Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Piedaloties Igaunijas Republikas de iure atzīšanas 90. gadadienā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.02.2011., Nr. 17 https://www.vestnesis.lv/ta/id/225182

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

2011. gada 27. janvāra sēdes pulksten 9.00 darba apskats

Vēl šajā numurā

01.02.2011., Nr. 17

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Piedaloties Igaunijas Republikas de iure atzīšanas 90. gadadienā

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa:

Godājamais Igaunijas prezidenta kungs [Tomass Hendriks Ilvess]!

Ekselences! Cienījamās dāmas un godātie kungi!

1921.gada 28.janvārī par godu Latvijas de iure atzīšanai sasauktajā Latvijas Satversmes sapulces svinīgajā sēdē toreizējais Satversmes sapulces priekšsēdētājs un vēlākais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste sacīja nozīmīgus vārdus: “Lai varētu iestāties veco valstu sabiedrībā, bija nepieciešams, ka Latvijas tauta pierādītu, vai viņa ir spējīga valsti uzturēt.”

Uzturēt savu valsti. Spēt pašiem sevi pārvaldīt. Tās ir milzu spējas un grūts, neatlaidīgs ikdienas darbs, kas ne visām tautām pasaulē ir bijis pa spēkam. Ne katra sabiedrība spēj sasniegt to briedumu, kas ļauj pašorganizēties, radīt valsts pastāvēšanai nepieciešamās rakstītās un nerakstītās normas un noteikumus, ievērot un attīstīt tos. Spēja uzturēt valsti ir gan iekšējs, gan ārējs process, kas liecina gan par mūsu pašu sasniegumiem, gan par mūsu partneru viedokli un vērtējumu.

Mēs šīs spējas esam pierādījuši divreiz – gan 1921.gadā, kad mūsu valstiskums tika starptautiski atzīts de iure, gan pēc 50 gadiem – 1991.gadā, kad pēc ilgas atrašanās okupācijas varā mūsu neatkarība un suverenitāte atkal tika atjaunota.

Mēs šodien izsakām pateicību Baltijas valstu diplomātiem, jo brīvības cīņas bez diplomātu meistarības Parīzes Miera konferencē varēja arī nedot gaidīto rezultātu. Tāpat mēs šodien izsakām pateicību diplomātiem, kas visus okupācijas gadus pārstāvēja Baltijas valstis un turpināja par tām runāt.

Godājamie klātesošie!

Gan 1921.gads, gan 1991.gads mums atgādina par to kultūras un ģeopolitisko telpu, kurai mēs piederam. Par to liecina valstu loks, kas kā pirmās atzina mūsu valstis de iure, lai tādējādi “godinātu ieguldītās pūles” un “izteiktu” simpātijas mūsu tautām. Par to liecina arī agrīnais Rietumu demokrātisko valstu atbalsts Baltijas valstu centieniem atgūt neatkarību, brūkot Padomju impērijai.

Mēs gan pirms 90 gadiem, gan pirms 20 gadiem vēlējāmies piederēt Rietumu saimei un kultūrai. Rietumu valstis no savas puses šo mūsu vēlmi un spēju iekļauties pašapzinīgu, mieru mīlošu un demokrātisku valstu pulkā ir atzinušas.

Mēs šodien atzīmējam nozīmīgu gadadienu. 1921.gada 26.janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure. Piecas valstis – Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un Itālija – bija atzinušas Latvijas neatkarību bez jebkādiem ierobežojumiem.

Par šo nozīmīgo faktu daudz sakāmā ir gan vēsturniekiem, starptautisko tiesību speciālistiem un politologiem, gan politiķiem un žurnālistiem. Bet visvairāk es vēlētos, lai par šo notikumu katram Baltijas patriotam būtu savs emocionāls un spēcīgs viedoklis. Lai mūsu ļaudis Baltijas valstu de iure atzīšanā saskatītu ne tikai juridisku faktu, bet arī mūsu spējas, mūsu briedumu, mūsu kultūru, partnerus un apzināti izvēlētu vietu pasaulē.

Es arī vēlētos, lai Baltijas ļaudis saskatītu, kā šajā nozīmīgajā de iure atzīšanas faktā spoguļojas mūsu tautu turpmākais liktenis.

1921.gadā mūsu valstiskums tika atzīts starptautiski. Tomēr būt neatkarīgām un brīvām valstīm mums nebija lemts ilgi. Ienākot Padomju okupācijas varai, Baltijas valstis tika prettiesiski inkorporētas Padomju Savienības sastāvā. Šie fakti ir atzīti arī vairākos Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos.

Suverēnu valstu de iure atzīšana var tikt izdzēsta, ja valsts iet bojā. Galīgi un nepārprotami iet bojā. Tomēr Baltijas valstu gadījums ir īpašs pasaules vēsturē un starptautiskajās tiesībās. Piecdesmit gadus Baltijas valstu pilsoņi gan okupētajās teritorijās, gan arī brīvajā pasaulē turpināja uzturēt dzīvu neatkarīgas valsts ideju. Visus šos gadus darbojās Baltijas valstu sūtniecības ārvalstīs. Baltijas valstu diplomāti un trimda kopīgiem spēkiem nemitīgi atgādināja plašajai pasaulei par mūsu tiesībām uz neatkarīgu valstiskumu. Šodien gribu atgādināt, ka 50 okupācijas gadu laikā Padomju Savienības prettiesiskā rīcība neguva starptautiskās kopienas atzīšanu. Starptautiskā kopiena turpināja uzskatīt Baltijas valstis par de iure pastāvošām.

Atsakoties atzīt Padomju impērijas izdarīto okupāciju, mums draudzīgās valstis tādējādi pauda nostāju, ka inkorporācija starptautisko tiesību izpratnē ir bijusi nelikumīga. Šādu valstu bija vairāk nekā piecdesmit. Tās nekad neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju un nenodibināja oficiālus sakarus ar Padomju valdību okupētajās Baltijas valstīs. Tas bija protests. Tas bija vērtību un ideālu apliecinājums. Tā arī bija ticība mūsu spējām izturēt, nesalūzt, saglabāt savu piederību Rietumu kultūrai un vērtībām un pēc ilgiem gadu desmitiem joprojām būt spējīgiem pašiem uzturēt savu valsti.

Draudzīgo valstu nostāja un īstenotā okupācijas neatzīšanas politika ļāva mums izturēt atrašanos totalitāras varas ietekmē. Tā arī ļāva 90.gados runāt par mūsu valstu atjaunošanu, nevis jaunas Latvijas, Igaunijas un Lietuvas radīšanu, kurām atkal gadiem būtu jācīnās par savu de iure atzīšanu.

Godājamie klātesošie!

Baltijas draugi un sabiedrotie!

Atzīstot kādas valsts de iure statusu, starptautiskā sabiedrība ne tikai atzīst šo valsti kā pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu, bet arī pauž pārliecību, ka tā kā neatkarīga un brīva valsts spēs pastāvēt ilgstoši. Tā ir tā pati ilgtspējība, ko mūsdienās tik bieži piesaucam attiecībā uz mūsu ekonomisko, sociālo vai cita veida attīstību.

Arī valstij savā pastāvēšanā un attīstībā jābūt ilgtspējīgai. Mēs dzīvojam šodienas pasaulē, risinām problēmas un nodarbojamies ar ikdienas lietām. Bet, to darot, mēs nedomājam tikai par šodienu – mēs domājam par savu bērnu un mazbērnu nākotni, par nākamajiem soļiem un augstākiem mērķiem. Sabiedrība, kas spēj koncentrēties uz konkrēto momentu, bet ar acīm meklē nākamos izaicinājumus, nekad savu valsti nezaudēs.

Godājamais Igaunijas prezidenta kungs!

Ekselences!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Es no visas sirds pateicos par radīto iespēju būt šajā nozīmīgajā dienā kopā ar jums. Tas man daudz nozīmē. Brīvība nav kaut kas, ko dod. Brīvību vēlas, to pieprasa, aizstāv un sargā. To uztur dzīvu gan grūtos un smagos laikos, gan uzplaukuma un labklājības gados.

Es vēlu mums – baltiešiem – ik dienu turēt savās sirdīs neatkarības ideju. Mums jāatceras, ka de iure Baltijas valstis ieguva kopīgiem spēkiem – gan brīvības cīņās, gan diplomātijā. Es arī vēlu mūsu uzticamajiem draugiem pasaulē vienmēr saglabāt ticību un paļaušanos uz Baltijas valstīm kā līdzvērtīgiem partneriem.

Lai mūžam brīva un plaukstoša Latvija, Igaunija, Lietuva!

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas runa akadēmiskajā seminārā par godu Igaunijas de iure atzīšanas 90. gadadienai Tallinā 2011 .gada 26.janvārī — atkārtota publikācija. Pirmpublikācija — “LV”, 27.01.2011, Nr.15.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!