Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Evita Miezāne. Par preventīvu piespiedu līdzekļu ieviešanu Latvijas tiesību sistēmā

Šā gada 18.maijā Eiropas Komisija nāca klajā ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par aizsardzības pasākumu civiltiesībās savstarpēju atzīšanu. Tajā paredzēta pārrobežu sadarbība tādu aizsardzības pasākumu atzīšanā un īstenošanā, kurus Latvijas tiesību sistēma pašlaik vēl nepazīst. Tomēr paredzams, ka situācija drīzumā mainīsies, turklāt ne vien regulas projekta kontekstā, bet īpaši jau saistībā ar aktivitātēm nacionālajā līmenī, kas notiek, lai jau tuvākajā nākotnē arī Latvijā būtu iespējama attiecīgo aizsardzības pasākumu piemērošana. Līdz ar to ir nepieciešams skaidrojums par šo aizsardzības pasākumu būtību un to aktualitāti nacionālajā līmenī. Saskaņā ar regulas projektā sniegto skaidrojumu tajā paredzētie aizsardzības pasākumi ir jebkuri preventīva (t.i., profilaktiska) rakstura terminēti lēmumi, kas tiek pieņemti, lai aizsargātu personu, kad pastāv nopietns iemesls uzskatīt, ka tās fiziskā vai psiholoģiskā integritāte vai tās brīvība ir apdraudēta. Respektīvi, tie ir pasākumi, kuru galvenais mērķis ir personas integritātes un brīvības aizskārumu novēršana, piemēram, aizliegums tuvoties aizsargājamās personas dzīvesvietai, darba vai atrašanās vietai, aizliegums jebkādā veidā sazināties ar aizsargājamo personu vai šai personai tuvoties, tāpat arī lēmums piešķirt ekskluzīvas tiesības apdraudētajai personai attiecībā uz personu kopīgo mājvietu.

• Krista Putna. Pircēja pienākums pārbaudīt preces kvalitāti

1980.gada ANO Konvencijas par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem (CISG) 38. un 39.pants ir īpaši aktuāls tiesu praksē – tie ir vieni no visbiežāk piemērotajiem CISG noteikumiem. Tie paredz: lai pircējs varētu izmantot savas tiesības preču neatbilstības gadījumā, tam jāievēro noteikta kārtība un procedūra. Analizējot CISG 38.pantu, jāsecina: lai gan izveidojušās kopīgas vadlīnijas attiecībā uz tā piemērošanu, kas veicina CISG vienveidīgu piemērošanu, atsevišķos jautājumos pastāv atšķirīgas pieejas (piemēram, t.s. profesionāla pircēja (angļu val. – pro-buyer) pieeja un pretējā – pircējam draudzīgā (angļu val. – buyer-friendly) pieeja). Tā kā CISG 38.panta noteikumi ir pietiekami elastīgi, lai tiktu pielāgoti konkrētiem lietas apstākļiem, aktuāls ir jautājums, vai un cik liela nozīme piešķirama subjektīviem faktoriem, kas var ietekmēt pārbaudei nepieciešamo laiku. CISG 38.panta pirmā daļa nosaka, ka pircējam jāpārbauda preces vai jānodrošina to pārbaude tik īsā laikā, kāds konkrētos apstākļos praktiski iespējams. Lai gan pircējam ir pienākums pārbaudīt preces, gadījumos, kad viņš to nav izdarījis vispār vai ir izdarījis nepilnīgi, nerodas līguma vai CISG pārkāpums, tomēr sekas var būt tālejošas, jo tas ir nesaraujami saistīts ar paziņojuma sniegšanas pienākumu.

• Oskars Ramiņš. Šķīrējtiesu darbības reglamentācija Latvijā

Konkrētajam rakstam nav akadēmiskas ievirzes – tas vairāk domāts, lai rosinātu diskusiju par šķīrējtiesu darbību Latvijā. Lai arī Civilprocesa likums (CPL) skaidri nenosaka šķīrējtiesu būtību un mērķi, tomēr, domāju, lasītāji piekritīs, ka primāri tie ir: nodrošināt tiesību subjektiem iespēju ātri izskatīt strīdus un atslogot vispārējās jurisdikcijas tiesas. Tomēr pāri šiem mērķiem ir tiesiskums – nodrošināt personu likumīgo interešu un tiesību aizsardzību. Tas, kā reāli tiek izpildīti iepriekš minētie mērķi, izpaužas statistikas datos. Pirmkārt, kā liecina Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010.gada dati, sakarā ar būtiskiem materiālo un procesuālo normu pārkāpumiem bija 255 lietas. Salīdzinoši kasācijas kārtībā tika iesniegtas 869 lietas. No minētajām 255 lietām 6% jeb 14 lietas bija par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas nolēmuma izpildei. Interesants ir fakts, ka 85% gadījumos nolēmums pilnīgi vai daļēji ir atcelts. Lai arī lietu skaits par izpildraksta izsniegšanu šķīrējtiesas nolēmuma izpildei salīdzinoši nav liels, tomēr atcelto nolēmumu proporcija ir zīmīga. Profesors Kalvis Torgāns ir uzsvēris: “[..] dažādu trūkumu dēļ tiesas, respektīvi, tiesneši, kas vienpersoniski lemj par izpildu raksta izsniegšanu, 2008.gadā nav taisījuši pozitīvu lēmumu vairāk nekā 790 gadījumos, bet 2009.gadā – gandrīz 1000 gadījumos. Tātad šķīrējtiesas spriedums ir izrādījies brāķis. Tik liels brāķa skaits ir šokējošs.”

“Jurista Vārda” redakcija

www.juristavards.lv