Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs - par sevi, par dzīvi, par laiku. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.01.1999., Nr. 19/20 https://www.vestnesis.lv/ta/id/21218

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kādi mēs izejam konkurences laukumā

Vēl šajā numurā

22.01.1999., Nr. 19/20

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Mūsu valsts 80.gadadienas svētku dienās 19.novembrī Latvijas Universitātes Mazajā aulā svinīgi tika atvērts "Latvijas Vēstneša" apgādā iznākošās grāmatas "Triju Zvaigžņu gaismā" otrais sējums. Universitātes rektors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis profesors Juris Zaķis un citi runātāji augstu novērtēja gan grāmatas enciklopēdisko daļu ar pilnīgām ziņām par pašu ordeni un apbalvoto sarakstiem, gan mazāk oficiālo daļu — ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēku literārajiem portretiem.

Pagājušajā piektdienā, 15.janvārī, "Latvijas Vēstneša" redakcijas viesi bija Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieki un kavalieri Vaidelotis Apsītis, Aivars Beimanis, Tenu Karma, Eduards Pāvuls un Indulis Ranka un ordeņa kavaliera Harija Liepiņa dzīvesbiedre Mudīte Šneidere. Viņi, tāpat kā daudzi citi apbalvotie, piedalījās grāmatas otrā sējuma veidošanā, ar savām domām par sevi, savu dzīvi un mūsu laiku darīdami bagātākus mūs visus.

Sešas radošas personības, seši Latvijas valstij un tautai bezgala uzticīgi sava darba darītāji, savas misijas nesēji. Ar augstām prasībām pret sevi un mūsu dzīves kvalitāti. Par to arī risinājās saruna — vārdos vien grūti atstāstāma, jo diktofons diemžēl vāji spēj uztvert un nofiksēt tos savstarpējas uzticēšanās un garīgas tuvības spēka laukus, kas veidojas starp īstiem domubiedriem, radoši uzlādētām personībām.

Šodien — ieskats sarunās, kas risinājās pagājušajā piektdienā, bet šo pēcpusdien — atkal gaidām ciemos citus Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkus.

"LV"

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks mācītājs Aivars Beimanis

VIE4.JPG (14467 BYTES) Aivars Beimanis: Mīļie latvieši! Jo mēs mazāk esam, jo mums būtu vairāk jāmīl visi, kam mīļa mūsu zeme, mūsu Latvija. Jaunajā gadā mēs parasti vēlam laimi, mēs neskopojamies ar laba vēlējumiem. Bet kā notiek? Mēs vēlam: lai tev būtu laba veselība! Bet visi nav veseli. Mēs novēlam: lai tu būtu laimīgs! Bet visi nav laimīgi. Mēs novēlam: lai piepildās viss, ko tu esi iecerējis! Bet nepiepildās. Jo izrādās, ka šiem mūsu vēlējumiem nav pamata. Mēs nespējam garantēt to piepildīšanos. Tas ir apmēram tāpat, kā kad mēs drukātu naudu un dalītu to cilvēkiem, bet tai nebūtu zelta seguma, nebūtu vērtības. Pavisam citādi ir, ja mēs savā vēlējumā liekam šo pamatu un sakām: "Lai Dievs tev palīdz tavos nodomos!" Mēs te runājam par trīs zvaigznēm. Arī Bībelē ir tādi brīnišķīgi vārdi: "Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība."

Mācītājs baltvācietis Klauss fon Āderkass arī runāja par to, saņemot ordeni. Es kādreiz brīnos, ka ir viens otrs ļoti dūšīgs cittautietis, kas ļoti mīl mūsu zemi. Es pagājušā gada nogalē biju pie viņa iegriezies Brēmenē. Viņam pie sienas ir Latvijas karte. Un ar karodziņiem ir atzīmēts, kur ir baznīcas. Un viņš vada kādu palīdzības fondu. Nevis, lai palīdzētu atsevišķām draudzēm, bet tieši tām, kur ir daudzbērnu ģimenes, kur ir trūkums. Un Vācijas baznīcās viņš kalpo ar vienu noteikumu: tas, kas tiek ziedots, tas lai būtu Latvijai.

Vecā režīma laikos mēs no ārzemēm saņēmām kā dāvanu arī automašīnas, jo tas dara mācītāju mobilāku. Viņš var runāt ar lielāku cilvēku skaitu. Kā tas tika kvalificēts? Mums teica: "Aha! Jūs spiegojat viņu labā, un tā ir samaksa par spiegošanu." Šis režīms gribēja cilvēkus nevis savstarpēji tuvināt, bet attālināt. Viņi gribēja tuvināt cilvēkus tikai savai ideoloģijai.

Zvaigznes uzdevums ir starot. Mēs zinām, gaisma pie mums atnāk arī no zvaigznes, kas ir jau izdzisusi. Tā arī no dažiem cilvēkiem nāk gaismas starojums pat pēc viņu aiziešanas mūžībā. Cik ļoti mums vajadzīgs šis ticības un mīlestības starojums! Cik grūti ir klausīties, kad cilvēki tikai raud, vaimanā, vaino citus. Nav ticības. Nav kam uzticēties. Viņš vienā ir vīlies, otrā vīlies, trešā vīlies, un tā tālāk. Bet tā nav visa tauta! Ir jāredz un jādomā, kam var un drīkst uzticēties.

Bez ticības nevar. Bez tās mēs iesim tikai uz leju. Uz ko tad mums vajadzētu paļauties? Kad mēs domājam par tiem labākajiem laikiem, vai mēs neejam tikai vienā virzienā — domājam tikai par materiālo labklājību. Kā tad ir tajās bagātajās zemēs? Amerikā kāds latviešu mācītājs saaicinājis kopā pārtikušus ļaudis, kas pelna 20 tūkstošus dolāru gadā. Viņš jautājis, vai tie jūtas laimīgi. Viņi teikuši: "Ja mēs pelnītu 40 tūkstošus, tad varbūt varētu justies laimīgi." Saaicinājis pēc tam cilvēkus, kas pelna 50 tūkstošus,— un viņi domāja, ka ar to ir par maz, ka vajadzētu 100 tūkstošus. Tā tas ir — cilvēks materiālā plāksnē nav piepildāms. Izrādās, viņš laimi meklē nepareizā virzienā.

Un ko es gribētu novēlēt? Lai mēs tiešām būtu nomodā par to, lai mūsu Zvaigznes būtu spožas! Lai būtu ticība, cerība un pāri visam — mīlestība. Arī pret vājo, nespēcīgo. Ģimenē taču panes arī tos, kas nav tik spēcīgi kā citi ģimenes locekļi. Tā mums jāpanes arī tie tautas locekļi, kurus mēs gribētu, lai viņi būtu spožāki.

Gaidot jauno simtgadi, jādomā, ko mēs paši varam dot.

Laiks savā būtībā ir kā tukšs trauks, kas ir jāpiepilda. Mums tam jādod saturs.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris arhitekts Vaidelotis Apsītis

VIE3.JPG (15409 BYTES) Vaidelotis Apsītis : Man šī ir izcila diena. Ne tikai tāpēc, ka jūs man parādāt lielu godu, pasniegdami šo skaisto grāmatu, kas būs mūžīga piemiņa man pašam, maniem bērniem un mazbērniem, bet arī tāpēc, ka šodien ir pirmā diena, kad es ar ārsta atļauju pēc trim mēnešiem esmu varējis atstāt slimnīcu un tikties ar jums. Es nemaz nevaru iedomāties tādu dzīvi, ka būtu tikai jāsēž mājās un jāgaida tā svētā stunda. Šī aktivitāte ir tā, kas rosina. Rosina arī apstākļi, kādos mēs šeit atrodamies. Tie ir neparasti apstākļi: mēs it kā atrodamies iestādē, laikraksta redakcijā. Un tajā pašā laikā mēs atrodamies mākslas pilī. Šī māja celta jūgendstila ziedu laikos pēc arhitekta Šmēlinga projekta, bet šīs zāles veidojums ir īsta latviešu amatnieka darbs. Turklāt te ir tas laimīgais gadījums, kad cauri gadu desmitiem šis arhitektūras un mākslas brīnumdarbs ir arī saglabāts. Šīs telpas ir ļoti pamācošas. Tās rāda mūsu senču mīlestību pret darbu. Te nav nekā pavirša. Vienā otrā detaļā var būt dažādas domas par mākslinieka gaumi, bet par izpildījumu nav šaubu, ka tas ir izcils mākslas darbs, ļoti rūpīgi paveikts darbs. Un labvēlīga bijusi paaudžu attieksme pret to. Kā redzams, arī jūs esat te labi saimnieki. Liels paldies par to! Un es esmu pārliecināts, ka īpaši jaunā paaudze, kas ikdienā šeit ver durvis, nepaiet šai mākslai garām ar vienaldzību, bet izprot šīs vērtības.

Manā personīgajā darbībā ir tāda iepriecinoša ziņa, ka apgādā "Preses nams" jūlijā varētu iznākt manas zinātniskās esejas par nacionālo savdabību latviešu 20. — 30. gadu memoriālajā mākslā. Grāmatai esmu devis nosaukumu "Pie nacionālās savdabības avotiem". Eseju pamatā ir daudzu gadu darbs, arheoloģijas, mākslas un zinātnes avotu un dažādu publikāciju studijas, kas aptver laika posmu līdz mūsu gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris aktieris Eduards Pāvuls

VIE2.JPG (15006 BYTES) Eduards Pāvuls :

— Es nedomāju, ka man te šodien vajadzēs runāt...

Mudīte Šneidere :

— Gribu tevi uzvedināt, bet varbūt arī aizvest pavisam sāņus. Atgādināšu, ko intervijā par Eduardu Pāvulu teica viņa sieva. Tas bija brīnišķīgi par to pasaules galu: Eidim pasaules gals pienāk reizi divās dienās...

Eduards Pāvuls :

— Ja runā par sievu, tad man jāsaka tā. Mēs runājam par mīlestību, par cilvēku pievilkšanos. Bet pievelk arī raksturu nesakritība. Jo, ja divi ir, kā es saku, mīksti cilvēki — nu, tādi labestīgi, tad tur nekas nesanāk. Rainis arī bija labestīgs. Bet Aspazija bija kaut kas cits. Un tas varbūt arī Rainim deva kaut ko citu. Bet tā tas dzīvē ir. Jo šie pretējie poli, kā mēs zinām, pievelkas.

Te runāja par kaklu un ģimenes galvu. Es jau kā vīrietis domāju, ka es esmu tas galvenais. Bet kakls jau to galvu groza. Un, ja tev dienu dienā kaut ko saka, kaut vai to: taisīsim vaska figūru no tevis kā Vella kalpu — ar basām kājām, kreklā... Un tad sieva teic: "Ko jūs gribat darīt? Tur stāvēs karaļi, komponisti. Un vidū Eidis basām kājām? Nu, nē!" Man kā raksturam tas ļoti patīk, to var Mudīte un Haris (gan jau viņš noteikti ir mūsu vidū) apstiprināt, ka man tas patīk. Man nepatīk karaļi. Man nepatīk uzvarētāji, iekarotāji, atbrīvotāji. Nekad man nav viņi patikuši.

Šodien ir Barikāžu diena, svin visa Rīga. Par ko man visvairāk sāp sirds? Barikādēs bija daudz cilvēku. Mēs visi jutāmies kā brāļi, vienoti. Mēs ļoti cienījām vecos cilvēkus. Vecās māmiņas mums nesa tēju, kafiju, maizīti un teica: "Dēliņ, ēd!" Es teicu: "Mammiņ, paldies, man nevajag. Es esmu tepat no Rīgas, esmu paēdis. Dod tiem lauku cilvēkiem." Viņa: "Nē, nē, tu ēd! Es to visu nakti taisīju." Tā ir mīlestība. Bet, kad mēs iegūstam brīvību un varu, kad mēs iegūstam eliti, ar mums notiek Dieva brīnumi. Mēs aizmirstam šos nabaga vecos cilvēkus. Liekas, ka šie vecīši mums ir par kāju pamesliem. Mums nav mīlestības. Tas ir ceturtais bauslis: "Tev būs savu tēvu un māti godāt." To mēs aizmirstam. Mēs runājam augstas lietas, bet to aizmirstam. Bet godā taču savu tēvu un māti!

Par mani saka: Eidis ir augšā un tad atkal lejā, un mokās. Bet tā ir mana daba. Es jau laikam nekad nebūtu kļuvis aktieris, ja manī nebūtu šis izmisums, šī tiekšanās pēc kaut kā. Tas bija mans spēks, kad es biju teātrī un kino. To arī mans biedrs un draugs Haris teica: "Tu, Eidi, esi kaut kas cits!" Iekš tam jau bija tas skaistums, ka Haris bija kaut kas cits un Eidis — atkal kas cits. Tas bija mūsu spēks. Mēs ar Hari nekad nebijām naidnieki, nekad neteicām — tu man noņem darbu. Nē! Viņš skatījās uz mani un es — uz viņu. Un es no viņa mācījos. Un kādreiz arī viņš no manis mācījās. Tad tas ir skaisti! Tad var strādāt teātrī. Kad viens no otra mācās, viens otru pabalsta. Un tas ir arī tautā — ja mēs viens otru pabalstīsim, cits citam palīdzēsim, mēs ar to tikai celsimies!

Bet kad es iebraucu Rīgā un redzu tās vecās māmiņas, kas ir aizmirstas, man nav labi. Jo tur, vecpilsētā, pie Radiomājas, tur mēs visi bijām kopā, viņas arī tur bija... Tāpēc es arī vairos no Rīgas. Tā ir aizmirsusi savus vecos cilvēkus.

Tagad mums ar igauņiem ir tie cūku kari. Es tikai brīnos, kur viņi var izaudzēt tik daudz cūku — vai viņi ar akmeņiem var tās cūkas tik daudz nobarot. Bet tur jau ir tas āķis — tās nemaz nav igauņu cūkas. Agrāk to sauca par spekulāciju, tagad tas ir bizness. Es gribētu iet pie viņiem un teikt: "Eesti pois, ko tu āksties! Tev ir cūkas, un man ir cūkas. Ēd tu savu cūku un es ēdīšu savu. Un tev iedošu gabaliņu. Un tu atkal man." Tev iekšā vārās, bet tas nekas. Man kā aktierim patīk, kad iekšā vārās.

Kad Jeļcins aicināja Gunti Ulmani uz Uzvaras svētkiem, viņš aizbrauca uz Rietumiem. Es domāju: es būtu braucis pie Jeļcina. Pasūtīt uz vienu vietu — tā nav diplomātija. Ar kaimiņu — es saprotu krieviski, izrādās, viņš saprot arī latviski. Tev var daudz kas nepatikt, bet priekš tam jau tu esi pāris ziemas skolā gājis, tu vari to sevī apspiest.

Es esmu jums ļoti pateicīgs, ka jūs mani izrāvāt no Valteru mežiem. Pēdējā laikā es atsakos, nekur nepiedalos. Esmu paslinks kļuvis. Es vairs nevaru stundām nostāvēt autobusa pieturā, gaidīt, vai tas autobuss būs vai ne. Mācītāja kungs laipni piedāvāja savu žigulīti. Tā mēs abi braucām, pārrunājām visus politiskos gājienus. Tas bija skaisti. Un man prieks ar jums visiem tikties.

Paldies par brīnišķīgo grāmatu! Par tik skaistu baltu grāmatu. Ir grāmatas tumšas, melnas, bet šī ir baltā grāmata! Es viņu vedīšu mājās, mēs abi ar kundzi apsēdīsimies un abi skatīsimies. Sirsnīgs paldies!

 

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks valodnieks Tenu Karma

VIE1.JPG (14862 BYTES) Tenu Karma: Esmu igaunis, bet mūža lielāko daļu esmu nodzīvojis Latvijā. Vienīgi te bija lībieši, kuru valodu sāku pētīt kā Tērbatas universitātes igauņu filoloģijas students. Pagājušajā vasarā pagāja tieši piecdesmit gadi kopš mana pirmā kontakta ar Lībiešu krastu, kur mēs, topošie igauņu valodnieki, bijām ieradušies ekspedīcijā. Grupas vadītājs mūs mazliet informēja par igauņu un lībiešu valodas kopīgajām un atšķirīgajām iezīmēm, un mēs sākām savu divu nedēļu praksi, kuras beigās jau varējām kaut kā saprasties ar vietējiem iedzīvotājiem. Konstatējām, ka tā īsti lībiešu valodu varēsim apgūt tikai tad, ja iemācīsimies arī latviešu valodu, jo tām ir daudz kopīgu vārdu. Pieteicāmies kādi 25 studenti. Mūs mācīja pazīstamais igauņu valodnieks un tulkotājs Kārlis Abens, kas visvairāk popularizējis latviešu literatūru Igaunijā. Tomēr latviešu valoda mums tik viegli nemaz nepadevās, un es beigās paliku viens. Tas man kļuva liktenīgi.

Par to, kā es iepazinos ar latviešu valodnieci Martu Rudzīti un kā tālāk veidojušies mani sakari ar Latviju, esmu pastāstījis šajā jaukajā grāmatā, ko šodien esam saņēmuši kā dāvanu.

Mēs, igauņi un latvieši, neesam radu tautas, bet esam vistuvākie kaimiņi un likteņa biedri. Dzīvojot Latvijā, esmu interesējies par saviem tautiešiem, kas te dzīvojuši pirms manis. Un varbūt pats ievērojamākais no viņiem ir igauņu mūsdienīgās dzejas aizsācējs Kristians Jāks Petersons, kas dzimis Rīgā 1801. gadā un tepat arī nodzīvojis savu īso mūžu, kas aprāvās 1822. gadā. Rīgas Jēkaba baznīcā, kur kalpoja viņa tēvs, sprediķi notika arī zviedru un igauņu valodā. Tos klausīdamies, zēns tik labi apguvis zviedru valodu, ka 16 gadu vecumā sācis rakstīt zviedu valodas gramatiku, kas gan nav saglabājusies.

Būdams izcili apdāvināts jauneklis, viņš Tērbatā dažus gadus studēja teoloģiju un filoloģiju, apgūdams padsmitiem valodu. Taču savu dienasgrāmatu, kas ir saglabājusies, viņš rakstīja dzimtajā igauņu valodā. Tāpat kā dzeju. Un laikā, kad vēl tikai notika zemnieku brīvlaišana, viņš uzrakstīja dzejoli "Mēness", no kura es vienu pantiņu gribētu citēt. Vispirms igauniski, tad savā tulkojumā —latviski.

Kas siis selle maa keel

laulutuules ei või

taevani tõustes ūles

igavikku omale otsida?

Vai tad šīs zemes valoda

nevar, dziesmu vējā

līdz debesīm ceļoties augšā,

mūžību sev sameklēt?

Šis pants iekalts piemineklī, ko 1983.gadā uzstādīja Tērbatas Domkalnā. Tajā ir arī tēlnieka Jāka Soansa veidotais Petersona portrets. Par to mums jāpateicas Johanam Kristoferam Brocem, kurš Petersona attēlu bija ievietojis savā krājumā. Skulpturālajā portretā Kristians Jāks Petersons attēlots kā ceļinieks, kas no Tērbatas dodas uz dzimto Rīgu. Viņa piemiņas plāksne atrodas arī Pils laukumā Rīgā.

Starp kaimiņiem palaikam mēdz būt domstarpības. Mums arī ir gan reņģu, gan cūku kari. Bet lielās lietās mēs nedrīkstam karot. Lai mēs arī turpmāk varētu pastāvēt kā savas zemes saimnieki, mums ir svarīgi apzināties un uzsvērt to, kas mūs vieno. Un svarīgi ir, lai Latvijā saimnieki un noteicēji būtu latvieši un Igaunijā — igauņi.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks tēlnieks Indulis Ranka

RANKA.JPG (16766 BYTES) Indulis Ranka :

— Jā, es gatavojos izstādei Zinātņu akadēmijā. Tie būs darbi par Raiņa tēmu, jo Rainim bijusi ļoti liela loma manā dzīvē.

Kad 1959. gadā beidzu Mākslas akadēmiju un vajadzēja nostāties uz savām kājām, es jau tā biju iešūpojies Raiņa pētījumos, var teikt, aizrautībā, ka tas noteica manu attīstību glezniecībā līdz pat sešdesmito gadu beigām, kad sāku pievērsties tēlniecībai.

Septiņdesmito gadu sākumā es jau būvēju darbnīcu Mārupītes krastā. Bet Rainis man bija visam pāri. Es ņēmu cauri visus viņa Kopotos rakstus, dažas lietas, kas man bija īpaši tuvas, kā "Dagdas skiču burtnīcas", lasīju vairākkārt, arī naktīs.

Es nespēju pieņemt glezniecības akadēmisko manieri, kas pieprasīja par mākslas izejas punktu uzskatīt darba tautu un strādniecību — tās platās, izgāztās krūtis un lielos zābakus. Lai gan arī tas man bija tuvs, pats taču biju no laukiem nācis. Un es simtprocentīgi piekritu, ka mākslu vajadzētu tuvināt visiem cilvēkiem. Tikai es nevarēju pieņemt manieri, kā tas viss tiek attēlots — ar smaidu, tā glumi...

Krīze sākās jau ar diplomdarbu. Manu tēmu par 1905. gadu noraidīja. Bija vajadzīgs darba cilvēks, piemēram, meliorators. Pēc tam nāca pasūtījums no Maskavas — atkal tika pieprasīts kāds "darba cilvēks". Drīz vien jutu, ka esmu dimbā, ka tā nedrīkst turpināties. Bet es visu laiku biju sekojis līdzi Rainim viņa dzejā. Un biju arī pārliecinājies, cik ārkārtīgi smaga viņam pašam ir personības ēnas puse. Tas man palīdzēja, faktiski spēcināja mani. Lai gan tolaik to nekur neakcentēja — ne viņa auksto dvēseli, ne lepno dvēseli:

Aukstā dvēsle, lepnā dvēsle —

Ne paļāvības, ne pieticības.

Bezgala vientuļa, bezgala brīva —

Ne mērķa, ne zvaigznes, ne vēlējuma.

Tas ir Rainis. Šīs rindas esmu uzrakstījis uz kādas milzu gleznas, kas bija kā starpposms ceļā uz tēlniecību.

Raiņa šaubas mani satrieca, bet auglīgi satrieca: es aptvēru, ka varu iet, varu aiziet no visa tā, pagriezt muguru. Un es būšu cēlies. Var teikt, ka Rainis ar savu negāciju, ar savu nespēku izveda mani brīvībā.

Es aizgāju uz tēlniecību. Jo glezniecībā es nevarēju pārkāpt Konrādam Ubānam, Ģedertam Eliasam, Eduardam Kalniņam. Es nevarēju viņiem pārkāpt un kļūt pats. Jo man viņi bija pārāk lieli, diži meistari, kas ir neaizsniedzami augstāki. Es redzēju, kā strādā Ubāns — cik tas ir sīksti, cik dziļi vajag iet, lai uztvertu kādu dabas motīvu. Saule nāk un aiziet. Bet Ubāns stāv un tikai glezno, kad saule jau ir aizgājusi un it kā vairs nav ko redzēt.

Bija ļoti daudz visādu kolīziju, arī politisko — stāšanās kolhozā, izsūtīšanas, visādas šausmas. Tas viss drausmīgi nomāca.

Tātad es veiksmīgi aizgāju tēlniecībā. Bet Rainis? Kur viņš palika? Kad sāka celt jauno Dailes teātri, es nodomāju: nu es varēšu risināt Raiņa milzu domu, veidot kaut ko lielu. Bet nevarēja jau. Es nebiju tiktāl pazīstams, lai varētu tur startēt.

Februārī izstādē Zinātņu akadēmijā es izlikšu kādus darbus no "Dagdas skiču burtnīcām", arī tos, kas parāda, kā es tajā laikā sapratu savu pozitīvismu, kā uzrunāju skatītāju. Būs arī zīmējumi, kas atklāj, kā es portretu izjūtu tagad. Un vēl izstādē rādīšu skulptūru fotogrāfijas. Ļoti interesanti, ka zinātnieki, vispirms Jānis Stradiņš, pamudināja mani atskatīties pagātnē un izcelt laukā senos darbus, ko viņi paši nav pat redzējuši.

Dainu kalna skulptūrās jau patiesībā arī Raiņa jaunības tēma ir iekšā. Es uz tēlniecību gāju ar to, kas man akadēmijā bija mācīts, ko esmu zīmējis un gleznojis, — tēlniecību es speciāli neesmu studējis. To esmu apguvis patstāvīgi.

Pašlaik man sāp un duras tas, ka mākslu sauc par spēli. Līdz mūža galam es nevarēšu saprast: kas ir spēle? Jo manā uztverē māksla ir, vienkārši runājot, pasaules lāpītāja — māksla izglābs pasauli. Es tā izprotu mākslu. Un tāpēc man duras ausīs apgalvojums, ka māksla ir spēle. Kas māksla ir man? Nespēju atbildēt. Zinu tikai to, ka mākslai varbūt arī jābūt spēlei, bet ne vieglumam. Es spēli saprotu kā rotaļu, kad spēlējas bērni — atraisīti, dzīvi, bez lielu cilvēku nopietnības un galvas lauzīšanas. Man tā nav.

Laikam jau savā mūžā nevarēšu saprast: kas ir spēle, kas ir māksla? Un kur paliek nākotnes nopietnība, kad tagad taisa tās instalācijas? Esmu tomēr saklausījis: tas esot nievīgums. Ja tā ir nieva, kā Ivars Poikāns rāda, kas man ir ļoti pretīga — ideālu vajag rādīt! — lai tad viņi taisa... Tā ir nievāšana, un tā nav lielāka māksla par citām. Bet tagad jau instalācija ir vienīgā — pārējo vispār nav, visi vecie lai iet bekot... Bet, ja tā ir nieva, tad lūdzu, taisiet, cik jums patīk!

Tēlnieka darbā jāspēj arī domkratus pacilāt — tie visi ir svarīgi, pa piecpadsmit, pa divdesmit kilogramu. Pagaidām spēju. Ja nespēšu vairs, tad absolūti neiespējami ir dzīvot tālāk bezdarbībā. To es nevaru. Un mazus tēlniecības darbus arī es nevaru taisīt, man neiznāk.

Par Raini esmu uzgājis slēdzienu, ka viņš gribēja apvienot nacionālismu, individuālismu un sociālismu, ar pēdējo saprotot sociāldemokrātismu. Kaut kas šai domā ir iekšā! Man demokrātisms vienmēr ir licies tuvs. Lai gan pats esmu šausmīgs nacionālists, nežēlīgs nacionālists, man tomēr patīk, ka Rainis ir gribējis visu novest līdz vienkāršam, cik vien var, cilvēkam saprotamam sociāldemokrātismam un individuālismam. Es īsti neņemos spriest par viņa politiskajiem uzskatiem, tomēr tie trīs punkti ir tādi, kur ir kaut kas nežēlīgi gaišs.

Rainis tomēr bija gaišs cilvēks, jo viņš gribēja, lai tas labums būtu priekš visiem. Nevis elitei. Man arī šis vārds ļoti spiežas kaklā. Es to nevaru pārdzīvot, ka vienam ir kūka, citam — tikai maizīte. Kāpēc elite? Lai gan kaut kam augstākam varbūt jābūt. Jāsargājas no tiem blandoņām, kam galvenais ir uzspļaut vai apgānīt, kas visu piespļauj, arī mākslu. Bet nedomāju, ka ar eliti tas būtu glābjams.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Harija Liepiņa dzīvesbiedre aktrise Mudīte Šneidere

VIE5.JPG (15156 BYTES) Mudīte Šneidere: Man nepatīk pārstāvēt kaut ko,būt kā melni ģērbtam cilvēkam. Es biju izlēmusi vismaz gadu nekur neiet. Es neesmu gribējusi iet sabiedrībā, būt klāt kā sērojošā atraitne kādos pasākumos. Bet te man gribējās būt. Te ir Eduards Pāvuls, ko es visu mūžu esmu mīlējusi pāri visiem aktieriem un ko es mīlu kā cilvēku. Un te ir Tenu Karma — ar visu karmu. Induli Ranku redzu pirmo reizi. Jūs runājāt par mākslu kā spēli. Lielais Gēte par visu savu dižo mākslu ir teicis: das Spiel. Viņš bija Padomnieka kungs, Veimāras galma un Eiropas kultūras centrs, daudzu karaļu apbrīnotais ģēnijs, bet rakstniecība viņam bija — das Spiel arī "Faustu" viņš nosauca par spēli. Es domāju — tā ir gan paspēlēšanās — radīt "Faustu"! Redz, kā viens ir parotaļājies!

Bet tur ir viena lieta. Es atceros, Imants Ziedonis noskatījās mūsu izrādi "Jāzeps un viņa brāļi". Jā, aktieri jau cenšas labi spēlēt, "Jāzeps" tiešām ir spēle. Viss pārējais tikai kalšana. Te ir spēle. Nu, un aktieri grib to, ko Rainis uzrakstījis, rainiski arī nospēlēt. Ģēniji nebūdami, grib ģēnija dižumā nospēlēt (abi ar Eduardu Pāvulu demonstrē, kā tas izskatās un izklausās). Nu un Imants pēc izrādes sacīju: "Jā, tas amizieris trūkst. Es te domāju un atradu to vārdu: amizieris trūkst."

Jā, te vajag to spēli! (Un abi ar Eduardu Pāvulu atkal demonstrē, kā tas ir, kad aktierim ir ko teikt, un viņš prot, spēj to pateikt: "Aha! Jūs smejaties? Bet jūs raudāsit!" ) Jā, tādā nozīmē māksla ir spēle.

Mājās man nav vairs jāsteidzas. Nu man ir tā vaļa. Vienmēr man bijis jāskrien. Nu es varu visu vērot, noskatīties, kā nokrīt pēdējā lapa. Es skatos, un viss man šķiet skaists, es visus mīlu. Iecietība esot brieduma pazīme.

Es kaut ko rakstu, lai man būtu, ar ko runāties. Kaut ko pierakstu. Lai Dievs man piedod augstprātību, ja es iedomājos, ka tā varētu būt grāmata.

Man jādomā par mākslas vietu dzīvē. Par to, cik faktiski nevajadzīga kļuvusi māksla. Visus tos gadus, visu to laiku — māksla bija partizānu karš. Tā bija mākslai neraksturīga vieta. No augšas mums bija pavisam cits norīkojums. Un mēs to pildījām. Tagad māksla it kā kļuvusi nevajadzīga. Bet mākslinieki strādā, un aktieri spēlē.

Mīļais Induli Ranka, jūs to alkšņiem aizaugušo pauguru esat padarījis par Dieva dārzu. Es uz Turaidu tagad braucu divas reizes gadā.

Es daudz esmu domājusi par savu tautu. Kāpēc mēs esam tādi, kādi esam. Biologi saka — ja kādai populācijai iet slikti, tā neražo vairs sev līdzīgus. Tā eksperimentē — rada indivīdus, kas varbūt izdzīvos. Latvietis ir tāds eksperiments. Slikti mums iet jau no Livonijas kara laikiem. Patiesību sakot, izdzīvot mums nav bijis nekādu cerību. Un vēl tagad nav. Latvietis ir eksperiments. Viņš ir indivīds. Nu kā tādi indivīdi var sadzīvot, būt tādi ļoti vienoti?! Katrs grib būt savā vienīgajā veidā. Tur ir kāda vērtība katram atsevišķi. Mums tikai vajag to uzminēt. Gētes "Vilhelmā Meistarā" ir tāda brīnišķīga vieta, kur Vilhelms Meistars saka par aktieriem — viņi katrs grib būt ne jau pirmais, bet vienīgais. Citāts ir garš. Un tur beigās ir teikts: "Dārdoši smiekli pārtrauca Vilhelmu Meistaru. Draugs viņam teica: " Mīļais Vilhelm, jūs nupat uzzīmējāt ne jau teātri, jūs uzzīmējāt visu cilvēci!" Tur ir tā lieta.

Manā ļoti mīlētajā tautā ir tādi, kas krīt grēkā, dara visu ko. Man ir kauns par viņiem, bet tā ir mana tauta. Tas ir manējais. Es nevaru teikt: "Ko tas krievs cūkojas!" Tas ir manējais. (Eduards Pāvuls: "Es zinu, kas man jādara ar ienaidnieku. Bet ko lai es daru ar savējo?") Jā, Rainis rakstīja: "Bet naids man dedzis pret zvērības dvesmu."

Bet es viņus visus mīlu.

A.Beimanis: Jūs runājāt par mīlestību. Bībelē ir teikts: "Mīliet savus ienaidniekus! Atmaksājiet ļaunu ar labu. Tā jūs sakrāsit kvēlošas ogles uz tā galvas." Par savu piedzīvojumu šai sakarā man stāstīja Rožkalns Jānis. Varbūt jūs esat lasījuši — viņš darbojās t.s. gaismas akcijā, tika nosodīts un nonāca arī Krievijā. Kad viņš atgriezās, viņš atstāstīja kādu epizodi cietumā. Kamerā viņi bijuši ļoti daudz cilvēku, arī viens čigāns. Reiz čigāns saka: "Mainīsimies ar biksēm!" Bet Jānim viņa bikses neder. Čigāns vēlreiz mudina mainīties, bet kad Jānis negrib mainīties, viņš, būdams gados vecāks un zinādams, ka Jānis kā kristietis viņam nesitīs, saka tā: "Zaglis esmu bijis un zaglis palikšu, es tev tās bikses atņemu." Jānis nesaka nekā. Nākamā dienā izdala uz vienu stundu žiletes, lai var kājām nagus apgriezt. Čigāns negriež. Jānis nometas uz ceļiem un sāk griezt čigānam nagus. Un jūt, ka viņam uz muguras krīt karstas lāses. Čigāns raudāja!

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, —

Aina Rozeniece, Andris Sproģis, Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!