• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
No ziemeļpuses nāk ziemas aukstums un draudzības siltums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.02.1999., Nr. 52/53 https://www.vestnesis.lv/ta/id/22040

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

No ziemeļpuses nāk ziemas aukstums un draudzības siltums (turpinājums).

Vēl šajā numurā

24.02.1999., Nr. 52/53

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

No ziemeļpuses nāk ziemas aukstums un draudzības siltums

Šodien, 24. februārī, —

Igaunijas Republikas neatkarības pasludināšanas 81. gadadiena

Juhans Haravē, Igaunijas vēstnieks Latvijā, — 19. februārī "Latvijas Vēstnesim"

I2.JPG (15095 BYTES)

Foto: Arnis Blumbergs, "LV", 19.02.1999.

— Esmu tikko atgriezies Latvijas galvaspilsētā no Tallinas, kur norisinājās triju Baltijas valstu prezidentu tikšanās. Šoreiz tā nebija rīkota sakarā ar Igaunijas Republikas gadadienu, bet tā bija viena no kārtējām Baltijas valstu prezidentu sanāksmēm, kas regulāri notiek divas reizes gadā Igaunijā, Lietuvā vai Latvijā. Pagājušajā vasarā prezidenti tikās apspriedē Rīgā, kurā arī man jau nācās piedalīties, bet tagad bija pienākusi kārta Igaunijai, tās galvaspilsētai Tallinai. Varu teikt, ka tā bija īslaicīga, bet ļoti intensīva tikšanās. Protams, galvenokārt tika apspriesti tie paši jautājumi, kuri mūsu prātus jau ilgāku laiku nodarbina. Tie ir jautājumi, kas aizvien ir aktuāli un nozīmīgi visām trijām valstīm — attiecības ar Eiropas Savienību un NATO un, protams, mūsu savstarpējā sadarbība. Tika runāts arī par Baltijas jūras reģiona valstu loku plašākā nozīmē. Tika pieņemts arī neliels kopējais paziņojums sakarā ar NATO 50. gadadienu un NATO valstu augstāko vadītāju tikšanos Vašingtonā.

— Jau gandrīz gadu, esat Igaunijas valsts vēstnieks Latvijā. Interesanti būtu uzzināt, kā kļuvāt par vēstnieku, jo neatkarību atguvušajai Igaunijai, gluži tāpat kā Latvijai, līdz šim taču nebija savas pieredzes un tradīciju diplomātisko attiecību veidošanā.

— Pērnā gada 14.aprīlī es iesniedzu Latvijas Valsts prezidentam akreditācijas vēstuli, tātad patiešām drīz būs gads vēstnieka amatā.

Man ir divas augstākās izglītības. Esmu beidzis Tartu Universitātes Juridisko fakultāti un vēlāk neklātienē studēju arī žurnālistiku. Kā es kļuvu par diplomātu? Mums Igaunijā ir karjeras diplomāti, mūsu ārējā valsts dienestā amatos netiek iecelti politiķi. Sākumā gan tā tika darīts, bet tagad no šīs sistēmas esam pārgājuši uz karjeras diplomātiem. Vēstnieks mums ir valsts amatpersona, kas pārstāv savu valsti citā valstī, un parasti viņš ir nācis no Ārlietu ministrijas aparāta. Protams, viņam ir jābūt nostrādājušam šajā aparātā noteiktu laiku. Es strādāju piecus gadus Ārlietu ministrijā, nodarbojos ar preses informāciju, vadīju Ārlietu ministrijas preses centru. Latvija ir pirmā valsts, kurā esmu vēstnieka amatā.

— Kā jūs tagad jūtaties vēstnieka amatā un Latvijas vidē, Latvijas sabiedrībā?

— Tas ir ļoti iederīgs jautājums, un tajā pašā laikā uz to ir diezgan grūti atbildēt. Jūtos atšķirīgi. Sākumā jutos diezgan nedroši, jo lietas kārtojamas tomēr svešā valstī un viss bija jauns. Tiesa, jau agrāk biju apmeklējis Latviju, taču ne jau uz ilgu laiku. Bet tagad tā nedrošība ir izzudusi līdz ar reālu darbošanos amatā, un tas jau ir normāli. Man šeit ir izveidojies ļoti labs darba kolektīvs. Ir pieci diplomāti, bet kopā vēstniecības personālā ir 12 cilvēku, un Igaunijai tā nepavisam nav tik maza vēstniecība.

Pašlaik es tiešām varu sacīt, ka šeit visumā jūtos labi. Bet ikdienas sajūtas ir atkarīgas no veselības, no laika apstākļiem un no daudz kā cita. Ir arī dienas, kad esmu ļoti noguris. Diplomāta darbs jau vispār ir nogurdinošs. Bet sākotnējā nedrošība gan ir izzudusi.

— Kādas problēmas jums pārsvarā ik dienas nākas risināt?

— Problēmu ir daudz, un tās lielākoties skar abu valstu — Igaunijas un Latvijas — savstarpējās attiecības. Nav tādu kaimiņu, kuru attiecībās nebūtu problēmu, citādi jau tie nebūtu kaimiņi. Bet šīs problēmas nedrīkst kaitēt mūsu kopējiem mērķiem un kopējām prioritātēm. Tās ir zināmas ekonomiska rakstura problēmas un nelielas politiskas problēmas, kas gan līdz šim aizvien ir tikušas sekmīgi pārvarētas.

Pastāv arī paša vēstniecības darba vadīšanas grūtības. Mums ir apsaimniekojama liela māja, ziemā rodas ledus un jumta problēmas. Mums ir cilvēki, kas ar to visu nodarbojas, un tomēr es galu galā par visu esmu atbildīgs. Saimniecība ir liela, par visu jārūpējas, bet ir arī prieks. Jo atgūtā māja ir patiešām vēsturiska — Igaunijas valsts to iegādājās jau divdesmitajos gados. Tādējādi šāda nama uzturēšanā un izmantošanā ir sarežģījumi.

— Kas, jūsuprāt, ir atšķirīgais un kopīgais Igaunijai un Latvijai no vēsturiskās attīstības un šodienas situācijas viedokļa?

— Šāds jautājums ir vienlīdz interesants un sarežģīts. Ļoti daudz līdzīga un kopīga Igaunijai ir tieši ar Latviju, nevis ar Lietuvu, kurai bija savs lielvalsts periods un citādi apstākļi Polijas un Krievijas impērijas sastāvā. Latvijai un Igaunijai ir arī ne mazums atšķirību, un tas jau ir gluži dabiski. Divas atšķirīgas kultūras, divas atšķirīgas valodas, — var teikt, ka arī divas atšķirīgas mentalitātes. Latvija, no Igaunijas raugoties, ir dienvidpuses zeme, tās tauta ir it kā dzīvāka, straujāka, arī pieņemot lēmumus. Igaunis it kā neuzdrošinās tā ātri visu izlemt, viņš domā ilgāk, bet latvietis lemj ātri un varbūt tādēļ arī vairāk kļūdās. Tas nāk no temperamenta — dienvidpuses tauta, straujākas asinis. Nedomāju, ka atšķirības ir lielas, bet šeit, tiekoties ar cilvēkiem, pārliecinos, ka latvieši ir ļoti tieši, viņi ļoti ātri nodibina kontaktus un tajā pašā laikā ļoti bieži pie kārtojamām lietām vairs neatgriežas un tās aizmirst, turpretī igaunim tās ļoti rūp un viņš par tām domā ilgāk. Bet latvieti jau ir pārņēmusi jauna ideja. Latvieši ir nedaudz vitālāki par igauņiem. Tās, manuprāt, ir tādas jaukas atšķirības niansēs, kas tikai padara sirsnīgākas attiecības starp tuviem kaimiņiem. Īpaši lielu atšķirību jau nav.

— Kā jūs vērtējat pašreizējo Igaunijas un Latvijas sadarbību un tās paplašināšanās un padziļināšanās iespējas?

— Ja man tās jāvērtē, raugoties no profesionālā viedokļa, uzskatu, ka līdzšinējā sadarbība ir laba. Droši vien tā varētu būt vēl labāka. Bet Igaunijas ārpolitikā abu kaimiņvalstu sadarbība tiek vērtēta kā laba. Mūsu sadarbība ir savdabīgs mūsu gribas un spēju indikators. Ja mēs tiešām gribam iestāties Eiropas Savienībā un NATO, mums ir jāpierāda, ka mēs šeit, Baltijas reģionā, varam savā starpā labi sadarboties. Bet, ja jau mēs to nevaram panākt šeit, tad, neapšaubāmi, arī Eiropa uz mums raudzīsies citādi. Problēmas, protams, būs, bet pašlaik es uzskatu, ka Igaunijas sadarbība ar Latviju un Lietuvu ir normāla un laba. Lai gan nekad jau nav tā, ka nevarētu būt vēl labāk.

Šī sadarbība visjūtamāk izpaužas ikdienas darbā, mazo problēmu risināšanā. Tas varbūt skan pārāk deklaratīvi, bet patiešām kopīgo panākumu pamatā ir ikdienas darbs. Mērķis mums visiem ir kopējs, un tieši tāpēc neviens no trijotnes jau nekur tālu nenokļūs, savrupu ceļu iedams. Ja vienam ir kaut kādas veiksmes atsevišķā jomā, tad tas nāk tikai par labu kopējam mērķim. Jā, Igaunija šobrīd ir izdevīgākā pozīcijā ceļā uz iestāšanos ES, Lietuva — virzībā uz NATO. Dabiski, ka tas dažkārt it kā varētu izraisīt kādus psiholoģiska rakstura saspīlējumus, bet pēc laika top skaidrs, ka dažādība panākumos ir visiem noderīga un ka tas viens velk tos citus sev līdzi.

— 7.martā notiks Igaunijas Valsts sapulces (Riigikogu) vēlēšanas. Vai, jaunajam parlamentam uzsākot darbu, varētu gaidīt kādas pārmaiņas Igaunijas valsts ārpolitikā un iekšpolitikā?

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!