Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Bez miljona nav ko sākt. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.09.1999., Nr. 313/316 (1773/1776) https://www.vestnesis.lv/ta/id/18091

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vilhelms Mihailovskis: manas 1999. gada 365 dienas

Vēl šajā numurā

24.09.1999., Nr. 313/316 (1773/1776)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Bez miljona nav ko sākt

PUMPENS.JPG (17393 BYTES) Molekulārbiologs Pauls Pumpēns:

"Cilvēku nelaime slēpjas tai apstāklī, ka viņi nevēlas sēdēt vietā, kur viņi vislabāk iederas. Tā sacīja Paskāls… Tagad raksta traktātus un tā sauktos zinātniskos lieldarbus, kuros tiek apšaubīts viss. Pēkšņi ir izrādījies, ka nekas vairs neesot pareizi, visam jābūt citādi. Ūdens glāzē peldot mazi zvēriņi, kurus agrāk neviens nav redzējis; sifiliss esot parasta slimība, nevis Dieva sods; un Dievs nemaz neesot radījis pasauli septiņu dienu laikā, bet gan daudzos miljonos gadu, ja vien vispār ir bijis kāds pasaules radītājs… Visās malās tiek jautāts, urbināts, pētīts, okšķerēts, eksperimentēts. Vairs nepietiek ar to, ka tiek pateikts, ka ir tā, kā ir, viss ir jāpierāda ar liecību vai kādu smieklīgu mēģinājumu palīdzību."

Patriks Zīskinds "Parfīms"

Biogrāfija:

Pauls Pumpēns. Dzimis 1947.gada 21.oktobrī.

1970 — beidzis Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti.

Specialitāte — bioķīmija.

1970 — 1973 — mācās aspirantūrā profesora Elmāra Grēna vadībā.

1975 — aizstāvēta bioloģijas zinātņu doktora disertācija

"RNS saturošo bakteriofāgu replikācijas regulācija".

1976 — Vissavienības komjaunatnes prēmija (kopā ar Viesturu Baumani).

1988 — bioloģijas zinātņu doktora disertācija "Cilvēka hepatīta B vīrusa

genoma struktūra un ekspresija".

1988 — LZA prēmija.

1989—1990 — Proteīnu inženierijas laboratorijas vadītājs

LZA Organiskās sintēzes institūtā.

1992 — LZA īstenais loceklis.

1997 — D.H.Grindeļa medaļa.

1991 — 1993 — Proteīnu inženierijas laboratorijas vadītājs LZA&

LU Molekulārās bioloģijas institūtā (tagad LU Biomedicīnas pētījumu centrs).

1993 — profesors.

1998 — ASV patents.

Pavisam 24 PSRS autorapliecības, 8 VFR patenti. Galvenie zinātniskās darbības virzieni: gēnu, proteīnu inženierija; molekulārā imunoloģija un šūnu bioloģija.

Autoritātes:

Profesors Elmārs Grēns.

Rakstnieks Patriks Zīskinds.

Arhitekts Antonio Gaudi.

Atziņas:

Ultra posse nemo obligatur

(Nevienu nedrīkst piespiest darīt kaut ko pāri spēkiem).

Kāpēc izvēlējāties bioloģiju?

— Īstenībā es neesmu nekāds biologs, molekulārbiologs ir pavisam kas cits. Ārzemēs molekulārbioloģijā darbojas galvenokārt cilvēki ar medicīnas izglītību, fiziķi, ķīmiķi un gandrīz nekad — klasiskie biologi. Molekulārās lietas arī augstskolās vairāk ir saistītas ar medicīnu un ķīmiju. Latvijā Bioloģijas fakultāte par molekulārā virziena šūpuli kļuva, tā sakot, ar vēsturiskās nejaušības precizitāti. Jo tieši te bijusī politiskā iekārta ļāva mūsu molekulārbioloģijas pamatlicējam un manam (un daudzu, daudzu citu) skolotājam Elmāram Grēnam nostabilizēties par molekulāro dzīvības pamatu pasniedzēju. Tagad viņam tie būs jau gandrīz pilni 30 gadi…

Es beidzu skolu 1965.gadā, bet molekulārbioloģiju atļāva 1963. gadā. Tad tolaik vēl varenajā padomju valstī, kas cēla komunismu, sāka parādīties pirmās no angļu valodas tulkotās grāmatas, kur gēni un hromosomas figurēja jau ārpus buržuāziskās pseidozinātnes atmaskošanas. Mūs, augstāko klašu visziņus, ģenētika, nukleīnskābes, proteīni vienkārši magnetizēja, kā tagad joga, budisms vai karatē. Likās, tūlīt kaut kas būs, tūlīt cilvēce tiks galā ar mūžseno dzīvības noslēpumu. Vai jums ir pazīstama tāda noslēpumainas dēkas nenovēršamības sajūta? Salda un vilinoša? Varu apgalvot, ka tieši tāda kutināja mūsu augošos nervus.

 

"Viņš neizskatījās nekā īpaši, ne labi, ne arī pārāk briesmīgi. Viņš nebija padevies augumā, bija mazliet greizs, sejai pietrūka izteiksmes, bet viņš izskatījās kā tūkstošiem citu cilvēku. Ja viņš tagad izietu uz ielas, neviens negrieztos apkārt, lai viņu aplūkotu."

Patriks Zīskinds "Parfīms"

Bet pa to laiku, 1964. gadā (man toreiz gan, kā jūs saprotat, nezinot) Elmārs Grēns nodibināja molekulārbioloģijas grupu, vienu no pirmajām tālaika PSRS, vienu no spēcīgākajām un ar ilgu mūžu, kā izrādījās vēlāk. To pašu, ko tagad jau plaša pasaule pazīst kā Rīgas vai Grēna molekulārbioloģijas skolu. Bet tajā pašā 1964. gadā (man zinot) nodibināja jeb, pareizāk, atjaunoja Latvijas universitātes Ķīmijas fakultāti, un tās pirmais dekāns Gunārs Slaidiņš ierosināja tādu specialitāti kā bioķīmija. Atceraties: plus visas zemes ķimizācija? Jau bija sākts domāt par kadriem topošajai Olainei. Un tur solīja mācīt par tikko atļautām lielmolekulām: fascinējošiem gēniem no to materiālajiem nesējiem — nukleīnskābēm un to tik daudzsejainiem produktiem — proteīniem. Nav nekāds brīnums, ka es iestājos Ķīmijas fakultātē. Kādu brīdi tomēr vēl sapņoju par arhitektūru. Ja man būtu kaut minimāls zīmētāja talants un vairāk attīstīta fantāzija, es tagad projektētu pseidojūgendstila vasarnīcas kāpu joslā.

Mans liktenis izšķīrās 1967. gadā, kad mums iesākās nukleīnskābju un proteīnu kurss. To atnāca pasniegt trīsdesmitgadīgs Latvijas Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūta nukleīnskābju pētījumu grupas vadītājs, jaunā zvaigzne (bez pēdiņām) E.Grēns. Viņa vēriens bija fantastisks, darbaspējas — unikālas, fantāzija un idejas — tam laikam vienkārši grandiozas. Jau 1964.gadā Grēns bija plānojis mazākās dzīvās radības — vīrusa pilnas genoma struktūras noteikšanu. Atgādināšu, ka tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, ir īstais pilnu genomu ražas laiks. Tāpēc nav brīnums, ka Grēns ir un paliek mana pirmā un galvenā autoritāte. Nav arī brīnums, ka jau pēc īsa brīža es strādāju kā māceklis viņa grupā. Pipeti turēt rokās man mācīja jauns molekulārbioloģijas enciklopēdists, Grēna tuvākais skolnieks Guntis Rozentāls. Bet tematika, Grēna grupas darba tematika bija "Cjplfybt gjuhfybxys[ ajhv ;bpyb"! (Izveidot dzīvības robežformas. Krievu val.)

Arī viss Solomona Hillera Organiskās sintēzes institūts (OSI) visumā bija pasakains, uz brīnuma robežas, PSRS atvērtais logs uz Eiropu. Tas ne tikai atradās pie "Teikas", bet pats bija teiku apvīts. Tieši te notika padomju zinātnes laikmetu grieži: pasaules IUPAC (Starptautiskā tīrās un lietišķās ķīmijas savienība) kongress 1970. gadā, jau "manā laikā". Kongresa laikā es aizstāvēju savu diplomu. To recenzēja cits Grēna skolnieks, grupas patrīcijs (jo strādāja tajā kopš dibināšanas) Valdis Bērziņš. Cilvēks, ar ko mēs strādāsim kopā ilgus gadus. Profesors Valdis Bērziņš, kas mūs pagājušajā gadā atstāja, jo visus spēkus izsūca cīņa, daudz vairāk nekā zinātne, cīņa par tiesībām strādāt labu darbu un mācīt to citiem.

Tātad es biju viens no tiem studentiem, kam bija laime klausīties Grēna pirmās lekcijas, pirmās profesionālās molekulārbioloģijas lekcijas, Latvijā. Lekcijas bija aizraujošas pēc formas un vienkārši spīdošas pēc satura — studentu vērtējumā, bet studenti ir visnežēlīgākā tauta. Tie, protams, nebija studenti, kas Grēnam piešuva buržuāzisko nacionālismu un pēc gada izsvieda viņu no Ķīmijas fakultātes. Ja tas nebūtu noticis, Ķīmijas fakultāte būtu kļuvusi par visas turpmākās molekulārbioloģijas perēkli. Kaut vēl ilgi Organiskās ķīmijas katedras vadītājs profesors Voldemārs Grīnšteins, arī OSI cilvēks, centās Grēnu atgūt, pat līdz kompartijas Centrālajai komitejai (!) aizgāja, stafeti bija lemts pārņemt Bioloģijas fakultātei. Beidzās ar to, ka studenti, kas turpmāk nāca pie mums strādāt, bija biologi, nevis ķīmiķi. Ķīmijas fakultāte no mums attālinājās. No "īstiem" ķīmiķiem pie mums strādāja mans draugs Aleksandrs Cīmanis, ķīmiķis organiķis, kas 70. gadu beigās pārkvalificējās par vienu no gudrākiem Latvijas gēnu inženieriem. Ar institūta un "Grindeksa" kolēģiem Aleksandrs Cīmanis palaida pirmo "smagās" gēnu biotehnoloģijas procesu Austrumu blokā – cilvēka interleikīna 2 ražošanu.

Tā nu tagad mūsu Biomedicīnas centrs, Grēna katedra un visa molekulārpedagoģija attīstās Latvijas Universitātes un Bioloģijas fakultātes paspārnē. Ir sava pretruna starp topošo biologu zaļo domāšanu un molekulu kristālskaidro loģiku. Es gan vienmēr esmu uzskatījis, ka visu izšķir nevis izglītības iestādes nosaukums, bet cilvēki, kas veido tās atmosfēru. Jo īstenībā vajag iemācīt (un iemācīties) tikai vienu lietu — domāt, pārējais nāks pats: strādājot mācoties un mācoties strādājot. Un Grēns mācīja un māca domāt. Protams, mums ir arī cilvēki, kas beiguši Politehniskā institūta Ķīmijas fakultāti, žēl, ka maz mediķu — tas nekādi neatbilst pašreizējai pasaules tendencei molekulārās lietās.

— Kāpēc mediķi nenāk pie jums?

— Nāk! Labākie mediķi (joks, protams). Tāds ir profesors Viesturs Baumanis. 1976. gadā mēs ar viņu ieguvām tā laika nopietnāko balvu jauniem zinātniekiem, Vissavienības komjaunatnes prēmiju! Kādā supervalstiskā līmenī tas toreiz notika! Zinātnes prestižs patiešām bija augsts, to nevar noliegt.

Aktīvu mediķu spēku ienākšanu molekulārzinātnē pašlaik Latvijā kavē mūsu nabadzība un mums atvēlētā pāriju loma sabiedrībā. Normālam cilvēkam grūti izšķirties par zinātni, sevišķi, ja viņš ir jauns un spēcīgs un viņam ir vaļā citas, materiāli labāk nodrošinātas durvis. Nav jāaizmirst arī tas, ka tradicionāli mūsu medicīniskā izglītība vienmēr ir bijusi vērsta uz praktisko ārstu sagatavošanu. Ceru, ka tagadējā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte gūs panākumus pievilcīgā zinātniskuma tēla radīšanā. Bet tā laikam ir atsevišķa saruna — par to, kāds pie mums ir zinātnes prestižs un perspektīvas.

— Kādas tad tās ir?

— Atbildot skarbi, varētu teikt — nekādas. Cerības stariņš vienmēr paliek, kaut ar katru neatkarības gadu kļūst vājāks. Mēs tomēr cīnāmies, kā redzat, nekur neesam aizbraukuši, jau astoņus gadus plēšamies. 1991.gadā sauklis bija tāds: paies trīs gadi, un viss būs o’kay , trīs gadus vajag noturēties. Trīs gadus noturējāmies, bet labāk nekļuva. Kļuva sliktāk. Triju Baltijas valstu starpā iesākās gandrīz vai ģenētiska šķelšanās. Igaunija un Lietuva sāka mūs strauji apdzīt valdošo šķiru izpratnes un atvēlamo līdzekļu ziņā. Tur zinātne ir stabilizējusies, sevišķi Igaunijā, atguvusi savu pelnīto prestižu un līdz ar to arī pievilcību jaunatnes acīs. Un ne jau tāpēc, ka tur zinātnieki būtu daudz gudrāki par mums. Normāls nacionāls zinātnes finansējums ne tikai nodrošina intensīvu starptautiskās naudas ieplūšanu, bet ir ļoti svarīgs veselīgai nācijas pašapziņai, tās nākotnei. Tagad tikai nelabojams optimists tic tam, ka pie mums kļūs labāk, tagad būs grūti pārvarēt izveidojušos zinātnieku—sērdienīšu stereotipu. Ne jau velti zinātnes vārds izzudis no oficiāliem partiju un valdību dokumentiem.

Latvijā veidojas apburtais loks. Jaunatne nenāk zinātnē zemā sabiedriskā, materiālā un morālā prestiža dēļ. Talantīgākie jaunieši, kas aizbraukuši un pastrādājuši ārzemēs slavenajās laboratorijās, tiek no šejienes automātiski izstumti, jo viņiem nav darba vietu, kur atgriezties. Ja nu par ierēdņiem. Gudru cilvēku trūkums un prasību pazemināšanās stimulē provinciālismu, vietējo mafiju un pat mafijiņu rašanos. Tās nekad nebūs ieinteresētas, lai tur kādi baigi gudrie no ārzemēm atbrauktu un izjauktu kluso pašmāju problēmu urbināšanu ar pašmāju metodēm. Un tas jau ir totāla pagrimuma sākums, kur katrs ķēdes posms velk aiz sevis nākamo. Kā redzat, es ļoti pesimistiski raugos uz zinātnes nākotni mūsu valstī. Bet: katrā valstī Hamleta jautājums skan citādi. Tā — ģeniālais Staņislavs Ježi Lecs.

"Viens karakuģis maksā 300 000 livru, un tie jāizdod tikai tādēļ, lai šo kuģi piecu minūšu laikā nogremdētu ar vienu zalvi, bet tas jākompensē nabaga nodokļu maksātājiem. Desmito daļu (mums pusi —

PP ) visu ienākumu pieprasa finansu ministra kungs, un tas ir izputinoši, pat ja to nemaksā, jo šāda iedoma pati par sevi ir maitājoša."

Patriks Zīskinds "Parfīms"

— Bet jūs taču savam centram esat dabūjis nopietnu Eiropas finansējumu.

— Tas ir mūsu pesimisma vājais punkts. Mēs plinti krūmos vēl nemetam, neraugoties uz to, ka jebkurš starptautisks finansējums, vienkāršoti runājot, ir maza nauda par lielu darbu. Jeb, precīzāk, neliela piedeva nacionālajam finansējumam konkrētu darbu izpildei. Izdzīvot tikai no starptautiskās naudas nevar, pamats jānodrošina šeit uz vietas. Padomju savienībā mēs paredzējām mūsu projektos, ka radīsim pograņičnije formi žizņi , noteiksim cilvēka genoma struktūru utt. Mēs apzinājāmies, ka neradīsim to visu gada vai divu, vai pat vairāku gadu laikā. Tā bija sava veida intelektuāla spēle, specifiska fundamentālo pētījumu eksistences forma. Ar laiku prasības kļuva daudz konkrētākas, radās modernā biotehnoloģija. Fundamentālai zinātnei vajadzēja mimikrēt tās krāsās. Un mēs patiešām radījām reālus gēnu inženierijas produktus medicīnai. Bet mums nevajadzēja ražot tik daudz papīra masas, kā tas jau tolaik bija Rietumvalstīs un kā tas ir tagad pie mums ar starptautisko projektu rakstīšanu. Mēs esam spiesti rakstīt milzīgus projektu blāķus, prasot visumā pieticīgu naudiņu. Bet par šo pieticīgo naudiņu mums jāizdara viss, kas tur rakstīts, līdz pēdējam punktam. Jo starptautiskā finansējuma būtība un sūtība ir vairāku valstu spēku apvienošana kādas smagas problēmas kopīgai risināšanai. Ar nosacījumu, ka valstis, valdības, nacionālie resursi nodrošina pašus pamatus, t.s. bāzes finansējumu. Lai būtu darbspējīgas laboratorijas, nodrošinātas ne tikai ar kurināšanu un ūdeni, bet arī ar modernu aparatūru, lai pamatpersonālam būtu nodrošināta alga, kas nav nabadzības pabalsta līmenī. Vārdu sakot, mums, kā starptautiskā projekta subjektam, ar savu parakstu jāapstiprina, ka mums ir viss, lai mēs varētu veikt plānotos darbus atbilstošā līmenī. Ja jūs to neparakstīsit, tad jūsu pieteikumu nepieņems. Starptautiskais finansējums nav paredzēts ilgtermiņa lietošanas aparatūras iegādei vai mūsu infrastruktūras uzlabošanai. Ja mēs kādam pateiksim: mums ir grūtības institūtā, tad Eiropa finansējumu pārtrauks bez vilcināšanās. Reiz es tādu kļūdu pieļāvu. Devējs uzreiz teica burtiski tā: "Ko, jums tur kaut kā trūkst?! Tad jūs nevarat pildīt šo darbu! Beidzam šo lietu." Visa infrastruktūra mums jānodrošina uz vietas. Jā, dārgi! Bet citādi jūs nevarat iesaistīt jaunatni un nodrošināt nepieciešamo pēctecību un nākotnes perspektīvu. Un jūs maksāsit vienu reizi vai nedaudzas reizes, jo pēc tam jau jūsu panākumu sabiedriskais prestižs un starptautiskie kontakti strādās jūsu labā.

Atsevišķas sarunas temats ir kritiskā masa, kas nepieciešama, lai kāds virziens varētu pastāvēt. Noteikti jābūt kādai kritiskajai masai gan līdzekļos, gan institūtu lielumos. Piemēram, mūsu Biomedicīnas centrs — vēl pietiekami liels pašreizējam Latvijas mērogam, bet jau tagad manāma neizbēgama tematikas sašaurināšanās. Saglabājas grupas un virzieni, kas sīvā cīņā izplēsuši kādu starptautisko grantu. Bet tām sāk trūkt vietējās konkurences, zinātniskās vides, metodiskās un idejiskās daudzveidības.

Nevar pastāvēt kaut kas ellīgi labs bez kāda stabila viduslīmeņa. Šajā ziņā, manuprāt, ir ļoti svarīgi izšķirties un izbeigt pusnosprāgušu pseidozinātnisku iestāžu vilkšanu, kā tas Latvijā diemžēl notiek. Bet labu naudu koncentrēt perspektīvos virzienos, lai tā netiktu izsviesta vējā, tā sakot, pēc definīcijas. Zinātne ir specifiska ilgtermiņa līdzekļu ieguldīšana, turklāt nekad nevar zināt, kur radīsies gudrs cilvēks ar fantastisku ideju, — toties ir droši zināms, ka viņš nekad neradīsies tur, kur nav nopietnu tradīciju, viņam vienkārši nebūs, kur iet strādāt. Varbūt tādi neatzīti ģēniji jau tagad klimst pa universitāti.

— Kā radās Grēns?

— Grēns radās uz fantastiski attīstītās organiskās ķīmijas pamata. Grēns ir ļoti spēcīgs organiķis. Šajā nozarē taču priekšā bija Gustavs Vanags, Politehniskā institūta laboratorijas, tā bija pasaules līmeņa organiskā ķīmija, tas bija Hillers un viņa OSI. Tur tiešām cilvēki paši sevi cienīja, un apkārtējie viņus cienīja. Tāpēc Grēns varēja būt tikai no Gustava Vanaga skolas un tikai Hillera institūtā tai laikā. Protams, arī fiziķiem bija sava skola, neorganiskā ķīmija bija ļoti spēcīga, katrā ziņā visi akadēmijas institūti bija laba līmeņa. Šīs lietas nebija provinciālas.

Īstas briesmas sākas tad, kad provinciālisms no muguras smadzenēm pāriet arī uz galvas smadzenēm un tur iesakņojas. Es sarakstos ar Amerikas latviešiem. Viņi nespēj aptvert starpību starp pašreizējo Latviju un t.s. padomju Latviju. Lai cik tajā pēdējā nebija visādu ziepju un kā mēs pret to necīnījāmies, padomju Latvija nebija provinciāla — nē, daudzās nozīmēs bija, taču ne zinātnē. Zinātnē tā tomēr prata noturēties uz PSRS standartiem, un tie tolaik bija samērā tuvu pasaules standartiem. Tikko iesākās gēnu inženierija, tai uzreiz tika piešķirts valstiskas nozares statuss. Jautājums par tās finansējumu tika apspriests pie Brežņeva. Impērija arī tur palika impērija. Mūsu zinātnei bija impēriska nozīme, mēs nedrīkstējām būt sliktāki kā Amerikā. Turklāt impērijai vajadzēja parādīt, ka nacionālajās republikās arī ir zinātņu akadēmijas.

— Tātad zinātne te kalpoja Maskavai.

— Zinātne kalpo cilvēcei. Visai, nevis atsevišķiem tās fragmentiem atbilstoši kartēs savilktām robežām. Varbūt drusku patētiski, bet, manuprāt, precīzi. Teiksim, strādā eiropietis Amerikā, vai viņš Amerikai kalpo? Šī šķietamā kalpošana Maskavai, zināmā mērā pret Maskavas politisko gribu vai pilnīgi ārpus Maskavas gribas, noveda pie tā, ka Baltijas valstīs radās stipra zinātne un ļoti stipra modernā biotehnoloģija. Kāpēc Maskava neveidoja gēnu inženieriju, teiksim, Tadžikistānā vai Kirgīzijā? Bija mēģinājumi palaist ražošanu Ukrainā un Ļeņingradas apgabalā, bet izrādījās, ka Baltijā gāja daudz labāk. Cilvēki bija labāki! Un viņi, lauvas tiesu naudas atstājot sev Maskavā, tomēr pietiekami daudz piešķīra Baltijai, arī Latvijai, jo te bija rezultāts. Un nauda plūda uz turieni, kur bija rezultāts. Grēna molekulārbioloģijas skola bija absolūti konkurētspējīga.

— Maskavai bija arī ļoti daudz slepenu institūtu.

— Cik man nācies sastapties ar slepeniem institūtiem savā specialitātē, varu apgalvot droši, ka tur nebija nekā izcila. Un slepenība pirmām kārtām bija vajadzīga tāpēc, ka tur patiešām nekā nebija. Molekulārbioloģijā slepeniem institūtiem bija aizliegts izmantot visu, kas nāk no ārzemēm, jo kara laikā viņiem taču nāksies balstīties tikai uz savu produkciju! Tātad viņi nedrīkstēja vai ar ļoti lielām grūtībām varēja izmantot kādu ārzemēs ražotu aparatūru, bija lielas problēmas ar žurnāliem. Atceros tādu Zoehf (mutes un nagu sērgas) institūtu. Viņi nabagi bija spiesti strādāt ar fantastiski vecmodīgām metodēm, tie faktiski bija 19.gadsimta beigu institūti. Kā jūs zināt, Padomju savienībā nevienu noslēpumu ilgi saglabāt tik un tā nevarēja, un cilvēki agri vai vēlu viens otram visu izstāstīja. Pusmilitārās iestādes mēģināja uzsākt modernus darbus ar gēnu inženieriju, bet nošķirtībā no lielās pasaules tas bija apriori lemts neveiksmei. Neaizmirsīsim, ka tālaika padomju zinātnei bija viens, bet īsti nāvējošs trūkums — tā bija pilnīgi nošķirta no pasaules zinātnes. Pa šauru straumīti caur Maskavu ietecēja materiālu plūsma. Ja kāds cilvēks izrāvās kaut kur uz Sandjego vai Ņujorku, tad, atvedis kādu plazmīdu, viņš Padomju savienībā bija kungs un dievs. Zinātne bez kontaktiem nav iespējama. Un pats jocīgākais, ka tagad, kad tik drausmīgi samazinājusies nauda un finansiālās iespējas, mums ir tik daudz labu publikāciju pirmrindas žurnālos. Ja mēs sāktu atcerēties, kā Padomju savienībā bija ar publicēšanos, cik reizes mums aizliedza kaut ko publicēt ārzemju žurnālos, kamēr tas nav publicēts krieviski...

— Atmiņās paliek tikai labais.

— Par to ir anekdote: pie veca abhāza atbrauc amerikāņu korespondenti un jautā: caru atceries? Atceros. Kad bija labāk, tagad vai cara laikā? Protams, ka cara laikā. Kāpēc? Tāpēc, ka tad es biju jauns. Tā ir arī ar to Padomju savienību. Kad jūs manī klausāties, šo faktu arī vajag ņemt vērā.

— Latvijas molekulārā bioloģija toreiz bija pasaules līmenī?

— Bez šaubām. Elmārs Grēns 1975. gadā uzstājās Kijevā, pirmajā un pēdējā PSRS un ASV divpusējā molekulārbioloģijas saietā. Visi amerikāņi nāca, krita viņam ap kaklu un apsveica. Faktiski no visas padomju zinātnes tas toreiz bija īstais tops. Reti Eiropas zinātnieks var ieinteresēt amerikāni. Eiropas zinātne amerikāņiem nav interesanta, viņiem pašiem viss ir, kā tajā Grieķijā. Ja viņiem Grēns bija interesants, tas bija neviltots viņa zinātnes kvalitātes apliecinājums.

1978.gadā mēs iesākām darboties gēnu inženierijā, jau 1980.gadā mēs klonējām pilnu hepatīta B vīrusa genomu, izolētu Latvijā. Tas bija 4. vai 5. klons pasaulē tajā laikā, protams, PSRS un visā Austrumu blokā — pirmais. Tā bija manas grupas pirmā zvaigžņu stunda. Ideja piederēja Grēnam, vīrusu piegādāja akadēmiķes Ritas Kukaines grupa, Grēns pats tīrīja vīrusa infektīvu DNS, bet pirmo klonu atrada un identificēja Tatjana Kozlovska, pirmā gēnu inženierijas eksperimentu veicēja Latvijā un arī tagad ļoti aktīvi strādājoša perspektīvas grupas vadītāja mūsu centrā. 1985.gadā tika noteikta genoma pilna struktūra 3182 nukleotīdu garumā, galvenokārt ar tagadējo amerikāņu Vadima Bičko un Pētera Puško rokām.

Tā nu viens no īsākajiem un viens no mīklainākajiem vīrusiem pasaulē uz ilgāku laiku kļuva par mūsu iedvesmas avotu.

Tagad viens otrs var teikt, ka tas nav nekas, bet tolaik tā bija īsta sensācija. Ar to mēs arī ilgu laiku braucām, strādājot ar hepatīta B vīrusa gēniem un ekspresējot tos baktērijās, raugā, dzīvnieku šūnās. Pirmo reizi uz ārzemēm es aizbraucu 1984.gadā — uz VDR ar lekciju par hepatīta B gēniem un to ekspresiju baktērijās. 1985.gadā mēs publicējām šī genoma pilnu struktūru, kas vēl tagad kalpo par pamatu daudziem un daudziem pētījumiem. Mūsu "Latvijas" hepatīts B ir laikam visizplatītākais genoms pasaules laboratorijās, jo mēs ar visiem, kas vēlējās, sadarbojāmies, visiem devām attiecīgās plazmīdas, neatteicām nevienam, tāpēc referenču loks uz mūsu publikācijām ir ļoti plašs.

— Vai strādājat tikai ar vīrusiem?

— Visas tās pograņičnije formi žizņi balstījās uz RNS bakteriofāgiem. To pat latviski grūti pārtulkot, angliski arī tāds jēdziens nav ieviesies, tolaik neviens plānus angliski nerakstīja. Es vienkārši minu šo atslēgas frāzi ne tikai kā precīzu citātu no institūta zinātniskiem plāniem, bet arī kā tā laika, ļoti romantiska laika, savdabīgu moto. To loģiski izprast grūti, padomājiet paši, pograņičnije — tas taču ir it kā absurds. Dzīvība vai nu ir vai nav, bet varbūt tomēr… Īstenībā mēs pētījām RNS saturošos bakteriofāgus un to intīmākos vairošanās pamatlikumus. Grēna ģenialitāte bija tā, ka viņš prata saskatīt šo bakteriofāgu iespējas jau 1964.gadā, trīs gadus pēc to atklāšanas (1961.gadā) un izmantot tos kā modeli molekulāriem pētījumiem. Nevar taču uzreiz sākt ar cilvēka šūnām, ar milzīgām hromosomām, milzīgiem informācijas apjomiem, vajadzēja kaut ko maziņu, kas varētu kalpot par modeli. Pats mazākais un pieejamākais genoms bija ribonukleīnskābes (RNS) bakteriofāgam MS2, tā ģenētiskā informācija ir RNS molekula, kas ir tikai 3569 nukleotīdus gara. Tagad mūsu rīcībā ir arī īsāki genomi, tas pats hepatīta B vīruss ar 3200 nukleotīdiem, bet toreiz tādu vēl nebija. Pirmais pilnais zināmais genoms, kas tika atšifrēts, bija tieši RNS saturošo bakteriofāgu genoms, un tas notika 1975.gadā. To atšifrēja beļģu zinātnieks Valters Fīrss, cilvēks, ar kuru Grēns aktīvi sadarbojās, cik nu padomju cilvēkam bija iespējams, draudzējās neklātienē.

Daudzas gēnu inženierijas idejas nāca no RNS fāgu ideoloģijas. Jau 90. gados mūsu laboratorija to vainagoja ar visu zināmo RNS saturošo bakteriofāgu telpiskās struktūras atšifrēšanu. Maija Bundule audzēja kristālus. Kaspars Tārs, mūsu cilvēks, kas tagad strādā Upsalā, turpināja šo darbu, un ar viņa pūliņiem drīz jau būs rentgenstruktūra pēdējam no zināmiem RNS saturošajiem bakteriofāgiem. Kāpēc vajadzēja uztaisīt VISU zināmo bakteriofāgu struktūras? Fundamentālas lietas atklājas tad, kad tiek uzkrāta maksimāli pilnīga informācija.

— Piemēram?

— Pirmā, interesantākā lieta ir tā, ka visu RNS saturošo bakteriofāgu telpiskā struktūra praktiski ir vienāda, bet tā tiek nodrošināta ar pilnīgi dažādu pirmējo struktūru. Kā to dabīgā evolūcija prata nodrošināt, man, godīgi sakot, nav īsti saprotams. Bet mūsu matemātiķis Indulis Gusārs prata atrast loģiku RNS saturošu bakteriofāgu telpisko struktūru mudžeklī.

No 1964.gada līdz 1975.gadam Grēna vadībā tika izstrādāta klasiskā fagoloģija, zinātne par RNS bakteriofāgiem, ar visiem fāgu replikācijas un translācijas molekulārajiem mehānismiem. Arī tagad šis darbs mūsu centrā turpinās sadarbībā ar Leidenes universitāti. Kad nāca gēnu inženierija, mēs klonējām, bez jau pieminētā hepatīta B vīrusa, RNS fāgu genomus, liellopu leikozes vīrusu, t.s. BLV. Manai grupai hepatīta B vīruss kļuva par interesantāko objektu, ar to nodarbojamies vēl tagad, kopš tā klonēšanas 1980.gadā.

Pirmais hepatīta B vīrusa gēns, t.s. virsmas antigēns, tika ekspresēts 1982. gadā. Tas bija Tatjanas Kozlovskas pašaizliedzīgā darba rezultāts. Nākamais hepatīta B vīrusa gēns, t.s. iekšējais antigēns, tika ekspresēts 1983. gadā un uzreiz kļuva par visinteresantāko objektu ne tikai vīrusu proteīnu mīļotājiem, bet jaunās zinātnes — proteīnu inženierijas faniem.

— Nākamajā gadsimtā jūsu zinātne būs vadošā pasaulē?

— Jā, noteikti. To sauks par genomiku, proteomiku, farmakogenomiku, šūnu fabrikām, gēnu terapiju. Tā vienosies ar datortehnoloģijām, kas pratīs ļoti veiksmīgi iesaistīt makromolekulas. Atklājumi taču rodas uz nozaru robežām. DNS čips ir datortehnikas un biomedicīnas saplūšanas tipisks piemērs.

— Kas ir čips?

— Elektronikā tas ir pamatelements, mikroskopiska plate, kur ir izvietotas vairākas shēmas. DNS čips arī ir kādu milimetra daļu lielā platīte ar uz tās sasēdinātiem oligonukleotīdiem, desmitiem un pat simtiem tūkstošu dažādu oligonukleotīdu. To tagad panāk ar ļoti izsmalcinātiem ķīmiskās sintēzes paņēmieniem un, izmantojot tehnoloģiju, kas tiek lietota elektronisko čipu ražošanā, galvenokārt tā saucamo fotolitogrāfiju. Vājākā vieta šajās tehnoloģijās ir tieši ķīmiskā sintēze. Mūsu centrā strādā izcilā ķīmiķe profesore Eva Stankēviča, kas ir piedāvājusi principiāli jaunu ceļu DNS čipu ķīmijā. Cik tālu mums izdosies realizēt viņas idejas, ir stipri atkarīgs no sadarbības partneriem un, kā vienmēr, no naudas.

— Manam bērnam izdarīta injekcija pret vairākiem vīrusiem. Vai tas nenozīmē, ka organismā tūlīt radīsies jauni vīrusi?

— Ar pretvīrusu vakcīnām nemaz tik spīdoši nav. Pašlaik lietotās kombinētās vakcīnas parasti ir balstītas uz nonāvētiem vīrusiem. Tām ir ļoti daudz trūkumu, ļoti daudz dažādu blakusparādību. Tieši mūsu zinātne, proteīnu inženierija, ir aicināta izveidot optimālas mākslīgās jeb himērās vakcīnas. Tās balstīsies uz noteiktiem proteīniem kā nesējiem vai molekulāriem karkasiem, piemēram, uz hepatīta B vīrusa iekšējo antigēnu. Proteīnu inženierija sāksies ar karkasa struktūras precīzu noskaidrošanu, turpināsies ar citu proteīnu vakcīnai būtisku fragmentu izvēli un vainagosies ar pēdējo iebūvēšanu karkasa struktūrā. Kāds izskatās mūsu hepatīta B vīrusa iekšējais antigēns, to mums parādīja mūsu visu protošā elektronmikroskopiste Velta Ose. Bet tā sīkstruktūru atšifrēja lielākā autoritāte pasaulē krioelektro-nmikroskopijā, tagadējais Nobela prēmijas kandidāts Kembridžas profesors Toni Krouzers (R.A.Crowther) . Šo virzienu cenšamies stiprināt.

Tādus mākslīgus, pēc mūsu pašu spraustā plāna izveidotos proteīnus producēs baktērijas. Mums vajadzēs tos attīrīt un pierādīt to antivirālo efektivitāti. Ar to nodarbojas ļoti moderna un ļoti sarežģīta zinātne — imunoloģija. Mums ir stipri veicies, ka mūsu sabiedroto pulkā ir viens no pasaules vadošajiem imunologiem, 1996. gada Nobela prēmijas laureāts Rolfs Cinkernāgels. Plānojam, ka tuvākajā laikā darbu Cīrihē viņa laboratorijā turpinās mūsu imunoloģe Dace Skrastiņa.

Ceru, ka 1999. vai 2000. gads noteikti nesīs pirmos panākumus vakcīnu izveidošanā. Tam ķīla ir mūsu sadarbība ar pazīstamo Anglijas farmaceitisko firmu Medeva . Bet gadās, ka paiet simt, divsimt gadu... Pēc Ņūtona—Leibnica vienādojumiem cilvēcei vajadzēja 150 gadus, lai saprastu, ka tā lieta ir vairāk nekā praktiska. Galu galā visa lietišķā zinātne, mūsdienu high-tech tehnoloģijas izaug no tagad tik bieži peltās fundamentālās zinātnes. Tai jāizaug dabiski no dziļiem teorētiskiem pētījumiem. Ja pasludināsit tagad kādu lietišķās zinātnes nozari par absolūti prioritāru, tas, visticamāk, beigsies ar fundamentālās zinātnes nāvi. Ja kāda valsts noteiks, ka finansēs tikai lietišķos pētījumus, tādus, kas, piemēram, vajadzīgi Latvijai, tad rezultāts viegli prognozējams: pētījumu, kas vajadzīgi Latvijai, nebūs, un vispār nebūs nekādu nopietnu pētījumu. Grūti ataudzēt lapas uz koka, kam nav sakņu.

— Grēns taču cīnās.

— Jā, viņš varbūt ir tas pēdējais zinātnes mohikānis, kam rūp lietas īstenā būtība. Bet no viņa visi gaiņājas kā no apnicīgas mušas. Neviens nav pret Grēnu, viņš dažiem varbūt pat patīk, bet nevienu no varas struktūrām neinteresē tas, ko viņš dara, — tas ir pats bēdīgākais. Pie Grēna fenomena pierod.

 

"Ikviens no viņiem bija jau agrāk izdarījis kādu briesmīgu noziegumu. Bet apēst cilvēku? Tādu briesmu darbu gan viņi nebūtu spējuši izdarīt. Taču tagad viņi brīnījās, cik viegli tas iznācis, un vēl vairāk par to, ka nejūt ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu."

Patriks Zīskinds "Parfīms"

 

— Labi, jūs sakāt, piecus gadus vēl noturēsities, un beigts. Ko tad darīsit, brauksit uz ārzemēm?

— Noteikti nē. Pat ne tāpēc, ka ārzemēs konkurence ir milzīga, ka tur, lai iekārtotos darbā, jābūt ļoti jaunam, spēcīgam utt. Mani kauliņi ir mesti, es apzināti izvēlējos savu ceļu. Mana aktīvā zinātnieka dziesma ir nodziedāta, bruģēšu ceļu citiem, lai minētā Rīgas skola vēl uzspīd. Runājot nopietni — pasaules situācija zinātnes darba tirgū ir ļoti komplicēta. Tagad tā kļūst arī par mūsu zinātnieku problēmu. Zinātniekam atrast darbu ir ļoti grūti arī Rietumos, pat ja tu esi baigais spīdeklis. Tur darbojas tāda ļoti iespaidīga un dažkārt neobjektīva lieta kā vecuma cenzs. Zinātnieki ir mūžīgie gājputni, kam nav ne tēvijas, ne mājas… Tas viss mūsu skolēniem vēl jāapgūst.

— Vai zinātne Latvijā būs bijis 20.gadsimta fenomens?

— Ceru ka tā nebūs, kaut gan… Teiksim, unikālais 20.gadsimta 70.gadu fenomens. Tas tiešām bija mūsu zinātnes pīķis, kad daudzās nozarēs atradāmies maksimāli tuvu pasaules flagmaņiem. Šis laiks bija revolucionāro pārmaiņu laiks molekulārbioloģijā. Protams, ceram, ka izkulsimies, citādi mēs te nesēdētu. Plēšamies kā traki, tagad UNESCO Biomedicīnas un biotehnoloģijas centru nodibinājām. Tā ir neatkarīga starptautiska organizācija, kuras direktors ir profesors Grēns, vienu tā laboratoriju ir piekritis vadīt profesors Henriks Garofs no Stokholmas Karaliskā institūta, citu — jau pieminētais nobelists Rolfs Cinkernāgels. Par trešo laboratoriju tagad rit pārrunas ar mūsu seno draugu, vienu no hepatīta B zinātnes pamatlicējiem profesoru Volframu Gerlihu no Gīsenes universitātes.

Šajās laboratorijās mūsu vecākie un jaunie speciālisti strādās kopā ar cilvēkiem no Eiropas, Pakistānas, Filipīnām un citām vietām, ar visiem, ko mēs atradīsim par jaunā centra cienīgiem.

— Vai UNESCO ir devusi naudu Latvijas biomedicīnai?

— Pagaidām 35 tūkstošus dolāru sēklai. Aparatūras nodrošinājums normālā iestādē ir vismaz 2 — 3 miljoni dolāru. Par 35 tūkstošiem es varu nopirkt reaktīvus, tas faktiski nav nekas. Vienam cilvēkam strādāšanas standarts ar algu un materiāliem, ko viņš patērē, Eiropas Savienībā ir aptuveni 100 tūkstoši dolāru gadā.

— Jums ir daudz skolēnu, esat arī nodibinājis savu fondu.

— Skolnieki ir mūsu lepnums. Tādi korifeji kā Edīte Grēne, Vadims Bičko, Pēteris Puško — jauni, spēcīgi, gudri. Pastrādājuši Izraēlā, Zviedrijā, Anglijā, Vācijā, visur ar spīdošām atsauksmēm. Tagad "amerikāņu" zinātnieki.

Bet Biomedicīnas pētījumu fonds ir mūsu vislielākā galvassāpe. Viss fonds pagaidām guļ mūsu institūta seifā. Galvenā ideja bija, ka vajag miljonu. Bez miljona nav ko sākt. No miljona katru gadu būtu procenti, ko mēs ieguldītu zinātniskā darbībā.

— Ar kādu mērķi jūs dibinājāt savu fondu?

— Lai noturētos virs ūdens. Biomedicīnas pētījumu fonds ļautu bagātām un intelektuāli nobriedušām organizācijām lielas, es pasvītroju, lielas naudas summas nevis ziedot, bet ieguldīt fonda pamatkapitālā. Ieguldītās naudas summas paliktu viņu īpašums ar tiesībām, teiksim, pēc trim vai četriem gadiem, kad vēlas, izņemt tās summas, bet mums piederētu tikai procenti. Precedenti šāda tipa fondiem ir, piemēram, Taiho fonds, ko savā laikā bija nodibinājis "Grindekss". Mums bija zināmas problēmas ar reģistrāciju, izrādās, saskaņā ar Latvijas likumdošanu fonda dibinātāji var būt ne mazāk kā desmit. Mūsu fonda dibinātāji ir Latvijas Zinātņu akadēmija, "Grindekss", mūsu institūts un es kā privātpersona ar Ministru kabineta prēmiju, ko man laipni piešķīra mūsu valdība 1998. gadā. Labāk būtu mums finansējumu palielinājuši, bet vienalga — paldies. Tātad trūkst vēl sešu dibinātāju. Fonda dibināšanas cīņās sevišķa loma ir plaši pazīstamam rūpniekam, zinātnes mecenātam un mūsu sensenam draugam "Grindekss" vadītājam Valdim Jākobsonam.

Tādu fondu finansējums ir ļoti tipisks amerikāņu zinātniskajām iestādēm, tās lielākoties no tādiem vien dzīvo.

— Kāda ir jūsu attieksme pret ģenētiski pārveidotu pārtiku?

— Ko nozīmē ģenētiski pārveidota pārtika? Visa pārtika ir ģenētiski pārveidota. Kur tad ir tā ģenētiski nepārveidotā? Dabā nepārtraukti notiek mutācijas, parādās jauni migrējošie elementi, cilvēks kaut ko apēd, un zarnu epitēlija šūnu hromosomās notiek DNS integrācija no apēstās pārtikas. Ja tur kādi pāris gēni ielikti, no ēšanas viedokļa tas nav nekas. Vēl vairāk, es teiktu, ka dažu gēnu iemontēšana ir vienkārši ģeniāla. Kādas gan varētu būt briesmas? Tās pašas, kas ar tradicionālo pārtiku. Ažiotāžu ap šo problēmu rada komercintereses, tiešā vai netiešā veidā. Nabaga zaļie bieži kļūst par aklu ieroci viltīgo konkurentfirmu rokās. Cita lieta — ekoloģija. Pastāv teorētiskas briesmas, ka, apstādot milzīgas platības ar pārveidotiem augiem, tiks izjaukts ekoloģiskais līdzsvars un kādi, piemēram, pret herbicīdiem rezistenti augi iekaros visu pasauli. Bet tā jau ir tīrā tehnikas problēma. Vienalga, daba ir daudzveidīgāka par mūsu fantāziju jaunu ģenētisku variantu radīšanā. Tas, ka jūs ietekmējaties, apēdot kādu DNS, lai kādi gēni tur būtu, — tas ir pilnīgi nenopietni.

— Kāpēc tad par to uztraucas?

— Tas ir bizness. Tie, kas sacer tos rakstus, par cilvēka veselību maz uztraucas, tie domā tikai par savu naudas maku. Tā ir konkurence, konkurentu iznīcināšana.

— Vai dioksīna briesmas nav nopietnas?

— Nopietnas laikam ir, bet skandāla mērķis ir komerciāls — iegūt Amerikai Eiropas gaļas un putnu tirgu. Eiropa uzreiz atriebās amerikāņiem ar kokakolas skandālu. Savā laikā DDT bēra maisiem, tas uzkrājās kaulos, it kā tas varētu būt potenciāli bīstami. Bet neviens jau nekādos korektos zinātniskos pētījumos nav pierādījis, ka tas ir kaitīgi. Un tagad arī firmas, kas pārbauda pārtiku uz dioksīna saturu, uz histērijas rēķina uzskrūvējušas cenas saviem testiem. Bailes ir labs bizness.

— Vai klonēšana Latvijā attīstīsies?

— Es domāju, ka neko neklonēs, kamēr nebūs skaidri izteiktas vajadzības. Klonēšanai faktiski nozīme ir tikai lauksaimniecībā, ja nebūs spēcīgas lauksaimniecības, tad tā te nevienam nav vajadzīga. Cilvēkus klonēt? Nav jēgas, ja nu vienīgi iekšējo orgānu transplantācijai rezerves daļas.

— Kāda būs cilvēka un vīrusu attiecību attīstība 21.gadsimtā?

— Vīrusu mainība, bez šaubām, augs. To liecina visu pēdējo gadu pieredze. Vīrusu mainība pieaug ļoti strauji, palielinoties medicīniskās iejaukšanās biežumam. Jo vairāk jūs spiežat uz to vīrusu, jo dažādāks un variablāks tas kļūst.

Bet ir arī pozitīvas tendences, cilvēki pielāgojas. Piemēram, Mozambikā gandrīz visa populācija ir inficēta ar AIDS izraisītāju — HIV vīrusu. Novērojumi ļauj cerēt, ka saslimstība ar AIDS tur stabilizēsies. Ir gadījumi, ka tēvs inficēts, māte inficēta, vecākie bērni inficēti, tātad HIV pozitīvi, bet jaunākie bērni jau HIV negatīvi! Arī Eiropā un Amerikā arvien biežāk apraksta gadījumus, ka cilvēki, kas bijuši HIV pozitīvi, ir atbrīvojušies no vīrusa.

— Cik tālu zinātne var aiziet noslēpumu atklāšanā?

— Tas ir interesants jautājums. No filozofijas arsenāla. Kā redzam pēc tiem pašiem vīrusiem, jauni noslēpumi rodas nepārtraukti, ar lielāku ātrumu, nekā to atklāšana. Tāpēc darba netrūks arī mūsu mazbērniem, jo daba sagādā arvien kaut ko jaunu. Kurš bija gaidījis, piemēram, AIDS ēras iestāšanos? Bieži tās ir pamatīgu pētījumu, kvalificētas iedziļināšanās sekas. Ja mūsu gadsimta vidū kāds nomira ar kādu netipisku kaiti, atlika tikai rokas noplātīt. Īstais iemesls palika miglā tīts. Atcerēsimies, ka lauvas tiesa no vīrusiem—bendēm aprakstīta pēdējās desmitgades laikā. Bet šie vīrusi vai to priekšteči bija darbojušies jau Tutanhamona laikos.

— Kādi ir jūsu uzskati par dzīvības izcelšanos?

"…tikai zināms attālums no zemes ļauj normāli attīstīties dzīvībai, jo zeme pastāvīgi producē bojāšanās gāzi, tā saukto fluidum letale, kurš nomāc dzīvības spēkus, galu galā novedot līdz to izsīkumam un bojāejai. Tādēļ visas dzīvās būtnes augot tiecas attālināties no zemes, tās aug no zemes prom, nevis viņā iekšā; tādēļ vērtīgākās daļas augi tura pret debesīm — labība vārpas, puķes ziedus, cilvēks galvu, un tādēļ tos vecums liec atpakaļ pie zemes…"

Patriks Zīskinds "Parfīms"

— Tas ir ļoti komplicēts jautājums. Nesen pie mums viesojās mūsu sens draugs profesors Rihards Villems no Tartu universitātes, viena no lielākajām pasaules autoritātēm cilvēka evolūcijas jautājumos. Kad viņam uzdeva šo jautājumu, viņš teica: "Šādus jautājumus es neapspriežu." Tas pagaidām ir ārpus eksperimentālās zinātnes iespējām. Zinātne nodarbojas ar faktiem.

— Jūs esat kristietis?

— Nē, nekādā ziņā. Es pietiekami labi esmu iepazinies ar daudzu reliģiju dogmatiku, ieskaitot ateismu. Kas arī ir sava veida reliģija. Es esmu zinātnieks pēc pārliecības. Nesaprotu, kā var savienot zinātnisko darbību ar ticību, jo ticība ir arguments, kas ir absolūti svešs zinātniekam. Zinātnieks nekad nekam netic. Renē Dekarta formula — de omnibus dubitandum (par visu jāšaubās) — ir iegravēta manā virtuālā ģerbonī. Zinātnieks var pierādīt, redzēt vai apstiprināt, bet vārds "ticība" vispār nedrīkst parādīties zinātniskā leksikonā. Jo ticēt nekad nekam nevar, var tikai pārliecināties. Viss, kas atrodas aiz pierādījumu sfēras, ir sveša sfēra, tāpat kā diskutēt par jautājumu, kas atrodas aiz mūsu Visuma robežām, — tas ir tas, ko mēs (pagaidām?) ne ar kādām metodēm nevaram izpētīt. Tai ziņā es esmu ļoti pārliecināts zinātnieks. Mani interesē tikai tas, ko var pierādīt. Reliģija, mitoloģija ir ļoti interesantas lietas, neatņemamas kultūras sastāvdaļas. Daudziem cilvēkiem ir kāda smadzeņu daļa vai kādi gēni, kas prasa šo ticības momentu, ar to jārēķinās, to nedrīkst nosodīt. Man tāds gēns nedarbojas.

— Bet eksistē ļoti daudz parādību, daudz vienkāršākas par ielaušanos cilvēka gēnā, kuras nevar izskaidrot.

— Nevar izskaidrot fantastiski daudzas lietas. Tādu turpmāk pat būs daudz vairāk nekā to, ko jau izdevās izskaidrot. Jo daudzi izskaidrojumi bija un ir šķietami. Bet mani un, es ceru, arī jūs neapmierinās izskaidrojums, kas pirmais gadās pa rokai un nav pierādāms. Kā teica jau pieminētais Staņislavs Ježi Lecs, tuvojoties īstenībai, mēs bieži attālināmies no realitātes. Piebildīsim no savas puses — un otrādi.

— Bet hipotēzes par dzīvības izcelšanos taču eksistē.

— Pēc Oparina hipotēzes laikam neviena jaunāka un tikpat skaidra nav bijusi. Oparina hipotēze bija vissaprotamākā, pat amerikāņu mācību grāmatas to citē. Taču ir grūti iedomāties, pat vienkārši iedomāties, bez kādiem pierādījumiem, kā dzīvība varēja rasties. Es to ne tuvu nespēju, jo sevišķi, vairāk iedziļinoties tajos mehānismos, genomu struktūrās, — tu redzi, kādas tur ērmības notiek, cik komplicēti tur viss ir organizēts. Man pat rodas iespaids, ka augstākajai civilizācijai vai Dievam (vienalga, kā to nosauc, tas ir terminoloģijas jautājums) — ir eksistējusi kāda bioloģijas fakultāte, kur studentiem tika uzdots izstrādāt kursadarbus, radot dzīvas būtnes. Un tad katrs, cik viņam to smadzeņu bija, kaut ko uztaisīja. Cits varbūt uztaisīja kaut ko galīgi ērmīgu, rezultātus mēs tagad redzam. Teiksim, kāpēc cilvēka genomā 98 procenti ir sārņu, kas netiek izmantoti, kas nevienam nav vajadzīgi, kas tikai rada kļūdas un sakomplicē pozitīvās informācijas realizāciju? Kāpēc ir zivs "fugu", kam ir pavisam maziņš genoms, kurā nekas nav lieks, un ir citas zivis, kas neko daudz no tās fugu neatšķiras, bet tām genoms ir simt reižu lielāks, pilns ar visu ko lieku? Kāpēc kviešiem vai rudziem genoma struktūra ir daudz komplicētāka nekā cilvēkam? Kāpēc dzīvo būtņu hromosomu skaits ir tik drausmīgi atšķirīgs? Kāpēc vienai baktērijai pietiek ar vienu miljonu nukleotīdu, kā sifilisa izraisītājam, bet tai pašai zarnu nūjiņai vajag piecus miljonus? Pēc izmēra tās nemaz neatšķiras. Ja paskatāties, kā šīs baktērijas izskatās dabā, tur nekādas lielas starpības nav. Tātad — kāpēc? Mūžsenais jautājums, uz kuru meklējam atbildi mēs un mūsu pēcteču paaudzes.

"Bet tad, mazliet paceļot acis, viņš ieraudzīja savu šauro un augsto māju, savas darbistabas logu otrajā stāvā un sevi pašu sēžam pie loga un skatāmies uz aizplūstošu ūdeni."

Patriks Zīskinds "Parfīms"

Sagatavoja Helēna Grīnberga

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!