Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs - par sevi, par dzīvi, par laiku. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.03.1999., Nr. 86/87 https://www.vestnesis.lv/ta/id/22959

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kā sakārtot optimālu mūsu valsts budžetu

Vēl šajā numurā

19.03.1999., Nr. 86/87

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Devītā tikšanās

Šoreiz par Valsts programmas "Sabiedrības integrācija Latvijā" koncepciju, kas 10. martā publicēta mūsu laikrakstā

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks filozofs Vilnis Zariņš

Z3.JPG (20513 BYTES) Vilnis Zariņš: — Es arī zināmā mērā esmu šīs koncepcijas līdzautors, esmu piedalījies šī dokumenta izstrādāšanā. Tā vēl nav programma, bet uz šīs koncepcijas pamata varētu veidoties Latvijas sabiedrības integrācijas programma. Tas ir visumā ļoti optimistisks skicējums. Nekur pasaulē nekas tāds nav realizēts. Kad okupanti kolonizējuši kādu iekarotu zemi, parasti tas ir beidzies vai nu ar iekarotās zemes tautas nožņaugšanu — tā tas noticis ar prūšiem, ar jātvingiem, ar ižoriešiem un daudzām citām tautām —, vai arī ar kolonistu izdzīšanu — šajā gadsimtā tā mandžūri 1911.gadā tika izdzīti no Ķīnas, lielāko daļu franču izdzina no Alžīrijas un tikko, pirms astoņiem gadiem, irākiešus — no Kuveitas. Integrācija notiek, ja ienācēju ir skaitliski maz un viņi no kolonistiem kļūst par imigrantiem. Starp kolonistu un imigrantu ir ļoti augsts slieksnis. Kolonists tiecas uzspiest savas tradīcijas un savu valodu pakļautajām tautām, turpretim imigrants cenšas iekļauties tajā zemē, kur viņš nonācis. Manuprāt, principiālais jautājums ir tāds — cik daudzi kolonisti sāks justies kā imigranti, kam jāiekļaujas tajā zemē, kur viņi ieradušies, un jāpieņem tie spēles noteikumi, kuri šajā zemē pastāv.

Varmācīgi nekāda integrācija nevar notikt. Tā var būt tikai brīvprātīga. Es domāju, ka Latvijā stāvoklis nav bezcerīgs. Vismaz daļa kolonistu jau sāk justies kā imigranti. Viņi mācās latviešu valodu, cenšas iekļauties Latvijas dzīvē. Bet vai tā ir lielākā daļa — par to es vēl atturos spriest. Tā varētu būt krietni liela daļa, bet te vēl ir daudz nezināmo. Parasti tur, kur pamattautas īpatsvars ir mazāks par 75 procentiem, pastāv zināmas problēmas. Tāda robežsituācija ir Spānijā, kur spāņu ir apmēram 70 procenti. Pārējie ir kataloņi un galisieši, kas ir ļoti tuvi spāņiem un visumā draudzīgi noskaņoti, un baski, kuri ir stipri atšķirīgi un izvirza diezgan lielas pretenzijas. Tāpat Ziemeļīrijā, kur apmēram 60 procenti ir protestantu, un 40 — katoļu. Valoda gan ir viena, bet mentalitāte atšķirīga. Un katra kopiena grib būt dominējošā. Latvijā dominējošais stāvoklis, protams, var būt tikai latviešu valodai un latviešu kultūrai. Ja visi Latvijas iedzīvotāji pieņems šos spēles noteikumus, tad situācija, es domāju, būs gan sarežģīta, bet nebūt ne bezcerīga. Ilūzijas, ka viss būs ļoti viegli un vienkārši, tomēr būtu nevietā. Viss būs diezgan grūti un stipri sarežģīti.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks filologs Jans Rihards Bērugs

Z2.JPG (14890 BYTES) Rihards Bērugs: — Runājot par sabiedrības integrāciju, es varu pastāstīt par vērojumiem Vidzemes augstkolā, kur es pašlaik strādāju. Pagājušajā sesijā mums bija informācijas diena, kad pasniedzēji un studenti par studijām mūsu augstskolā stāstīja skolēniem no visas Latvijas. Bija atbraukuši gan latviski, gan krieviski runājoši jaunieši. Mūsu mācībvaloda ir latviešu un angļu. Tika uzdots jautājums, vai pie mums var mācīties arī tie, kam pamatvaloda ir krievu valoda. Atbilde bija, ka var mācīties. Bet varēja redzēt, ka viena no mūsu trim krievu studentēm — pavisam augstskolā ir 262 studenti — grib kaut ko piebilst. Un pasākuma beigās viņa piecēlās un sacīja, ka Vidzemes augstskolā var mācīties visi. Mēs, jaunieši, viņa teica, nekad neesam domājuši par to, ka vienam mātes valoda ir latviešu, otram — krievu valoda. Viņa samērā labi runā latviski, labāk nekā es. Bet var just, ka ir akcents. Tāpat kā man. Un no viņas izstaroja ļoti liels pozitīvisms. Es domāju, tas nāk no tā, ka viņa jūt pret sevi labvēlīgu attieksmi, uzticību. Tas, kas no mums tiek prasīts, viņa teica, ir lojalitāte. To viņi teica ar palīgteikumu un turpināja: "Tas jau pats par sevi saprotams." Manuprāt, tajā, ko viņa teica, varbūt slēpjas atbilde uz mūsu jautājumu.

Es arī domāju, ka varbūt ir vajadzīgi un nepieciešami teorētiski raksti un programmas, bet pats svarīgākais ir labs paraugs — pozitīvi noskaņoti cilvēki, kas rada uzticību. Tā ir atslēga harmoniskākas sabiedrības veidošanai.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere rakstniece Marina Kosteņecka

Z4.JPG (20112 BYTES) Marina Kosteņecka: — Es Latvijas Radio pašlaik vadu divas autorprogrammas krievu auditorijai. Pieaugušajiem ir "Doma laukums" un bērniem — "Punktiņš, punktiņš, komatiņš". Kad krievu bērni atnāk pie manis studijā uz ierakstu, ļoti bieži viņiem pirmais jautājums ir: "Kādā valodā runāsim?" Tas mani ļoti iepriecina. Skolā viņi latviešu valodu mācās līdz sešām stundām nedēļā. Arī angļu valodu viņi apgūst daudz dziļāk un nopietnāk, nekā tas bija padomju laikā. Mainās attieksme pret valodu kā tādu. Nākusi izpratne, ka tā ir bagātība. Es nevaru apgalvot, ka ģimenēs latviešu valodu uzskata par galveno, ka tā būtu pirmām kārtām jāmācās. Daudzi par svarīgāko uzskata angļu valodu. Bet lielu uzmanību pievērš arī latviešu valodai. Īpaši tie, kas bērnus sūta privātskolās. Viņiem bieži vien ir pat latviešu valodas privātskolotāji. Pirms desmit, divdesmit gadiem tāda parādība nebija iedomājama.

Es cerības lieku uz jauno paaudzi. Veidojas kulturālu krievu jauniešu un pusaudžu slānis. Viņi, piemēram, dzied pareizticīgo baznīcu koros. Arī daudzās skolās ir kori. Krievu skolās ienāk koru kultūra, kas padomju laikos te nebija. Līdzās tam šī jaunatne apgūst savas tautas patiesās garīgās vērtības. Šis jaunatnes slānis ir klusāks, mazāk pamanāms, bet es kā radiožurnāliste ar to saskaros un vienkārši daru jums zināmu, ka tāds pastāv. Barkašovieši un viņiem līdzīgie ir labāk pamanāmi, jo viņi arī kļuvuši aktīvāki un izlec daudz asāk nekā padomju laikos, kad visi staigāja ar pionieru kaklautiem un viss bija nonivelēts. Bet tai pašā laikā mēs varbūt mazāk zinām par citu jaunatni, kas uzvedas daudz klusāk. Negatīvie piemēri ir labāk redzami, kā, piemēram, tie paši barkašovieši. Tās ir briesmas, kas draud gan Krievijai, gan Latvijai, tas nevar nesatraukt nevienu normālu cilvēku. Bet līdzās šiem profašistiski un ļoti šovinistiski noskaņotajiem jauniešiem, es vēlreiz gribu uzsvērt, ir liela krievu jaunatnes daļa, kas dzied garīgo mūziku, labi pazīst gan krievu, gan latviešu kultūru un piedalās arī Dziesmusvētkos. Viņi integrējas.

Protams, nevar teikt, ka visas problēmas ir jau atrisinātas un tās nepastāv. Es pilnīgi piekrītu, ka integrācija nevar notikt pati no sevis, vienkārši ar bioloģiskās paaudzes nomaiņu. Es tikai gribu akcentēt arī tos pozitīvos momentus, ar kuriem latviešu auditorija varbūt mazāk saskaras.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks mediķis Ilmārs Lazovskis

Z1.JPG (17746 BYTES) Ilmārs Lazovskis: — Integrācija neapšaubāmi ir ļoti svarīga problēma. Tā ir problēma numur viens. Ja pastāv probēma, tad jāapzinās daži pamatfakti, kas saistīti ar šo problēmu. Un jāmeklē ceļi un iespējas problēmas risināšanai. Vispirms jāapzinās tas fakts, ka tie, kas Latvijā iebraukuši, vienalga, cik viņi ir, nekur projām nebrauks. No otras puses, šī zeme ir vienīgā vieta visā pasaulē, kur var saglabāties un attīstīties latviešu tauta, valoda un kultūra. Amerikā un visur citur tas var notikt tikai tādā pašdarbības līmenī. Un trešais moments: Latvijā ir vērojama integrācija. Bet integrācija notiek gan vienā, gan otrā virzienā. Es pats par to esmu pārliecinājies. Piemēram, ir tāds miestiņš Ērgļi, kur es braucu slēpot. Tur dzīvo kādas piecas krievu ģimenes ar visiem bērniņiem. Viņi ir iebraucēji. Un visi runā latviski. Tā viņiem nav bijusi nekāda problēma. Vietējie iedzīvotāji itin vienkārši nav nekad sapratuši krievu valodu. Tāda ir arī liela daļa pagastu Talsu rajonā, kur katrā dzīvo trīs četras krievu ģimenes. Jūs droši varat runāt ar viņiem latviski, viņiem nav nekādu problēmu. Viņi ir pilnīgi integrējušies. Tajā pašā laikā viņiem ir savas tradīcijas, pareizticība. Un ir citādi piemēri. Pirms dažiem gadiem es kopā ar Kultūras fondu biju Latgalē, mēs apbraukājām Austrumlatgales skolas. Tur ir ciemi, kur vai nu nedzīvo neviena latviski runājoša ģimene vai ir kādas trīs četras latviešu ģimenes. Arī viens mans kursa biedrs dzīvo Latgalē. Viņš ir latvietis un sieva ir latviete, bet tai vietā, kur viņi visu šo laiku dzīvojuši un joprojām dzīvo, tur nav bijis latviešu bērnudārza. Būdami draudzīgi noskaņoti, viņi savus trīs bērnus sūtījuši krievu bērnudārzā. Tagad šie bērni vairs nerunā latviski. Viņi ir pilnīgi integrējušies krievu sabiedrībā. Viņi beidza arī krievu vidusskolu, patlaban viens aizbrauca uz Maskavu mācīties. Nezinu, ko viņi patlaban dara. Bet viņi ir pilnīgi integrējušies, un tas noticis nesāpīgi. Varbūt vecākiem tas nepatika, bet nekādu starpnacionālu problēmu nebija.

Šie bija trīs fakti, kurus es gribēju minēt, ar kuriem mēs nevaram nerēķināties. Visos šajos gadījumos integrācija notikusi brīvi, nepiespiesti, bez speciālām programmām. Bet ko mums darīt, kāds var būt risinājums?

Es pilnīgi piekrītu, ka visas cerības — varbūt tā ļoti vienkāršoti sakot — ir tikai uz jauno paaudzi, uz jauniem cilvēkiem. To paaudzi, kas te nāca kā uzvarētāji, to mēs vairs nepāraudzināsim. Bet jaunā paaudze — bērni, skolēni, studenti — savā domāšanā ir daudz brīvāka, demokrātiskāka. Viņi skatās, kas notiek apkārt, kur iet pasaule.

Tas būs ilgs process. Ātri te nekas nevar notikt. Medicīnā ir tāds ironisks izteiciens — jauni uzskati, jaunas idejas uzvar nevis tāpēc, ka visi atzīst, cik tas ir pareizi un gudri, bet tādēļ, ka izmirst šo ideju pretinieki. Es negribu teikt, ka visiem integrācijas nīdējiem no šīs saules ir jāaiziet, bet gan to, ka jaunais ir nenovēršams, tas nāk. Vai nu mēs to gribam vai negribam, bet pasaule attīstās pēc saviem likumiem.

Divas lietas, manuprāt, ir vissvarīgākās. Tās ir izglītība un kultūra. Kāda būs mūsu skola, kāda būs mūsu izglītības sistēma — es nerunāju tikai par valodu, bet, protams, arī par valodu, — no tā viss būs atkarīgs.

Es esmu izaudzinājis divus bērnus un man ir pieci mazbērni, tāpēc es vienmēr esmu vērojis, kas tur notiek. Kā bija, kad mācījās mani bērni, un kā ir tagad, kad skolā sāk iet mazbērni. Arī pats es visu mūžu strādāju izglītībā. Un es neesmu apmierināts ar to, kā pašlaik attīstās mūsu izglītība.

Otrs ir valodas jautājums. Es negribu teikt, ka tas ir gluži tas pats, kas mīlestība, bet arī valoda ir ļoti jutīga lieta. Tur vajag ārkārtīgu taktu un reizē nedrīkst zaudēt neatlaidību. Nevar pavēlēt — runā latviski vai runā krieviski. Tas ir ļoti jutīgs jautājums.

Izglītībai Latvijā ir jābūt latviešu valodā. Ja bērns skolā nav mācījies latviešu valodā, tad vēlāk nevar prasīt, lai viņš zinātu latviešu valodu. Kā tas notiek citur pasaulē? Piemēram, ja jūs gribat Kopenhāgenas universitātē studēt medicīnu, jums jāmācās dāņu valoda. Kaut gan skaidri un gaiši jāsaka — ar dāņu valodu jau pasaulē nevar tālu tikt, ir jāzina arī angļu valoda. Tāpat jaunākā medicīnas literatūra ir lielākoties angļu valodā. Tomēr visur pasaulē tiek prasīts zināt tās valsts valodu, kurā tu mācies.

No tās iedzīvotāju masas, kas vēlas integrēties, tiek prasīts elementārais — viņiem jākārto eksāmens pilsonības iegūšanai. Es ar šīm programmām esmu iepazinies. Manuprāt, prasības vēstures zināšanā varbūt ir pārāk augstas. Es te domāju Latvijas senāko vēsturi pagājušajos gadsimtos. Bet ļaunākais ir valodas eksāmenu kārtošanā pastāvošā korupcija. Es to esmu pieredzējis slimnīcā — cilvēki, kas ne vārdu nevar latviski pateikt, pēkšņi nokārto eksāmenu augstākajā līmenī. Tas rada ironisku attieksmi pret šo valodas eksāmenu.

Nākotnē es tomēr skatos ar piesardzīgu optimismu. Liekot cerības galvenokārt uz jaunajiem cilvēkiem. Te atkal varu atsaukties uz personisko pieredzi, runājot gan par studentiem, gan pacientiem. Mans iekšējais mehānisms man liek sarunāties ar pacientu viņa dzimtajā valodā. Tā es nesen sāku runāt krieviski ar kādu jaunu krievu meiteni, bet viņa mani pārtrauca un sacīja: "Runāsim latviski!" Un šādu pozitīvu piemēru ir daudz. Statistikas ziņu man nav, bet es domāju, ka pozitīvs noskaņojums ir pārsvarā.

Es piekrītu, ka integrācijas ceļš būs ilgs un sarežģīts. Grūtā ceļā vienmēr viegli zaudēt līdzsvaru. Mēs nedrīkstam krist, ejot pa šauro integrācijas laipiņu. Jāiet ar iecietību, turot acis vaļā. Latvijai jau alternatīvas nav. Kā amerikāņi saka — vai nu rīkojies, vai pazūdi. Pazust mēs negribam. Mums jārīkojas. Ar iecietību, neatlaidību, turot acis vaļā.

— Integrācijas koncepcijā latviešu valoda ir minēta kā viens no faktoriem, kam jāvieno sabiedrība. Turklāt uzsvērts, ka šim nosacījumam nav alternatīvas. Gan vienlaikus pieļaujot dažādu kultūru attīstību, bet arī tur meklējot saskari. Cik liela mums ir tā saskare? Laiku pa laikam izskan publiski pārspriedumi, ka Latvija jau šobrīd ir ļoti tuvu divkopienu sabiedrībai, kur katra daļa lasa savus laikrakstus, skatās savus televīzijas raidījumus, klausās radio pārraides savā valodā...

Ilmārs Lazovskis:

— Tā visa ir informācijas telpa. Kultūru lielā mērā nosaka mentalitāte. Un latvieši ar savu mentalitāti ļoti atšķiras no daudzām citām tautām. Mūsu tautas dziesmas vai dejas nevar salīdzināt ar gruzīnu vai krievu tautas dziesmām un dejām — tā ir cita mentalitāte. Bet informācijas avotiem — avīzēm, televīzijas kanāliem, radio — ir liela nozīme. Jo ar presi ļoti viegli var manipulēt.

Kad Vācijā pie varas nāca nacisti, viņi izdeva laikrakstu "Völkischer Beobachter". Šajā nacistu avīzē caurcaurēm bija nacistiska propaganda pēc principa: ja tu melo un melo, un melo, tad beigās daudziem liekas — tā melot nevar, tātad tā ir patiesība.

Marina Kosteņecka:

— Piedodiet, ka iejaucos, bet tieši to es pārmetu savā pārraidē avīzei "Panorama Latvii". Par to tiku tiesāta. Un šobrīd esmu otrreiz iesūdzēta tiesā.

Ilmārs Lazovskis:

— Meliem ir liels spēks, ja tos no rīta līdz vakaram atkārto. Ja es desmit reizes dienā teikšu, ka šis galdauts ir melns, jums visiem galu galā sāks likties, ka tas tik tiešām ir melns.

Vilnis Zariņš:

— Es te dzirdēju no visiem lielā mērā apstiprinājumu arī savām domām. Mēs viens vai otrs tikai akcentējam dažādas nianses.

Profesors Lazovskis minēja pozitīvos piemērus, kad integrācija risinās sekmīgi. Kur tas notiek? Laba integrācija ir Talsu rajonā un Ērgļos. Tātad vidē, kur latviešu ir stingri vairāk nekā 90 procentu. Ja cittautiešu ir mazāk par 10 procentiem, integrācija par lielu sabiedrisku problēmu nemaz nekļūst.

Bet nelaime tā, ka dažās vietās Latgalē un arī Rīgā stāvoklis ir atšķirīgs. Latgalē Balvu un Preiļu rajoni, arī krietna daļa Daugavpils rajona ir stipri latviski. Tur nav nekādu lielu problēmu latviešiem saglabāt latviskumu un arī integrēt tos cittautiešus, kas vēlas integrēties. Bet ir atsevišķi pagasti un arī vairākas pilsētas, kur integrācija kļūst par ļoti lielu un nopietnu problēmu.

Piemēram, Daugavpilī ar 12 vai 13 procentiem latviešu, kuru bērni gan iet latviešu skolās, bet starpbrīžos tomēr sarunājas krieviski, integrācija būs grūta.

Tomēr ir dažas lietas, uz kurām varam balstīties. Vispirms — likumdošana. Ja Izglītības un Valodas likumi tiks precīzi ievēroti un tiks precīzi ievēroti daudzu gadu gaitā, tad ir pamats cerēt, ka pēc vairākiem gadu desmitiem stāvoklis tomēr jūtami mainīsies.

Protams, ne jau viss ir rozēm kaisīts. Un ir vēl citas problēmas — sociālās un ekonomiskās. Tādas minoritātes kā poļus vai lietuviešus nemaz nemana — viņi jau ir integrējušies, sevišķi Rīgas poļi un Rīgas lietuvieši. Viņi zina un pieņem spēles noteikumus un dzīvo savu dzīvi. Tas pats attiecas uz ievērojamu daļu Latvijas krievu. Piemēram, vecticībnieki jau daudzās paaudzēs dzīvo Latvijā. Okupācijas laikā arī no vecticībniekiem daži domāja kungus spēlēt, jo cerēja uz impērijas atbalstu. Tā kā tādu nesaņēma, tad tas viņus atsaldēja.

Ja runājam par visgrūtāk integrējamo daļu, par līdzšinējiem nepilsoņiem, tad redzam, ka viņi lielākoties ir tikai dažos Latvijas punktos. Mazliet vairāk nekā 50 procentu nepilsoņu ir vienā pašā Rīgā. Ja vēl piepulcē Liepāju, Ventspili, tad sanāk jau vairāk nekā 60 procentu Latvijas nepilsoņu. Ja paņem vēl klāt citas lielās pilsētas — Jūrmalu, Jelgavu, šie procenti pārsniedz jau septiņdesmit.

Starp citu, Rēzeknē ir samērā mazs nepilsoņu procents, nelatviešu gan ir daudz, jo tā ir liels dzelzceļa mezgls. Vispār kolonisti tika izvietoti noteiktās vietās — ostu pilsētās un lielajos dzelzceļa mezglos. Citur, kas nav stratēģiski svarīgas vietas, Latvijā nepilsoņu gandrīz nav.

Interesanti, ka Daugavpilī, kur nelatviešu procents krietni lielāks, viņi tomēr ir daudz lojālāki pret Latvijas valsti nekā, piemēram, Liepājā. Vēl nesen no Liepājas krieviem tikai seši procenti bija Latvijas pilsoņi, bet no Daugavpils krieviem vairāk nekā 50 procentu ir mūsu valsts pilsoņi. Tātad tā ir pavisam cita situācija.

Neesmu pārliecināts, ka Rīgā un arī Liepājā integrācija risināsies automātiski, te vairāk nekā citur vajadzīga stingra likumu ievērošana.

Vēl mani satrauc tas, ka sakarā ar lauksaimniecības reorganizāciju lielākā daļa Latvijas lauku iedzīvotāju tiks izspiesti no zemkopības. Pašlaik laukos dzīvo apmēram 750 tūkstoši cilvēku vai mazliet vairāk — apmēram trešā daļa Latvijas iedzīvotāju. No tiem savukārt trešā daļa ir pensijas vecumā, tie nekur prom neies. Otru trešdaļu cilvēku laukos vajadzēs arī turpmāk. Bet 200 vai 250 tūkstoši laucinieku būs spiesti meklēt nodarbošanos citur. Protams, ar naturālo saimniecību viņi varētu eksistēt, bet tāda darbošanās noliedz jebkādu attīstības iespēju. Kur šie cilvēki paliks? Dosies uz Rīgu? Galvaspilsētā nav ne brīvu dzīvokļu, ne brīvu darbavietu. Turklāt viņi stāvokli pilsētā būtiski negrozīs — uzskatu, ka Rīga jau tā ir pārpildīta. Nepieciešami milzu finansu līdzekļi, miljardi, lai kaut vai tos pašus automobiļus kaut kā savaldītu — lai tie neaizsprosto visas ielas. Un Rīgā kaut ko iespējams uzlabot tikai tad, ja iedzīvotāji vairs nenāks klāt, bet pat viņu skaits nedaudz samazināsies.

Acīmredzot ir vajadzīga liela programma otrā ranga pilsētu veidošanā. Jo mazos centros ar 10 līdz 20 tūkstošiem iedzīvotāju ir grūti pāriet uz modernu saimniekošanu. Zināms iedzīvotāju minimums ir vajadzīgs. Un nedrīkst būt pilsētā tikai viena rūpnīca. Jo tādā gadījumā vienkāršas konjunktūras svārstības uzreiz visā reģionā var izvērsties lielā katastrofā.

Tāpēc jāattīsta tādas pilsētas kā Valmiera, Jelgava, Rēzekne. Arī Ventspilī ir lielas rezerves. Šim nolūkam nepieciešama liela programma, lai tie, kas pārceļas no laukiem, nekļūtu par bezdarbniekiem un bezpajumtniekiem, bet atrastu cilvēka cienīgus darba un dzīves apstākļus. Viena daļa uz lielpilsētām nevarēs pāriet, tiem būs jāatrod iespēja dzīvot un strādāt lauku centros.

Visas šīs problēmas ir ļoti nopietnas — par cilvēkiem, kas tiek izsviesti no laukiem, ir jādomā. Ja liela daļa latviešu tautas paliek par bezpajumtniekiem un bezdarbniekiem, tad uzskatīt, ka tie integrēs cittautiešu uzņēmējus, ir diezgan naivi.

Tātad jāgādā gan par likumdošanas ievērošanu, gan jādomā par sociālajiem un saimnieciskajiem jautājumiem, lai spēles noteikumi būtu aptuveni līdzīgi. Ja vieni ir savu privilēģiju laikos apmetušies stratēģiskajos centros, dabūjuši dzīvokļus, ieguvuši, ja arī ne gluži visi, attiecīgu izglītību, tad jāgādā, lai pārējiem, kas tiek izspiesti no tradicionālās saimniecības, arī būtu cilvēka cienīgas iespējas dzīvot un audzināt bērnus.

Ilmārs Lazovskis:

— Tas, par ko runāja Vilnis Zariņš, ir saistīts ar kopējo visas valsts politiku, ar valodu, ar kultūru, ar izglītību. Kas tad uzturēs Latvijas latviskumu? Tās pamatu pamats pagaidām ir un paliek lauki, zemniecība. Bet tūdaļ rodas jautājums — cik zemniecībai Latvijā ir lielas izredzes? Kā ir ar subsīdijām? Jo Eiropas Savienībā lauksaimniecība tiek subsidēta. Un arī mūsu mērķis taču ir Eiropas Savienība. Bet kas notiks tieši ar Latvijas laukiem?

No vienas puses, vecās naturālās saimniecības nevar eksistēt modernajā lauksaimniecībā. Bet lielajām saimniecībām tomēr jādod attīstības iespējas. Mēs nemitīgi esam kara stāvoklī: olu karš, cūku karš, piena produktu karš, reņģu karš... Tas patiesībā izklausās komiski, ka izceļas visi šie kari, bet tas ir jautājums par zemnieku eksistenci. Un arī lauku eksistenci. Ja mums valstī nebūs lauksaimniecības politikas, tad ar visu izglītību un kultūru arī ies ļoti bēdīgi. Jo lauki ir latviskuma avots. Un šādam avotam kaut kur ir jābūt, lai lielā Rīga un citas pilsētas varētu kaut ko darīt. Citādi pilsētas amerikanizēsies.

Koncepcijā "Sabiedrības integrācija Latvijā" ne vienā vien sadaļā kā problēma uzrādīta: arī masu saziņas līdzekļi pastiprina sabiedrības sašķeltību un kultivē stereotipus etnisko grupu attiecībās. Jo tā var iekarot nelāgus lasītājus un gūt peļņu. Kas šādā gadījumā būtu jādara demokrātiskā sabiedrībā? Vai jāpieņem īpašs likums, kas aizliegtu paust uzskatus, kuri mudina uz sabiedrības šķeltniecību? Kā tas, piemēram, ir Norvēģijā? Vai tur mēģina ierobežot brīvo presi, ja tā peļņas nolūkos apdraud valstij vitālas intereses?

Rihards Bērugs:

— Atšķirībā no Latvijas Norvēģijā darbojas preses darbinieku ētikas kodekss, kas regulē šos jautājumus. Piemēram, es neatceros, ka Norvēģijā kāda avīze būtu norādījusi tautību cilvēkam, kas izdarījis noziegumu. Tas vienkārši ir neētiski. Var jau būt, ka izņēmuma gadījumā ir svarīgi zināt noziedznieka tautību, bet parasti tas nav svarīgi. Ja žurnālisti, iegūstot izglītību, un vēl pirms tam jau skolā ētikas stundās saņem šādu audzināšanu un ar to dodas tālāk, tad problēmām nevajadzētu būt. Ja šādas bagāžas nav, ja skolā un tālāk ir gūts tas, ko varēja saņemt padomju laikā, tad rezultāts ir tāds, ko redzam pašlaik.

Manuprāt, daudzi žurnālisti Latvijā nezina, kas ir ētiska un kas ir neētiska žurnālistika. Vai arī vispār nezina, kas ir žurnālistika. Tātad arī te jāliek cerības uz paaudzi, kas tagad iegūst izglītību. Un valstij savukārt jāveicina, lai tie, kas pašlaik vāc informāciju un sēž redakcijās pie datoriem, varētu papildināt savu izglītību dažādos kursos. Tātad arī valstij jādarbojas aktīvāk, lai veicinātu normālas ētikas, Eiropas ētikas, prasību ievērošanu. Tad varbūt šīs problēmas vismaz daļēji izdosies atrisināt.

Ilmārs Lazovskis:

— Ja par ētiku uzskatām kādu sabiedrībai pieņemamu uzvedības normu attiecībā pret citiem cilvēkiem, tad ir tikai viena iespēja — likt žurnālistikas studentam to visu apgūt. Bet ļoti liela nozīme ir arī paraugam, ko viņš redz visapkārt. Medicīnas augstskolā, piemēram, ir deontoloģijas lekcijas. Kā jāizturas pret slimnieku, saviem kolēģiem. Bet jāatzīstas, ka dzīvē ne jau visi ārsti to tā ievēro. Ļoti bieži, ja es studentam jautāju: kāpēc jūs tā darāt? Man atbild — visi citi arī tā dara. Totalitārisma gados tas bija pamata princips: vārdi ir viens, bet darbi — kaut kas cits. Un tas ir tā iegājis asinīs, ka to ļoti grūti dabūt ārā. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai jaunieši, tas varbūt skan nepatriotiski, mācītos un daudz ko redzētu arī citur pasaulē. Lai šeit brauktu mācību spēki no ārzemēm, lai jaunieši varētu braukt praktizēties, izglītoties. Tad tā sistēma arī šeit uzlabosies.

Bet pagaidām tādu piemēru, par kuriem varētu teikt, ka tie ir žurnālista ētikas paraugi, Latvijā nav nemaz tik daudz. Un avīzēm, protams, arī ir dažādi virzieni. Neatkarīga prese pie mums ir tikai uz papīra. Bet tas atkal ir laika jautājums. Ja nav parauga, nekas neiznāks. Tas ir tieši tāpat, kā ar valodu. Ja ir slikta valoda laikrakstos, televīzijā, grāmatās, tad slikta valoda ir visai jaunajai paaudzei. Jo: tā saka... Un ētikā ir tāpat. Jo nav iekšēja stimula. Kāpēc man darīt kā vienīgajam mulķim un godīgi rakstīt? Ja kāds cits pateiks otrādi un iegūs vairāk... Jo mēs visi jau esam tikai cilvēki. Visi gribam pelnīt un dzīvot, un strādāt. Un, ja neētiska rīcība atvieglos man darbu un dzīvi, neētiskais vilinājums ļoti bieži gūs virsroku.

Marina Kosteņecka

: — Turpinot šo domu, gribēju pateikt, ka žurnālisti, kas strādā krieviski iznākošajā avīzē "Diena", diezgan objektīvi atspoguļo arī krievu kopienas uzskatus un integrācijas jautājumus. Atšķirībā no avīzes "SM", "Panorama Latvii" un "Čas". Manuprāt, raksti no krievu "Dienas" būtu jāpublicē vismaz latviešu "Dienā", jo no latviešu "Dienas" faktiski visi raksti tiek tulkoti krievu "Dienai", tātad lasītājiem ir iespēja iepazīties ar latviešu sabiedrības uzskatiem. Ja krievu "Dienas" informācija nonāktu līdz latviešu sabiedrībai, tā būtu savstarpēja apmaiņa, un latvieši saprastu, ka ir arī citādi domājoši krievi. Tas ir viens, ko gribēju pateikt.

Otrs. Mans princips ir — nevis cīnīties ar tumsu un teikt: nē, tā nav, bet ienest svecīti tai tumšajā neziņas telpā un izgaismot to. Proti, kāpēc Latvijas radio krievu programma atšķiras no avīzes "Čas" un citām attiecīgajām avīzēm. Tāpēc, ka mēs neielaižamies strīdos un nesakām: jūs paši esat tādi un šitādi. Mēs vienkārši "ienesam" citu informāciju. Piemēram, es aizbraucu uz Ziemeļvalstu ģimnāziju Zolitūdē. Tā ir latviešu ģimnāzija, kur bērni mācās arī krievu literatūras klasiku, lasa Puškinu, pārzina krievu kultūru. Viņi iestudē Korneja Čukovska pasaku dzejā "Muša Cakatuša". Es to visu stāstu saviem radioklausītājiem. Pēc tam man zvana: vai tad tiešām vēl Latvijā kaut kur latviešu skolās mācās krievu valodu? Es saku: jā, tā, protams, nav obligātā valsts valoda, bet ir otra svešvaloda. Izrādās, ka tas ir atklājums. Neviena avīze, ne "Panorama Latvii", ne citas līdzīgas, to nekad nav pateikusi tam krievam, kurš nelasa latviešu presi.

Nupat runājām, ka noziedznieka tautība nebūtu jānosauc. Pie mums diemžēl nosauc. Bet Krievijas "Ņezavisimaja gazeta", rakstot par Gulbenes traģisko notikumu, par slepkavu Korjakovu, pat nenosaucot viņa uzvārdu, uzreiz mēģināja uzsvērt, ka maniaks meklējis tieši krievu bērnus. Tātad šāda informācija aiziet pa visu lielo Krieviju. Ko man darīt? Kliegt: nē, tā avīze melo. Es eju pie Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uz interviju un, pirms ieslēgt mikrofonu, lūdzu viņu pieskarties šim jautājumam. Viņš, uzrunājot mūsu krievu auditoriju, piemin šo "Ņezavisimaja gazeta" rakstu un saka, ka maniaks pats ir krievs, taču tas šoreiz pilnīgi nav svarīgi. Viņš, izmantojot gadījumu, vēlreiz izsaka līdzjūtību tām ģimenēm, stāsta, kā visa Latvija jutusi līdzi, kā sūtīta nauda, nešķirojot, kādas tautības ir nogalinātie bērni. Prezidents attiecībā uz slepkavu pauž ne tikai klaju nosodījumu, bet pasaka, ka nepieciešama ārstu ekspertīze, ka tiesāt var tikai tiesa. Kā klausītāji to uztver? Jā, nosoda to "Ņezavisimaja gazeta", kas kurina naidu un izplata nepatiesu informāciju.

Gribu vēlreiz uzsvērt, ka latviešu presē jāatspoguļo tas, kas ir pozitīvs krievu presē. Lai latvieši zina, ka ir arī citādi domājoši krievi, kuri uzdrošinās pateikt, ka viņu domas atšķiras no oficiālajā krievu presē paustā viedokļa. Tā ir liela uzdrīkstēšanās. Viņiem nepieciešams atbalsts no latviešu puses. Tādējādi arī notiek integrācija, abpusēji.

Tas jau ir kā Kārļa Skalbes pasakās — iededzot svecīti, kliedēt tumsu. Ar ētiku uzvarēt. Bet vai ar to pietiks?

Vilnis Zariņš:

— Domāju, ka ar skaistiem vārdiem šo to var panākt, bet tikai tad, ja ir objektīvi apstākļi šos skaistos vārdus uzņemt. Jo būtībā galvenā problēma ir sabiedrības krasā sociālā noslāņošanās. Tā ir daudz asāka nekā nacionālās un tiesiskās atšķirības.

Viens līdz divi procenti Latvijas iedzīvotāju tiešām nezina, kur likt naudu. Viņu materiālā labklājība stipri pārsniedz viņu garīgās iespējas šos līdzekļus kulturāli un kaut cik saprātīgi izlietot. Tai pašā laikā 80 procenti iedzīvotāju ne tik vien nespēj apmierināt savas garīgās iespējas, bet nespēj pat kaut cik apmierinoši atrisināt dienišķās maizes jautājumus. Un, ja tas ir tā, tad arī avīzes nevar daudz cerēt uz lasītāju kontingenta pieaugumu. Lasītāju skaits ir pārāk niecīgs, tie nevar uzturēt avīzi. Rezultātā avīze ir spiesta saistīties ar kādu lielkapitāla grupējumu un kļūst par šī grupējuma ruporu. Vai tas ir Ventspils grupējums, vai "Ave Lat". Diemžēl Latvijā ir tikai divi lieli grupējumi, un labi, ka vēl divi. Ja būtu tikai viens, tad situācija būtu daudz sliktāka. Tagad vismaz dažreiz izsprūk patiesība, kad viens vai otrs ir pamatīgi noskaities par kaut ko.

Tātad vajadzīgs vidusslānis, normāli pārtikuši cilvēki. Vidusslāņa nebūs tikmēr, kamēr nebūs kārtīga likuma pret kontrabandu, pret nelegālu alkohola tirdzniecību un citiem nelegāliem rūpaliem. Ja būs vidusslānis, tad arī uz ielām būs kārtība.

Piemēram, tiem, kas visvairāk runā par nāvessoda nepieļaujamību, tiem visiem ir miesassargi, viņi brauc bruņota eskorta pavadībā. Tad ir viegli runāt, ka nedrīkst lietot nāvessodu, ka tas nav humāni. Bet, lūk, noziedzīgā pasaule pret godīgiem cilvēkiem lieto nāvessodu. Es arī esmu nāvessodu pretinieks, bet uzskatu, ka tad jārada normāli apstākļi, normāli spēles noteikumi. Pašlaik tādu nav.

Tātad kamēr nebūs vidusslāņa, kas savus bērnus nevar sūtīt izglītoties ārzemēs un ir ieinteresēti, lai būtu labas skolas Latvijā. Kas savus radiniekus nevar sūtīt ārstēties ārzemēs un ir ieinteresēti, lai būtu labas slimnīcas Latvijā. Kas nevar nodrošināt miesassargus saviem ģimenes locekļiem un ir ieinteresēti, lai uz ielām būtu kārtība un miers. Tikmēr tā runāšana un morāles sludināšana var būt vien skaists ietērps. Ja nav reāla ekonomiska satura, tad tas ir vien skaists gribējums.

Ilmārs Lazovskis:

— Tas ir valsts politikas jautājums. Mēs atkal atgriežamies pie valsts politikas gan lauksaimniecībā, gan šajā jautājumā. Te jāpiekrīt.

Rihards Bērugs:

— Es laikam īsti nepiekrītu. Gribu minēt vienu piemēru. Norvēģijā pēdējos desmit gados skolēni ir kļuvuši par vides policistiem attiecībā uz saviem vecākiem. Kad es gāju skolā, mums par vides jautājumiem bija samērā maz informācijas. Bet tagad bērni jau pamatskolā ir saņēmuši tik bagātīgu informāciju par vides piesārņošanu un kļuvuši tik apzinīgi, ka sāk terorizēt — labā nozīmē — savus vecākus. Viņi konstruktīvi kritizē vecākus par neapdomīgu un nepareizu rīcību attiecībā uz vidi.

Domāju, ka tad, ja bērni skolā iegūs labas zināšanas ētikas jautājumos, viņi arī varētu sākt konstruktīvi kritizēt savus vecākus. Tā ka tie nemaz nav tikai skaisti vārdi, bet gan ļoti konkrēta rīcība. Turpretī, ja nekas netiks darīts, ja, piemēram, Norvēģijā nebūtu izstrādāta programma, ka skolās jāsniedz zināšanas vides jautājumos, tad nebūtu arī šīs konstruktīvās kritikas. Manuprāt, tā ir zināma analoģija arī ar ētikas mācīšanu.

Marina Kosteņecka:

— Domāju, ka vismaz ir jāinformē sabiedrība par to, par ko mēs paši esam informēti. Turklāt ne tikai ar masu saziņas līdzekļu palīdzību, bet arī lekcijās, dažādos pasākumos, pat viesībās. Ir svarīgi paust savu viedokli un informēt par to, par ko cilvēkam varbūt nav bijis iespējams uzzināt.

Rihards Bērugs:

— Tas ir saistīts arī ar humānisma bagāžu, kas bērnam jāsaņem skolas laikā. Lai bērns apzinātos, ka pastāv arī atriebība, izprastu, kāpēc tā ir un kādas sekas tas izraisa. Lai bērni spētu kritiski analizēt arī rakstus avīzēs. Ja skolotājs iemāca kritiski analizēt notiekošo, tad tā ir kā laba vakcīna. Jo pēc tam ar šādiem cilvēkiem jau vairs nevar tik vienkārši manipulēt.

Ilmārs Lazovskis:

— Bet vajadzīgi skolotāji, kas spēj audzināt. Ir jau tādi jaunie skolotāji, bet ļoti maz vēl tomēr.

Rihards Bērugs:

— Jāmāk tikai runāt ar šiem jaunajiem skolotājiem. Un ne vien ar jaunajiem. Ir jau arī daudzi progresīvi domājoši gados vecāki skolotāji. Lai virzītu šo jautājumu uz priekšu, kaut kas konkrēti ir jādara.

Ilmārs Lazovskis:

— Tas ir galvenais secinājums no mūsu sarunas, ka kaut kas jādara. Ļoti populārs secinājums. Taisnība — kaut kas ir jādara.

Būtībā jūs visi esat nonākuši pie viena kopsaucēja, ka ir zināms optimisms un cerība. Bet kā jūs domājat, cik ilgā laikā tas varētu notikt?

Ilmārs Lazovskis:

— Nu, katrā ziņā tas nenotiks ātri. Protams, viss lielā mērā atkarīgs no tā, kāda būs mūsu vispārējā valsts politika — Saeimas, valdības politika. No tā, cik izglītota būs Saeima un valdība, pieņemot vienu vai otru likumu. Domāju, ka tas ir pilnīgi cits temats, bet te ir ļoti daudz problēmu.

Lēmumu un likumu izpratne, pielietojums un interpretācija — tā ir ļoti liela problēma. Atceros, apmēram pirms gada lasīju Egila Levita rakstu par mūsu jurisprudenci. Viņš tajā zināmā mērā noraidīja tēzi, ka Latvijā trūkst likumu. Piekrītu, ka ļoti daudzi likumi ir, jā, nav visi, bet daudzi ir. Taču tiem, kas piemēro šos likumus, trūkst dažu pamatzināšanu. Pirmkārt, terminoloģisko — viņi nesaprot, ko kas nozīmē, bet, pats galvenais, trūkst ētiska pamata. Piemērojot likumu vai sodu, jāņem vērā ne tikai likuma iespējas, bet arī ētiskie principi.

Rihards Bērugs:

— Jā, atbildot uz šiem jautājumiem, vienmēr būs daudz dažādu viedokļu. Kad sabiedrības integrācijas jautājums varētu tikt atrisināts? Varbūt pēc n–tiem gadiem, kad sabiedrības vairākumam būs iecietība un tolerance pret citiem cilvēkiem, kad tie, kas labvēlīgi noskaņoti pret citu tautību pārstāvjiem, būs vairākumā. Varbūt tas varētu būt pēc kādiem 15 gadiem.

Marina Kosteņecka:

— Jā, varbūt pēc 15 gadiem būs izaugusi tā paaudze, kas zinās valodu, lasīs izdevumus arī latviešu valodā.

Pašlaik daļa latviešu lasa arī krievu presi, bet tad, kad krievi sāks lasīt latviešu presi un uzzinās daudz ko no tā, kas viņiem liegts krievu presē, mainīsies arī domāšana un attieksme. Kad izaugs paaudze, kam valodas ziņā nebūs barjeru, kas varēs izmantot avotus latviešu valodā gan vēsturē, gan kultūrā, viņi sāks izprast latviešu mentalitāti. Piemēram, es neuzskatu, ka esmu latviete, bet varu izprast latviešus, jo kopš bērnības lasu latviešu valodā. Uzskatu, ka esmu privileģētā stāvoklī, salīdzinot ar saviem tautiešiem, jo man ir iespēja vairāk uzzināt.

Un varbūt pat nevajadzēs tos 15 gadus, jo valodas apgūšanas progress ir diezgan straujš. Krievu jauniešiem tas vairs nešķiet nekas ārkārtējs, ka augstskolā var iestāties, tikai zinot valodu. Reti kāds taisās braukt mācīties uz Maskavu. Manuprāt, krievi ne vien nevēlas braukt prom uz Krieviju, bet negrib arī, lai Latviju pievieno Krievijai, jo redz, cik traģiski tur iet. Ja šeit varbūt desmit gadus, tad Krievijā kārtības nebūs vēl simt gadus. Krievi tāpat ļoti labi apzinās, ka arī Amerikā viņus negaida. Tātad jāmācās valoda — angļu un latviešu valoda — un jādzīvo un jāintegrējas Latvijā.

Vilnis Zariņš:

— Domāju, ka daļa integrēsies. Vai tā būs vairāk vai mazāk nekā puse Latvijā dzīvojošo nelatviešu, pašlaik grūti pateikt. Piemēram, baltkrieviem, sevišķi tiem, kas apmetušies lauku rajonos, problēmu šajā ziņā nav, jo viņi nekad arī nav pretendējuši uz dominējošās nācijas statusu. Ar ukraiņiem ir sarežģītāk, viņi tagad arvien vairāk apzinās savu ukrainiskumu. Un, ja Ukraina gūs panākumus, būs tiešs sakars starp Latviju un Ukrainu, bez kādas citas valsts starpniecības. Arī attiecībā uz poļiem un lietuviešiem problēmu ir ļoti maz.

Sarežģītāka situācija ir ar krieviem. Kā zināms, neatkarības atgūšanas laikā Latvijā 34 procenti no visiem iedzīvotājiem bija krievi. Tagad šis skaitlis ir mazāks par 30 procentiem. Latviešu īpatsvars no 52 procentiem palielinājies līdz 57 procentiem. Tātad latviešu elements ir stiprinājies.

Es domāju, ka apmēram puse integrēsies, un neizslēdzu arī iespēju, ka daļa atgriezīsies Krievijā. Pašlaik, kad tur ir tāds juceklis, protams, būtu necilvēcīgi prasīt, lai viņi brauc turp. Bet diez vai viņi iemīlēs Latviju, jo daudzi te jūtas kā glābšanas laivā. Kā zināms, glābšanas laivā neviens neķildojas. Jo vecais kuģis ir nogrimis un kaut kur jāpatveras ir. Tātad: labi, mēs esam uzņemti glābšanas laivā, pieņemam tajā valdošos noteikumus, netaisām traci, jo tad laiva var apgāzties un visiem, arī mums pašiem, būs sliktāk. Taču tas nenozīmē, ka stabili tiek atzīti Latvijas valstij un latviešu tautai pieņemami noteikumi. Vienkārši — kamēr Krievijā turpinās juceklis, šis jautājums tiek atlikts. Ja tā turpinās ilgi, tad, protams, kvantitāte pāraug kvalitātē, pamazām pierod pie tā, ka tādi tie spēles noteikumi ir. Taču iespējams, ka Krievijā tomēr saimnieciskā un politiskā dzīve stabilizēsies, un es no sirds to novēlu. Jo ar kulturālu un labklājībā dzīvojošu kaimiņu var vieglāk atrast kopīgu valodu. Tā ka, jo labāki būs apstākļi Krievijā, jo mums būs daudz vieglāk risināt daudzus jautājumus, kaut vai saimnieciskos. Bet tai pašā laikā glābšanas laivas situācija tad izbeigsies.

Turklāt, ja Krievija atgūs normālu dzīves ritmu, viens no pirmajiem būs atkal mēģinājums pakļaut bijušās impērijas nomales. Tātad, ja stabilizācija Krievijā notiks ātrāk, nekā Baltijas valstis iestāsies Eiropas Savienībā un NATO, var rasties saspringts stāvoklis. Turpretim, ja tas būs jau atrisināts jautājums, tad Krievija būs vairāk ieinteresēta saglabāt labas attiecības ar Latviju. Nevis to pakļaut. Tāpat kā Vācijai pašlaik ir izdevīgāk izmantot Nīderlandes ostas un samaksāt par priekšzīmīgu apkalpošanu, nevis censties okupēt, kad grūti paredzēt iznākumu. Arī Krievijai varētu būt interese par Latvijas ostām.

Otra lieta. Uzskatu, ka daļa jaunatnes centīsies tikt uz Rietumeiropu vai Ameriku, varbūt izmantojot pat nelegālus līdzekļus. No vienas puses, no darbaspēka viedokļa, valstij tas nav izdevīgi, ka jauni, enerģiski cilvēki aizbrauc prom. Bet no sabiedriskā miera viedokļa acīmredzot būtu jāveicina vismaz dažu gadagājumu cilvēku aizplūšana prom. Jo, ja viņu pašreizējais blīvums ir tik augsts kā tagad lielajos centros, tad viņi rada vairāk sarežģījumu, nekā var dot kādu labumu. Tikai tādā gadījumā Latvijai ir vajadzīga saprātīga iekšpolitika un saprātīga ārpolitika, bet līdz tam mums vēl ir ļoti tālu.

Varbūt Berūga kungs varētu mazliet pastāstīt, ko viņš pašlaik dara. Kamēr jūs vadījāt Ziemeļvalstu informācijas biroju, mēs visi par to zinājām. Tagad jums ir daudzi darbības lauki, bet sabiedrība par tiem zina mazāk.

Rihards Bērugs:

— Pašlaik es strādāju Vidzemes augstskolā. Vēl darbojos biroja "Rīgai – 800" valdē, Latvijas institūta padomē, biedrības "Norden" jeb Ziemeļu biedrības valdē. Darbojos arī kāda Cēsu uzņēmuma valdē. Tas ir ar tūrismu saistīts uzņēmums, kas piedāvā tūristiem Vidzemē apskatīt senas, skaistas pilsētas, brīnišķīgas dabas ainavas. Domāju, ka te ir vēl daudz neizmantotu iespēju, tās vienkārši jāparāda. Taču no visiem šiem darbiem visvairāk laika prasa Vidzemes augstskola, kaut arī man ir tikai pusslodze. Tās ir kādas 15 stundas nedēļā.

Jautājums par sabiedrības integrāciju Latvijā ir tik plašs, ka to līdz galam nemaz nevar izrunāt. Galarezultātā otrs secinājums, pie kā visi nonācāt, bija tāds, ka tad, ja būs laba valdība un Saeima, viss būs kārtībā.

Vilnis Zariņš:

— Ja būs laba valdība, tad visi mūsu padomi ir lieki, ja būs slikta valdība, tad viņa tos neņems vērā.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, —

Dace Bebre, Aina Rozeniece, Andris Sproģis, Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim