• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
2010. gada 31. marta Brīvas pakalpojumu sniegšanas likums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.04.2010., Nr. 62 https://www.vestnesis.lv/ta/id/208269-brivas-pakalpojumu-sniegsanas-likums

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā

Vēl šajā numurā

20.04.2010., Nr. 62

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Saeima

Veids: likums

Pieņemts: 31.03.2010.

RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).

Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Brīvas pakalpojumu sniegšanas likums

I nodaļa
Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) atbildīgā iestāde — tiešās vai pastarpinātās pārvaldes iestāde, kas izsniedz saimnieciskās darbības veicējam atļauju konkrēta pakalpojuma sniegšanai, vai šīs iestādes pilnvarota persona, kas veic pārvaldes uzdevumu saskaņā ar ārējo normatīvo aktu vai uz deleģēšanas līguma pamata;

2) atļauja — atbildīgās iestādes izsniegts dokuments (piemēram, licence, speciāla atļauja, reģistrācijas apliecība, sertifikāts, saskaņojums), kas apliecina saimnieciskās darbības veicēja atbilstību konkrētu pakalpojumu vai pakalpojumu jomu reglamentējošu normatīvo aktu prasībām un dod atļaujas saņēmējam tiesības sniegt noteiktus pakalpojumus;

3) atļaujas saņemšanas kārtība — attiecīgo pakalpojumu jomu reglamentējošos normatīvajos aktos noteikts darbību kopums, ko saimnieciskās darbības veicējs izpilda, lai saņemtu atbildīgās iestādes atļauju noteikta pakalpojuma sniegšanas uzsākšanai, turpināšanai vai atjaunošanai;

4) citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējs — pakalpojuma sniedzējs, kas ir reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs saskaņā ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts tiesību aktu prasībām;

5) dalībvalsts — Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts, kurā pakalpojuma sniedzējs atbilstoši tās normatīvo aktu prasībām ieguvis tiesības veikt saimniecisko darbību noteiktā pakalpojumu jomā;

6) Iekšējā tirgus informācijas sistēma — Eiropas Kopienu Komisijas pārvaldīta informācijas apmaiņas sistēma, ar kuras starpniecību tiek īstenota Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomikas zonas valstu atbildīgo iestāžu savstarpējā administratīvā sadarbība Eiropas Savienības iekšējo tirgu reglamentējošo Eiropas Kopienas tiesību aktu īstenošanā vai piemērošanā (turpmāk — IMI sistēma);

7) Latvijas Republikā reģistrēts pakalpojuma sniedzējs — Latvijas Republikā reģistrēts komersants vai cita reģistrēta persona, kas ir tiesīga veikt saimniecisko darbību pakalpojumu jomā;

8) pakalpojuma saņēmējs — juridiskā persona vai personālsabiedrība, kas savas saimnieciskās darbības ietvaros saņem pakalpojumu ar šo saimniecisko darbību vai tās nodrošināšanu saistītam nolūkam, kā arī fiziskā persona, kas saņempakalpojumu tā izmantošanai vai galapatēriņam;

9) pakalpojums — personas saimnieciskās darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts pakalpojuma saņēmēja pasūtījums. Par pakalpojumu nav uzskatāma ražošana, kā arī pasūtījums, kuru izpilda persona, kas, būdama darba ņēmējs, ir darba tiesiskajās attiecībās ar darba devēju vai ieņem amatu, kurš dod tiesības uz atlīdzību;

10) sabiedrības intereses — sabiedrības veselības un morāles, sabiedriskās kārtības un drošības, cilvēka dzīvības un veselības aizsardzība, dzīvnieku un augu aizsardzība, sociālās politikas un kultūras politikas mērķu īstenošana, nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma un mūsdienu mākslas bagātību aizsardzība, industriālā un komerciālā īpašuma aizsardzība, vides aizsardzība, fiskālā uzraudzība, sociālās aizsardzības sistēmas finansiālā līdzsvara nostiprināšana, komercdarījumu aizsardzība, krāpniecisko darījumu apkarošana, patērētāju un darba ņēmēju aizsardzība, citi tiesību aktos noteiktie apsvērumi, kā arī tāda aizsardzība, kas pakalpojumam nodrošina Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem atbilstošu drošuma līmeni;

11) saimnieciskās darbības ierobežojums — normatīvajā aktā vai atļaujā noteikts pakalpojuma sniedzēja pienākums. Par saimnieciskās darbības ierobežojumu netiek uzskatīti privāto tiesību subjektu noslēgto līgumu vai koplīgumu noteikumi, un neviens no šiem tiesību subjektiem nav uzskatāms par tiešās vai pastarpinātās pārvaldes iestādes pilnvarotu personu, kas veic pārvaldes uzdevumu saskaņā ar ārējo normatīvo aktu vai uz deleģēšanas līguma pamata.

2.pants. Likuma mērķis un darbība

(1) Šā likuma mērķis ir:

1) veicināt brīvu pakalpojumu apriti un nodrošināt tiesības brīvi veikt saimniecisko darbību dalībvalstī pakalpojumu jomā;

2) noteikt organizatoriskos un tiesiskos pamatus pakalpojuma sniegšanai un saņemšanai, lai pakalpojuma sniedzējs un pakalpojuma saņēmējs varētu īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības Eiropas Savienības iekšējā tirgū.

(2) Šo likumu nepiemēro:

1) sabiedrisko pakalpojumu jomā, kuru valsts neregulē kā komercdarbību;

2) tirgus dalībnieku dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas un komercdarbībai sniegtā atbalsta kontroles nodrošināšanas, kā arī publisko iepirkumu jomā;

3) valsts īstenotās politikas pasākumiem valsts valodas, kultūras un plašsaziņas līdzekļu jomā (ja to mērķis ir garantēt valodu un kultūru daudzveidības saglabāšanu un attīstīšanu, kā arī aizsargāt viedokļu dažādību plašsaziņas līdzekļos);

4) krimināltiesību jomā;

5) nodarbinātības jomā, tajā skaitā darba tiesisko attiecību, darba drošības un veselības aizsardzības, kā arī uz kvalifikācijas paaugstināšanu vērstas profesionālās apmācības regulēšanai;

6) valsts sociālās apdrošināšanas jomā;

7) nodokļu politikas veidošanas un administrēšanas jomā;

8) starptautisko privāto tiesību jomā, tajā skaitā patērētāju tiesību aizsardzībai starptautisko privāto tiesību jomā;

9) ieroču, munīcijas, sprāgstvielu, spridzināšanas ietaišu, speciālo līdzekļu un 1., 2., 3. vai 4.klases pirotehnisko izstrādājumu, atsevišķu šo priekšmetu sastāvdaļu un palīgierīču aprites jomā [ražošanai (izgatavošanai), eksportam, importam un tranzītam].

(3) Šo likumu nepiemēro šādiem pakalpojumiem:

1) finanšu pakalpojumiem;

2) elektronisko sakaru pakalpojumiem (elektronisko sakaru tīkliem un ar tiem saistītajām iekārtām);

3) pārvadājumu pakalpojumiem (piemēram, pasažieru, kravas un bagāžas gaisa pārvadājumiem, jūras un upju pārvadājumiem, autotransporta un dzelzceļa pārvadājumiem, kā arī ostu pakalpojumiem);

4) pagaidu darba nodrošināšanas pakalpojumiem;

5) veselības aprūpes pakalpojumiem reglamentētajā jomā, kā arī farmaceitiskiem pakalpojumiem;

6) pakalpojumiem, ko publiskai uztveršanai sniedz audiovizuālie plašsaziņas līdzekļi neatkarīgi no to pārraidīšanas veida, tajā skaitā kinoteātru pakalpojumiem;

7) azartspēļu un izložu organizēšanai;

8) pakalpojumiem, kas saistīti ar valsts pārvaldi, kā arī valsts amatpersonām pielīdzināmo personu pakalpojumiem;

9) sociālā darba, sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas pakalpojumiem (sociālajiem pakalpojumiem) un sociālās palīdzības sniegšanai;

10) apsardzes pakalpojumiem un iekšējās drošības dienestu darbībai;

11) detektīvdarbībai, izņemot konsultācijas drošības jautājumos;

12) pakalpojumiem, kas saistīti ar tiesu varas funkciju izpildi, kā arī tiesu sistēmai piederīgo personu pakalpojumiem.

3.pants. Saimnieciskās darbības reglamentēšanas tiesiskais pamats un saistība ar citiem tiesību aktiem

(1) Saimnieciskās darbības reglamentēšanas tiesiskais pamats pakalpojumu jomā ir šis likums, Komerclikums, Patērētāju tiesību aizsardzības likums, Elektronisko dokumentu likums un citi konkrētu pakalpojumu vai pakalpojumu jomu reglamentējoši normatīvie akti, kā arī Latvijas Republikai saistoši starptautiskie līgumi un Eiropas Savienības tiesību akti.

(2) Šis likums reglamentē saimniecisko darbību pakalpojumu jomā tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar citos likumos ietvertajām speciālajām tiesību normām. Ja Latvijas Republikai saistošas starptautisko tiesību normas paredz citus noteikumus nekā tie, kuri ietverti šajā likumā, piemēro starptautisko tiesību normas.

(3) Ja šā likuma normas ir pretrunā ar Eiropas Savienības tiesību normām par pakalpojuma sniedzējam, pakalpojuma saņēmējam vai pakalpojumam izvirzāmajām prasībām, šā likuma normas nepiemēro.

II nodaļa
Tiesības brīvi veikt saimniecisko darbību pakalpojumu jomā un brīva pakalpojumu aprite

4.pants. Tiesības veikt saimniecisko darbību pakalpojumu jomā

Citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējs, kas plāno veikt saimniecisko darbību Latvijas Republikā, ir tiesīgs tajā uzsākt savu darbību atbilstoši tiem pašiem konkrētu pakalpojumu vai pakalpojumu jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, saskaņā ar kuriem ir nodibināts un darbojas Latvijas Republikā reģistrēts pakalpojuma sniedzējs. Ikvienam citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējam, kas ieguvis Latvijas Republikā reģistrēta pakalpojuma sniedzēja statusu, ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā Latvijas Republikā reģistrētam pakalpojuma sniedzējam.

5.pants. Brīva pakalpojumu aprite

Citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējs, kas atbilst savas valsts konkrētu pakalpojumu vai pakalpojumu jomu reglamentējošu normatīvo aktu prasībām, ievērojot šā likuma IV nodaļas prasības, ir tiesīgs brīvi, bez atļaujas saņemšanas sniegt īslaicīgu pakalpojumu Latvijas Republikā.

6.pants. Pakalpojuma sniegšanas ierobežojumu vispārīgie noteikumi

(1) Pakalpojuma sniegšanas ierobežojumu var noteikt, ja tas ir pamatots ar sabiedrības interešu ievērošanu, nav diskriminējošs un ir samērīgs.

(2) Pakalpojuma sniegšanas ierobežojums vai tā piemērošana nedrīkst būt diskriminējoša attiecībā uz Latvijas Republikā reģistrētu pakalpojuma sniedzēju vai citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzēju vai pakalpojuma saņēmēju. Par diskriminējošiem tiek uzskatīti arī tādi ierobežojumi, kas pamatoti ar pakalpojuma sniedzēja vai pakalpojuma saņēmēja pilsonību (pavalstniecību) vai dzīvesvietu, kā arī labvēlīgāku prasību vai nosacījumu izvirzīšanu Latvijas Republikā reģistrētam pakalpojuma sniedzējam vai pakalpojuma saņēmējam.

(3) Pakalpojuma sniegšanas ierobežojums ir samērīgs, ja labums, ko sabiedrība tā rezultātā iegūst, ir lielāks nekā pakalpojuma sniedzēja tiesību vai tiesisko interešu ierobežojums.

(4) Pakalpojuma sniegšanu var ierobežot arī tad, ja ievērots viens no šādiem nosacījumiem:

1) ierobežojums nav pretrunā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem;

2) ierobežojums garantē pakalpojuma drošuma līmeni, kas ir augstāks nekā citas dalībvalsts attiecīgo pakalpojumu vai pakalpojumu jomu reglamentējošos normatīvajos aktos garantētais pakalpojuma drošuma līmenis;

3) atbildīgā iestāde ir izpildījusi šā likuma VI nodaļas prasības par administratīvo sadarbību ar attiecīgajām citu dalībvalstu atbildīgajām iestādēm;

4) atbildīgā iestāde var pamatot, ka citas dalībvalsts atbildīgā iestāde nav veikusi pasākumus vai ir veikusi nepietiekamus vai neatbilstošus pasākumus attiecībā uz šā likuma VI nodaļā noteiktās informācijas sniegšanu vai administratīvo sadarbību.

(5) Pakalpojuma sniegšanas ierobežojums nosakāms saskaņā ar ārēju normatīvo aktu.

7.pants. Iesniedzamo dokumentu oriģināli un atvasinājumi

Atbildīgā iestāde nav tiesīga prasīt citas dalībvalsts atbildīgās iestādes izsniegta dokumenta oriģinālu vai notariāli apliecinātu tā atvasinājumu (piemēram, izrakstu, norakstu, dublikātu), vai notariāli apliecinātu tā tulkojumu, ja vien šāda prasība nav paredzēta normatīvajā aktā vai ir pamatota ar sabiedrības interešu ievērošanu.

8.pants. Pakalpojuma sniedzēja civiltiesiskās atbildības apdrošināšana

(1) Lai aizsargātu pakalpojuma saņēmēja likumiskās intereses, normatīvajā aktā var ietvert prasību par pakalpojuma sniedzēja profesionālās civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu attiecībā uz tā darbības vai bezdarbības dēļ pakalpojuma sniegšanas laikā pakalpojuma saņēmēja vai trešās personas dzīvībai un veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī pakalpojuma saņēmēja vai trešās personas mantai nodarītajiem zaudējumiem un paredzēt profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas kārtību un apdrošinātāja atbildības limitu.

(2) Ja pakalpojuma sniedzējs apliecina, ka profesionālo civiltiesisko atbildību ir apdrošinājis citā dalībvalstī, un šī apdrošināšana vai tai līdzvērtīga profesionālās atbildības garantija ir pielīdzināma Latvijas Republikā konkrētu pakalpojumu vai pakalpojumu jomu reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktajai profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai vai tai līdzvērtīgai profesionālās atbildības garantijai, šāds apliecinājums pielīdzināms profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai.

9.pants. Pakalpojuma sniegšanas veida izvēle

(1) Persona, kas sniedz pakalpojumu, ir tiesīga brīvi izvēlēties pakalpojuma sniegšanas veidu. Persona var izvēlēties, vai sniegs vienu konkrētu pakalpojumu vai vienlaikus vairākus pakalpojumus, kā arī izvēlēties, vai pakalpojumu sniegs vienā vai vairākās pakalpojumu jomās.

(2) Šā panta pirmajā daļā noteikto pakalpojuma sniegšanas veida izvēli var ierobežot attiecībā uz:

1) fiziskajām personām, kuras vēlas uzsākt darbu reglamentētajās profesijās vai darboties tajās patstāvīgi kā saimnieciskās darbības veicēji. Šo ierobežojumu var piemērot, ja tas nepieciešams, lai ievērotu konkrētai reglamentētajai profesijai noteiktos profesionālās ētikas pamatprincipus un vispārējās uzvedības normas un lai panāktu, ka sniegtā pakalpojuma rezultāts ir objektīvs un nav atkarīgs no pakalpojuma kvalitātes;

2) sertificēšanas un inspicēšanas institūcijām, testēšanas un kalibrēšanas laboratorijām, akreditācijas institūcijām un tehniskās uzraudzības aģentūrām, ja tas nepieciešams, lai panāktu, ka minēto institūciju sniegtā pakalpojuma rezultāts ir objektīvs un nav atkarīgs no pakalpojuma kvalitātes.

10.pants. Pakalpojuma saņēmēja tiesības

Pakalpojuma saņēmēja tiesības saņemt pakalpojumu nedrīkst ierobežot:

1) uzliekot tam par pienākumu iegūt atļauju konkrēta pakalpojuma saņemšanai vai izmantošanai;

2) nosakot tam aizliegumu vai ierobežojumu attiecībā uz finansiāla atbalsta saņemšanu, ja šādas tiesības vai atbalsta apjoms ir atkarīgs no attiecīgā pakalpojuma sniedzēja statusa Latvijas Republikā vai vietas, kur pakalpojums tiek sniegts.

III nodaļa
Saimnieciskā darbība pakalpojumu jomā

11.pants. Pakalpojuma sniegšana kā saimnieciskā darbība

(1) Šajā nodaļā reglamentēto saimniecisko darbību pakalpojumu jomā, kā arī pakalpojuma sniegšanas ierobežojumu piemēro Latvijas Republikā reģistrētam pakalpojuma sniedzējam.

(2) Citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējs saimniecisko darbību pakalpojumu jomā Latvijas Republikā drīkst veikt, ja ir ieguvis Latvijas Republikā reģistrēta pakalpojuma sniedzēja statusu.

12.pants. Aizliegums ierobežot saimniecisko darbību

(1) Latvijas Republikā reģistrēta pakalpojuma sniedzēja saimniecisko darbību nedrīkst ierobežot:

1) aizliedzot viņam veikt saimniecisko darbību vienlaikus vairākās dalībvalstīs, kā arī būt ierakstītam vienlaikus vairākos dalībvalstu reģistros vai citās uzskaites sistēmās (reģistros);

2) aizliedzot viņam brīvi izvēlēties saimnieciskās darbības formu vai veidu;

3) uzliekot viņam par pienākumu sniegt vai saņemt finansiālu garantiju no konkrēta Latvijas Republikā reģistrēta pakalpojuma sniedzēja vai citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzēja vai slēgt apdrošināšanas līgumu ar konkrētu Latvijas Republikā reģistrētu pakalpojuma sniedzēju vai citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzēju;

4) uzliekot viņam par pienākumu būt noteiktu laiku reģistrētam konkrētās uzskaites sistēmās (reģistros);

5) pieprasot, lai viņam kā pakalpojuma sniedzējam ir Latvijas Republikā iegūta minimālā darbības pieredze noteikta pakalpojuma sniegšanā vai noteiktā pakalpojumu jomā;

6) pieprasot, lai viņš iesniedz saimnieciskās darbības ekonomiskā pamatojuma vai lietderīguma izvērtējumu (piemēram, saimnieciskās darbības mērķu vai izmaksu pamatotības, finansiālās ilgtspējības izvērtējumu);

7) izvirzot prasību attiecībā uz viņa pakalpojuma plānošanā, izstrādē, sagatavošanā vai sniegšanā iesaistīto personu, kā arī dalībnieka (akcionāra), pakalpojuma sniedzēja valdes, padomes vai vadības locekļa pilsonību (pavalstniecību).

(2) Izskatot pieteikumu par atļaujas piešķiršanu Latvijas Republikā reģistrētam pakalpojuma sniedzējam, atbildīgā iestāde lēmuma pieņemšanā nedrīkst iesaistīt pakalpojuma sniedzēja faktiskos vai potenciālos konkurentus.

(3) Reglamentējot atļaujas piešķiršanas kārtību, Latvijas Republikā reģistrētam pakalpojuma sniedzējam citā dalībvalstī nodrošināmas tādas pašas tiesības brīvi veikt saimniecisko darbību pakalpojumu jomā, kādas ir nodrošinātas pakalpojuma sniedzējam Latvijas Republikā.

13.pants. Atļaujas darbības zona un termiņš

(1) Atļaujas darbības zona ir visa Latvijas Republikas teritorija. Atļaujas darbības zonu var ierobežot, ja ierobežojums ir pamatots ar sabiedrības interešu ievērošanu.

(2) Atļauju, izņemot šā panta trešajā daļā minētos gadījumus, izsniedz uz nenoteiktu laiku.

(3) Atļauju drīkst izsniegt uz noteiktu laiku, ja:

1) lēmumu par atļaujas derīguma termiņa pagarināšanu atbildīgā iestāde pieņem, pamatojoties uz pakalpojuma sniedzēja pieteikumu atļaujas derīguma termiņa pagarināšanai un pēc pakalpojuma sniedzēja atbilstības pārbaudes, konkrētu pakalpojumu vai pakalpojumu jomu reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Atbildīgās iestādes lēmums par atļaujas termiņa pagarināšanu (jaunas atļaujas izsniegšanu) attiecīgajam pakalpojuma sniedzējam paziņojams pirms izsniegtās atļaujas derīguma termiņa beigām;

2) atļauju skaits ir ierobežots pieejamo dabas resursu vai tehnisko iespēju nepietiekamības dēļ;

3) tas ir pamatots ar sabiedrības interešu ievērošanu.

(4) Ja atļauja izsniegta uz noteiktu laiku šā panta trešās daļas 2. vai 3.punktā minētajā gadījumā, atbildīgā iestāde tās termiņu nepagarina, bet izsniedz jaunu atļauju, ievērojot šā likuma 14.panta pirmās daļas nosacījumus.

14.pants. Atļaujas izsniegšanas kārtība un nosacījumi

(1) Atļaujas izsniegšanas nosacījumi formulējami skaidri un nepārprotami, objektīvi pamatoti, taisnīgi, vienlīdzīgi un atklāti.

(2) Kārtību, kādā izsniedzama atļauja konkrētas saimnieciskās darbības veikšanai pakalpojumu jomā, nosaka Ministru kabinets.

(3) Saimnieciskās darbības uzsākšanai, turpināšanai vai atjaunošanai paredzētās atļaujas izsniegšanas, pagarināšanas vai atjaunošanas izmaksas nepārsniedz izdevumus, kas saistīti ar konkrētu pakalpojumu vai pakalpojumu jomu reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktās atļaujas izsniegšanas kārtības ievērošanu.

(4) Atbildīgā iestāde, kas izsniegusi atļauju, var to anulēt vai apturēt tās darbību, ja pakalpojuma sniedzējs:

1) nav normatīvajos aktos noteiktajā laikā uzsācis atļaujā paredzēto saimniecisko darbību;

2) nav normatīvajos aktos noteiktajā laikā izņēmis atļauju tajā paredzētās saimnieciskās darbības veikšanai;

3) neievēro atļaujā ietvertos nosacījumus.

(5) Ja pakalpojuma sniedzējs citā dalībvalstī ir saņēmis atļauju konkrēta pakalpojuma sniegšanai un šīs valsts normatīvo aktu prasības atļaujas saņemšanai ir pielīdzināmas Latvijas Republikas konkrētu pakalpojumu vai pakalpojumu jomu reglamentējošu normatīvo aktu prasībām, viņš šo pakalpojumu Latvijas Republikā drīkst sniegt patstāvīgi bez atbildīgās iestādes atļaujas.

IV nodaļa
Īslaicīgs pakalpojums

15.pants. Īslaicīga pakalpojuma sniegšana

(1) Šajā nodaļā reglamentēto īslaicīga pakalpojuma sniegšanu, kā arī īslaicīga pakalpojuma sniegšanas ierobežojumu piemēro citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējam.

(2) Par īslaicīgu pakalpojumu uzskatāms tāds pakalpojums, kurš atbilst īslaicīga pakalpojuma kritērijiem un kuru sniedz citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējs, kas Latvijas Republikā neveic saimniecisko darbību, bet atbilst prasībām, kas jāievēro, uzsākot īslaicīga pakalpojuma sniegšanu Latvijas Republikā.

(3) Īslaicīga pakalpojuma kritērijus, prasības, kas jāievēro, uzsākot īslaicīga pakalpojuma sniegšanu, kā arī kārtību, kādā atbildīgā iestāde aptur citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzēja darbību Latvijas Republikā, nosaka Ministru kabinets.

16.pants. Aizliegums ierobežot īslaicīga pakalpojuma sniegšanu un īslaicīga pakalpojuma sniegšanas īpašie nosacījumi

(1) Citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzējam, kas sniedz īslaicīgu pakalpojumu Latvijas Republikā, nedrīkst piemērot ierobežojumus, izņemot gadījumu, kad tie noteikti, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības un drošības, cilvēku dzīvības un veselības vai vides aizsardzības prasībām, kā arī gadījumu, kad konkrētajam pakalpojumam netiek garantēts Latvijas Republikas normatīvajos aktos noteiktais drošuma līmenis.

(2) Citas dalībvalsts pakalpojuma sniedzēju, kas sniedz īslaicīgu pakalpojumu, nedrīkst ierobežot:

1) uzliekot viņam par pienākumu reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējam;

2) uzliekot viņam par pienākumu saņemt atļauju;

3) aizliedzot viņam izveidot konkrēta īslaicīga pakalpojuma sniegšanai nepieciešamo noteikta veida vai formas infrastruktūru;

4) uzliekot viņam par pienākumu nodibināt ar pakalpojuma saņēmēju tādas līgumsaistības, kuras kavē vai ierobežo tiesības brīvi sniegt īslaicīgu pakalpojumu;

5) uzliekot viņam par pienākumu konkrēta īslaicīga pakalpojuma sniegšanai saņemt atbildīgajā iestādē profesionālo kompetenci vai pakalpojuma kvalitāti apliecinošu dokumentu;

6) nosakot viņam tādas prasības attiecībā uz rūpnieciski ražotu preču izmantošanu pakalpojuma sniegšanā, kuras var ietekmēt pakalpojuma piedāvāšanu vai pieejamību tirgū, kā arī pakalpojuma sastāvu vai īpašības, izņemot gadījumus, kad šīs prasības izriet no darba drošības un veselības aizsardzības prasībām.

(3) Šā panta otrās daļas nosacījumus nepiemēro, reglamentējot:

1) kārtību, kādā Latvijas Republikā ieceļo un uzturas Eiropas Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi, kā arī trešo valstu valstspiederīgās personas;

2) noteikumus, kādi izvirzāmi līgumiem par personas datu nodošanu valstīm, kuras nenodrošina Latvijas Republikā spēkā esošajam aizsardzības līmenim atbilstošu datu aizsardzības līmeni;

3) kārtību, kādā izsniedz dokumentus profesionālās kompetences atzīšanai nepieciešamo advokāta pakalpojumu sniegšanai;

4) parādu piedziņu tiesas ceļā;

5) kārtību, kādā tiek sniegti īslaicīgi profesionālie pakalpojumi Latvijas Republikā reglamentētajās profesijās;

6) kārtību, kādā reģistrē valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicējus atbilstoši Padomes 1971.gada 14.jūnija regulai (EEK) Nr.1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darba ņēmējiem un to ģimenēm, kas pārvietojas Kopienas teritorijā;

7) kārtību, kādā Eiropas Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi iegūst tiesības pastāvīgi uzturēties Latvijas Republikā, un viņu uzturēšanās nosacījumus;

8) kārtību, kādā atkritumus ieved pārstrādei Latvijas Republikā, kā arī veic atkritumu eksportu un tranzītu atbilstoši Padomes 1993.gada 1.februāra regulai (EEK) Nr.259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās;

9) pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju tiesisko aizsardzību autortiesību un tām līdzīgu tiesību jomā;

10) datubāzu tiesisko aizsardzību autortiesību un tām līdzīgu tiesību jomā;

11) kārtību, kādā zvērināti notāri pilda viņiem likumā noteiktos pienākumus;

12) gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligāto revīziju veikšanu;

13) kārtību, kādā reģistrē sauszemes transportlīdzekļus, kas iegādāti citā dalībvalstī, izmantojot līzingu;

14) tādu līgumsaistību izpildi vai tādu saistību izpildi starptautisko privāttiesību jomā, kuras izriet no ārpuslīgumiskām attiecībām.

(4) Īslaicīgu pakalpojumu nedrīkst sniegt sabiedrisko pakalpojumu jomā, kuru valsts reglamentē ar attiecīgiem normatīvajiem aktiem.

V nodaļa
Vienotais valsts un pašvaldību pakalpojumu portāls un tā pārzinis

17.pants. Vienotais valsts un pašvaldību pakalpojumu portāls

Vienotajā valsts un pašvaldību pakalpojumu portālā (turpmāk — vienotais pakalpojumu portāls) ir pieejama informācija par atbildīgajām iestādēm un to kompetenci, kā arī par darbībām, kas veicamas, lai saņemtu attiecīgās atbildīgās iestādes atļauju. Vienotā pakalpojumu portāla tīmekļa vietnes adrese ir https://www.latvija.lv.

18.pants. Vienotā pakalpojumu portāla pārzinis

(1) Vienotā pakalpojumu portāla darbību organizē un vada pilnvarota valsts iestāde (turpmāk — vienotā pakalpojumu portāla pārzinis), kas nodrošina šā portāla uzturēšanu un attīstību.

(2) Vienotā pakalpojumu portāla pārzinis:

1) sadarbojoties ar atbildīgajām iestādēm, organizē vienotā pakalpojumu portāla darbību atbilstoši labas pārvaldības principam;

2) nodrošina valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju sadarbību elektronisko pakalpojumu attīstīšanā;

3) nodrošina vienotā pakalpojumu portāla darbībai veltītus publicitātes un informēšanas pasākumus.

19.pants. Vienotā pakalpojumu portāla darbība

(1) Vienotajā pakalpojumu portālā ietvertā informācija ir pieejama bez maksas.

(2) Kārtību, kādā notiek informācijas apmaiņa starp vienotā pakalpojumu portāla pārzini un atbildīgajām iestādēm, kā arī kārtību, kādā aktualizē vienotajā pakalpojumu portālā ietverto informāciju, nosaka Ministru kabinets.

20.pants. Vienotajā pakalpojumu portālā ietvertās informācijas izmantošana

Vienotā pakalpojumu portāla pārzinis nodrošina, ka portālā ietvertā informācija ir ticama un informācijas izmantotājs uz to var paļauties.

VI nodaļa
Administratīvā sadarbība un IMI sistēma

21.pants. Administratīvā sadarbība

Šā likuma mērķa īstenošanai Latvijas Republikas atbildīgās iestādes un tirgus uzraudzības iestādes atbilstoši šā likuma 22.panta otrajā daļā minētajai kārtībai sadarbojas un konsultējas ar citu dalībvalstu atbildīgajām iestādēm un tirgus uzraudzības iestādēm pakalpojumu sniedzēju un to sniegto pakalpojumu kontroles un uzraudzības jautājumos.

22.pants. IMI sistēma

(1) Administratīvo sadarbību īsteno ar IMI sistēmas starpniecību.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā IMI sistēmas ietvaros notiek informācijas apmaiņa starp Latvijas Republikas atbildīgajām iestādēm un tirgus uzraudzības iestādēm un citu dalībvalstu atbildīgajām iestādēm un tirgus uzraudzības iestādēm, kā arī informācijas apmaiņā iesaistīto iestāžu atbildību un informācijas apmaiņas uzraudzību.

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvu

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 12.decembra direktīvas Nr.2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū.

Likums Saeimā pieņemts 2010.gada 31.martā.

Valsts prezidents V.Zatlers

Rīgā 2010.gada 20.aprīlī

Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!