Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.02.1999., Nr. 52/53 https://www.vestnesis.lv/ta/id/22054

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par investīcijām labvēlīgu vidi

Vēl šajā numurā

24.02.1999., Nr. 52/53

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

DOMAS. CILVĒKI. LAIKS Pirmpublikācija

"Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli"

Dokumentos, atmiņās, dienasgrāmatās — latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā sardze"

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 40, 11.02.99.; nr. 41/42, 12.02.99.;

nr. 43/44, 16.02.99.; nr. 45/46, 17.02.99.; nr. 47, 18.02.99.; nr. 48/49, 19.02.99.;

nr. 50/51, 23.02.99.

Individuālo darbinieku raksti

Modris Gulbis

Tālākās personiskās gaitas

Honsenā iesākās manas žurnālista gaitas. Zēniem, kas dzīvoja kādā baltā mājā uz galvenās ciema ielas — otrajā stāvā, bija labs radiofons, kurā varēja uztvert Rīgas radiostacijas teiktās ziņas padomju Latvijas provinču laikrakstiem. Tās diktēja tādā veidā, lai tās varētu viegli pierakstīt. Starp rindiņām kādreiz varēja šo un to interesantu saskatīt, piem., par "cīņu pret buržujiskiem nacionālistiem" tāpat arī par plānu neizpildīšanu utt. To visu sakopoju. Apgādāju ar šo informāciju divas latviešu avīzes Vācijā — "Latvija" un "Tēvzeme". Parakstījos ar diviem segvārdiem — "Gaujmalietis" vai "M.Gauja". Jā, kādēļ izvēlējos šos pseudonīmus? Manu senču saknes iet apakaļ uz Straupi, pie Gaujas... jebšu, Latvijā būdams, tur nekad nebiju bijis.

Honzenā dzīvojot, uzzināju par Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienību (LPKDA). Tās pārstāvis bija ieradies arī pie mums. Apvienībā dominējošais elements bija tie, kas vācu okupācijas laikā bija izdevuši skrejlapas un citus nelegālus izdevumus. Daļa no viņiem bija bijuši ieslodzīti Salaspils nometnē. Viņu nostāja bija negatīva iepretim tiem, kas bija darbojušies zem pašpārvaldes jumta. Rezultātā Nacionālo sardzi kā tādu apvienībā neuzņēma, bet individuāliem darbiniekiem bija iespējams iestāties. Es biju vienīgais, kas iestājās šajā apvienībā. Te es ieguvu jaunus biedrus. Kļuvu arī par apvienības Informācijas nodaļas vadītāju.

Drīz vien manu uzmanību saistīja Eiropas apvienošanās kustība. Līdzdalība tajā atvēra durvis sakariem ar ārzemēm, tos izmantojot pretkomūnistiskai informācijai. Skatoties atpakaļ, esmu pārliecināts, ka savu lomu te spēlēja arī tas, ko biju mācījies no Jūlija Brača par latviešu — lietuviešu vienību.

Kaut kas te sakāms arī par grāmatiņu "The Cheka (NKVD) at Work in Latvia". Tā radās neatkarīgi no Nacionālās sardzes, bet tā nebūtu bijusi iespējama bez tā, ko es kādreiz biju darījis čekas pagrabos Rīgā. 1950.gadā mani sameklēja dzejnieks Linards Tauns, izklāstot savu plānu izdot brošūru sēriju par boļševiku varu Latvijā. Viena no grāmatiņām esot domāta par čeku; viņš aicināja mani to sarakstīt. Piedāvāja pat segt visus izdevumus. Piekritu. Pamatojoties uz to, kas bija jau uzrakstīts Berlīnē dzīvojot, diezgan ātri varēju darbu nobeigt. Tajā izmantoju arī Latvijas PSR čekas šēmu, ko bijām izstrādājuši jau Rīgā, vadoties no čekā atrastās telefona grāmatas, kā arī blankām.

Manu grāmatiņu izdeva Nacionālais fonds Zviedrijā 1952.gadā. Vēlāk, kad biju apguvis angļu valodu, ievēroju, ka tulkojums nebija izdevies tik labs, kā tas varēja būt. Ievēroju arī, ka grāmatiņas paskaidrojumi bija sensacionalizēti. Jāpiezīmē, ka arī Jūlijs Bračs bija izmantojis Nacionālās sardzes čekas pētījumus savā brošūrā "The Baltic Peoples Want To Exist" — #4 (1950).

Kaut arī es biju aizgājis no Nacionālās sardzes evakuācijas grupas, mans kontakts ar jūliju Braču turpinājās — vismaz daļēji. Saliekot kopā sistemātiskā veidā latviešu laikrakstos publicētās ziņas par deportācijām, man izveidojās manuskripts, kuru Antiboļševistisko nāciju bloka latviešu sekcija, ko vadīja Jūlijs Bračs, izdeva mimeografētā grāmatiņā (Džildas vāka zīmējums) — "Deportācijas Latvijā un deportēto latviešu liktenis" (1950).

Atrodoties vēl Vācijā, sāku rakstīt manuskriptu par komūnisma vispasaules sazvērestību. Pamatdoma bija izmantot komūnistu pašu grāmatas, kas par to liecina. Darbu turpināju Ņujorkā, kādu laiku šai sakarā sastrādājot ar Hugo Vītolu. Vienu brīdi izlikās, ka manuskripts tiks arī publicēts, jo kāda izdevniecība bija ar mieru to darīt, ja autors piedalās līdzi grāmatas finansēšanā. Tādu līdzekļu pēc iebraukšanas ASV man nebija.

Vēlāk pāris reizes gadā sarakstījos ar Jūliju Braču. Tad saņēmu no viņa vēsti, ka plānota Nacionālās sardzes atjaunošana. Viņš mani aicināja kā "pēdējam komandantam" uzņemties kādu amatu. Viņa izsrādātās vadlīnijas man likās ļoti nereālas. Piedāvājumu nepieņēmu.

Padomju režīma gados uz Latviju nebraucu, jo čekas grāmatiņas dēļ nejutos drošs to darīt. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas "saņēmu dūšu" un devos uz Rīgu. Izrādījās, ka tai laikā Valentīns Silamiķelis bija atbraucis uz ASV. Tā viņu nesatiku, bet nākamajā Latvijas apciemojuma reizē viņu satiku. Tas man bija liels pārdzīvojums.

Grūti aprakstīt to dziļo izjūtu, kas man bija Rīgā, kopā ar dažiem citiem Nacionālās sardzes darbiniekiem apskatot vēlreiz čekas pagrabus. Agrākie "jaunības cīņu biedri" un es pats — tagad jau "vecīši"! (skat. aprakstu par čekas cietuma telpām 1992.g. rudenī šī rakstu kopojuma pielikumu daļā)

Nobeidzot šo atmiņu rakstu ceru, ka kaut kadā veidā mums izdosies stāstu par Nacionālo sardzi atstāt arī iespiestā veidā, lai to saglabātu Latvijas vēsturei, jo nekur citur vācu okupācijas laikā latviešu jaunieši tādā skaitā nepulcējās kopā, nacionālu domu un izjūtu vadīti, kā tas bija Rīgas čekas pagrabos.

Mineapolē, ASV, 1995.gada jūlijā

Vanda Korna

Vanda Korna – Treimanis

Cik atceros, "čekā" iesāku strādāt 1942. gada rudenī, kad Džilda Birzgale no mūsu 2. Valsts ģimnāzijas 3. klases noorganizēja grupu, sastāvošu no sekojošām skolniecēm: Judīte Medne, Aldonija Jēkabsone, Mirdza Millere, Dzidra Liepiņa, Valija Damberga, Lilija Unterberga, Zigrīda Gertnere, Ilga Knēte un vēl citas meitenes, kuru vārdus vairs neatceros, — iet šķirot čekas atstātos dokumentus.

Īsu laiku šķirojām dokumentus, tad dažas no mums katru pēcpusdienu pēc skolas gājām uz Tautas palīdzību uz dažām stundām pārrakstīt un kārtot aizvesto kartotēku.

Pēc tam, kad bija iekārtota čekas pagrabu izstāde, strādāju kā pavadone ārzemju apmeklētājiem, kas runāja vāciski. Kopā ar Vilni Šveicu ierunājām interviju arī Berlīnes radiofonam. Pirms Rīgas atstāšanas vienu daļu no čekas dokumentiem nogādājām un noslēpām starp citiem dokumentiem Rīgas valsts archīvā.

Septembra beigās ar pašpārvaldes evakuācijas vilcienu devāmies uz Liepāju. Vēlāk ieradās Modris Gulbis un Gunārs Zilberts. Liepājā visi apmetāmies Centrālkapos, pie Baltkalna tēva, kas bija kapu pārvaldnieks. Mūsu pasēs ir ieraksti, ka mūsu dzīvesvieta ir Centrālkapos.

Mans darbs bija gādāt par grupas pārtiku un palīdzēt noglabāt dokumentus, kurus nevarētu paņemt tālāk līdzi. Aizvesto kartotēka tika noglabāta cinkotās kastēs, zārkā, un norakta kapos, kur tika norakti arī vēl citi dokumenti.

Seko vairākas lappuses atmiņu par evakuācijas grupu — tās šeit izlaižam. Viņas labās vācu valodas zināšanas šai laikā daudz palīdzēja. Turpinām ar viņas Nacionālās sardzes vērtējumu.

Atskatoties uz pagātni, domāju: ja laiks būtu atļāvis, NS būtu izveidojusies par ļoti efektīvu, spējīgu organizāciju, kas būtu varējusi darboties legāli vai nelegāli, ja tai būtu bijis laika nostabilizēties un lielam vairumam darbinieku drusku vairāk nobriest. Potenciāls šai jauniešu grupai bija ļoti liels, to rāda daudzu šo bijušo darbinieku sasniegumi un darbības viņu izvēlētās tagadējās dzīves gaitās. Kas tas varētu būt bijis par spēku, ja visi šie cilvēki būtu varējuši salikt galvas kopā vienam mērķim. Mums, kas bija Kārļa Ulmaņa zelta jaunatne, tēvzemes mīlestība jau tika "potēta" no pamatskolas pirmās klases. Pēc pirmā komūnistu okupācijas gada šī degsme vēl pieauga un meklēja, kur tā varētu izpausties darbos. Viena tāda izdevība radās ar Jūlija Brača veidoto NS grupu, kur varējām pielikt roku komūnistu atmaskošanai, meklēt vadlīnijas nacionālajai attīstībai un atrast kopējus domubiedrus.

Diemžēl tajā pašā laikā bija arī daži negatīvi faktori, kas traucēja šīs grupas efektīvāku attīstību. Ar ļoti maziem izņēmumiem, lielākais darbinieku skaits bija skolēni, kam skolas darbi bija jāliek pirmajā vietā un kas ne vienmēr varēja piedalīties pārrunās un priekšlasījumos, kas vairotu viņu zināšanas organizācijas attīstībā. Vecāko zēnu, kas jau bija vairāk iepazinušies ar darāmo darbu un nākotnes mērķiem, iesaukšana armijā arī traucēja. Tāpat arī atskatoties domāju, ka mūsus vadītājiem Bračam un Namniekam ne vienmēr bija skaidrs, kā sasniegt iecerētos mērķus mainīgās "polītiskās" situācijas dēļ un viņi neredzēja uz priekšu pietiekami tālu nākotnē. Beigās, arī mūsu, dzīvi palikušo, izklaide pa visu pasauli, kur sākuma gados katram bija jācīnās par savu eksistenci un maz laika atlika domāt par kaut ko citu, pielika punktu NS darbībai. Tāpat arī Jūlija mēģinājums atjaunot NS darbību vēlāk Hannoverē nedeva gaidītos rezultātus. Vēl viens "sānu punkts", kas padarīja NS darbu interesantāku, bija iespēja iepazīties un sadraudzēties ar sava vecuma pretēja dzimuma nacionāli domājošiem jauniešiem, turklāt dažiem tas nobeidzās ar mūžu derībām.

N7.JPG (27143 BYTES)

Dagmāra Kreišmane

N9.JPG (186016 BYTES)

Dagmāras Kreišmanes pases kopija

 

Dagmāra Kreišmanis–Kreilis

(Lūdzam ievērot, ka kursīvā rakstītais ir vēlākās atmiņas, bet pārējais ir izraksti no dienasgrāmatas. Attiecīgie rakstīšanas datumi norādīti tekstā.)

 

Buenosairesā, Argentīnā,

1995.gadā

1944.gadā es biju Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijas pēdējās klases skolniece. Kādu dienu, pēc stundām, Balviņa (Gaile) lūdza mūs, dažas meitenes, pakavēties klasē: viņai esot kas sakāms.

Tas bija aicinājums strādāt čekā. Neko daudz nepaskaidrojusi, viņa mums iemācīja dziesmu "Balta roze", un tas bija viss.

Kopā ar manu sirdsdraudzeni Ainu Cīci bijām kā spārnos. Nospriedām, ka evakuācijas gadījumā, par ko stipri runāja, paliksim kopt ievainotos, līdz tam strādāsim čekā.

Tā 1944.gada 10.janvārī pirmo reizi ieradāmies čekā. Bija jāiet pa lielajiem vārtiem Stabu ielā 12. Tur, pāri pagalmam, nonācām caur nenozīmīgām durvīm komandantūrā. Pats komandants, un, man liekas, tas bija Valentīns, mūs pierakstīja, kamēr no sienām uz mums raudzījās Berijas un Šustina fotogrāfijas. Ko tas nozīmēja? Kur bijām nonākušas? Vai varbūt kādā pagrīdes komūnistu ligzdā? Tad kā no tās tikt ārā? Šaubas mocīja prātu. Bet pagaidām atpakaļceļa nebija.

Pēc tam tikām pa vienai stādītas priekšā priekšniekam Jūlijam Bračam viņa kabinetā, īsas iepazīšanās nolūkā. Tas notika tā ļoti stīvi, un dūša mums bija papēžos. Neko nenoskaidrojušas, dažas dienas pavadījām šaubās un neziņā.

(Seko izraksti no dienasgrāmatas.)

 

14.janvārī, piektdienā

Strādājam pie grāmatām un fotogrāfijām. Sevišķi darba nobeigums ir ļoti jauks. Strādāt man ir milzīga griba, un šo darbu es tagad stādu augstāk par visu — par mājām un skolu. Varbūt kādreiz man tas viss apniks, taču drīzāk liekas, ka ne.

Mēs jaunu Latviju sev celsim. LLLL!

 

17.janvārī, pirmdienā

Darbā iet jauki. Bet nu mamma ir slima, un es netieku uz čeku. Mieriņš vairs nekā nesapratīs no manas bibliotēkas kārtības. Un tur vēl tik daudz darba!

 

20.janvārī, ceturtdienā

Visi man prasa, vai man darbs jau nav apnicis. Nē, man tas patīk jo dienas jo vairāk. Kāroju reiz savest bibliotēku kārtībā — ir tik labi redzēt sarkanos sējumus, saliktus plauktos, aizmest liekos prom.

Mācīšanās stāv nezin kādā vietā; kaut kur tālu aiz manis. Bet nu tomēr kaut kas jāapgrābsta — rīt grūtas stundas.

Mans nesenais nemiers un rūpes ir atkāpušies, jo visu brīvo laiku pavadu darbā.

 

10.februārī, ceturtdienā

Pieteicos par vadītāju (pavadoni) čekas izstādē. 4.II. saņēmu jundā Atskaņu chroniku — ar priekšnieka ierakstu un četriem L. Tas par lielāko nostrādāto stundu skaitu. Katru vakaru kāds pavada mājās.

Uz skolu eju kā uz baznīcu. Nemācos. Rīt iešu uz operu.

 

17.februārī, ceturtdienā

Vakar pieminējām Lietuvas 26 gadus. Brunīts pavadīja. Šovakar komandants.

Bijām uz kino — Aina, Sīkais, Vīnkalns un es. Skolā aigājām tikai uz kosmogrāfijas klašuku. Jāapskatās triģeni, jo mani var saukt.

 

21. februārī, pirmdienā

Bijām ar Sīko un Vīnkalnu uz Konservatorijas audzēkņu vakaru. Vakar ar Ainu — uz čello koncertu. Tas bija lielisks ieguvums.

Priekšnieks jundā atgādina zemgaļu cīņas Krusta karos. "Tur mēs vēl tagad varam smelties nacionālo sajūsmu. Mēs esam atbildīgi par 17. jūniju un laiku pēc tam. Mēs esam latviešu tautai vajadzīgi; mēs esam karavīri, līdzīgi Atmodas laikmeta cīnītājiem."

 

24. februārī, ceturtdienā

Igaunijas svētki. Priekšnieks apspriedē noskaidroja, kāda nozīme igauņiem priekš mums. Stāstīja par ģen. Laidoneru, par "latvju Napoleonu" Ozolu un Ziemeļlatvijas armiju.

Kritusi Krivojroga. Igauņi turot Narvu.

 

9.martā, ceturtdienā

Apspriedē Šveics runāja par Somiju — sakarā ar Staļina prasībām. Laiciņš tik jauks, ka netīk iet uz skolu. Dzīvoju pa dārzu; aizvēja vietās ir pavisam silti. Jau lien ārā sniegpulkstenīši.

 

Buenosairesā, Argentīnā

1995.gada martā

Priekšnieks, stingru gaitu, lepni paceltu galvu, iesoļoja un nostājās mūsu priekšā. Bieži daži no mums pat stāvēja kājās, jo pietrūka vietas, kur sēdēt.

Kad bija iestājies klusums, priekšnieks sāka runāt. Viņam bija labas runas dāvanas un nekad viņš nelietoja kādas piezīmes.

Džilda un vēl kāda meitene centās tikt līdzi, atzīmēdamas priekšlasījuma temata galvenās līnijas. Arī es bieži to darīju. Džildai pēc tam bija, salīdzinot abas piezīmes, jāpārraksta tīrrakstā. Tā priekšnieka apspriežu temati tika dokumentēti. Bieži bija vesels priekšlasījumu cikls par kādu vēsturisku laiku. Citreiz atkal tika iztirzāta aktualitāte, paziņoti jaunumi.

Priekšnieks runāja ļoti interesanti, piesaistīdams visu darbinieku uzmanību. Pa retam referēja arī kāds no darbiniekiem.

Pēc apspriedes devāmies visi uz pagrabu. Tur garajā gaitenī nostājāmies ierindā; pārmaiņus viens vai otrs no zēniem komandēja. Bija arī jāatskaitās.

Priekšnieks pieņēma ierindu, dziedājām "Svēts mantojums"; tad priekšnieks pateicās par darbu, un mēs atbildējām: "Latvijai!".

Tas vienmēr skanēja skaļi un droši. Viss tas notika ļoti svinīgi; es domāju, ka, tāpat kā es, arī visi pārējie dziļi izjuta ik dienas no jauna, kas tur bija noticis.

Pēc jundas izklīdām, gājām augšā, paņēmām savas virsdrēbes un devāmies mājās. Tad jau bija vēls vakars, tādēļ zēni pavadīja meitenes mājās. Es dzīvoju tik tālu Pārdaugavā, ka dažs labs varbūt vairs nedabūja tramvaju un bija spiests sukāt kājām atpakaļ.

Es biju ļoti patriotiski audzināta, galvenais pamatskolā. Tās direktori skaisti runāja valsts svētkos. Atceros Ceļmillera "mūsu mīļā, baltā tēva zemīte", kas man pat izspieda asaras.

Tādēļ tik labi jutos čekā. Tur man bija labi, es kaut ko darīju, piedalījos kopīgā lietā. Dzīve bez čekas būtu likusies nederīga brīžos, kad viss gāja uz iznīcību. Kaut kas taču bija jādara. Jaunība un draiskulība vien nevarēja dzīvi piepildīt.

 

19.aprīlī, trešdienā

Anštaltē jāstrādā no 9 līdz 14; taisām grāmatu sarakstu. Bija jāsameklē katram darbiniekam pa komūnistu partijas īsajam kursam. Priekšnieks ieteic to lasīt, jo esot jāpazīst ienaidnieks.

 

27.aprīlī, ceturtdienā

Šodien čekā, avīžu čupās ierakušās, mūs pārsteidza sensacionāla ziņa: mēs varam braukt līdzi uz jaunatrastām upuru kapenēm Ulbrokā.

Kad aizbraucām , darbi jau bija pie beigām. Krievu gūstekņi meta ciet bedres. Vaļā bija gan tikai ģen. Gopera zārks — tur viņš gulēja, pussapuvis, nepazīstams, smirdošs. Visapkārt mētājās no miesām atkritušas, satrūdējušas cilvēku atliekas. Matu kušķi, kauli, auklas.

 

5.maijā, piektdienā

Šodien čekā strīdējāmies par ģenerāllīniju. Latviešu Latvija vai aistu Latvija? Latviska vai aistiska Latvija? Daži baidās no latviskas Lietuvas un lietuviskas Latvijas. Citi saka, ka Latvijai jāsniedzas arī tur, kur lijušas latviešu asinis, — Volchovā, Novgorodā.

Izstādē būs viss iespējamais darīts, lai mēs nenobrauktu bez pārsēšanās pie Pētera.

 

6.jūnijā, otrdienā

Apspriedē priekšnieks teica, ka latvieši celsies no kara posta un putekļiem. "Tagad sāksies pārbaudījumu laiks. Kādu dienu jūs iesit pa Rīgu un abās pusēs jums būs drupu kaudzes un jums varbūt nebūs vairs vecāku. Tikai tad jūs būsiet īsti cīnītāji. Tikai tad, kad cilvēks ir visu zaudējis, viņš uzsāk cīnīties par savām tiesībām."

 

13.jūnijā, otrdienā

Staļins iesācis ofensīvu pie Somijas. Narva it kā kritusi.

"Jums jābūt centriem, no kuriem izstaro ticība, enerģija, spēks, kārtība un uzticība," teica priekšnieks šī vakara jundā. "Mēs nedrīkstam būt kā itāļu un franču tautas, kas jau ieiet sabrukumā. Kaut arī mēs esam tikai saujiņa. Ir jābrīnās, ka tauta, kurai vienā naktī zūd 15 000 locekļu, var tāda būt. Vēsture neļauj ar sevi spēlēties. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku."

 

20.jūlijā, ceturtdienā

Ar šodienu arī brīvprātīgajiem darbiniekiem jāstrādā 8 stundas. Visi iet prom. Es saprotu — ir grūti, ir sarūgtinājumi; priekšnieks grib, lai strādājam vairāk — darba apstākļi slikti. Bet no otras puses — kur tad ir mūsu idejiskums?

Bračs mums māca pagātni, lai mēs derētu nākotnei, Latvijai, bet mēs, aizskārti savās vissvētākajās jūtās — personīgās ērtībās, izklīstam. Ideālisms kaktā!

Prasīju, vai viņi ietu tranšejas rakt? "Nu Rīgā... nu jāa... Bet tālāk gan ne!" — Man personīgi jāteic, ka tomēr ietu, jo tas taču būtu konkrēti Latvijas labā. Viņi gribot strādāt Latvijai: tikai te neesot tā īstā vieta. Arī to, lai mūsu karavīri varētu droši atsperties, lai sagādā citi... Laikā, kad krievi jau ir pie Krāslavas, ieņemta Viļņa un cīņas rit par Kauņu, mēs vēl neesam atmodušies. Bēgšana — jā, tad jānoskaidro stāvoklis, jāpierakstās; kaut vai par vācieti jāpaliek. "Labāk stāvus mirt, nekā ceļos dzīvot!"

Beigās mēs būsim maza grupiņa, kas strādāsim, un tam darbam, ko mēs ar mīlestību darīsim, varbūt būs lielāka nozīme nekā tam, ko dara vairāk cilvēku, bet ar kurnēšanu un negribīgi. Citi pat neiet gaisa kursos — netikšot uz jūru, būšot naktīs jādežurē. Kaut arī tas garantē neizsūtīšanu no Rīgas līdz pēdējam.

Valento, Raiskums, Andrejs aiziet karā; Drapče, Petrovičs, Brunis uz aviācijas skolu; Čikste un citi.

Redzēju uzsaukumu lāčplēšiem: parakstījuši K.Ulmanis un Zariņš. Bet tas jau neko nelīdz — lieli vārdi, kurus izlasa un noliek.

 

25.jūlijā, otrdienā

Kritusi Abrene, Ludza, Rēzekne un vesela rinda sīkāku vietu.

Vakar jundā atvadījāmies no Valento, Čikstes un Atkalna. Valentīns pasniedza karogu, kas simbolizē ideju; viņš turpinās par to cīnīties. Šodien aizbrauca Andžs, Raiskums. Iesaukšot arī 1926.gadu.

Šodien drusku bumboja Rīgu. Noskatījos no jūrmalas. Rīgas pusē sarkana blāzma — vai Rīga deg? Kāds nemiers, gribas skriet palīdzēt.

 

29. jūlijā, sestdienā

Pirms darba biju iegājusi mājās, kad zvanīja Ciemītis: lai sadabūjot Pāpi un Ainu un ierodoties anštaltē.

Jelgava kritusi! Priekšnieks lika sakrāmēties un ierasties čekā. Pateicu tēvam, mātei, Veltai. Šai brīdī Jelgavas krišana vēl nebija publiski zināma.

Mamma baltajā ķitelī atskrēja mājās no darba un pavadīja mani uz Zasulauka staciju. Tur viņa palika, rokas lauzīdama, kad es aizbraucu ar nākamo tramvaju.

Anštaltē pastaigu pagalmā dedzinājām papīrus — Aina, Gulbis un es. Kāds cits pienesa vielu. Galīgi apkvēpām ar papīra plēnēm. Vēlāk palīdzēju Gulbim aprakstīt izstādi.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!