Ar dokumentu un faktu olekti pie diplomāta Vilhelma Muntera mūža

Aizvadītajā nedēļā, savā 79.dzimšanas dienā, vēstures zinātņu habilitētais doktors profesors Rihards Treijs publiski vaļā vēra savu četrpadsmito monogrāfiju “Vilhelms Munters”*.

Bija sanācis ciešs pulks pazīstamu Latvijas vēsturnieku – akadēmiķi Andris Caune, Ēvalds Mugurevičs, doktori Arturs Heniņš, Ainārs Lerhis, diplomāts un jurists Valdis Birkavs un citi, kā arī publicisti un grāmatizdevēji.

Vairākas monogrāfijas no prof. Riharda Treija devuma ir klajā laidis arī “Latvijas Vēstneša” apgāds: “Latvijas valsts un tās vīri” (1998), “Latvijas diplomātija un diplomāti (1918–1940)” (2003), “Latvijas prezidenti (1918–1940)” (2005), “Latvijas ģenerāļi (1918–1940)” (2006).

Latvijas Republikas 1994.–1999.gada ārlietu ministrs, juridisko zinātņu doktors profesors Valdis Birkavs jauno pirmreizējo grāmatu pasaulē izvada ar apceri:

“Vilhelms Munters – persona suspecta in aeternum (aizdomīga persona mūžīgi mūžos).

Laikmeta grieži, kuros savērpās Latvijas liktenis, gribot negribot liek pievērsties Vergilija “Eneīdai”. Pēc Trojas sagraušanas Enejs mierina savus daudz pārcietušos ceļabiedrus un sola tiem laimīgu iznākumu.

“Dažādām ciešanām pāri, caur tik daudz kļūmīgām briesmām

Raidām uz Latiju (Kāda ironija – gandrīz vai uz Latviju! – V.B.) skatus,

kur liktenis mierīgas mītnes norāda mums.

Tur trojiešu valsts reiz atdzims no jauna!

Izturiet vēl un glabājiet spēkus daudz labākām dienām.”

(A.Ģiezena atdzejojumā)

Gandrīz 20 gadus zemos un augstos amatos Latvijas diplomātiskajā dienestā aizvadījušā Vilhelma Muntera pretrunīgās personības bēdu stāsts sākas ar Trojas zirgu – PSRS uzspiesto savstarpējās palīdzības līgumu (1939.g. 5.oktobris), kura rezultātā Latvijā tiek izveidotas PSRS militārās bāzes. Tālākā notikumu attīstība ir labi zināma. Tomēr vēsturnieka skalpelis profesora Riharda Treija rokās, atsedzot faktu pēc fakta, arī retam zināmus un pat līdz šim nezināmus, liek lasītājam īpaši daudz domāt par personības lomu vēsturē.

Liktenis Vilhelmam Munteram lēma būt ārlietu ministram laikā, kad Latvija zaudēja savu neatkarību brutāla spēka priekšā. No Zigfrīda Meierovica līdz Vilhelmam Munteram, no neatkarīgas valsts de iure atzīšanas līdz neatkarības de facto zaudēšanai – tāds bija Latvijas valsts cildeni traģiskais gājums. Kas gan var būt cildenāks par Zigfrīda Meierovica izcilo panākumu un traģiskāks par vardarbīgu okupāciju? Un nav svarīgi, kādu diplomātisko kļūdu dēļ un kādu līgumu aizsegā tā notiek. Baigā vasara ir un paliks vēsturisks fakts neatkarīgi no interpretācijām.

Valsts neatkarības zaudēšana. Nekas nevar būt briesmīgāks valsts ārlietu ministram, kura tiešais uzdevums ir diplomātiskiem līdzekļiem sargāt valsts neatkarību. Tikai nāve. Un tieši tas, ka Vilhelms Munters pārdzīvo valsts de facto eksistenci un mēģina attaisnot savu rīcību vēlākajos gados, pēc kara, pēc savas gribas vai piespiesti, pat sadarbojas ar PSRS Valsts drošības komiteju, met mūžīgu ēnu uz viņa rīcību arī pirmskara periodā un padara viņu par persona suspecta in aeternum. Tieši šā iemesla dēļ profesora Riharda Treija objektīvajai un faktoloģiski precīzajai analīzei ir īpaša nozīme Vilhelma Muntera panākumu un kļūdu bilances izvērtēšanā.

Lielos vilcienos Vilhelma Muntera dzīvi (1898–1967) var iedalīt trīs atšķirīgos posmos:

• spoža karjera un starptautiski panākumi;

• kritisko lēmumu posms (1939–1940);

• kolaboracionisma laiks.

Vilhelma Muntera dzīves pirmā un pēdējā posma notikumi, fakti un to interpretācija neizraisa gandrīz nekādas šaubas. Turpretī otrā posma fakti, notikumi, pieņemtie lēmumi un Vilhelma Muntera loma tajos, lai arī rūpīgi izpētīti, paliek neskaidri, dažādi vērtēti un šķietamas vai faktiskas nodevības apēnoti. Latvijas valsts okupācijas vēsturiskā neizbēgamība neattaisno pieļautās kļūdas. Tā var palīdzēt saprast notikumu loģiku, valsts vadības rīcības motivāciju, izskaidrot ilūziju cēloņus. Tomēr neatkarīgi no savāktās informācijas daudzuma un tās analīzes dziļuma daži aizspriedumi paliks nemainīgi. Lai gan Kārļa Ulmaņa un Vilhelma Muntera rīcība Latvijai kritiskajos apstākļos ne ar ko neatšķiras, lēmumi tika pieņemti kopīgi, tomēr atšķirībā no valsts prezidenta rīcības pretrunīgi vēsturiskā vērtējuma Vilhelms Munters Latvijas vēsturē nepaliks kā “taisnīgs un nodomam uzticīgs vīrs”.

Lai tad arī Horācija “Odu” citējums pieliek punktu Vilhelma Muntera dzīves gājumam, kurā tik nežēlīgi patiesi atspoguļojas Latvijas ideāli, bet ne mūsu patiesā vēsture:

Taisnīgam un nodomam uzticīgam

vīram

Ne pilsoņu kaisme, kas izsaka

nekrietnību,

Ne draudoša tirāna seja

Neliek svārstīties nesatricināmā

prātā… (N.Vīksniņa atdzejojumā)”

*Rihards Treijs. “Vilhelms Munters”: 2010., “Jumava”, 344 lpp.

… Bet uz erudītā, faktoloģiski precīzā, darbīgā vēsturnieka un publicista Riharda Treija darba galda jau gulst materiāli un viņa īpatnā, ne ar vienu nesajaucamā šķautņainā rokrakstā aizpildītas lappuses par citu ievērojamu Latvijas diplomātu, zinātnieku un valstsvīru… Top piecpadsmitā monogrāfija…

Oskars Gerts, “LV”