Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Lai ejam pie tautas atmiņas, piemiņas un svētības

Turpinājums no 1.lpp.

G.Ulmanis:

— Jā, tas ir labi, ka jūs ar tādu mīļu un tuvu, es domāju, vēsturisku, jautājumu iesākāt — par barikādēm, jo 1991.gadā mēs visi bijām barikādēs, tuvāk vai tālāk, un katrs pārdzīvojām to ar savu personīgo pieeju un saviem personiskiem uzskatiem, ar savu zināšanu, ar savu nezināšanu, ar savu pirmo reālo apziņu, ka mēs varam būt kaut kas liels, patstāvīgs un neatkarīgs. Un pēc tam barikāžu ugunskurs mazlietiņ tā kā piedzisa, jo likās — darbiņš padarīts, valsts ir neatkarīga... Bet šobrīd, es domāju, ka mēs visi apzināmies, ka vēsturiskā atmiņa un vēsturiskā piemiņa, kas iet cauri gadsimtiem, barikādes ir tas notikums, kas ies cauri Latvijas gadsimtiem, ka tā ir jākopj, jāspodrina un par to ir jāatceras, nevis varbūt dekrētu vai likumu veidā, bet ar savu personīgo "es" un ar savu personīgo attieksmi. Un tāpēc es biju gandarīts pabūt arī šogad Doma laukumā. Barikāžu piemiņas fonds Zaļā kunga vadībā bija atkal kārtējo reizi pielikuši gan izdomu, gan entuziasmu, lai šīs dienas kļūtu jau daudz emocionālākas. Pabijām gan parkā, gan pie Brīvības pieminekļa un tikāmies ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuri, es gribētu teikt, ar asarām acīs atcerējās gan tās dienas, gan arī domāja par to, kas ar mums notiks nākotnē. Piemiņas zīme tika izveidota 1996.gada janvārī pirmo reizi, šo zīmi izveidoja pēc Barikāžu fonda iniciatīvas, un šai laikā tā ir piešķirta apmēram 1300 cilvēkiem, varbūt mazlietiņ vairāk. Un pirms janvāra dienām Barikāžu fonds nāca klajā ar priekšlikumu, ierosināja Saeimai šo zīmes statusu paaugstināt, lai zīmes parakstā apakšā būtu ne tikai piemiņas fonds, bet lai būtu tur arī valstiski ļoti reprezentabla organizācija, šinī gadījumā tas varētu būt parlaments, kā parlaments to jau ir domājis. Es atbalstu tikai šādu notikumu virzību, es atbalstu to, ka valsts apbalvojumu zīmju skaitā ir šī ļoti reprezentatīvā zīme un šai zīmei nedrīkst būt skaudība vai nenovīdība, šai zīmei nedrīkst būt skaita, jo barikāžu dienās bija ne tikai 1000 cilvēki, ne tikai desmit tūkstoši, bet man liekas, ka simtiem tūkstošu. Un es aicinātu, paaugstinot Saeimai šīs zīmes statusu, arī daudz cilvēciskāk un vienkāršotāk skatīties uz šo zīmes pasniegšanu, lai šī zīme paliktu mūsu bērnu bērniem kā atmiņa par šīm pavadītajām dienām, piedzīvotajām dienām katrā ģimenē, katram cilvēkam, kas tur ir bijis, lai šī zīme paliktu kā simbols, kā relikvija, kā zīme, kas apliecina toreiz mūsu varēšanu un mūsu "es".

— Vai tas nenozīmē, ka patiesībā šī zīme kļūs devalvēta, par ko daudzkārt ir runāts mūsu valstī saistībā ar apbalvojumiem?

G.Ulmanis:

— Nē, tā ir piemiņas fonda, es vēlreiz atkārtoju, piemiņas fonda priekšlikums, un ar to šī zīme, no vienas puses, iegūs savu valstisko statusu, no otras puses, šai zīmei ir jābūt vienkāršotiem piešķiršanas noteikumiem un vienkāršotai shēmai, lai ar šo zīmi mēs spētu aptvert visus cilvēkus, kas Latvijā barikāžu dienās ir piedalījušies un darījuši visu, lai šī barikāžu diena realizētos tāda, kādu mēs šodien to redzam.

— Vai nebūs vienkārši apvainoto daudz, vai nebūs...

G.Ulmanis:

— Nē, protams, katrā situācijā var būt visādas kļūdas un visādas muļķības, un visāda birokratizēšana varbūt. Un var sākties atkal salīdzināšana un dalīšana, pārdalīšana, bet es domāju, ka nevar izdot par daudz šo zīmju. Tā ir mana personīgā pārliecība.

— Jā, protams, arī citu gadu mēs pulcēsimies Doma laukumā un citur, atceroties barikādes, bet pavisam drīz, tā droši var teikt, būs klāt 16.marts, Latviešu karavīru atceres diena. Jūs jau esat teicis, ka esat pret jebkādiem mēģinājumim ierobežot šīs dienas atzīmēšanu. Kā jūs to sagaidāt, kā jūs to redzat?

G.Ulmanis:

— 16.marts ir parlamenta apstiprināta valsts nozīmes atceres diena, un kā tāda katram pilsonim, katram Latvijas iedzīvotājam tā ir arī jāuztver. Protams, mēs katrs personīgi varam to atzīmēt un atcerēties, kā to uzskatām par pareizu, bet mēs nevaram noliegt šīs dienas esamību, šīs dienas nozīmīgumu. Mēs bieži runājam un domājam, un pats es esmu viņu vidū, par represētajiem. Tika represēts desmitiem tūkstošu, un ir labi, ka mēs par šiem cilvēkiem neesam aizmirsuši un spējam viņu atmiņai, viņu piemiņai un viņu svētībai teikt labus vārdus. Bet cik mēs esam teikuši labus vārdus vai mierinošus vārdus, uzmundrinošus vārdus latviešu karavīram? Es nerunāju par leģionu. Es nerunāju par karavīru, kas cīnījās padomju armijas pusē, es nerunāju par Daugavas Vanagiem, es nerunāju par citām biedrībām, es runāju par latviešu karavīru šī vārda visdziļākajā, cilvēciskajā nozīmē. Un pirms nākšanas uz šejieni man bija tikšanās ar Latviešu strēlnieku biedrību, tā ir viena no astoņām karavīru biedrībām, un es uzdevu jautājumu — cik latviešu vīru cīnījās Austrumu frontē? Tie bija ap 100 tūkstošiem. Cik cīnījās Rietumu frontē? Atkal ap simt tūkstošiem. Un šeit nesalīdzināsim skaitļus, tie ir milzīgi latviešu tautai, tas ir ļoti liels vīru skaits, kuri nolika galvas par svešām varām, kuri cīnījšs un, paldies Dievam, atgriezās no šīs cīņas atpakaļ. Un šo vīru piemiņa ir jāgodina. Tāpēc es aicināšu visas karavīru biedrības meklēt dialogu, meklēt savstarpēju izlīgumu, nemeklēt atriebību vai nemeklēt komandējošu garu, bet runāt vienam ar otru un atrast to kopīgo traģisko noti, par kuru domājot mēs ceļam godā un piemiņā latviešu karavīru, jebkuru karavīru, kurš ir cīnījies, svešu vētru un svešu varu dzīts, dažādās pusēs un dažādās armijās. Es esmu pārliecināts, ka, protams, šajā brīdī mani viens otrs arī apstrīdēs, ka, ja ne visiem šiem karavīriem, tad lielākajai daļai šo karavīru bija doma, ka viņi cīnās Latvijas, nākotnes Latvijas interesēs, vienalga, kāda forma viņiem bija mugurā. Ka jebkuram šim karavīram bija tuvs dzimtenes, savas zemes, savas Latvijas jēdziens. Un, ja tagad mēs gribam joprojām šķirot uz šīm pagātnes drupām — kurš karavīrs bija Latvijai uzticīgāks un kurš bija svētāks, kurš turēja to pareizo karoga kātu un pareizo automātu, kurš uz pareizo pusi šāva —, tad tā ir bezcerīga diskusija, kas tikai šķeļ tautu un cilvēkus. Tāpēc 16. martā es aicināšu karavīrus un visus Latvijas iedzīvotājus atcerēties šo dienu ar klusuma brīdi, ar piemiņas zīmēm, ar līdzjūtības izteikšanu tām ģimenēm, kuras ir cietušas no šī kara. Lai šī diena nepārvērstos par ideoloģisko karu, bet lai tā būtu mūsu upuru, mūsu zaudējumu cieņas pilns apliecinājums un piemiņa tiem, kuri vairs neatgriezīsies.

— Prezidenta kungs, pēc jūsu oficiālās nedēļas darba kārtības ir zināms, ka jūs tiksities ar daļu no šīm jūsu nosauktajām, vismaz astoņām, organizācijām. Vai pēc tam jūs apkoposit kādu īpašu viedokli par svētku svinēšanas tehnoloģiju, ja tā var teikt?

G.Ulmanis:

— Nē, par tehnoloģiju šeit nevarētu būt runa, jo es vēlreiz saku, ka katrs cilvēks svin svētkus, kā viņš grib. Ir cilvēki, kuri to dara vientulībā, ir tādi, kuri to dara ģimenes lokā, ir cilvēki, kuriem gribas aiziet uz kādu sanāksmi, ir tādi, kuri vienkārši pastaigājas pa Rīgas ielām vai svētvietām. Šeit nevar būt nekāda ierobežojuma vai strikta rīkojuma, tas nebūtu korekti. Bet es gribētu, papriekš izrunājoties ar visām kara biedrībām atsevišķi, pēc tam apsēsties pie viena galda un parunāt ar šiem karavīriem, kas viņiem visiem sāp. Un mēģināt uz šīs vienošanās pamata, ka mums katram sava sāpe ir bijusi, domāt, ko šīs karavīru biedrības var darīt Latvijas nākotnes labā. Varbūt tas būtu visvērtīgākais, vissvētīgākais ieguldījums no bijušo karavīru puses Latvijas nākotnei un Latvijas jaunatnei. Un ir dažādi priekšlikumi bijuši, atsevišķas karavīru biedrības jau ir izteikušas priekšlikumu, ka varētu sapulcēties Brāļu kapos, Meža kapos, jo kapi varbūt ir tā vieta, kas visvairāk mums liek domāt par to, ko šis karš ir atņēmis mūsu tautai, mūsu valstij. Ir karavīru biedrības, kuras domā, ka viņi varētu sapulcēties atsevišķā telpā un pārrunāt šīs lietas, bet pats svarīgākais ir — kā un ko mēs runāsim šajā laikā.

— Jā, ar šādiem vai līdzīgiem labiem nodomiem, šķiet, sākās arī pagājušā gadā šī datuma atzīmēšana. Mēs zinām, ar ko tas zināmā mērā beidzās, par ko aizsākās diskusija. Kāds ir jūsu viedoklis par aktīvo militārpersonu dalību šais pasākumos?

G.Ulmanis:

— Šeit ir viens jautājums. Ja mēs runājam par karavīru piemiņu un par karā kritušo piemiņu, tad ir jārēķinās, ka mums ir jaunā karavīru paaudze, karavīru, kuri šodien dienē armijā, un ar ko mēs šos karavīrus barojam tiešā un pārnestā nozīmē. Un kādu mēs viņiem dodam vēsturisko skatījumu, kādu nākotnes skatījumu, ko mēs viņiem stāstām par saviem tēviem. Un mēs nevaram vienu karavīru grupu salasīt un teikt — jūsu tēvi cīnījās sarkanajā armijā — un otru karavīru grupu sapulcināt un teikt — jūsu tēvi cīnījās leģionā, sākt šo salīdzinājumu un šo vērtējumu, kuram nav gala un nekāda pozitīva rezultāta. Mums ir jāaudzina karavīros patriotisma gars, mums ir jāaudzina karavīros cieņa pret likumu, mums ir jārespektē šī atceres diena. Un es domāju, ka Latvijas armijas vadībai būs jāpadomā, kā arī šobrīd aktīvais karavīrs, patiesi latviskais un Latvijas karavīrs godinās šo savu tēvu, vectēvu piemiņu.

— To mēs redzēsim, kā tas tiks izlemts. Bet turpināt mēs varētu ar pagājušajā nedēļā aktualizējušos jautājumu par naturalizāciju, respektīvi, naturalizācijas gaitu pēc zināmiem grozījumiem Pilsonības likumā. Kā vēsta Naturalizācijas pārvalde, to cilvēku skaits, kuri interesējušies par savu bērnu pilsonības iegūšanu pēc šiem jaunajiem noteikumiem, ir aptuveni 50. Vai, jūsuprāt, tas ir daudz vai maz?

G.Ulmanis:

— 50 cilvēku?

— 50 cilvēku.

G.Ulmanis:

— Nē, man liekas, ka šis skaits ir stipri lielāks. Varbūt nestrīdēsimies par statistiku un, beidzot šo raidījumu, par to pārliecināsimies katrs pats. Bet man ir informācija no dažādiem rajoniem un no dažādām Latvijas vietām, kur vecāki ir interesējušies stipri vairāk, un ne tikai par bērniem, bet arī pieaugušie sākot domāt, ja reiz bērniem būs pilsonība, — kas tad es esmu, kur es dzīvošu, pie kā es būšu, pie kāda celma, tā sakot, piesaistīts. Un daudzi pieaugušie ne tikai saistībā ar bērniem ir interesējušies par šo pilsonību, un mani iepriecina šis fakts, ka cilvēki sāk meklēt savu piederību un savu attieksmi, jo visbēdīgākais būtu, ja mūsu valstī dzīvotu puse valsts iedzīvotāju, kuri teiktu — man ir vienalga, vai es esmu Krievijas vai Japānas, vai Latvijas pilsonis. Un šinī gadījumā cilvēku iniciatīva, cilvēku interese, tai skaitā par bērniem, man liekas pozitīvs fakts. Tagad mūsu varas iestādēm tikai ir jādod precīzas, nebirokratizētas un pietiekami pamatotas perspektīvas atbildes, lai likums un mūsu vēlēšanās caur likumu saskanētu arī ar mūsu darbiem.

— Viena lieta, par ko mēs droši vien nestrīdēsimies, ir naudas vajadzība. Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane pagājušnedēļ nāca klajā ar to, ka ir vajadzīga nauda Naturalizācijas pārvaldes darbības nodrošināšanai. Un faktiski valdības atbilde bija līdzīga kā, ja var runāt līdzībās, aizsardzības budžeta lietā. Respektīvi — ja budžetā būs nauda, kolīdz būs, tā tūliņ tā būs jums. Kā jums šķiet, vai šeit nevajadzētu arī kādu akcentu?

G.Ulmanis:

— Nē, atšķirībā no armijas Naturalizācijas pārvaldei šī nauda būs vajadzīga pakāpeniski, un es zinu, ka jau šodien ir bijusi valdībā saruna, ka atbilstoši cilvēku skaitam, dokumentiem, nokārtotiem eksāmeniem un nepieciešamībai arī pakāpeniski tiks palielināts Naturalizācijas pārvaldes budžets. Un tas nav jautājums, sākot ar 1. janvāri vai nekad.

— Par šo nedēļu. Trešdien jūs ielūdzat uz konferenci "Latvija šodien un rīt: tiesiskums un tiesiska valsts". Kas tas ir par pasākumu, ko jūs tajā gribat iniciēt?

G.Ulmanis:

— Jā, ir laiks pienācis Latvijai izvērtēt, kas ir padarīts pēdējos desmit gados. Kaut vai no 1991. gada, no 1993. gada. Kad es barikāžu dienā šajā janvārī tikos ar ļoti daudziem cilvēkiem, es redzēju viņu acīs un viņu teiktajā arī lielu skepsi — vai tāpēc mēs gājām uz barikādēm, vai tāpēc mēs darījām visu, lai šī brīvība un neatkarība, un suverenitāte tiktu atgūta, bet tagad mēs neesam apmierināti. Un es gribu pulcināt pilī cilvēkus, kuri ir atbildīgi par to, kas šodien notiek Latvijā. Šādu jautājumu ir diezgan daudz. Pirmais jautājums, ko es gribētu izskatīt, ir Latvijas valsts tiesiskums, cilvēktiesības, katra cilvēka tiesības, pilsoņa tiesības, pienākumi. Vai mēs šais astoņos gados esam pietiekami daudz darījuši, lai nostiprinātu katra Latvijas iedzīvotāja tiesisko pārliecību, vēl jo vairāk — vai pilsonim šī suverenitāte, šī neatkarība ir tas, ko viņš gribēja un par ko iestājās. Protams, ne viss ir izdevies ideāli, varbūt daudzās vietās mēs pat esam klibojuši diezgan pastipri, taču nevar noliegt, ka šais astoņos gados no tiesiskuma viedokļa mēs esam ieguvuši brīvību, esam atguvuši jēdzienu "īpašums". Un šodien ir viegli atcerēties, kāda padomju iekārtā bija attieksme pret īpašumu un kāda ir šodien attieksme pret īpašumu. Ir izdarīts milzīgs darbs, lai likvidētu šo vēsturisko netaisnību, ka daudzi īpašumi tika atņemti. Jau daļēji ir realizējusies tiesiskā reforma un trīspakāpju sistēma, kur cilvēks var par savām tiesībām, par viņam pārinodarīto dažādās instancēs saņemt atbildi. Ir noticis pirmais referendums Latvijas vēstures pastāvēšanas laikā, kas apliecina, ka tauta izšķir savu nākotni, ne tikai atsevišķi politiķi vai varasvīri. Ir vēl daudzi citi argumenti, bet tai pašā laikā — vai mēs pietiekami esam ar saviem tiesiskajiem principiem painteresējušies, kā jūtas vienkāršs Latvijas iedzīvotājs, vai šie tiesiskie principi ir aizgājuši līdz katram Latvijas iedzīvotājam, un vai viņš tos saprot, spēj izmantot, vai ir pārliecināts, ka šie tiesiskie principi darbojas viņa, personības, indivīda, interesēs. Šodien jautājums par katra cilvēka tiesībām ir ierakstīts mūsu Satversmes papildinājumā. Eiropas civilizētās valstīs jautājums par katra indivīda, par katra cilvēka tiesībām ir ierakstīts. Tas apliecina to, cik lielā mērā tiek cienītas katra cilvēka tiesības valstīs. Un es domāju, ka Latvijā par to vēl ir diezgan daudz jārunā, lai mēs cilvēktiesības no tādiem vēlamiem augstumiem arī patiesi novadītu līdz realitātei. Un katrs cilvēks nākamajos gados pie ugunskura teiktu — jā, tas ir labi, ka bija šie ugunskuri, jo tagad esmu brīvs, esmu darbspējīgs, man ir darbs, man ir līdzekļi, es audzinu bērnus un jūtos kā patiesi neatkarīgā valstī. Tas ir mans nodoms, par ko es gribētu runāt šinī sanāksmē un uz ko es aicināšu arī mūsu tiesību institūcijas un tiesību organizācijas.

— Vai jūs jau tagad, pirms šīs konferences, varbūt kādu rezumējumu varētu teikt tīri personiski, kas, jūsuprāt, ir jāizdara, lai mazinātu vai novērstu šo skepsi, ko jūs teicāt redzējis nesen?

G.Ulmanis:

— Vispirms mums ir jādomā par visu to, ko mēs darām, ka mēs to darām savu cilvēku un savu iedzīvotāju interesēs un labā. Tas ir pirmais un galvenais, mēs bieži vien politiskā līmenī darām labas lietas, bet neredzam, kā tās visas tiek novadītas līdz katram iedzīvotājam. Otrkārt, ir jāvienkāršo visa lielā birokrātijas mašīna. Ir pārāk daudz dažādu priekšnoteikumu un dažādu barjeru, sliekšņu un katra ierēdņa vai administrācijas darbinieka priekšnoteikumi, kas neļauj Latvijas iedzīvotājiem justies, ka viņu labā tas viss tiek darīts. Ir tāda sajūta, ka tas viss tiek darīts attiecīgo organizāciju vai attiecīgo institūciju labā. Manuprāt, tas ir pats būtiskākais, un ļoti svarīgi katram cilvēkam izskaidrot viņa tiesības, es saprotu, ka daudzi iebildīs — bet kur tad paliek pienākumi? Pienākumus mēs prasām un prasīsim, bet ir svarīgi arī apzināties, ka tu esi brīvs, ka tu esi neatkarīgs. Ir maz teikt, ka Latvija ir brīva un neatkarīga, ir jāstrādā un jārunā, jādomā, lai katrs cilvēks nejauši, neapzināti, vienmēr caur sevi justu — jā, es esmu brīvs, neatkarīgs un patstāvīgs. Man liekas, ka tas ir galvenais, par ko mēs arī runāsim.

— Paldies un vēlu jums veiksmi trešdien un visā šai laikā, līdz mēs, protams, atkal tiksimies šeit "Pusdienas " 20 minūtēs.

G.Ulmanis

— Paldies!

Latvijas Radio žurnālistam

Andrim Siksnim

Pēc radioieraksta