Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par īpašuma tiesībām izceļotājiem uz Vāciju. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.04.1998., Nr. 97/98 https://www.vestnesis.lv/ta/id/215077

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā Nr. SKC-121

Par pievienotās vērtības nodokļa ieskaiti

Vēl šajā numurā

09.04.1998., Nr. 97/98

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Augstākā tiesa

Veids: spriedums

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lieta Nr.SKC–2

1998.gads

Augstākās tiesas Senāta spriedums

Par īpašuma tiesībām izceļotājiem uz Vāciju

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts Civillietu departamenta tiesas sēdē, kurā piedalījās sēdes priekšsēdētājs senators R.Namatēvs, senatori R.Zaķe un M.Zaģere, zvērināts advokāts A.Strautiņš, Rīgas Domes pārstāve B.Miķelsone, Rīgas Centra rajona izpilddirekcijas pārstāve E.Hmeļevska, Rīgas pilsētas zemes komisijas pārstāvis E.Pastors,

Izskatīja 1998.gada 25.martā Rīgā prasītājas Ernas Rinkas sūdzību par Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1997.gada 2.oktobra spriedumu Ernas Rinkas prasībā pret Rīgas Domi, Rīgas Centra rajona izpilddirekciju, Rīgas pilsētas zemes komisiju par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamu īpašumu.

Noklausoties senatora R.Namatēva ziņojumu, zv.advokāta A.Strautiņa paskaidrojumu, ka spriedums atceļams, Rīgas Domes pārstāves B.Miķelsones, Rīgas Centra rajona izpilddirekcija pārstāves E.Hmeļevskas un Rīgas pilsētas zemes komisijas pārstāvja E.Pastora paskaidrojumus, ka spriedums atstājams negrozīts,

LR Augstākās tiesas Senāts

konstatēja:

Oskaram Vacam, dzimis 1885.gadā, piederēja nekustams īpašums Rīgā, Kr.Barona ielā 51, kas sastāvēja no zemes gabala 378 m2 un namīpašuma.

Sakarā ar PSRS militāro agresiju un Latvijas okupāciju 1940.gada 17.jūnijā, likvidējot Latvijas Republikas suverēno valsts varu, Latvijas PSR Saeima 1940.gada 22.jūlijā pieņēma deklarāciju "Par zemes pasludināšanu tautas īpašumā".

Bez tam Latvijas PSR Ministru kabinets 1940.gada 29.jūlijā pieņēma likumu "Par zemi".

Ar minētajiem normatīvajiem aktiem zeme tika nacionalizēta, likvidējot privāto īpašumu uz zemi.

Latvija PSR Augstākās padomes prezidijs 1940.gada 28.oktobrī pieņēma dekrētu "Par lielo namu nacionalizāciju", ar kuru noteica, ka Rīgā pakļauti nacionalizācijai nami, kuru pašu un pie tiem esošo būvju lietošanai derīgo laukumu kopplatība pārsniedz 220 m2.

Nacionalizēto namīpašumu pārņemšanas komisija 1940.gada 1.novembrī sastādīja aktu, ka pārņem namīpašumu — dzīvojamo māju un malkas šķūni Rīgā, Kr.Barona ielā 51, kurš piederēja Oskaram Vacam.

1941.gada 10.janvārī Vācija un PSRS noslēdza vienošanos par Vācijas pilsoņu un vācu tautības personu pārceļošanu no Latvijas PSR un Igaunijas PSR uz Vāciju, un, pamatojoties uz šo vienošanos, Oskars Vacs 1941.gada 27.februārī repatriējās uz Vāciju.

Sakarā ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1990.gada 4.maijā, LR Augstākā padome 1991.gada 30.oktobrī pieņēma likumu "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā", ar kuru noteica, ka nacionalizētie namīpašumi atdodami bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem.

Tāpat 1991.gada 20.novembrī tika pieņemts likums "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", paredzot zemes īpašuma tiesību atjaunošanu.

Oskara Vaca māsas meita Erna Rinka cēlusi prasību par īpašuma tiesību atjaunošanu uz nekustamo īpašumu, norādot, ka namīpašums 1940.gadā tika nacionalizēts. Iesniegusi pieteikumu namīpašuma denacionalizācijai, taču tā izskatīšana nelikumīgi apturēta. Latvija bija okupēta, un Oskars Vacs par atņemto īpašumu kompensāciju netika saņēmis. Nav pamatojuma viņu iekļaut baltvācu kopienā un viņa kā latvieša īpašumu uzskatīt par baltvācu īpašumu.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Civillietu tiesu palāta prasību noraidīja un atzina, ka Oskars Vacs īpašuma tiesības zaudēja nevis ar lielo namu nacionalizāciju, bet gan saskaņā ar starpvalstu līgumiem par Vācijas pilsoņu un vācu tautības personu izceļošanu uz Vāciju. Līdz ar to nav piemērojamas likuma "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" un "Par zemes refomu Latvijas Republikas pilsētās" normas.

Kasācijas sūdzībā Erna Rinka lūdz spriedumu atcelt un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai. Norāda, ka tiesa pārkāpusi LR speciālo likumu "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" un "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" normas, kā arī LR Augstākās padomes 1991.gada 4.septembra lēmumu "Par īpašuma tiesībām Latvijas un ārvalstu attiecībās", jo namīpašums Oskaram Vacam tika nacionalizēts 1940.gadā.

Civillietu tiesu palātas secinājums, ka 1941.gada 10.janvārī noslēgtā PSRS un Vācijas vienošanās par Vācijas pilsoņu un vācu tautības personu pārceļošanu no Latvijas PSR un Igaunijas PSR uz Vāciju ir uz 1939.gada 30.oktobrī Latvijas–Vācijas līguma par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju uzsāktā procesa nobeigums, nav pamatots un ir pretrunā 1990.gada 4.maija deklarācijai "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", kā arī LR Augstākās padomes 1991.gada 4.septembra lēmumam "Par īpašuma tiesībām Latvijas un ārvalstu attiecībās".

Pārbaudot lietas materiālus, Senāts uzskata, ka spriedums atstājams negrozīts.

1939.gada 23.augustā Vācija un PSRS noslēdza slepeno Rībentropa–Molotova paktu par interešu sfērām, iekļaujot Latvijas Republiku PSRS interešu sfērā.

Tā paša gada 28.septembrī pakta puses ar īpašu protokolu vienojās, ka PSRS neceļ iebildumus, ja vietējie vācieši vēlas pārcelties uz Vāciju un izceļotāju mantiskās tiesības tiek ievērotas.

Vācijas valdība realizēja iepriekš minēto vienošanos un 1939.gada 30.oktobrī noslēdza līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju, paredzot, ka Vācija saņem kompensāciju par nekustamiem izceļotāju īpašumiem.

Ar Latvijas Republikas okupāciju 1940.gada 17.jūnijā vācu tautības personu izceļošanas process turpinājās.

Vācija un PSRS 1941.gada 10.janvārī noslēdza vienošanos par Vācijas pilsoņu un vācu tautības personu pārceļošanu no Latvijas PSR un Igaunijas PSR uz Vāciju. Tā paša 1941.gada 10.janvārī Vācija un PSRS parakstīja konfidenciālu Nolīgumu starp Vācijas valsti un PSRS par savstarpējo mantisko prasību nokārtošanu attiecībā uz Lietuvu, Latviju un Igauniju, nosakot, ka, lai pilnīgi un galīgi dzēstu visas Vācijas pretenzijas pret PSRS uz atlīdzību par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijās esošo vācu īpašumu, kā arī Vācijas mantiskās prasības pret fiziskām un juridiskām, personām, kam dzīves vieta bijusi vai ir minētajās republikās. PSRS valdība maksā Vācijas valdībai 200 miljonus reihsmarku. Turklāt Nolīgums arī paredzēja, ka pārceļotāju no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR naionalizācijai pakļautais īpašums līdz ar nolīguma parakstīšanas brīdi pāriet padomju puses rīcībā, pie kam bijušais īpašnieks tiek atbrīvots no īpašumtiesiskās atbildības pret padomju pusi par visiem parādiem, kas attiecīgo īpašumu apgrūtina.

Senāts atzīst, ka ar šo 1941.gada 10.janvāra Nolīgumu tika noteikta kompensācija par pārceļotāju atstātajiem īpašumiem Latvijā, neatkarīgi no tā vai līdz Nolīguma parakstīšanas dienai tika sastādīti akti par namīpašumu pārņemšanu sakarā ar nacionalizāciju.

Izceļojot no Latvijas uz Vāciju, Oskars Vacs piekrita vienošanās nosacījumiem par kompnesāciju, kuras jautājumus ar izceļotājiem no Latvijas kārtoja Berlīnē dibinātā DUTa (Vācu fudicionārā sabiedrība), kura arī veica norēķināšanos ar ieceļotājiem Vācijā.

Līdz ar to Oskars Vacs zaudēja jebkuras tiesības uz nekustamo īpašumu Latvijā, neatkarīgi no tā, ka 1940.gada 1.novembrī tika sastādīts akts par namīpašuma pārņemšanu.

Turklāt to, ka par pārceļotāju nekustamiem īpašumiem, tai skaitā arī par tiem, uz kuriem tika sastādīti nacionalizācijas akti, bija paredzēta atlīdzība, apstiprinās ar 1943.gada 18.februārī Berlīnē parakstītajiem Noteikumiem par privātīpašuma atjaunošanu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ģenerālapgabalos.

Ar šiem noteikumiem atjaunojot privātīpašumu, tas netika atjaunots vācu pavalstniekiem un pārceļotājiem.

Senāts uzskata, ka Civillietu tiesu palāta pamatoti atzina, ka attiecībā uz vācu pārceļotājiem (to mantiniekiem) nav piemērojamas likumu "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" un "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" normas un uz šī pamata celtā prasība pareizi noraidīta.

Kasatore kasācijas sūdzībā atsaucās uz 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", ar kuru tika atzīta par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939.gada 23.augusta vienošanās un no tās izrietošā 1940.gada 17.jūnija Latvijas Republikas suverēnās varas likvidēšana PSRS militārās agresijas rezultātā.

Bez tam kasatore atsaucās arī uz LR Augstākās padomes 1991.gada 4.septembra lēmumu "Par īpašuma tiesībām Latvijas un ārvalstu attiecībās", ar kuru LR Augstākā padome atzina LR teritorijā ārvalstu, to juridisko un fizisko personu īpašuma tiesības, kuras 1940.gadā tika prettiesiski atņemtas Latvijas Republikas anektēšanas rezultātā, kā arī noteica: ārvastis, to juridiskās un fiziskās personas atjauno savas īpašuma tiesības saskaņā ar spēkā esošajiem Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un tā neatzīst nekādas trešo valstu savstarpējās vienošanās par Latvijas Republikas, tās juridisko un fizisko personu īpašumu, jo saskaņā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem, jebkura divu valstu vienošanās par trešo valsti ir prettiesiska un nav spēkā ab initio (no paša sākuma).

Senāts uzskata, ka iepriekš minētie normatīvie akti nevar būt par pamatu sprieduma atcelšanai.

Oskars Vacs izceļoja no Latvijas uz Vāciju un īpašuma tiesības faktiski tika zaudētas saskaņā ar izceļošanas noteikumiem, kuriem viņš ar izceļošanu piekrita, zaudējot jebkuru saistību ar Latviju. Par atstātajiem īpašumiem bija noteikta kompensācija.

Ja Oskars Vacs šo kompensāciju netika saņēmis, kā tas norādīts kasācijas sūdzībā, tad viņa mantiniekiem šis jautājums kārtojams ar Vāciju, bet par to nav atbildīga Latvijas Republika.

Līdz ar to kasācijas sūdzība noraidāma, atstājot spriedumu negrozītu.

Pamatojoties uz Latvijas CPK 342.3panta 1.punktu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts

nosprieda:

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1997.gada 2.oktobra spriedumu atstāt negrozītu, prasītājas Ernas Rinkas kasācijas sūdzību noraidīt.

Priekšsēdētājs senators R.Namatēvs

Senatori: R.Zaķe, M.Zāģere

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!