ATSAUCĒ IETVERT:
Māldedžu ugunī Latgales uzburtie sapņi. Vilhelms Mihailovskis: manas 1999. gada 365 dienas. - 173. diena. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.06.1999., Nr. 208/209 https://www.vestnesis.lv/ta/id/20178
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Māldedžu ugunī Latgales
uzburtie sapņi
Vilhelms Mihailovskis: manas 1999. gada 365 dienas. — 173. diena
Visa gada akcija no pirmās dienas — katram arī krāsu attēlos internetā: www.junik.lv/~wilhelm
"Latvijas Vēstnesis" Jāņu un brīnuma gaidās pie Ušpeļu cepļa Rēzeknē
Redakcijas ciemošanos pie podniecības meistara Pētera Ušpeļa un viņa ģimenes var nosaukt arī par pretvizīti. Jo sākums bija "Latvijas Vēstneša" redakcijā Rīgā, kur keramiķis Pēteris Ušpelis uz tradicionālo tikšanos ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem ieradās kopā ar dēlu Andri, Juridiskās fakultātes studentu un talantīgu keramiķi. Laikam taču šajā sarunā sajutāmies kā domubiedri un kopīga darba darītāji, jo atvadoties tēvs ar dēlu paziņoja, ka viņi nolēmuši "Latvijas Vēstnesim" uzdāvināt īpašu vāzi. Tikai pašiem būšot jābrauc to no cepļa ņemt ārā. Tā nu ceplis tika iekurts pirms pašiem Jāņiem, un redakcijas ļaudis, pabeiguši svētku numuru, devās uz Ušpeļu "Māldedžiem" Rēzeknes pievārtē, lai būtu ne vien pie cepļa izņemšanas, bet jau agrāk — kad krāsns mutē tiek mestas pēdējās malkas šķilas.Bez Pētera Ušpeļa darbiem nav iedomājama neviena Latgales keramikas izstāde, arvien bagātīgas ir viņa personālizstādes, nereti tieši viņa darinājumi pārstāv latviešu tautas mākslu ārzemēs. Ik gadus tiek izdedzināti vismaz desmit cepļi. Cik to bijis pavisam, pat grūti sarēķināt, jo pie podnieka ripas Pēteris piesēdies jau puikas gados. Un tomēr — divu vienādu cepļu nav un nevar būt. Katra reize ir īpaša — neatkārtojams ir katrs pods un katra bļodiņa, vāze un katra krūzīte, nemaz jau nerunājot par svečturiem un servīzēm. Un neaprēķināma ir uguns stihija. Tieši tā mālu dara ilg-mūžīgu un traukiem uzpurinātos neizskatīgos dzelzs vai vara putekļus pārvērš mirdzošā vāpē jeb glazūrā. Kā Pēteris apgalvo, ar šo senatnīgo paņēmienu keramiku ar atklātu uguni apdedzina vairs vienīgi Latgalē.
… Krāsns ir iekurta pirms kādām desmit stundām. Mēs ierodamies uz šīs mistērijas pēdējo cēlienu. Temperatūra cepļa iekšienē jau pārsniedz tūkstoš grādus, glazūra čurkstēdama vārās un pa izcelta ķieģeļa lodziņu var redzēt, ka māls kļuvis līdzīgs stiklam — sarkans un gluži kā caurspīdīgs. Nokurināti ir gandrīz četri steri egļu malkas. Lapu koki te neder — tiem liesma īsa, turklāt paliek daudz ogļu. Der tikai krietni nostāvējušies skujkoki, tā ka malka jāgādā piecus gadus uz priekšu.
Tuvojas brīdis, kad meistars teiks: "Pietiek!" Kā viņš to brīdi zina, to mums, neiesvaidītiem, grūti saprast. Pēterim asistē dēls Andris, un viņi saprotas no pusvārda. Un to brīdi, to viņi nevis zinot, bet jūtot. Kā? To nemaz nevar tā pateikt. Tāpat kā stāstnieks vai žurnālists nepateiks, kā viņš sajūt, kad jāpieliek punkts.
Kad kurināšana pabeigta, var sākt Jāņus ielīgot. Gaida arī pirtiņa ar svaigām bērzu slotām. Un var sākties saruna par sevi, par dzīvi, par laiku. Vārdi gan šoreiz nav īpaši vajadzīgi, jo Pētera Ušpeļa un viņa kuplās dzimtas attieksmi pret dzīvi un laiku, kurā mums visiem lemts dzīvot, labāk par vārdiem pauž "Māldedžos" valdošā mīlestība un cieņa gan citam pret citu, gan pret kopīgi darāmo darbu. Šai dienā visa ģimene pošas uz jaunākā dēla Raimonda izlaiduma balli. Andrim gan jāpaspējot kuplināt ar dziesmu vēl dažus sarīkojumus, jo viņš dziedot divos koros un vēl vīru ansamblī "Četri vīri laivā". Arī slavenajā vīru korī "Olūts" ("Avots"), kas pagājušo Dziesmusvētku dziesmu karos spoži izcīnīja pirmo vietu. Andris vēl šodien atceras lielo sasprindzinājumu un milzīgo gandarījumu par uzvaru: "Jau dziedot "Mežezeru", es sapratu, ka esam labākie. Parādījās smaidi acīs un sejās. Un pārņēma tāda brīnumaina sajūta, ka dziesmu var ne vienkārši noaurot, bet izdzīvot. Tas nenāca pats no sevis. Rēzeknē jau sen ir mūzikas skola, ir zēnu koris un ir labi skolotāji un diriģenti. "Olūtā" katrs vīrs ir personība. Un mēģinājuši tikām daudz — pēdējo pusotru nedēļu pa divām reizēm dienā. Tad rezultātam ir jābūt."
Izrādās, ka arī dziedāšana Andrim nākusi pūrā līdzi: "Balsi palaidu jau puikas gados, bietes ravējot vai citos darbos. Sāku braukāt tēvam līdzi uz kora mēģinājumiem. Viņš "Olūtā" nodziedāja kādus 15 gadus."
Kad esam pirtī nopērušies, jāņuzāles salasījuši un Jāņus ielīgojuši, saulīte jau gabalā. Īsā saulgriežu nakts pagājusi nemanot, un jaunā diena nāk ar cepļa izņemšanas svētkiem. Šai brīdī klāt ir visa ģimene, jo katra cepļa atvēršana ir svētsvinīgs un brīnumains notikums. Un arī darba pietiek visiem. Vispirms tiek noņemtas māla lauskas, kas ceplim esot segas vietā, un tad meistars ceļ nost metāla režģi, paverot skatienam augšējo kārtu. Tur ir medaini dzeltenas bļodiņas ar brūnganiem notecējumiem, vāzītes — zilas kā Ziemassvētku nakts, zaļi alus kausi un vēl, un vēl. Lielo medaunieku Pēteris paceļ uz kreisās rokas plaukstas, bet ar labo roku viegli piesit pie plānās trauka sieniņas. Ding–dong! Ding–dong! — medaunieks skan kā baznīcas zvans. Kad viena kārta izcelta, katra vāzīte un krūzīte ar prieka saucieniem saņemta un uz cepļa malas nolikta, meistars atkal noņem starprežģi un ķeras pie nākamās kārtas. Kad ārā nāk lielais dekoratīvais šķīvis sulīgā zaļumā ar zeltainu saules riteni vidū, pati no sevis gaisā uzspurdz dziesma: "Še kur ozoli zaļo zemzari..." Un jau kuro reizi tēvs nopūšas: "Cik žēl, ka Andris neredz." Vecākais dēls aizsteidzies savās dziedātāja gaitās. Toties klāt ir kuplās ģimenes māmuļa Staņislava, pastarīte Ieviņa un jaunākais dēls Raimonds. Un, kad cepļa dziļumā skatienam paveras "Latvijas Vēstnesim" darinātā milzu vāze un publika aiz sajūsmas gavilē, viņi visi kopā ar ģimenes galvu jūtas gandarīti.
Tā ir visas Ušpeļu ģimenes dāvana "Latvijas Vēstneša" saimei. Tajā ielikta šīs slavenās podnieku dzimtas skaistuma izjūta un darba tikums, latgaliskā sirsnība un dāvināšanas prieks. Un ticība Latvijas nākotnei, jo Andris, kad runājām par viņa studijām un topošo juristu noskaņojumu, sacīja arī tā: "Es pa šiem gadiem esmu iemācījies visu redzēt, visu dzirdēt un visu arī apstrīdēt. Dzīvi vērtēju kritiski. Daudz kas man nepatīk. Bet nevar taču neredzēt, ka dzīve kļūst labāka. Parasti jau dzird tikai tos skaļākos. Bet viņiem ne vienmēr ir taisnība. Es nevaru piekrist arī tiem, kas saka, ka viņi mīlot šo valsti, bet nemīlot valdību. Dažkārt no valdības prasa neiespējamo. Bieži gadās, ka vienai valdībai jālabo iepriekšējās valdības kļūdas, jo saimnieciskās lietās kāda pasākuma iedarbība un sekas parādās pēc ilgāka laika. Es ticu Latvijas valstij! Katrs pats taču mēs to veidojam."
Aina Rozeniece,
"LV" nozares redaktore
|
Pēdējās pagales iemestas. Nu atliek bruņoties ar pacietību
Gatavais darbs arvien ir pārsteigums. Pat autoram
Pašas prāvākās vāzes rūdījušās cepļa dibenā. Kur liesma viskarstākā
Dedzinot cepli, meistars runā maz. Varbūt klusībā skaita ugunsvārdus?
Vienās liesmās ārdētie. Vēl karsto podu, vāžu un svilpavnieku parāde
Ne tikai sīpolam, arī ceplim ir kārtu kārtas. Mēs saskaitījām astoņus stāvus
Bērzs izdeg oglēs. Toties egļu liesmas sitas cauri visām cepļa kārtām
Sagaidām Jāņu dienu. Ar dziesmām un alutiņu
Līdz cepļa atvēršanai vēl deviņas stundas. Sākas garie gaidīšanas svētki
Saulīte vēl aiz apvāršņa. Bet pirtiņā jau īstais gars, kas gaida...
Uguns vienmēr vieno kā senā burvestībā. Gan Saulgriežu naktī, gan rītā
Podnieku ligzda. Dižākais skurstenis ceplim, mazākais — pavardam
Joprojām sagaidām Jāņu dienu. Arī ar akas ūdens dzidrumu
Līgo naktī ziedot paparde. Un mazs jāņubērns iet lielajā pasaulē
Meistars diriģē parādi. Vēl vāzi jāņem cimdos, lai arī vasaras vidus |
