• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.09.2008., Nr. 147 https://www.vestnesis.lv/ta/id/181393

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkurences padomes lēmums Nr.94

Par lietas neierosināšanu
Par Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 3., 6. un 7.punktā un 13. panta 2., 3., 4. un 5. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu valsts SIA "Autotransporta direkcija" darbībās

Vēl šajā numurā

23.09.2008., Nr. 147

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: MK pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

Veids: informācija

Numurs: 03/235 - 7174

Pieņemts: 10.09.2008.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr. 03/235 - 7174

Rīgā 2008.gada 10.septembrī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2007.gadā ir svītrojusi vairākas sūdzības no Tiesā izskatāmo lietu saraksta sakarā ar to, ka sūdzību iesniedzēji vairs nav vēlējušies turpināt savu iesniegumu izskatīšanu Tiesā. Tā 2007.gada 15.martā Tiesa pieņēma lēmumu lietā “Balabanovs pret Latviju”, 2007.gada 29.martā Tiesa pieņēma lēmumu lietā “Burcevs pret Latviju”, savukārt 2007.gada 8.februārī Tiesa pieņēma lēmumu lietā “Ševčenko pret Latviju”.

Nosūtām šos Tiesas lēmumus publicēšanai laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja vadītāja A.Rutka-Kriškalne

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums lietā “Jevgeņijs Balabanovs pret Latviju”1

Iesnieguma Nr.76856/01

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2007.gada 15.martā palātas sēdē šādā sastāvā: B.M. Zupančič, priekšsēdētājs, J. Hedigan, C.Birsan, A. Gyulumyan, E. Myjer, David Thor Bjorgvinsson, I. Ziemele, tiesneši, un M.S. Quesada, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas tika iesniegts 2001.gada 5.septembrī,

Ņemot vērā Tiesas lēmumu piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu un vienlaicīgi izvērtēt lietas pieņemamību izskatīšanai un lietu pēc būtības,

Ņemot vērā atbildētājas valdības iesniegtos komentārus,

Pēc apspriešanās pieņem sekojošu lēmumu:

 

FAKTI

Iesniedzējs ir Latvijas pilsonis, kurš dzimis 1977.gadā un dzīvo Rīgā.

Pušu iesniegtie fakti lietā var tikt apkopoti sekojoši.

 

1. Kriminālā tiesvedība pret iesniedzēju

2000.gada 15.martā policija aizturēja un apcietināja iesniedzēju, pie viņa atrodot marihuānu, heroīnu un amfetamīnu. Aiznākamajā dienā prokuratūra šīs vielas nosūtīja pārbaudei aizliegto narkotisko vielu glabātuves priekšniekam. Tajā pašā dienā iesniedzējs tika nogādāts pirmās instances tiesā, kas piemēroja viņam pirmstiesas apcietinājumu uz diviem mēnešiem.

2000.gada 15.maijā prokuratūra paziņoja par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un nosūtīja lietas materiālus iesniedzējam, lai viņš ar tiem iepazītos. 2000.gada 18.maijā lietas materiāli tika nosūtīti Rīgas apgabaltiesai. 2000.gada 29.maijā tiesnese prokuratūras savāktos pierādījumus uzskatīja par pietiekamiem un nolēma lietu nodot izskatīšanai. Ar šo pašu lēmumu tiesnese atstāja spēkā iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli, paturot viņu pirmstiesas apcietinājumā.

2000.gada jūnijā iesniedzējs izteica lūgumu tiesnesei šajā lietā atbrīvot to no apcietinājuma. 2000.gada 15.jūnija atbildes vēstulē lūgums tika noraidīts bez pamatojuma.

2000.gada jūlijā iesniedzējs rakstiski lūdza šai pašai tiesnesei pēc iespējas ātrāk viņu informēt par lietas izskatīšanu. Viņš arī lūdza atļauju piedalīties reliģiskajos dievkalpojumos Rīgas Centrālcietumā, kur viņš atradās apcietinājumā. Tiesnese viņam atbildēja, ka pirmās tiesas sēdes datums par lietas izskatīšanu pēc būtības vēl nav nozīmēts. Lūgumu piedalīties reliģiskajos dievkalpojumos viņa noraidīja bez pamatojuma. Tomēr pēc kāda laika, 2001.gada septembrī, cits tiesnesis sniedza iesniedzējam atļauju apmeklēt kapelu.

2001.gada septembrī iesniedzējs no jauna lūdza pieeju savas lietas materiāliem, sakarā ar iesniegumu, ko viņš vēlējās sūtīt uz Strasbūru. 2001.gada 13.septembrī viņam tika dota atļauja iepazīties ar savu lietu ar tulka palīdzību, kā arī iegūt materiālu kopijas. Iesniedzējam vajadzēja veiktās darbības apliecināt ar savu parakstu. Tomēr 2001.gada 25.septembrī viņš no jauna lūdza šādu piekļuvi materiāliem. Tiesnese pēc būtības atbildēja, ka viņš šīs savas tiesības jau ir izmantojis un ka atkārtoti iepazīties ar savu lietu viņš varēs pēc lietas izskatīšanas pēc būtības. Iesniedzējs uzsvēra, ka šī pieeja lietas materiāliem viņam ir nepieciešama sava iesnieguma pabeigšanai pirms tiesas sēdes. 2001.gada 26.oktobrī tiesnese atkārtoti sniedza pieeju lietas materiāliem.

2002.gada 22.martā pēc tieslietu ministra pieprasījuma Rīgas apgabaltiesa vērsās Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātā, lai tā varētu izlemt jautājumu par piekritības maiņu un lietas nodošanu citai apgabaltiesai lietas izskatīšanas paātrināšanas nolūkā. 2002.gada 23.aprīlī Krimināllietu tiesas palāta pieņēma lēmumu lietu nodot Latgales apgabaltiesai. Līdz ar to iesniedzējs tika pārvests uz Daugavpils cietumu, kas atrodas iepriekšminētās tiesas jurisdikcijas pilsētā.

2002.gada septembrī iesniedzējs sūdzējās par tiesvedības novilcināšanu Latgales apgabaltiesā, kura bija atbildīga par viņa lietas izskatīšanu. Tiesnesis viņam atbildēja, ka lietas parasti tiek izskatītas saskaņā ar to piereģistrēšanas kārtību un ka viņš šos noteikumus mainīt nevar.

Iesniedzēja lieta beidzot tika izskatīta 2002.gada 29.oktobra tiesas sēdē. Ar tajā pašā datumā pieņemto spriedumu apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, par ko viņš tika apsūdzēts, un viņam piesprieda divu gadu un astoņu mēnešu cietumsodu, mantas konfiskāciju un policijas kontroli uz vienu gadu. Papildus iesniedzējam tika piespriests samaksāt 75 latus par piešķirtā advokāta pakalpojumiem un 20 latus par tiesas izdevumiem.

2002.gada 15.novembrī, pilnībā izcietis piespriesto sodu, iesniedzējs tika atbrīvots. 2002.gada 3.decembrī viņš pārsūdzēja savu notiesājošo spriedumu apelācijas kārtībā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātai; šīs apelācijas sūdzības izskatīšanas rezultāts nav zināms.

 

2. Iesniedzēju apvainojoša publikācija un tās turpinājumi

2000.gada 3.maijā latviešu laikraksts krievu valodā publicēja rakstu par iesniedzēja apcietināšanu, kurā viņš tika parādīts kā pazīstams toksikomāns un kā vainīgais noziedzīgā nodarījuma veikšanā. Uzskatīdams sevi par cietušu no iepriekš minētās publikācijas, iesniedzējs vērsās pirmajā instancē Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā ar civilprasību pret laikraksta izdevēju par morālā kaitējuma atlīdzību. 2002.gada 12.septembrī šīs tiesas kancelejā viņš atstāja savu sākotnējo pieteikumu krievu valodā. 2002.gada 13.septembrī tiesa pieteikumu noraidīja, pamatojot, ka tas neatbilda vairākām formas prasībām, kuras noteiktas Civilprocesa likumā. Saskaņā ar tiesas teikto, iesniedzējam bija laiks līdz 2002.gada 10.oktobrim procesuālo nepil­nību novēršanai. Tomēr iesniedzējs norādītās nepilnības neizlaboja un viņa prasība tā arī netika izskatīta.

 

SŪDZĪBAS

1. Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzējs sūdzas par policijas darbinieku vardarbīgo attieksmi sava apcietinājuma un sākotnējo nopratināšanu laikā. Attiecībā uz šo pašu 3.pantu viņš sūdzas par neadekvātu medicīnisko aprūpi, ko viņš saņēma sava apcietinājuma laikā.

2. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 2.punktu, 6.panta 3.punkta a), b) un c) apakš­punktiem, iesniedzējs norāda uz savu pamattiesību pārkāpumiem apcietinājuma laikā. Jo īpaši viņš sūdzas par nespēju saņemt advokāta palīdzību, kā arī par to, ka visi lietas materiāli bija latviešu valodā, kuru viņš pārāk labi nepārvalda.

3. Iesniedzējs uzstāj, ka viņa aizturēšana un pirmstiesas apcietinājums bija nelikumīgi, tādā veidā pārkāpjot Konvencijas 5.panta 1.punktu. Turklāt, atsaucoties uz 5.panta 4.daļu, viņš norāda uz kontroles neesamību tiesā pār savu apcietinājumu.

4. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktu un 6.panta 1.punktu, iesniedzējs kritizē sava pirmstiesas apcietinājuma un kriminālprocesa ilgumu lietā.

5. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs norāda uz netaisnīgu kriminālprocesu pret viņu. Uz 6.panta 3.punkta b) apakšpunkta pamata iesniedzējs uzskata, ka viņam nav bijis atvēlēts “pietiekami daudz laika un iespējas, lai sagatavotos savai aizstāvībai”.

6. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 2.daļu, iesniedzējs norāda uz raksta publicēšanu, kas pēc viņa domām nopietni kaitēja viņa tiesībām uz nevainīguma prezumpciju.

7. Atsaucoties uz Konvencijas 9.pantu, iesniedzējs sūdzas par valsts varas iestāžu apmēram pusotra gada garumā sniegtiem atteikumiem, kuri viņam liedza piedalīties reliģiskajās aktivitātēs cietuma kapelā.

8. Visbeidzot, pamatojoties uz Konvencijas 14.pantu, iesniedzējs sūdzas par diskrimināciju uz valodas pamata. Viņš jo īpaši sūdzas par nespēju attiecīgajā tiesā panākt, lai laikraksts atlīdzinātu viņam morālo kaitējumu, pamatojoties uz to, ka viņa iesniegums bija viņa dzimtajā krievu valodā.

 

JURIDISKAIS ASPEKTS

Pašreizējais iesniegums tika iesniegts Tiesā 2001.gada 5.septembrī. Tas tika piereģistrēts 2001.gada 22.novembrī.

2004.gada 16.septembrī Tiesas nodaļas priekšsēdētājs nolēma iepazīstināt atbildētāju valdību ar iesniegumu, lūdzot sniegt rakstiskus komentārus par šīs lietas pieņemamību izskatīšanai un būtību.

2005.gada 14.martā Valdība iesniedza rakstiskus komentārus. 2005.gada 15.aprīlī Tiesas kanceleja nosūtīja vienu kopiju iesniedzējam, lūdzot sniegt komentārus līdz 2005.gada 6.jūnijam. Iesniedzējs uz to nav atbildējis, kā arī nav lūdzis termiņa pagarinājumu vai lietas izskatīšanas daļēju atlikšanu.

2006.gada 23.martā Tiesa nolēma piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu un vienlaicīgi izskatīt lietas pieņemamību izskatīšanai un būtību. Tiesas kanceleja par to informēja iesniedzēju ar 2006.gada 28.marta vēstuli, kurā viņam lūdza sniegt komentārus par lietas būtību un taisnīgu atlīdzību līdz 2006.gada 2.maijam. Iesniedzējs uz to nav atbildējis.

2006.gada 13.novembrī uz iesniedzēja norādīto adresi tika nosūtīta ierakstīta vēstule, ar kuru Tiesas kanceleja brīdināja iesniedzēju, ka, nesaņemot atbildi, var tikt piemērots Konvencijas 37.panta 1.punkta a) apakšpunkts, ar kuru Tiesa varētu svītrot iesniegumu no izskatāmo lietu saraksta. Šī vēstule atgriezās Tiesas kancelejā ar atzīmi “netika pieprasīta”.

Pamatojoties uz iepriekš minēto un saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta a) apakšpunktu, Tiesa uzskata par pamatotu secināt, ka iesniedzējs vairs nevēlas turpināt sava iesnieguma izskatīšanu. Tādējādi ir jāpārtrauc Konvencijas 29.panta 3.punkta piemērošana. Turklāt, saskaņā ar 37.panta 1.punktu in fine, lietā nav konstatēti vispārēja rakstura iemesli attiecībā uz Konvencijā garantēto cilvēktiesību ievērošanu, kas radītu nepieciešamību šī iesnieguma izskatīšanas turpināšanai.

Ņemot vērā šos iemeslus, Tiesa vienbalsīgi

 

Nolemj svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

 

Santiago Quesada

Boštjan M.Zupančič

Sekretārs

Priekšsēdētājs

1 Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums lietā “Aleksandrs BURCEVS pret Latviju” 1

(Iesniegums Nr.11249/03,
kuru iesniedzis Aleksandrs Burcevs pret Latviju)

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2007.gada 29.martā palātā, kas sastāv no B. Zupančič, priekšsēdētājs, C. Bîrsan, E. Fura-Sandström, David Thór Björgvinsson, E.Myer, I.Ziemele, I. Berro-Lefevre, tiesneši, un Ms.Naismith, nodaļas sekretāra vietnieks,

Ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas iesniegts 2003.gada 25.martā,

Ņemot vērā lēmumu piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu un izskatīt lietas pieņemamību izskatīšanai un tās būtību vienlaikus,

Ņemot vērā atbildētājas valdības iesniegtos komentārus un iesniedzēja atbildi,

Pēc apspriešanās pieņem sekojošu lēmumu:

 

FAKTI

Iesniedzējs Aleksandrs Burcevs ir Latvijas pilsonis, dzimis 1974. gadā un patlaban atrodas apcietinājumā Valmieras cietumā. Latvijas valdību (turpmāk – Valdība) pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

Lietas faktus, kā tos darījušas zināmus puses, var apkopot sekojoši.

Saskaņā ar Valdības iesniegtajiem dokumentālajiem pierādījumiem 2000.gada 13.novembrī plkst.12 dienā iesniedzēju aizturēja nenoskaidroti Jelgavas policijas darbinieki uz aizdomu pamata par sabiedriskās kārtības pārkāpšanu, huligānismu un miesas bojājumu nodarīšanu un slepkavību bez iepriekšēja nodoma, un viņš tika nogādāts Jelgavas policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Viņš tika nopratināts no 12.05. līdz 12.40. Saskaņā ar iesniedzēja apgalvojumu, pēc viņa apcietināšanas, tā vietā, lai dotos tieši uz policijas iecirkni, policijas darbinieki aizveda viņu uz mežu, kur viņi, pēc iesniedzēja apgalvojuma, viņu sita un draudēja, lai piespiestu viņu atzīties nodarījumā. Viens no policijas darbiniekiem, pēc iesniedzēja apgalvojuma, iesita iesniedzējam pa plaukstu un to salauza. Saskaņā ar dokumentālajiem pierādījumiem, kurus iesniegusi Valdība, plkst. 13.00 pēcpusdienā iesniedzējs tika nogādāts pie medicīnas eksperta, kas diagnosticēja vieglus miesas bojājumus un kreisās rokas sasitumu. Saskaņā ar iesniedzēja apgalvoto, viņš tika nopratināts vairākas stundas. Viņa rokas tika saslēgtas roku dzelžos un tur palika visu izmeklēšanas laiku, neraugoties uz iesniedzēja sūdzībām, ka viņam sāpēja kreisā plauksta. Iesniedzējam, pēc viņa apgalvojuma, piedraudēja, ka viņa atteikšanās atzīties radīs viņam pašam negatīvas sekas. Draudu un fizisko sāpju rezultātā viņš atzinās. Pēc tam iesniedzējs tika nogādāts uz Jelgavas pilsētas slimnīcu, kur tika veikts viņa kreisās plaukstas rentgena izmeklējums un tika atklāts plaukstas lūzums. Plauksta tika ieģipsēta. Slimnīcā tika konstatēts, ka iesniedzējs bija savainojis plaukstu 2000.gada 11.novembrī.

Iesniedzējs apgalvo, ka apstākļi īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, kurā viņš tika turēts līdz 2000.gada 28.decembrim, bija pielīdzināmi spīdzināšanai. Jo īpaši viņš apgalvo, ka apstākļi neatbilda nekādām sanitārām un higiēnas normām. Viņa ieģipsētā plauksta iekaisa aizturēšanas izolatorā esošo netīrumu dēļ. Aizturēšanas izolatora ārsts vienreiz nomainīja ģipsi un atteicās to mainīt atkārtoti vai dot kādas zāles, norādot, ka iesniedzējs pats ar nodomu sasmērē ģipša apsēju. Iesniedzēja lūgums sazināties ar viņa tuviniekiem, lai saņemtu nepieciešamās zāles, tika noraidīts bez jebkādas motivācijas.

2000.gada 28.decembrī iesniedzējs tika pārvests uz Rīgas Centrālcietumu.

Saskaņā ar Valdības iesniegtajiem dokumentālajiem pierādījumiem, 2001.gada 29.maijā un 1.jūnijā iesniedzējs vērsās pie Rīgas Centrālcietuma administrācijas ar lūgumu atļaut viņam apmeklēt cietuma baznīcu. 2001.gada augustā iesniedzējs tika iekļauts to personu sarakstā, kam bija atļauts apmeklēt cietuma dievkalpojumus un ticības mācības nodarbības. Rezultātā iesniedzējs 5 reizes piedalījās baznīcas dievkalpojumos un 10 reizes ticības mācības nodarbībās. 2001.gada 18.septembrī iesniedzējs tika nokristīts. 2001.gada 22. un 31.oktobrī iesniedzējs lūdza atļauju piedalīties baznīcas dievkalpojumos. Ievērojot šos lūgumus, iesniedzēju attiecīgi 25.oktobrī un 9.novembrī apmeklēja cietuma kapelāns.

2001.gada 31.oktobrī un 2002.gada 19.februārī iesniedzējs vērsās pie Rīgas Centrālcietuma administrācijas ar sūdzībām, ka viņš nebija saņēmis vairākas vēstules. Viņš tika informēts, ka viņa tiesības saņemt korespondenci nebija tikušas ierobežotas un ka viņam būtu nodotas vēstules, ja tādas būtu saņemtas.

2002.gada 24.oktobrī Jelgavas tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu sabiedriskās kārtības pārkāpšanā, huligānismā un miesas bojājumu nodarīšanā, kā arī slepkavībā bez iepriekšēja nodoma, un notiesāja viņu ar brīvības atņemšanu uz desmit gadiem. Izvērtējot iesniedzēja vainu, tiesa balstījās uz liecībām, kuras sniedza divi viņa līdzapsūdzētie tiesas laikā, kā arī liecībām, kuras bija snieguši desmit liecinieki, un kas tika pieņemtas pirmstiesas izmeklēšanas laikā, uz sešiem ekspertu atzinumiem, kā arī uz apjomīgiem dokumentāliem pierādījumiem. Iesniedzējs atzina savu vainu tikai daļēji, noliedzot liecības, kuras viņš bija sniedzis pirmstiesas izmeklēšanas laikā, jo tās, pēc viņa apgalvojuma, tika iegūtas fiziskas un morālas spīdzināšanas ceļā. Tiesa tomēr ņēma vērā iesniedzēja sniegtās
liecības pirmstiesas izmeklēšanas laikā, uzskatot, ka viņš tikai divas reizes tika nopratināts bez advokāta klātbūtnes, ka ne viņš, ne viņa advokāts nesūdzējās par policijas darbinieku rīcību pirmstiesas izmeklēšanas laikā un ka viņš bija parakstījis nopratināšanas protokolu bez jebkādiem iebildumiem.

Iesniedzējs spriedumu pārsūdzēja, lūdzot nodot lietu iztiesāšanai de novo. 2003.gada 13.februārī Zemgales apgabaltiesa atstāja spriedumu negrozītu, konstatējot, ka pirmās instances tiesa bija pamatīgi izanalizējusi esošos pierādījumus un bija nepārprotami norādījusi savā spriedumā, kurus faktus tā uzskatīja par pierādītiem, kā arī savu secinājumu iemeslus. Tā arī konstatēja, ka liecinieku nepiedalīšanās lietas izskatīšanā pirmās instances tiesā nepārkāpa iesniedzēja tiesības, jo liecinieku liecības, kas tika sniegtas pirmstiesas izmeklēšanas laikā, bija likumīgi un atbilstošā kārtībā apstiprinātas.

Visā lietas izskatīšanas laikā pirmās un otrās instances tiesās iesniedzēju pārstāvēja advokāts.

2002.gada 12.decembrī iesniedzējs tika pārvests uz Brasas cietumu.

2003.gada 28.februārī iesniedzējs vērsās pie Jelgavas policijas priekšnieka ar sūdzību, ka īslaicīgās aizturēšanas izolatora apstākļi bija antisanitāri, jo divām vai trim personām bija jāizmanto viena maza tualete, jo otrā – pēc izmēra lielāka – nedarbojās. Tālāk viņš sūdzējās, ka kamerās nebija pieejams ūdens un ka ūdens, ko viņš sev atnesa no tualetes, nebija vārīts. Viņš arī sūdzējās, inter alia, ka kamerās bija slikts gaiss, jo tajās nebija ventilācijas, ka nebija nodrošināta vieta pastaigām ārā, ka pamatā kamerās nebija apgaismojuma un ka pārtika bija ļoti sliktas kvalitātes.

2003.gada 11.martā Jelgavas policijas priekšnieks atbildēja uz iesniedzēja 2003.gada 28.februāra sūdzību, ka viņš bija informējis Valsts policiju par nepieciešamo renovāciju izmeklēšanas izolatorā, taču, tā kā finanšu līdzekļi netika piešķirti, renovācija nebija iespējama. Viņš arī informēja iesniedzēju, ka uzturs izmeklēšanas izolatorā tika nodrošināts Valsts policijas šim nolūkam piešķirto finanšu līdzekļu robežās (1,50 LVL vai aptuveni 2,12 EUR uz ieslodzīto dienā).

2003.gada 8.aprīlī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību, neizsaucot viņu uz tiesas sēdi.

2003.gada 22.aprīlī Valsts policija informēja iesniedzēju, ka tikusi veikta izmeklēšana sakarā ar policijas darbinieku iespējamo nelikumīgo rīcību. Izmeklēšana apstiprināja, ka medicīnas eksperta diagnozē tika konstatēti viegli miesas bojājumi un kreisās plaukstas trauma, kas varēja rasties kautiņa rezultātā, kurā iesniedzējs bija iesaistīts 2000.gada 8.novembrī. Bez tam, kā tas tika norādīts Jelgavas tiesas 2002.gada 24.oktobra spriedumā, nav pamata ticēt iesniedzēja apgalvojumiem, ka policijas darbinieki viņu pakļāva morālai un fiziskai spīdzināšanai, jo ne iesniedzējs, ne viņa aizstāvis nebija sūdzējušies par šīm nelikumīgajām darbībām pirms lietas izskatīšanas tiesā.

 

SŪDZĪBAS

1. Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzējs sūdzējās, ka pirmstiesas izmeklēšanas nopratināšanas laikā un viņa apcietinājuma laikā īslaicīgās izmeklēšanas izolatorā viņš tika pakļauts morālai un fiziskai spīdzināšanai.

2. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu un 3.(d) pantu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņam tika liegta taisnīga tiesa, it īpaši tādēļ, ka lieciniekus, kas bija devuši liecības pirmstiesas izmeklēšanas laikā, pirmās un otrās instances tiesas neizsauca uz tiesu, un tādēļ, ka viņš nebija izsaukts uz lietas izskatīšanu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 8.panta 1.punktu, ka viņa apcietinājuma laikā Rīgas Centrālcietumā tika pārkāptas viņa tiesības uz saraksti.

4. Atsaucoties uz Konvencijas 9.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņam nezināmu iemeslu dēļ viņam tika liegta iespēja apmeklēt Centrālcietuma baznīcu.

5. Atsaucoties uz Konvencijas 14.pantu, iesniedzējs sūdzējās, ka Latvijas cietumu ārsti bija izturējušies pret viņu diskriminējoši.

 

TIESĪBU NORMAS

2006.gada 27.februārī Tiesas palātas priekšsēdētājs nosūtīja Valdības komentāriem iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 3.pantu un 9.panta 1.punktu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 54.punkta 2.(b) apakšpunktu.

Savā 2006.gada 5.decembra vēstulē iesniedzējs informēja Tiesu, ka viņš saņēmis un izlasījis Valdības komentārus un pieprasīja kompensāciju 44 609 LVL apmērā.

Savā 2007.gada 20.februāra vēstulē iesniedzējs lūdza izbeigt tiesvedību Tiesā un iznīcināt viņa iesniegumu. Viņš paziņoja inter alia, ka turpmāka tiesvedība būtu bezjēdzīga, jo Tiesa nenodrošināja viņam “advokātu” un tulku. Ievērojot to, ka viņš bija sācis ticēt Dievam, iesniedzējs piedeva Latvijas valdībai, tās ierēdņiem un personām, kas nodarīja viņam pāri. Viņš lūdza iznīcināt viņa lietas materiālus un lūdza viņam piedot laiku, kas tika veltīts viņa lietai.

Ievērojot iesniedzēja lūgumu izbeigt tiesvedību un ievērojot Konvencijas 37.panta 1.(a) apakšpunktu, Tiesa konstatē, ka iesniedzējs nevēlas turpināt viņa iesnieguma izskatīšanu. Vēl jo vairāk, saskaņā ar 37.panta 1.punktu in fine Tiesa nekonstatē nekādus vispārēja rakstura iemeslus attiecībā uz Konvencijā un tās Protokolos noteikto cilvēktiesību ievērošanu, lai turpinātu šī iesnieguma izskatīšanu. Tādējādi Konvencijas 29.panta 3.punkta piemērošana lietā ir izbeidzama.

Šo iemeslu dēļ Tiesa vienprātīgi

Nolemj svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

 

Santiago Quesada

Boštjan M.Zupančič

Sekretāra vietnieks

Priekšsēdētājs

1 Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums lietā “Vitālijs ŠEVČENKO pret Latviju” 1

(Iesniegums Nr.76904/01,
kuru iesniedzis Vitālijs Ševčenko pret Latviju)

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2007.gada 8.februārī palātas sēdē šādā sastāvā B. M. Zupančič, priekšsēdētājs, J. Hedigan, C. Bîrsan, E.Fura-Sandström, A. Gyulumyan, David Thór Björgvinsson, I. Ziemele, tiesneši, un S. Quesada, nodaļas sekretārs,

ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kurš iesniegts 2001.gada 10.oktobrī,

ņemot vērā Tiesas lēmumu piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu un izskatīt iesnieguma pieņemamību izskatīšanai un lietu pēc būtības vienlaicīgi,

ņemot vērā valdības iesniegtos komentārus,

pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

 

FAKTI

Iesniedzējs ir Igaunijas pilsonis, kas dzimis 1967.gadā. Datumā, kad Tiesa saņēma iesniedzēja pēdējo vēstuli, viņš dzīvoja Kohtla-Järve (Igaunija). Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāv I.Reine.

Lietas faktus, kā tos ir darījušas zināmas puses, var apkopot sekojoši.

2001.gada 6.februārī, laikā, kad iesniedzējs atradās Latvijā, Latvijas policija viņu aizturēja, ievietoja īslaicīgās aizturēšanas izolatorā sakarā ar aizdomām par zādzību ar ielaušanos izdarīšanu. 2001.gada 9.februārī iesniedzējs tika nogādāts piekritīgajā tiesā, kura viņam piemēroja pirmstiesas apcietinājumu. 2001.gada 9.martā prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību par iepriekš minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.

Pirms sākotnējās apsūdzības uzrādīšanas iesniedzējs lūdza advokāta un tulka palīdzību; jo īpaši viņš uzsvēra, ka viņš nesaprot latviešu valodu, kas bija valoda, kurā bija uzrakstīts apsūdzības raksts. Par apsūdzību atbildīgais prokurors noraidīja šos lūgumus, pēc kā iesniedzējs atteicās parakstīt apsūdzības rakstu.

Nedaudz vēlāk iesniedzējs lūdza prokuroram atļauju rakstīt savai ģimenei un saņemt no viņiem vēstules. Šajā sakarā viņš uzsvēra, ka laikā, kamēr viņš atradās cietumā, viņa sievai piedzima meita, kuru viņš nekad nebija redzējis. Šis lūgums tika noraidīts. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, viņš atkārtoja šo lūgumu vairākas reizes procesa laikā, bet prokurors to noraidīja, tā arī nesniedzot tam pamatojumu.

Pēc tam ar vairākiem viens otram sekojošiem lēmumiem pirmstiesas apcietinājums tika pagarināts līdz 2002.gada 29.janvārim. Visos šajos lēmumos ir lietots viens un tas pats standarta pamatojums, kas satur pirms­tiesas apcietinājuma piemērošanas kritēriju, kas norādīti likumā, uzskaitījumu.

Tikmēr 2001.gada 23.aprīlī iesniedzēja ģimene nozīmēja advokāti I.K. nolūkā pārstāvēt iesniedzēju šajā kriminālprocesā. No šī brīža iesniedzējs pirmo reizi varēja saņemt aizstāvja palīdzību. Jebkurā gadījumā, atbilstoši iesniedzēja teiktajam, viņa aizstāvim nebija pieejams neviens lietas materiālos esošs dokuments pirms izmeklēšanas pabeigšanas.

Pa to laiku 2001.gada 30.maijā prokuratūra papildināja iesniedzējam uzrādīto apsūdzību; kopumā prokuratūra viņu apsūdzēja sešu dzīvokļu apzagšanā. Iesniedzējs neatzina šīs apsūdzības un uzskatīja sevi par nevainīgu.

Tajā pašā dienā, 2001.gada 30.maijā, iesniedzējs iesniedza sūdzību par prokuroru, kurš bija atbildīgs par viņa lietas izmeklēšanu. Šajā sakarā viņš uzsvēra divus savu pamatprocesuālo tiesību pārkāpumus, ko, iespējams, bija izdarījis šis prokurors: pirmkārt, faktu, ka viņam netika nodrošināta aizstāvja palīdzība no viņa apcietināšanas brīža, vai to, ka viņa ģimene netika informēta par to, lai tā atrod aizstāvi, un, otrkārt, atteikumu viņam sarakstīties ar savu ģimeni un, jo īpaši, ar sievu.

Šo sūdzību nekavējoties izskatīja Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors, kas ar tajā pašā dienā datētu lēmumu to noraidīja. Attiecībā uz aizstāvja palīdzību virsprokurors atzīmēja, ka no 2001.gada 23.aprīļa iesniedzējam bija advokāts. Kas attiecas uz otro sūdzību, virsprokurors atgādināja, ka šajā procesa stadijā atļaujas sniegšana apcietinātā sarakstei bija pakļauta par lietu atbildīgā prokurora rīcības brīvībai un ka šajā lietā prokurors bija rīkojies savas kompetences ietvaros. Lēmumā bija norādīts, ka virsprokurora lēmumu var pārsūdzēt Ģenerālprokuratūrā; tomēr iesniedzējs neizmantoja šo iespēju.

2001.gada 22.decembrī prokuratūra pabeidza lietas izmeklēšanu un nosūtīja lietas materiālus iesniedzējam un viņa advokātam. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam pēdējo septiņu mēnešu laikā vienīgie policijas un prokuratūras veiktie izmeklēšanas pasākumi bija divas personu un lietisko pierādījumu formālas atpazīšanas, kā arī vairāku personu nopratināšana, kuras jau bija nopratinātas procesa sākumā. Tomēr iesniedzējs norāda, ka izmeklētāji bija apkopojuši 121 (sic) ekspertīžu atzinumus.

Iesniedzējs palika pirmstiesas apcietinājumā līdz 2002.gada 18.septembrim. Ar 2002.gada 18.septembrī pieņemtu spriedumu Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā un notiesāja viņu ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.

2003.gada 6.februārī viņš tika atbrīvots pēc pilnīgas soda izciešanas.

 

SŪDZĪBAS

Atsaucoties uz Konvencijas 5.pantu, iesniedzējs sūdzas par nepamatotu viņa turēšanu apcietinājumā, pamatojot ar iemesliem, kurus viņš uzskata par nepietiekamiem. Konkrētāk, atsaucoties uz 5.panta 4.punktu, viņš apgalvo, ka Latvijas tiesu sniegtais pamatojums viņa turēšanai apcietinājumā bijis pārāk nepilnīgs un pierādījis efektīvas izmeklēšanas trūkumu attiecībā uz šīs apcietināšanas likumīgumu un pamatotību.

Vispārīgā veidā viņš sūdzas par to, ka veids, kādā apelācijas instances tiesa izskatīja viņa sūdzības, nav uzskatāms par 5.panta 4.punktā paredzēto efektīvo tiesas kontroli.

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzas par viņa lietu izmeklējošā prokurora atteikumu atļaut viņam sarakstīties ar ģimeni un, jo īpaši, ar sievu. Tāpat viņš sūdzas par to, ka viņš nevarēja satikties ar savu ģimeni cietumā.

 

JURIDISKAIS ASPEKTS

Šis iesniegums tika iesniegts Tiesā 2001.gada 10.oktobrī. 2001.gada 23.novembrī tas tika reģistrēts.

2004.gada 16.septembrī attiecīgās Tiesas nodaļas priekšsēdētājs nosūtīja Valdībai iesniedzēja iesniegumu, aicinot Valdību iesniegt rakstveida komentārus par sūdzību pieņemamību izskatīšanai un to būtību. Tajā pašā datumā iesniegums tika nosūtīts arī Igaunijas valdībai, lai tā varētu realizēt savas tiesības iesaistīties trešās puses statusā saskaņā ar Konvencijas 36.panta 1.punktu un Tiesas Reglamenta 44.punktu. 2004.gada 20.decembrī Igaunijas valdība informēja Tiesu, ka tā nevēlas iesaistīties šajā lietā trešās puses statusā.

2005.gada 28.februārī Valdība iesniedza rakstveida komentārus. 2005.gada 15.aprīlī Tiesas sekretariāts nosūtīja vienu to kopiju iesniedzējam, aicinot viņu iesniegt savus atbildes komentārus līdz 2005.gada 6.jūnijam. Iesniedzējs neatbildēja, nedz arī lūdza pagarināt noteikto termiņu.

2006.gada 23.martā Tiesa nolēma piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu un izskatīt vienlaikus lietas pieņemamību izskatīšanai un tās būtību. Ar 2006.gada 28.marta vēstuli Tiesas sekretariāts iesniedzēju par to informēja un aicināja iesniegt komentārus par lietas būtību un taisnīgu atlīdzību līdz 2006.gada 2.maijam. Iesniedzējs uz šo uzaicinājumu nesniedza atbildi.

Ar 2006.gada 13.novembra ierakstītu vēstuli, kura tika nosūtīta uz adresi, ko iesniedzējs līdz šim bija norādījis, sekretariāts vērsa viņa uzmanību uz faktu, ka atbildes nesaņemšanas gadījumā Tiesa varētu svītrot šo iesniegumu no izskatāmo lietu saraksta, piemērojot Konvencijas 37.panta 1.punkta a) apakšpunktu. Šī vēstule tika nosūtīta atpakaļ uz sekretariātu ar atzīmi “netika pieprasīta”.

Ņemot vērā iepriekšminēto un saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta a) apakšpunktu Tiesa uzskata, ka iesniedzējs nevēlas turpināt sava iesnieguma izskatīšanu. Tādējādi ir jāpārtrauc Konvencijas 29.panta 3.punkta piemērošana un jāsvītro iesniegums no izskatāmo lietu saraksta. Turklāt, saskaņā ar 37.panta 1.punktu in fine, Tiesa nekonstatē vispārēja rakstura iemeslus attiecībā uz Konvencijā garantēto cilvēktiesību ievērošanu, kas radītu nepieciešamību turpināt šī iesnieguma izskatīšanu.

Ņemot vērā iepriekšminēto, Tiesa vienbalsīgi

 

Nolemj svītrot šo iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

 

Santiago Quesada

Boštjan M.Zupančič

Sekretārs

Priekšsēdētājs

1 Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!