Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Un vēlās tautas patriotisma vilnis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.01.2001., Nr. 14 https://www.vestnesis.lv/ta/id/2262

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Viņpus mūsu barikādēm

Vēl šajā numurā

25.01.2001., Nr. 14

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Augstākās padomes Aizsardzības štāba bij. priekšnieka vietnieks Odisejs Kostanda:

Un vēlās tautas patriotisma vilnis

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Liktenis man ir labvēlīgs, jo devis iespēju būt ne tikai 1991.gada notikumu dalībniekam, bet arī vienam no barikāžu organizētājiem un vadītājiem. Šodien stāstīšu tikai par tiem notikumiem, kuros pats piedalījos, un nosaukšu tos cilvēkus, ar kuriem kopā veidoju līdz tam šeit vēl neredzētu aizsardzības sistēmu.

Pirmais. Kā manī nostiprinājās pārliecība, ka gadījumā, ja PSRS struktūras vardarbīgi centīsies apturēt Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu, ir jāorganizē tautas pašaizsardzība tieši barikāžu formā? Līdz šai pārliecībai un atziņai es nonācu pakāpeniski. Minēšu trīs momentus. Pirmkārt. Jau kopš 1990.gada vasaras kā Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāts kopā ar Tālavu Jundzi sadarbojos ar Lietuvas un Igaunijas parlamentu aizsardzības komisiju deputātiem. Un tieši Audrus Butkevičs no Lietuvas, vēlākais pirmais Lietuvas aizsardzības ministrs, izteica šo ideju, kad runājām par to, kā tad rīkosimies. To pašu viņš īstenoja arī Viļņā, kad risinājās attiecīgie notikumi.Otrkārt. Augstākās padomes Aizsardzības komisija bija izveidojusi ciešu sadarbību ar Latviešu strēlnieku apvienību, un tās militārie speciālisti, latviešu virsnieki, konkrēti Voldemārs Jaronis, izstrādāja aizstāvēšanās plāna projektu, paredzot barikāžu celšanu. Šis plāns tika apspriests šaurā lokā 1990.gada novembra beigās, piedaloties man, Voldemāram Jaronim, Auseklim Pļaviņam un Mārim Markusam. Treškārt. 1991.gada 11.janvārī man zvanīja latviešu virsnieks Arnolds Antonišķis, kas izklāstīja savus apsvērumus par gaidāmajiem izšķirošajiem notikumiem un ieteica organizēt barikādes. Šie trīs momenti veidoja manu personisko pārliecību par barikāžu nepieciešamību.

Otrais. Kad konkrēti sākās organizatoriskais darbs barikāžu veidošanā? 1991.gada 13.janvāra rītā ap pulksten sešiem Augstākās padomes ēkā, kur jau pulcējās deputāti un apsprieda nakts asiņainos notikumus Viļņā, es izteicu savus priekšlikumus kolēģiem deputātiem par barikāžu veidošanu. Tos noklausījies, Jānis Škapars, kā vecākais no visiem klātesošajiem deputātiem, izteica daudzus savus priekšlikumus, kā vajadzētu rīkoties Dainim Īvānam šajā situācijā, ko Dainis arī spoži izdarīja, un man sacīja, lai es padomāju, ko var izdarīt pašaizsardzības organizēšanā, jo ir jūtams, ka esmu tam gatavojies. Jau līdz pulksten astoņiem AP Aizsardzības komisijas telpās biju sapulcinājis vēlākā štāba kodolu, tobrīd to nodēvējām par koordinācijas centru. Tā sastāvā biju es, Tālavs Jundzis, Māris Markuss, Voldemārs Jaronis, Auseklis Pļaviņš, Jānis Baškers un citi. Tālākās darbības laikā šis centrs attīstījās un strukturējās. Pēc lēmuma pieņemšanas par AP Aizsardzības štāba izveidošanu es un Tālavs Jundzis tikām apstiprināti par priekšnieka vietniekiem, bet štāba sastāvā atradās jau minētais koordinācijas centrs, kurš tika pārdēvēts par operatīvo štābu.

Trešais. Operatīvā štāba struktūra. Operatīvā štāba priekšnieks biju es, mani vietnieki bija virsnieki Voldemārs Jaronis un Auseklis Pļaviņš. Štāba dienesti veidojās un komplektējās darba gaitā. Pirmie parādījās informācijas sakari, apsardzes, operatīvais, pēc tam intendantūras, aizsargbūvju, personāla komplektācijas un citi dienesti. Informācijas dienesta priekšnieks bija Jānis Baškers, sakaru dienesta priekšnieks — Māris Markuss, personāla uzskaites dienesta priekšnieks — Francis Justs, štāba ēkas apsardzes priekšnieks — Aigars Medeļevs, štāba būvinženieris — Alfrēds Eipurs, saimniecības daļas vadītājs — Vilis Raups. Toreiz aktīvi līdzdarbojās daudzi jo daudzi gan Aizsardzības komisijas, gan pārējie deputāti. Es gribu minēt Ģirtu Kristovski, Mihailu Stepičevu, Juri Dobeli, Jāni Zalpēteri, Daci Martinsoni. Pie telefoniem pastāvīgi strādāja Anita Stankēviča, Timiāna Munkevica no Sieviešu līgas, Dina Kuple un daudzi citi. Daudz paveica Latvijas Kultūras fonda jauniešu kopa "Strops" un īpašo brīvprātīgo kārtības sargu vienību vīri. Kad štābā tika ieviests operatīvā dežuranta amats, lai uzturētu tiešus sakarus ar barikāžu komandieriem, šos pienākumus patstāvīgi pildīja Oļģerts Rubenis un bijušais Latvijas armijas virsnieks Alfrēds Geidāns. Lielu darba apjomu štābā paveica Georgs Stiprais, Vilnis Zvaigzne, Igors Briežkalns, Edmunds Paševics, Pēteris Mežavilks, Indulis Kaukulis, Antons Arnicāns — virsnieki no Latviešu strēlnieku apvienības. Labi iekļāvās štāba darbā latviešu leģionāri Teofils Dreimanis, Austris Ozols. Šo nosaukto AP Aizsardzības štāba sastāvā esošo operatīvā štāba cilvēku organizatoriskā darbība īsā laikā kluso Vecrīgu pārvērta par visas tautas celtu cietoksni savas valsts, savas valdības, sava parlamenta aizstāvēšanai.

Ceturtais. Operatīvā štāba praktiskais darbs.

Sākuma posmā operatīvais štābs, sadarbojoties ar pašvaldībām, ar LTF, ar LNNK, citām sabiedriskām organizācijām un saimnieciskām struktūrām, ar daudzu valdības struktūrvienību vadītājiem, ievirzīja visu svarīgāko objektu apsardzi Rīgā. Barikāžu notikumu gaitā funkcijas sadalījās, svarīgākie objekti — Vecrīga, Ministru padome, Zaķusala — izveidojās par atsevišķiem aizsardzības centriem. Tos vadīja patstāvīgi un lokāli aizsardzības štābi un aizstāvju atzīti vadītāji, kā, piemēram, Millera kungs Zaķusalā. Operatīvais štābs savu darbību koncentrēja Vecrīgas aizsardzības sistēmas izveidošanai. Vecrīgas barikāžu izvietošanas plāns tapa 13.janvārī pulksten astoņos no rīta, uz Rīgas tūrisma shēmas atzīmējot barikāžu joslu, kas apņēma Vecrīgu pa 11.Novembra krastmalu, Kaļķu ielu, Basteja bulvāri, Krišjāņa Valdemāra ielu.

Pulksten 12 jau tika veidotas barikādes. Pirmo barikādi sāka būvēt pie Pulvertorņa, un to veica Ojārs Stefans ar nacionālajiem partizāniem. Vecrīgu sadalījām sešos sektoros, katrā no tiem atradās vairākas barikādes, kopā bija 44 barikādes. Katram sektoram bija priekšnieks, priekšnieka vietnieks, katrai barikādei bija komandieris, un katru dienu operatīvajā štābā notika sektoru vadītāju un barikāžu komandieru sanāksmes. Visa vecpilsētas aizsardzības sistēma sastāvēja no trim lokiem, kurus ap Augstāko padomi un Radio māju veidoja autotransporta aizsprosti un barikādes.

Mēs domājām ne tikai par nevardarbīgu demonstratīvu darbību, mēs gatavojāmies nopietnai aizsardzības kaujai pilsētā. Nonācām pie secinājuma, ka kritiskā brīdī no ieroču lietošanas mums neizbēgt. Un to ļoti labi saprata cilvēki, kas nāca uz barikādēm. Nevienam nav noslēpums, ka lielākā daļa vīru brauca uz barikādēm ne jau dzert kafiju un ēst maizītes vai zīmēt plakātus. Viņi domāja par to, kā cīņā par Latvijas brīvību savu dzīvību par dārgāku cenu atdot. Tika sagatavoti ieroči: dzelzs stieņi, koka vāles, šķēpi, zobeni, cirvji, akmeņi, pudeles ar degmaisījumu. Nav mazsvarīgi arī tas, ka daudzu aizstāvju rīcībā bija šaujamieroči: gan mednieku bises, gan no Otrā pasaules kara nacionālo partizānu cīņām saglabāti šaujamieroči un granātas. Šo ugunsspēku beigās papildināja no laukiem atbraukušo miliču grupu ieroči. Par to, ko darīs aizstāvji, liecināja arī no smilšu maisiem izveidotie ugunspunkti. Tikai ieročus atklāti neredzēja, par to skaļi nerunāja, tos vīri rūpīgi slēpa. Ģirts Kristovskis, Francis Justs kopā ar Voldemāru Jaroni un Valdi Ķiploku izstrādāja speciālu Vecrīgas aizsardzības instrukciju, ko es apstiprināju kā Augstākās padomes Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks.

Jaunas nianses operatīvā štāba darbībā radās pēc dramatiskajiem 20.janvāra notikumiem, kad 21.janvārī Augstākās padomes deputāti pieņēma lēmumu par īpašu valsts pašaizsardzības vienību izveidošanu. Tad štābs izplatīja aicinājumu "Lai aizstāvētu Latvijas valsts un sabiedrības intereses", un mēs uzsākām brīvprātīgo reģistrēšanu. Šo brīdi var uzskatīt par Latvijas bruņoto spēku atjaunošanas sākuma mēģinājumu. Darbu nācās pārtraukt sakarā ar to, ka Ministru padome pieņēma lēmumu par Sabiedrības drošības departamenta izveidošanu. Barikādes bija jānojauc. 25.janvārī pulksten 18 AP Aizsardzības štāba operatīvais štābs sanāca uz pēdējo dienesta sanāksmi.

Barikāžu laiks beidzās, bet paliks atmiņas par to kā par tautas patriotisma milzīga pacēluma laiku. Tautas vienotība un gatavība pat uzupurēties radīja unikālu, organizētu aizsardzības sistēmu. Tieši tas izjauca mūsu pretinieku nodomus un tuvināja pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kā bijušais Augstākās padomes Aizsardzības štāba operatīvā štāba priekšnieks šodien saku pateicības vārdus visiem tā laika štābu virsniekiem un darbiniekiem, kā arī katram barikāžu aizstāvim un Augstākās padomes deputātiem, kuri parādīja drosmi. Paldies, varoņi!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!