks ir vienīgās Partijas varas totāls monopols, taču totalitārisma vājums ir tas, ka jebkura novirze un pluralitāte, triviālas demokrātijā, tam var kļūt liktenīgas.

No tā izriet divu pretēju tēžu pareizība: viena apgalvo, ka PSRS ir vizlielākais drauds Eiropai, otra apgalvu, ka tās pret un ekonomiskais smieklīgums padara to par debilu milzi. Būtu jāapsver ekonomikas, kultūras un vārda liberalizācijas PSRS. Tādējādi Vara varbūt varētu pavājināt savu ietekmi, stiprinot savu fundamentu. Tas ir pārbaudīts Ungārijā. Taču Ungārija ir Impērijā, kamēr Krievija tur Impēriju un turas pie tā, pie kā turas. Īstenībā Hruščova liberalizācijas centieni ļoti ātri atbrīvoja centrbēdzes spēkus Polijā un Ungārijā, no kurienes ķeršanās pie militāras intervences un totalitāras saspringtības. Vienā ziņā Impērijas pasaules ekspansija 60.–70. gados izriet no hruščoviskās liberalizācijas neveiksmes. Šai neveiksmei sekoja došanās uz priekšu varenības palielināšanā, padarot to arī par bēgšanu uz priekšu.

Problēma, kas bija radusies 1953.–1960. gadā, atkal parādās 1987. gadā — vai totalitārisms var liberalizēties, neradot procesu, kas to dezintegrē, tādējādi, ar reakciju nosakot ttotālas varas atkal saņemšnau Paretijas Aparāta rokās, unv irzot to militāras varenības bēgšanā/virzībā uz priekšu? Nav loģiska risinājuma, kas ļautu izvairīties no pretrunas. Taču dzīve var rast loģiski neiespējamus risinājumus — kopš tā laika nav izslēgts, ka veikla politiska pilotāža varētu veikt liberalizējošu evolūciju, izvairoties no dezintegrācijas ķēdes reakcijas. Lai izdotos, tādai politikai vajadzētu atteikties no bruņošanās sacīkstes, likt uzsvaru uz mieru un sadarboties ar Rietumeiropu.

Tātad mēs varam saprast drauda dīvainību. Tā saistās ar PSRS sarežģītību, kuras militārā attīstība ir objektīvi kareivīga un kuras ekonomiskā attīstība būtu objektīvi pacifistiska. PSRS pacifisms var pārstāt būt tikai propaganda un tātad atspoguļot dziļo nepieciešamību pēc civilas sabiedrības un civilizētas ekonomikas. Taču PSRS imperiālisms nav tikai "antikomunistiska" ēsma. Revolūcija saņēmusi mantojumu no Impērijas, ko tā revolucionizēja, bet nevis emancipēja. Staļins atkal pārņēma lielkrievu carisma mantojumu, un senais imperiālisms ar komunisma universālo ideoloģiju jutās stimulēts, nevis aizliegts. Vēl ļaunāk — tāpat kā totalitārismu, krievu nacionālismu un PSRS imperiālismu stimulēja boļševisma neveiksmes humānajā, kultūras un civilizācijas jomā.

Tādējādi PSRS drauds Eiropai reizē ir skaidrs un neskaidrs. Tas ir milzīgs, izplūdis, neprecīzs. Tas ir burtiski neizmērojams. Hitleriskais drauds bija kliedzošs un bez mitas apliecinājās aktos: Reinzemes remilitarizācija, Anšluss, Sudetu atgūšana, Čehoslovākijas vasalizēšana. PSRS drauds neizpaužas nedz klaigāšanā, nedz prasībās. Tā runā par mieru, atbruņošanos, denuklearizāciju. Vienīgā drauda realitāte ir partijas absolūtajā varā, kura pieņem visus lēmumus slepenībā un kuras rīcībā ir absolūta militāra varenība. Kopš tā laika starp Impēriju un Eiropas rietumiem pastāv vairs ne tikai dzelzs aizkars, bet arī gigantisks aizsprosts, kas, paceldamies pret debesīm, un uzņemot milzīgu ūdens masu, izpostītu visu, ja izplūstu.

Mēs nezinām, kādā virzienā attīstīsies PSRS. Taču, pat pieļaujot, ka evolūcija noritētu liberalizējošā un pacifistiskā virzienā, briesmas paliktu tikmēr, kamēr būtu Impērija, pat kļuvusi lēnprātīga, iepretim valstīm, kas kļuvušas pundurītes un palikušas izolētas. Galu galā galvenās briesmas nav iespējamajā plēsoņā, tās ir laupījumā, kas piedāvājas. Valstu izolētība dara Eiropu par laupījumu.

Šī izolētība ir jo nopietnāka tālab, ka Eiropa var kļūt vēl trauslāka. Amerikāņu aizsardzības atkāpšanās vai enerģētiskā asfiksija, atņemot naftu, ir ticamas nākotnes hipotēzes. Savienotās Valstis, arī ļoti tuvā nākotnē, var stipri atslābināt savu atbalstu, pārveidojot savu politiku izolacionisma virzienā vai ar to saistīto stratēģiskā smaguma centru pārvietojot uz Kluso okeānu, proti, saskaņā ar ASV un PSRS līgumu par ieroču ardenāla samazināšanu. PSRS relatīvi tuvā nākotnē eventuāli var no jauna satelizēt vai protežēt Vidējo Austrumu un Persijas jūras līča valstis.

Ja šīs abas hipotēzes īstenojas, lai cik labi arī nebūtu nolēmuši, jāšaubās, vai Lielas Impērijas vadītāji varētu izvairīties no kārdinājuma uzdoties par aizbildņiem. Ja šajos apstākļos aizsardzības autonomija un enerģētiskā autonomija nebūtu nodrošinātas, Eiropa būtu laupījums nevis plēsīgam dzīvniekam, bet gan maitu ēdājam. Mazajai, sadrumstalotajai Eiropai, kas ir patvērusies Rietumos, esot viens pret vienu ar mīklaino Impēriju, pretēji pirmajam pieņēmumam, drauds nāk vairāk no tās pašas, nevis no Impērijas. Jaunā Eiropas apziņa satur ne tikai liela drauda apziņu. Tā ir arī sarežģītības, neskaidrības un iekšēja drauda apziņa.

Termonukleārais

Damokla zobens

Eiropai pirmā saskare ar kodolieročiem bija Hirosimas atombumba, pēc tam draudi izplatījās visā planētā un to prioritārie mērķi bija Maskava un Vašingtona. Pēc tam draudi šķita mērķējam uz Ķīnu, tad uz Vidējiem Austrumiem, un Eiropa galu galā šķita kļuvusi par priviliģētu oāzi, no kuras Damokla zobens novirzījies. Septiņdesmitajos gados Francijā par lielām nukleārām briesmām pasludināja nevis atombumbas un tālvades šāviņus, bet gan atomelektrostacijas.

1977. gadā PSRS uzstāda savas SS 20, mērķējot uz Eiropu. Notikumu ignorē vai tas atstāj vienaldzīgus līdz NATO lēmumam izvietot Rietumeiropā 108 Pershing–2 (1979. g. decembrī), kas izraisa lielas debates, un efektīvus eirotālvades šāviņus (1983–1984). Tad piepeši atklāj, ka termonukleārais drauds ir koncentrējies Eiropā. Bumba, ko uzskatīja domātu citiem, ir mūsu mājās, tā domāta mums.

Patiesībā šodien šķiet, ka konflikta gadījumā divām Superlielvarām, vienai un otrai, būtu interese stāties pretim Eiropā, tādā veidā saudzējot savu teritoriju. Stratēģi pat apsver, ka Eiropa varētu kļūt par izvēles laukumu, lai veiktu sintēzi starp diviem kariem, kam vajadzētu izslēgties līdz pēdējam progresam, kas panākts ieroču minituarizācijā un kodolšāviņu precizēšanā — konvencionāls karš un atomkarš. Tādējādi Eiropa, kas domāja, ka atrodas tālu no iznīcināšanas, riskē kļūt ja ne iznīcināta, tad vismaz izpostīta, kamēr pārējā pasaule izbēgtu no slaktiņa.

Iespējamās iznīcināšanas apziņai nav jāapslēpj cits drauds — paverdzināšana. Mēs esam vienlaikus apdraudēti ar ekstermināciju un totalitārismu, un šis savienojums mums izvirza liktenīgu alternatīvu starp diviem vienlīdz absurdiem priešlikumiem: "labāk sarkans, nekā miris", "labāk miris, nekā sarkans".

Jaunā Eiropas apziņa

Jaunā Eiropas apziņa nav Eiropas provincializācijas un amputācijas apziņa, kas iegūta 1945.–1950. gadā. Tā nav piecdesmito un sešdesmito gadu ekonomiskā uzplaukuma apziņa. Pirmajā vietā ir apziņa, ka ekonomiskajam uzplaukumam nav jāapslēpj nejaušība, neskaidrība, pagrimums. Pagrimums ir kaut kas cits nekā beigas. Taču kā beigas, un turklāt vēl ar neizsakāmu pazemību, tās mums dod pēdējo apgaismību, kas liek mums saprast likteni.

Jaunā Eiropas apziņa ir kultūras, enerģētisko, ekonomisko, demogrāfisko, morālo, un vairāk par visu politisko un militāro vājumu apziņa. Jaunā Eiropas apziņa nesaraujami savienojas ar visu šo vājumu apziņu, un to, ka ir pasaules nozīmes sevišķā mantojuma glabātāja. Tā ir arī spēku eksistences un aktivitātes apziņa — ne tikai politisko un ekonomisko spēku, kas strādā, lai saglabātu Eiropas identitātes, dažādības un patiesības Valstīs (reģionālisms, ekoloģisms) un kultūrās, vienlaikus tā ir visiem šiem spēkiem nepieciešamās pārenerģijas apziņa.

Beidzot jaunā Eiropas apziņa ir — viss ir nenoteikts, Draudi paši ir apdraudēti, un kā teicis Helderlīns, briesmās aug tas, kurš glābjas.

Tādējādi tagad visas problēmas, nenoteiktības, riski, tagadnes un nākotnes veiksmes ir kopīgas visām Eiropas partijām, provincēm, valstīm un nācijām, kas tās vieno kopīgā liktenī. Jaunā Eiropas apziņa ir likteņa kopības apziņa.