Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Latvijas tautsaimniecības soļiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.09.1999., Nr. 313/316 (1773/1776) https://www.vestnesis.lv/ta/id/18077

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par reģionālās reformas mērķiem

Vēl šajā numurā

24.09.1999., Nr. 313/316 (1773/1776)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Latvijas tautsaimniecības soļiem

Ar 1999. gada jūnija skatu

No Ekonomikas ministrijas sagatavotā ziņojuma

Saturā

Saīsinājumi, mērvienības un nosacītie apzīmējumi

1. Valsts ekonomiskais stāvoklis: īss kopsavilkums

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.2. Cenas

3.2.1. Privātā patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta

cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības

apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču

grupām un valstīm

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas

maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un

vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas

ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un

pirktspēja

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība un jūras transports

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas savienībā

5.1.1. Pašreizējā situācija

5.1.2. Eiropas savienības strukturālie fondi

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācija un īpašuma struktūra

5.3.2. Valsts īpašuma objektu privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums un

nodokļu kapitalizācija

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un

izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības

regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā

programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Ekonomiskā izglītība un zinātne

5.11. Ēnu ekonomikas aprēķini

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākums -

"LV" 13.08.1999., Nr.256/257; "LV" 17.08.1999., Nr.258;

"LV" 20.08.1999., Nr.264/267; "LV" 25.08.1999., Nr.270/273;

"LV" 26.08.1999., Nr.274; "LV" 1.09.1999., Nr.281/284;

"LV" 9.09.1999., Nr.295/296; "LV" 17.09.1999., Nr.305/307;

"LV" 21.09.1999., Nr.308/309; "LV" 23.09.1999., Nr.312

4. Tautsaimniecības nozaru

struktūra un dinamika

4.4. Enerģētika

4.4.2. Energoapgāde

Nodrošinājums ar pašu ražoto elektroenerģiju ir atkarīgs no ūdens caurplūdes Daugavā un vidējās ārgaisa temperatūras.

Ar esošām elektrostacijām 1998. gadā tika nodrošināti 92% no pieprasījuma, trūkstošo elektroenerģiju vajadzēja iepirkt no Igaunijas, Lietuvas un Krievijas.

Valstī elektroenerģiju ražo PVAS "Latvenergo" elektrostacijas - HES un TEC (97,1%), kā arī rūpniecības uzņēmumu siltumelektrostacijas (2,8%) un mazās HES (0,1%).

Savukārt 1999. gada 1. ceturksnī sakarā ar hidroelektrostaciju izstrādes samazināšanos par 32% pašu elektrostacijās ražotā elektroenerģija nodrošināja 73% no pieprasījuma. Elektroenerģijas patēriņš pret iepriekšējo periodu ir samazinājies minimāli - par 0,2%, bet Krievijas krīzes iespaidā rūpniecībā elektroenerģijas patēriņš samazinājies par 13,8% un lauksaimniecības uzņēmumos un zemnieku saimniecībās - par 13,3 procentiem.

Likumā noteiktā iepirkuma cena, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam, ir rosinājusi strauju mazo HES atjaunošanas procesu ar privātā un ārzemju kapitāla piesaistīšanu (līdz 1999. gada 1. janvārim jau atjaunotas 34 HES, tuvākajā laikā tiks iedarbinātas vēl 7 HES).

Lielākie elektroenerģijas patērētāji ir rūpniecība ~37%, iedzīvotāji ~23%, pārējie patērētāji ~40 procentu.

Līdz 2005. gadam elektroenerģijas patēriņš varētu pieaugt par 1-2% gadā.

Siltumapgāde

Siltumapgādi Latvijā saskaņā ar Enerģētikas likumu var nodrošināt, izmantojot centralizēto sistēmu vai lokālo siltumapgādi.

Lokālās siltumapgādes priekšrocības - iespēja samazināt (salīdzinot ar centralizēto sistēmu) vai pat novērst siltumenerģijas pārvades zudumus, bet centralizētās sistēmas priekšrocības - iespēja samazināt siltumenerģijas ražošanas izmaksas un kaitējumu apkārtējai videi, sadedzinot kurināmo.

Esošo stāvokli Latvijas siltumapgādē raksturo siltumapgādes decentralizācijas tendences, it sevišķi tajos reģionos un pilsētās, kur siltumapgādes sistēmas ir neefektīvas. 1998. gadā centralizētās sistēmas īpatsvars sastādīja aptuveni 55-60%, bet pārējo daļu nodrošināja lokālā siltumapgāde.

Siltumenerģijas ražošanas nodrošinājums ar kurināmo lielā mērā ir atkarīgs no siltumapgādes veida (centralizētā vai lokālā), reģiona (dabas gāzes vada pieejamība un patērētāju maksātspēja), siltumenerģijas ražošanas iekārtas jaudas.

Centralizētajā sistēmā un iekārtas jaudām (>5MW) siltumenerģijas ražotāji izvēlas mazutu vai dabas gāzi. Lokālajās sistēmās, ja ir pieejams dabas gāzes vads, tiek izmantota dabas gāze, ja nav, kurināmā koksne (malka, šķelda), bet pie nelielām jaudām (<1 MW) arī akmeņogles. Kūdra kā kurināmais tiek izmantota tās ieguves vietās vai pārstrādes ražotnēs.

Pēc 1998. gada statistikas datiem, centralizētās siltumapgādes nodrošinājuma kurināmā struktūra bija: dabas gāze ~37%, mazuts ~39%, akmeņogles ~2%, kurināmā koksne ~21%, kūdra ~2%, bet lokālā siltumapgādē galvenokārt tika izmantota kurināmā koksne, nedaudz dabas gāze un akmeņogles. Esošo situāciju ar kurināmā nodrošināšanu siltumenerģijas ražošanā raksturo dabas gāzes un kurināmās koksnes izmantošanas pieaugums centralizētajās sistēmās, kā arī dabas gāzes izmantošanas pieaugums lokālās sistēmās tur, kur ir pieejams gāzes vads.

Reģionos siltumapgādes nodrošinājums ar kurināmo raksturojams šādi: Rīgas reģionā, Latgalē un Kurzemē importētā kurināmā (dabas gāze un mazuts) īpatsvars ir ~80-90%, bet Vidzemē un Zemgalē - ~50 procenti.

Centralizētās siltumapgādes patērētāju struktūra pēdējo gadu laikā nav mainījusies un tajā centrālā apkure sastāda ~65%, karstā ūdens apgāde ~10%, rūpniecība ~5% un citi patērētāji ~20 procentu.

Siltumapgādes sistēmu efektivitātes uzlabošanai tiks izmantoti pašu energoapgādes uzņēmumu līdzekļi, kredīti un siltumenerģijas patērētāju līdzekļi, bet tas būs lielā mērā atkarīgs no IKP pieauguma tendencēm un iedzīvotāju maksātspējas.

 

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

Energoapgādes regulēšanas padome (turpmāk tekstā - padome) darbojas atbilstoši Enerģētikas likumam, kurā ir noteikts, ka padomes sastāvā ir priekšsēdētājs, pa vienam pārstāvim no Ekonomikas, Finansu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Zemkopības ministrijas, Konkurences padomes, elektroenerģijas apgādes uzņēmuma, gāzes apgādes uzņēmuma, Latvijas siltumapgādes uzņēmumu asociācijas, Latvijas pašvaldību savienības, kā arī enerģijas patērētāju - iedzīvotāju interešu pārstāvis.

Padomes pamatuzdevumi ir:

- energoapgādes uzņēmumu licencēšana;

- tarifu aprēķinu metodiku izstrāde un energoapgādes uzņēmumu aprēķināto tarifu apstiprināšana;

- nozares tiesību aktu izstrāde un apstiprināšana.

Energoapgādes uzņēmumu licencēšana

Energoapgādes uzņēmumus licencē, lai:

- nodrošinātu energoapgādes uzņēmumu darbības kontroli;

- veicinātu energoapgādes uzņēmumu efektīvu un racionālu darbību;

- tiktu ievērotas vides aizsardzības prasības;

- samazinātu enerģijas zudumus;

- veicinātu konkurenci energoapgādē.

Šo uzdevumu veikšanai izsniegto licenču nosacījumos tiek ietvertas speciālas prasības, un uzņēmumiem regulāri jāsniedz padomei informācija par šo prasību izpildi. Licence uzņēmējdarbībai energoapgādē nosaka uzņēmuma tiesības un pienākumus. Atbilstoši Enerģētikas likumam padome ir noteikusi kārtību, kādā uzņēmumi sniedz tādu informāciju par savu darbību, kura ļauj Licenču birojam kontrolēt licenču nosacījumu izpildi. Uzņēmumiem ik gadu līdz 31. janvārim jāiesniedz saimnieciskās darbības gada pārskats un nākošā gada darbības plāns, kurā jāietver ziņas par gada plāna atbilstību ilgtermiņa attīstības plānam, uzņēmējdarbības apjomu, peļņas, investīciju un kredītu izlietojumu, efektivitātes paaugstināšanas pasākumiem, u.c., bet līdz 31. maijam uzņēmumi sniedz pārskatus par savu darbību iepriekšējā gadā.

Energoapgādei licences ir saņēmuši:

- PVAS "Latvenergo" - 2 licences elektroenerģijas ražošanai, 3 - elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai, 1 - siltumenerģijas ražošanai, 1 - elektroenerģijas pārvadei, 7 - sadalei un realizācijai;

- a/s "Latvijas gāze" - pa vienai licencei dabas gāzes uzglabāšanai, pārvadei, sadalei un realizācijai, kā arī sašķidrinātās gāzes uzglabāšanai un uzpildīšanai, sadalīšanai un realizācijai.

Vēl līdz 1999. gada 31. maijam ir licencēti:

- 19 elektroenerģijas apgādes uzņēmumi, kuriem ir piešķirtas 15 licences elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas režīmā, 1 - elektroenerģijas ražošanai ar vēja ģeneratoriem, 5 - elektroenerģijas sadalei un realizācijai un 1 licence elektroenerģijas realizācijai;

- 77 siltumapgādes uzņēmumi, kuriem ir piešķirtas 72 licences siltumenerģijas ražošanai, 47 - pārvadei un sadalei un 37 - realizācijai;

- 33 sašķidrinātās gāzes apgādes uzņēmumi, kuriem ir piešķirtas 20 licences uzglabāšanai un uzpildīšanai, 23 - sadalei un 33 - realizācijai.

Tarifu aprēķinu metodiku izstrāde

Tarifu noteikšanas pamatprincipi ir:

- nodrošināt enerģijas patērētāju interešu aizstāvību;

- veicināt energoapgādes uzņēmumu efektīvu un racionālu darbību;

- nodrošināt tarifu apstiprināšanas procesa atklātumu.

Tradicionāli tarifu noteikšanā tika izmantota izmaksu atgūšanas metode, daļēji (gāzes sektorā) kombinācijā ar cenu robežu metodi. Šī metode nozīmē, ka visi ieņēmumi sedz visus uzņēmuma nepieciešamos izdevumus, bet šāda veida metodikās netiek paredzēta uzņēmuma ekonomiskā stimulēšana. Ir izstrādātas un apstiprinātas jaunas uzņēmumu ekonomisko efektivitāti veicinošas integrētas tarifu aprēķinu metodikas. Stabilas ekonomiskās attīstības posmā Latvijā tarifi jānosaka trīs gadu ciklam, un šo trīs gadu laikā uzņēmums būtu ieinteresēts samazināt daļu izmaksu, paaugstinot darbības efektivitāti, jo ieguvumi no efektivitātes paaugstināšanas paliktu uzņēmuma rīcībā līdz nākošajam tarifu pārskata ciklam. Pašlaik metodiku ieviešanas periodā pārskata perioda cikls ir viens gads, tas ir, trīs gadu pārskata periodu varēs izmantot tad, kad izlīdzinātie tarifi trīs gadu ciklā kļūs relatīvi izdevīgi enerģijas patērētājiem, jo uzņēmuma efektivitātes rādītāju paaugstināšanās nodrošinās zemāku tarifu nākošajam tarifu pārskata periodam.

Padome ir apstiprinājusi šādas integrētas tarifu aprēķinu metodikas:

- siltumenerģijas tarifu aprēķinu metodiku ar 1998. gada 27. marta rīkojumu Nr.22;

- dabas gāzes tarifu aprēķinu metodiku ar 1998. gada 5. maija rīkojumu Nr.34;

- elektroenerģijas tarifu aprēķinu metodiku ar 1998. gada 22. decembra rīkojumu Nr.135.

1999. gadā turpinās šo metodiku pilnveidošana un lietošana energotarifu noteikšanā, tarifu aprēķinu un uzņēmuma izmaksu analīzes algoritmu modernizēšana. Elektroenerģijas tarifu aprēķinu metodika jāpapildina ar elektroenerģijas iepirkšanas tarifa aprēķinu tiešajam pieslēgumam, tas ir, tiem lietotājiem, kuriem ir tiešs pieslēgums licencētam elektroenerģijas ražotājam un kuri saņems padomes atļauju. Jāizstrādā arī elektroenerģijas pārvades un sadales pakalpojumu tarifu noteikšanas metodika, lai tie kvalificētie elektroenerģijas lietotāji, kuriem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā tiks piešķirtas tiesības slēgt līgumus tieši ar elektroenerģijas ražotāju, segtu visus ar pārvadi un sadali saistītos izdevumus.

Nozares tiesību aktu izstrāde un apstiprināšana

Viena no galvenajām prioritātēm Energoapgādes regulēšanas padomes rīcības programmā ir to sekundāro tiesību aktu izstrāde, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu Enerģētikas likuma efektīvu darbību energoapgādes uzņēmumu regulēšanā. Atbilstoši Enerģētikas likuma prasībām padome ir apstiprinājusi sekojošus nozares tiesību aktus:

- ar 1998. gada 22. decembra rīkojumu Nr.127 "Kārtība, kādā energoapgādes uzņēmumi iemaksā licences maksu";

- ar 1998. gada 1. decembra rīkojumu Nr.129 "Licenču izsniegšanas kritēriji un kārtība";

- ar 1998. gada 1. decembra rīkojumu Nr.130 "Kārtība, kādā energoapgādes uzņēmumi iesniedz aprēķinātos tarifus (tarifu projektus) izskatīšanai un apstiprināšanai";

- ar 1998. gada 1. decembra rīkojumu Nr.131 "Kārtība, kādā energoapgādes uzņēmumi apstiprinātos tarifus publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis"";

- ar 1998. gada 22. decembra rīkojumu Nr.136 "Par funkciju deleģēšanu pašvaldībām";

- ar 1999. gada 9. februāra rīkojumu Nr.22 "Par energoresursu pieprasīšanas kārtību";

- ar 1999. gada 9. februāra rīkojumu Nr.23 "Par energoapgādes uzņēmumu iesniedzamo informāciju".

 

4.4.4. Cenas un tarifi

Energoapgādes regulēšanas padome apstiprina tarifus elektroenerģijai, siltumenerģijai un gāzei (skatīt 4.4.3. nodaļu). 1999. gadam apstiprinātie tarifi ir palikuši 1998. gada līmenī.

Energoapgādes regulēšanas padomes 1997. gada 27. novembrī apstiprinātais PVAS "Latvenergo" vidējais elektroenerģijas realizācijas tarifs un desmit diferencētie realizācijas tarifi lietotāju grupām 1999. gadā ir palikuši nemainīgi (skatīt 4.10. tabulu).

4.10. tabula

PVAS "Latvenergo" vidējie elektroenerģijas realizācijas tarifi*

(Ls/kWh)

1996 1997 1998 1999
Vidējais elektroenerģijas
realizācijas tarifs 0,026 0,02849 0,03028 0,03028
Iedzīvotājiem, vienotā tarifa
lietotājiem 0,0285 0,031356 0,033051 0,033051
Nakts zonas tarifs 0,031 0,02422 0,02574 0,02574
Dienas zonas tarifs 0,019 0,03460 0,03678 0,03678

* tarifi norādīti bez PVN

Lai gan Latvijas enerģētikas nacionālā programma paredz pakāpenisku vidējā elektroenerģijas realizācijas tarifa pieaugumu, labvēlīgie hidrometeoroloģiskie apstākļi, lētās hidroenerģijas izstrāde labvēlīgi ietekmē tarifu dinamiku, un tā paliek nemainīga un stabila. Hidroelektrostaciju izstrāde, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, palielinājusies 1,5 reizes, līdz ar to no citām valstīm iepirktās elektroenerģijas daudzums 1998. gadā sastādīja tikai 8%, bet 92% patērētās elektroenerģijas tika saražots vietējās elektrostacijās.

Spēkā esošie Energoapgādes regulēšanas padomes 1997. gada 29. decembrī ar rīkojumu Nr.75 "Par dabas gāzes tarifu apstiprināšanu" apstiprinātie dabas gāzes tarifi iedzīvotājiem un 1998. gada 27. martā ar rīkojumu Nr.21 "Par dabas gāzes abonentu maksas apstiprināšanu" noteiktās abonentu maksas iedzīvotājiem ir palikušas bez izmaiņām.

Siltumenerģijas tarifi a/s "Rīgas siltums" un PVAS "Latvenergo" filiālēm tāpat nav mainījušies. Aizvien lielāku publisko pakalpojumu izmaksu daļu sastāda siltumenerģija. Latvijas teritorijā licencēto siltumapgādes uzņēmumu 1 Gcal cena iedzīvotājiem svārstās robežās no Ls 12,68 līdz Ls 23,90. Zemākais tarifs ir Rēzeknē, tāpat arī Daugavpilī tas ir visai zems, toties Krāslavā tarifa līmenis ir pats augstākais. Vidējā 1 Gcal cena sastāda Ls 19,34.

Energoresursu cenās, kuras nosaka brīvais tirgus, nav vērojamas būtiskas izmaiņas. Izņēmums ir mazuta cenas. 1999. gada aprīlī mazuta cena ir paaugstinājusies no 45 USD/t līdz 52 USD/t (cena norādīta pēc noteikumiem DAF uz robežas). Latvijā mazuts 1999. gadā sastāda 40% no kopējā kurināmā daudzuma valstī.

 

4.5. Lauksaimniecība 18

1998. gadā, salīdzinot ar 1990. gadu, lauksaimniecības pievienotās vērtības apjoms salīdzināmās cenās samazinājies apmēram par 55%, un tās īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā krities no 21% līdz 3,6%. Vienīgi 1997. gadā lauksaimnieciskās ražošanas apjomi palika iepriekšējā gada līmenī. Savukārt 1998. gadā nelabvēlīgo laika apstākļu un daļēji arī Krievijas finansiālās krīzes dēļ gada rezultāti bija par 8,7% sliktāki nekā iepriekšējā gadā.

Lauksaimnieciskās ražošanas lejupslīdi deviņdesmitajos gados galvenokārt izraisīja strauja ārējā un iekšējā noieta tirgus sašaurināšanās un lauksaimniecībai nelabvēlīgas cenu izmaiņas.

Pašreizējā attīstības posmā valsts lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir izveidot to par nozari, kas spētu integrēties Eiropas koptirgū un ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu produkciju, konkurējot ar citu valstu produktiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā.

Viens no galvenajiem iemesliem, kas nosaka mūsu lauksaimniecības atpalicību, ir strādājošo zemā produktivitāte. Lauksaimniecībā ir nodarbināti 15,7% no visiem tautsaimniecībā nodarbinātiem, bet tās devums IKP veidošanā ir tikai 3,6%. Rēķinot pēc pievienotās vērtības uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto, tā ir vairāk nekā 10 reizes zemāka nekā vidēji Eiropas savienībā. Galvenie iemesli ir ekonomiski mazie saimniekošanas apmēri, nolietotā tehnika, atpalikušās tehnoloģijas. Arī ievērojams skaits lauksaimniecības ražošanas būvju neatbilst mūsdienu prasībām. Lielākā daļa ražošanas ēku - apmēram 60-65% - ir būvētas pirms 50-60 gadiem.

1990. gadā Latvijas lauksaimniecībā dominēja lopkopība (2/3 no lauksaimnieciskās produkcijas), bet pašlaik lielākā produkcijas daļa ir augkopības produkti.

4.11. tabulā atspoguļoti dati par Latvijas lopkopības produkcijas ražošanu.

4.11. tabula

Lopkopības produkcijas ražošana

1995 1996 1997 1998 1998 pret
1997 (izmaiņas
procentos)
Gaļa (dzīvmasā tūkst. t) 169,3 103,6 97,0 97,1 0,1
Piens (tūkst. t) 943,9 920,6 985,8 948,1 -3,8
Olas (milj.) 421,0 470,8 465,0 455,7 -2,0

Zemkopības ministrijas sagatavotās pārtikas produktu bilances liecina, ka Latvijā saražotais gaļas apjoms sedz tikai aptuveni pusi no tās patēriņa.

Gaļas ražošanā lielāko īpatsvaru ieņem cūkgaļas ražošana (1998. gadā - 45,7%). Tomēr Latvijas cūkaudzētāji šobrīd ražo ievērojami mazāk cūkgaļas nekā ir pieprasījums iekšējā tirgū. Galvenais iemesls ir nespēja konkurēt iekšējā tirgū ar lētāko importēto produkciju. Tikai apmēram 1/5 daļa cūkgaļas Latvijā tiek ražota specializētās saimniecībās, un otrkārt, mūsu ražojumi nespēj konkurēt ar subsidēto citu valstu lauksaimniecisko produkciju.

Kopējā piena ieguve pilnībā nodrošina valsts iedzīvotāju vajadzības pēc piena un piena produktiem, bet lauksaimniecības potenciāls nav saistāms tikai ar iekšējā tirgus vajadzību apmierināšanu, jo tādējādi tas tiktu izmantots daļēji. Latvijas dabas un augšņu apstākļi ir ļoti piemēroti augstražīgai un ekonomiski efektīvai pļavu, ganību un daudzgadīgo tīrumzāļu kultivēšanai, kas dod plašas iespējas lopkopības, it sevišķi piensaimniecības attīstībai. Tomēr govju produktivitāte ir zema, jo ražotāju struktūrā dominē nespecializētās saimniecības (1999. gada sākumā 67% no slaucamo govju kopskaita bija izvietoti 1-5 govju saimniecībās), lopiem tiek izbarota nepilnvērtīga un sliktas kvalitātes lopbarība. Piena slaukšanas un pirmapstrādes novecojušu tehnoloģisko iekārtu izmantošana neļauj iegūt augstas kvalitātes pienu.

Lielu daļu piena patērē paši ražotāji, vai arī tas tiek realizēts nepārstrādāts kā zemas kvalitātes produkcija. Zemas un vidējas kvalitātes piena iepirkuma cena zemniekam dod iespēju izdzīvot, taču tā neveicina saimniecības attīstību. 1998. gadā ieņēmumi naudā iedzīvotāju saimniecībās (rēķinot uz lauksaimnieciski izmantojamās zemes hektāru) no pārdotā un pārdošanai pārstrādātā piena realizācijas bija pat par 0,9 procentpunktiem zemāki nekā 1997. gadā. Taču, panākot ciešāku piena ražotāju un pārstrādātāju sadarbību, sagaidāma arī piena kvalitātes uzlabošanās, kuru finansiāli īpaši stimulē pārstrādes uzņēmumi. Tas savukārt ļautu paaugstināt piena un piena produktu konkurētspēju Baltijas u.c. Eiropas valstu tirgos.

Turpinājums - seko

18 Sadaļas sagatavošanā izmantoti Zemkopības ministrijas materiāli

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!