Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā "Marina pret Latviju". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.02.2011., Nr. 23 https://www.vestnesis.lv/ta/id/225623

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Eiropas Komisija: Par mācību priekšlaicīgas pārtraukšanas mazināšanu

Vēl šajā numurā

10.02.2011., Nr. 23

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Marina pret Latviju”

26.oktobrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) pasludināja spriedumu lietā “Marina pret Latviju”, vienbalsīgi atzīstot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 6.panta 1.punkta (tiesības uz pieeju tiesai) pārkāpumu Latvijā attiecībā uz Latvijas tiesu vairākkārtējiem atteikumiem atbrīvot iesniedzēju no valsts nodevas samaksas par prasības pieteikuma iesniegšanu civillietā, un piesprieda atlīdzināt iesniedzējai nodarīto morālo kaitējumu 1000 eiro apmērā.

Tiesa noraidīja Valdības argumentu par to, ka iesniedzējai nebija prasījuma tiesību saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem, norādot, ka Latvijas Augstākās tiesas lēmumā bija secināts, ka saskaņā ar Civillikumu ikvienai personai, kurai ir nodarīti zaudējumi, ir tiesības vērsties tiesā, prasot zaudējumu atlīdzību.

Tiesa arī noraidīja Valdības iebildumus, ka iesniedzēja nav iesniegusi sūdzību Konvencijas noteiktajā sešu mēnešu termiņā. Tiesa arī noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzēja nav izsmēlusi pieejamos iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus pirms sava pieteikuma iesniegšanas Tiesā, jo uzskatīja, ka šis jautājums ir saistīts ar iesniedzējas sūdzības vērtējumu pēc būtības.

Komentējot iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punktu (pieeja tiesai), Tiesa norādīja, ka pienākums samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu civillietā kā tāds nav uzskatāms par tiesību uz pieeju tiesai ierobežojumu. Līdz ar to, lai noteiktu, vai ir vai nav noticis Konvencijas pārkāpums, Tiesa izvērtē maksājamās valsts nodevas apmēru konkrētās lietas apstākļu kontekstā, tai skaitā iesniedzēja spēju šādu samaksu veikt, procesa stadiju, uz kuru šāds ierobežojums attiecas, kā arī skarto interešu būtību.

Civilprocesa likumā paredzētais valsts nodevas aprēķina mehānisms ir balstīts uz kopējo prasījuma summu, tāpēc neatkarīgi no prasījuma izredzēm tas daļēji var kalpot par barjeru potenciāliem prasītājiem. Vienlaikus, šādas nodevas mērķis ir nodrošināt tiesu sistēmas darbības efektivitāti, kavēt nepamatotu vai nepamatoti lielu prasību iesniegšanu nacionālajās tiesās, kā arī zināmā mērā segt ar tiesu darbību saistītos izdevumus, tādēļ būtiska ir nacionālo tiesu prakse, piemērojot Civilprocesa likumā noteikto iespēju samazināt maksājamās valsts nodevas apmēru vai arī pilnīgi atbrīvojot no tās samaksas.

Tiesa uzskatīja, ka Latvijas tiesu rīcībā bija pietiekama informācija, kas apstiprināja iesniedzējas kā maznodrošinātās personas statusu, un tādējādi tiesām bija jāvērš īpaša vērība attiecībā uz iesniedzējas finansiālajām iespējām samaksāt valsts nodevu par viņas iesniegto prasījuma pieteikumu.

Tiesa atzīmēja, ka Latvijas tiesas bija piemērojušas Civilprocesa likuma 43.panta ceturtajā daļā paredzēto iespēju atlikt valsts nodevas iemaksu vai arī sadalīt to termiņos, tomēr pati šīs normas piemērošanas prakse Latvijas tiesās, Tiesas ieskatā, bija pretrunīga. Augstākās tiesas lēmumā bija īpaša atsauce uz šādas iespējas piemērošanu iesniedzējas gadījumā, tomēr Rīgas apgabaltiesa ar savu lēmumu iesniedzējas pieteikumu par valsts nodevas samaksas atlikšanu noraidīja, uzskatot, ka tā iesniedzējas gadījumā nav piemērojama. Neskatoties uz to, vēlāk pieņemtā lēmumā Augstākā tiesa vēlreiz atsaucās uz Civilprocesa likuma 43.panta ceturto daļu, tādējādi apstiprinot šīs normas piemērojamību iesniedzējas gadījumam.

Sekojoši Tiesa konstatēja, ka Latvijas tiesu prakse attiecībā uz iesniedzējas lūgumu atbrīvot viņu no valsts nodevas samaksas vai atlikt tās samaksu, nav bijusi pietiekami skaidra un viennozīmīga. Nav pamata arī uzskatīt, ka iesniedzējai bija jāvēršas ar prasījuma pieteikumu Latvijas tiesās vēl trešo reizi, ņemot vērā, ka iepriekšējo divu gadu laikā Latvijas tiesas nebija spējušas viennozīmīgi un skaidri interpretēt un piemērot Civilprocesa likuma 43.panta ceturto daļu. Līdz ar to Tiesa atzina, ka iesniedzējai tika liegta pieeja tiesai.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Marina pret Latviju”

Iesniedzēja ir 1938.gadā dzimusi Latvijas nepilsone. 2005.gada 29.septembrī iesniedzēja vērsās Rīgas apgabaltiesā ar prasības pieteikumu par zaudējumu atlīdzību sakarā ar postījumiem iesniedzējas mirušā civilvīra lietošanā esošajā mazdārziņā Saulkrastos, kas pēc iesniedzējas aprēķiniem kopumā sastādīja 171 110 latus. Iesniedzēja arī lūdza tiesu pilnībā atbrīvot viņu no valsts nodevas samaksas par prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā, pamatojoties uz viņas finansiālo stāvokli, kas tika apliecināts ar izziņu par viņai piešķirto maznodrošinātās personas statusu. Ar Rīgas apgabaltiesas 2005.gada 3.oktobra lēmumu iesniedzējas prasības pieteikums tika noraidīts, pamatojot, ka viņai nav prasības tiesības. Par šo lēmumu iesniedzēja iesniedza blakussūdzību, kas ar 2005.gada 8.novembra Augstākās tiesas lēmumu tika apmierināta, nododot lietu jaunai izskatīšanai.

Ar 2005.gada 25.novembra Rīgas apgabaltiesas lēmumu iesniedzējas prasības pieteikums tika atstāts bez virzības, jo tiesa nolēma atbrīvot iesniedzēju no 1503,33 latu valsts nodevas samaksas tikai daļējā apmērā – ņemot vērā viņas maznodrošinātās personas statusu, tiesa noteica 100 latu valsts nodevu. Par šo lēmumu iesniedzēja iesniedza blakussūdzību Augstākajā tiesā, pievienojot izziņu par maznodrošinātās personas statusu.

Augstākā tiesa 2006.gada 1.martā noraidīja iesniedzējas blakussūdzību, nosakot, ka iesniedzējas celtā prasība 171 110 latu apmērā ir mantiska rakstura, par kuru ir maksājama 1503,33 latu valsts nodeva, kas, novērtējot iesniedzējas materiālo stāvokli, jau ir tikusi samazināta līdz 100 latiem, un tālākai maksājamās valsts nodevas apmēra samazināšanai vai pilnīgai atbrīvošanai nav pamata. 2006.gada 24.martā iesniedzēja iesniedza Rīgas apgabaltiesā lūgumu atlikt valsts nodevas samaksu līdz brīdim, kad būs pieņemts tiesas nolēmums lietā.

Ar Rīgas apgabaltiesas 2006.gada 12.aprīļa lēmumu iesniedzējas pieteikums par valsts nodevas samaksas atlikšanu tika noraidīts, un, tā kā iesniedzēja nebija noteiktajā termiņā novērsusi trūkumus prasības pieteikumā, prasības pieteikums tika atzīts par neiesniegtu. Par šo lēmumu iesniedzēja iesniedza blakussūdzību. Ar Augstākās tiesas 2006.gada 7.septembra lēmumu iesniedzējas blakussūdzība tika noraidīta, konstatējot, ka maksājamās valsts nodevas apmērs jau ticis samazināts, ievērojot iesniedzējas mantisko stāvokli.

2007.gada 12.janvārī iesniedzēja iesniedza Rīgas apgabaltiesā identisku prasības pieteikumu, atkārtoti izsakot lūgumu pilnībā viņu atbrīvot no 1503,33 latu valsts nodevas samaksas. Ar 2007.gada 17.janvāra Rīgas apgabaltiesas lēmumu iesniedzējas lūgums par pilnīgu atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas tika apmierināts daļēji, nosakot termiņu 100 latu valsts nodevas apmērā samaksai. Par iepriekš minēto lēmumu iesniedzēja iesniedza blakussūdzību, kas ar 2007.gada 5.marta Augstākās tiesas lēmumu tika noraidīta, norādot, ka tālākai maksājamās valsts nodevas apmēra samazināšanai vai iesniedzējas pilnīgai atbrīvošanai no tās nav pamata. Papildus Augstākās tiesa norādīja, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta ceturto daļu iesniedzēja var lūgt atlikt valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadalīt to termiņos, kā arī noteica jaunu termiņu Rīgas apgabaltiesas lēmumā noteikto trūkumu novēršanai līdz 2007.gada 7.maijam. Tā kā līdz 2007.gada 7.maijam iesniedzēja nebija veikusi nekādus pasākumus šo trūkumu novēršanai, iesniedzējas prasības pieteikums tika atstāts bez virzības.

Savā pieteikumā Tiesai, atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzēja sūdzējās, ka Latvijas tiesu (Rīgas apgabaltiesas un Augstākās tiesas) atteikuma pilnībā atbrīvot viņu no valsts nodevas samaksas par prasības iesniegšanu tiesā rezultātā tika pārkāptas viņas Konvencijā garantētās tiesības uz pieeju tiesai. Atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzēja sūdzējās par efektīvu viņas tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu. Savukārt, atsaucoties uz Konvencijas Pirmā protokola 1.pantu, iesniedzēja sūdzējās, ka ir tikušas ierobežotas viņas tiesības uz īpašumu.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!