Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Cik stipri mēs esam savos novados (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.01.1999., Nr. 19/20 https://www.vestnesis.lv/ta/id/21208

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Valsts budžetu 1999.gadam

Vēl šajā numurā

22.01.1999., Nr. 19/20

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Cik stipri mēs esam savos novados

Turpinājums

no 1.lpp.

Māris Kučinskis, Valmieras pilsētas domes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

V1.JPG (17000 BYTES) — Daudziem "LV" lasītājiem šī ar jums būs pirmā tikšanās, tālab vajadzētu lūgt kaut minimālu iepazīšanos, jo Ziemeļvidzemes apvienības (tas nekas, ka to vismaz pagaidām tieši tā oficiāli nesauc) vadītājam ir sava pagātne.

— Te nu nav nekādu problēmu, jo savā būtībā esmu īstens valmierietis, cilvēks ar ekonomiskās darbības ievirzi, ja labpatīk — biznesmenis.

Man aizvien simpatizējuši darbības cilvēki, jo tāds esmu es pats — ekonomists, kam allaž licies, ka vēl un aizvien šodien var izdarīt kaut ko vairāk nekā vakar. Jā, esmu uzņēmējs, Latvijas un Itālijas kopuzņēmuma "Apgāds" veidotājs un līdzīpašnieks. Tā specifika ir ikdienā nepieciešamās lietas, tā sauktā santehnika, bez kuras nevar iztikt neviens. Uzņēmums pamazām attīstījies, tam ir savas tirdzniecības iestādes un būvmateriālu pārdotavas ne tikai Valmierā, bet arī Rīgā, domājām par citām vietām. Ir gan kāda finese: esmu pārliecinājies, ka divās vietās vienlaikus produktīvi strādāt nav iespējams. To parādīja jau deviņi mēneši manas deputāta darbības pirmajā sasaukumā, kad radās apjausma par pilsētas administratora un organizatora funkcijām. Jo ikviens no mums var izdarīt tikai tik daudz, cik viņš spēj. Jā, ir labi un pat cildināmi paraugi tepat Valmierā, kaut vai mans kolēģis un vārdabrālis Māris Ruberts, bez kura lietpratības skolu valdi nav iespējams pat iedomāties. Tādi cilvēki, kā mēdz teikt, pozitīvi uzlādē daudzus, un es šajā ziņā neesmu nekāds izņēmums.

— Varbūt varētu spert soli tālāk, lai secinātu, ka vidzemniekiem izdevies tas, par ko daži novadi vēl tikai prāto, — reāli kontakti ar Krievijas tuvākajiem apgabaliem.

— Te nu jāatgādina, ka pagājušā gada novembrī veiksmīgas bija Vidzemes uzņēmēju dienas Maskavā. To norisē laba iestrāde bija Latvijas vēstniecības darbiniekiem, un arī tāpēc mani iepazīstināja ar Novgorodas apgabala gubernatoru Mihailu Prusaku. Izrādījās, ka šķēršļi radīti tikai tāpēc, lai tos pārvarētu, un tālab mēs vairs neesam sausā. Reizumis mēs pat neiztēlojamies reālo situāciju vienā vai otrā valstī, un tas mums bieži vien nāk par ļaunu.

Būdams biznesmenis, es vairākkārt devos arī uz Krieviju un tur piedzīvoju totālu fiasko, jo mani piedāvājumi it kā nevienu īpaši neinteresēja. Turpretī personiskā saskare ar Novgorodas apgabala gubernatoru man deva gauži vienkāršu atziņu: ja vietējais vietvaldis Krievijā ir pateicis vienu vienīgu vārdu "dobro", tev atveras ja nu ne uzreiz gluži visas, tad katrā ziņā daudzas durvis gan. Savtīgu apsvērumu dēļ vismaz šodien man negribētos atklāt visas kārtis sadarbībai ar novgorodiešiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā tikko sākusies. Ja reāli: iespēju ir vairāk, nekā mēs spējam iztēloties. Tagad, lai gan neiet tik raiti, to pašu varētu sacīt arī par mūsu un Pleskavas apgabala saskari.

— Varētu domāt, ka arī Ziemeļvidzemes pilsētu vadītāju pirmajā tikšanās reizē priekšplānā bija saimniecības problēmas.

— Kur nu bez tām! Lai cik tas prozaiski — mums ir būtiska kopīga nostāja akcīzes nodokļa jautājumā attiecībā uz kurināmo pat tik siltā ziemā, kāda ir pašreizējā. Secinājām, ka esam gatavi atbalstīt akcīzes nodokli kurināmajam tikai tajā gadījumā, ja valdība ir gatava ar kredītiem vai citā veidā sekmēt siltumsaimniecības objektu pārorientēšanu uz vietējo kurināmo, piemēram, uz kūdru, kura, kā zinām, Ziemeļvidzemē ir ērti pieejama vairākās vietās.

— Vai taisnība, ka daudz šķēpu tiek lauzts sakarā ar Valmieras augstskolas tagadni un nākotni?

— Varbūt tā varētu šķist iztālēm. Tomēr mēs, valmierieši, un tamlīdz arī apkārtējo rajonu pārstāvji domājam un stūrgalvīgi domāsim, ka šāda "lokāla" augstākā mācību iestāde mums ir vairāk nekā nepieciešama. Tagad Vidzemes augstskolai jau ir trīs kursi, ap 300 studentu trijās specialitātēs (politikas zinātnē, tūrismā un pirmo gadu — arī ekonomikā), un daudzas Valmieras iestādes, tostarp arī dome, jau tagad aicina darbā spējīgākos jauniešus. Domē tādu ir ap desmit, un mēs neesam nekāds izņēmums.

Bet par jauno cilvēku intereses trūkumu nevar žēloties: pērnvasar konkurss bija 1:10 vai 1:8. Daži gan iebilst — kam mums uzsvērt politiskas zinātnes? Jā, protams, politikai tiešā veidā pievērsīsies tikai daļa absolventu. Bet svarīga ir pati augstākā izglītība, jo nevaram arī iztēloties, ka ekonomikas nozares studenti vēlāk pievērsīsies tikai un vienīgi biznesam.

Šāda pašvaldību augstskola, kā secinām, ir dārgs prieks: izmaksas sasniedz 150—180 tūkstošus latu un patlaban orientējamies arī uz Norvēģijas nesavtīgo atbalstu. Tagad gaidām akreditāciju, kas paredzēta martā, jo valsts augstskolas statuss palīdzētu citādi risināt tās finansēšanu. Tajā pašā laikā apzināmies, ka aptuveni trešdaļa studentu nāk no Valmieras rajona, tas mums uzliek īpašas saistības. Tāpēc var saprast, ka, būdami Ziemeļvidzemes pilsētu vadītāju pirmajā tikšanās reizē pievērsāmies Valmieras augstskolai kā mūsu kopīgajam rūpju bērnam, kas aug augumā, jo šovasar atkal būs jauna studentu uzņemšana, bet vecākie jau kļūs par ceturtā kursa audzēkņiem.

— Vai varētu runāt arī par personālijām, citiem vārdiem, par jūsu domubiedriem, kuri jau 1999.gada sākumā gatavi risināt būtiskas sarunas?

— Jā, mēs pat esam ieinteresēti, lai mums būtu plaša publicitāte, tāpēc negrasāmies slēpt, kā mūs sauc. Pirmajā tikšanās reizē piedalījās Valkas pilsētas domes priekšsēdētāja Inta Laganovska, Cēsu pilsētas domes priekšsēdis Jānis Beikmanis, cēsnieku izpilddirektors Aino Salmiņš, Limbažu pilsētas domes priekšsēdētājs Uldis Peškēvics un valmieriešu izpilddirektors Uģis Bērziņš. Mēs norunājām turpmāk regulāri tikties reizi mēnesī, jau 12.februārī — Cēsīs.

— Cik noprotams, jau ir skaidra arī Cēsu tikšanās programma. Vai to iespējams atšifrēt pāris nedēļas iepriekš?

— Mums ir ielūgums vasarā, jūnija otrā pusē, piedalīties Hanzas pilsētu dienās. Tās katru gadu notiek citā vietā, šogad par centru izraudzīta Holande. Būtu labi, ja mēs varētu vienoties par kopīgu vidzemnieku delegāciju, jo patlaban mums lietišķi kontakti ir gauži nepieciešami visos virzienos, tāpēc senās Hanzas pilsētu apvienības atdzimšana rādās visai cerīga.

Gribam pārrunāt attiecības ar rajonu padomēm, jo patlaban mēs zināmā mērā esam šķirti: Valmieras rajona padomes priekšsēdētājs ir Kauguru pagasta priekšsēdis Jānis Miglavs, valcēniešiem tāds ir Variņu pagasta priekšsēdis Uldis Birkenšteins, limbažniekiem — staicelietis Jānis Bakmanis, cēsniekiem — raunēnietis Andris Neimanis. Rajona padomes patlaban ir lielu pārmaiņu priekšā, jo ar šo gadu sācis darboties administratīvi teritoriālās reformas likums. Tas saistās ar daudzām problēmām, kuru risināšana nav vienas dienas uzdevums.

Būs arī cēsnieku individuālā programma, kas ir viņu ziņā. Mēs Valmierā piedāvājām tikšanos ar vairākiem Vidzemes uzņēmējiem, lai pārrunātu šī novada uzņēmējdarbības svarīgākos jautājumus.

Var secināt, ka rotācijas principu ievērosim arī turpmākajos mēnešos, kamēr labāks nešķitīs cits risinājums. Laiks rādīs, uz kuru pusi ikreiz doties.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!