Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad Latvijas tautu barikādēs vienoja tas svētais un ilgotais brīvības vārds. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.01.2001., Nr. 13 https://www.vestnesis.lv/ta/id/2170

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Baltijas valstīm, Ziemeļvalstīm un NATO

Vēl šajā numurā

24.01.2001., Nr. 13

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kad Latvijas tautu barikādēs vienoja tas svētais un ilgotais brīvības vārds

Starptautiskajā konferencē "Janvāra barikādes"
BA1.JPG (25110 BYTES) BA2.JPG (23282 BYTES) BA3.JPG (21724 BYTES)

Ministru prezidents Andris Bērziņš Jana Tihonova fotoizstādē vestibilā

Konferences starpbrīdī: Sandra Kalniete, Dainis Īvāns, Inese Birzniece

Konferencē tribīnē: Vilens Tolpežņikovs Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Latvijas Republikas Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas bij. priekšsēdētājs Tālavs Jundzis:

Un tauta atrada zelta vidusceļu

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Pēc neatkarības pasludināšanas 1990.gada pavasarī Lietuvā, Latvijā un Igaunijā faktiski izveidojās divvaldība. Blakām likumīgi ievēlētām šo valstu Augstākajām padomēm (AP) un to izveidotajām valsts varas un pārvaldes institūcijām darbojās vecās struktūras, kuras nebūt negribēja atteikties no agrākās varas. No vienas puses, tās apvienoja un vadīja Maskavai uzticību saglabājušās vietējās kompartijas, kas balstījās uz armijas un veco represīvo iestāžu spēku, no otras puses — Padomju savienības toreizējā vadība ar Mihailu Gorbačovu priekšgalā.

Vēlēšanas zaudējušās kompartijas un citas vecā režīma struktūras neaprobežojās tikai ar politiskajiem līdzekļiem zaudētās varas atjaunošanai. LKP CK Alfrēda Rubika vadībā tieši balstījās uz represīvajām PSRS pārvaldes institūcijām Latvijā — Latvijas PSR prokuratūru, Baltijas transporta prokuratūru, Transporta milicijas pārvaldi un Baltijas kara apgabala pavēlniecību, kuras pārstāvji pastāvīgi piedalījās LKP CK biroja sēdēs un citos pasākumos. Baltijas kara apgabals 1990.gada beigās ar raidītājiem un telpām nodrošināja pēc LKP CK iniciatīvas radīto raidstaciju "Sodružestvo", kas izvērsa neslēptu pretvalstnieku kampaņu, aicināja uz valsts apvērsumu.

"Sacelšanās nav māksla, bet mašīna. Lai to laistu darbā, nepieciešami tehniķi," vēsta Ļeņina līdzgaitnieka Trocka spārnotais izteiciens, ko labi bija iegaumējis arī Alfrēds Rubiks. Labākus "tehniķus" par omoniešiem, kuri bija veikuši virkni noziegumu, un AP jau 1990.gada novembrī tos pasludināja ārpus likuma, kompartija nevarēja vēlēties. 1990.gada nogalē LKP CK un vietējās partijas komitejas organizēja līdzekļu vākšanu OMON (Īpašu uzdevumu milicijas vienības — abreviatūra no nosaukuma krievu valodā) uzturēšanai, kā arī pašas pārskaitīja līdzekļus šim nolūkam, palīdzēja nodrošināt OMON ar autotransportu un degvielu. A. Rubika ziņojumā "Par LKP CK parlamentāro darbību opozīcijas apstākļos" uzsvērts, ka tikai OMON vienību klātbūtne Latvijā nodrošinās darbības iespējas, ka OMON ir partijas pēdējā cerība, jo tikai OMON vienība aizstāvēs partiju.

Varas pārņemšanai LKP CK gatavojās ar plašu vērienu, tāpēc sadarbība ar armiju un OMON atbalsts tai nelikās pietiekami. LKP CK biroja sēdē 1990.gada 11.oktobrī pieņemtais lēmums uzlika par pienākumu LKP pilsētu un rajonu komitejām līdz 1991.gada 1.novembrim pabeigt strādnieku vienību izveidošanu Latvijas rajonos un pilsētās. Šo vienību pretvalstiskie uzdevumi bija vāji maskēti, to skaitā: "veikt kārtības nodrošināšanas pasākumus, ņemot vērā radušos sabiedriski politisko situāciju".

LKP CK vadošā loma neatkarības pretinieku konsolidācijā un valsts apvērsuma gatavošanā 1990.gada rudenī un 1991.gada ziemā nebūtu apšaubāma. Tomēr kompartija pati par sevi vairs nebija tik spēcīga, lai viena plūktu visus laurus uzvaras gadījumā. Turklāt kompartijas vārds sabiedrības acīs bija pārāk sasmērēts. Tādēļ 1990.gada 25.novembrī A. Rubika vadībā dzimst nu jau bēdīgi slavenā Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja. Tā nekavējoties pieņem rezolūciju par Savienības līguma noslēgšanas nepieciešamību, bet jau 1990.gada 6.decembrī aicina PSRS prezidentu M. Gorbačovu ieviest tiešu PSRS prezidenta pārvaldi Latvijā. Ja atceramies, ka šādas pašas glābšanas komitejas sinhroni radās Lietuvā un Igaunijā, bet vēl pirms tam Ungārijā (1956), Čehoslovākijā (1968) un pat Kuveitā (1990), tad rokraksts kļūst pazīstams — boļševiku tradīcijas ir nemainīgas.

Glābšanas komiteju izveidošana Baltijā 1990.gada nogalē ir viens no apliecinājumiem padomju specdienestu, pirmām kārtām Baltijas kara apgabala Sevišķās daļas, kā arī PSRS (ne tik daudz Latvijas) VDK tiešai līdzdalībai valsts apvērsuma organizēšanā un padomju totalitārā režīma atjaunošanas mēģinājumā. Turklāt par specdienestu profesionālo rokrakstu Baltijā liecina tradicionālās metodes, kuras vēl atceramies no Tbilisi (1989), Baku (1990) un daudzām citām līdzīgām vēstures lappusēm. Kā parasti šādos gadījumos padomju specdienesti, slēpjoties aiz padomju darbaļaužu mugurām, galveno akcentu lika uz situācijas maksimālu destabilizāciju, atņemot iespējas likumīgajai valdībai kontrolēt un ietekmēt situāciju. Šī mērķa sasniegšanai visi līdzekļi tika atzīti par labiem, neaizmirstot spridzināšanas, terora aktus, spēka demonstrēšanu, iebaidīšanu un kā īpaši efektīvu — dezinformāciju. 1990. gada rudenī, kad apvērsuma plāna īstenošana vienlaikus sākās visās trijās Baltijas valstīs, ikviens varēja pārliecināties par šo akciju daudzveidību, sinhrono raksturu un vienoto vadību.

Varas pārņemšanas mehānismā noteicošā loma bija ierādīta PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanai Baltijā. Tā nozīmētu totalitārisma atjaunošanu, par ko 1990.gada 20.decembrī brīdināja E. Ševardnadze, atsakoties no PSRS ārlietu ministra amata un pamatojot savu demisiju ar nevēlēšanos piedalīties diktatūras veidošanā valstī. Zīmīgi, ka apvērsuma organizētāji bija tik pārliecināti par savām spējām inspirēt masu nekārtības un konfliktus "darbaļaužu" starpā kā pamatu prezidenta pārvaldei, ka necentās ierobežot pat ārvalstu žurnālistu straujo pieplūdumu Rīgā, Viļņā un Tallinā. Kā zināms, Rīgā vien janvāra dienās bija akreditēti ap 350 žurnālistu, kuriem bija gan PSRS vīzas, gan attiecīgo padomju dienestu atļauja uzturēties Baltijā.

Valsts varas atgūšanas plāni tomēr neīstenojās nedz iecerētajā 15. janvārī, kad Latvijas sabiedrības glābšanas komiteja sarīkotajā mītiņā ASK stadionā Rīgā jau paziņoja par valsts varas pāriešanu tās rokās pēc darbaļaužu pieprasījuma, nedz 20. janvārī, kad notika vēl viens mēģinājums radīt situāciju, kas būtu par pamatu PSRS prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanai Latvijā. Vienkāršu atbildi sniedza Viktors Alksnis, paziņojot: "M. Gorbačovs mūs nodeva. Maskava mūs pameta" (Latvijas Tautas fronte, 250.—251. lpp.).

Lai arī V. Alkšņa apgalvojums nav bez pamata, tomēr cēloņi meklējami daudz dziļāk. M. Gorbačovs bija kļuvis atkarīgs no Rietumu atbalsta reformām. Spēka lietošana Baltijā šādu atbalstu pārtrauktu. Tālāk par upuriem Viļņā M. Gorbačovs neuzdrošinājās iet, jo reakcija Rīgā bija tik piepeša un masveidīga, ka spēka lietošana Latvijā jau draudēja ar liela mēroga asinsizliešanu. Turklāt bija jārēķinās ar Latvijas Tautas frontes paziņojumā X stundai paredzēto pasākumu īstenošanu, kas PSRS prezidentam kavētu pārvaldīt valsti pat formālas varas atgūšanas gadījumā. Maz šajos procesos varēja palīdzēt padomju specdienestu izplatītā dezinformācija un diplomātiskā korpusa aktivitātes ārzemēs, jo Rietumi arvien vairāk sāka saņemt patiesu informāciju no pirmavotiem pašā Baltijā, tajā skaitā no daudzajiem ārvalstu žurnālistiem. Šajā sarežģītajā situācijā M. Gorbačovam bija jārēķinās arī ar Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina klajo un stingro atbalstu neatkarības aizstāvjiem Baltijā.

Janvāra notikumi varu pretnostatījumu nemazināja, nevienu problēmu neatrisināja, un situācija faktiski kļuva vēl trauslāka un labilāka, plaisa starp divām varām — vēl lielāka. Tomēr janvāra barikādes un upuri Viļņā un Rīgā ļāva pārvarēt smagāko pārbaudījumu atjaunotajai neatkarībai Baltijas valstīs un neatgriezeniski apstiprināja PSRS sabrukuma procesu.

Daži secinājumi

1991.gada janvāris. Tas bija divvaldības laiks, tā ir cīņa par zaudētās varas atgūšanu, no vienas puses, cīņa par atjaunotās neatkarības nosargāšanu, no otras puses. Barikādes šīs pretrunas neatrisināja, varu pretnostatījums nemazinājās, situācija saglabājās kritiskā līmenī arī pēc barikādēm, lai arī neatkarība tika saglabāta. Bija jāapzinās, ka krīzes atrisinājumam agri vai vēlu jāseko. Diemžēl 1991.gadā šo galveno secinājumu mēs neizdarījām un augusta puču sagaidījām nesagatavoti un bezpalīdzīgi.

Janvāris arī atklāja pretrunas neatkarības aizstāvju rindās, t.sk. augstākajos ešelonos: vieni uzskatīja, ka jābruņojas un jāšauj pretim, otri — ka jāpakļaujas liktenim, neraustot lauvu aiz ūsām un labākajā gadījumā iespējami veikli peldot pa straumi. Tikai tautas gudrība un intuīcija noteica zelta vidusceļu un "zilonim izdevās izlīst caur adatas aci" — atgūtā neatkarība janvāra krīzes laikā tika saglabāta. Tāpēc jāpievienojas viedoklim, ka tautai bija izšķirošā loma barikādēs.

Uzvaras atslēga janvārī slēpās:

1) tautas momentālajā reakcijā,

2) vienotībā un masveidīgā rīcībā,

3) netradicionālajās metodēs, ceļot barikādes.

Barikāžu aizsardzības raksturs nav pārprotams vai dažādi tulkojams — atšķirībā no ieročiem, kas vienā brīdī ļauj aizsargāties — otrajā uzbrukt. Barikādes nepārprotami parādīja pasaulei, kas aizsargājas un kas gatavojas uzbrukt, tādējādi apmulsinot potenciālos uzbrucējus un viņu organizatorus. Redzot šo barikāžu būtību, to atbalstītāju loks strauji pieauga, apvienojot daudzus pirms tam svārstīgos, dažādu tautību un dažādu profesiju, pat padomju armijas, pārstāvjus. Nedaudz vēlāk, 3. martā, 74% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju skaidri pauda savu atbalstu Latvijas neatkarībai. Tas būtībā bija spriedums arī tālākai PSRS pastāvēšanai un skaidri un neatgriezeniski iezīmēja tās sabrukuma procesu.

Janvāra barikādes ne tik daudz jāvērtē kā aizsprostu, smagās tehnikas un bluķu kopums, bet kā cilvēku nelokāmas gribas pārliecinoša un masveida izpausme. Barikādes — tās bija frontes līnija pirmām kārtām mūsu galvās, frontes līnija mūsu prātos pret totalitāro režīmu, komunisma ideoloģiju un vardarbību. Pretim bruņumašīnām un tankiem ar kailām rokām stājās neapbruņoti cilvēki savas pārliecības vārdā. Tas ir pasaules vēsturē nepieredzēts fenomens, kad trīs tautas nevardarbīgā veidā bez ieročiem rokās, bez neviena šāviena tikai ar savu pārliecību panāk savu brīvību un neatkarību, īsā laikā mierīgā ceļā pilnībā izmaina savas valsts politisko sistēmu un ekonomisko pamatu. Tas ir ne tikai iemesls, lai mūsu pašapziņa būtu augsta, bet arī arguments, lai Eiropas un pasaules tautas mūs cienītu un mācītos no mums. Tāpēc arī šī starptautiskā konference varētu būt kā viens no soļiem ne tikai mūsu pieredzes analīzei un apkopošanai, bet arī tās nodošanai starptautiskajai sabiedrībai zināšanai un nepieciešamības gadījumā — rīcībai. Vēl ne visas tautas ir brīvas un ne visas valstis — demokrātiskas.

Paldies konferences dalībniekiem! Paldies radioklausītājiem! Gaidīsim jaunu grāmatu, kas atspoguļos šeit teikto, — varbūt arī krievu un angļu valodā!

Aizsardzības ministrs

Ģirts Valdis Kristovskis:

Un laika rats griezās strauji

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Tā kā armija ir tikai bruņoto spēku sastāvdaļa, kā arī tāpēc, ka janvāra barikādēs radās arī citas valsts drošībai nepieciešamas iestādes, jāatzīst, ka konferences man atvēlētais pārdomu temats ir pārāk šaurs. Tāpēc nedaudz precizēšu šo tēmu. Un proti — janvāra barikāžu loma Latvijas Nacionālo bruņoto spēku un drošības iestāžu tapšanā.

Un tātad — ja nebūtu 1991. gada janvāra barikāžu — nebūtu Latvijas valsts. Nebūtu Latvijas valsts — nebūtu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku! Tieši tā. It kā ļoti vienkārša laika, vēsturisku notikumu, valsts veidošanas un pastāvēšanas atziņu kopsakarība. Jo, lai kādus lēmumus un pat pasākumus bruņota, Latvijas neatkarībai uzticīga spēka veidošanā pieņemtu tālaika Latvijas valdība un Augstākā padome (AP), tie nevarētu realizēties vairāku iemeslu dēļ: nebūtu kur gūt bruņojumu; nebūtu nepieciešamās tehnikas un infrastruktūras; nepietiktu minimālā elementāras militārās pamatzināšanas guvuša personāla; nebūtu partnervalstu, kas uzņemtos risku sniegt atbalstu Latvijas valstij tieši militārajā jomā; aizsardzības un drošības sistēmas veidošanā tiktu iefiltrēts pietiekami daudz destruktīvu elementu, kas nostrādātu okupācijas varai nepieciešamajā brīdī.

Taču pat ja bez visa tā ar iekšējiem, pārcilvēciskiem, garīgiem un fiziskiem spēkiem izdotos veidot Latvijai uzticamas bruņotas vienības, kuru rīcības spēja (nav iespējams runāt par militārām spējām) un koordinētība jau kļūtu mazāk vai vairāk samērojama ar padomju impērijas spēkiem, tātad impērijai bīstama tieši no militāriem aspektiem, tad šīs vienības nekavējoties tiktu bez žēlastības iznīcinātas.

Protams, tas nenozīmē, ka nebija gribas ko uzsākt. Šāda griba noteikti bija. Gan individuāla, gan sabiedrisko organizāciju iniciēta, gan arī valsts atbalstīta. Taču no politiskiem aicinājumiem līdz organizētai, ilgstošai valsts aizsardzības sistēmai ir tāls ceļš ejams. Kur nu vēl ja tas jāpaveic ienaidnieka ielenkumā, atrodoties zem ienaidnieka lupas!

Taču, neraugoties uz to, pēc 4. maija tika izveidota Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisija. Veidojās brīvprātīgo vienības, Ministru kabineta apsardze, Muitas iestādes, arī aizsargi un pat atsevišķas koordinētas bruņotu vīru grupas, pulcējās Strēlnieku apvienības biedri.

Taču vēstures rats tolaik griezās daudz straujāk. Maskava nevarēja gaidīt iemeslu, lai tieši sagrautu šos drošības iestāžu aizmetņus. Daudz bīstamāki Maskavai bija politiskie, nevardarbīgie procesi, kas likumīgi soli pa solim no PSRS nodalīja Baltijas valstis, Latviju...

Kremlis izvēlējās vardarbību pret jauno varu. Izvēlējās un nepacietībā pārrēķinājās. Jo Rīgā tika uzceltas barikādes. Tika izveidots Barikāžu centrālais štābs, sākās barikāžu gaitas un notikumu koordinācija. Daudzi pasākumi izdevās it kā paši no sevis. Cilvēki nāca un bija gatavi uzņemties atbildību un atrast savu vietu barikāžu sistēmā. To, kas vēlējās stāties pie valsts neatkarības sargāšanas kādā barikāžu iecirknī Vecrīgā, pie Ministru padomes vai kur citur, bija daudz.

Darbojās AP Aizsardzības komisijas telpās izvietotais AP Aizsardzības centrālais štābs. Tā militārie padomnieki fiksēja situāciju maiņas pat uz kartes. Darbojās brīvprātīgo kārtības sargu vienību novērošanas un sakaru sistēma. Ministru padomes apsardzes štābs. Tautas frontes ēkas koordinētais barikāžu štābs. Posteņi — Zaķusalā, Radio ēkā un vēl dažviet pie galvenajiem sakaru komunikāciju centriem Dzirnavu ielā, arī uz tiltiem, Vecmīlgrāvī un dažviet citur. Paralēli savu posteni Augstākās padomes zālē ieņēma deputāti un savu amatu iespēju robežās darbojās valsts augstākās amatpersonas. Bija nemitīga informācijas, brīdinājumu un arī dezinformācijas plūsma, šķirošana, ko patiesībā nemaz nevarēja izkontrolēt.

Jānorāda, ka milicijas iestādes bija iekapsulējušās pašas par sevi, un šo iestāžu uzticamā daļa aprobežojās tikai ar Ministru kabineta apsardzi. Man šodien ausīs skan toreizējā iekšlietu ministra Aloiza Važņa teiktais: "Jums AP jātiek galā pašu spēkiem, man nav vīru, kurus nosūtīt jums palīgā!" Ieradās daži miliči no lauku rajoniem brīvprātīgi, lai piedalītos AP apsardzē.

Tātad it kā bija pazīmes par vadības sistēmas esamību un koordināciju barikāžu dzīvē un procesos.

Taču trešajā, ceturtajā dienā jau šķita, ka pasākums pārvērties labā "tusiņā". Tomēr vienlaikus spriegums pieauga, arī to cilvēku vidū un starpā, kas bija atbildīgi par to, kas un kā notiek barikādēs.

Jāatzīst, ka pietrūka koordinācijas. Patiesībā katrs barikāžu iecirknis darbojās pats par sevi. Un ar katru dienu šis koordinētības trūkums pieauga. Par šiem vārdiem atbildu un varu to apliecināt, jo lielāko barikāžu laiku pavadīju Augstākās padomes Aizsardzības komisijas telpās tās priekšsēža krēslā.

Barikādes parādīja, ka ne valstiski, ne brīvprātīgu grupu spēki, ne to līderi nebija gatavi un nespēja ilgstoši nodrošināt koordinētu valsts drošības pasākumu sistēmu. To bija sāpīgi apzināties toreiz.

Arī daļēji tāpēc pieauga sasprindzinājums un spēki pamazām izsīka. Ātri vien kļuva skaidrs, ka barikāžu koordinācijas pasākumi dažādu institūciju un iecirkņu starpā barikāžu laikā nepieaugs. Kapacitāte, gatavība un organizatoriskās iespējas bija sevi izsmēlušas. Trūka sistēmiskas vadības un atbildības. Īstu līderu šeit vairs nebija.

Daudzus Tautas frontes aicinātos un uz barikādēm ieradušos tas ļoti pazemoja vai pat saniknoja, tika izteikta neizpratne par jaunās valsts spējām.

Notika varas nopietni mēģinājumi barikādes likvidēt. Lai tas nenotiktu, nācās pielikt krietnas pūles tieši Augstākās padomes plenārsēdē, lai barikādes saglabātu. Vajadzētu palasīt to dienu stenogrammas, tās pastāstītu daudz ko.

Tātad: cik ilgi?

Saspringumu neizturēja pretinieks un sāka šaut 20.janvāra vakarā.

Rezultātā šī šaušana paātrināja Kremļa varas galu. Tā diskreditēja sevi pasaules priekšā pilnīgi un galīgi. Tas deva laiku izvētīt barikāžu pieredzi, spēku un vājumu, lai turpinātu Latvijas aizsardzības un drošības sistēmas veidošanu. Bija skaidrs, ka Kremlis nākamajā reizē rīkosies viltīgāk un arī nežēlīgāk.

Barikāžu laiks beidzās. Tās izčākstēja. Bija skaidrs, ka zaudējums liks izdarīt secinājumus promaskaviskajiem spēkiem.

Nebija skaidrs — cik ilgs būs atvēlētais laiks, lai mēs sagatavotos jaunai kvalitātei, tātad valsts cienīgai organizētai, sistēmiski vadītai darbībai, lai nosargātu savu valsti.

Valdība veidoja pirmo Policijas bataljonu. Brīvprātīgo kārtības vienības gaidīja vairāk izaugsmes iespēju. Pie Ministru kabineta tika izveidots Sabiedrības drošības departaments. Veidojās muita un citas līdzīgas līdz tam neeksistējušas valsts pārvaldes iestādes.

Taču bija vajadzīgs kas vairāk. Bija skaidrs, ka vēl ilgi būs nepieciešams organizēts tautas brīvprātīgais spēks. Cilvēki prasīja — kas būs tālāk? Nākuši no barikādēm, daudzi pieteica nepārprotamu gatavību stāties valsts drošības un aizsardzības struktūrās. Ja tādas būs!?

To vidū bija gan savējie, gan arī apzinīgi VDK spiegi un inspirēti provokatori.

Sakarā ar janvāra barikādēs pieredzēto "bardaku" un atbildīgo amatpersonu gatavības trūkumu šo procesu vadīt vēl janvāra beigās barikāžu dalībnieku sapulcē Kara muzejā apsolījos, ka es personīgi kā AP deputāts uzņemos rakstīt likumu tautas militāri organizētu vienību izveidei, to vienotai organizācijai un vadībai, tiesībām, pienākumiem un apgādei. Cilvēki to lūdza, pieprasīja un uz to gaidīja.

Un tad jau pakāpeniskā procesā 1991. gada pavasarī nostiprinājās Zemessardzes nosaukums, Tautas fronte organizēja vienību iespējamo vadību koordināciju, tika meklēts iespējamais Zemessardzes štāba priekšnieka kandidāts.

Paralēli šim darbam Augstākās padomes Prezidijs man uzdeva pienākumu izstrādāt nevardarbīgās pertošanās iespējamu pasākumu koordinācijas mehānismu. Paralēli Zemmessardzes likuma iztrādei sadarbībā ar Džīnu Šarpu no Alberta Einšteina institūta ASV ieguvu nevardarbīgas pretošanās teorijas pamatzināšanas, liku to kopā ar svaigo barikāžu pieredzi un izstrādāju nevardarbīgās pretošanās centra nolikumu. Jāatzīst, ka diemžēl mūsu valstī pēc augusta puča interese par šo virzienu sabiedrībā mazinājās.

Līdz augusta pučam Zemessardzes veidošanas priekšnoteikumu vēl nebija. Darbs bija vairāk teorētisks, nemaz nerunājot par nopietnām iestrādēm Aizsardzības ministrijas vai citu bruņoto spēku veidošanai.

Pēc augusta puča daudzi stājās Zemessardzē, jo bija uz barikāžu pieredzes un noskaņojuma bāzes radīts likums. Paralēli strauji sāka attīstīties arī citas militāras un drošības nozīmes institūcijas — Augstākās padomes Drošības dienests, Muita, Aizsardzības ministrija, Robežsardze. Daudzi cilvēki nāca no barikādēm. Daudzi ieradās Latvijā, jo bija par tām dzirdējuši un jutuši līdzi.

Rezultātā, ja šodien pārskatām mūsu valsts aizsardzības sistēmas vadību, civilo un militāro personālu, tad redzam, ka barikāžu dalībnieki vēl šodien ir ierindā. Viņu skaits valsts aizsardzības un drošības iestādēs daudzviet mērāms tūkstošos.

Šodien, pēc desmit gadiem, jāsaka, ka joprojām turpinās darbs pie mūsu valsts pašaizsardzības spēju celšanas. Tiek veidoti NBS attīstības un operatīvās darbības plāni, tiek iedzīvināti tie valsts aizsardzības principi, kas radās barikādēs, — uz brīvprātības principiem balstīta valsts teritoriālās aizsardzības pieeja. Attīstās sistēmiskas vadības, komunikācijas un nodrošinājuma sistēmas, kas ar katru dienu kļūst arvien cietāks rieksts mūsu potenciālajiem draudu avotiem. Un tas ir iespējams tāpēc, ka barikādes salauza Latvijas brīvības ienaidniekus.

Bijušais PSRS tautas deputāts Vilens Tolpežņikovs:

Kad sirds nevarēja klusēt

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

1918. gadā Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna, tāpat kā Baltijas republikas, ieguva neatkarību un nodibināja savas demokrātiskas valstis.

Bet jau 1920.–1922. gadā visas trīs Aizkaukāza republikas tika atkal okupētas un ieslēgtas Padomijā, sadalot apgabalos pēc tautības vai reliģiskās piederības un tādējādi radot apstākļus tālākai sadrumstalotībai.

Abhāzijas autonomā republika Gruzijā vairākkārt tika mudināta izstāties no Gruzijas, bet šo atdalīšanos izdevās novērst. 1989. gada martā, piepalīdzot Maskavas provokatoriem, jautājums par izstāšanos no Gruzijas atkal bija aktuāls. Gruzijas neatkarības cīnītājs Zviads Gamsahurdija ar jauniešu grupu aizbrauca uz Abhāziju, bet tur viņus piekāva un izraidīja. Jaunieši organizēja piketu pie valdības ēkas Tbilisi, un simt no viņiem pieteica 10 dienu bada streiku. Pūlis ap viņiem pieauga, līdzās Gruzijas neatkarības prasībām parādījās lozungi "Nost PSKP" un "Krievija — tautu cietums".

Ar to pietika, lai pārbijušies partijas līderi grieztos pēc palīdzības Maskavā. 9. aprīļa naktī krievu karaspēks, darbodamies ar rungām, gāzes baloniņiem un sapieru lāpstiņām, 11 minūšu laikā pa šauru ieliņu izgrūda apmēram 10 tūkstošus cilvēku. 19 cilvēki bija nospiesti un sabradāti, vairāki simti ievainoti un cietuši no lielām gāzes devām, starp tiem bija arī Gamsahurdija.

Tautu kongresa izmeklēšanas komisija pēc pusgadu ilga, rūpīga darba nosodīja izrēķināšanos un regulāra karaspēka raidīšanu pret mierīgiem iedzīvotājiem.

Azerbaidžānas daudznāciju tauta sadzīvoja pārāk draudzīgi. Lai radītu konfliktu, 1989. gada 28. februārī Kalnu Karabahā, kur vairākumā dzīvo armēņi, Sumgaitas pilsētā bija ievesta nezināmu rīkļu rāvēju grupa, kas uzbruka armēņu kvartāliem, nopostīja tos, nogalināja 26 cilvēkus, daudzus ievainoja, izvaroja, prasīdami, lai armēņi atstāj Azerbaidžānu. Kalnu Karbahas autonomā apgabala valdība pieprasīja neatkarību vai pievienošanos Armēnijai, kam Armēnija piekrita. Tas izraisīja karu. No Armēnijas tika izraidīti visi azerbaidžāņi.

1990. gada 13. janvārī nezināmi ļaundari uzbruka armēņu kvartālam Baku, nogalināja ap 50 cilvēku un nozuda.

Azerbaidžānas Tautas fronte pārmeta valdībai nepietiekamu aktivitāti valsts sašķelšanās priekšā. Arī šeit parādījās lozungi, vērsti pret PSRS un komunistisko partiju.

Šoreiz, neskatoties uz Azerbaidžānas Augstākās padomes prezidija kategorisku protestu, nerēķinoties ar Tbilisi notikumu izmeklēšanas parlamentārās komisijas prasību nelietot armiju pret tautu, 1990. gada 19. janvāra naktī Baku pa visiem četriem galvenajiem ceļiem tika ievesti tanki ar bruņotu desantu. Neapstājoties tie brauca virsū cilvēkiem, kas bija sastājušies ap ceļiem, lai lūgtu nelietot ieročus. Desantnieki brauca pāri cilvēkiem, un kāpurķēdes pārvērta cilvēkus vafelēm līdzīgos plāceņos.

Cilvēki tika sašauti uz ielām un arī caur māju logiem. Pavisam tika nogalināti ap 150 un ievainoti vairāki simti cilvēku. Daudzi pazuda bez vēsts. Stāstīja, ka daudzi mirušie noslīcināti jūrā.

Iedzīvotāju pretestība? Tā izpaudās raudās un lūgšanās. Tbilisi un Baku strādāja vairākas oficiālas un neatkarīgas deputātu un sabiedriski aktīvu cilvēku komisijas. Tās nekonstatēja faktus, kas apstiprinātu Maskavas izplatītos nostāstus par bruņotiem kaujiniekiem, kas it kā apšaudījuši padomju karaspēku.

Tiesa, daži jaunieši, aizstāvot sievietes un sirmgalvjus, bija arī paķēruši pa rungai un daži kareivji dabūjuši zilumus. Tas arī viss…

Tautas frontes Gruzijā un Azerbaidžānā atcēla sakompromitēto kompartijas valdīšanu un sastādīja savas valdības uz demokrātiskiem pamatiem. Bet ar saimniekošanu viņiem veicas tikpat labi kā Latvijā.

Tautai nav pieredzes valsts pārvaldē. Daudzas partijas cīnās par varu, nedomājot par vienkāršajiem darba darītājiem. It kā nevilšus pie varas atgriežas tie paši komunistu partijas darboņi un viņu uzticības personas.

Prezidenti nāk un iet, bet ierēdņi, bodnieki, policija paliek. Kamēr deputāti cīnās par savām algām un pensijām, ierēdņi un bodnieki pievāc un pārdod visu, kam ir noiets, uzpirkti deputāti sakombinē bodniekiem izdevīgus likumus. Cik trāpīgi teica Godmaņa kungs: "Ar pastāvošo likumdošanu jūs man nekā nevarēsiet inkriminēt."

Deputāti rēķinās tikai ar partiju lēmumiem. Vajadzīga tāda vēlēšanu sistēma, lai deputāts būtu atbildīgs vēlētāju priekšā, tautas priekšā. Latviešu tauta ir strādīga, kārtīga un miermīlīga. Bet arābiem ir paruna: "Pasarg’ Dievs, no miermīlīga cilvēka dusmām!"

Latvijas Republikas Augstākās padomes Preses centra bij. vadītājs Aleksandrs Mirļins:

Kad notikumi runāja paši

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Vairāk nekā pirms desmit gadiem šeit stāvēja cita tribīne. Liela, oškoka, ar izgrebtu Padomju savienības ģerboni. Šajā zālē ir notikusi vēsturnieku konference, kurā Mavriks Vulfsons, turot rokā 1939.gadā izdotu atlantu, kurā Latvija bija jau iekļauta PSRS sastāvā, publiski runāja par Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem.

No šīs tribīnes runāja radošo savienību apvienotā plēnuma un arī Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa dalībnieki.

Astoņdesmito gadu beigās tā bija galvenā tribīne vienā no padomju republikām, kurai bija lemts atkal kļūt par neatkarīgu valsti.

Šai tribīnei ir vieta kādā muzejā, jo tā ietilpināja sevi svarīgākos vēsturiskos notikumus. Vispār tribīne bija ļoti ietilpīga — pieņemot Tautas frontes pirmos statūtus, šeit pietika vietas diviem Latvijas Universitātes profesoriem — profesoram Ilmāram Bišeram un profesoram Jurim Bojāram. Daudzi laikam atceras, ka vēlā naktī viņi divatā veiksmīgi novadīja garās debates. Starp citu, kurš no jums to atceras? Lūdzu paceliet rokas! Tencinu. Apmēram tā viss arī notika. Un mēs to vēl atceramies.

Šodien, pēc desmit gadiem, kad notikumi, kuru dalībnieki mēs bijām, lēnām aizplēn vēstures miglā, svarīgi saprast ceļu, kas ir noiets un tagad šķir mūs no tās vecās tribīnes.

Citiem vārdiem, kas ir mainījies komunikatīvajā ķēdē: politiskie spēki — masu mediji — sabiedrība. Dziļai analīzei šeit nepietiks laika. Ja runājam īsi, tad pirms 14 gadiem radās iespēja publiski runāt par to, par ko līdz tam daudzi neuzdrošinājās runāt pat privāti. Pirmie šo iespēju izmantoja, tādējādi to paplašinot, inteliģence un masu mediji. Tā radās tajos laikos alternatīvs politiskais spēks — Latvijas Tautas fronte un citas sabiedriskās organizācijas, kas pauda tās politiskās idejas, kuras brieda sabiedrībā. Masu mediji bija šo procesu multiplikatori.

Sabiedrības atbalsts ieveda jaunos politiskos spēkus Augstākajā padomē un pašvaldībās. Vecā politiskā sistēma bija gatava izmantot bruņotu spēku, sabiedrība — gatava tam pretoties.

Janvāra barikādes kļuva par šo pretsparu. Un vienlaicīgi arī par nebijušu jaunās valsts varas, sabiedrības un masu mediju vienotības brīdi. Manuprāt, šī vienotība izraisa vislielāko interesi, īpaši tāpēc, ka šodien valsts, sabiedrības un masu mediju attiecības stipri atšķiras.

Toreizējā sabiedrība gribēja pārmaiņas un nebaidījās no tām. Šodien vairums no pārmaiņām negaida nekādu labumu.

Pirms desmit gadiem sabiedrība dalījās divās lielās grupās: viena vadījās no vēstījumiem, kuri nāca no Vecpilsētas laukuma, no Tautas frontes mītnes, otra — no Kirova ielas, kurā atradās LKP, CK, vēstījumiem.

Mūsdienu sabiedrības stratifikācija, proti, dalīšanās grupās, ir daudzveidīgāka. Nevar pat salīdzināt interesi par sabiedriskajiem notikumiem. Tautas frontes kongresu translāciju laikā visa Latvija praktiski dzīvoja pie televizoru ekrāniem vairākas stundas. Astoņdesmito gadu beigās laikrakstu metieni neticami pieauga, radio darbojās visu dienu katrā mājā, katrā darbavietā, un arī uz ielām ieslēgtais tranzistors bija kā laikmeta simbols.

Es gribētu nosaukt astoņdesmito un deviņdesmito gadu miju par masu mediju zelta laikmetu. Tāpēc, ka LKP politiskā vara un cenzūra ar katru dienu kļuva arvien vājāka un vājāka, līdz pazuda pavisam. Bet ekonomiskie faktori vēl nekļuva par noteicošiem. Tātad masu mediji varēja kalpot nevienam citam, kā tikai sabiedrībai, jo vairs nevajadzēja atskatīties uz varu, bet vēl nevajadzēja pelnīt naudu pašas avīzes eksistencei. 1992.gadā tirgus ekonomika sagādāja smagu pārbaudi laikrakstiem. Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio, šķiet, šī pārbaude vēl nav beigusies.

Kopš tiem laikiem neviens politiskais spēks vairs nav saņēmis tik viennozīmīgu masu mediju atbalstu. Izdevēji, kā arī žurnālisti kļuvuši daudz kritiskāki pret valdību. Laikam arī politiķu attieksmi pret medijiem grūti būtu saukt par mīlestību. Vispār šīs politiķu un mediju attiecības kļuvušas profesionālākas, un pārsvarā tās notiek ar starpnieku palīdzību — uz skatuves ir iznākušas PR ( Publication Relations ) jeb sabiedrisko attiecību struktūras.

Augstākās padomes Preses centrs 1991.gadā, iespējams, bija vienīgā profesionālā struktūra. Tā notika arī tāpēc, ka uz Preses centru atnāca strādāt trimdas latvieši ar Rietumos iegūtu pieredzi un izglītību. Man ir žēl, ka laika trūkuma dēļ tagad nevaru nosaukt viņus visus. Bet, pateicoties viņiem, 1991.gada janvārī mēs varējām nodrošināt ar informāciju vairāk nekā pusotru tūkstoti žurnālistu, kas bija akreditēti Augstākās padomes Preses centrā.

Tūkstotis no viņiem pārstāvēja Rietumu presi, radio un televīzijas. Šodien mums droši vien ir grūti iedomāties, ka 20. un 21. janvārī CNN uz Latviju bija atsūtījuši četras filmēšanas grupas: no Stokholmas, Maskavas, Romas un vienu tieši no ASV.

Neviens no mums tobrīd nedomāja par Latvijas tēla veidošanu. Mēs vienkārši centāmies iespējami ātri nodrošināt Rietumu žurnālistus ar maksimāli pilnīgu un precīzu informāciju par to, ko dara vai gatavojas darīt atjaunotās Latvijas Republikas valdība, par to, ko dara Latvijas tauta. Viss šķita vienkāršs un skaidrs. Neko nevajadzēja izdaiļot — notikumi runāja paši par sevi.

Kaut arī janvārī pastāvēja domstarpības barikāžu jautājumā starp LTF frakciju parlamentā, valdību, Tautas fronti, Pilsoņu komiteju, tās nekļuva par publisko diskusiju priekšmetu. Jo to aizēnoja notikumu straujums un galvenā mērķa — neatkarības atgūšana — lielā nozīme.

Šāda situācija ir vienkārši neiedomājama šodien, kad ar baltu, pelēku jeb melnu PR palīdzību jebkurš notikums tiek interpretēts pēc iespējas sev izdevīgākā gaismā. Jau 1992.gada sākumā Augstākās padomes Prezidijs reorganizēja Preses centru, pamatojot to ar nepietiekamu parlamenta darba propagandu.

Bet 1991. gada janvārī uzdevumi vēl bija citi. Vispirms informāciju no parlamenta vajadzēja padarīt pēc iespējas ātrāk zināmu visiem un katram Latvijā tā, lai jaunās varas un tautas darbība būtu vienota. Otrkārt, notikumi Latvijā norisa līdzīgi kā zvērināto piesēdētāju tiesā, kurā katrai pusei dota iespēja ar savu informāciju un saviem faktiem pārliecināt piesēdētājus par savu taisnību. Piesēdētāji bija Rietumu sabiedrība, pārliecināt viņus varēja ar Rietumu masu mediju palīdzību.

Janvāris ir bijis visaugstākais tautas un tās ievēlētās varas vienošanās punkts. Jau augustā, tikai pusgadu vēlāk, daudz kas diemžēl izskatījās citādi. Augustā, tieši 19.datumā, pēc mana un Daiņa Īvāna uzaicinājuma Rīgā ieradās Rainers Hildebrants, slavenā "Checkpoint Charlie" muzeja, Berlīnes mūra muzeja, dibinātājs un direktors. Ar viņa palīdzību deviņdesmitajā gadā Rīga saņēma Berlīnes mūra fragmentu. Tagad kopā ar betona bluķiem no mūsu barikādēm šis mūra fragments atrodas pie Pasaules tirdzniecības centra.

Toreiz, aicinot viņu uz Rīgu, mēs, protams, nevarējām zināt, ka viņa atbraukšanas diena sakritīs ar augusta puču. Mītiņā, kuru izdevās sasaukt Tautas frontei, Rainers Hildebrants teica: nevardarbīga pretošanās ir efektīva tikai tad, ja pretojas visa tauta.

Varbūt augustā radio un televīziju mēs zaudējām tādēļ, ka tautas atbalsts nebija tāds, kāds bija janvārī. Bet varbūt atbalsts nebija tāds tādēļ, ka bija zaudēta televīzija un radio.

Lai arī kā būtu, šodien attiecības "vara — masu mediji — sabiedrība" ir kļuvušas pavisam citādas. Vai tās pasliktinājušās? Laikam ne, tās vienkārši ir citādas. Un, runājot par to, kā bija pirms desmit gadiem, vislabāk iederēsies salīdzinājums ar cilvēka jaunību. Laikam tie gadi ir bijuši mūsu šodienas sabiedrības jaunība — tikpat skaista kā jebkura jaunība, pilna ar ideālismu.

Dažādās kultūrās cilvēka mūža garums tiek uzskatīts par kolektīvās atmiņas mēru. Vecā Derība, divu senāko reliģiju pamats, stāsta par to, kā Mozus četrdesmit gadus ar savu tautu pavadīja tuksnesī ceļā uz Apsolīto zemi. Šie četrdesmit gadi tiek traktēti kā laiks, kas vajadzīgs, lai nomainītos paaudze, kas uzauga kā vergi Ēģiptē. Japāņu reliģija atzīst, ka pēc 33 gadiem mirušā dvēsele zaudē sakaru ar šo pasauli tādēļ, ka šeit izzūd tie, kuri zināja mirušo, dzīvu esam.

Mēs esam nodzīvojuši tikai ceturto daļu no laika, kas vajadzīgs, lai aizmirstu verdzību, bet jau trešo daļu no laika, kad varētu pārtrūkt paaudžu saite.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!