Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pret svešām varām. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.08.1999., Nr. 268/269 https://www.vestnesis.lv/ta/id/18662

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Zem Trim zvaigznēm - Latvijas svētzīmēm

Vēl šajā numurā

24.08.1999., Nr. 268/269

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
 

Pret svešām varām

Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945. Pirmpublikācija

Arturs Neparts
SKOL1.JPG (19749 BYTES) SKOL2.JPG (19307 BYTES)
 

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Līdz kara sākumam

Pēc kara sākuma

II. Vācu okupācijas laiks

Līdz 1941.gada oktobrim

Jelgavas skolotāju institūtā

Pēc institūta beigšanas

 

III. Vācu apcietinājums

A. Reimersa ielā

B. Centrālcietumā

C. Salaspils koncentrācijas nometnē

D. Vācijā

Zaksenhauzenā

Neiengammē

Vēdelē

Mepenā — Verzenā

Atkal Neiengammē

Atbrīvošana

Bukstehūdē

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās

II. Vācu okupācijas laiks

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.;

"LV" Nr.251/252, 10.08.1999.; "LV" Nr.253/254, 11.08.1999.;

"LV" Nr.255, 11.08.1999.; "LV" Nr.256/257, 13.08.1999.;

"LV" Nr.259/263, 18.08.1999.

Toruden notikumi vispār sāka risināties ļoti strauji. Vispirms notika jau agrāk minētās plašās apcietināšanas. Pie Staļingradas vāciešiem bija maz cerību izlauzties no ielenkuma. Āfrikā vācieši cieta smagu sakāvi pie Elalameinas, un amerikāņi līdz ar angļiem bija izcēlušies Āfrikas ziemeļrietumu krastā. Nekādas labās ziņas nenāca arī no vācu ziemeļu frontes Krievijā. Arvien skaļākas kļuva runas par latviešu iesaistīšanos militārā cīņā pret Padomju Savienību. Tāpat arvien lielākā skaitā uz Vāciju nosūtīja latviešu strādniekus, sevišķi sievietes, par t.s. ostarbeiteriem . Paklausot vācu Darba pārvaldes rīkojumiem un norādījumiem, to bez jebkādām ierunām organizēja un, no vācu viedokļa, ļoti priekšzīmīgi veica latviešu Darba pārvalde. Kas neklausīja, tam bija jārēķinās ar ieslodzījumu Salaspils koncentrācijas nometnē. Šajā rudenī ģenerāldirektors A.Valdmanis bija arī iesniedzis vāciešiem, pēc tās dienas ieskatiem, diezgan drošsirdīgu memorandu ar nosaukumu "Latviešu problēma", tajā pašā laikā nododot to pavairošanai un izplatīšanai tautā. Šajā darbā roku pielikām arī mēs. Kā jau minēju, daļa mūsu atlikušo augstāko virsnieku mēģināja padarīt aktuālāku sabiedrībā jautājumu par plaša mēroga latviešu militāro vienību formēšanu, kā toreiz teica, — Latvijas robežu aizsardzībai. Šādā sakarā A.Valdmanis bija arī uzrakstījis savu memorandu, minot apm. 100 000 vīru liela latviešu militārā spēka formēšanu Latvijas robežu aizsardzībai, ja atjaunotu Latvijas neatkarību, netieši liekot saprast, ka runa varētu būt par brīvību, kāda bija dota Slovākijai.

Vēlāk latviešu sabiedrībā, runājot par šo jautājumu, teica, ka Valdmanis prasījis Latvijai "Slovākijas statusu". Kaut kategoriski biju pret latviešu iesaistīšanu karā, Valdmaņa pieeja man bija pieņemam ne tāpēc, ka man būtu akceptējami viņa deklarētie motīvi, t.i. par "Slovākijas statusu", bet gan tādēļ, ka pēc visa piedzīvotā nedomāju, ka vācieši mums dos pat to tikai formālo brīvību, ko Valdmanis netieši prasīja. Bet, ja nedod pat to, kā tad var cerēt, ka vācieši mums dos tādu neatkarību, kādu vēlējāmies. Vācieši Valdmaņa iesniegumu pat formāli nemaz nepieņēma, un mēs varējām tautā teikt, cik vien skaļi spējām: "Ja vācieši mums nedod pat "Slovākijas statusu", kā tad var runāt un cerēt, ka viņi mums atļaus Latvijas neatkarības atjaunošanu". Loģika bija ļoti skaidra, un neviens tai pretī nerunāja. Bet kara laika demagoģijā un emocijās, sevišķi mūsu tautā, loģikai nebija vietas. Mūsu jauniešus sūtīja, un tie gāja pretī iznīcībai, savās sirdīs miglaini ticēdami, ka kaut kā viņi tomēr cīnās par savas tautas un Latvijas valsts brīvību. Realitātē viņi savas galvas nolika vai nu par neko vai arī lai glābtu vācu intereses vai savas dzīvības.

Bruņotu latviešu vienību formēšana jau no paša sākuma nebija īsti tīra lieta. Pirmās latviešu bruņotās vienības bija t.s. "kārtības dienesta" bataljoni. Tie bija saformēti no brīvprātīgajiem it kā tikai apsardzības dienestam tiešā frontes aizmugurē. Noteicēji par šo bataljonu formēšanu bija vācieši. No latviešu puses šo bataljonu formēšanu vadīja plkv. V.Veiss, plkvltn. R.Osis un plkvltn. K.Lobe. Ar ļoti maz izņēmumiem šos bataljonus izsūtīja ārpus Latvijas, kur tie drīz nonāca frontes līnijās, kaut tie nebija kaujām frontē ne apmācīti, ne apbruņoti. Arī citādi vācieši šos bataljonus izmantoja visdažādākām savām vajadzībām, lai aiztaupītu vāciešus. Bieži bataljonu sadalīja un mētāja no vienas vietas uz otru. Izturēšanās pret šīm vienībām bija padota atsevišķu vācu komandieru patikai vai nepatikai. Dotos solījumus vācieši pa lielākai daļai nepildīja.

Pirmo latviešu bataljonu, ko pēc saformēšanas nosūtīja uz fronti, komandēja mūsu Rīgas skolotāju institūta pēdējais militārās mācības skolotājs plkvltn. Kārlis Mangulis. Viņa dēlu Tālivaldi boļševiki bija paņēmuši no skolas sola un, cik zinām, izsūtījuši. Vācu kara organizācijā šis bija 16. policijas bataljons, un tas Rīgu atstāja, lai dotos uz fronti 1941.gada 21.oktobrī.

Kad 1942.gada sākumā vācieši bija izšķīrušies, ka lielāku šo brīvprātīgo bataljonu skaitu saformētu paši latvieši, ģenerālis Oskars Dankers sasauca izmeklētu latviešu sabiedrības vadītāju sanāksmi, lai šo jautājumu pārrunātu. Visi paredzētie runātāji, kā plkv. V.Veiss, plkvltn. R.Osis, plkvltn. K.Lobe u.c., izteicās par šo vienību formēšanu. Ētisko pamatojumu un racionālo vajadzību aicināt latviešu jaunatni iet karā, kad neviens viņiem nevar pateikt, par ko, apšaubīja tikai A.Valdmanis un no jauniem virsniekiem — vltn. Ēriks Pārups. Neko publiski nesakot, pret to nostājās arī prof. M.Prīmanis un bij. Valsts prezidents A.Kviesis. Mums bija zināms, ka pret to bija arī plkv. V.Janums un plkvltn. J.Kalniņš, kuram sekoja arī jaunie virsnieki Virsnieku apvienībā. Nelegālā "Tautas Balss" un pretestības kustības grupas nostājās pret brīvprātīgu iestāšanos šajos bataljonos. Šīs nostājas un pašu vāciešu rīcības rezultātā, kā arī brīvprātīgo skaitam samazinoties, līdz rudenim brīvprātīgo pieteikšanās izsīka. Tomēr paredzēto 13 bataljonu vietā līdz gada vidum bija saformēti jau 19 bataljoni. Pavisam vācu okupācijas laikā saformēja ap 40 šādu bataljonu.

1942.gada augustā bija sākts it kā formēt igauņu leģionu. To uzzinot, daļa no mūsu aktīvās augstākās virsniecības gandrīz vai eksplodēja — arī latviešiem vajag leģionu. Formāli jau gan minēja dažādas prasības par Latvijas neatkarību, pašu latviešu vadību leģionā un latviešu spēku izmantošanu tikai Latvijas robežu aizsardzībai, kā arī stāstīja viens otram un tautai, ka, Vācijai sabrūkot, latviešiem ir vajadzīgs ap 100 000 vīru karaspēks savu robežu aizsardzībai, līdz nāks starptautiska atzīšana. Būtībā tomēr bija skaidrs, ka diezgan liela daļa latviešu virsniecības gribēja karot un būt par komandieriem latviešu leģionā. Attiecībā uz vācu nostāju un rīcību latviešu bataljoni bija uzskatāms piemērs. Un naivitātei, ka 100 000 letiņi varētu apturēt krievu miljonu armijas, bija grūti ticēt. To nebija grūti saskatīt, saprast un izmantot arī vāciešiem. Tā mums laipni "atļāva" dibināt leģionu, un līdz ar to nāca mobilizācija. Pieņemu, ka bija arī diezgan daudzi latviešu virsnieki, kuru pārliecība un racionālie apsvērumi diktēja nostāties pret latviešu iestāšanos karā kopā ar vāciešiem. Pamatojumi tam nebija tālu jāmeklē. Latviešu aprindās pietiekami plaši bija zināma vācu vispārējā un politiskā nostāja pret latviešu tautu un Latvijas valsti, kā arī vācu rīcība ar latviešu kārtības dienesta jeb policijas bataljoniem. Līdz mums atnāca ziņa, ka šāda nostāja noteikti bija plkv. V.Janumam, plkvltn. J.Kalniņam (Virsnieku apv. vadītājam), kpt. R.Veidemanim, vltn. E.Pārupam, vltn. V.Ļucim un vispār Virsnieku apvienības aprindām.

Radās iespaids, ka ar 1942.gada beigām notikumi sāk auļot arvien straujāk. Bija sajūta, ka tu arvien mazāk vari nodoties pārdomām, noteikt, ko darīt un kas ar tevi notiks. Likās, viss ir kādas nekontrolējamas un irracionālas stihijas varā. Pēc visa, kas notika pasaulē, šķita, ka Vācijas beigas ir sākušās. Notika tas, kam bija jānotiek pēc agrākiem racionāliem apsvērumiem.

Kā jau minēju, pret vāciešiem bijām apņēmušies nedarīt neko tādu, kas varētu mazināt vācu bruņoto spēku cīņas spējas pret boļševikiem. Saskare ar citām nacionālās pretestības grupām, sķiet, tāda bija arī viņu apņemšanās. Arī pēc kara nav atklājies neviens gadījums, kur kādas nacionālās pretestības grupas apņemšanās būtu bijusi pretēja vai tā būtu rīkojusies citādi.

Tomēr brieda liela un draudoša jautājuma zīme: kas notiks ar mums un mūsu zemi, vāciešiem cīņu zaudējot? Liekas, latviešu sabiedrība savā lielum lielā vairākumā par to nevēlējās domāt. Tas bija nepieņemami. Tā vietā arvien vairāk un plašākos apmēros sprieda, kas būtu darāms, lai tā nenotiktu? Ka to noteikt nav mūsu spēkos, sarunās ieminējās tikai retais. Un nepagāja ilgs laiks, kad par ko tādu runāt bija gandrīz vai nepatriotiski. Tā, vairāk emocionālu vēlmju, ne radionāla prāta vadīta, sabiedrība arviem straujāk tuvojās tam, ko sludināja daļa virsniecības, un tie, kas tik tālu bija sasaistījušies ar vāciešiem, ka viņiem ceļa atpakaļ vairs nebija.

Bet nevar neatzīmēt, ka bija arī ļoti daudzi skaidri un godīgi cilvēki, kas tikai tādēļ, ka viņi zināja, kāds ļaunums ir boļševiki, nevarēja šo varbūtību pieņemt un domāja, ka pret to ir jācīnās ar visu cilvēcīgi iespējamo. Par to, ka neatkarīgi no viņu vēlmēm un rīcības boļševiki tomēr atgriezīsies un mūsu tautai būs jāmēģina izdzīvot ar to spēku, kas viņā būs palicis, ar viņiem runāt bija gandrīz neiespējami. Mums nebija neviena, ko tauta uzklausītu un kam būtu drosme pateikt, kur, racionāli domājot, ir mūsu vitālās intereses, kā tas, piemēram, bija lietuviešiem. Viņi bez brīvas Lietuvas no cīņas pret boļševikiem kopā ar vāciešiem atteicās. Vēlāk viņi varonīgi un sekmīgi, pašu lietuviešu labi vadīti, pret boļševikiem cīnījās ilgstošā partizāņu karā. Tā ir liela starpība iepretim tam, ko darījām mēs.

Šajā laikā manas nostājas centrā bija pārliecība, kas diktēja, cik iespējams, saglabāt latviešu fizisko dzīvību un tā, lai tā paliktu Latvijā. Manī bija pārliecība, ka mēs ar savu piedalīšanos šajā gigantiskajā cīņā ne par matu nevaram ietekmēt tās iznākumu. Tāpat man bija arī pārliecība, kaut arī pretrunas tai manī radīja vislielākās pārdomas un pat svārstīšanos, ka mums nav morāla pienākuma iet un cīņā pret boļševikiem nolikt savas galvas. Diezgan boļševiki no mums tās jau ir paņēmuši un vēl paņems — tas viss vien jau būs vairāk nekā mūsu daļa pasaules priekšā.

Nav noliedzams, šie uzskati bija arī Jāņa Čermaka ietekmēti. Viņa uzskatu pamatā varbūt nebija tik daudz interese vai uzsvars par mūsu tautas fiziskās dzīvības saglabāšanu, kā par daudzmaz latviskas dzīves turpināšanos Latvijā pēc boļševiku atgriešanās. Tā kā viņš tagad savā darbā arvien paturēja prātā mūsu tautas intereses iepretim vāciešiem, tāpat viņš cerēja, ka to darīs citi latvieši pie boļševikiem, ja viņi ar savu nacionālo apziņu lielākā skaitā būs palikuši dzīvi Latvijā. Cilvēku, kas domātu kā Čermaks, tolaik Latvijā bija maz. Vismaz es nevienu ar tik noteiktu skatu nākotnē nesatiku. Un tomēr mani uzskati pēc ilgām pārdomām bija ļoti, ļoti tuvi tam, ko pauda J.Čermaks.

Šādos apstākļos jutu, ka manas domas par to, kas mums jādara, sāka atšķirties no Viktora uzskatiem. Viņš piederēja pie tiem jau agrāk minētajiem, godīgajiem cilvēkiem, kas par visu vairāk nīda boļševikus. Tam nebija nekāda sakara ar draudzību pret vāciešiem. Vai ik dienu Viktors līdz ar pārējiem jaunatnes vadītājiem cīnījās pret vāciešiem vai par katru vārdu, kas būtu rakstāms vai sakāms par Latviešu jaunatnes organizāciju (LJO). Viņš dedzīgi un garīgi stiprs kā klints stāvēja par Latvijas brīvību, arī par Latvijas robežu aizsardzību ar latviešu bruņoto spēku un kopā ar vāciešiem. Viņa ar dziļu pārliecību teiktais un veids, kā viņš to pateica, radīja klausītājā cieņu, apbrīnu un pārliecību. Šajā pārliecībā, liekas, tomēr Latvijas zemes aizstāvēšana atklātā bruņotā cīņā kopā ar vāciešiem pret boļševikiem viņam bija svarīgāka par latviešu tautas dzīvības iespējami lielāku saglabāšanu šajos apstākļos. Tāpat kā Viktors, ja arī ne tik dedzīgi un apņēmīgi, liekas, šajā laikā domāja vairākums latviešu, kam tuva un dārga bija Latvijas valsts un latviešu tautas brīvība. To, ka mūsu domas dalījās, nekad un nevienam neteicu. Viktora domas bija godīgas, cēlas un varbūt arī pareizas.

Klusībā tomēr domāju un darīju savu. Ko domāja citi mūsu grupas locekļi, nezinu. Bet, ja viņi arī tikai paliktu pie LJO un ar to palīdzētu latviešu jauniešiem, tā pasargājot savas galvas no veltīgas nolikšanas frontē, arī tad, vismaz manā uztverē, viņi būtu rīkojušies pareizi un padarījuši daudz.

1942. un 1943.gada maijā dominēja ārkārtēji notikumi, kas arvien noteiktāk iezīmēja pagriezienu kara norisē. Āfrikā pie El Alameinas, pateicoties milzīgam pārspēkam, angļi sakāva Rommelu. Vācu stāvoklis pie Staļingradas vairs nebija glābjams, un 1943.gada 31.janvārī vācieši nolika ieročus. Kaut arī amerikāņu sekmes pēc izcelšanās Ziemeļāfrikā sākumā nebija tās labākās, tas tomēr bija liels spēks. Sarukušo vācu spēku stāvoklis Āfrikā kļuva arvien bezcerīgāks kaujās uz divām pretējām pusēm: pret angļiem un amerikāņiem. Tāpat gadu mija uzrādīja arī strauju pagriezienu jūras karā: vācu nogremdētā sabiedroto tonnāža strauji saruka, bet vācu zemūdeņu zaudējumi strauji pieauga. Arī austrumfrontes ziemeļu sektorā, kura stāvoklis Latviju ietekmēja visvairāk, vācieši, kaut lēni, tomēr atkāpās. Visi šie notikumi, liekas, arī noteica, ka pagrieziens kara gaitā ir noticis un ka tas nepārprotami rāda arī virzienu, kādā karš turpināsies līdz savām beigām.

Jau minēju, kāda šajos apstākļos bija latviešu sabiedrības izšķiršanās un ko domāju es pats. Nav noliedzams — biju apjucis un paguris. Par pagurumu nebija ko brīnīties. Biju vienkārši uzņēmies par daudz. Bija arī sirdsapziņas pārmetumi par darbu skolā, jo apzinājos, ka neveltu tam tik daudz laika, cik būtu nepieciešams. Domas par tālāku mācīšanos drīzā nākotnē, liekas, bija jāatmet. To diktēja lielie un mazie notikumi. Savas domas ar interesi varēju piesaistīt jaunatnes organizēšanai, kaut apzinājos, ka mans viedoklis nesaskan ar to, ko domā galvenie LJO dibinātāji. Man šī organizācija saistījās ar nelegālo rīcību pret vāciešiem. Bet tieši par šo rīcību un nelegālo organizēšanos vispār manī, liekas, bija vislielākais apjukums. Kara norises virziens vairāk nekā jebkad liecināja, ka svarīgākā ir tautas dzīvā spēka saglabāšana Latvijā, bet bija arī skaidrs, ka tādai rīcībai pret vāciešiem, par kādu kādreiz domājām, vairs nav pamata. Tās vietā dabiski radās nodoms darboties pret boļševikiem, galvenokārt lai aizkavētu sākuma izrēķināšanās pārmērības un lai saglabātu savu dzīvību, līdz iestājas daudzmaz normāli apstākļi. Par šiem jautājumiem domājot, bija skaidrs, ka man, paliekot Latvijā, ir bezcerīgi izvairīties no boļševiku dusmām. Tas nospieda un, liekas, atņēma arī enerģiju. Tagad, zinot apstākļus pēc boļševiku atgriešanās, liekas, par sevi biju bijis puslīdz pareizās domās, bet par to, kas sagaidīja Latvijas zemi un tautu vispār, biju bijis optimists — apstākļi bija daudz ļaunāki, kā tos varēja paredzēt.

1943.gada pats sākums pagāja Staļingradas bojāejas zīmē. Kaut nākotne nebija konkrēti pārskatāma, intuitīvi tomēr sapratu, ka ar Staļingradas un tur ieslēgtās 6.armijas zaudēšanu, kā arī ar visas dienvidu frontes stāvokli, ko varētu saukt par sairušu, Vācijas liktenis ir izšķirts. Šķita, ka to glābt vairs nebija iespējams. Tieši šajā laikā biežāk nekā parasti mani skolā apmeklēja Koks. Likās, viņu nospieda bažas par Staļingradu. Reiz gan par viņa bažām uzmācās šaubas, jo viņš pie manis uzturējās un runāja ļoti īsi. Biju tomēr pārāk aizņemts un nospiests, lai šajā jautājumā iedziļinātos. Tas, liekas, bija liktenīgi.

Jau rudenī, reģistrējoties universitātē, biju iepazinies ar Cēsu institūtu beigušās Ainas Krastiņas brāli Ilmāru Krastiņu. Mūsu iepazīšanās bija īsa un šķīrāmies ar divdomīgām piezīmēm, kas bija mērķētas vāciešiem. Bet 1943.gada februāra sākumā pirms vakara lekcijas man klāt pienāca Ilmārs Krastiņš un teica, ka viņš vēloties ar mani pārmīt dažus vārdus. Nogājām malā, kur viņš bez aplinkiem, drusku smaidīdams, teica, ka viņš jau par mani esot informēts un, tā kā viņam esot jāsteidzas uz lekciju ķīmijas ēkā, viņš vēlētos man nodot saraksta kopijas par degvielām. Kad jautāju viņam, kur viņš tās ņēmis, viņš smaidot atbildēja, ka to gan viņš tagad nevēlētos minēt. Tālākā sarunā ieminējos, ka par to mums vajadzētu vienoties, jo var iznākt negadījums. Vienojāmies, ka viņš paturēs pāris kopijas un izliks tās Lunas kafejnīcā uz pāris galdiem — viņam tas esot iespējams. Ja rastos negadījums, tas, pie kura sarakstu atrod, teiktu, ka viņš to atradis Lunas kafejnīcā uz galda. Pēc vienošanās Ilmārs parakņājās pa portfeli un pasniedza man vecākas burtnīcas vākus, kurā bija žūksnis lapu. Vēl minēju, ka ķīmijas fakultātē ir arī tāds Koks. Ja rodas vajadzība, var ar viņu aprunāties. Pēc tam Ilmārs ātri atvadījās un aizgāja. Nākamā reize, kad viņu satiku, bija 1943.gada decembrī, kad mūs no Centrālcietuma pārsūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni.

Kad pēc lekcijas mājā pārbaudīju burtnīcas saturu, atradu, ka lapas ir pārsvītrotas lekciju piezīmes, starp kurām bija trīs lapas mašīnrakstā — viens oriģināls un divas kopijas. Virsraksts bija: "Bencīna tanki" un zem tā tikai ap 20 vietu nosaukumi. Materiāls nebija sevišķi svarīgs un arī izsmeļošs ne. Nolēmu, ka oriģināls ies zem zemes slēptuvītē pagrabā, mūsu dzīvokļa nodalījumā, kas bija aizslēdzams ar piekaramo atslēgu un kur man jau glabājās pistole. Pārējo nolēmu sadedzināt. Tā kā bija jau ļoti vēls, pagrabā nolēmu iet otrā rītā, ko arī izdarīju, augšā uznesot drusku malkas. Tāpat, lai krāsns nebūtu jāsāk kurināt par jaunu, dedzināšanu atliku uz nākamo dienu. Protams, prātā ienāca doma, ka visa šī atlikšana ir darīšana tā, kā nevajag, bet kaut kā pietrūka gribas un apņēmības asuma. Kad otrā rītā lapas pa vienai metu ugunī, prātā ienāca doma, ka vienu no kopijām derētu iedot Sietiņsonam. Vienu kopiju, tāpat samudžinātu, ieliku mēteļa iekšas kabatā. Diemžēl Sietiņsonu tik drīz neizdevās satikt, un kopija mēteļa kabatā aizmirsās. Nepiedodama nolaidība! Šajā rītā visu pārējo lēnā garā sadedzināju.

1943.gada pašā sākumā pēc garām sarunām un domstarpībām, kurās nepiekāpās ne latvieši, ne vācieši, LJO lietas tomēr arvien vairāk sāka konkretizēties. Sarunu gaitā vācieši sāka nākt ar dažādiem solījumiem, kurus bija viegli nepildīt un kurus viņi vēlāk arī nepildīja. Latviešiem it kā bija jāpiekāpjas, un viņi arī piekāpās. Liekas, to veicināja arī tas, ka latviešu pusē arvien lielāku lomu sāka spēlēt Ēriks Rullis. Ne man, ne mums viņš nelikās simpātisks un sevišķi ne tāds, kādam būtu jābūt jaunatnes vadītājam. Liekas, arī mēs viņam nebijām sevišķi pa prātam, jo mēs gājām savu ceļu, kas saskanēja ar to, par ko stāvēja arī daudzi citi, kā Šteinbriks, agr. Šteinhards u.c. Varētu varbūt pat teikt, ka, organizējot LJO, bija divi latviešu grupējumi: viens ar Rulli priekšgalā, kas centās ar vāciešiem saprasties un arī piekāpties, un otrs ar Dānielu un Šteinbriku priekšgalā, kas stingri stāvēja par latviešu patstāvību un latviskumu nākotnes LJO.

Mani sevišķi aizskāra tas, ka Rullis, visiem dzirdot, aizmuguriski kritizēja esošo LJO štāba šefu kpt. Aleksandru Mateasu. Tiesa, viņš par daudz dzēra un sakarā ar to nebija liels sava darba darītājs. Bet varbūt viņam bija tādi paši ieskati kā lielai daļai latviešu, ka šāda vācu noteikta jaunatnes organizācija mums nemaz nav vajadzīga — tādēļ jo lēnāk, jo labāk. Tāpat man sevišķi derdzās Ruļļa lišķība pret jaunatnes lietu kārtotāju un noteicēju no vācu puses, HJ apgabala vadītāju Līru. Manā uztverē Rullis bija personīgas politikas spēlētājs, kas centās izpatikt gan latviešu vadītājiem, kuri visi vairāk vai mazāk bija nacionāli noskaņoti, gan arī vāciešiem. Līrs, starp citu, bija arī Ruļļa mājas viesis, cik zinu, bez jebviena cita latvieša klātienes. Tas, manuprāt, bija nesolīdi pret pārējiem latviešu vadītājiem. Še vietā, iepretim vācietim Līram, būtu bijušas tikai tīri lietišķas dienesta attiecības.

Tieša saskare ar Rulli man iznāca īsi pirms manas apcietināšanas. Par Rīgas pilsētas LJO vadītāju bija izraudzīts vltn. Vilis Reinfelds, es biju viņa vietnieks. V.Reinfelds LJO dibināšanas priekšsarunās nebija, cik zinu, neko iejaukts. Kas viņu LJO proponēja, nezinu. Ar viņu drusku tuvāk iepazinos, kad viņš pirms darbības sākuma mani uzaicināja pie sevis uz vakariņām. Bija skaidrs, ka viņš gribēja noskaidrot, kas es esmu par putnu. Nemēģināju arī neko daudz slēpties. Uz maniem jautājumiem viņš atbildēja izvairīgi. Pie šīs latviešu birokrātijas pašaizsardzības jau sāku pierast, kaut simpātiska man tā nebija. Bet okupācijas laikā tā varbūt bija vietā. Nezinu, kādā sakarā, bet pēc kara Vācijā Reinfelds man lūdza, vai es no pretestības kustības puses nevarot viņam izrakstīt kādu apliecinājumu. Pēc apjautāšanās pie citiem es viņam apliecinājumu arī izrakstīju, bet, cik atceros, tas bija visai neitrāls. ASV astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito gadu pašā sākumā man piezvanīja vltn. Ēriks Pārups un jautāja man par minēto apliecību Reinfeldam, kā arī par Reinfeldu vispār. Cik no Pārupa sapratu, par Reinfeldu interesējās ASV tieslietu departamenta "Office of Special Investigation" (OSI), kurai Pārups ļoti centās būt palīdzīgs gadījumos, kad apsūdzības attiecās uz latviešiem.

Pats sadarbību ar OSI esmu noraidījis un uzskatu, ka latvietim nevajadzētu palīdzēt svešām varām tiesāt citus latviešus, sevišķi politiskos gadījumos. Ja kas tiesājams, lai to dara Latvijas tiesa, ja tāda ir, un tādai būtu jābūt. Vēlāk kādā citā sarunā Pārups sūrojās, ka es viņam esot sagādājis nepatikšanas, it kā aizstāvot Reinfeldu. To uzklausīju ar zināmu skepsi, jo uz maniem jautājumiem Pārups neko konkrētu neatbildēja. Kādēļ Pārups to visu darīja, īsti nesaprotu.

Sākot darbību, telpas Rīgas pilsētas LJO bija ierādītas Iekšrīgā kāda veca nama otrā stāvā, adresi vairs neatceros. Bijām izsludinājuši zēnu pieteikšanos ar aprēķinu, lai pirmā pulcēšanās būtu laikā, kad bija noteikta arī visas LJO oficiālās darbības uzsākšana,— 1943.gada 1.aprīlī. Pulcēšanos kārtot Reinfelds bija uzdevis man. Biju nodomājis visu sākt lēnā garā, cenšoties iepazīties arī ar vecākiem, kas zēnus atveduši. Laikā, kad es vēl sasveicinājos un iepazinos ar vecākiem, pēkšņi Rullis nostājās zāles vienā galā un, izstiepis līmeniski kreiso roku, skaļā balsī gandrīz kā kāds vācu feldfēbelis komandēja zēnus stāties rindā. Visiem klātesošiem tas nāca kā pārsteigums. Zēni apklusa un palika stāvam, kur katrs bija, bet vecāki bija gandrīz vai ar vaļā mutēm. Visvairāk pārsteigts laikam biju es. Man nekas nebija zināms par Ruļļa ierašanos un arī nezināju, ka viņš ir ieradies. Viņa rīcība bija gluži pretēja tai, ko biju plānojis. Biju apskaities un aizvainots. Demonstratīvi atstāju telpu un savas domas par Ruļļa nekorekto rīcību pateicu arī Reinfeldam. Ne tajā dienā, ne arī vēlāk Rīgā Rulli vairs nesatiku.

Vēlāk, notikušo pārdomājot, man radās pārliecība, ka Rullis zināja, ko dara. Viņā, liekas, bija pārliecība, ka zēni bija nošķirami no vecākiem ātri un aši. LJO bija jākļūst par viņu militārās audzināšanas un organizēšanas sākumu. Viņiem pirms sava laika būs jācīnās pret boļševikiem, lai nacionālsociālistiskā Vācija varētu kādu dienu ilgāk dzīvot.

Pēc kara Rulli reiz satiku Vācijā, Detmoldā, Friškvelles nometnē, kur bija novietojusies Latviešu centrālā komiteja. Tur, būdams Latviešu Centrālās padomes sekretariāta vadītājs, dzīvoju arī es. Rullis bija atbraucis uz LCK savas nometnes darīšanās. Sasveicinājāmies, bet gandrīz ne vārda nepārmainījām. Liekas, abi bijām pārsteigti. Toreiz vēl nezināju, ka kara pēdējās dienās Berlīnē Rullis esot latviešu zēnus dedzīgi aicinājis cīnīties pret krieviem, bet pats ar koferi, no kura viņš nekad neesot šķīries, steidzīgi devies uz rietumiem. Tur Rullis LJO uniformu veikli apmainījis pret skautu vadītāja uniformu un smaidot sveicinājis ar uzvaru ienākušos sabiedroto karavīrus. Un tas bija latviešu jaunatnes augstākais vadītājs laikā, kad pie Berlīnes, viņa uzmudināti, krita latviešu zēni. Berlīnē kopā ar saviem LJO zēniem krita no ievainojuma vēderā arī mans labs draugs skolotājs Tālivaldis Krātiņš. Berlīne nebija tā vieta, kur šajā brīdī vajadzēja atrasties latviešu jauniešiem. Bet, ja nu viņi tur bija, tad Krātiņš savu pienākumu izpildīja līdz galam, ne tā kā Rullis.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!