Viesturgarā audzinātie, dziesmas sargātie

Georgs Latiševs ir viens no tiem jauniešiem, gandrīz vēl zēniem, ko 1947. gada vasarā apcietināja par padomju varas apdraudēšanu. Viņš toreiz mācījās Rīgas Valsts tehnikumā, svēti ticēja, ka padomiskā okupācija nevar būt mūžīga, un atrada ceļu uz Latviešu demokrātiskās pretestības kustības organizāciju. Jaunieši vāca ziņas par padomju karaspēka atrašanās vietām un tik vien paguva kā pāris reizes izlīmēt pašu sagatavotās proklamācijas. Nebija nekādas konspirēšanās pieredzes, un pietika ar vienu provokatoru, lai čekas rokās nonāktu organizācijas dalībnieku saraksti. Starp četrdesmit arestētajiem jauniešiem bija daži bijušie leģionāri un arhitektūras studenti, arī dažas meitenes, bet lielākā daļa Valsts tehnikuma audzēkņi. Trīsdesmit vienam no viņiem piesprieda 25 gadus katorgas darbos. Arī Georgam.

Viņš nonāca Noriļskā, cieta badu un salu, bet 1955.gada sākumā, kad bija stājies spēkā dekrēts par to ieslodzīto atbrīvošanu, kas tiesāšanas laikā vēl bijuši nepilngadīgi, saslima ar tuberkulozi. Tikai brīnums jauneklim palīdzēja palikt Veļupes šajā krastā un atgriezties mājās. Vēl pēc divpadsmit gadiem, kad padomju impērija svinēja savas revolūcijas 50.gadadienu, viņš beidzot tika reabilitēts un varēja dzīvot arī Rīgā.

Nesen Georgs Latiševs saņēma Pretošanās kustības dalībnieka nozīmi. Viņš aktīvi darbojas arī Politiski represēto Latvijas brīvības cīnītāju apvienībā. Esam tikušies un runājušies vairākkārt. Bet gandrīz nemaz — par to melno, necilvēcisko, uz dzīvības un nāves robežas trīsošo, kas astoņu gadu garumā postījis un plosījis viņa zaļoksnos jaunības un vīra gadus. Tāds ir arī šis stāsts — ne par tumsu, kam cauri brists, bet par gaismu, kas sāpju ceļos starojusi no dziesmas un labiem cilvēkiem.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktor

Stāsta Georgs Latiševs:

— Dziesma ikvienu dzīvi dara krāsaināku un pilnskanīgāku. Man dziedāšana glābusi dzīvību. Un ne vienu reizi vien. Kad nonācu čekas rokās, man bija tikko septiņpadsmit. Pēc tam sekoja gari mēneši Centrālcietumā, ceļojums lopu vagonā cauri visai Sibīrijai un vergu darbi Noriļskā. Bet jau zem modrās čekistu un cietumsargu acs mēs iemanījāmies stiprināt savu garu ar dievvārdu un dziesmu. Starp ieslodzītajiem bija mācītājs Niedrags (vārdu esmu aizmirsis), kas paslepus rīkoja dievkalpojumus. Viņš teica īsu svētrunu, aizlūdzām par Latviju, par mums visiem un nodziedājām kādu korāli. Un bija kāds skolotājs, kas skolā bija vadījis kori. Es no skolas gadiem labi atcerējos Leonīda Breikša un Jāņa Norviļa "Svēto mantojumu", varēju nodziedāt visas balsis. Atradās katrā balsu grupā pa diviem trim vīriem, kas varēja labi noturēt meldiņu. Un tā mēs 1948.gada 15.maijā Centrālcietuma mūros dziedājām dziesmu, kas ikvienam latvietim skan kā zvērests. Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai... tā vārdos neizsakāmā kopības sajūta, kas mūs vienoja dziesmā, mani pavadīja visos katorgas ceļos.

Jau cietumā dziesma mani saveda kopā ar Tālivaldi Zēbergu un vēlāko dzejnieku Hariju Skuju. Bijām trīs lustīgi dziedātāji. Dziedājām trīsbalsīgi, priecinādami kameras biedrus. Bijām kopā līdz pat Noriļskai. Tur gan mūs sadalīja pa brigādēm, bet dziesma atkal ļāva satikties. Bijām saklaušinājuši, ka tiek organizēta tā saucamā kultbrigāde. Vadītājs bija kāds igaunis, ļoti labs akordeonists. Pieteicāmies mēs arī. Ja atmiņa neviļ, nodziedājām dziesmiņu "Tur mazā meža bunkurītī". Dziedājām trīsbalsīgi, skanēja vareni, vārdus jau viņš nesaprata. Uzreiz tikām pieņemti. Dziedājām arī korītī. Mācījāmies dažādus svētku gabalus, tikai pašu Staļinu mums ar savām noziedznieku mēlēm nebija ļauts apdziedāt. Kultbrigāde mums palīdzēja pārciest pirmos, pašus grūtākos mēnešus. Ziemā kuģi nepienāca, no mājām neko nevarēja atsūtīt, dzīvojām mūžīgā izsalkumā. Ar miesām strauji gāja uz leju, bet darbā bija jāiet. Ilgi gan tā kultūras brigāde nepastāvēja, vēlāk arī mūs sūtīja darbos. Sauca kopā tikai uz lieliem svētkiem. Tomēr dažas dienas varējām padzīvot ārpus sala un vergu darba.

"Svēts mantojums" — tā bija dziesma, kas nāca līdzi no mājas, no ģimenes, no manas pirmās skolas. Un man likās svarīgi paturēt atmiņā visas balsis. Bijām iemanījušies izmantot tukšo cementa maisu iekšējās kārtas. Uz šī brūnā papīra rakstījām pat vēstules. Es savilku nošu līnijas un rakstīju "Svēto mantojumu". Protams, bez vārdiem un bez virsraksta. Notīm klāt neviens neķērās, man šīs lapas joprojām saglabājušās.

Pati dziedāšana un mūzikas saprašana man droši vien iedzimta. Vectēvs Nikolajs Latiševs bija krievs, strādāja uz Rīgas – Orlas dzelzceļa un apprecējās ar vācu tautības guvernanti Eiženiju. Vecmāmiņa jauki spēlēja klavieres, bet vectēvam bija brīnišķīgs patafons un ļoti laba skaņuplašu kolekcija. Viņš arvien sauca mani klausīties — Šaļapinu, Karūzo, daudzus citus virtuozus. Tēvs Pēteris studēja konservatorijā, dziedāja operā Rīgā un pēc tam Liepājā. Kad kara beigu cēlienā bijām nonākuši Kurzemes katlā, tēvs Kuldīgā noorganizēja mūzikas skolu, kur mācījos arī es. Mūsu skolotāji bija daudzi ievērojami mūziķi. Es kādu laiku mācījos klavierspēli pat pie Lūcijas Garūtas. Arī māte, pēc tautības latviete, bija ļoti muzikāla un dziedāja operas korī.

Bet tas patriotiskais gars, kas mums, jaunekļiem, deva drosmi "melnajā bertā" ceļā uz Centrālcietumu pilnā balsī dziedāt "Dievs, svētī Latviju!" un pēc tam arī cietuma kamerā turēt dzīvu dziesmas garu, tas tika ieaudzināts skolā. Viestura zēnu pamatskolā mums dziedāšanu mācīja Haralds Mednis. Viņš ik rītu spēlēja ērģelītes, dodams noskaņu visai dienai. Domāju, ka viņš bija arī komponējis mūsu skolas himnu, kuras vārdus un melodiju neesmu aizmirsis. Atceros, ar kādu svinīgu izjūtu mēs dziedājām:

Latvijā daudz zēnu brašu,

Tēvu likums kam ir svēts.

Modru sirdi, gaitu ašu,

Tāds ir darbam izredzēts.

Un tad nāca piedziedājums:

Mēs, latvju zēnu saime,

Mūs vieno Viesturgars.

Lai tēvija zied laimē,

Mums strādāt prieks un spars.

Tā dziesma mani nosargāja līdz pat 1955.gada sākumam. Jau tuvu bija atbrīvošanas brīdis, gars bija možs, bet manas bada un pārlieku smagā darba izvārdzinātās miesas pieveica tuberkoloze. Nonācu slimnīcā, bet tā saukto pasku, kas toreiz bija vienīgās zāles šīs slimības ārstēšanai, mans organisms nepanesa. Viss strauji gāja uz leju, cerību gandrīz vairs nekādu, bet atradās cilvēks, kas burtiski izrāva mani no nāves valgiem. Tas bija Bernhards Press — ebreju tautības ārsts, kas strādāja medicīnas daļā, kaut arī pats bija ieslodzītais. Vācu laikā viņam bija palīdzējuši izglābties Rīgas inteliģenti, bet ap 1950.gadu viņš bija apcietināts un atsūtīts uz Noriļsku. Viņš ņēma mani savā aizgādībā un vārda tiešā nozīmē izkauca priekš manis streptomicīnu, kas toreiz tikko bija parādījies. Viņš izcēla mani no slimības gultas un apbrīnojamā kārtā prata mani paturēt slimnīcā vēl gandrīz četrus mēnešus — līdz tiesas dienai, kad tika pieņemts lēmums par atbrīvošanu. Kad nāca vēlais Noriļskas pavasaris, es tiku mājās. Dakteri atbrīvoja krietni vēlāk. Septiņdesmito gadu otrā pusē viņš aizbrauca uz Rietumberlīni, tagad vairs netiekamies, bet viņam būšu pateicīgs līdz mūža galam.

Harija Skujas dzīves pavediens pārtrūka 57. mūža gadā. Līdz tam vienu otru reizi tikāmies un padziedājām, lielākoties pie Tāļa Zēberga. Pats esmu dziedājis un dziedu dažādos ansambļos, mazliet esmu paskolojies arī pie Tāļa Matīsa un Ilgas Tiknuses. Mana dzīvesbiedre Inese Glūdiņa ir pianiste un klavierspēles pedagoģe, mūzika tuva visām trim meitām. Līga labi jūtas latviešu un lietuviešu dainu dārzos, Baiba ir čelliste un pašlaik strādā Somijā, Anda ir vijolniece un pašlaik spēlē Hāgenes orķestrī Vācijā. Andas dēls Dāvids vienlīdz labi runā latviski un vāciski, bet kādu mūzikas žanru viņš izvēlēsies, vēl ir nākotnes ziņā.