Rabindranats Tagore un Latvija

Profesors Viktors Ivbulis, LU Orientālistikas katedras vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto no V.Ivbuļa personiskā arhīva

Viktors Ivbulis (labajā pusē) ar Taipejas misijas pārstāvi Latvijā Danielu Hu

Pirms neilga laika apgāds "Daugava" sērijā "XX gadsimta klasiķi" laida klajā Rabindranata Tagores romānu "Mājās un pasaulē", par kuru Anna Brigadere savulaik sacījusi: "Tā nu tiešām ir gudrības grāmata". Turklāt šis romāns un arī citi grāmatā ietvertie darbi tagad pirmoreiz latviskoti no bengāļu valodas. Tulkotājs un arī plašā ievada autors ir Latvijā labi pazīstamais un starptautiski atzītais tagorologs profesors Viktors Ivbulis, kura indoloģiskie pētījumi izdoti un recenzēti arī citvalodās. Rietumeiropas vadošais tagorologs Viljams Radiči raksta: "Tagore būtu priecīgs, redzot, ka Viktora Ivbuļa personā viņa darbi atraduši tik uzticamu tulkotāju. Būdams patiess internacionālists, dzejnieks vēlējās, lai viņa darbi kļūtu zināmi, cik plaši vien iespējams. Tagore arī apzinājās, ka viņa paša tulkojumi angļu valodā nespēj sasniegt šo mērķi. Tagore saprata, ka būtu vajadzīgi tulkojumi tieši no bengāļu valodas citu tautu dzimtajās valodās." Latvijā tas nu ir noticis.

— Ar ko jūsu aizraušanās sākās? Kas bija vispirms: Tagore vai Indija?

— Sākās ar tagoroloģiju, ar manu pirmo publikāciju laikrakstā "Literatūra un Māksla". Tas bija 1965.gadā.

— Jūs esat teicis, ka jūsu kā rakstnieka dzīves labākā daļa ir saistīta ar Tagori.

— Ar Tagori un ar indoloģiju.

— Vai jums Tagore šķiet latviešu dvēselei tuvs rakstnieks?

— To, ka Tagore latviešu tautai būtu īpaši tuvs, es uzsvērt nevaru, jo tas prasītu sīkāku paskaidrojumu. Taču Latvijā vienmēr bijusi ārkārtīgi dziļa interese par Indiju. Tagore Eiropā iegāja galvenokārt, pateicoties savam pasaules skatījumam. Viņš rakstīja vairāk cilvēcei nekā Indijai. Un pierādīja, ka katrs liels rakstnieks ir visu tautu rakstnieks. Literatūras teorijā ir tāda tēze, ka, jo vairāk arhetipu autora darbā, jo šis darbs ir pilnvērtīgāks un plašāk iziet citās valodās. Tagorem, lūk, laikam šo arhetipu ir visvairāk. Tādēļ, manuprāt, divdesmito gadu pirmajā pusē (man par to ir pētījumi un raksts) Rietumu pasaulē Tagore bija visvairāk lasītais un daudzinātais dzejnieks. Un, manuprāt, visplašāk lasītais rakstnieks Latvijā trīdesmitajos gados. Un nevis "viens no", bet visplašāk lasītais. Par to, ka Tagore arī Latvijā kļuva par visvairāk lasīto rakstnieku, milzīgi nopelni ir arī Kārlim Eglem un Rihardam Rudzītim. Viņi abi, īpaši Kārlis Egle, bija aizrautīgi un zinoši Tagores darbu propagandētāji un tulkotāji. Viņu tulkoja no angļu valodas. Tad jau citādi nevarēja, jo Eiropā bengāļu valodu vēl neviens neprata. Izņemot dažus fragmentus, kurus divdesmito gadu sākumā bija pārtulkojis krievs Mihails Tubjanskis un anglis Edvards Tomsons. Tulkošana no bengāļu valodas visplašāk sākās Krievijā, sākot ar 1956.gadu, kad Maskavā izdeva Tagores rakstus astoņos sējumos un Kopotos rakstus divpadsmit sējumos. Visi tie tulkoti no bengāļu valodas. Taču ne vienmēr tie bija labi pārtulkoti, un šķiet, ka tomēr lielākā daļa tulkoti no angļu valodas, lai gan tika uzskatīts, ka tulkoti no bengāļu valodas. Toreiz tas viss tika darīts lielā steigā, lai godam sagaidītu Džavaharlalu Neru, kas brauca uz Krieviju (bij. Padomju Savienību). Tagore bija Džavaharlalam Neru ļoti tuvs cilvēks. Tagore un Indija — šie jēdzieni savulaik ienāca Krievijā un bija ļoti, ļoti daudzināti. Cilvēki zināja Indiju. Atšķirībā no ASV, Rietumvācijas, Anglijas vai Francijas, Indiju drīkstēja daudzināt. Par Indiju drīkstēja rakstīt. Tā bija sava veida politika. Indiju neuzskatīja par kapitālistisku valsti, lai gan faktiski tā tāda bija.

— Tagore un Latvija. Kāda pašlaik šī saikne?

— Tagad ir citi laiki. Esmu ļoti pārsteigts, ka nesen izdoto Tagores grāmatu "Mājās un pasaulē" cilvēki ir visai daudz pirkuši. Ilgu laiku tā pat bijusi visvairāk pārdoto grāmatu skaitā. Taču zināmā mērā saikne vairs nav tik cieša. Un tam ir vairāki iemesli. Cilvēkiem ir pieejami dažādu tautu rakstnieku darbi, un visvairāk lasītāju tomēr "pievelk" Rietumi. Pēdējā laikā gan arī Ķīna un Japāna. Interese par Ķīnu un Japānu pašlaik ir daudz lielāka nekā par Indiju. Arī mēs šeit, Universitātē, mācām ķīniešu un japāņu valodu. (Kopš 1990.gada LU darbojas Orientālistikas katedra, kuru kopš tās dibināšanas vada prof. V.Ivbulis. — Aut.)

— Spriežot pēc jūsu sacītā, Tagores vieta latviešu kultūrā agrāk bijusi lielāka?

— Neapšaubāmi, Atceros, savulaik Jānis Sudrabkalns man teica, ka visvairāk latviešu dzeju ietekmējuši Majakovskis un Tagore. Tagad to nekādā gadījumā nevarētu sacīt. Tas arī saprotams, jo ir pagājis tik daudz laika. Arī savā dzimtenē Tagore ir visu slavināts, visu pieminēts, bet es esmu ne pārāk pārliecināts, vai viņš ir visu lasīts. Tagore ir klasiķis, viņš ir pagātne. Viņa dziesmas (un to ir 1500) tiek dziedātas nepārtraukti. Dziesmas ar Tagores vārdiem un melodiju ir nepārtrauktā kultūras apritē. Tūkstoš pieci simti! Un tās Indijā skan no rīta līdz vakaram. Tās dzird visi, jo tās pārraida radio.

— Vai jūsu studenti izrāda interesi par Tagori un viņa darbiem?

— Jā. Vairākas reizes esmu lasījis par šo tēmu kursus. Studenti ir rakstījuši diplomdarbus par Tagori. Interese ir.

— Cik reižu esat bijis Tagores zemē?

— Pirmo reizi ar lielām grūtībām tiku uz turieni 1978.gadā, pateicoties bijušās Padomju Savienības Zinātņu akadēmijas atbalstam. Līdz tam mani uz šo valsti ilgi nelaida. Indijā pavadīju desmit mēnešus. Pēc tam bijuši īsāki braucieni, bet 1995.gada beigās devos turp uz diviem mēnešiem. Kopumā esmu Indijā pavadījis gandrīz pusotru gadu. Priekšstats par šo valsti man ir radies.

— Tuvākā laikā varbūt atkal gatavojaties turp aizbraukt?

— Tas nav tik vienkārši. Vispirms jau dārgi. Nesaku, ka nekad uz turieni neaizbraukšu, taču manos tuvākajos plānos tas nav. Es strādāju ar indiešu literatūru. Esmu pamatīgi darbojies ārzemju bibliotēkās un savācis ļoti daudz materiālu. Mani darbi jau ir publicēti. Viens iznācis "Kentaurā", otram arī jābūt. Es gribētu uzrakstīt darbu par indiešu tradicionālo domu — kā tiek traktēts cilvēks, pasaule, Dievs. Lēnām pie tā strādāju, un būtu bezgala priecīgs to pabeigt.

— Jūsu darbi un pētījumi ir izdoti daudzviet pasaulē, citās valodās. Beidzot arī Latvijā, latviešu valodā, turklāt no bengāļu valodas.

— Šis mans tulkojums nav viens no ļoti daudziem. Rietumu pasaulē ir vēl tikai divi tulkotāji, kas tulkojuši aptuveni tikpat daudz, viens varbūt mazliet vairāk nekā es. Viens no viņiem ir anglis, otrs — vācietis. Vairāk arī nav cilvēku, kas tulkotu no bengāļu valodas. Tulko vienīgi kaut kādus nelielus darbiņus. Kādēļ tā — nezinu. Tulkotāju skaits neaug. Esmu ļoti priecīgs, uzzinot no ķīniešiem, ka Tagore ir ļoti populārs Ķīnā. Tagore Ķīnā bija 1924.gadā un uzstājās tur ar lekcijām. Uzņēma viņu ne pārāk labi, jo Tagore uzsvēra, ka Ķīna pārņēmusi no Indijas budismu un it kā līdz ar to nokļuvusi Indijas ietekmē. Viņš to pateica netieši, taču ķīniešiem tas tomēr nepatika. Tagores brauciens uz Ķīnu tādēļ toreiz nebija tik veiksmīgs kā uz citām zemēm. Taču esmu patiešām priecīgs, uzzinot, ka pašlaik Tagore Ķīnā esot ļoti, ļoti populārs.

Ceru, ka tuvākajā laikā Kalkutā iznāks mana grāmata angļu valodā.

— Esat priecīgs par nesen "Daugavas" apgādā iznākušo grāmatu?

— Tas man ir ļoti liels gandarījums. Īpaši tādēļ, ka grāmata tapusi ļoti ilgi — kopš 1972.gada, kad sāku atdzejot no bengāļu valodas. Paralēli man bija arī daudz citu darbu. Tagad priecājos, ka grāmatu pērk, lai gan tās cena nav zema.

— Jūs esat vadījis Tagores kursu Madisonas–Viskonsinas universitātē ASV. Esat lasījis nozīmīgas lekcijas pasaules orientālistu lielajos centros — Bērklija un Vašingtonas štata universitātēs ASV, Austrumu valodu un civilizāciju nacionālajā institūtā Parīzē, Stokholmas universitātē, vairākās Indijas universitātēs un citur. Vai tas nozīmē, ka esat piekļuvis tuvu Tagores dvēselei, viņa būtībai?

— Dažādās universitātēs ārzemēs esmu lasījis daudz lekciju. Rietumu pasaulē vien sešpadsmit universitātēs. Taču piekļuvis tuvu Tagores dvēselei neesmu. Domāju, ka nevar piekļūt tuvu dižam cilvēkam. Manuprāt, neviens cilvēks nevar apgalvot, ka ir piekļuvis tuvu liela cilvēka dvēselei. Domāju, to nevar pat viņa tautieši.

— Kurš no Tagores darbiem jums pašam vistuvākais?

— Man ļoti tuvs ir romāns "Mājās un pasaulē". Par to esmu vairākkārt rakstījis, mani raksti ir publicēti arī bengāļu valodā. Šis romāns ir ļoti dziļš, ļoti svarīgs Indijas vēsturē un politikā. Un — smalki uzrakstīts. Ļoti lirisks un tādēļ ļoti grūti tulkojams, jo Tagorem ir ārkārtīgi bagāta valoda. Man bija lielas bailes, ka kaut kur, kādā vietā varu netikt galā ar šo romāna tulkojumu. "Mājās un pasaulē" ir ļoti būtisks Tagores sacerējums. Angļu valodā tas diemžēl tulkots sasteigti un daudzas, pat būtiskas frāzes ir izlaistas.

Gan saistībā ar Tagori, gan manās literatūras teorijas grāmatās un visos manos pārējos darbos ir būtiski tas, ka es nespēju Indijā vai vispār Āzijā saskatīt kādus brīnumus, kaut ko tādu, kas būtu pārāks par to, kas ir pie mums. Nespēju to saskatīt. Manī ir absolūta pārliecība, ka cilvēks ir cilvēks visur, neatkarīgi no tā, kā viņš izskatās un kam viņš tic. Visas atšķirības, manuprāt, ir ļoti, ļoti, ļoti virspusējas. Pamatos esam vienādi.

— Kas jums kā indologam Indijā šķiet pievilcīgs?

— Tur ir daudz, kas var cilvēku pievilkt. Daba — dažāda un mainīga. Senās kultūras vērtības, senā literatūra, kurā var atrast ļoti daudz no tā, kam mēs ticam šodien un ko mēs nosodām. Indieši ir ļoti viesmīlīgi ļaudis, lai gan arī tur, attīstoties kapitālistiskam dzīves veidam, viesmīlība kļūst mazāka. Arī Indijā cilvēki kļūst lielāki individuālisti. Mani pievelk arī neatšķetināmais, neizprotamais raibums, kāds ir Indijā. Tas ļaužu okeāns, kā teicis Tagore. Gandrīz miljards cilvēku. Un runā tik daudzās valodās! Gandrīz katrā Indijas štatā ir sava kultūra, citādāka nekā pārējos štatos. Indija ir vesela pasaule. Visums. Bet man Indija nav brīnumu zeme. Tur dzīvo cilvēki, kuriem ir tādas pašas izjūtas kā man. Tā es uzskatīju arī tad, kad vēl nebiju tur bijis. Indijā cilvēkiem sāp tāpat kā man, viņi priecājas tāpat kā es. Šī pārliecība manī nav zudusi.

Vēl ne tik sen nabadzīgajā Indijā nepastāvēja pamestu bērnu problēmas. Kāds par bērniem vienmēr rūpējās — ja ne radi, tad kasta. Vēl pirms gadiem divdesmit Indijā pamesto bērnu problēmas nebija.

Bengāļu lielākā daļa dzīvo Bangladešā. Tā ir ļoti liela tauta. Bengāļi ļoti kritiski sāk vērtēt savu ētiku, savu morāli. Inteliģences elite pat aicina nopietnāk apgūt Jēzus Kristus ētiku. Bet pie mums, Latvijā, piemēram, aizraujas ar Krišnas mācību. Indijā Krišnu visvairāk kritizē, uzskatot par liekuli, par divkosi. Kā Krišna var mācīt nokaut savus radiniekus!?!.. Turklāt ar visādām viltībām. Šis pavērsiens ir ļoti interesants. Kaut gan ir miljonu miljoni, kas Krišnu pielūdz un vēl simts gadus pielūgs. Indija mainās, parādās izcilu ļaužu vidū tur ateisti, kas atklāti pasaka, ka viņi nekādus Dievus neatzīst.

Nupat izlasīju vienas mūsu studentes maģistra darbu, kuram biju oponents. Tas ir par Ķīnas 7.—12.gada īsās prozas žanru. Cik tuvas ir šīs izjūtas mums, jebkuram cilvēkam! Ceru, ka šīs studentes darbs tuvākajā laikā tiks izdots.

Esmu ļoti priecīgs, ka esam izveidojuši Universitātē Orientālistikas katedru, ka ir jau noticis otrais sinologu izlaidums. Ziemā būs Japānas studiju izlaidums. Mums jau ir cilvēki, kas var mācīt citus, kas jau specializējas — viens par ķīniešu mūziku, otrs par glezniecību, trešais par literatūru... Esam vienīgie Baltijas valstīs, kur ir šāda katedra. Mani kolēģi, īpaši profesore Jeļena Staburova, kas vada šo programmu, ir daudz pastrādājuši. Agri vai vēlu tas, ko mēs mācām, Latvijā noderēs.

— Ko, jūs, Ivbuļa kungs, gribētu novēlēt cilvēkiem, kurus interesē Austrumu kultūra?

— Lai cilvēki mēģina izzināt Austrumus ar prātu, nevis sekojot kādam sludinātājam. Un vēl: šoruden Latvijas Universitātē uzņemsim studentus sinoloģijā un Japānas studijās, kā arī orientālistikas maģistratūrā.

Armīda Priedīte,

"LV" nozares redaktore