Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūžīgai piemiņai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.01.1999., Nr. 5/6 https://www.vestnesis.lv/ta/id/20702

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Latvijas trim zvaigznēm virs Ģedimina stabiem

Vēl šajā numurā

08.01.1999., Nr. 5/6

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

JĀNIS SUDRABIŅŠ:

Mūžīgai piemiņai

Klīvlendā, Savienotajās Valstīs 1965.g. 11.jūnijā pl.12.20 dienā slimnīcā stājās pukstēt rakstnieka un Latviešu lietuviešu vienības goda biedra Emila Skujenieka sirds.

Emila Skujenieka mūžs bija veltīts rakstniecībai un mūsu brāļu tautu tuvināšanai. Kaut rakstnieks slimības laikā atzinies, ka ir visam sagatavojies, tomēr viņš nevarēja atlaisties no savas lielās mīlestības. Vēl slimnīcā viņš turpināja tulkot lietuvieša autora J.Prunska darbu "Vārgā miesa". Vitalitāte un neizsīkstoša darba griba Emilam Skujeniekam piemitusi jau no jaunām dienām.

Rakstnieka šūpulis kārts 1903.gadā 26.jūnijā Bauskā, kur aizritējusi viņa bērnība un sākas skolas gaitas. Sakarā ar Pirmā pasaules kara notikumiem viņa vecāki pēc vācu ienākšanas Kurzemē 1915.gadā pārceļas dzīvot uz Lietuvu Biržu apriņķi. Kaut Skujenieks ātri iemācās lietuviešu valodu, izglītību turpināt viņš brauc uz Latviju. Sākumā viņš mācās Bauskā, vēlāk Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. 1919.gadā Bermonta uzbrukuma laikā viņš iestājas skolnieku rotā un piedalās brīvības cīņās. Vidusskolas izglītība noslēdzas 1922.gadā Bauskā, un Skujenieks aizbrauc atpakaļ pie vecākiem uz Lietuvu. Četrus gadus viņš strādā Lietuvā par tautskolotāju dažādās vietās Biržu apriņķī. Darbs Lietuvas laukos ļauj viņam iegrimt lietuviešu valodas bagātībā, tautas dzīvē un veldzēties gara apcirkņos. Šādas izdevības nav bijis citiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas darbojas latviešu un lietuviešu tuvināšanās laukā. Lietuva Skujeniekam kļūst mīļa, otra dzimtene, jo viņš atskārst, ka Lietuva un Latvija ir māsas — aistu tautas, kas cēlušās no viena kopēja nacionālā celma ar ļoti tuvām valodas, kultūras un tautiskām tradīcijām.

Skujenieka vecāki 1925.gadā pārceļas atpakaļ uz Latviju. Viņš pats atgriežas Latvijā trīs gadus vēlāk. Nodzīvojis vēl gadu pie vecākiem uz laukiem, Skujenieks pārceļas uz Rīgu un sāk darboties laikrakstu redakcijās.

"Mana pirmā saskare ar rakstīto vārdu meklējama jau skolas gados, kad rediģēju skolas žurnālu," saka pats Skujenieks "Trimdas rakstniekos". Un tā kopš 1922.gada viņš palicis uzticams spalvas bruņinieku ierindai. Kādu laiku viņš bijis arī "Trauksmes" un "Zaļās vārnas brālībā", literātu biedrībā "Domas", Latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā, bet kopš 1939.gada arī biedrs Lietuvas rakstnieku biedrībā Kauņā.

Emila Skujenieka lielākais literārais devums ir tulkojumi no lietuvju valodas — ap 15 romānu, pieci lieli drāmatiski darbi, kā arī prāvs skaits dzeju. Trimdā vien viņš tulkojis vairāk kā 25 lietuviešu autorus. Tāpēc ar pilnu tiesību var teikt, ka nebūs neviena ievērojamāka lietuviešu rakstnieka, no kura Skujenieks nebūtu pa sacerējumam pārcēlis arī latviski. To vidū īpaši izdalās Vinca Ramona godalgotais darbs "Krusti" (1949). Ramons pieder izcilākajiem tagadnes lietuviešu rakstniekiem, un pieminētais romāns ir viens no labākajiem vai pat labākais no lietuviešu oriģinālromāniem, kas iznākuši trimdā. Otrs Ramona darbs — romāns "Putekļi sarkanā rietā", ko arī E.Skujenieks pārtulkojis, iznāca pērnā gadā, kad rakstnieks jau bija piepulcināts veļu saimei. Pārtulkots, bet neizdots palicis P.Jurkus godalgotais romāns "Smilgaišu ainava". No citiem prozas autoriem vēl minami Antana Vaičulaiša, Juģa Jankus, Stepe Zobarska, Joza Zukauska, Baļa Grazuļa, Vītauta Tamulaiša un Nēles Mazalaites–Krūminienes noveļu tulkojumi. Tie veikti ar smalku un talantīgu prasmi un visnotāļ nezaudē ne savas vides oriģinālo īpatnību, ne krāsainību.

Sevišķi rūpīgs Emils Skujenieks bijis līrikas tulkojumu izvēlē. Dzejoļi, kas atdzejoti un publicēti trimdā, pārsniedz pussimtu. Visvairāk rakstnieks iemīlējis plaši pazīstamā lietuviešu dzejnieka Bernarda Brazdžųņa darbus, ku®os galvenām kārtām izpaužas autora dziļās saites ar savu zemi, piemēram:

Zemes sirdī, skatot to ik vagā

Pelēku kā druvas velēnu —

Klausos, balstījies uz arkla smagā,

Viņam tvīksmē līdzi sadegu.

Jau agrāk dzimtenē atdzejotos Brazdžųņa dzejoļus un tos, kas nākuši klāt svešuma gados, Skujeniekam bija nodoms izdot grāmatu "Nav mums māju". Vecākajai paaudzei pieder arī Fausts Kirša un viņa laika biedri: Juze Augustaitīte–Vaičūniene un Juozs Krumins. Tālāk vēl atzīmējama Henrika Radauska, Jona Aista–Aleksandrāviča, Staša Santvara, Ales Sidrabaites, Petras Orintaites, Vladas Poščunaites , Jona Aizta, Bena Rutkūna, Antana Miškina un Kristijųna Donelaiša darbi.Tulkojot tik daudzu autoru sacerējumus, Skujenieks centās raksturot lietuvju līrikas reprezentantus galvenām kārtām trimdā. Plejāde ir jo kupla, to starpā arī jauni spējīgi talanti.

Emils Skujenieks veicis arī vairākus tulkojumus no latviešu valodas lietuviešu valodā. Pieminama Mārtiņa Zīverta drāma "Vara" un vairāki Raiņa un Klāras Zāles dzejoļi. Uz Latviešu lietuviešu vienības ierosmi 1961.gadā viņš sāka tulkot lietuviski arī Ingrīdas Vīksnes romānu "Mums jābrien jū®ā", kas palika tomēr nepabeigts.

Skujenieks paša sacerējumos, atskaitot dzeju, slēpj asu sabiedrisku domu, dominē komiskā dzirksts. Viņa prozas pamatelements ir — sameklēt un pasvītrot savu varoņu vājības, nostādīt tās smieklīgā gaismā un patīksmināties ar tām, lai beigās samezglojumu atrisinātu izlīdzinošā saskaņā. Kaut gan rakstnieks iespējis publicēt tikai trīs stāstu un noveļu krājumus — "Sīkās kļūmes" (1946), "Sudrablapsa" (1947) un "Gredzens", kamēr ceturtais — "Atrisis mezgls"— palicis manuskriptā. Ar savu īpatno talantu Skujenieks paliks kā savdabīgs prųzaiķis latviešu literatūrā. Arī bērnu pasaule viņam nebija sveša. Devums tai — divas bērnu grāmatas: "Kā Tutiņš un Rūtiņa ciemos brauca" (1934) un "Visi savu darbu dara" (1946). Kaut gan savā laikā maz ievērota palika tā novele dzejā "Bēthovena Ziemassvētki" (1948) — dīvainais atgadījums ar lielo komponistu — taču jāatzīstas, ka tas ir vai labākais aizgājēja darbs un stādāms blakus mūsu labākajām poēmām.

Bez tam Emils Skujenieks rakstījis arī lugas. Populārākā — "Diriģents" — pārstaigājusi daudzas trimdas skatuves, tulkota arī lietuviešu valodā. Vēl lietuviešu valodā tulkots arī viņa otrs skatuves darbs "Neskaties atpakaļa". Citas, kā, piemēram, "Palu laikā" un "Robinsons" — bērniem, palikušas mazāk ievērotas un izrādītas. Teātris Skujeniekam vispār bija tuvs sirdij jau kopš Rīgas laikiem, kad dienas laikrakstā "Sociāldemokrāts" viņš vadīja teāt®a daļu un rakstīja recenzijas. Tālab nebija pārsteigums, kad Klīvlendā Skujenieks pats kāpa uz skatuves dēļiem, tēloja lomas DV drāmatiskajā kopā un vadīja režiju. Pēdējā viņa loma un režija bija Blaumaņa "Sestdienas vakarā" rakstnieka 100 gadu atceres sarīkojumā.

Emila Skujenieka spalvai vēl pieder laba tiesa feļetųnu, ku®us viņš parakstījis ar pseidonīmu "Skaramušs" un "Prof. Bloknots". Arī šajā žanrā viņš sevi parādīja kā smalku dzīves sīko kļūmju saredzētāju un pasmaidītāju. Pie visa vēl nevar nepieminēt apstākli, ka Skujenieks pārvaldīja četras svešvalodas un bez lietuviešu autoriem tulkojis vēl daudzu cittautu rakstnieku darbus.

Saaudzis ar preses darbu, savus meslus Emils Skujenieks dod arī kā redaktors. Trimdas pirmos gadus dzīvodams Saules nometnē, Gēsthachtā, Hamburgas pievārtē, viņš ir britu zonā pirmā iespiestā laikraksta "Trimda" redakcijas loceklis, bet pēc "Trimdas" slēgšanas "Vēstneša" un īsāku laiku "Apskata" atbildīgais vadītājs. Viņa rediģēta iznāk arī "Saules gada grāmata" 1946.gadam.

Rakstnieka sabiedriskajā darbā vislielākais nopelns ir latviešu un lietuviešu kultūras sakaru izveidošana, bet svešumā — līdzdarbība Latviešu lietuviešu vienības darbības atjaunošanā un aktivizēšanā. Tā bija Skujenieka sirdslieta. Nepārtraukti viņš ir bijis LLV Centrālās valdes loceklis trimdā. Viņš vadījis arī LLV preses biroju. Pēdējais izdeva LLV preses biļetenu — latviešu valodā. Ar lietuviešu ziņām un lietuviešu valodā ar latviešu ziņām. Šie biļeteni tika piesūtīti ievērojamākiem latviešu un lietuviešu laikrakstiem un veicināja informācijas apmaiņu abu tautu starpā. Tie bija svarīgi arī vienības kustības lielāka spēka iegūšanai un vispār vienības ga®a iedzīvināšanai plašākās masās. Visam tam vēl blakus Skujenieks nodibināja un vadīja LLV Gēsthachtas nodaļu, īsu laiku bija arī LLV Pinebergas nodaļas priekšnieks, bet, izceļojis uz Savienotajām Valstīm, nodibināja LLV nodaļu Klīvlendā. Atskatoties uz vienības kustības vēsturi un atzīdama Skujenieka nopelnus tuvināšanās darbā, LLV delegātu konference Rotenburgā 1948. gada 18.aprīlī viņu reizē ar Dr.V.Vīdūnu, prof. M.Biržišku, Sp.Paegli un F.Kiršu ievēlēja par LLV goda biedru. Tā bija pelnīta pateicība un dots morālisks gandarījums rakstnieka pūlēm.

Ilgstošā un ļaunā slimība rakstniekam sagādāja it sevišķi grūtus pēdējos brīžus. Un, kaut arī viņš pilnīgi apzinājās savu likteni un gatavojās mūžības ceļam ar lielu mieru — liecina J. Ezergailis — tomēr vēl ticība dzīvei negribēja izdzists.

Skujenieka dzīves biedre Vilma kādā vēstulē Dr.J.Bračam uz Vāciju raksta: "Savu fabrikas darbu viņš nekad nav tā mīlējis, kā tieši tagad savā slimības laikā, kad par darbu un darbā iešanu vien runā." Protams, visvairāk viņam rūpējuši mājās savi darbi, kad pēdēji atzinis, ka fiziska darba strādātājs vairs nebūšot. Bez tam rakstnieks sāpīgi izjutis arī trimdas šķirto ģimeni, jo abi dēli bija palikuši dzimtenē. Dēls Knuts apveltīts ar līriķa talantu, bet komunisti to apcietinājuši.

Beidzamā sacelšanās pret savu slimību rakstniekam bijusi vēl 6.jūnijā, kad tas saviem spēkiem uz brīdi atstājis gultu, bet, novietots tajā atpakaļ, pēc dažām dienām tad arī apklusis uz mūžu.

Pēc aizlūguma bē®u namā iepriekšējā dienā un sēru dievkalpojuma St.Franciska baznīcā, ko vadīja katoļu prāvests A.Goldikovskis, piedaloties latviešu un lietuviešu organizāciju pārstāvjiem un daudziem tautiešiem, 15. jūnijā rakstnieku izvadīja pēdējā dusā uz Kalvarijas kapsētu Klīvlendā. Latviešu lietuviešu vienības Centrālās valdes vārdā atvadījās LLV vicepriekšsēdis Dr.Algirds Nasvītis.

Emila Skujenieka vairs nav dzīvajo vidū. Bet dzīvo viņa darbs un piemiņa mūžu mūžos. Palicis atmiņā viņa labsirdīgais smaids par dzīves sīkajām kļūmēm un niecīgajiem atgadījumiem. Un mūžu mūžos paliks viņa celtais gara tilts starp latvjiem un lietuvjiem.

Šo biļetenu Latviešu lietuviešu vienības Centrālās valdes vārdā izdevis vienības priekšnieks Dr.Jūlijs Bračs — 3 Hannover, Bonifatiusplatz 16, 1966. gada aprīlī.a

SKUJEN~1.JPG (42906 BYTES)
Emils Skujenieks

Petre Orintaite

Māsiņai latvietei

Māsiņ, tevi mīlot, mani ilgas veica,

Kaut par maz vēl tika tevi iepazīt.

Tavu skaņo vārdu Dzintarjū®a teica ——

Jaunā rīta ausma sirdi kopā sveica:

Vainadziņu vienu beidzot sāksim vīt...

Laukos spēka pilni zaļo rudzu dzieti,

Norā zili virmo linu ziedu zīds.

Mēs uz Dzintarjū®u vienu ceļu ietu,

Roku rokā veiktu trimdas daļu cieto,

Lai no drupām atkal jauna dzīve stīdz.

Pāri zaļiem viļņiem baltā kuģa bu®a

Mūsu jaunās sirdis skatīt tvīktin tvīkst!

Šodien mums vēl abām jābrien sāpju jūra —

Dzimtai zemei smokot vergu jūgā sūrā,

Svešus ceļus ejot, gurdās kājas līkst...

Tāpēc tevi mīlu, māsiņ senilgotā,

Tavu vārdu dziesmas košās skaņās vij —

Tādas pašas puķes tavus matus rotā,

Vienu zvaigžņu mūsu jūra apstarota,

Vieni krusti pāri mūsu zemei slij...

No lietuvju valodas atdzejojis

Emils Skujenieks

Emils Skujenieks

Trīs dārgumi

Nesu mierīgs es, ko liktens lēmis,

Gaidu pacietīgs, līdz ausis rīts —

Jo no dzimtās zemes līdzi ņēmis

Dārgumus, kas trimdu panest līdz.

Neesmu vēl izmisumam ļāvies, —

Kvēlās ilgās, kuras iesvel vinsch,

Remdē man,

starp skaudrām vārsmām kļāvies,

Vitis tschetru lapu ābolinsch.

Sirdi sagrābj nevaldāmas alkas,

Domas aizklīst skumjās atmiņās —

Mani tālās bērzu birzes schalkas

Ieviesch stūrīts sudrabbaltas tāss.

Reiz tak es līdz ceļa galam tikschu,

Reiz uz māju atkal jumsies tilts —

Tad es paschā pamatā tam likschu

Sauju dzimtās zemes palsās smilts.

"Trimdai", 29.8.1945.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!