"Ne tikai izdevīgs tirgus"

"Respublika"

— 99.05.26.

Intervija ar Baltkrievijas Ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijā Mihailu Mariniču.

— Mihail Afanasjevič, pirmais jautājums jums ir šāds: ko šodien Baltkrievijai nozīmē Latvija?

— Jautājums patiešām ir ļoti būtisks. Latvijas Republika - viens no svarīgākajiem Baltkrievijas tirdzniecības un potenciālajiem ārpolitiskajiem partneriem. Neraugoties uz savu nelielo teritoriju, tai ir būtiska nozīme mūsu valsts nacionālo interešu aizsardzībā. Ieskaitot arī Baltkrievijas drošības garantēšanu.

Tam pamatā, protams, ir noteikti faktori...

Tādi ir vairāki. Un pirmajā vietā ir mūsu tirdznieciski-ekonomiskās saites, kas ir ļoti svarīgi. Preču apgrozījuma ziņā Latvija vairākus gadus stabili ieņēma 7.vietu mūsu republikas kopējā preču apgrozījuma ziņā. Šodien tā jau ieņem 5.vietu.

Mūsu kopējam preču apgrozījumam ir stabila pieauguma tendence, un 1998.gadā tas sasniedza 228 miljonus $. Pieaugums - 1,6 reizes.

Otrs faktors. Latvija ir Baltkrievijas nozīmīgākais tranzīta partneris. Tai pieder vislielākās un modernākās ostas Baltijā - Ventspils, Liepāja un Rīga. Caur Latvijas ostām norit ievērojams tranzīta preču eksporta apjoms. Ko tas nozīmē mums? Pēc veiktajiem aprēķiniem, preču tranzīts caur Latvijas teritoriju nodrošina vairāk par ceturto daļu valūtas ieņēmumu Baltkrievijas budžetā un tam ir stratēģiska nozīme. Man šķiet, ka šī sadarbība pēdējos gados attīstās ļoti veiksmīgi. To apliecina arī manis iepriekš minētie skaitļi. Tomēr es būšu paškritiskāks. Šie rezultāti pilnībā neapliecina mūsu reālās iespējas, lai tālāk attīstītu un padziļinātu savstarpējās saites visdažādākajās ekonomikas nozarēs.

— Tomēr šajā ziņā vispirmām kārtām vajadzētu noteikt prioritāros virzienus.

— Neapšaubāmi. Es esmu rūpīgi izpētījis situāciju un uzskatu, ka mums ir ļoti aktīvi jādarbojas sekojošās nozarēs. Kopēju uzņēmumu, pakalpojumu un dīleru centru izveide baltkrievu traktoru, smago automašīnu, autobusu, trolejbusu, televizoru, ledusskapju un citas produkcijas pārdošanai. Tālāk - investīciju darbība. Un, protams, preču tranzīts no Baltkrievijas, Krievijas un citām NVS valstīm caur Latvijas ostām un trešajām valstīm uz Dienvidaustrumu Āziju, Āfriku, Latīņameriku.

Baltkrievijas teritorijā pašlaik darbojas 56 kopuzņēmumu. Plus 44 uzņēmumi ar Latvijas kapitālu. Kā piemēru savstarpēji izdevīgiem investīciju projektiem vispirmām kārtām nosaukšu sadarbību starp Ventspils ostu un Novopolockas naftas pārstrādes rūpnīcu.

Vai es kā vēstnieks esmu apmierināts ar šādu mūsu sadarbības līmeni? Vienmēr gribas ko vairāk, turklāt tādēļ, ka tam ir iespēja. Mēs, piemēram, vēlētos izskatīt arī projektu kopīgai celulozes-papīra kombināta celtniecībai Latvijas vai Baltkrievijas teritorijā. Šī produkcija abām valstīm ir ļoti nepieciešama.

Starp citu, savstarpējās problēmas tranzīta jomā tika apspriestas nesenajā starptautiskajā Baltijas ekonomiskās un sociālās attīstības konferencē "Baltijas ekonomikas forums."

— Jebkura tirdznieciski-ekonomiskā sadarbība sākas ar tiesiskā pamata radīšanu. Tieši tā ir drošs pamats panākumiem. Kāda šajā ziņā ir situācija ar Latviju?

— Pagaidām tā ir nepietiekama. Un tas nav tikai mans personīgais uzskats. To apliecina prakse. Tādēļ nekādā ziņā nedrīkst sēdēt ar rokām klēpī. Un mēs arī nesēžam. Pašlaik mēs gatavojamies Latvijas premjerministra, un pēc tam arī ekonomikas un finansu ministru vizītei Baltkrievijā. Es esmu pārliecināts, ka šīs vizītes dos pozitīvu impulsu daudz aktīvākam abu pušu darbam, lai paplašinātu savstarpējo sadarbību.

Politiskajā aspektā es vēlētos uzsvērt martā notikušās Baltkrievijas un Latvijas ārlietu ministriju konsultācijas. To laikā abu valstu ārpolitiskie dienesti izklāstīja savas pozīcijas ļoti svarīgās problēmās - tās bija attiecības ar ES, NATO, Krieviju. Veiksmīgas vienošanās ir panāktas Latvijas premjerministra Krištopana un satiksmes ministra Gorbunova, un mūsu republikas premjerministra vietnieka Kozika tikšanos laikā.

— Kādas šodien ir Latvijas attiecības ar mūsu republiku?

— Draudzīgas kaimiņattiecības. Turklāt stabilas. Tam pamatā ir Latvijas pastāvīgās ekonomiskās intereses. Un tā pagājušajā gadā, neraugoties uz to, ka pie varas nāca labēji nacionālistiskās un labējās partijas, kā arī uz ES spiedienu, Latvija neatbalstīja bargo ASV un ES sankciju politiku attieksmē pret Baltkrieviju. Lai gan tā ir ES asociatīvā locekle.

Latvija izrādījās vienīgā Eiropas valsts (izņemot Dienvidslāviju), kas neatteicās no augsta līmeņa kontaktiem ar mūsu republiku. 1998.gadā notika apmaiņas vizītes premjerministru, parlamentu vadītāju un ārlietu ministru līmenī. Pasvītroju: tas notika, neraugoties uz ES rekomendācijām, kuras jau divus gadus nelokāmi ievēro pārējās Eiropas valstis.

— Bet tagad, Mihail Afanasjevič, tuvāk raksturojiet ekonomisko sadarbību starp Baltkrieviju un Latviju.

— Par to liecina Latvijas darījuma aprindu interese par izstādi "Baltkrievija EKSPO-99", kas martā notika Rīgā, un kuras laikā tika parakstīts vairāk nekā 100 kontraktu.

— Diemžēl, mūsu prese par šo izstādi rakstīja ļoti maz...

— Izstādē piedalījās vairāk nekā 40 baltkrievu uzņēmumu un firmu, tai skaitā tādi ražošanas giganti, kā Minskas automobiļu un traktoru rūpnīcas. Plaši tika pārstāvētas dažādas mūsu ekonomikas nozares. Salīdzinājumā ar līdzīgu izstādi, kas notika decembrī, dalībnieku skaits ir palielinājies par 44%.

— Kas visvairāk ieinteresēja mūsu kaimiņus?

— Nu, protams, Minskas traktoru ražotāju un autorūpnīcu ekspozīcija. Traktoru "MGE-servis" dīlers rīkoja vairāk nekā 200 darījuma sarunu. Ir noslēgti 19 līgumi par traktoru pārdošanu. Ar sava dīlera "Alkomtrans" palīdzību MAZ noslēdza 7 kontraktus un sarīkoja vairāk nekā 250 darījuma tikšanos.

Izstādes ietvaros notika zinātniski-prakstikā konference par tēmu "Ekonomiskās, zinātniski-tehniskās un kultūras sadarbības Baltkrievija-Latvija attīstība." Ļoti svarīgi ir tas, ka vienlaicīgi notika arī mūsu mākslinieku izstāde, izraisot plašu interesi.

— Ar kādām Latvijas precēm papildinās Baltkrievijas tirgus?

— Tie ir sieri, zivju produkti, ādas izstrādājumi, medikamenti.. Es gribētu apstāties pie diviem svarīgiem momentiem. Pirmais: Baltkrievija Latvijai varētu būt interesanta kā tirgus pats par sevi, par ko liecina mūsu tirdzniecības saites. Taču ne tikai caur mūsu republiku Latvijas preču ražotājiem ved ceļš uz Krieviju, ja pastāv atvērtas robežas un trūkst muitas nodevu. Mūsu valstu uzņēmējiem vajadzētu apvienot spēkus un kapitālu kopējai izejai uz Krievijas un citu NVS valstu tirgiem.

— Jūs uzsvērāt Latvijas ostu nozīmi tranzīta plūsmai no Baltkrievijas.

— Jā, un ne jau velti. Paraudzīsimies, kādi šodien ir galvenie Baltkrievijas tranzīta plūsmas virzieni. Tādu ir trīs: Ukraina - caur Nikolajevu, Lietuva - caur Klaipēdu, un Latvija. No mūsu republikas caur Ventspils ostu plūst nafta un kālija mēslojums. Šīs kravas ir īpaši nozīmīgas.

—  Kādas ir Baltkrievijas pozīcijas attiecībā pret NATO?

— Mūsu valsts pozīcija ir tāda, ka Baltkrievijai ir nepieņemama NATO paplašināšanās uz austrumiem. Reizē ar PSRS un Varšavas pakta sabrukumu militāru bloku pastāvēšana ir zaudējusi savu nozīmi. Un, lai kā mēs arī neapgalvotu, ka NATO ir miera nesēja organizācija, tā bija un ir militāra. To pilnībā apstiprina NATO agresija pret Dienvidslāviju.

Baltkrievijas pozīcijas pamatā ir uzskats, ka nedrīkst nostiprināt militāro spēku, bet gan kopīgiem spēkiem veidot Eiropā kopējās mājas, attīstot nacionālās ekonomikas līdz augsti attīstītu Eiropas valstu līmenim. Kas attiecas uz Baltijas valsu, un it īpaši Latvijas, centieniem iestāties NATO, tad tā ir šo valstu izvēle un to vēsturiskās tiesības. Galvenais, lai kaimiņvalstis cita citu saprastu un nesaskatītu tajā agresīvus nolūkus.

"Mežsargs šāva uz policistiem"

"Izvestija"

— 99.06.01.

Divi nogalināti un divi smagi ievainoti - tāds ir asiņainās traģēdijas rezultāts, kas norisinājās kādā Lazdukalna apriņķa saimniecībā. Lai gan slepkava - mežsargs Egils Barkāns - aukstasinīgi ar TT pistoli šāva uz četriem policistiem, viņu varētu arī attaisnot.

Pie šāda secinājuma nonāca īpaši izveidota parlamenta komisija, lai izvērtētu Balvu policijas darbinieku rīcību.

Notikumu pavērsiens slepkavības lietā, kas satricināja visu Latviju, notika tādēļ, ka komisija nolēma aizstāvēt svarīgu likumdošanas principu - cilvēka konstitucionālās tiesības uz sava mājokļa vai personīgā īpašuma neaizskaramību.

Iespējams, pirmo reizi tik apņēmīga pretestība tika izrādīta policistiem, kuri ir pieraduši bez ceremonijām ielauzties dzīvokļos un birojos, kā ieganstu izmantojot dažādus mājienus par saimnieku pretlikumīgo rīcību.

Kā konstatēja komisija, pēc anonīmas informācijas saņemšanas par to, ka saimniecībā it kā notiek nelegāla alkohola tirdzniecība, vietējie policisti devās uz Barkāna māju bez attiecīgas prokurora sankcijas. Viņi nespēja satrauktajam saimniekam izskaidrot savas vizītes mērķi, tādēļ viņš tos noturēja par bandītiem, kuri ir pārģērbušies uniformā.

Kad policisti ar spēku centās ielauzties mājā, mežsargs atklāja uguni. Turklāt nebija notikusi policistu instruktāža, un viņi nezināmu iemeslu dēļ izrādījās neapbruņoti.

Galīgo lēmumu šajā lietā pieņems tiesa. Tā arī noteiks, vai mežsargs nav pārkāpis nepieciešamos aizsardzības līdzekļus. Tomēr jebkurā gadījumā Latvijā ir radīts precedents, lai arī nežēlīgs, bruņotai pašaizsardzībai, kas, kā uzskata tiesībsargājošās iestādes, liks likuma pārstāvjiem rīkoties stingri likuma ietvaros, ievērojot pilsoņu tiesības un brīvības.

Nikolajs Laškevičs

"Starptautiskais Baltijas baleta festivāls"

"Upsala Nya Tidning"

— 99.05.19.

Latvijas Nacionālā opera ir 1863. gadā celta monumentāla klasiscisma stila ēka. Tajā atrodas gan nacionālā opera, gan balets.

Ēkas priekšā esošajā parkā atrodas latviešu komponista Alfrēda Kalniņa (1879. - 1951.) piemineklis. Viņa operas Baņuta sižeta pamatā ir latviešu teika, un ar to katru gadu tiek atklāta operas sezona. No 1991. līdz 1995. gadam operas nams bija slēgts kapitālajam remontam. Tagad tas ir kļuvis par apzeltītu brīnumdarbu ar skaistiem sienu un griestu gleznojumiem. Aprīļa beigās tajā notika 4. starptautiskais Baltijas baleta festivāls.

Festivāla mākslinieciskā vadītāja un bijusī balerīna Lita Beiris bija uzaicinājusi piedalīties Operas baleta klubu un Dejas muzeja draugus. Ielūgumam atsaucās vienpadsmit personas. Deju festivāls sākās Kongresu nama zālē, kur uzstājās Rīgas operas baleta skolas audzēkņi. Uzaicinātie dejotāji bija jaunieši no Ziemeļvalstu baleta skolām. Programmā bija iekļautas modernās un klasiskās dejas.

Norvēģu pāris Sisela Arseta un Kristiāns Stovinds izpelnījās ovācijas ar pas de deux no Silfīdas. Trīs jaunie somu dejotāji rādīja modernu horeogrāfiju. Zviedriju pārstāvēja Dines Naijara, Anderšs Jākobsons un Juhans Telanders. Abi pēdējie parādīja savu parādes deju no Eirovīzijas jauno dejotāju konkursa.

Pēc pārtraukuma Rīgas operas baleta skola uzveda comedia dell’ Arte baletu Pulčinella ar Stravinska mūziku. Vakars noslēdzās ar milzīgas zemeņu tortes uznešanu uz skatuves.

Nākamajā vakarā mūs pie ieiejas skatuvē sagaidīja Rīgas operas baleta vadītājs Aivars Leimanis, un mēs tikām izvadāti aizkulisēs. Ar lepnumu viņš rādīja uzstādīto moderno tehniku un stāstīja, ka patlaban tiekot būvēta mazāka skatuve un studija. Baleta zālē pirms gaidāmās baleta galā izrādes tobrīd trenējās viņa skaistā meita Elza Leimane.

Vakara izrāde bija franču horeogrāfa Angelīna Preljocaja un viņa trupas viesizrāde. Viņi dejoja Preljocaja radīto Romeo un Džuljetas versiju Prokofjeva mūzikas pavadījumā.

Autore tālāk detalizēti izklāsta savus iespaidus par šo izrādi

Ceturtajā vakarā Rīgas operā notika galā izrāde. Kopā bija sapulcēti dejotāji, kuri pēdējos divos gados ir izcīnījuši balvas un zelta medaļas dažādās starptautiskās baleta sacensībās. Viena pēc otras topošās pasaules baleta zvaigznes izpildīja pazīstamus pas de deux no cita starpā Žizeles, Bajadēras un Korsāra, bet mēs varējām vērot arī ārkārtīgi jauku moderno horeogrāfiju. Turpmāk no acīm neizlaidiet pāri no ASV Rasta Thomas un Adrienne Canterna!

Laikā, kad nebija jādejo, redzējām daudz ko citu. Pats par sevi saprotams, ka devāmies pastaigāties pa Rīgas, Tartu un Tallinas (Igauniju baletdejotāji apmeklēja festivāla trešajā dienā - I.D. ) vecpilsētām, un brauciens ar autobusu no Rīgas uz Tallinu un atpakaļ ļāva gūt labu priekšstatu par abām valstīm. Kulminācija bija 18. gadsimtā celtās Rundāles pils apmeklējums, kas atrodas vienas stundas brauciena attālumā no Rīgas. Grāfs Ernsts Johans fon Bīrons 1734. gadā to sāka būvēt kā savu vasaras pili. Celtniecības darbi ieilga, un pili pabeidza 1767. gadā. Rokoko stilā celtās un izpušķotās pils autors ir itāļu - krievu arhitekts Rastrelli, kura vadībā cita starpā ir uzbūvēta Ziemas pils Sanktpēterburgā.

Turpmākajos gados pilij neklājās viegli, bet 1972. gadā tajā sākās Latvijā visapjomīgākie atjaunošanas darbi, lai sākotnējā stāvoklī atjaunotu pils ārpusi un interjeru. Pils tagad ir muzejs, un tiek pānots atjaunot lielisko tās parku.

Anna Stīna Malmborga

"Kapteinis Adamkus"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.05.31.

Lietuvā prezidents pārņem grožus arī iekšpolitikā.

Vai Lietuvu vēl var saukt par parlamentāru republiku? Konstitūcija to tā vēlas, bet realitāte šķiet pavisam citādāka. Valsts iet pati savu ceļu. Baltijas jūras valstu vidū līdzīga varētu būt tikai Somija, ja vien tur tuvākā laikā nebūtu paredzami labojumi konstitūcijā par labu parlamentam. Ar ministru prezidenta Vagnora atkāpšanos Lietuvā tika noteikts mērogs, kas norāda uz citu virzienu, uz prezidentālo demokrātiju. Nedēļām ilgi prezidents Adamkus piestrādāja pie valdības vadītāja atstādināšanas, kas būtu nevis prezidenta, bet gan parlamenta, seima, uzdevums. Brīvprātīgā atkāpšanās, ko Vagnoris izvēlējās nebeidzamu sarežģījumu vietā, tādēļ izskatījās kā prezidenta izdarīta valdības gāšana. Tikai pēc tam Adamkus atkal nostājās uz konstitucionāli droša pamata: viņam ir tiesības nosaukt ministru prezidentu, kuru apstiprināt ir tikai parlamenta kompetencē. To, ka prezidenta rīcība saskanēja ar seima deputātu viedokli, nodemonstrēja balsošanas rezultāti par valsts vadītāja izvirzīto kandidatūru. Rolands Pakss, galvaspilsētas Viļņas mērs, tāpat kā Vagnoris ir piederīgs konservatīvajiem, saņēma tikai vienu balsi pret.

Prezidenta panākums nebūt nebija pats par sevi saprotams. Vēl dažas dienas pirms atkāpšanās Vagnoris bija saņēmis atbalstu no savas partijas, konservatīvās Tēvzemes savienības. Valdības partijai parlamentā līdz absolūtam vairākumam pietrūkst tikai dažu balsu. Vagnorim nebūtu bijis jābaidās no konstitūcijā noteiktā valdības gāšanas ceļa parlamentā, jo arī Tēvzemes koalīcijas partneris - kristīgie demokrāti - bija apsolījuši savu atbalstu. Tātad Vagnoris būtu varējis valdīt tālāk, nerūpējoties par cilvēku valsts augšgalā. Adamkus būtu varējis valdības darbu traucēt, bet ne nobloķēt. Par vienīgo prezidenta neapstrīdamo ietekmes sfēru būtu palikusi ārpolitika, kur viņam saskaņā ar konstitūciju ir vadlīniju kompetence. Taču prezidenta gribai bija lielāks svars nekā visiem konstitūcijas jautājumiem. Adamkus labā nospēlēja tas, ka viņa autoritāte pārsniedz pat viņa priekšgājēja Brazauska ietekmi. Tiešajās vēlēšanās ievēlētā prezidenta spilgtā popularitāte atrodas pilnīgā pretstatā negatīvajam Vagnora tēlam. Prezidentam lieti noderēja arī pēc gada tuvojošos vēlēšanu laiks. Tēvzemes savienības vēlēšanu cīņu nebūtu iesākusies labi, ja tai būtu jāpakļaujas nepārtrauktiem no prezidenta puses nākošiem uzbrukumiem pret partijas galveno kandidātu. Partijai situācija varētu kļūt neizturama tieši tā iemesla dēļ, ka Adamkus kritika pret Vagnori neprasīja politikas maiņu, bet gan tieši pretēji - tā pieprasīja liberāli konservatīvās valdības programmas īstenošanu.

Tādēļ varas cīņā starp Adamku un Vagnori arvien lielāku nozīmi ieguva trešais spēks, Tēvzemes savienības priekšsēdētājs, parlamenta prezidents Landsberģis. Bijušais neatkarības kustības "Sajūdis" līderis, pateicoties valdības krīzei, nosvinēja savu atgriešanos politikā, ko daudzi viņam vairs nepareģoja. Landsberģim kā krīzes noregulētājam izdevās konfliktu ar prezidentu ievirzīt normālā gultnē un neļaut valdības krīzei novest līdz konstitūcijas krīzei. Protams, viņš nevarēja novērst to, ka Tēvzemes savienība atrodas uz šķelšanās robežas. Vagnoris atkāpās pārliecībā, ka varas cīņa ar Adamku ir tikai sākusies. Aprēķins bija tāds, ka konservatīvie, parlamenta pārliecinoši spēcīgākā partija, atstās prezidentu vienu, tādējādi piespiežot izveidot vāju mazākuma valdību.

Vagnorim neizdevās par to pārliecināt Tēvzemes savienību . Taču arī Adamkum ne viss gāja pēc plāna. Viņam neizdevās uzgrūst atbildību par jaunas valdības veidošanu konservatīvajiem. Abās reizēs groži bija Landsberģa rokās. Vispirms viņš nostājās pāri Vagnora atriebības kārei, pēcāk kļuva par prezidenta sabiedroto. Adamkus bija spiests uz savu atbildību nosaukt kandidātu valdības amatam, kura apstiprināšanai viņam divkārt bija nepieciešama konservatīvo partijas vadītāja palīdzība: Landsberģim bija jāpierunā Pakss pārņemt šo amatu, kā arī jāpārliecina partija, lai tā parlamentā Paksu atbalstītu. Formula, kuru Landsberģis izdomāja, lai apklusinātu partiju un frakciju, izskaidro jauno Lietuvas konstitūcijas realitāti - šis ministru prezidents ir prezidenta cilvēks.

Vai Adamkus ar to ir panācis sev vēlamo? Ko viņš vispār vēlējās? Īstermiņa perspektīvā Adamkus gribēja nomainīt cilvēku, kuram viņš pārmeta nekonsekvenci, neatbilstošu uzvedību un pašapmierinātību. Vagnoris un trīsdesmit gadus vecākais Adamkus reprezentē divas pasaules: vienā pusē sausais un iedomīgais valdības vadītājs, otrā - no Amerikas atceļojušais trimdas lietuvietis, kurš savu valsti, labāk jau šodien nekā rīt, vēlas katapultēt uz liberālismu rietumos. Atsvešinātību abu politiķu starpā vislabāk ilustrēja valdības kancelejas izplatītais uzskats, ka "prezidents savā valstī slikti orientējas". Šajā atspoguļojumā naivais amerikānis cīnās pret rutīnas lietuvieti. Prezidenta motīvus var izprast labāk, viņam piedēvējot tādas valsts izpratni, kuras uzbūvi nevar uzticēt 42 gadus vecajam un padomju sistēmā uzaugušajam Vagnorim. Šajā atspoguļojumā, neatkarīgi no politiskās nokrāsas un aktieru vecuma, notiek cīņa starp jauno un veco Lietuvu.

Adamkus grib noteikt virzienu arī iekšpolitiski. Viņam palīdz tas, ka viņa līdzšinējā stratēģija saskan ar valsts attīstības interesēm. Tādējādi Lietuvas valdības maiņai ir tālejoša nozīme. Vagnora gāšana ir precedents, kurš stipri palielinājis prezidenta lomu pret parlamentu un valdību.

Jaspers fon Altenbokums

"Čubaiss "atkalpievienoja" Baltiju"

"Izvestija"

— 99.05.28.

26.maijā Viļņā tika parakstīts līgums par paralēlu Krievijas, Baltkrievijas un Baltijas valstu energosistēmu darbu. Uzņēmējpuse - "Lietuvos Energija" - dokumentu neparakstīja.

Uz šo līgumu puses gāja gandrīz gadu. Runa ir par to, ka enerģija, kas "plūst" pa šīm valstīm, nesaskarsies ar tādiem šķēršļiem, kā robežām, dažādām tehnoloģiskām prasībām u.t.t. Pamudinot kaimiņvalstis parakstīt līgumu, Anatolijs Čubaiss, pirmām kārtām, īstenoja mērķi nodrošināt pastāvīgu elektrības piegādi Kaļiņingradas apgabalam, un, otrkārt, vadījās pēc ambicioziem eksporta plāniem. Lieta tā, ka tieši caur Baltiju Krievija ar savu lēto elektroenerģiju spēj iekļūt Eiropas tirgū. Un, ja jau tā, tad ir jānodrošina pieeja tīkliem, kā arī pēc iespējas jāpiedalās vairākos eksporta projektos. Lietuva, piemēram, gatavojas būvēt elektropadeves līniju uz Poliju. Čubaiss Lietuvā pārliecināja "Lietuvos Energija" vadītājus par to, ka Krievija viņiem ir nepieciešama kā viens no partneriem.

Līdz pat pēdējam brīdim viss noritēja gludi. Dažas stundas līdz brīdim, kad Čubaisa lidmašīna uzņēma kursu uz Viļņu, Lietuvas galvaspilsētā sāka risināties jauni notikumi. Līguma teksts it kā esot nonācis politiķu rokās, un viņi "iespītējās." Tika sasaukta ārkārtas valdības sanāksme, kuras laikā enerģētiķiem tika dots rīkojums dokumentu neparakstīt. Kā uzskata Lietuvas varas iestādes, tajā ir ietverta virkne politisku ierobežojumu, kas grauj Lietuvas valsts drošību. Tomēr patiesībā politiķi savu lēmumu skaidroja šādi: mēs orientējamies uz ES, NATO un negatavojamies sevi no jauna "piesiet" Krievijai. Tomēr taisnība ir tā, ka mūsu valstis vēl arvien tā arī ir "sasaistītas" vēl kopš Padomju Savienības laikiem. Taču, lai kāda arī nebūtu tehnoloģija, paraksti zem dokumentiem - tā ir pavisam cita lieta. Lietuvas enerģētiķi 26.maijā pie sarunu galda sēdās ar vārdiem: "Mēs neko negatavojamies parakstīt."

Dokumenta apspriešana ilga sešas stundas, un starplaikos notika divas Čubaisa tikšanās ar Lietuvas premjerministru un ārlietu ministru. Parakstīšana acīm redzami neizdevās. Lieta tā, ka sākotnējais dokumenta formulējums bija šāds: tas stājas spēkā pēc tam, kad to ir parakstījušas visas puses, tas nozīmē, piecas valstis. Pēc ilgstošām debatēm nonāca pie šāda lēmuma: visas puses paraksta dokumentu, bet Lietuva to nodod saskaņošanai valdībā un pēc mēneša arī to paraksta. Enerģētiķu aprindās runā: "Droši vien parakstīs." Patiesībā lietuvieši ir paši sevi iedzinuši strupceļā: pirmkārt, pēc mēneša uz Krieviju dodas premjerministrs Rolandas Pakss, un viņam kaut kas būs jāņem līdzi. Otrkārt, viņi apdraud paši savu energoapgādi. Samērā neapskaužamas perspektīvas Čubaiss atainoja saviem kolēģiem: "Tikmēr, kamēr energosistēmas darbā viss būs normāli, līgums var arī nebūt nepieciešams, taču tikko, nedod Dievs, šajā sistēmā kaut kas noies greizi, Lietuvai vientulībā nāksies saskarties ar nopietnām sekām." Šādam argumentam vajadzētu ietekmēt Lietuvas pusi. Lieta tā, ka 80% no Lietuvas patērētās elektroenerģijas tiek saražota Ignalinas AES, kas, saskaņā ar vienošanos ar ES un MAGATE, pēc dažiem gadiem ir jāslēdz. Tādā gadījumā Lietuva, kas pašlaik elektroenerģiju eksportē, saskarsies ar tās trūkumu. Izeja: ņemt no Krievijas, kur enerģijas ir daudz, kā arī piedalīties jaunas termoelektrostacijas celtniecībā Kaļiņingradā. Tam ir sava pozitīvā un negatīvā puse: tādā gadījumā Baltijas valstis galīgi "sasaistīsies" ar Krieviju, tomēr, no otras puses, visas kopā tās spēs izlauzties Eiropas tirgū

Svetlana Babajeva,

Nikolajs Laškevičs

"Krievijas identitātes meklējumi"

"Financial Times"

— 99.05.31.

Tas nebūs viegli, taču Rietumi tomēr var izvairīties no pilnīgas Maskavas atsvešināšanas Kosovas jautājuma dēļ.

Tas ir ieskats, kurš biežāk asociējas ar amerikāņu Vjetnamas kara veterānu. Taču vārdi "Mierīgo iedzīvotāju bombardēšana nevar nest pozitīvus rezultātus; mēs to zinām, jo mēs to izdarījām" šoreiz atskanēja no krievu demokrāta mutes.

Pēc Afganistānas un Čečenijas viņš ir noguris no kara, visiem kariem - pat no "taisnajiem" kariem. Pirms nedēļas Maskavas Politisko pētījumu skolas ikgadējā semināra laikā, uzstājoties visu Krievijas politisko spektru pārstāvošu parlamenta nacionālo un reģionālo deputātu grupas priekšā, es aizstāvēju NATO rīcību Kosovā.

Visi krievu politiķi vienprātīgi un emocionāli iestājās pret Rietumu intervenci Kosovā, taču visai dažādu iemeslu dēļ. Krievijai, tāpat kā arī Rietumiem, karš Kosovā atspoguļo identitātes un statusa meklējumus. Tas atspoguļo tās pašlaik piedzīvoto sarežģīto pārejas periodu no draudīgas un centrālas superlielvaras uz haotisku un marģinalizētu, grūstošu impēriju, kura izmisīgi cenšas kļūt par "normālāku" valsti.

Krievijas pārstāvju pret Rietumu pasākumiem Kosovā vērstā kritika seminārā sadalījās trijās daļās: ASV-NATO lamāšanā, suverenitātes jēdziena aizstāvēšanā un pacifismā.

Pirmie - un tas droši vien nav nekāds pārsteigums - bija komunisti. To argumenti skanēja tā, it kā pēdējo 20 gadu nemaz nebūtu bijis. Padomju Savienība nebija atgriezusies - tā nemaz nebija zudusi. Uzticīgi vēstures skaidrojumam ar sazvērestību teorijām, tie nekavējās nosodīt ASV "patiesos" mērķus Kosovā - mēģinājumus apturēt eiro izaicinājumu dolāram.

Rietumu selektīvās emocijas un jautājums, kādēļ tieši Kosova, nevis Centrālāfrika vai Čečenija ir kļuvusi par NATO iejaukšanās punktu, ir kā ilustrācija Savienoto valstu neīstajam morālismam un universālismam. Komunisti uzskata, ka Vašingtona ar absolūtu cinismu izmanto savu pašreizējo pārsvaru.

Otrā kritiķu kategorija bija nacionālās suverenitātes principa aizstāvji. Kā viena no Apvienoto Nāciju Drošības padomes ekskluzīvā "piecu kluba" loceklēm, Krievija var reaģēt tikai un vienīgi negatīvi uz ANO apiešanu, kā arī uz globalizācijas noteikto pēc-aukstā kara starptautisko sistēmu, kurā nacionālā suverenitāte vairs nav starptautiskās politikas ultima ratio .

Kanādas piedāvātais plašais, taču arī neskaidrais "humānās drošības" koncepts krieviem noteikti nepatīk. Lai varētu pārvarēt nacionālo suverenitāti universāla cilvēktiesību redzējuma vārdā, ir nepieciešama labklājīga ekonomika, droša identitāte un stabils, demokrātisks plurālisms. Nesenās traģiskās vēstures veiksmīgas pārvarēšanas pārziņa arī ir nešaubīgs pluss.

Šiem kritērijiem atbilst tikai Rietumi - it īpaši Rietumeiropa. Krievi ir pārāk maz pārliecināti par sevi, par savu politisko, ekonomisko un sociālo nākotni, par savu starptautisko statusu, pat par savu ģeogrāfiju, lai tie varētu apšaubīt nacionālās suverenitātes konceptu vai klasiskā spēka līdzsvara modeli. Tie nav gatavi globālajam laikmetam.

Par spīti savai ģeogrāfijai, Krievijas pozīcija šajos jautājumos ir krietni tuvāka Indijas, Ķīnas un lielākās daļas jaunattīstības valstu nostājai.

Atšķirība, kādu NATO locekļi dažkārt ietur starp triecienu leģitimitāti un likumīgumu, liek tiem uzskatīt šādu rīcību par manipulatīvu un mākslīgu. Krieviem var nepatikt Slobodans Miloševičs, un arī to slāviskās, pareizticīgās solidaritātes jūtas var būt pārspīlētas, jo Krievija ir multietniska, nevis tik ļoti reliģiska impērija.

Taču tie nevar pieņemt to, ka tie ir lielākā vai mazākā mērā izslēgti no drāmas, kas norisinās viņu pašu kontinentā.

Trešā kritiķu kategorija nāca pārsvarā no Valsts domes demokrātiskākās daļas, un tā uzsvēra nesenās Afganistānas un Čečenijas pieredzes radītos pacifistiskos argumentus. Pielietojot masveidīgu spēku pret sabiedrību, tiek iznīcināta tās sociālā struktūra, un tas ved uz kriminālas valsts rašanos; mērķu leģitimitāte nepārvar to sasniegšanai pielietoto līdzekļu barbarismu. Tas ir arguments, kuru bez patiesas diskusijas nevar vienkārši noraidīt vai ignorēt.

Krievijai Kosovas krīze ir gan kā spogulis, gan kā dilemma. Tā atspoguļo Krievijas pazemināto starptautisko statusu. Ja krievi vēlas būt eiropieši, tiem ir jāpieņem un atklāti jāatbalsta "sava" kontinenta vērtības. Eiropa ir vieta, kurā etniskā tīrīšana nav pieļaujama, kur cilvēkus nedrīkst nogalināt vai padzīt tikai par to, kas viņi ir, nevis par to, ko viņi ir nodarījuši. Izsakot sevi Kosovas jautājumu sakarā, un, ieņemot pozīcijas, krievi izvēlas savu identitāti.

Ņemot vērā Rietumeiropas traģisko vēsturi, tai nevajadzētu pieņemt jebkāda veida Rietumu morālo augstprātību. Hāgas Kara noziegumu tribunāla lēmums apsūdzēt Miloševiču un četrus viņa tuvākos līdzgaitniekus nostiprina NATO rīcības morālo leģitimitāti, taču tajā pat laikā arī pasvītro tikai uz aviācijas uzlidojumiem balstītas stratēģijas neadekvātumu. Kā mēs varam uzstāties kā morāles aizstāvji, ja mūsu lietu ar savu rīcību mēs definējam kā pietiekoši vērtīgu, lai nogalinātu, taču ne pietiekoši vērtīgu, lai mirtu tās dēļ?

Pirmais NATO ģenerālsekretārs lords Ismejs alianses sākotnējo mērķi raksturoja ar savu slaveno formulu: noturēt amerikāņus Eiropā, Padomju Savienību ārpus tās, un vāciešus piezemētā stāvoklī. Trīs galvenie alianses mērķi Kosovā šodien ir ļaut atgriezties bēgļiem, noturēt Miloševiču piezemētā stāvoklī un iesaistīt krievus.

Tas nav neiespējami. Kosovas jautājuma apspriešana ar Valsts domes deputātiem bija sarežģīta, taču tā bija diskusija, un tajā lietotie argumenti uzrādīja pārsteidzošu uzskatu dažādību aiz monolītā aizkaitinājuma fasādes.

Vēl ir pāragri teikt, ka Rietumi ir "pazaudējuši" Krieviju. Rietumi joprojām vēl var "uzvarēt" Kosovā un nezaudēt Krieviju.

Dominiks Moisi

"Ar Miloševiču var vienoties vienīgi

par viņa padošanās nosacījumiem"

"International

Herald Tribune"

— 99.05.31.

Hāgas tribunāla apsūdzība pret Slobodanu Miloševiču pašos pamatos ir izmainījusi NATO intervenci Dienvidslāvijā. Apsūdzība padara skaidrus mērķus, kuru trūka, kā arī izslēdz jebkādu kompromisa iespēju ar serbu prezidentu.

Līdz šim kritiķi NATO intervenci interpretēja kā aizbildniecisku un nelikumīgu, kā piemēru amerikāņu unilaterālismam, kas lika Vašingtonai ieraut savus sabiedrotos uzbrukumā suverēnai valstij.

Tribunāls, kuru ANO izveidoja bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu izmeklēšanai un tiesāšanai, ir nodrošinājis NATO pilnvarojumu Miloševiča arestam tieši par tiem noziegumiem, kas bija pamatā NATO intervences motīviem.

Tas ir viens no lielākajiem sasniegumiem starptautiskajos likumos pēdējo gadu laikā, lai formulētu nosacījumus, pēc kādiem starptautiska kopiena var iejaukties nacionālajās suverenitātēs, lai labotu valdību pieļautos genocīda un citus vardarbīgus noziegumus pret saviem iedzīvotājiem.

Mūsdienu pasaule ir darbojusies ar suverēnu valstu līdzekļiem - sistēmu, kas, kaut arī nepilnīga, tomēr ir pierādījusi sevi kā veiksmīgāku cilvēktiesību aizstāvi nekā ANO Drošības Padome, kas ir atkarīga no vislielāko cilvēktiesību pārkāpēju veto. Tomēr ANO izveidotā tiesa piedāvā iespēju konstruktīvi paplašināt starptautisko likumu tādā veidā, kas saskan ar iepriekšējo likuma attīstību.

Lēmums tiesāt suverēnas valsts pie varas esošu prezidentu un izsniegt viņa aresta orderi neizslēdz sarunas ar viņu. Kara laikā ir būtiski diskutēt ar personu, kurai pieder vara.

Hāgas tribunāla apsūdzība tomēr izmaina šādu sarunu raksturu. Miloševičs vairs nav pieņemams dalībnieks turpmākam Dienvidslāvijas vai Balkānu noregulējumam. Viņš ir apsūdzēts kara noziedznieks, kurš tiks arestēts, ja pametīs savu valsti, un, iespējams, arī tādā gadījumā, ja paliks. Viņam ir iespēja pieņemt NATO nosacījumus un apspriest savas padošanās nosacījumus tiesā.

Dažiem tribunāla apsūdzības izraisītās izmaiņas NATO situācijā ir nevēlamas, jo izslēdz kompromisu ar dienvidslāvu līderi, kas tika izklāstīts netiešās apmaiņās vai kuru bija ieteikusi Krievija un citi starpnieki. Klintona administrācija arī zināmā mērā varētu būt neapmierināta ar notiekošo, jo pēdējās nedēļās tā šķietami meklēja noregulējuma iespēju

Tomēr pati NATO nekad nav oficiāli piedāvājusi kompromisu attiecībā uz saviem pasludinātajiem principiem, kas ietver serbu aiziešanu no Kosovas, visu bēgļu atgriešanos, nopietnu, labi bruņotu starptautisku militāro klātbūtni, lai viņus aizsargātu, kā arī Kosovas autonomiju Serbijas sastāvā.

No jauna ir izvērtēti šāda rezultāta sasniegšanas militārie varianti. Šī jaunā pieeja arī ietver ievērojamu NATO karaspēka apjoma palielināšanu uz Kosovas robežas. Karaspēka klātbūtne piešķir komandieriem nepieciešamo elastību. Šo spēku izmantošana ir atkarīga no gaisa kara gaitas nākamajā mēnesī.

Optimistiska scenārija pamatā ir ne jau neticami pieņēmumi, lai gan tie ir tikai pieņēmumi. Tie prognozē arvien izolētākus serbu spēkus Kosovā, degradētus un demoralizētus, kas ir noticis ne tikai uzbrukumu rezultātā, bet ko intensificē laba laika iestāšanās.

Programmā ietilpst arī elektrības padeves, ūdensapgādes, komunikāciju un civilā transporta pārtraukšana Serbijā.

NATO ir pārliecināta, ka tās "ieiešanas" Kosovā pamatā būtu nosacījums, ka, kaut arī nebūs iespējams pilnībā izvairīties no karadarbības un upuriem, tā nepāraugs plašā karā. Tā tiktu raksturota kā miera iedibināšana, miera veicināšana. Tiek uzskatīts, ka pat tās NATO dalībvalstis, kas pašlaik iebilst pret sauszemes intervenci, šādā veidā būtu gatavas pievienoties. Serbu spēki tiktu padzīti no Kosovas un ar Krievijas līdzdalību tiktu izveidots starptautisks protektorāts. Tad būtu pienācis laiks sarunām ar Serbijas valdību - pieņemot, ka tā nebūtu apsūdzētu kara noziedznieku valdība.

Tas ir samērā optimistisks scenārijs. Pesimistiskais paredz plašu sauszemes karu. Visbriesmīgākais scenārijs būtu noregulējums, nodrošinot Miloševiča uzvaru, taču tādu iespēju ir novērsis Hāgas tribunāls.

Viljams Pfaffs

"Nekādas vienošanās"

"The Washington Post"

— 99.06.01.

ANO kara noziegumu tribunāla apsūdzība pret serbu līderi Slobodanu Miloševiču ir patīkams jaunums miljoniem viņa agresijas izdzīvojušo upuru.

Tas ir milzīgs solis taisnīguma virzienā. Šāds solis veicinās arī Balkānu stabilitāti, pastiprinot Miloševiča starptautisko izolāciju, vienlaicīgi ierobežojot viņa manevrēšanas iespējas.

Tribunāls varēja, un tam vajadzēja apsūdzēt Miloševiču jau pirms pieciem gadiem. Šajā laikā Klintona administrācija nevienu reizi nav publiski aicinājusi viņu sodīt un nav arī paziņojusi, ka Miloševičs ir kara noziedznieks. Tādēļ ir apsveicama tribunāla rīcība.

Vērtējot administrācijas reakciju uz izteikto apsūdzību, tā liekas esam gatava turpināt centienus, lai panāktu kompromisu Kosovas noregulējumam ar Miloševiču. Administrācija rīkojas tā, it kā šādas apsūdzības nebūtu.

Tai vajadzētu nekavējoši atteikties no savas patreizējās diplomātiskās stratēģijas. Kamēr tribunāls ar likuma spēku ir izteicis apsūdzību, Miloševičs pēdējos trijos mēnešos ir organizējis tūkstošiem Kosovas albāņu civiliedzīvotāju noslepkavošanu un vairāk nekā miljona padzīšanu.

Tādēļ būtu neiedomājami, ja administrācija piedāvātu Serbijai vienošanos, kuras nosacījumi būtu izdevīgāki par tiem, kurus Miloševičs noraidīja Rambujē. Tomēr, šķiet, tieši tas arī notiek. Pat apsēšanās pie sarunu galda ar apsūdzēto kara noziedznieku būtu trieciens amerikāņu morālajai vadībai, taisnīguma izkropļojums un pliķis tribunāla sejā. Tas ļautu citiem potenciālajiem apsūdzētajiem saprast, ka Savienotās Valstis nepieļaus, lai kara noziegumi kavētu vienošanos. Tas Miloševiču nostiprinātu politiski.

Savienotajām Valstīm tā vietā ir nekavējoši jāslēdz visi diplomātiskie kanāli pie Miloševiča un jāpieprasa, lai Krievija un citi Serbijas sabiedrotie pārtrauktu visus kontaktus ar viņu, ja vien šādas aktivitātes nav saistītas ar viņa arestu.

Jebkurā gadījumā Savienotajām Valstīm nav Miloševičam nekas sakāms. Šādi kontakti nav nepieciešami. NATO sākotnējais mērķis ir visu serbu spēku izvešana no Kosovas un visu Kosovas albāņu bēgļu atgriešanās mājās, pārvaldot savu teritoriju NATO spēku aizsardzībā. Tas nav apspriežams, un tādēļ tās ir jāizsaka kā prasības Miloševičam. Viņam ir šīs prasības jāpieņem labprātīgi, vai arī NATO tās panāks ar spēka palīdzību. Nekādi speciālie sūtņi, pārrunas vai tikšanās nav nepieciešami.

Apsūdzība arī saasina galveno mērķu nepieciešamību: Miloševiča vara ir jāgāž. Administrācija nevar gaidīt, ka Kosovas albāņi atgriezīsies, ja apsūdzēts kara noziedznieks būs arī viņu drošības garants. Jāsaprot, ka Miloševiča atstāšana pie varas un darījumi ar viņu nolems Serbiju bezcerīgai, nedemokrātiskai nākotnei.

Savienotajām Valstīm ir jāvada savu sabiedroto centieni, lai panāktu Miloševiča saukšanu tiesas priekšā. Demokratizācija un serbu nacionālisma sagrāve Bosnijā daļēji nav bijusi iespējama tādēļ, ka pie varas ir palicis vadošs kara noziedznieks. Šī kļūda nebūtu jāatkārto Serbijā. Savienotajām Valstīm un tās sabiedrotajām ir jāarestē Miloševičs un jānogādā Hāgas tribunālā.

Astoņus gadus Miloševičs ir īstenojis genocīda politiku. Beidzot viņam ir izvirzīta apsūdzība.

Bobs Douls

"Karš pretēji

visiem militārajiem noteikumiem"

"Die Presse"

— 99.06.01.

Austrijas armijas analītiķis vērtē līdzšinējo NATO gaisa karu pret Dienvidslāviju; viņš paredz spēcīgas konsekvences nākamajiem karošanas plāniem.

Vīne

. Karot tā, kā patreiz NATO pret Dienvidslāviju, ir pretrunā ar visām attiecīgajām militārajām doktrīnām." Vīnes Valsts Aizsardzības akadēmijas Starptautiskā miera nodrošināšanas institūta vadītāja, pulkveža Gustava Gustenau Alianses gaisa kara pret Dienvidslāviju vērtējums ir iznīcinošs. Pulkvedis domā, ka beigās šis bruņotais konflikts atstās "spēcīgas sekas" uz Rietumu karu plānošanu.

Vai karš bez mirušajiem savā pusē?

Gustenau skaidro: kara plānošanas attīstība, īpaši amerikāņu – un to skaidri parāda arī karš Kosovā – vadās pēc tā, lai karš noritētu antiseptiski un bez pašu zaudējumiem. Taču vai bruņotie spēki netiek novesti līdz ad absurdum , ja tie netiek iesaistīti tāpēc, ka baidās no personīgiem zaudējumiem?

Pulkvedis uzskata, ka šajā karā trūkst Alianses sauszemes, gaisa un jūras spēku sadarbības. Politiskie noteikumi kara plānotājiem (pēc iespējas bez pašu zaudējumiem, tāpēc uzbrukumus izdarīt no liela augstuma; nekādu sauszemes operāciju) esot noveduši NATO līdz šāda veida karam. Taču problēma ir tā, ka Dienvidslāvijas puse nepieļauj, ka tai tiek uzspiests NATO karošanas veids: "Serbi neiesaistīsies NATO gaisa karā. Viņi pilnībā neaktivizēs pretgaisa aizsardzības sistēmas. Tādas ir šī kara pazīmes: asimetriskā karošana," secina Gustenau.

Viņš Kosovas karā pat saskata "dubultu asimetriju". Jo arī albāņu pagrīdes armija nepieļauj, ka serbu bruņotie spēki uzspiež viņiem sava veida konvencionālo sauszemes karu, bet pilnībā paļaujas uz partizānu karu. Ne jau tāpēc, ka NATO uzbrukumi būtu neefektīvi. No serbu lielajiem munīcijas krājumiem Kosovā – 1500 līdz 2000 ieroču - iznīcinātas esot vismaz 550 vienības. Taču tad, ja NATO turpinās rīkoties tāpat kā līdz šim, Gustenau rēķinās vismaz ar diviem, trim mēnešiem, līdz militāri būs nonāks līdz lēmumam.

Nepieciešama stratēģijas maiņa

Katrā gadījumā ir ilūzija domāt, ka bombardēšanas demoralizētā dienvidslāvu tauta piespiedīs savu vadību piekāpties. Tāpēc Gustenau domā: "Nākošajās nedēļās NATO ir jāmaina stratēģija. Patreizējai bombardēšanai kā sodam Belgradas režīmam "nav panākumu."

Ja NATO grib turēties pie saviem pieciem kara mērķiem (pamiera, serbu bruņoto spēku izvešanas, padzīto atgriešanās, iespējams, jau pirms ziemas iestāšanās, starptautisko vienību izvietošanas Kosovā, politiskā atrisinājuma), tad drīz vien ir jāpieņem lēmums par sauszemes vienību iesaistīšanu karā. Tas nozīmē: 150000 vīru (galvenokārt ASV 81. un 101.desanta divīzijas plus angļu un franču karavīru brigādes).

Protams, ka ar sauszemes karu politiskās problēmas atrisinātas netiks. Kādai ir jāizskatās jaunajai kārtībai Dienvidslāvijā – iespējams, bez Miloševiča režīma? Kā militāri un politiski kontrolēt arvien spēcīgāko Kosovas Atbrīvošanas armiju?

Burkhards Bišofs

"Gandrīz kā plānveida spēle

ar atomkaru"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.06.01.

Lai gan neviens nevēlas karu, Indija un Pakistāna atkal ir uzkurinājušas mūžseno konfliktu par Kašmiru.

Atomvara - šajā gadījumā Pakistāna - ļauj saviem šķietamajiem brīvības cīnītājiem ieiet strīdīgajā kādas citas atomvaras - Indijas - pierobežas apgabalā. Tā savukārt reaģē ar gaisa uzbrukumiem pret savā teritorijā iebrukušajiem "algotņiem".

Tagad situācija eskalējas arvien vairāk. Abas valstis pāri robežai ir sarīkojušas artilēriju dueli. Iebrukušo dumpinieku grupas tiek pastiprinātas ar regulārajām armijas vienībām. Indijas armija, kurai ir spēka pārsvars, nevar Kašmiras reģionā ar tā šaurajām ielejām tā īsti izvērsties. Tā tagad meklē atklātu kaujas lauku un draud aplenkt otru lielāko ienaidnieka pilsētu Lahoru.

Pēc šī paša scenārija starp Indiju un Pakistānu notika arī otrais Kašmiras karš 1965. gadā. Toreiz Pakistānai nebija citas iespējas, kā ciest pazemojošu sakāvi un Taškentā parakstīt miera līgumu. Taču šoreiz ir arī cita izvēle, ārkārtējā - atomārā. Vai Pakistāna pazemojuma gadījumā atteiksies no pirms gada izmēģinātā kodolarsenāla izmantošanas? Vai arī tiks nosviesta bumba, iespējams, sākumā tikai bumbiņa? Patreiz karalaukā nav iets tālāk par trešo fāzi - kādas mašīnas apšaudi. Taču ieroči un vienības ir kaujas gatavībā. Pirmdien Pakistānas Ārlietu ministrija ir draudējusi pielietot "visus mūsu arsenālā esošos ieročus". Lai aizsargātu savu teritoriju, Indijas premjerministrs Atals Behari Vadžpajī runāja par "karam līdzīgu situāciju" - par "invāziju" un "agresiju".

Tomēr ir manāmas arī saprāta pazīmes. Apvienoto Nāciju piedāvājumu būt par starpnieku Indija gan ir strupi noraidījusi. Taču to jau varēja paredzēt; Indija vienmēr ir pastāvējusi uz bilateriālu Kašimiras problēmas atrisinājumu. Tomēr Indija vēlas tikties ar Pakistānas ārlietu ministru Sartaju Azizu, kuram premjera Navaza Šarifa uzdevumā ir jāmeklē ceļš, kā panākt spriedzes samazināšanos.

Acīmredzot, Atala Behari Vadžpajī un Navaza Šarifa pagājušā gada februāra miera ofensīva ir bijusi domāta nopietni. Arī Indija Pakistānas premjeram nepiedēvē, ka viņš jau toreiz, kad viņš autobusu ar kolēģi no Indijas sagaidīja pie robežas un pavadīja līdz Lahorai, ir ieplānojis galvenokārt Afganistānā rekrutēto nemiernieku invāziju. Šis žests nedrīkst palikt vienīgā saite starp Indiju un Pakistānu, bet tam ir jāpaver vismaz jauna samierināšanās ēra.

Deli domā (un saka), ka nemiernieku uzbrukums ir jāieskaita Pakistānas armijas un slepenā dienesta ISI kontā. Armija un slepenais dienests jau Afganistānas kara laikā rīkojās pēc saviem ieskatiem. Viņi arī šodien nepakļaujas civilajai kontrolei. Ir zināms, ka šajās aprindās ir stingrās līnijas piekritēji, kuri nevēlas Indijas un Pakistānas tuvināšanos. Šādi spēki eksistē arī Indijā.

Taču, tā kā militāristiem vai slepenajam dienestam ir iespēja izraisīt robežkonfliktu, kas var attīstīties par karu, tas nav pārāk nomierinoši. It īpaši tāpēc, ka Vadžpajī ir tikai pagaidu valdības premjers un viņš rudenī gaidāmo vēlēšanu dēļ atrodas spēcīga iekšpolitiskā spiediena iespaidā. Viņam tiek pārmests, ka viņš Pakistānas skaļās miera stabules dēļ nesadzird lielgabalu dārdus Kašmirā.

Andreass Bencigers

"Brauciens uz aizmirstu

atvaļinājumu paradīzi"

"Dagens Industri"

— 99.06.01.

Dodies mums līdzi šī gadu tūkstoša pēdējā vasaras braucienā ar buru laivu pa klasiskajiem zviedru burāšanas ūdeņiem — vismaz fantāzijā.

Daļa no Dagens Industri redakcijas turpmākās trīs nedēļas ceļos pa zviedru aizmirsto vasaras paradīzi. Laikrakstā tiks publicēta reportāžu sērija, kas, kā mēs ceram, izraisīs interesi. Dagens Industri, kurai katrā šī reģiona valstī ir sava māsas avīze, būs labs ceļvedis.

Igaunija, Latvija un Lietuva - trīs mazās valstis pie Baltijas jūras, kas vēstures gaitā nemitīgi atradušās lielvaru spīlēs. Ko mūsdienu zviedri zina par šīm kaimiņvalstīm? Ne pārāk daudz.

Kurai Baltijas valstij ir vislielākā teritorija? Kurā mīt visvairāk iedzīvotāju? Kā tagad saucas Rēvele?

Pareizās atbildes būs iespējams atrast, izdarot virsrakstā teikto.

Pēc modernas laikrakstu datu bāzes caurskatīšanas atklājas, ka Zviedrijas masu medijos atrodas tādas ziņas par Baltijas valstīm, kurās runa ir par kontrabandu, prostitūciju, izpostītām pludmalēm, Ignalinas atomspēkstaciju, iestāšanos Eiropas Savienībā un prāmja Estonia katastrofu.

Ja kāds nespēj atbildēt uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem, tad viņš ir tikai viens no daudziem. Baltijas valstis ir nepazīstamas, kaut arī transporta ceļu ziņā tās pagājušā gadsimta mijā atradās daudz tuvāk Stokholmai nekā Zviedrijas rietumu piekraste. Liela šīs teritorijas daļa vairāk nekā 160 gadus pirms Kārļa XII nāves atradās Zviedrijas pakļautībā. Savulaik bija 7000 - 8000 zviedriski runājošu igauņu. Daudzi zviedru uzņēmēji cara laikā vadīja Baltijas uzņēmumus. Arī Baltijas jūras piekraste starpkaru laikā, kad Baltijas valstis beidzot bija brīvas, bija iemīļots zviedru tūristu ceļojumu mērķis.

No tā visa Zviedrijā ir palikušas tikai pavisam niecīgas pēdas.

Dagens Industri

buru laiva dosies pa tiem pašiem maršrutiem, pa kuriem citi zviedri burāja savos atvaļinājumos laikā, kad vectēvs vēl bija jauns. Mēs piestāsimies krastā vietās, kas starpkaru laika atvaļinājumu baudītājiem bija labi pazīstamas.

Pēc Lietuvas pilsētas Klaipēdas un burāšanas garām Kuršu kāpai tālāk dosimies ziemeļu virzienā uz Latvijas galvaspilsētu Rīgu un pēc tam uz vairākām Igaunijas ostām.

Daļa no piekrastes, ko vēros apkalpe, liksies labi pazīstama, piemēram, Ziemeļigaunijas piekraste, kas patiesībā ir Ēlandes un Gotlandes pamatieža turpinājums ar stāvām skaistām klinšu piekrastēm un šaurām smilšu strēlēm apakšā. Apkalpe meklēs jaukas smilšu pludmales, kas šobrīd ir daudz tīrākas nekā tajā laikā, kad dominēja Krievijas plānveida ekonomika.

Šīs valstis jau tagad varēja būt populāra vasaras paradīze, ja Zviedrijā par tām vēl aizvien nedominētu priekšstats kā par ekonomikām, kuru galvenās iezīmes ir piesārņota vide un noziedzība.

Par laimi šis priekšstats jau sāk novecot. Baltijas valstis varbūt vairs nav "Baltijas jūras tīģeri" lielās tirdzniecības partneres Krievijas krīzes dēļ, taču tuvāko gadu prognozes rāda tādus ekonomiskā pieauguma skaitļus, kas atbilst Zviedrijas ekonomikai 60. gados. Mūsu kaimiņi samazinās atstatumu, ko mums izdevās radīt vēsturisku nejaušību dēļ. Ar noziedzību savukārt ir tā, ka tā kļūst mazāka līdz ar regulārās ekonomikas panākumu augšanu.

Labs padoms tiem, kuri nemeklē pārlieku ekspluatētas un dārgas vietas, kur pavadīt vasaru - nenogaidiet pārāk ilgi ar vasaras ceļojumu uz Baltijas valstu piekrastēm.

Sāciet priekšā stāvošo braucienu ar Dagens Industri vasaras reportāžu lasīšanu.

"Vēsturisks brauciens

pie austrumu kaimiņiem"

"Dagens Industri"

— 99.06.01

Kad 51 pēdu garais kreiseris "Blā Carat" ("Zilais Karāts") vakar ap pusdienas laiku atstāja Saltšēbādenu, trim "Dagens Industri" darbiniekiem - Katarīnai Butovičai, Ronijam Karlsonam un Urbānam Hallēnam - nervi bija drusku saspringti.

Tas tādēļ, ka šis nebija nekāds parastais reportāžas brauciens, kas spožajos saules staros sākās pie Grand Hotel. Sajūta vairāk atgādināja sengrieķu drāmu aukstajos ziemeļu ūdeņos.

Tāpat kā Jāsona skarbie "argonauti", arī Dagens Industri reportieri dodas medībās pāri jūrai. Argonauti meklēja "zelta aunādu", ko sargāja pūķis. Dagens Industri meklē zelta informāciju. Tam, kurš ir devies ceļojumā, pēc tam būs, ko stāstīt.

Medības sāksies Lietuvas ostas un rūpniecības pilsētā Klaipēdā, kur var nokļūt pēc 12 stundu burāšanas. Tur redzētais būs par pamatu daudziem Zviedrijā vēl nekad nedzirdētiem stāstiem.

Pastāv atšķirība starp informācijas tehnoloģijas laikmetu, kurā mēs patlaban dzīvojam, un agrākajiem "laikmetiem". Jau akmens laikmetā "zviedri" turp pēc kaut kā devās. Vikingi uz turieni brauca, lai iegūtu dažādas bagātības, un Zviedrijas lielvaras laika karaļi pēc jaunām teritorijām.

Dagens Industri

modernie argonauti bez vardarbības medīs informāciju, ko vairs nesargā pūķis (lasi: dzelzs priekškars). Šī gadu tūkstoša pēdējais brauciens buru laivā pa Baltijas jūru būs mierīgs, un tas sola labu pirms nākamā gadu tūkstoša, kas sāksies informācijas tehnoloģijas zīmē.

Pēc Klaipēdas ir plānots Kuršu kāpas apmeklējums, un tad dosimies uz Rīgu Latvijā un vairākām Igaunijas ostām. Brauciens ilgs trīs nedēļas, un Dagens Industri lasītāji ar to pēc tam tiks iepazīstināti visu vasaru.

Varēsiet lasīt par enerģiskiem cilvēkiem, kuri ceļ jaunu valsti. Būs reportāžas no Baltijas jūras aizmirstās atvaļinājumu paradīzes. Būs vēsturisks pārskats par trim nācijām, kas gadu tūkstošu laikā ir bijušas vairāk vai mazāk saistītas ar Zviedriju. Notiks tikšanās ar veciem Igaunijas zviedriem un viņu aizraujošo vēsturi.

Gaidāms arī apraksts par 1000 jūras jūdžu garo burāšanu lielākajai zviedru daļai pilnīgi nepazīstamos ūdeņos.

Laiva gan nav tik sveša. Finansists Viktors Foršs to lika izgatavot starptautisku jūras braucienu vajadzībām. Šeit pašu mājās tā izcīnīja uzvaru 1983. gada burājumā apkārt Gotlandei. Šī gadu tūkstoša pēdējo braucienu ar buru laivu vada nevis Jāsons, bet Juhansons. Vārdā Diks.

Urbāns Hallēns

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS