Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Par seno Metsepoli un jauno Staiceli

Ievadvārdi Latvijas Zinātņu akadēmijas un Staiceles pilsētas domes kopsēdē "Staiceles novads un lībiešu kultūrvēstures jautājumi" Staicelē 2001.gada 19.maijā\— Vispirms Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā vēlos sirsnīgi sveikt Staiceli, tās iedzīvotājus un kultūras entuziastus.

Latvijas Zinātņu akadēmija šobrīd ir ievēlētu Latvijas zinātnieku un kultūras darbinieku, iedrīkstos sacīt, elites kopa, kuras sastāvā ir 325 biedri (Latvijā un vēl 23 citās valstīs), kas pulcējas regulāri sēdēs, pilnsapulcēs, apspriež zinātniskus jautājumus, veic ekspertīzes, piešķir balvas zinātnē (arī kopā ar veiksmīgām firmām, tādām kā Aldaris", "Grindeks", "Latvenergo", aizvakar parakstījām līgumu arī ar "Lattelekom"). Zinātņu akadēmijas galvenais uzdevums ir veidot Latvijā uz zināšanām balstītu sabiedrību, tādēļ cenšamies popularizēt zinātni, izdot žurnālus, uzturēt dialogu gan ar varas struktūrām, Saeimu, valdību, pašvaldībām, gan ar sabiedrību dažādos līmeņos un dažādos Latvijas novados.

Šogad jau notikušas trīs Zinātņu akadēmijas pilnsapulces — par zinātnes situāciju mūsu valstī, par Latvijas iedzīvotāju gēnu bankas veidošanu (Saeimā top likumprojekts, kas atļautu tādu veidot), par Rīgas pilsētas tapšanu, arheoloģiskajiem izrakumiem un seno Rīgas mūri. Esam rīkojuši konferenci par Rīgas un Viļņas barikādēm 1991.gada janvārī, par tautas varoņdarbiem, sēdi par augstu tehnoloģiju, inovatīvo uzņēmumu attīstīšanu Latvijā, par vairāku mūsu izcilu zinātnieku — Lidijas Liepiņas, Gustava Vanaga, Paula Stradiņa, Jāņa Endzelīna — piemiņu. Vakar notika sēde par pārtikas drošību kā nozīmīgu Latvijas un Eiropas problēmu, par ģenētiski modificētu pārtiku, prionu slimībām un smago metālu piesārņojuma kontroli pārtikas produktos. Sēdē piedalījās arī Somijas ZA prezidents, prof. Risto Nētenens, kas pašlaik ir mūsu viesis.

Pēc pāris nedēļām esam iecerējuši iezīmēt Latvijas ģeogrāfisko centru netālu no Madlienas (pie Lēdmanes), jo man ir gods šogad būt par firmas "Aldaris" sponsorētās akcijas "57.paralēle — Latvijas pamatparalēle" patronu, to veicam kopā ar LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāti un "Aldari".

Jūnijā kopā ar Igaunijas un Lietuvas zinātņu akadēmijām Tallinā rīkojam plašu konferenci par Baltijas valstu intelektuālo sadarbību, bet 22.jūnijā arī mūsu Zinātņu akadēmijā viesojas Dalai lama, lai nolasītu lekciju un piedalītos diskusijā par pasaules būtību no zinātnes un budisma reliģijas un ētikas viedokļa. Augustā iecerēts II Pasaules latviešu zinātnieku kongress Rīgā, kurā dalību pieteikuši 800 zinātnieku (daudzi no tiem ir kolēģi, kas pēc neatkarības atgūšanas izceļojuši uz ārzemēm), tā gaitā pie Vērmanes dārza atklāsim pieminekli vienīgajam Nobela prēmijas laureātam no Baltijas — fizikālās ķīmijas pamatlicējam Vilhelmam Ostvaldam, pieminekli, ko Valmierā izveidojis tēlnieks Vārpa. Šis piemineklis un vēl citi saistās ar Rīgas astoņsimtgadi, kurā arī ZA piedalās visai rosīgi — ir Hanzas dienu konferences, liela starptautiska zinātniska konference septembrī. Un tad jau klāt rudens, kura gaitā esam iecerējuši Ilūkstē un Neretā sarīkot II Sēlijas kongresu ar Lietuvas zinātnieku līdzdalību. Tam varētu sekot līguma parakstīšana ar Daugavpils universitāti sakarā ar tās 50 gadu jubileju un pārveidošanu par pilna profila universitāti.

Tātad, kā redzat, jūtamies saistīti arī ar Latvijas novadiem. ZA izbraukuma sēdes ir notikušas Jelgavā, Ventspilī, Daugavpilī, Valmierā un Mūrmuižā, Alūksnē, Jēkabpilī, Viesītē, Aknīstē, Jaunjelgavā, Baldonē, Cēsīs un daudzās citās vietās. Staicelē akadēmijas sēde notiek pirmoreiz, toties tagad bija dubultprieks — ierasties Latvijas un Eiropas stārķu galvaspilsētā un varbūt arī potenciālajā Vidzemes lībiešu trešajā galvaspilsētā (pēc Ikšķiles un Turaidas).

Personiski man gadījies būt Staicelē caurbraucot pirms daudziem gadiem, kad tā vēl nebija pilsēta, toties te vēl darbojās papīrfabrika, kas, cik saprotu, nu ir iekonservēta. Atceros tādu kā pēc angļu industriālo ciematu parauga veidotu ciematu un, saprotams, brīnišķīgo Salacas upi. Tagad iepriecina Staiceles pilsētas rosme, par ko bieži varam lasīt, dažādas tās iniciatīvas; īpaši kultūras un dabas sakoptības jomā; bažas rada nesaskaņas starp pilsētas iecerēm un finansu iespējām.

Bažas rada arī sēdes nosaukumā minētā vārdkopa "Staiceles novads " . Ja īstenosies iecerētā administratīvi teritoriālā reforma, tad Staiceles novada vairs nebūs — būs Alojas novads. Man ir iznācis runāt daudzos līmeņos par šo reformu, un principā varu to atbalstīt, taču ar noteikumu — ja tā notiek brīvprātīgi un dabiski, ja tai ir sociāli un ekonomiski priekšnoteikumi, ja tiek sakārtoti ceļi un infrastruktūra, ja nezūd skolas un veselības aprūpes iespējas, ja paralēli noris pašvaldību informatizācija, ja uz Latvijas kartes nerodas daudzi "miruši apvidi" un ja nezūd mazās pilsētas, kultūrvēsturiskie novadi un to identitāte, ja tiek ievērota novadu mentalitāte. Šai reformai jānotiek nevis šaurās partiju interesēs, bet valsts un cilvēku interesēs. Reforma nedrīkst "apēst" cilvēkus, tai, tieši otrādi, jāpaēdina cilvēki, jo reformai jāuzlabo, ne jāpasliktina dzīves apstākļi.

Latvija nedrīkst kļūt par amorfu izlases reģionu un nedzīvo zonu konglomerātu.

Par Vidzemes lībiešiem. Paradoksāli, īsti, genuīni lībieši vēl dzīvo Kurzemes ziemeļos, Mazirbē, nevis Vidzemē, kas taču kādreiz saucās Līvlande — Līvzeme, — šo vārdu ārzemēs pazīst joprojām, varbūt pat vairāk nekā vārdu Latvija. Vēsturiski ir bijuši Daugavas lībieši, ir bijuši Gaujas lībieši, ir bijuši arī lībieši Metsepolē, kur mēs šodien pulcējamies. Daugavas un Gaujas lībieši ir tikuši pārtautoti pirmie, jau pirms daudziem gadsimtiem, Metsepoles lībieši noturējās visilgāk — lībiešus pie Salacas novēroja vēl Pēterburgas akadēmiķis Šēgrēns savā 1846.gada slavenajā ekspedīcijā. Mazliet vēlāk Auseklis rakstīja dzejoli "Pēdējā lībieša domas pie Salacas izteces". Pirms 130 – 150 gadiem Svētciemā, Metsepolē, tātad vēl bija lībieši un viņu pārtautoti pēcteči.

Manuprāt, ir tikai apsveicami, ka pirms diviem gadiem Staicelē tika nodibināts lībiešu kultūras un informācijas centrs, kas iecerējis atjaunot lībiešu etnisko apziņu, noskaidrot ļaužu vēsturiskās saknes, jo šeit noteikti ir cilvēki, kas savu izcelsmi var un drīkst saistīt ar senajām Vidzemes lībiešu dzimtām. Gribu piebilst, ka Vācijā, Getingenē, pēdējos gadu desmitos veidojusies ļaužu kopa, kas vēlas atjaunot savu senprūšu identitāti, bet šī baltu cilts tika pārtautota jau 16.—17.gadsimtā.

Taču ir būtisks jautājums, cik lielā mērā senču cilme ir no lībiešiem, cik no igauņiem, jo ziemeļrietumu Vidzemē igauņu klātbūtne ir ļoti sena. 1638. gadā Vecsalacas pilsnovadā (kura robežās atradās Staicele) 14,5% vīriešu kopskaita bija igauņi; Alojas pilsnovadā gan mazāk — 2,7%. 1897.gadā Vecsalacas pagastā igauņi bija 10,5% no iedzīvotāju kopskaita. No šī viedokļa latviešu un igauņu sadzīvošanas un sakaru izzināšana varētu būt interesants Staiceles novadpētniecības jautājums.

Nav arī īsti skaidrs, kad Alojas draudzē, Svētciemā izzuduši īstenie lībieši. Par to runās akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, taču no viņa iepriekšējiem datiem izriet, ka Alojas novadā lībiešu pēdas izzudušas jau 19.gs. sākumā, daudz agrāk nekā Vecsalacas draudzē. Tātad, lībiešu sakņu izpētei veicams nopietns darbs, tomēr ir jāuzmanās, lai igauniskās parādības nepierakstītu lībiešiem.

Varu minēt no savas pieredzes — studenta gados biju nosūtīts kolhozā Zeltiņos, Alūksnes rajonā, un tur sastapu cilvēkus, kas sevi sauca par līviem, vecākie no tiem vēl prata svešu valodu, tas bija 1954. gadā. Kad par to ierunājos nelaiķim igauņu akadēmiķim Paulam Aristem, lielākajam somugru valodu zinātājam, kas bija labs mana tēva paziņa, viņš sacīja, ka jautājums jau sen esot atrisināts: tie ir vēlāki pārceļotāji no Dienvidigaunijas, kas runā īpatnējā izloksnē un zinātniskā literatūrā tiek apzīmēti ar vārdu "leivi".

Šis robežareāls ir šajā ziņā ļoti interesants. Jūsu novads ir uz robežas starp seno lībiešu Metsepoles novadu un igauņu Sakalas (Sontaganas) novadu. Metsepole ir lībiešu vārds: metso – mežs , puol – puse; mežaine. Ja mēs cauri Salacgrīvai un Ainažiem braucam uz Pērnavu, tur ir lieli, kādreiz necaurejami meži, no Sakalas novada ir cēlies Igaunijas prezidents Konstantīns Petss. Gribu atcerēties vēl vienu epizodi no seniem gadiem. Pirms gadiem divdesmit izdevās saņemt atļauju braukšanai uz Roņusalu, un tā bija vienīgā reize mūžā, kad mūsu ģimene (kopā ar Pelčeru ģimeni ) — padomju laikos! – brauca ar īrētu lidmašīnu. Proti, vienīgā satiksme no Pērnavas uz Roņusalu bija lidmašīna, bet biļetes augustā bija izpārdotas divas nedēļas uz priekšu. Izdevās tomēr sarunāt, ka lidmašīnas rīko papildu reisu (turp un pēc dienām trīs — arī atpakaļ), kas jāapmaksā divkāršā apmērā. Apmetāmies kādus kilometrus no lidlauka, gandrīz neapdzīvotā vietā, kur tuvumā gan bija kāda ēka, kas izrādījās Igaunijas PSR olimpiskās izlases treniņu bāze, tajā brīdī — tukša. Gājām turp pēc ūdens, kaut ko nebijām izdarījuši pa prātam ar spaini. Igaunis mūs norāja, sāka vaicāt, no kurienes mēs esam. Es tā pazemīgi sacīju (jo braucienu bijām sākuši no Skultes, kur dzīvoja Pelčeri), ka mēs braucam no Metsepoles. Igaunis tā kā pasmaidīja un kaut ko noburkšķēja, ka tad jau viss esot saprotams, ja no Metsepoles, tātad — mežaines. Pēc tam gan bija ļoti vēlīgs, un pāris dienās kļuvām pat draugi.

Domāju, ka šajā sīkumā izpaužas raksturīga igauņu mentalitātes sastāvdaļa — tā kā pārākuma apziņa, tā kā mazvērtība. Mēs tagad daudz runājam, ka igauņi ja ne visās, tad ļoti daudzās jomās mums ir priekšā. Var gadīties, ka pie Staiceles kādu laiku ir Eiropas Savienības robeža, ja Igauniju uzņem pirmo, bet mēs tiekam kaut kādā tālākā kārtā. Tādēļ, manuprāt, visiem spēkiem jāveicina Baltijas vienotība, mūsu abu tautu vienotība. Lai kā to censtos noliegt Tomass Hendriks Ilvess, tomēr mums ir bijusi ilgstoša likteņu kopība, galu galā gan Valmieras, gan Vilandes apriņķis trīs gadsimtus ir atradies vienotas Vidzemes (Līvlandes) guberņas, provinces sastāvā. Ja runājam par asinsradniecību, tad latvieši ar igauņiem asinsradinieki ir gandrīz tādā pašā mērā kā ar lietuvjiem. Jau pirms kara to rādīja asinsgrupu procentuālā analīze, bet pēdējos gados — kopā ar Helsinku un Kembridžas universitāti veiktais gēnu pētījums par Baltijas tautām kopēja gēnu grupējuma LWb augsto koncentrāciju. Latvijas iedzīvotājiem šī koncentrācija ir 5,9%, Lietuvā — 5%, Igaunijā — ap 4%. Aptuveni līdzīga gēnu grupējuma koncentrācija ir arī somiem un baltkrieviem, diezgan tuva — poļiem un ungāriem. Turpretī Rietumeiropas tautām (izņemot baskus) šāda gēnu kombinācija ir retāka, tāpat arī krieviem, tāda gan ir gruzīniem (ap 2%). Par šiem datiem varēs gūt priekšstatu jaunā izstādē Dabas muzejā, kura būs pieejama ar 14. jūniju. Šie, protams, ir ļoti delikāti jautājumi, no zināmas gēnu kombinācijas cilvēks nekļūst ne pārāks, ne mazāk cienījams, taču Baltijas tautu bioloģiskā vēsture (tā ir arī viena no četrām triju Baltijas Zinātņu akadēmiju kopējām tēmām, ko vada pazīstamais Tartu profesors Rihards Villems) ir visai saistoša un mīklaina lieta.

Domāju, ka robežu novadi starp divām nācijām ir ar īpašu slodzi, ar īpašu atbildību, savā ziņā tā ir valsts vizītkarte. Esmu cēlies no Sēlijas un allaž sāpīgi izjutis to, ka, pārbraucot Lietuvas robežu, nokļūstu sakārtotākā vidē. Tāpat tas ir, šķērsojot Latvijas – Igaunijas robežu Valkā – Valgā. Tādēļ Staiceles novads, Salacas upe ir itin kā izņēmums, un domāju, ka jūsu iniciatīvām, kuras nenākas viegli, nav tikai vietējs raksturs, bet tās ir nozīmīgas visai Latvijai.

Tādēļ — jo nozīmīgāks ir stārķu muzejs, jo nozīmīgāka lībiešu identitātes atdzīvināšana, jo nozīmīgāks ir tas, ka šodien te pulcējamies visi kopā. Mums Zinātņu akadēmijā ir liels gods, ka varam vērot šos pozitīvos procesus, mazliet līdzdarboties tajos. Novēlu, lai administratīvi teritoriālā reforma noritētu loģiski, saprātīgi, lai tā nedegradētu jūsu ieceres, jūsu iespējas, bet — gluži otrādi — veicinātu tās, lai ar jūsu līdzdalību tā ritētu gudri un harmoniski. Novēlu, lai pēc gadiem te, varbūt mākslīgi atdzīvināta, šur tur skanētu arī lībiešu valoda, lai joprojām skaisti tecētu Salaca, lai stārķi būtu ne tikai simbols, bet pildītu arī savu seno misiju — nestu bērnus. Novēlu jums labklājību, bet mūsu šīsdienas sēdei — veiksmi.